Gāzvedējs „Dubulti” 1978. gada 12. novembris - 1979. gada 24. aprīlis

Jūlijs Aldersons 14.04.2016 69 min lasīšanai

Gāzvedējs „Dubulti” 1978. gada 12. novembris - 1979. gada 24. aprīlis

(bildes BŪS tāda paša nosaukuma galerijā, kas vēl jāuztaisa)

1978. gads

13. novembrī izgājām no Odesas

13. novembrī ienācām Južnijā

22. novembrī ienācām Margerā (Itālija)

24. novembrī izgājām no Margeras

29. novembrī pienācām Južnijā

1. decembrī izgājām no Južnijas

6. decembrī ienācām Margerā

8. decembrī izgājām no Margeras

14. decembrī pienācām Odesā

18. decembrī izgājām no Odesas

18. decembrī pienācām Južnijā

19. decembrī izgājām no Južnijas

24. decembrī iegājām Margerā

27. decembrī izgājām no Margeras

1979. gads

.....

.....

5. aprīlī ienācām Marsa-el-Brega (Lībija)

6. aprīlī izgājām no Marsa-el-Brega

8. aprīlī ienācām Solonikos (Grieķija)

10. aprīlī izgājām no Solonikiem

......

21. aprīlī izgājām no Margeras

25. aprīlī pienācām Južnijā

12. novembrī

Atkal viss no sākuma. Ar riebīgi sāpošu galvu sēžu „Dubultu” kajītē. Gribētos mājās un tikai mājās. Bet ko lai dara, vēl vajag to draņķa naudu. Bet pašlaik izredzes nav sevišķi spožas – Turcija, Itālija, tur naudas laikam nebūs (paldies Dievam, vēlāk izrādījās, ka šī prognoze bija ļoti kļūdaina). Nu labi, tagad pēc kārtas. Izlidoju tātad jau sestajā. Zināju gan, ka būs drusku par ātru, bet ko tad nu tur vairs mainīs. Sadzēros miega zāles un atkal lidoju bez kādiem uztraukumiem. Odesā „Transflots” uzreiz nosūtīja uz viesnīcu, tur uzreiz dabūju atsevišķu numuru un tā pavadīju Odesā dažas patīkamas dienas. Noskatījos baleta programmu svētkos, cirku, ķinīšus, izblandījos pa muzejiem, ēdu daudz vareņikus un pankūkas ar gaļu (nu garšīgas gan bija. Un cepa nevis uz pannas, bet uz tāda milzīga rotējoša mīklā iegremdēta ruļļa). Daudz blandījos pa jūrmalu, fotografēju. Ar vārdu sakot, laiks pagāja labi. Bet šodien, kad atkal uz kuģa, ūdens riņķī, laiks pelēks, visāda atbildība un nezināma nākotne uz kakla, taisni kaukt gribas. Tikai mājās pie Aizas un ne soli prom.

13. novembrī

Paldies Dievam, uz vakaru viss puslīdz nokārtojies. Bet pa to vidu gan domāju, ka dabūšu infarktu. Piecēlos sešos, pusastoņos aizraidīju uz pilsētu dieninieku un virtuves strādnieku, lai nodod analīzes. Tad nobraucu krastā, atdevu pasūtījumu tetraciklīnam (droši vien vajadzēja rezervi epidēmijas gadījumam) un atgriezos uz kuģa. Sāp galva. Nervozēju par visu reizē un neko atsevišķi. Un gribētos tikai mājās, pie Aizas. Nu tad nobraucu 10 kilometrus ar velosipēdu (trenažieri, protams), galvas sāpes pārgāja. Kā pārgāja galvas sāpes, tā uzradās aktivitāte. Jāpaskatās dokumenti. Nav deratizācijas apliecības un kuģa sanitārās pases. Nu, tas pats par sevi nekas, bet jāpaskatās, pie kā īsti šie dokumenti glabājas. Un tad izrādījās – nav ne pie viena. Nu vellos! Nupat vairs neder pat pastāvīgais mierinājums – lai arī kas nenotiktu, tev pašam dokumenti kārtībā un pašu tevi no kuģa nenoņems un jebkurā gadījumā kuģis rīt aizies. Jo bez deratizācijas apliecības (apliecina, ka žurkas mums iznīdētas) kuģis rīt neaizies. Nevar aiziet. Un kas tad būs, bail padomāt. Nu, ar vārdu sakot, iekritu galīgā prostrācijā. Ap pieciem kuģis sakustējās. Kas labi – nekādu īpašu vibrāciju nemanīju. Nu, ar vārdu sakot, kad es jau biju paspējis satriekt arī Južnijas karantīnas priekšnieku, kas bija atnācis uz kuģa un taisījāmies iet zvanīt uz Odesu (jo šajā ostā tādu apliecību izdot nevar – nav vēl sava zīmoga), kapteinis tomēr atrada apliecību. Tā izdota Brēmenē, tāpēc laikam uzreiz nebija pazīta. Nu, paldies Dievam. Pārģērbos un gāju vakariņās. Tikko apsēdos – trauksme „Ugunsgrēks!”. Bez šaubām, nodomāju ka mācību, taču izrādās, ka krastā kaut kas dega. Bet ātri nodzēsa un trauksmi atsauca. Nu, tad paēdu vakariņas un ceru, ka ar to šodienas piedzīvojumi būs cauri.

14. novembrī

Turpina iet kā pa ķešu. Gāja cilvēki uz poliklīniku, uz analīzēm vakar, gāja šodien, beigās izrādās, ka tikai viens pats nodevis analīzi un tam pašam parazītu oliņu vietā paņemta analīze uz mikrobiem. Un karantīnā šodien nozvērēja, ka bez šitām analīzēm nevienu ārā neizlaidīs. Nu jāsūta rīt uzreiz trīs cilvēki projām. Un jau ap deviņiem, bet nevaru sagaidīt pavāri, lai viņai to pateiktu. Ej nu sazini, kad atnāks. Pats tātad visu dienu nīkstu uz kuģa, nervozēju, līdz dienas otrajai pusei no paša rīta mocījos ar galvas sāpēm. Tagad nu, paldies Dievam, pārgājušas. No rīta „nobraucu” 10 kilometrus ar velosipēdu. Spaidu rokas espanderi. Pielīmēju Aizas bildi tā, lai būtu tuvāk pie dīvāna un labāk saskatāma. Nu skatāmies viens uz otru.

Kādu brīdi vēlāk rakstu. Kuģis būšot pilns rīt no rīta, nevienu nekur vairs nosūtīt nevar, kas būs, būs.

15. novembrī

Vienā Dieva mierā ejam pāri Melnajai jūrai. Jūra rāma, spīd skaists mēnestiņš, cilvēks jūtas kā atveseļojies pēc smagas slimības. Nu, karantīnas ārsti šodien, bez šaubām, atlaida bez vārda runas. Lielākais joks bija tas, ka 8 beidzām kraušanu, 8.30 vajadzēja sākt darbu karantīnas nodaļai. Bet tur viens sievišķis atnācis, taču īstā darītāja kā nav, tā nav. Un es tikai baidu to nabaga sievieti, kas tikai nu būs, ja atbrauks Ščerbickis (laikam Ukrainas kompartijas 1. sekretārs, gaidīja, ka viņš todien var atbraukt) un ieraudzīs kuģi, kas kavējas karantīnas dēļ. Beigās nāca pati formēt, kaut arī viņai nebija caurlaides uz kuģi. Nu, tikko atnāca viņa, tā atskrēja arī īstais ārsts. Bet nekas, nokārtojām visu labi, lai arī pēdējā momentā, kad komisija jau bija uz borta, kad vēl rakstīja aktu. Dakteri ielaidu paganīties vācu medikamentos (stāv it kā prātā, ka kuģis nesen bija uzbūvēts Vācijā un nodots pilnībā apgādāts – arī ar visu medicīnisko inventāru, kurš nekādās inventāra grāmatās tomēr neskaitījās. Maz jau kas virs bija palicis, šķiet, vēl pievācu asinsspiediena mērāmo aparātu). Tātad ap kādiem 4-5 pēcpusdienā atgājām. Izmēģināju mazgāt kreklu automātiskajā veļas mazgājamā mašīnā, bet šī, maita, sāka spļaut ārā putas. Bet strādā jau skaisti. Dabūju kedas, šahu, apēdu burku „Asorti” kompota un jūtos apmierināts ar dzīvi.

16. novembrī

Turpinu justies visai apmierināts ar dzīvi. Tiesa, nogulēju gan līdz pusastoņiem, skriešana tā arī šodien nesanāca. No rīta puses gribēju ķerties pie inventāra pētīšanas, bet tad iekritu vācu medikamentos un ar lielu aizrautību pētīju tos tik ilgi, kamēr bija laiks iet uz bibliotēku. Sameklēju sev burtiski veselu klēpi patīkamu grāmatu. Tad no Ilgas (pie viņas, kā iepriekšējā reisa vienīgās latvietes, glabājās visas bibliotēkas latviešu grāmatas) dabūju vēl dažas skaistas latviešu grāmatas. Tad turpināju skatīties medikamentus, tad potēju bakas un tad bija klāt Bosfors un arī vakars. Ieejot Bosforā, saule gāja lejā, izejot galīgi satumsa. Un atkal redzēju Bosforu citādu – skaistā, rāmā vakarā. Un skaists viņš ir vienmēr. Krastā kokiem dzeltē lapas. Tikai tagad. Skaisti! Skaistas debesis, skaists atspulgs ūdenī, ugunis krastos. Tagad, vakarā, attīstu pirmo filmu ar UP – universālo attīstītāju jeb tableti. Liekās drusku mazattīstīta. Bet vispār, šķiet, būs ciešama. Novakarē, astoņos, pēc pirmā palīga iniciatīvas manā kajītē kopā ar viņu un Ilgu sastādījām ēdienkarti. Briesmīgi aktīvs pirmais, bet, šķiet, nav slikts cilvēks. Vispār pagaidām man visi liekas vienkārši apbrīnojami patīkami cilvēki.

17. novembrī

Nu, vakarvakarā izdomāju, ka jāieiet normālā dzīves ritmā un jāguļ bez miegazālēm – pēdējā laikā ar visiem tiem satraukumiem biju sācis atkal rīt. Doma jau laba, bet nomocījos tālu pāri pusnaktij, līdz aizmigu. Lasīju grāmatu par amerikāņu prezidentiem. Sešos tomēr pamodos, pusseptiņos izlīdu no gultas un noskrēju pirmos 10 riņķus. Vēlāk mēģināju sameistarot tēju, taču nekas lāga nesanāca. Ar pirmo palīgu apstaigājām kajītes. Ārprāts, cik tas enerģisks. Nu nekas, toties starpoms, liekas, uz visu klapē ar ausīm. Pēc tam ķēros pie inventāra revidēšanas. Sākumā likās, ka netikšu ne pie kāda gala, bet beigās atradu visu līdz pēdējam sīkumam. Ar lielu interesi izpētīju vācu aparātus mākslīgai elpināšanai un skābekļa došanai.

Pusdienlaikā „nobraucu” 10 kilometrus ar velosipēdu, paairēju. Tad atkal pētīju inventāru, ievedu kārtību ambulancē. Vakarā tīstu filmas, bet iznākušas pabālas. Tagad tīstīšu 20 minūtes, vai tad nu neizvilks. Uz vakaru piemetušās iesnas. Laiks skaists, jūra rāma, apkārt daudz salu.

18. novembrī

Izrādās, ka rīt naktī jau būsim klāt. Ātri gan, pat gandrīz par ātru, vai – nebūšu vēl ne iejuties, kad jau jāiet atpakaļ uz Odesu.

Nu, šodien revidēju medikamentus. Izrādās, ka man viņu ir visai daudz un dažādi. Bet ar īstu sieviešu loģiku tie ir turēti kaut kur tālu nobāzti noliktavās, kamēr ērtās un labās vietas ir piebāztas ar vācu medikamentiem, kurus jau nu vismaz mana priekšgājēja, feldšere būdama, galīgi nespēja izmantot. Tos visus beru vienā kastē un lieku vietā mūsējos. Bet darbs dikti gan lēni iet uz priekšu, vēl rītam krietni ko darīt.

Nogulēju no rīta līdz bez 20 minūtēm septiņiem. Izdevās iztaisīt tēju, dabūju arī tējas trauku. Nobraucu 10 kilometrus, pēcpusdienā noskrēju 14 riņķus. Laiks jauks, jūrā nelieli viļņi. Saule ap pusdienu tāda, ka vai jāiet sauļoties, bet vēlāk nedaudz samācās. Palasījos Dripes grāmatu. Jā, 20 minūtes tīstītā filma iznākusi pieklājīga.

19. novembrī

No rīta piecēlos sešos, izgāju uz klāja, bet jau pirmajā riņķī apšļāca ar ūdeni, otrajā vairs negāju. Nobraucu 10 kilometrus ar velosipēdu. Brokastlaikā dabūju radiogrammu no Aizas. Nu, tātad sakari darbojas. Tad praktiski vēl visu dienu noņēmos ar medikamentiem, bet nu viss ir salikts, sakārtots, zinu, kur kas ir. Izsviedu ārā daudzas tukšas kastes, burkas, pudeles, pašlaik kārtība man pašam patīk. Pēcpusdienā apskrēju 20 riņķus, tas ir ap 5 kilometri. Kaut kas noticis ar dzinēju, ejam lēni, lēni, brīžiem pat stāvam. Jūra mierīga, laiks drusku vēsāks nekā vakar. Rīt būsim Itālijā. Saņēmu divas bundžas kondensētā piena par kaitīgu darbu (padomju laikā kaitīgā darba strādniekiem veselības uzlabošanai deva bezmaksas pienu. Nu, un ja kravā ir tūkstošiem tonnu sašķidrināta amonjaka, tad jau laikam darbs patiešām ir kaitīgs. Kajītēs visiem bija izolējošā gāzmaskas ar skābekļa baloniem avārijas gadījumam). Jā, par 2 stundām esam atgriezuši atpakaļ pulksteņus.

20. novembrī

Stāvam miglā pie ostas. Miglas dēļ ostā neved. Laiks rāms, kuģis nevibrē, valūta nāk, taisni prieks dzīvot. „Nobraucu” 40 kilometrus, 200 vēzienu ar airiem. Ielādēju 250 GOST filmu, paklīdu pa kuģi. Interesanti skati virtuvē, jo Ilga apģērbusies mazos, mazos šortiņos un tie paši vēl nosegti ar baltu priekšautiņu pa vidu – nu taisni liekas, ka emitentiņam bez krekliņa vairāk nekā mugurā nav. Vakar dabūtās 2 bundžas kondensētā piena nupat jau gandrīz cauri – nu garšīgs gan tas piens, gribas vēl un vēl. Nupat piezvanīja no mašīnas – sākuši kaut ko remontēt. Eju fotografēt.

21. novembrī

Viss bez jebkādām izmaiņām. Pavazājos vēl pa kuģi ar 250 GOST filmu, attīstīju nupat, bet vakar mašīnā ņemtie kadri nepietiekami apgaismoti. Nu, Dievs ar viņiem! Pēcpusdienā apskrēju 12 riņķus, nobraucu 27 kilometrus. Kājas smeldz.

22. novembrī

Ap launaglaiku sākām kustēties un ap sešiem ienācām Margerā. Ilgi gājām pa visādām lagūnām, kanāliem, tad rūpnīcas, rūpnīcas, dūmi, smirdoņa, un tad pietauvojāmies. Gandrīz tūlīt atveda kravu ar pienu, arī naudu. Saņēmu 20 000 liru, pienācās drusku vairāk, bet nav sīknaudas. Kraut (pareizāk – sūknēt) vēl nesāk, tā kā rīt tiksim uz pilsētu, pat divās maiņās. Pieteicos no rīta. Skatījāmies pa televizoru multfilmas, pēc tam Pinka Floida orķestri (kā nu toreiz sapratu, tā rakstīju), skatījāmies, kā orķestris kaucina suni kā līdztiesīgu dalībnieku.

23. novembrī

No sirds izblandījos pa Venēciju. Nekā nespēju saprast, ka tā ir realitāte – es esmu Venēcijā. Jo lai cik daudz kur nav būts, visas tās būtībā ir sīkas ostas, kuras neviens nezina. Nu, varbūt Marseļa, Buenosairesa. Arī tā ir, kā ir. Bet Venēcija! Un pēcpusdienā, vakarā, un tad jau naktī, izdevās atrauties nost uz pāris stundām vienam. Tas bija burvīgi.

Bet visa Venēcija ir akmens un ūdens. Un tilti. Zaļumu maz, ap staciju. Un tad vēl šur tur pagalmos, parkos, bet tie aiz augstiem mūriem. Ielas šauras, mājas augstas, apakšā apaugušas ar aļģēm. Bieži iela beidzas tieši ūdenī, tas ir, nevis ūdenī, bet uz krastmalas, pāris metrus virs ūdens. Daudzas ielas ne ielas, ejas ne ejas kādu metru, pusotru platas. Klīst pa tādām bezgala interesanti, naktī jo sevišķi. Līdz pilsētai no ostas jābrauc ar autobusu – 150 liras. Biļetes dod liels un sarežģīts automāts. Sākumā nevarējām saprast, kā lai dabū 150 liru biļeti. Šis dod tikai 100 un 50 liras met atpakaļ. Nu, tur viena poga bija jānospiež. No ostas jāpārbrauc liels tilts, tad pāris kilometrus garš dambis jūrā un tad arī Venēcija klāt.

Mantas paņēmām pie Bruno. Pūkainais audums iznāca 2000 liras, tas ir 16 rubļi, metrā. Un mohēra (patiesībā jau kaut kāda sintētika, bet visiem viņu ļoti vajadzēja) 2500 liras par 10 ficēm, tas ir, 250 liras jeb 2 rubļi ficē. Tātad pat mazāk nekā vislētākā Kanārijās un nesalīdzināmi labāka.

24. novembrī

No rīta tā pēc sešiem izgājām no Margeras. Un ejam visu dienu rāmi, bez šūpošanās, arī vibrācija nav stiprāka, kā bija ar kravu. Man hospitālī iemitināts pasažieris, atgriežas mājās pēc izoperēta apendicīta. Izlēmu, ka šodien jāpotē holēra, atradu ampulas, bet izrādās, tur nevis holerogēns – anatoksīns, kam man ir instrukcija, bet vakcīna, kuras instrukciju, labi atceros, kārtību ievezdams, izsviedu. Un kā īsti jāšķīdina, velns viņu zina. Ar vārdu sakot, sarakstīju falšus ierakstus. Jo galu galā tie ir vajadzīgi vienīgi tiem karantīnas dakteriem un reāli citur nekur. Attīstīju Venēcija filmu, daži kadri varbūt pat noderēs.

25. novembrī

No rīta bija briesmīgs slinkums celties, piecēlos tikai astoņos. Un gandrīz visu dienu nolasīju „Laiks dzīvot, laiks mirt”. Jūra kā dīķis, kuģis jocīgi saslējis priekšgalu gaisā. Pa starpām pārskatīju sanitārās grāmatiņas, kas kam darāms. Vakarā apskrēju 12 riņķus. Tagad tīstu filmas.

26. novembrī

Piecēlos sešos, apskrēju 12 riņķus, priekšpusdienā nokārtoju visu ar dezinfekcijas līdzekļiem. Pēcpusdienā sauļojos. Laiks skaidrs un silts. Dabūju pat guļamkrēslu, ļoti ērtu. Pēc tam vēlreiz 12 riņķi. Vakarā lasu „Cīņas” komplektu. Rīt no rīta vajadzētu būt Stambulai. Pielādēju aparātu ar krāsaino diapozitīvu filmu, gaidu. Vēl par stundu pagriezām uz priekšu pulksteni, esam atpakaļ pie Maskavas laika.

27. novembrī

Piecēlos ap septiņiem, jo atkal esmu paļāvies vecajam netikumam – riju miega zāles. Pa visu dienu nobraucu ap 30 km, citu neko nedarīju. Ap divpadsmitiem pienācām pie Bosfora, bet ap vieniem jau bijām cauri. Pirms paša Bosfora salūza „Zenīts”. Paldies Dievam, zibenīgi izdevās aizņemties no ceturtā „Kijevu” (tas bija pats smalkākais padomju aparāts). Pēc tam pamēģināju „Zenītu” labot, taču kādu acīm redzamu vainu neatradu, bet pamatīgāk ārdīt nesāku. Tā arī palika salauzts. Pienākam rīt ap desmitiem.

28. novembrī

Stāvam Odesas reidā, robeža vēl nav atvērta. Punktīgi desmitos atnācām, izmetām enkuru un cauri. Jūrā nelieli viļņi, bet pietiekami, lai komisija reidā neizbrauktu. Un tā nu stāvam un gaidām, kad jūra norimsies. Jāprasa, priekš kam kuģim vajag tos sūkņus, kas 10-15 stundās spēj viņu piesūknēt vai izsūknēt, ja tā kā tā tās stāvēšanas allaž ievelkas uz daudzām dienām. Pats visu dienu lasu „Zālamana raktuves”, aizrāvies esmu tā, ka ne nost. Tikai vakarpusē beigās sasparojos un apjozu 20 riņķus. Noskaņojums tāds ne pārāk dzīvespriecīgs, katrā ziņā nesalīdzināmi patīkamāk būtu šitā pat stāvēt kādas ārzemju ostas reidā. Dzird, ka mainīšoties atkal veseli astoņi cilvēki, ieskaitot pavāri Ilgu. Tas nu žēl, raksturs ideāli mierīgs un gatavo lieliski. Un uztrauc domas par panckām – vai izdosies uzreiz kaut ko nokārtot vai būs vienkārši jāsūta uz mājām.

29. novembrī

Diena sākās kā iepriekšējā, sešos pamodos, bet līdz pusastoņiem novalstījos apbrīnojami patīkamā hipnotiskā stadijā. Tad sirsnīgi braucu ar velosipēdu, airēju, boksējos, bet tad no krasta piezvanīja, lai izkaisot putekļu laukumus (izkaisa baltu pulveri un pēc tam skatās, vai nav skraidījušas žurkas un atstājušas pēdas). Kaut kas atnākšot, izdošot izziņu deratizācijas apliecības saņemšanai. Bet kam man izziņa, man vajag apliecību. Sazvanīju „Transflotu” un beigās sarunājām, ka kāds atvedīs apzīmogotu deratizācijas apliecības blanku uz Grigorjevku (kuģi, izrādās, taisījās ievest Grigorjevkā). Nu, un tad ātri vien nonācām Južnijā. Pārgājiens uz turieni neilga ne stundu. Un pavisam negaidot karantīnas dakteris bija klāt. Nokārtojām, paldies Dievam, visu lieliski, kā pienākšanu, tā atiešanu. O.K.! Ielaidu viņu atkal vācu medikamentos. Deratizācijas apliecība arī bija atvesta.

Piekraut mūs draud rīt līdz desmitiem. Tas, lūk, ir sliktāk. Nemaz nerunājot par komisijas bodi, pat līdz pastam nevar tikt. Nu, rīt redzēs, bet nekāda īpaša vajadzība jau nu arī nav. Var jau visu paņemt atkal reisā. Būtu gan bijis patīkami uzzināt, cik kas maksā, bet nekas. Tā drēbe (mohnatka) taču vairāk par 16 rubļiem metrā noteikti maksās. Vienīgi nu obligāti derētu nosūtīt vēstuli Aizai un kādu piecīti samainīt kapeikās.

30. novembrī

Lieliska diena. Visi mani visslēptākie sapņi, viss, ko gribēju, bet pat necerēju izdarīt – viss piepildījies. Nu, septiņos no rīta beidzām kraušanu un sākām gaidīt atiešanu. Pat robežsargi un muita atbrauca, bet beidzot ap trijiem tomēr izrādījās, ka šodien iziet nevaram – nav velkoņu. Nu, un tad ar visu sāpošo galvu robežsargu autobusā aizdrāzos uz Odesu. Nonācu tur ap pieciem un pāris stundu laikā paspēju sagādāt sev krājgrāmatiņu ar tādu skaitli, ko nebiju pat cerējis, paspēju nopirkt lētu fotoaparātu (gandrīz jau paķēru „Kijevu”, bet nebija ar eksponometru), paņēmu pingponga bumbiņas, nosūtīju vēstules. Paspēju pat iekost pankūkas ar gaļu (netālu no „Potjomkina” pieminekļa) un pastaigāties pa krastmalu. Un tad skaisti ar autobusu atpakaļ, tikai jau ostā abi ar vecāko mehāniķi nobridāmies ar dubļiem līdz ausīm.

1. decembrī

Nu, ap trijiem tātad izgājām. Laiks relatīvi nemierīgs, kuģis drusku šūpojas un pat nedaudz bojā dūšu. Bija jau pierasts kuģot kā pa dīķi. Izfotografēju pie attauvošanās vienu filmu ar jauno aparātu, attīstīju – laba. Tagad, vakarā, paņēmu „artelkā” tēju,”Asorti” kompotu (tagad tāda vairs nav, bet bija dikti garšīgs maisījums), šprotes, atzīmēju atiešanu. Nupat dakterēju jauno pavārieni, apaukstējusies.

2. decembrī

Piecēlos sešos, uzreiz no rīta pabraukāju ar velosipēdu, paairēju. Tad brokastis, rīta tēja. Gribēju pastaigāties, bet nu ne uz priekšu, ne atpakaļ – skalo klāju, mazgā koridorus, ne iekšā, ne ārā tikt. Pēcpusdienā noskatījos „Zelta teļa” pirmo sēriju. Un tad pienācām pie Bosfora. Laiks apmācies, debesis gandrīz melnas. Auksts, rokas stingst. Nu, fotografēju daudz, varbūt kāds kadrs iznāks. Tas ir, tehniski jau iznāk, jo vienu filmu jau attīstīju (šķiet, ka tas jaunais aparāts bija „Vilija” – tāds lēts automāts). Vakarā noskatījos otro sēriju un tagad, kaut arī jau pāri desmitiem, tīstu vēl otru filmu.

3. decembrī

Vakar aizkavējos to filmu tīstīdams un pie tam vēl pamanījos viņu nomest zemē, krietni saskrāpēt un vēl nolauzt gabalu tanka spirālei. Un šodien pamodos pusastoņos ar diezgan šaubīgu galvu. Vēl tomēr paspēju uz brokastīm, tad Gaļa sūdzējās par galvas sāpēm. Vēlāk izmeklējot – temperatūra 35,2, spiediens 90/60. Nu galīga hipotonija. Pats arī iedzēru vakar dabūto šķīstošo kafiju, bet efekts ne sevišķi. Tomēr nobraucu pa visu dienu 40 kilometrus ar velosipēdu, 400 vēzienus ar airiem un 20 riņķus (nu pilnīgi skaidrs, ka jaunībā man ir piemitusi acīmredzama tieksme uz mazohismu). Bet nu gan esmu noguris. Un pirmo reizi izmēģināju savu vannu. Un visai iepatikās. Sevišķi patīkami ir gulēt siltā vannā un ēst aukstu „Asorti” kompotu. Par stundu pagriezām atpakaļ pulksteņus.

4. decembrī

Jūtos šodien slims. Vārgums, lauž kaulus – būs vēl uzkritis kāds vīruss. Klīstu tā lēnām pa klāju, lasu „Gēstu Bērlingu”. Kafija arī neko nelīdzēja. Laiks nomācies, bet silts. Vairāk arī nekā. Rīt vakarā pienāksim, kas būs tālāk, redzēsim. Taisās uz nelielu remontu ar ārzemju speciālistu palīdzību.

5. decembrī

Diezgan cūcīgi šūpo. Visu dienu vai nu lasīju, vai vāļājos gultā.

6. decembrī

Naktī pienācām, no rīta uzreiz bez kavēšanās ieveda iekšā un pēcpusdienā vienā mierā aizgājām uz pilsētu. Pirms pusdienām izmisīgi mēģināju ar vienu grupu aizkulties pie Bruno vēl pirms pusdienas pārtraukuma, bet nokāpuši no kuģa un dažas minūtes pagaidījuši, sapratām, ka nav nekādas izredzes. Pēcpusdienā pie Bruno paņēmu visu, kā bija iecerēts, drēbi „mohnatku” paņēmu 10 metrus – nav galu galā tāda īsta muitas ierobežojuma. Drusku uztrauca tas, ka Bruno solīja pirkumus atvest uz kuģi tikai rīt no rīta. Bet bija atvedis tomēr vēl šovakar. Venēcijā zvērīgi auksts. No stacijas līdz Svētā Marka laukumam aizbraucām ar kuģīti – 400 liras, bet diemžēl viņš izlīda pa Rio Nuovo un Lielo Kanālu skāra tikai pašās beigās. Nu, un vairāk arī nekā īpaša. Jā, bet Venēcijā taču nav nevienas automašīnas. Pa ielām tikai gājēji. Un taksīši – tās ir motorlaivas. Kaut kā līdz šim tas nebija nonācis līdz apziņai.

7. decembrī

Patīkama diena. Piecēlos, tiesa, ap astoņiem, bet tikko biju padzēris kafiju un uzvilcis jaciņu, lai izietu kādu līkumu pa klāju, mani noķēra cilvēki, kam vajadzēja grupas vecāko. Un tā ar steigu projām uz Venēciju. Biļetes sadabūjām ar lielām pūlēm, nevienam nebija sīknaudas. Nu, aizbraucām un tad nolēmām, ka iesim tūlīt pie Paolo. Izvedu pa taisno, nevis riņķī apkārt gar Olgu (šķiet, ka runa ir par divām maklaku bodītēm). Diemžēl īsi pirms tām interesantākajām vietām beidzās filma, nolēmu pārtīt atpakaļ un nomainīt. Un kaut kas salēcās ar pārtīšanas mehānismu. Ar vārdu sakot, nodrāzu garām visinteresantākajiem, nefotografētajiem kanāliem, ielām, mājām bez fotografēšanas. Tikai pie Paolo beigās nomainīju filmu. Nu, un tad pa parasto ceļu (nu vareni jau esmu iejuties Venēcijā) no Rialto caur Olgu atpakaļ. Tikai atkal piedzīvojums – šoreiz laicīgi un precīzi sagādājām naudu biļešu automātiem, bet te automāta nav. Nu, bet dabūjām biļetes bez pūlēm no pasažieriem. Auksts, peļķes sasalušas, rokas salst. Nu, un vakarā skaisti pastaigājāmies pa Margeru ar pirmo un vēl vienu vīru no mašīnas. Atradu aizdedzes sveces, kādas vajadzētu Helmūtam, bet pašizmaksa 12 rubļi gabalā. Pašā vakarā izsauca kapteinis, paprasīja glutamīnskābes tabletes – viens itālis amonjaku saelpojies. Nu, bet nekā nopietna. Un no manis neko vairāk kā tās tabletes arī neprasīja. Pašlaik tīstu vienu no šodienas filmām. Jā, vakar dabūju „Noslēpumu salu”, ar lielu baudu atkal lasu.

8. decembrī

Sešos nozvanīja pulkstenis, septiņos izsvempos no gultas, ap astoņiem atgājām. Un visu dienu ejam. Jūra mierīga, laiks nomācies, auksts. Saņēmu radiogrammu no Aizas. Viņas tēvs nopircis autīti. Nu, humors un satīra, kā vecais Samedovs to verķi dresēs. Pats nobraucu 40 kilometrus, noairēju 400 reizes. Dabūjām ziņu, ko maina un ko nē. Brīnumi – rauj projām Inesi, kas tikai nupat atnākusi. Gaļina paliek. Nomainās viss komandējošais sastāvs, kapteini ieskaitot. Redzēs, kā nu ies ar tiem jaunajiem. Vakarpusē gribēju skriet, bet līņāja. Boksējoties trāpīju ne pa bumbieri, bet pa dzelzi, drusku apdauzījos.

9. decembrī

Pulkstenis nozvanīja sešos, bet piecēlos astoņos. Bet nu noskatījos pa to starpu veselu sēriju apbrīnojami patīkamu sapņu. Paēdu vēl pēdējā brīdī brokastis – nez kas iekodis Gaļai, atgādināja, ka man esot jāēd līdz astoņiem. Šitāds trieciens pa manām romantiskām ilūzijām. Tad nobraucu 30 kilometrus ar velosipēdu, biju slapjš kā izpeldināts. Pēc tam gribēju sākt airēt, bet noliekot vietā sēdekli, ierāvu pirkstā kaut kādu āķi un kļuvu par invalīdu. Kaut arī tā vaina diez cik liela nebija, tomēr visu dienu atturējos no fiziskām aktivitātēm un lasīju „Noslēpumu salu”. Jā, pa starpām uztaisīju norakstīšanas aktu vācu medikamentiem. Tie nu, paldies Dievam, vairs neskaitās. Izmēģināju vācu gatavās šprices ar 1 un 4 miljoniem vienību prolongētā penicilīna. Jūrā, ekspedīcijā, ceļojumā tās tiešām ir kaut kas nenovērtējams. Nu, bet kur tieši es varētu viņas tā lietderīgi izmantot? Laikam jau nekur. Nākošā gada vidū beidzas derī ... Pārtraukums! Starpoms aizvilka galda tenisu spēlēt. Tātad gada vidū beidzas derīguma termiņš. Pildām šodien muitas deklarācijas. Pirmais paraugā ierakstījis arī „mohnatku”. Hmm ...! Vai tad nu es taisni lai rakstu „desmit metri”. Ierakstīju mohēru (mēs patiešām uzskatījām, ka par mohēru sauc īpašu sintētiku, nevis angoras vilnu), mohnatka, pēc manām domām, nav stingri normēta lieta un kā tāda nav rakstāma. Ka tikai nu pirmais nesāk interesēties. Vēl interesanti! Vakariņu laikā es nosmējos – nez kas būtu, ja es ārzemēs abonētu sev „Pleiboju”. Un pirmais izmeta – sak, kas par problēmu, pērc, cik vajag. Varbūt tiešām var atļauties? Nu, paskatīsimies.

10. decembrī

Pagājušajā naktī skaisti gulēju, tad pēkšņi blaukšķis un es no gultas ārā. Tā ir – pulkstenis guļ uz grīdas un neiet. Toties, ja pakrata, tad skaisti grab. Turpat naktī arī izjaucu. Tā ir – balansierim pārlūzusi asīte. Bet tas palikušais gals relatīvi smails. Ne uz ko lielu necerēdams, saskrūvēju balansieri turošās skrūves tuvāk vienu otrai, iespiedu gultņos to pašu nolauzto ass galu un pulkstenis ļoti skaisti aizgāja. Un iet vēl precīzāk nekā līdz šim. Bet nu iekārtoju pulkstenim atvilktnē zem gultas tik mīkstu ligzdu kā kuģa hronometram. Piecēlos sešos, bet tad izrādījās, ka vakar pagriezti pulksteņi uz priekšu, tātad septiņos (un tagad es vaimanāju, ka divreiz gadā jāgriež pulksteņi). No rīta nobraucu 10 kilometrus, noairēju 100 reizes, tad komandieru sapulce, komandas kopsapulce, abas ļoti rāmas un labvēlīgas. Laiks no rīta pagaišs, tad nomācās, lija, pēcpusdienā īsta vētra, tagad atkal pierimis. Odesā būsim parīt pēcpusdienā. No vienas puses jau labi – nauda nāk, bet no otras puses beidz nost tā nesakārtotā dzīve, kad nekā nevar ieiet sistēmā.

11. decembrī

Atkal piecēlos tikai astoņos, jo, raugi, atkal riju miegazāles un no rīta tik patīkami guļās, ka bail. Traki ir ar tiem īsajiem reisiem un nekā pie īstas sistēmas netikt. Diena šoreiz skaidra, jūra rāma, laiks diezgan silts. Nobraucu ar velosipēdu 60 kilometrus un kopumā sarullēju apaļus 2000 kilometrus. Ap puspieciem pienācām pie Bosfora. Jūrā laiks skaidrs, bet Bosfors tīts kaut kādā dūmakā. Zināmā mērā pat interesanti, tāds viņš vēl nebija redzēts. Bet filma (nupat attīstīju) neglābjami par maz apgaismota. Otra, no Venēcijas, gan iznākusi laba. Šoreiz mums sekoja milzīgi kaiju bari, laikam dzenskrūve apdullināja kaut kādas zivis. Nu, nelabi grabēdami, ejam pa Melno jūru. Dod nu, Dievs, rīt un parīt labu veiksmi.

12. decembrī

Ap četriem pēcpusdienā izmetām enkuru Odesas reidā un tā nu stāvam. Komisija kuterī jau izbraukusi, bet viļņošanās dēļ no pusceļa atgriezusies krastā. Maiņa arī atlidojusi, tiem noteikti vēl draņķīgāks stāvoklis nekā mums – tagad, naktī, riebīgā aukstumā ar steigu jāmeklē viesnīca. Laiks nomācies, mīnusos. Vienīgais mierinājums – mums priekšā uz Južniju gaida divi ārzemnieki un vienu ārzemnieku nupat, nupat tur ieveda. Tā kā paredzama pāris dienas ilga stāvēšana Odesas reidā un vismaz laiks mums, tas ir, man, būs nokārtot visu, kas kārtojams. Lai tikai nu visi desmit metri bez aizķeršanās tiek pāri robežai un, drošs paliek bailīgs, lai tiek arī pa ostas vārtiem ārā.

13. decembrī

Nu, tā nu ir kā ir ar to Dieva palīgu. Bet vismaz nekas ļauns nav pa šīm dienām noticis, taču labs arī nē. Ar vārdu sakot, stāvam. Viļņošanās neliela, bet pietiekoša, lai komisija klāt nenāktu. Sāp šodien drusku galva. Arteļščikam sāp zobs, vaigs uztūcis. Braucu ar velosipēdu, airēju. Iegrūdu čemodānā piecus metrus drēbes un trīs pakas mohēras. Knapi dabūju ciet. Nu, lai nu Dievs stāv klāt vēl pāris nākamās dienas.

14. decembrī

No paša rīta sākām nervozēt ar to komisiju. Un pēcpusdienā atbrauca ar velkoni. Un aizbrauca ... Jo bija bail uzkāpt pa to nedaudz šūpojošos trapu. Nu vienkārši kaut kas nedzirdēts! Ko tad gāja reidā, ja pat to nevar? Tad kapteinis izplēsa atļauju piedzīt kuģi tuvāk, kur nav viļņu, un astoņos visa kompānija bija klāt pa otram lāgam. Nu, ārsti ļoti simpātiski un saprotoši. Bet izrādās, ka viņiem te pēdējos gados nomainījusies vadība un līdz ar to zināmas izmaiņas darba stilā tiešām esot jūtamas (nez, par kāda līmeņa vadību mums bija runa). Bet vismaz šoreiz viss bija ļoti skaisti. Nu, bet tas viss sīkumi, taču kā būt ar to audumu? Vai nonāks muita līdz manīm vai nē? Ārsti jau projām, sēžu kajītē un nervozēju. Tajā brīdī, kad ārsti beidza un taisījās braukt projām, muitnieki pieteica, ka viņiem darbs vēl divām stundām, tad lai būtu kuteris. Nu, skatos uz pulksteni. Stunda paiet, pusotra. Nekā, klusi, mierīgi. Bet tad dzirdu, ka aiz sienas, pie refmehāniķa sāk runāt muitnieks. Un tad dzirdu – čīkst visi skapji, atvilktnes. Nu ir ziepes! Un laiks arī nāk jau uz vienpadsmitiem. Izvelku no skapja čemodānu, attaisu, valūtu uz galda. Bet pie pirmā jautājuma par nopirkto tā kā tā uzreiz viss jāpasaka. Un ienāk muitnieks. Un apsēžas. Un sāk virināt rakstāmgalda atvilktnes. Beigas! Un tad pieceļas un saka: „Bet es kaut ko gribēju prasīt par medicīnu.” „Ak Dievs, vai glābiņš?” „Zāles kādas, vai?” Nē, izrādās, sastiepis kāju. Nu, to mēs tūlīt stingri apsaitēsim. Saitēju, tikmēr jau ziņa – nāk kuteris. Paldies Dievam, esmu laimējis. Bet raidstacijas priekšniekam esot atrasti 140 rubļi, tas nu, lūk, ir ziepēs. Pfu, pfu, pfu, viss labi, kas labi beidzās. Nu vēl tikai rīt visu laimīgi krastā un nokārtot (tā arī nesaprotu, drīkstēju vai nedrīkstēju es tos desmit metrus „mohnatkas” ievest. Varbūt tālāk noskaidrosies).

15. decembrī

Nu, atkal patiešām burvīga diena. Vakar visu piedzīvojumu novārdzināts aizgāju gulēt ap diviem, piecēlos astoņos, taisni paspēju paņemt pasi, atļauju mantu iznešanai, padzert kafiju un sarunāt ar starpomu, kad arī bija klāt kuteris, pie tam ar maiņas komandu. Nu, šie augšā, es lejā (kuteri tīri smuki mētāja pie trapa), vēl pēdējais nervu sasprindzinājums pie vārtiem, tad esmu ārā un pats sev pasaku: „Cilvēk, šoreiz tu esi vinnējis!”. Augšā pa Potjomkina kāpnēm, pa ceļam dažas tāfelītes šokolādes tekošiem izdevumiem, tad komisijas bode. Eju bez rindas, pat nesaku vairs, ka naudu vajag uzreiz, neko vairs nesaku – esmu taču atnesis deficītu. Minūtes piecpadsmit un man rokās tāda summa, kādu vēl dzīvē nekad vienā reizē neesmu saņēmis. Tad neliels gājiens pa veikaliem. „Kijeva” ar eksponometru nav. Krājkase. Nāku uz ostu. Pretī mana komanda – nupat nobraukusi krastā. Brīdi pasēžu „Transflota” telpās kopā ar viņiem, nosūtu telegrammu Aizai (starp citu, mūsdienās vairs telegrammas nepastāv), tad uz kuteri. Nelielas bažas, kā izdosies uzkļūt uz trapa (vējš, lietus, auksts). Trāpu uz trapa ļoti skaisti. Uz kuģa vēl satieku bocmani, pirmo – tie taisni brauc projām. Un tad jaunā komanda. Starpoms, pēc vecā starpoma raksturojuma – miera mika. Ar kapteini īsts joks – veseli divi. Un kurš beigās būs īstais, vēl nav zināms. Dublieris pagaidām dzīvo hospitālī. Pirmais arī domā, ka uz vienu reisu aizvieto pašlaik saslimušo „īsto” pirmo. Tā kā neviens laikam nav ieinteresēts kaut ko dziļi un būtiski organizēt vai darīt. Un beidzot vēstule no Aizas. Pamatdoma – skumst pēc manis. Nu, ja šitā ies, tad pavisam neilgi līdz nokāpšanai krastā. Nākošo jaungadu jau laikam gaidīsim kopā.

16. decembrī

Piecēlos tikai astoņos un visu dienu neko prātīgu nedarīju. Pēc visiem pabeigtiem darbiem tāda svētku sajūta. Laiks skaists, regulāri staigā kuteris. Pa dienas vidu bija atbraukuši ūdenslīdēji, apskatīja skrūvi, stūri. Bija radušās aizdomas, ka stūrē varētu būt plaisa. Pafotografēju. Braucu ar velosipēdu, airēju. Lasu „Blokādi”. Bet rīt laikam tomēr būs jānobrauc krastā, jāpastaigājas. Ja tikai kuģi neievedīs Južnijā.

17. decembrī

Turpinām šūpoties Odesas reidā. Viļņu dēļ pat kuteris nenāk. No rīta it kā viens, divi reisi bijuši, bet vairāk arī nekā. Ap dienas vidu bija tāda doma, ka varētu iet uz Južniju, bet tā arī neaizgājām. Vakarā atkal likos gulēt bez miega zālēm, divos aizmigu, sešos augšā, bet noskaņojums labs. Tikai miegs gan nāk. No rīta uzrakstīju vēstuli Aizai, iedevu Inesei, lai iemet kastītē, bet viņa tā arī krastā netika. Nu, varbūt rīt Ļuba un Gaļa ies uz analīzēm, medkomisiju un arī savās darīšanās, tad iemetīs. Ja tikai ies kuteri. Nobraucu 20 kilometrus, lasu „Blokādi”. Izrādās, no pirmās grāmatas līdz piektajai pagājuši 7 gadi, kamēr izdota.

18. decembrī

Piecēlos sešos, padzēru stipru kafiju priekšpēdējo reizi un gāju skatīties, vai dāmas aizbrauks uz krastu ar kuteri, kas atiet no krasta septiņos. Bet izrādās, ka vakar vakarā kāds ir pateicis, ka noteikti būs viļņi un kuteris neies. Un ar to bija pieticis, lai, neskatoties uz to, ka jūra mierīga, dāmas būtu samierinājušās ar likteni, ka kutera nebūs. Uzgāju uz tiltiņa – izrādās, kuteris tūlīt pienāks. Nu, dāmas gan paspēja saģērbties, bet kamēr skraidīja, visādus sīkumus kārtodamas, kuteris pienāca un aizgāja. Nu, Gaļa aizbrauca pēc deviņiem, bet Ļudas vietā nosūtīju virtuves strādnieku uz kvartāla komisiju, jo Ļuda jau vairs šodien analīzes nodot nevarēja. Tad ap pusdienas laiku sakustējāmies, pārgājām uz Južniju, ātri nokārtoju atiešanu un tas arī viss. Laiks paliek auksts, svelošs vējš. Vakarā drusku mēģināju pastaigāties, bet izrādās, ka absolūti nav kur. Viena šaura betona lente, pa to nemitīgi skrien smagie pašizgāzēji, dubļi visapkārt. Nekāda prieka, labāk „braukt” ar velosipēdu.

19. decembrī

Vakarā aizrunājos ar Gaļu. Cilvēks pateicībā par to, ka izstāstīju, kā rīkoties komisijas bodē, gribēja man iedāvināt pudeli. Tā arī aizpļāpājamies. Pamodos septiņos. Kajītē vēss. Kad izgāju uz klāja, lecošajā saulē ļoti interesantas izskatījās cisternas un tvertnes krastā. Bija vēl tik tumšs, ka pafotografēju no statīva, bet vēlāk arī no rokas. Šovakar attīstīju – tiešām īpatnēji negatīvi. Nu, kraušana jau no rīta bija pabeigta, bet izrādījās, ka iesūknēta nestandarta manta. Ārzemēs tādu nez vai ņems pretī, izsūknēt atpakaļ rūpnīcas konstrukcija neļauj. Ko tad nu darīt? Bet pēc sazināšanās ar Maskavu izlaida mūs ārā tādus, kādi esam. Un tā ap pieciem aizgājām. Tas nu pagaidām viss. Jā saspēlēju divas partijas šaha. Vinnēju. Nomainīju bibliotēkā grāmatas.

20. decembrī

Sešos augšā, mēģināju taisīt rīta rosmi pēc brošūras. Iznāca tik graciozi kā govij uz ledus. Laiks rāms, samērā silts, bet nomācies. Pa dienas vidu starpoms nodarbojās ar apkalpojošā personāla audzināšanu. No rīta jau vispār izteicās, ka visas te slimas, izlaidušās utt., bet līdz pusdienas laikam bija jau cik necik pierimis. Vispār iespaids kā par visai nemierīgu cilvēku. Žēl gan, bet tā laikam tāda vispārēja likumība, ka maiņas ekipāžās cilvēki ir mierīgāki nekā pastāvīgajās. Bosforam pienācām ap pieciem pēcpusdienā. Tumšs, migla. No rīta biju artelkā, apgādājos ar ziepēm, konfektēm, ievārījumu. Nav „Asorti” kompota. No paša agra rīta vesels bars gribētāju pēc prednizolona un flucināra ziedes.

21. decembrī

No rīta nogulēju līdz pusastoņiem, bet vēlāk visu atguvu. Nobraucu 32 kilometrus un 200 metrus, uzgriezu uz skaitītāja 22222, pavakarē atkal atsāku skriešanu. Jūt, ka jau atrasts, 12 riņķi un elpa ciet. Starp citu, vēlāk redzēju skrienam raidstacijas priekšnieku. Arī esot varens jozējs. Visu priekšpusdienu pastaigājos. Laiks rāms, saulains, kapteiņa dublieris pat sprieda, ka derētu baseinā ielaist ūdeni. Varbūt rīt pamēģinās. Otro dienu dzeru atkal tēju, kafija izbeidzās. Pa starpām lasu „Dersu Uzalu”. Starpoms ar audzināšanu šodien nenodarbojās. Vakarpusē Ļuda ar Inesi sastādīja ēdienu karti.

22. decembrī

Nedzirdēju modinātāju, pamodos pusastoņos. Slikti. Nepaspēja miegs vēl lāga ieregulēties, kad jau atkal jūk ārā. Šovakar atkal iedzēru divas miega tabletes. No rīta puses laiks bija jauks, bet ap pusdienu pamazām, nemanot sacēlās vējš, viļņi, nomācās. Tagad jūtami šūpo. Izgāzu kajītē burku ar upeņu ievārījumu. Vakarā arodbiedrības sapulce, mani iecēla par fotoavīzes taisītāju. Bet nav ne papīra, ne ķimikāliju. Spēlēju šahu. Vakarā vairākas partijas ar vecāko palīgu (starpomu). Rezultāts visumā neizšķirts. Bet spēlējot pārgājām uz „tu”. Tā kā, kaut jau vēl tādas īstas tuvības nav, domāju, ka sapratīsimies labi. Nupat jau sāk atkal uztraukt, ka nav ziņu no Aizas. Pēdējā radiogramma vēl pirms braukšanas uz Liepāju. Ka nav kopā ar veco Samedovu kādā avārijā iekūlusies. Jā, pēdējā radiogramma no septītā decembra.

23. decembrī

Ziemassvētku vakars. Bet nekāda svētku noskaņojuma nav. Pa dienas vidu laiks bija labāks, pat sauļojāmies, bet tad pēkšņi apmetās tāds, ka pat 12 riņķus nevarēju noskriet, jo ūdens šļācās uz klāja. Visu dienu slinkoju, lasīju „Māsu Keriju”. Paldies Dievam, radiogramma no Aizas. Vispār trauksmi esmu sacēlis par ātru, jo piemirsu, ka tikai pirms nedēļas viena radiogramma bija. Aiz tagad Alūksnē pie Rūtas, acīm redzot svin Ziemassvētkus. Rīt pienākam pie Venēcijas, kad ieiesim, Dievs zina.

24. decembrī

Nomācies, miglains. Un neskatoties uz to, neskatoties uz svētkiem, šodien pēcpusdienā pavisam negaidīti ieveda ostā. Vēl gan izdevās aizkulties līdz Bruno, bet tas ciet. Rīt it kā neviens veikals nestrādāšot. Un mēs rīt jau varam atiet.

25. decembrī

Paldies Dievam, viss kārtībā. Sameklēja Bruno mājās un viņš savu iestādi attaisīja. Viss kārtībā. Vienīgi mokos visu dienu ar vārgumu un galvas sāpēm, tāda sajūta, ka varētu būt apslimis. Nu, bet tas vairs nav būtiski.

26. decembrī

Izkrāvušies esam, bet miglas dēļ turpinām stāvēt. No rīta puses pievienojos grupai, kas gāja pie Bruno, bet nekāda pastaigāšanās neiznāca. Izgājuši pa vārtiem, ieraudzījām vīru, kam bija apstājusies mašīna un kas lūdza viņu iestumt. Nu, pagrūdām arī, tad visi pieci salīdām iekšā un viņš mūs praktiski līdz Bruno arī aizveda. Un atpakaļ ar Bruno autobusu. Un tālāk gaidīšana – izklīdīs migla vai nē, atiesim vai nē. Vakar pa televīziju sāka raidīt filmu pēc romāna „Laiks dzīvot, laiks mirt”. Ļoti jauka, bet līdz galam nenoskatījos, aizbraucu uz Venēciju. Izbraucām ar kuģīti no Piazzale Roma līdz Rialto, paklīdām pa pilsētu. Bet viss tumsā, miglā. Pamēģināju dažus nakts uzņēmumus. Atpakaļ braucot, autobusa šoferis ierāva savā dežūrtelpā, uzcienāja ar grapu, ar pornogrāfiskiem žurnāliem.

27. decembrī

Vakar esmu pamatīgi apsaldējies, tagad klepoju, šķaudu, puņķojos un visas citas nelaimes, ko tikai var iedomāties. Diena miglaina, bet pēcpusdienā tomēr aizgājām. Odesā būšot kā reizi vecgada vakarā. Nofotografēju Sukuram vienu stendu instrumentu izvietošanai – viņam tas vajadzīgs racionalizācijas priekšlikuma noformēšanai. Attīstīju filmu, ko pirmo reizi uzņēmis virtuves strādnieks. Labi iznākusi. Nu, un vakar ņemtos Venēcijas nakts skatus. Tie labāki, nekā biju cerējis.

28. decembrī

Ejam uz Odesu. Laiks nomācies, bet pēcpusdienā tomēr noskaidrojās. Taču ļoti stiprs vējš, pat pastaigāties pa klāju grūti. Veselība, šķiet, iet uz labo pusi, rīt varbūt būšu uz kājām. Darīt neko nedaru, šķirstu grāmatas, skatos fotokatalogus (kas tad nu tie tādi ir bijuši?). Vienīgi pa dienas vidu ierakstīju falšus ierakstus par holēras potēšanu. Artelkā šodien uzzināju, ka nekādus gaļas izstrādājumus artelkā dabūt vairs nevarot, gaļas produktiem ieviesta stingra norma – 200 grami dienā uz cilvēku. Nu, tad jau drīz jāgaida kartiņu sistēma (nu, tik drīz jau vēl nebija – līdz talonu ieviešanai vēl bija jāgaida vairāki gadi).

29. decembrī

Nekā īpaša, visu dienu slaistos bez kādas jēgas. Laiks skaists, pat ielaida baseinā ūdeni un publika peldējās. Es gan neriskēju, šodien jūtos tā puslīdz normāli, bet nez kāpēc nespēks. Apkārt salas, Grieķija arī rēgojas kreisajā pusē. Šķirstu „Numismātikas vārdnīcu”.

30. decembrī

Tūlīt pienāksim pie Bosfora. Un rīt ap 23.00 – Odesas reidā. Dardaneļiem pienācām ap vienpadsmitiem. Skatījos uzmanīgi, bet kurš kalns īsti bija tā Troja, vairs nemācēju pateikt. Prasīt nevienam nebija nozīmes – ja arī kāds kaut ko rādītu, uzticēties jau tā kā tā nevarētu. Un tā nu visu dienu ejam pa Marmora jūru. Laiks jauks, tikai brīžiem visai stiprs vējš. Veselība, liekas, pilnīgā kārtībā. Šodien atkal drusku pabraucu ar velosipēdu, paairēju. Bet nevar saprast, vai vēl nespēks, vai vienkārši slinkums. Attīstīju vienu filmu, kur šodien nofotografēju mūsu priekšgala „bulbusu” un tad, kā vīri ritina virvju kāpnes.

31. decembrī

Diena kā diena, nav jūrā nekādas svētku noskaņas. Nogulēju arī ilgi, galva tāda padulla. No rīta puses drusku palīdzēju pie telpu greznošanas, tad visu laiku lasu „Strīdu par seržantu Grišu”. Diena nomākusies, rāma. Apsveikumu nav, bet laikam pēc idiotiskā ieraduma tie savākti, lai nolasītu publiski. Labi, vecīt, novēlu jums abiem ar Aizu laimīgu Jauno gadu. Un lai nu šis patiešām ir pēdējais jaungads, ko sagaidām šķirti (nu, labi vai slikti, bet līdz 2016. gada kopīgai sagaidīšanai esam tomēr tikuši). Nu, daudz laimes!

1979. gads

1. janvārī

Stāvam Odesas reidā. Un paldies Dievam, ka stāvam! Jo pusdienas laikā jau uzņēmām loci un sākām iet uz Južniju. Likās, ka nekas vairs nevar novērst to, ka rīt ar visām dzijām un „mohnatkām” uz rokas iziesim atkal jūrā. Bet taču pēkšņi uzradās migla. Un es skatos – kuģis sāk iet lēni, lēni, tad redzu – sāk riņķot. Bet pat neiedrošinos cerēt, ka tā migla noturēsies līdz tumsai. Taču noturējās. Tad vēl drusku bija bažas, ka neatbrauc komisija un tad rīt nevarētu iet projām no kuģa, būtu jāgaida, kamēr pāriesim uz Južniju. Būtu lieka nervozēšana – riskēt, nē? Un kristu uz nerviem divas karantīnas vienas vietā.

Laiks rāms, nomācies. Cilvēki pārdzīvo, ka izsaukuši sievas, bet tās netiek uz kuģa. Man nu tā ideja nav saprotama – kā uz tik nedrošu lietu un lielu attālumu aicināt ciemiņus. Nu izbojāti svētki sievām galīgi, pašiem arī nekāda prieka. Aiza vismaz kārtīgi būs sagaidījusi jaungadu pie vecākiem.

2. janvārī

Snieg. Novakarē sāka un vēl aizvien turpina. Kuģis nosnidzis balts. Bet paši turpinām stāvēt. Velkoņu nav, nez kas vēl par nelaimēm, bet jau pusdienas laikā bija skaidrs, ka nekur neiesim. Piecēlos pusastoņos, vakar vēlu noskatījos „Dziesmu – 78” – laikam jau nu kopā ar Aizu. Nez vai viņa būs to laidusi garām. Nu, un visu dienu tāda aizdomīga galva. Tomēr dzīvoju aktīvi – nobraucu 43 kilometrus, airēju 400 reizes. Nekas, spēka atkal diezgan. Galīgi sagrāvu kapteini šahā, vecāko palīgu ar 2:1, bet skaisti. Vecākajam palīgam sieva braukusi uz Južniju un ceļā aplaupīta. Sīkumus gan nezināja. Tā nu dzīvojam visi, klusi un mierīgi. Jā, attīstīju vakar vakarā uzņemto filmu. Iznākusi tā nekas, tikai drusku pārgaismota.

3. janvārī

Turpinām stāvēt. Laiks no rīta – 10, jūra kūp. Viss balts, ne runa nevar būt par to, ka kaut kur iet. Stiprs vējš, tas griež miglu virpuļos, vālos, ļoti skaisti. Izfotografēju, attīstīju veselu filmiņu. Apkure darbojas lieliski, atgaisoja radiatoru dušā, tas arī silst. Nobraucu kilometrus 30 ar velosipēdu, 200 airējieni, paboksēju, noskatījos filmu par ķenguru Snipiju. Ārkārtīgi interesanti cīnījos ar vecāko palīgu 3:3. Kapteini sagrāvu, bet kad cilvēks kļuva bēdīgs, pāris partijas paspēlēju. Vispār dzīve pašlaik viens īsts plezīrs.

4. janvārī

Pamodos pusastoņos. Laiks skaists, bet kas tālāk, Dievs viņu zina. Aizgāju pasportot, bet velosipēds salūza pilnīgi. Galvenais, ka nestrādā vairs spidometrs. Paairējos krietni un tad ap vienpadsmitiem sākām kustēties. Bet kamēr ienācām un sagaidījām komisiju, bija jau ap diviem. Karantīnas dakteris (šoreiz pats priekšnieks) izdomājis jaunu joku – cilvēkiem, kas ņemas ar dzeramo ūdeni, ir jābūt pārtikas darbinieku komisijai. Nu, nū! Parunājām ar starpomu, ar „Transflotu” – ja ūdeni dos krasta strādnieki, iznāks aizkavēšanās. Nu, beigās, bez šaubām, visžēlīgi atļāva ņemt kā ņēmuši. Bet ar visu to runāšanu nokavēju robežsargu autobusu (tie un muitnieki tika galā reti ātri, kādā stundā) un dabūju meklēt citu autobusu, ko gan bez sevišķām pūlēm dabūju un pa ceļam pat apdzinu robežsargu autobusu. Un izrādās, ka tam bija liela nozīme. Jo kad es tā rāmā mierā iegāju komisijas bodē un tā mierīgi sāku sasmaidīties ar meitenēm un dalīt konfekšu kastes, pēkšņi atveras durvis un viens, divi, trīs, daudzi – ak Dievs, nāk iekšā mūsējie. Pirmo palīgu ieskaitot! Nu, visumā tā ir katastrofa. Tomēr man pirmā rinda un it kā tādas morālas tiesības saņemt skaidru naudu, ja tāda veikalā būs. Bet pašlaik naudas veikalā vienkārši nav. Un cenu meitenes arī uzreiz norāva uz leju – 7 un 45 rubļi. Tātad 85 rubļi uzreiz pa biksēm un nevar zināt, vai arī pārējos dabūs. Jo skaidras naudas gribētāji ir visi. Nu, nodevu preci un aizskrēju turnejā pa fotoveikaliem. Nekā! Apēdu savas pankūkas (šoreiz ar marmelādi) un atpakaļ uz bodi. Jātiek taču pirms tiem citiem! Atnāku, tūlīt kasti konfekšu kasierei. Jā, nauda esot. Nu, paldies Dievam! Tā nu šoreiz viss beidzās laimīgi (nez, vai šajā, vai citā reizē, bet meitenes esot skraidījušas pa apkārtējiem veikaliem un krogiem un lienējušas naudu, lai varētu to mūsu deficītu iepirkt. Odesa, kā nekā!). Palīdu vēl pa krastmalu, pirms tam gribot negribot nācās atvērt vēl vienu krājgrāmatiņu, jo mana krājkase bija ciet. Nu, un tad autobusā un uz kuģi. Rīt sešos būsim pilni, ap vienpadsmitiem jau esot nozīmēta komisija. Tā kā paldies Dievam, šodien vēl laimējās, bet vieta saķēzīta, nākošreiz laikam būs jāriskē un jāatstāj uz normālu pārdošanu. Jā, zobu birstes nav, klades nav, flaneļa kreklu arī nav. Komisijas bodē bija dažas „Ļubiteļ” tipa platfilmu kameras. Vispār laba bode, katru reizi kaut kas no vecajiem aparātiem tajā ir.

5. janvārī

Naktī kuģis bija piekrauts. Pats naktī gulēju kaut kā drausmīgi murgaini, bet laikam arī bija pārāk karsti. Naktī cēlos augšā, rāvu vaļā iluminatoru un durvis, vēdināju kajīti. Tad gulēju labi. Nu, no paša rīta, saprotams, pēc brokastīm un tējas, sāku tulkot karantīnas dakterim vācu valodā rakstītās zāļu anotācijas – vakar man atstāja. Nu, bet tad padzirdēju, ka uz desmitiem būs komisija un gāju uz karantīnas daļu atdot, kas pārtulkots un arī aiznest veco deratizācijas apliecību. Pa ceļam satiku karantīnas priekšnieku, kas taisni nāca pie manis. Parunājām par šo un to, bet par darba jautājumiem vairs nē. Prasīja, vai nevarētu Itālijā pasūtīt viņa sievai brilles. Nācās nolasīt viņam populāru lekciju par mūsu naudas rēķiniem. Ap diviem atgājām. Nogāju izmazgāt kreklu un mašīna man viņu saplēsa.

Gaļa saģērbusies raibā vasaras kleitiņā, klīst pa kuģi kā puķīte vai taurenītis. Jaunā bufetniece, kuru visi raksturoja kā čūsku veceni, pagaidām vēl sevi nekā briesmīgi neparāda. Paņēmu konfektes, vafeles. Zināmā mērā garlaicīgi.

6. janvārī

Nekā īpaša. No paša rīta šūpoja, pamodos ar sāpošu galvu, vēlāk gan pārgāja. Šūpoja līdz pašam Bosforam. Bosforā auksts, tik nemīlīgs, kā vēl nekad. Kalnos ap Bosforu sniegs.

7. janvārī

Laiks pelēks, brīžiem līst, brīžiem šūpo. Galva tā kā sāp, kā nesāp. Darīt neko negribas. Vienīgi ar milzu interesi izlasīju Altova fantastiskos stāstus. Daudzi bia lasīti un labi atmiņā, bet par cik es vienmēr nepievēršu uzmanību autoriem, tad nebiju pat ievērojis, ka visiem tiem gabaliem, kas man īpaši patīk, ir viens autors – Altovs. Patiešām drosmīga fantastika, pie tam nevis speciāli izdomāta priekš dotā stāsta, bet var just, ka autors tieši tādā veidā grib „izvest tautā” hipotēzi, ko citādi nekā nevar publicēt. (Nu, vai es neesmu ģēnijs: „Как писатель-фантаст дебютировал рассказом «Икар и Дедал» в 1958 году. Первые фантастические рассказы составили цикл «Легенды о звёздных капитанах» (1961). Все научно-фантастические произведения печатал под псевдонимом Г. Альтов. В дальнейшем у него возникали изобретательские идеи, граничащие с фантастикой, и фантастические идеи на грани с реальной техникой. В таких случаях приходилось спорить с экспертизой, доказывая, что изобретение всё-таки осуществимо. Как писатель-фантаст, ставил задачу: методами литературы показать развитие науки и техники в направлении идеала, считая в то же время главной целью фантастики как литературного жанра — человековедение”). Un arī kā rakstnieks tīri spēcīgs. Kapteinis sagrāva mani šahā, bet arī pats sūdzas par nospiestu garastāvokli, vārgumu.

8. janvārī

No rīta laiks skaidrs, bet šūpoja, ka riebjas. Bet uz pēcpusdienu jūra norima un arī dūša kļuva normāla. Vakarpusē pat skrēju, bet no devītā riņķa aizsauca uz sapulci – ziņoja, ka uz viena kuģa divi vīri nupat saindējušies ar metilspirtu. Nu, vēlāk arī krietni paairēju. Redzēju, kā četras vai piecas kaijas uzbruka vienam strazdam. Gāja īsta cīņa uz dzīvību un nāvi, bet strazdam izdevās izbēgt un nolaisties uz kuģa. Jā, galīgi nodilusi zobu birste, nemaz nezinu, ko iesākt. Vecākajam palīgam sāp sāni, lieku bankas.

9. janvārī

No rīta laiks ciešams, bet vakarā atkal viļņiem baltas galotnes debesis nomākušās. Dabūju radiogrammu no Aizas. Vakar vakarā iekampu miegazāles, pamodos pusdesmitos, visu dienu nositu bez īpašas jēgas.

10. janvārī

Naktī pienācām reidā, ap pusdienas laiku tā skaisti ienācām Margerā. Naudu saņēmu vairāk nekā parasti – kaut kādā veidā tiek apmaksāta pēdējā stāvēšana Odesas reidā (nu jā, bijām taču aiz robežas). Līdz ar to nācās atkal paņemt 10 metrus „mohnatkas”. Nu nekas, šoreiz neviens neko nav teicis, ka nedrīkstētu. Gāju ar divām sievietēm un no Bruno pievienojās vēl viens kungs. Bija arī piedzīvojumi. Kungam nolūza kurpei augstais papēdis, dāmas līda vienā sētā čurāt. Bet paklaiņojām skaisti, izfotografēju gandrīz trīs filmas. Taču nakts skati, uz kuriem sevišķi cerēju, neko īpaši neizdevās. Nebija labas vietas fotografēšanai.

11. janvārī

Ārkārtīgi skaisti divatā izklaiņojāmies pa Venēciju. Laiks ir noskaidrojies un tā skaistā laikā, ar ļoti daudz brīvā laika, bez skraidīšanas pa veikaliem, izklīdām pa tādām vietām, kur vēl nekad nebija būts. Apgājām Venēcijai gandrīz apkārt. Tur, tālākajā galā, uzradās parki, ielas daudz platākas, mājas jaunākas, kanālu maz. Cilvēku arī maz. Tukšs, kluss, ne tā kā centrā, kur tūristi mudž vien. Nu, tagad tīstu filmas. Vakardienas jau nu nožēlojamas. Redzēs, kādas būs šodienas.

12. janvārī

Nu skaties, tātad paiet divi mēneši, kopš es esmu uz „Dubultiem”. Tie nu ir tik labi mēneši, kādi vēl nekad nav bijuši. Taču noskaņojums ne sevišķi, jo šorīt agri izgājām no Margeras un cilpojam uz Savienības pusi. Bet tas atkal nozīmē darbus, rūpes un tā tālāk, līdz ar to atgriežoties garastāvoklis aizvien sliktāks nekā aizejot. Nezinu vēl, kur likšu piecus metrus „mohnatkas”. Jāpalūdz kādam, kam „mohnatkas” nav, uzrādīt kā savējo – nav nekādas vēlēšanās diskutēt ar muitniekiem par tēmu cik var un cik nevar. Laiks, lai gan pavēss, bet skaidrs un rāms, pēcpusdienā pat apskrēju 12 riņķus. Un vēl pēcpusdienā studēju krievu-itāļu sarunvalodas vārdnīcu. Tikai diemžēl vārdnīca domāta kuģu restorānu darbiniekiem, tā kā diezgan vienpusēja. Toties gūstu plašas zināšanas gastronomijā.

13. janvārī

Cenšos iesmērēt kādam piecus metrus mohnatkas, bet nevienam neizdodas. Laikam jau būs jāatstāj pie sevis un jāļaujas liktenim. Galu galā visļaunākais var būt, ka apzīmogo uz nākošo reisu un cauri. Diena ar mainīgu mākoņu daudzumu, pasilts, bet brīžiem tīri jūtami šūpo.

14. janvārī

Tā arī neizdevās mohnatku iesmērēt, visi pilni līdz normai. Laiks diezgan skaidrs, bet vējains, nupat vakarā sāk arī šūpot. Dabūju vakar vēl trīs bundžas šķīstošās kafijas. Radiogramma no Aizas – skumstot. Nu, jācer ka vairs ne ilgi.

15. janvārī

Nogulēju līdz pusdesmitiem. Vakar sadzēros karbromālu, bet tas draņķis aizmigt gan nepalīdz, toties no rīta piecelties nu nekā. Ap dienas vidu izgājām cauri Bosforam, bet gandrīz neskatījos, jo spēlēju šahu. Nu, tādā pelēkā, aukstā laikā pat Bosfors ne pēc kā neizskatās.

16. janvārī

Pa taisno un bez kavēšanās ienācām Južnijā. Vienīgi atkal pirms pašas Južnijas uzradās migla. Ja iepriekšējo reizi tā migla nāca kā glābiņš, tad šoreiz viņa solīja tikai lieku nervozēšanu. Bet iegājām iekšā ar visu miglu. Formalitātes nokārtoja ātri un viegli un tūlīt, atkal paķēruši gadījuma autobusu, lielā barā aizdrāzāmies uz Odesu (tā laikam arī palikšu nezinot – drīkstēju es toreiz vest tos desmit metrus mohnatkas vai nedrīkstēju?). Es izlecu ārā ātrāk, nolēmis meklēt kādu bodi uz savu roku, domāju, ka ar to lielo baru kopā nekas labs nav gaidāms. Nu, un tagad nesaprotu, vai esmu vinnējis vai zaudējis (tāds jau laikam man liktenis – palikt nezinot). Jo baru esot speciāli gaidījuši, nauda uzreiz izmaksāta visiem, bet 7 un 45. Es atradu bodi, kur deva 50 un 8, bet kasē viņiem bija tikai puse no vajadzīgās naudas. Tā kā sanāk it kā par simtu vairāk, bet toties pusi saņemšu vēl nezin kad. Izblandījos atkal pa fotoveikaliem, bet nav pat diapozitīvu filmas. Odesā sniegs, jūrā ledus, galīgi nevar saprast šito klimatu. Saņēmu vēstuli no Aizas. Alberts taču laikam beigās tiks pie dzīvokļa. Pie Ziedoņdārza – vieta tiešām brīnišķīga.

Bet nu vispār diez cik jautri ap dūšu nav, jo tikai 400 vien vēl pēdējā laikā nekad neesmu dabūjis. Nu, vienīgi nākošajā reizē gan vajadzētu būt tūkstotim ar garantiju.

17. janvārī

Vakar nekā nevarēju aizmigt, šodien tomēr piecēlos septiņos, bet visu dienu esmu tāds apdullis, galva taisās sāpēt. Laiks nomācies, izgājām ap četriem. Šodien mūs saskaitīja tautas skaitīšanā.

18. janvārī

Nu, vakar iegāzos gulēt astoņos, uzreiz aizmigu, bet pamodos ap trijiem un tad vairs neaizmigu. Piecēlos sešos, padzēru kafiju, bet ko darīt tālāk? Šūpo tā, ka metas slābana dūša. Brokastīs negāju un likos atkal gulšņāt. Pirms pusdienām izdomāju, ka varbūt būs omulīgāk vannā. Mērcējos tur, mērcējos tik ilgi, kamēr, nesagaidījuši mani pusdienās, sāka interesēties – kur īsti tas dakteris palicis un saukt mani pa translāciju. Bet par cik piespiedu translācija (skaļruņi komandu došanai, ko nevar izslēgt) ambulancē nedarbojās, es neko nebiju dzirdējis. Tiesa, jau ģērbjoties dzirdēju, ka kāds klauvē ne ta pie hospitāļa, ne ta pie kajītes durvīm. Un tad zvanīja telefons, bet kamēr piegāju, šis apklusa. Kad pēc tam, ejot uz pusdienām, satiku ceturto, šis skatās uz mani kā uz spoku. Nu, bet pēcpusdienā, kad laiks sāka norimt, staigāju, staigāju. Un ap sešiem gājām cauri Bosforam. Uzradušās jaunas avīzes, lasu „Cīņu”.

19. janvārī

Ejam. No rīta laiks rāms, tad pamazām sāka šūpot, ap pusdienu jau nepatīkami, vēlāk atkal norima. Debesis skaidras, diezgan silts. Iztaisīja mācību trauksmi. Pēcpusdienā apskrēju 12 riņķus. Tad paņēmu apelsīnus, piecas burkas kompota, desmit tāfelītes šokolādes „prezentiem”. Kompots no 78. gada ražas, garšīgāks nekā iepriekšējais. Nosūtīju Aizai vēsti, lai atsūta diapozitīvu filmas un zobu birsti (galīgi nodilusi, nezinu ko iesākt; tagad domāju, ka to jau laikam varēja gan atļauties nopirkt Itālijā) un arī Birkmanim – kas tas īsti ir par zvēru, tas „Kijev-6S”.

20. janvārī

Laiks patīkams, diezgan rāms. Pēcpusdienā apskrēju 12 riņķus.

21. janvārī

Jūra rāma, laiks nomācies, silts. Staigāju, airēju, braucu ar velosipēdu. Skriešana neiznāca, līņāja. Vakarpusē neliela sapulce, runāja, ka uz „Jūrmalas” avārijas pēc kravas telpās sasūknēts ūdens, uzpeldējis kravas tanks, pārlūzuši cauruļvadi un izplūdis amonjaks. Gan bez upuriem. Tā ja, citādi cilvēki sāk aizmirst, ka strādā uz gāzvedējiem un zem kājām ir tūkstošiem tonnu sašķidrināta amonjaka. Vēl runāja, ka pie Rietumsahāras pirāti uzbrukuši zvejniekiem, noslepkavojuši visu apkalpi – astoņus cilvēkus. Otrs pirātu uzbrukums Kolumbijā. Neko teikt! Jā, un izrādās, ka iepriekšējā reisā Južnijā muita pieķērusi pāris vīrus. Viens bez liela trokšņa norakstīts – es vēl tā brīnījos, ko tad šis tā gaidīja, gaidīja sievu un pēkšņi pats laižas projām. Un otrs uz sevi sarakstījis tās liekās mantas (nu, tā kā es kādam gribēju iesmērēt to lieko mohnatku).

22. janvārī

Naktī pienācām pie Margeras, no rīta agri sākām iet iekšā un ap vieniem viss bija kārtībā. Bet diemžēl naudas šoreiz iznāca tikai 2 kilogramiem mohēras un 4 metriem mohnatkas. Bēdīgi, bet ko lai dara, pārlieku ātri bez jebkādas aizķeršanās atnācām. Venēcija nomākusies, vēlāk sāka pat līņāt. Paklaiņojām drusku pa vietām, kur vēl nebiju bijis, izgājām uz Akadēmijas tilta. Iegāju numismātu bodē, bet neviena no vajadzīgajām monētām nebija. Nācās atdot savējās kapeiciņas par lirām, paņēmu Aizai šādus tādus sīkumus.

23. janvārī

Neskatoties uz krietno miglu, ap pusdienas laiku tomēr izgājām. Žēl gan, kādas nostāvētas dienas būtu taisni laikā. lai dabūtu tieši vajadzīgās 2500 liras (laikam par to varēja nopirkt tieši atļauto deficīta normu). Nu, bet kā ir, tā ir. Diena tātad pelēka. No rīta pafotografēju kuģus miglā, arī izejot. Visu dienu lasu grāmatu un tīstu filmas. Neskatoties uz tumšo laiku, vakardienas negatīvi ļoti labi. Iepriekšējo reizi tie bālie negatīvi laikam būs bijuši attīstītāja dēļ vai pat kāda vaina filmai. Bet šoreiz ļoti labi. Nezin kā nu ar izstādes bildēm, bet vienkārši skaistas bildes būs daudz („Zvaigznē” strādājot, vienu Venēcijas izstādi turpat gaitenī pat noorganizēju. Nekas, cilvēkiem patika. Bet vairāk gan nekur bildes nav izmantotas).

24. janvārī

Nekā īpaša. Vienīgi vakarpusē aizņēmos grāmatiņu par Venēciju angļu valodā, študierēju. Uz vakaru sāk šūpot.

25. janvārī

Visu dienas pirmo pusi lasīju ceļvedi pa Venēciju, pierakstīju arī visu par vēsturi un vietām, kuras biju redzējis vai par kurām vismaz varēju būt drošs, ka noteikti tās atradīšu. Novakarē ārkārtīgi rāms un silts laiks, pat vēja nav. Apskrēju 14 riņķus, staigāju pa klāju. Pienākam sestdienas vakarā. Liels jautājums, vai svētdien kāda bode būs vaļā. Nu, bet man tāda klusa cerība, ka mana mazā bodīte varētu būt pieskaņota tirgus darbam un tāpēc strādāt. Uz kuģa milzīgs papīra trūkums. Izkaucu drusku no kapteiņa un vecākā palīga.

26. janvārī

Naktī ap pieciem pamodināja pamatīga šūpošanās. Nu, ja tā, tad celties nav ko un nogulēju, kamēr šūpošanās rimās, t.i., iegājām Dardaneļos. Piecēlos ap pusdesmitiem. Padzēru kafiju, pastaigāju, sarakstīju pieprasījumu medikamentiem un citus papīrus. Vēlāk lasīju fantastiku, atkal studēju Venēciju. Vakarā ap septiņiem tumsā pagājām garām Stambulai. Laiks silts, pilsētas ugunis skaistas. Rakstu vēstuli Aizai, bet galva no lielas gulēšanas tāda padulla, nekas jēdzīgs nesanāk.

27. janvārī

Gads tātad riņķī, kopš rakstu šajā kladē. Nu, pats būtiskākais – skaidrā trīsarpus tūkstoši ir sadabūti pa šo gadu. Nu, tas ir labi, tā vēl neesmu pelnījis. Fotoklubā („VEF” pie Birkmaņa) arī zināmas sekmes. „Krokuss” (smalks fotopalielinātājs), lai, ir atrasts (laikam Varakļānos). Tikai fotoaparāta atkal nav. Bet vispār pietiek, jābeidz tā spēlīte. Nu, šodien ap pieciem pēcpusdienā pienācām pie Odesas, stāvam. Jūra mierīga, migla. Mūsu vieta Južnijā pagaidām aizņemta. Kas būs tālāk, redzēsim.

28. janvārī

Visu dienu migla kā piens. No priekšgala brīžiem gandrīz neredz virsbūvi. Tā nu stāvam, dod Dieve vēl rītdienu nostāvēt. Piecēlos šorīt septiņos, visu dienu dzīvoju skaisti un derīgi. Līdz pusdienai staigāju, tad braucu ar velosipēdu. Kad gribēju sākta airēt, izrādījās, ka viens airis aizlūzis. Nu, ja tā, tad ķēros nopietni pie remonta, aiznesu sametināt airi, salaboju velosipēdam spidometru un pretestības regulatoru. Vienīgi uzmetu sev uz pirksta to smago metāla riteni. Jā, vakar izdevās modinātājam ielikt vietā to apklusināšanas podziņu. Arī balansiera ass laikam ir pieslīpējusies, modinātājs iet kā nākās, arī stāvus.

29. janvārī

No rīta – skaidrs laiks. Bet tad ātri vien sabiezēja miglā. Nu ir labi. Labi ta labi, bet ap dienas vidu tā migla atkal sāka klīst. Tā dabūju drusku nonervozēt līdz vakaram, kamēr bija skaidrs, ka ostā neiesim. Un pašā vakarpusē vēl atbrauca komisija, atvēra robežu, tā kā jācer, ka varēs tikt uz pilsētu un nokārtot visu, kas kārtojams.

30. janvārī

No paša agra rīta taisījāmies braukt ar kuteri uz pilsētu. Taču vējš bija kuterim par stipru un nekas nesanāca. Tad ap desmitiem paziņoja, ka locis izbraucis. Nu visi ar lielu nepacietību gaida kuteri un kad kuteris parādās, sāk darbināt mašīnu, celt enkuru utt. Kuteris pienāk un no tā izkāpj – Šestakēvičs, otrās klases matrozis, kurš ir bijis tik apzinīgs, ka nav gribējis nokavēt noteikto laiku un par 50 rubļiem piedabūjis vienu kuteri izbraukt. Nu, bet drīz arī bija klāt locis, tad Južnija. Karantīnas dakteris – ne priekšnieks, tas aizlaidies uz Jaltu saņemt karantīnai mašīnu – sāk atkal jau, likās, aizmirsto dziesmu – bez komisijām, bez analīzēm nelaidīšu. Nācās atdot pēdējo spirta pudeli. Un tagad vakarā medikamenti atvesti, bet spirta tur nav, esmu galīgi tukšā. Tad ar smago mašīnu uz pilsētu, ātri uz veikalu, saņēmu visu naudu. Tiesa, kasiere bija man izmaksājusi kaut kādu naudu, ko nevar izmaksāt, dāmas bija uztraukušās, ka var iznākt kaut kādas nepatikšanas. Nu, bet viņām nu pašām jāzina, kas viņām darāms. Tad pa pāris fotobodēm un iedomājies – komisijas bodē noķēru 135 mm objektīvu – 85 rubļi. Izdevās arī „Zenītu” iegrūst darbnīcā. Saņēmu Aizas paku. Bet ai un vai – atsūtījusi platās diapozitīvu filmas. Nu, bet vismaz zobu birstes ir. Laiks šodien lielisks, īsts pavasaris. Pastaigājos pa krastmalu. Atpakaļceļā paķēra mani taksis, kurā brauca raidstacijas priekšnieks ar radistu. Tā nu atkrita brišana pa dubļiem.

31. janvārī

Diena skaista, bez kādiem īpašiem piedzīvojumiem. Jau pirms pusdienas ieradās komisija, visu ātri un rāmi nokārtoja un vienīgi iznāca pagaidīt velkoni. Pafotografēju ar „Primotāru” (jaunais objektīvs, nez kamī tad es viņu biju ieskrūvējis), redzēs, kas nu būs. Izmazgāju kajīti.

1. februārī

No rīta bija nomācies, šūpoja, pēcpusdienā Bosforā noskaidrojās. Bosforā mēģināju jauno objektīvi. Nu, nav jau slikti, ja var nofotografēt to, ko agrāk nevarēja (135 mm objektīvs tuvina apmēram trīs reizes). Ļoti skaistiem diapozitīviem vajadzētu iznākt. Bet māksla nu gan laikam nē. Tagad attīstīju vienu filmu, bet zvērīgi melna – nevaru saprast, vai pārgaismota, vai pārtīstīta. Kapteinis iedeva svaigu „Sovetskoje Foto”, to ar milzīgu interesi izlasīju no vāka līdz vākam.

2. februārī

Laiks skaists, jūra rāma. Atdevu savu objektīvu, salīmēs ar epoksīda līmi. Vītnes uzgriezt nevar, nav kur viņu iestiprināt. Bet ar epoksīda līmi līmējot pat motora blokus, vai tad nu neizturēs (ko tas viss nozīmē, nav vairs ne mazākās jēgas). Dabūju no Aizas ziņu, ka izsūtījusi diapozitīvu filmas. Apskrēju 20 riņķus.

3. februārī

Ejam. Šodien nedaudz šūpo, nomācies. Uz tā pamata slaistos. Vakarā attīstīju jau trešo „Primotar” filmu – melna. Rīt jātaisa proves uzņēmumi (jāpārbauda, vai strādā laiki).

4. februārī

Jūra rāma, laiks pelēks. Ņēmos ar fotoprovēm, pētīju, vai pareizi darbojas fotoaparāts un kā tikt galā ar „Primotāru”. Pēcpusdienā braucu ar velosipēdu, airēju. Tad komandieru sapulce. Lamāja par dzeršanu, nedisciplinētību. Pēc tam noskrēju 14 riņķus.

5. februārī

migla, lietus. Stāvam Venēcijas reidā. Izfotografēju 250 GOST filmu, atdevu vecākajam matrozim – viņš taisīs fotoavīzi. Tad ieskrūvēju „Primotar” un ar 130 GOST filmu pamēģināju portretus. Kaut kas jau iznāca, taču nepietiekoši apgaismota. Šodien no priekšgala uz mašīnu vilka pusotru tonnu smagu cilindru.

6. februārī

Migla, bet debesīs saule. Stāvam. Braucu ar velosipēdu, skrēju.

7. februārī

No rīta skaidrs, skaists laiks, pēcpusdienā nomācās. Jau vakarā iegājām ostā. Pašā atbildīgākajā brīdī apstājās dzinējs, izmeta abus enkurus. Padzirdējis tās neparastās komandas, izlīdu uz klāja. Skatos, mūsu priekšgals aizdomīgi tuvu krastam, bet nekas, velkonis atspēries spiež atpakaļ. Ar teleobjektīvu fotografēju liesmas un dūmus virs fabriku dūmeņiem. Pievelk mani šitā tēma.

8. februārī

Stāvam Margerā. Rīt laikam aiziesim. Bijām gan sataisījušies uz ilgāku stāvēšanu, jo vācieši atsūtījuši speciālistus remontēt ģeneratoru. Ar savu mašīnu, lai, atbraukuši. Bet šie izdarīja savu darbu pa vienu nakti un viss. Pirmajā dienas pusē biju Venēcijā, otrajā – nīkstu uz kuģa. Izklīdām pa vēl neredzētām vietām. Diena nomākusies. Gaidu, kad Bruno atvedīs paunas. Kajītē pavēss – refi atkal saldē visus nost.

9. februārī

Vispirms jāatzīmē, ka tā fabrika, kurai mēs vedam amonjaku, saucas „Montedison”. Nu, un ap pusdienu drausmīgi pelēkā laikā aizvācāmies prom. Pēc tam airēju, braucu ar velosipēdu. Vakarā sapulce. Var just – publika pārrijusies, par daudz labi mums te sācis iet. Ņerkst par šo, par to. Šodien vēl izfotografēju līdz galam filmu ar „Primotar”. Attīstīju un nevaru saprast, kas ir un kas nav, jo tas laiks un līdz ar to arī negatīvi traki miglaini. Bet tie dūmi no fabriku dūmeņiem gan varētu dot skaistu bildi. Ak jā, izmazgāju kajīti (interesanti, it kā bija palicis prātā, ka kajīti tīrīja apkopēja). Saņēmu radiogrammu no Aizas.

10. februārī

Šodien krietna vētra. Vienīgais labums, ka viļņi sitas pret priekšgalu, nevis sāniem, līda ar to šūpošanās nav sevišķi stipra. Lasu „Stāstu par Omāru Heijāmu”. Patīk. Pulkstenis sabojājies, otro nakti pēc kārtas ne no šā, ne no tā zvana vienos.

11. februārī

Skaists laiks, bet krietni šūpo, īpaši dienas pirmajā pusē. Sauļojos, staigāju. No Grieķijas nāk zemes smarža. Reibina. Izfotografēju vienu filmu ar „Primotāru”, beigās laikam būšu cik necik ticis ar viņu galā.

12. februārī

No paša rīta biezā miglā pa Marmora jūru. Pirms Bosfora nedaudz noskaidrojās, bet vēl krietna dūmaka. Tikko Bosforā sāku fotografēt, kā bija jāiet uz politnodarbību. Nu, velns lai parauj, taisni arī bija īstais laiks. Nu, beidza diezgan ātri, bez tam sakarā ar miglu gāja lēni, tā kā vēl pafotografēju. Vairāk gan tikai objektīva izmēģināšanai, jo viss dūmakā.

13. februārī

No paša rīta šūpo. Tā arī neko labāku nevarēju izdomāt, kā lasīt visai interesantu grāmatu „Par maizi, mīlestību un šauteni”. Nolasīju līdz vēlai pēcpusdienai. Ap pusdienas laiku paklīda runas, ka varam ieiet pa taisno ostā. Saplaku kā pārdurts luftbalons – nu ir ziepes, šovakar vairs neko nevarēs paspēt izdarīt. Nu, bet kad ap trijiem pienācām pie Odesas, tās izrādījās nepamatotas baumas. Vēl pastāvēju klāt, kamēr bocmanis izmeta enkuru un nu stāvēsim un gaidīsim rāmāku laiku. Par cik nav sava spirta, dabūju no kuģa fonda pudeli spirta, tas ir, šņabja, ko iegrūst karantīnai, lai viss iet ātri un bez aizķeršanās.

14. februārī

No rīta pamodos – jūra kā spogulis. Nu tikai vajadzētu sprukt iekšā ostā. Bet nekā, neved. Varbūt pēc pusdienas. Nu, nū. Bet ap divpadsmitiem atbrauca komisija. Viena no manām karantīnas dakterēm bija tā sašūpota, ka galīgi beigta. Nolikām hospitālī pagulēt, ar otru tā mīlīgi visu nokārtojām. Nu, bez šaubām, tālākais skaidrs – ar to pašu kuteri jāšmauc krastā. Bet tad paklīda runas, ka tūlīt būs velkonis un iesim uz Južniju. Uz brīdi pienākuma apziņa radīja tādas šaubas, vai neiet tomēr uz Južniju. Bet varbūt velkonis būs, varbūt nebūs, bet ja palaidīšu šito reizi garām, švaki būs. Saskaņoju ar vecāko palīgu un laidos projām. Laiks Odesā riebīgs, līst. Maiss tik neērti nesams (šoreiz stiepu maisā, jo septiņu metru gabals negāja ne somā, ne čemodānā). Aiznesu, dāmas priecīgas ņēmējas, bet naudas nav ne puse. Paņēmu, cik bija, atstāju visas mantas un gāju uz pilsētu, norunājuši, ka pienākšu piecos – gan jau tad vēl kaut ko satirgos. Tur stāv plašu aparāts ar plēšām. Paņēmu paskatīties – mī un žē, tas taču „Fotokors”. Bet tad tā kā pa miglu atcerējos, ka „Fotokoram” nav plēšu dubultā izvilkuma, tāpēc nevar fotografēt tuvumā. Arī optika laikam ne jau sevišķi. Cena 50 rubļi. Tā arī nepaņēmu. Aizgāju pēc Aizas pakas (paziņojumu par paku man atdeva pēdējā mirklī, kad jau kuteris gāja nost no borta). Eju, bet lietus līst un līst. Aizgāju uz bodi otrreiz – dāmas satirgojušas visu vajadzīgo. Nu, lieliski! Paņēmu vēl kādus vecus „Nauka i žiznj” un uz ostu. Informatore paziņo – „Dubulti” reidā, kuteri nestaigā. Aizgāju līdz kuteriem – „Križanovka” piecos esot izgājusi, vēl nav atpakaļ, kas būs septiņos, nav zināms. Eju, taisos sēdēt līdz septiņiem. Bet durvju sargs sazvanījis „Portoflot” – nebūšot nekādu kuteru. Nu, ko darīt? Izmircis cauri un cauri, ārā līst, mājās netiek. Jāiet uz jūrnieku labo gariņu „Transflot” prasīt nosūtījumu uz viesnīcu. Iegāju, sāku tur vaidēt, bet man saka: „16.15. „Dubulti” aizgāja uz Južniju. „Tiešām?” „Tiešām!”. Nu, un tālāk bez īpašiem piedzīvojumiem uz Južniju. Kuģis pietauvojies 18.00, neviens no ārstiem neesot bijis, tā kā nekas pat nav palaists garām.

15. februārī

Nekā īpaša. Noformēja atiešanu jau pusdienas laikā, bet kaut kur aizķērās locis, atgājām tikai ap pieciem. Laiks riebīgs, kajītē pavēss. Apkuri nedarbina, refmehāniķim mūžīgi liekas, ka jau tā ir pietiekoši silts. Es praktiski visu cauru dienu šķirstu vakar nopirktās „Nauka i žiznj”.

16. februārī

Jūra rāma, laiks nomācies. Pirms Bosfora vispār uznāca migla. Ieejot Bosforā, laikam bijām drusku kļūdījušies, jo pēkšņi kuģis taisīja asu pagriezienu un priekšā bija kaut kādi neredzēti krasti. Pagriezāmies, pagājām kādas minūtes paralēli krastam un tad tikai griezām iekšā Bosforā. Bet migla tāda, ka ar mokām redz krastus.

17. februārī

No rīta neliela viļņošanās, uz pusdienu rāma jūra un spoža saule, ap launagu nomācās, uz vakaru sāka mētāt. Viss!

18. februārī

Visu dienu šūpo, bet samērā nedaudz. Laiks silts, bet nomācies. Pēcpusdienā sāku skriet, bet desmitajā riņķī uznāca lietus. Rādīju stūrmaņiem, kā rīkoties ar skābekļa aparātu, jo iepriekšējā reizē Južnijas ostas kapteinis salēcies ar mūsu kapteini, un, par cik, izrādās, tāds murmulis skaitoties mūsu tiešā un visai nopietni ņemamā priekšniecība, tad piedraudējis mūs nākošajā reizē kārtīgi pārbaudīt (jā, ieiešana jebkurā dzimtenes ostā nav tas patīkamākais piedzīvojums). Tā nu gatavojamies. Pēc pusdienām noskatījos gabalu no „Solāris”. Vecākais mehāniķis dabūjis no krasta ziņu, ka mēs līdz maijam raušoties uz līnijas Margera - Odesa. Tas jau nu būtu lieliski. Bet piemetusies pavisam neparasta nervozēšana – bet ko darīt ar krājkases grāmatiņām. Līdz maijam tur uzkrāsies milzu summa, nebūs patīkami, ja muita kādreiz tur ieskatīsies. Pat bīstami, ja sāk interesēties, no kurienes, un ritināt to kamolu vaļā (teorētiski jau mantas ārzemēs drīkstēja pirkt tikai personīgajam patēriņam, nevis biznesa taisīšanai. Praktiski jau, protams, visi visu zināja un saprata, taču vajadzības gadījumā ikvienu jebkurā brīdi varēja pataisīt par grēkāzi).

19. februārī

Pa dienas vidu sauļojos, bet īpaši omulīgi nebija – nekā neizdevās galīgi paslēpties no aukstā vēja un bez tam bira virsū kvēpi no skursteņa. Vakarā sāka riebīgi šūpot.

20. februārī

Stāvam, vai, pareizāk sakot, dreifējam un brīžiem lēnām kustamies Venēcijas reidā. Vispār ir krietna vētra, bet, par cik stāvam, šūpo nedaudz. Laiks skaidrs, bet vējš ledains. Tas labi, ka stāvam – būs vairāk liru.

21. februārī

Pirmo reizi Venēcijā īsti saulainā laikā. Bet ieejot ostā fotografēt, liekas, bija pat grūtāk nekā mākoņainā laikā. Drausmīgi kontrasti, šķiet, ka nebūs nekādas dzīvības ne tiltos, ne ūdeņos. Nu, galvenokārt fotografēju diapozitīvus, tur nu tas viss nav tik svarīgi. Venēcijā kaut kāds karnevāls, pilns ar bērniem maskās. Trāpījām uz Svētā Marka laukumu, kad tur tādi bērneļi maskās nāca bariem vien. Traki skaisti.

22. februārī

Gandrīz visu dienu noblandījos pa Venēciju kompānijā ar otro stūrmani. Viņš, izrādās, praktiski vēl nebija Venēciju redzējis, un tad nu izskrējām visu cauri un cauri. Es pie viena vēl apskatīju pēdējās vietas, kur nebiju bijis – ap Santa Maria de la Salute baznīcu, tad prom galā, kas vērsts pret Lido, apskrējām riņķī ap Arsenālu, vismaz ieraudzījām kapsētu, laikam arī Murāno un vēl citas salas. Bet atnācām atpakaļ, un uz kuģa valda izmisums – kraušana pabeigta, tūlīt jāiet projām, taču Bruno mantas vēl nav atvedis. Jā, tas nu ir traki! Bet pēdējā brīdī Bruno uzradās. Nu atkal ir labi. Izgājām šodien pa citu ceļu – caur Venēciju, garām pilsētai. Tikai diemžēl taisni jau tad, kad rietēja saule. Jāšaubās, vai kas jēdzīgs no diapozitīviem iznāks.

23. februārī

Skaista, pavasarīga diena, rāma jūra. Visu dienu tīstu filmas un priecājos. Vakarā uzmanīgi pētu otrā stūrmaņa Venēcijas grāmatu un karti, taisu izrakstus. Paklīda tādas runas, ka būšot „kapteinis – nastavņiks”. Un es visā visumā piekritu atdot savu kajīti un padzīvot hospitālī. Agrāk ne uz ko tādu nebūtu pieļāvies, bet nu Dievs ar viņu, jūtu – šis laikam pēdējais reiss. Starpoms runājis ar Rīgu, tur teikts, ka vēl aprīlis tepat. Bet sāk mesties bail, kā būs ar tiem trakiem tūkstošiem. Odesā pienāksim pirmdienas vakarā, ja būs vakarā komisija, tad mani ar visām mantām uzreiz ar komisijas kuteri izsviedīs krastā, pārgulēšu viesnīcā un no rīta uz bodi.

24. februārī

Līdz pusdienai staigāju pa klāju, pēcpusdienā izkrāmēju no hospitāļa skapja visus krāmus uz noliktavu, sametu jūrā tukšās burkas, šo to atdevu matrožiem – tukšas kannas, slotu, lielu piltuvi utt. Ja būs jāpārkrāmējas, tad lai var ātri. Iegrieza skrūvi, kur uzkārt infrasarkano lampu – to varēs izmantot galda lampas vietā. Pēcpusdienā vējš kļuva tāds, ka uz klāja iziet gandrīz nevar – gāž no kājām. Bet jūra mierīga, laiks skaidrs.

25. februārī

Ap vieniem iegājām Dardaneļos, bet vējš tāds, ka uz klāja ne parādīties. Tā nu nonīku visu dienu pa kajīti. Dabūju radiogrammu no Aizas – braukājot apkārt ar kori. Nu, patīkami dzirdēt, tā ir īsti pilnvērtīga dzīve.

26. februārī

Pulkstenis ap pusdeviņiem vakarā, tūlīt pienāksim Odesas reidā. Nez kā nu būs, kad komisija. Ka tikai nu pa nakti nerautu augšā. Rīt mums taisoties rīkot kaut kādu briesmīgu pārbaudi. Nez kas nu būs, kas nebūs. Diena auksta, vējaina, pat pa kādai sniegpārslai plivinās. Sēžu kajītē un lasu kaut kādu romānu par Sudmali. Vispār zvērīgi garlaicīgs un muļķīgs. Daļēji pārstiepu mantas uz hospitāli, lai vajadzības gadījumā varētu ātri tur pārcelties.

27. februārī

Pienācām tātad ap desmitiem, uzzinājām, ka komisija uz vienu kuģi izbraukusi, mūsējais būšot nākošais. Un ka ostā ievedīs rīt, t.i., 27. pēc 14.00. Nu, drusku pagulšņāju apģērbies un tad arī bija klāt komisija. Un tad ap pieciem no rīta ar komisijas velkoni uz pilsētu un ap sešiem vakarā atpakaļ. Nu, uz kuģa nekas īpaši traks neesot bijis, bet kaut kāda pārbaude tomēr esot notikusi. „Kapteinis – nastavņiks” neiešot pie mums, bet uz „Majoriem”, un nevis „nastavļjatj”, bet nomainīt pašreizējo kapteini, jo tas esot iztaisījis huligānismu – bez atļaujas, bez loča, bez velkoņiem ienācis ostā. Bez tam no mums pēkšņi ņem prom uz „Majoriem” elektromehāniķi. Cilvēks vēl pilsētā, pats to nemaz nezina.

28. februārī

Tātad februārī neaizejam, put plāns kuģniecībai. Un kāpēc? Tāpēc, ka vakar no mums noņēma elektromehāniķi, lai varētu aiziet „Majori” un šodien mēs nevaram aiziet, jo mums nav elektromehāniķa ar attiecīgu kvalifikāciju un osta dziļi principiāli nelaiž projām. Nu, varbūt ir vēl kādas nianses, tik smalki nezinu. Ar vārdu sakot, ap kādiem diviem izveda mūs no ostas Odesas reidā, komisija vēl nav bijusi. Stāvam un gaidām. Laiks saulains, bet auksts. Lasu „Vokrug sveta” un „Fotoohota”

1. martā

Ielīdu vakar gultā un tūlīt pa translāciju: „Dosmotrovoj gruppe provesti dosmotr, raspisatsja v akte!”. Hm, tātad taisās atiet. Svempos augšā, gāju parakstīties, pie viena uzzināju – jā, pēc pusstundas būšot komisija. Nu, noskatījos pa televizoru ziņas, bet nekādas komisijas vēl nav. Gāju gulēt. Komisija atbrauca naktī. Uz klāja nedaudz sniegs, jūra rāma, Odesas ugunis tālumā. Nu, atbrauca, noformēja, ap trijiem vai četriem naktī aizgājām (tak jau laikam pat bez atbilstoša elektromehāniķa. Ko lai dara – lai kāda arī valstī nebūtu vara, ievērot visus noteikumus laikam ir tas pats, kas maksāt visus nodokļus, strādāšana nesanāk). Šodien esmu tāds miegains, lasu žurnālus, staigāju pa klāju. Nomācies, krietni šūpo. Šaurumiem iesim cauri naktī. Prieka maz!

2. martā

Skaista, saulaina diena. Ap pusdienu izgājām no Dardaneļiem. Staigāju, vakarā apskrēju 15 riņķus. Lasīju svaigas avīzes, gludināju kreklus, paņēmu septiņas burkas „Asorti” kompota, vienu burku sēņu.

3. martā

Piecēlos pusseptiņos un apskrēju desmit riņķus. Urrā, sen nav kaut kas tāds darīts. Laiks no rīta silts, dienā saule, silts, rāms. Staigāju bez krekla un sauļojos. Un ģīmis smuki apsarcis. Vakarā vēl divdesmit riņķus. Saņēmu radiogrammu no Aizas, bet vēl ne to, kuru nepacietīgi gaidu – par pakas saņemšanu. Neesot Rīgā diapozitīvu filmas. Žēl gan! Nu, un ap pusdienas laiku saņēmām no „Kolontajas” - kapteini „nastavņiku”. Pērkons no skaidrām debesīm! Iemitinājās pie radista, radists hospitālī. Šodien vēl laikam neko nav sācis, īsts klusums pirms vētras. Jā, šodien it kā sāk atdzīvoties mana puķe. Vēl divas lapas gan nokārušās, bet pārējās skaisti sacēlušās uz augšu un atkal spraigas.

4. martā

Spontāni uzmodos desmit minūtes pirms sešiem. Bet no skriešanas nekas nesanāca, jo, pirmkārt, ļoti tumšs, otrkārt, vēlēšanas, cilvēki visi uz kājām, uzskatīs vēl par pretvalstisku darbību šādā brīdī skraidīt riņķī. Nu, un tā arī visu dienu neko jēdzīgu tā arī nedaru. Pat staigāt lāga nevar, jo laiks diezgan pelēks un vēss. Tiesa, no

5. martā

Vakar vakarā atrāva no rakstīšanas – deviņos vakarā pārtrauca ķinīti un sasauca visus uz mācību trauksmes analīzi. Jā, ļoti nepatīkama lieta tāds „nastavņiks” uz borta. Jo vakar iztaisīja trauksmi. Mūsu laivai noslāpa motors, mēģinājām airēties, bet tad otra laiva aizvilka mūs līdz virvju kāpnēm.

Šodien nekā īpaša. Laiks rāms, bet kā nu tā darba laikā vazāsies pa klāju, kad t`das ķēms ar šlipsi uz klāja. Ar vārdu sakot, pārsvarā sēžu kajītē un lasu „Pirmos cilvēkus uz Mēness”. Ap kādiem trijiem pienācām reidā, ap pieciem sākām iet un tagad, taisni vakariņu laikā, esam klāt, tauvojamies. Prieka maz, taču jācer, ka vismaz līdz Bruno paspēsim aizskriet. Jā, ziemā patīkamāk – ja līdz trijiem neieiet, tad zina, ka līdz nākošajam rītam stāvēs. Un ja līdz trijiem ieiet, tad atkal laika diezgan visam. Bet tagad? Vakarā vēlu var ieiet, rītā agri aiziet. Saņēmām naudu. Maz, tikai 24 500. Kāpēc tik maz, īpaši, ja vēl viena diena no iepriekšējās reizes rezervē? Lauzīju, lauzīju galvu, kamēr sapratu. Mūs iegāzusi tā aiziešana naktī, diennakts sākumā. Jo vai mēs aizejam dienas sākumā, vai beigās, diena skaitās diena. Bet te mums tā diena ievilkās vairāk nekā 20 stundas, turpretī atejot vakarpusē, nesanāk ne 10 stundas. Un tā mēs atskrējām pie Margeras dienā, nevis vakarā. Bet ja būtu atnākuši vakarā un ienākuši rīt, viss reiss iznāktu par diennakti garāks. Vai arī, ja būtu izgājuši nevis drīz pēc pusnakts, bet īsi pirms pusnakts, iznāktu tas pats. Ar vārdu sakot, iepriekšējā reisā esam nākuši līdz Margerai sešas dienas, no tām viena nostāvēta reidā, bet šoreiz esam atskrējuši četrās dienās. Pagājušo reizi vienu dienu nesamaksāja, šoreiz pārmaksāja un abas reizes summa vienāda. Sāku gaidīt no Aizas apstiprinājumu par pakas saņemšanu.

6. martā

Nu, skaista diena kā pārnestā, tā tiešā nozīmē. Grupā nozīmēja mūs kopā ar raidstacijas priekšnieku un Veru Saveļjevnu. Nu, no Saveļjevnas prieka maz. Jau braucot uz vārtiem, sāka gudrot, ka līdz Bruno jābrauc ar autobusu, pie tam bez biļetes. Nu, tas beidzās tā, ka beigās paķēra mūs Bruno vāģis. OK! Nu, vakar, izmisumā būdams un redzēdams, ka naudas lāga pat ne iepirkšanās normai nesanāks, iebāzu kabatā savas līdzpaņemtās piecmarku monētas (laikam mājās biju sarēķinājis, ka tādas kolekcionēt iznāk pārāk dārgi). Un, paldies Dievam, Bruno drusku palauzās un tad samainīja pret 2000 lirām vienu nožēlojamu moneteli, ko kolekcijā neviens pat neievērotu. Nu, piekrāvu savu maisu, šalli arī iepakoju – laiks ļoti silts – un tad projām uz pilsētu. Pie Olgas izšķīrāmies, jo raidstacijas priekšnieks ar Saveļjevnu iegāja bodē, es teicu, ka paskatīšu vitrīnas un pēc minūtēm desmit pienākšu. Pēc desmit minūtēm atnāku – nav neviena. Pagaidīju, pagaidīju, gāju uz Paolo pusi. Ceļā satieku Saveļjevnu. Priekšnieks vēlreiz pamanījies pazaudēt grupu. Nu, atradām viņu pie Paolo. Pēc Paolo Saveļjevna grib tikai uz mājām. Nu, ko lai dara, liktenis. Bet tad viņi abi izdomāja, ka grib dzert alu. Nu, lai dzer, es pusstundu paklīdīšu. Klīdu, pētīju skatlogus un pēdējā brīdī ieraudzīju skaistus reprodukciju albumus. Paķēru provei pārīti un tad arī bija laiks diegt atpakaļ. Satikāmies un uz Piazzale Roma aizbraucām ar kuģīti. Pirmo reizi braucu pa kanālu dienā. Bet trāpījām uz ekspreša par 400 lirām un tas ķēms izdrāzās cauri kā raķete. Nu, tas arī viss. Vakariņu laikā atgājām.

7. martā

Visu dienu gaidu. Gaidu, kad „nastavņiks” kaut ko rīkos un gaidu radiogrammu no Aizas par pakas saņemšanu. Nesagaidīju ne vienu, ne otru, un dienu tā diezgan nervozi nositu bez kādas jēgas. Laiks mierīgs, bet diezgan apmācies un vēss, brīžiem skaidrojas.

8, martā

Atnāca no Aizas ziņa – paka saņemta. Paldies Dievam, nu dvēselē pilnīgs miers un visa pasaule liekas rožaina (nez, ko tad es tur biju sūtījis – varbūt tās nelaimīgās krājgrāmatiņas?). Laiks brīnišķīgs, staigāju pa klāju puspliks, sauļojos. Jūra rāma. Vakarā apskrēju 12 riņķus.

9. martā

Jūra rāma, saule spīd, bet auksts un vējš. Pat pastaigāties pa klāju lāga nevar. Tā nu sēžu kajītē un lasu grāmatu par admirāli Isakovu. Tiešām skaisti uzrakstīta un redz dzīvu cilvēku, nevis kaut kādu pieminekli, kā parasti ir tādās biogrāfijās. Un pats viņš kā cilvēks man ļoti iepatikās. Nu, un vairāk arī šodien nekā.

Bet tagad, jau pārrakstot uz datora, pagadījās šāda ziņa: „Kopš 1938. gada Jūras kara flotes tautas komisāra posteni ieņēma admirālis Ivans Isakovs. Kara laikā viņš tika smagi ievainots, un ārstiem vajadzēja viņam amputēt kāju, taču Isakovs palika dienestā. 1946. gadā admirālim piezvanīja Staļins un paziņoja par nodomu iecelt viņu par Jūras kara flotes Galvenā štāba priekšnieku. Isakovs uz to godīgi atbildēja: „Biedri Staļin, man jums jāziņo, ka man ir nopietns trūkums – man nav vienas kājas.” – Vai tas ir vienīgais trūkums, par kuru uzskatāt vajadzīgu ziņot?– Jā.– Mums agrāk bija štāba priekšnieks, kuram nebija galvas. Un nekas – strādāja. Bet jums nav kājas – tas nav nekas briesmīgs.”

10. martā

Visu dienu kaut kāds reti draņķīgs noskaņojums, visu laiku tāda trauksmes sajūta. Mocījos, mocījos, pēc pusdienas pat drusku uz dīvāna pagulšņāju. Beidz nervus tā lieta, ka ir tas „nastavņiks”. Vēl šodien bija paredzētas divas trauksmes – „Cilvēks aiz borta!” un „Ūdens!”. Un nu tā gaidīšana beidz nost vairāk nekā pašas trauksmes. Trauksmei „Cilvēks aiz borta!” uztaisīts manekens, kombinezons ar kaut ko piebāzts. Skats diezgan atbaidošs, tiešām uzpūties līķis. Nu, iemeta šo jūrā un tur viņš arī palika, jo laivai ap dzenskrūvi aptinās trose un ne no vietas. Nu, īstā reize, kad kaut kam tādam bija jānotiek. Un tad viļņi sāka laivu dauzīt pret kuģa sāniem tā, ka bail bija skatīties. Paldies Dievam, ka pats vismaz nebiju iekšā.

Nu, un otrā problēma – pagājušajā reizē Odesas karantīna kaut kā vārdos (aktā nekas nav ierakstīts, man arī neko īpašu neteica) nobaidījusi starpomu par nekārtību virtuvē. Tas savukārt sabaidījis kapteini un mani arī. Un tā, ja līdz šim izturējos pret Odesas karantīnu samērā vienaldzīgi, tad nu atkal bailes piemetušās. Savukārt es šodien sakritu uz nerviem Inesei ar Ļudu, Inesi novedu līdz asarām, ar vārdu sakot, šmuce līdz acīm. Nu, pēc stundas vajadzētu būt klāt. Kaut ko pa ausu galam dzirdēju, ka Južnija esot aizņemta, var iznākt pāris dienu stāvēšana. Nu, neliela atelpa nekaitētu, divi pēdējie reisi diezgan nervozi. Un vispār iet jau piektais mēnesis nepārtraukta darba, prieka maz. Ar vārdu sakot, lai nu Dieviņš stāv man klāt un viss iziet gludi ar to velna karantīnu (kaut viņi kājas aplauztu, projām iedami. Mjā, var just, ka esmu bijis patiešām sanervozējies, jau ļauns kļuvis).

11. martā

Nu, nonervozējos galīgi slims, bet ap pusdienas laiku atkūlās karantīnas ārsts, kas kādreiz bija strādājis Krustpilī (manā bērnības pilsētā) un klusi un rāmi visu nokārtojām. Tad tūlīt uz kuteri un jau projām braucot padzirdēju, ka kuģis tūlīt ies uz ostu (kaut arī bija runa, ka mums kādi trīs kuģi rindā priekšā). Nu, prom uz pilsētu un kopā ar vecāko mehāniķi aizdrāzos uz komisijas bodi, ātri un labi visu nokārtoju un tad ar lielu baudu un galīgi bez kāda mērķa klīdu pa pilsētu. Iekūlos pa ceļam frizētavā, apstrādāja ar fēnu tā kā bail. Laiks pavēss, tomēr gaisā jūtams pavasaris.

12. martā

No paša rīta uzmodināja otrais mehāniķis – lai paskatoties Zubkovu, vai tas varot strādāt vai nē. Naktī esot bijis visai nožēlojams, galva sāpējusi utt. Nu, bet neko neatradu. Temperatūra normāla, sūdzību, izņemot iesnas, nav. Nu, gāju dušā un uzreiz zvana telefons – karantīnas dakteris esot atnācis. Mī un žē, šitādā agrumā! Ap deviņiem taisījos iet pats. Nu, bet ja atnācis, tad atnācis. Noformējām visu skaisti un labi. Un vairāk arī šodien nekā. Kraušanu beidzām ap desmitiem, kaut kad pēcpusdienā bez komisijas izsvieda reidā un tā nu stāvam. Laiks pavēss, bet rāms un saulains. Sāp galva, nāk miegs. Staigāju, gulšņāju, ar vārdu sakot, situ nost laiku.

13. martā

Piecēlos ap astoņiem ar diezgan sāpošu galvu un neko prātīgāku nevarēju izdomāt kā visu dienu staigāt pa klāju. Pavēss vējš, bet ciest var. Uz vakarpusi galva arī noskaidrojās. Jā, pēcpusdienā palasīju jaunākās avīzes. Vakarpusē starpoms ņēmās mani audzināt, ka nesekoju kārtībai un tīrībai. Apsolīju no rītdienas sākt jaunu skaistu dzīvi. Spēlējām šahu ar kapteini. Sasitu viņu galīgi. Nomocījies, nabags, ar to inspekciju, pat ģīmī, liekas, izkrities. Un iziet izgājām šodien drusku pēc pusnakts, taču noformēts ir kā vakardien, 23.30. Ļoti labi, viena valūtas diena pa virsu.

14. martā

No paša rīta sāp galva.

15. martā

No rīta puses galva vēl pa druskai sāpēja, bet kad tā labi izstaigājos, norima. Bet īsti labi nejūtos, nogurums, kauli sāp, vakarpusē mēģināju skriet, bet četri riņķi un vairāk nekas nesanāca. Diena ap pusdienlaiku ļoti saulaina, uz vakaru samācās. Staigāju šortos, sauļojos. Arī baseins bija piepildīts, bet tie kas izmēģināja, teica, ka var tikai ielekt un izlekt, ilgāk gan nē.

16. martā

Nekā īpaša. Laiks mākoņains, brīžiem skaidrojas, krietns vējš un viļņi. No rīta staigāju, tad kapteinis iedeva kaut kādu instrukciju, kurā vesels saraksts medikamentu, kam obligāti jābūt uz šāda tipa kuģiem. Uzrakstīju pieprasījumu. Tad ar teleobjektīvu pafotografēju viļņus. Uzrakstīju vēstuli Albertam. Vakarā attīstīju filmu. Nu, tas arī viss.

17. martā

Ap desmitiem no rīta pienācām pie Venēcijas, bet iekšā neveda, jo esot kaut kāds ministreiks. Pati par sevi jau ļoti patīkama parādība, tikai ... rīt svētdiena, Bruno bode ciet un nez vai izdosies viņu sameklēt. Nu, bet nav mūsu spēkos kaut ko mainīt. Gulēju šonakt traki murgaini, laikam arī krietni šūpoja, kaut ko pa miegam jutu. Tomēr pamodos šodien pēc ilgiem laikiem pilnīgi bez galvas sāpēm. No rīta ļoti jauks laiks. Pastaigāju, tad izfotografēju vienu filmu fotoavīzei. Visapkārt jahtas. Vēlāk nomācās, arī jahtas pazuda. Pēcpusdienā apskrēju 12 riņķus.

18. martā

Atkal nekādas jēgas – galva sāp, laiks nomācies, līņā. Vienīgais labums – stāvam reidā. Būs tātad nauda, būs Bruno bode, viss būs. Izfotografēju vienu 250 GOST filmu fotoavīzei, ar lielu baudu lasu Dikensa „Lielās cerības”.

19. martā

No rīta puses ienācām Margerā. Pa ceļam uz brīdi uzkrita briesmīga migla, taču kuģis neapstājās. Par šīm divām dienām ceturtais palīgs nebija naudu klāt pierēķinājis, nācās atkal izlīdzēties ar bleķa markām (nu nebija jau tiešām bleķis, patiesībā jau īsts sudrabs. Tad jau vēl nauda bija cik necik pēc naudas, bieži pat ar sudraba monētām). Nu, izgājām pa pilsētu bez īpašiem piedzīvojumiem, vienīgi Paolo pacēlis cenas līdz Bruno līmenim. Venēcijā silts, cilvēki jau skraida bez mēteļiem (gan vēl mazākā daļa).

20. martā

Naktī uzklīda visādi slimnieki, pēdējie piecēla kaut kur ap trijiem, izkauca priekšpēdējo termometru (caur pirmo palīgu – laikam jau no cita kuģa būs bijuši). Tā nu piecēlos ap astoņiem diezgan miegains. Kraut beidzām divpadsmitos, visu dienu gaidījām, kad izvedīs. Laiks nomācies, brīžiem līņā, bet silts. Jūt pavasari. Attīstīju vakardienas filmu.

Te nu beidzas priekšpēdējā klade. Mani jūras piedzīvojumi strauji tuvojas beigām.

21. martā

Kauns un negods – pa visiem jūras gadiem, šķiet, pirmo reizi rakstu cita veida kladē. Nu, bet ja šī būs pēdējā, tad jau nu pārcietīšu. Un eju tātad uz „Dubultiem” no Margeras uz Odesu un visu dienu slinkoju. Slinkoju tāpēc, ka slinkums. Laiks saulains, bet pavēss vējš, īsta prieka staigāt pa klāju nav.

22. martā

Turpinu cīnīties ar nepārvaramu slinkumu. No rīta nedarbojās bārdas dzenamais, nācās remontēt. Saremontēju. Lasīju Serafimoviča stāstus. Interesanti, bet drūmi līdz riebumam. Tad saņēmu dūšu un ķēros pie vēstuļu rakstīšanas. Dakterei Čiževskai, Šlosbergai – lai paskatās man kādu darbu. Papildināju vēstuli Albertam, uzrakstīju nedaudz arī Aizai. Novakarē pēkšņi un negaidīti politmācības. Velns lai parauj, man tur jārunā. Nu, pusstundas laikā sagatavojos, norunāju skaisti. Laiks saulains, daudzi sauļojas, tomēr vējš vēl pavēss. Viss.

23. martā

Laiks lielisks, saulains. Pusdienas laikā iegājām Dardaneļos. Drusku staigāju pa klāju, lasu.

24. martā

Diena drūma, nomākusies. Visu dienu lasu Šklovska Tolstoja biogrāfiju. Un atkal lieku reizi jāpārliecinās, ka tajos Šveika vārdos, ka, ja cilvēki par to vien domās, kā darīt citiem labu, viņi jo drīzāk apsitīs viens otru, ir vairāk gudrības, nekā visā Tolstoja filozofijā kopā. Saņēmu beidzot radiogrammu no Aizas. Palika vieglāk ap dūšu, jo sāku jau uztraukties. Radistam uz skausta uzmeties augonis, vakar pārgāja pušu. Likās, ka viss iznāca ārā, bet izrādās, ka vēl ne. Nupat, astoņos, apstājāmies Odesas reidā. Redzēs, kas nu būs. Kapteinis izteicās, ka Odesa diez ko negribot dot komisiju, lai Južnija to lietu darot.

25. martā

Jūtos diezgan neapmierināts. Naudu ta jau dabūju, bet tas jau tagad šķiet pats par sevi saprotams un nekādu īpašu prieku vairs nerada. Toties nopirku par 65 rubļiem „Kodak-Junior” 6x9, kam pat nevar iedabūt iekšā filmu. Nu galīga ķēpa. Un filmas vēl nopirktas par 8 rubļiem. Un tanks tīstīšanai par rubli. Un krājkases ciet un nauda jāsūta mājās – vēl 11 rubļi nost. Un komisijas bodē uz priekšu nevarēšot vairs naudu maksāt uzreiz.

Nobraucu krastā naktī ar komisijas kuteri, kādas stundas pagulēju jūrnieku viesnīcā, tad gāju kārtot darīšanas. Ielīdu frizētavā, nodzinu bārdu. Bet visu laiku tāds satraukums, nekā nevar atslābināties. Jā, un no Aizas arī nav vēstules. Un žurnāli un avīzes, lai arī izsūtīti, nav vēl pienākuši. Un kurpes irst šuvēs, ka vēl neizjūk Venēcijā.

26. martā

Dzīve ir skaista un rožaina (apbrīnojams kontrasts ar vakardienu). No rīta puses bez kādām pūlēm noformēju atiešanu. Pat ne uz kuģa, bet aizgāju uz karantīnas nodaļu. Dakteris pēc tam tomēr atkūlās kuģi arī, jo viņam, redzi, vajagot analīzes no mūsu notekūdeņu attīrīšanas ierīcēm – kas tur nāk ārā un, lielākais humors, ko tur laiž iekšā. Tas vajadzīgs, lai varētu salīdzināt un novērtēt ierīču efektivitāti. Centos gan iestāstīt, ka tur laiž iekšā to, ko tualetē aizskalo prom, tomēr vajagot. Nu, diemžēl šitam vadam nekāda krāna proves noņemšanai nebija, tā kā nācās cilvēkam iztikt tikai ar beigu produktu. Ņēmos visu dienu ar „Kodaku”, kaut arī sākumā biju nolēmis ar steigu atkal pārdot. Pārdot ta pārdot, bet 6x9 tā vis nemētājas. Un nu vakarā attīstīju proves filmu. O.K.! Tik nu nez kā būs, kad sāks palielināt. „Zeiss” arī uz negatīviem likās labs. Bet pagaidām ļoti iespaidīgi. Vakarā piezvanīja pirmais – ja esot laiks, lai ienākot. Izrādās, viņam vajagot kādu, kas izvadītu ekskursijā pa Venēciju. Nu, papļāpājām par šo un to. Cilvēks, izrādās, nupat tikai sācis flotē strādāt, šis viņam laikam otrais kuģis.

27. martā

Nu atkal nav labi. Šodien izfotografēju Bosforā pāris platfilmu, vienu attīstīju un skatos, ka centrs gan ass, bet malās ta asuma nav. Liekās, tās nu ir beigas. Vājš objektīvs un cauri. Tur nu laikam vairs neko nevarēs līdzēt. Galva arī no rīta līdz pēcpusdienai sāpēja, laiks vējains, auksts, no rīta bija krietni viļņi. Vēlāk viļņi norima, bet vējš tāpat palika. Tagad gan, Marmora jūrā, norimis gan vējš, gan viļņi, taču tas fotoaparāts dzen izmisumā.

28. martā

Liela jēga nav. Jūrā vētra un, kaut arī kuģis daudz nešūpojas, prieka dzīvē nekāda. Pastaigāties nevar, jātup kajītē. Lasu absolūti neinteresantas grāmatas, pārlasīju vēlreiz grāmatiņu par Venēciju. Dabūju „artelkā” olīvas, bet vietas un mazas.

29. martā

Laiks silts, saulains, bet jūra vēl visai nemierīga. Sauļojos, staigāju, novakarē apskrēju 14 riņķus. Vakar aizlīmēju fotoaparātā divus caurumus ar epoksīda līmi, šodien nokrāsoju ar melnu krāsu. Pēcpusdienā pirmais lasīja lekciju par mūsu tautas saimniecību. Lasīja interesanti, bet nu drūma aina gan. Dabūjām ziņu, ka no Margeras ejam uz Lībiju un Grieķiju, pēc tam atkal uz Odesu. Nu neko, būs neliela pārmaiņa. Citādi, kaut arī nauda milzīga, apnicis jau nu ļoti.

30. martā

Viss pa vecam. Laiks saulains, bet stiprs un auksts vējš. Pēcpusdienā atomtrauksme, kapteinis prasīja nofotografēt. Ņemot ārā, kasetei nokrita vāciņš. Nu, taisni īstā reizē! Bet nekas daudz nebija sagaismots, filma nedaudz (vai pat krietni) pārgaismota. Stipri garlaikojos.

31. martā

Ap desmitiem sākām kustēties, ap pusdiviem pietauvojāmies Margerā. Izgājām pa pilsētu ar pirmo palīgu. Nekā jauna. Platfilmu aparāts negrib strādāt, netin filmu. Būs jāpārdod. Nez kur nu iesim, kur nē. Šodien esot bijis viens no „Himeksport”, apgalvojis, ka to nekādā ziņā nevarot pieļaut, ka mūs noņemot no šīs līnijas. Redzēs, kas būs. Un tad vēl paklīda baumas, ka pēc šī reisa mūs varētu nomainīt. Nu, drusku par ātru, bet arī redzēs.

1. aprīlī

Nekā īpaša. No rīta puses kopā ar pirmo palīgu aizklīdām līdz Mestrei, paklīdām pa Margeru. Pēc tam sēžu uz kuģa un garlaikojos. Beidzām izkrauties divos, atgājām septiņos. Attīstīju vakar taisītās filmas – neasas, izkustējušās, nepareizi gaismotas. Izmetu ārā pat nežāvējot. Kur ejam, Dievs viņu zina.

2. aprīlī

Ejam uz Lībiju (nu jau vairs tādas valsts praktiski nav – vienkārši ņēma un iznīcināja). Laiks pasilts, daži pat peldas. Zvērīgi garlaikojos, neko negribas darīt, kaut arī vajadzētu. Visas cik necik jēdzīgās grāmatas izlasītas un pārlasītas, trenažieri salauzti, viss apnicis. Tagad vakarā tīstu vienu šaurfilmu, jādod dvēselei kāds mierinājums pēc tām platfilmām.

3. aprīlī

Naktī pēkšņi sāka drausmīgi šūpot. Dušā ripinās spainis, šļūkā metāla papīrgrozs, ripo un plīst tukšās burkas. Neiedomājams trakums. Cietos, cietos, tad cēlos augšā. Puķe uz grīdas, stikla lauskas uz galda, uz grīdas, puķupods saplīsis. Pulkstenis nez kur aizvēlies. Dušā saplīsušas visas burkas, izbārstījies mazgājamais pulveris. Kaut cik sakopu, pēc tam nogulēju līdz desmitiem. Nu, un tad visu dienu gulēju tālāk, jo šūpošanās nemaz nerimst. No novembra mēneša kaut kas tamlīdzīgs pirmo reizi.

4. aprīlī

Esam pienākuši pie Lībijas un stāvam reidā uz enkura. Šūpošana līdz ar to nedaudz rimusi, nav vairs ari tās trīcēšanas un grabēšanas. Tomēr ar to, kas paliek pāri, pilnīgi pietiek, lai diez cik omulīgi nejustos. Reids pilns ar gāzvedējiem, cik te nostāvēsim, zina tikai mīļais Dievs. Kā to ostu sauc, nekā nevaru atcerēties (Marsa-el-Brega). Nav uz kuģa Lībijas karoga, kādam citam aizšūta vai aizkrāsota emblēma, pārtaisīts par Lībijas. Laiks silts, saulains, pēc launaga pafotografēju kuģa priekšgalu, novakarē – cilvēkus priekš Grieķijas caurlaidēm.

5. aprīlī

Ienācām no rīta puses ostā. Smiltis riņķī, daži skursteņi grūž ārā melnus dūmus, kaut kas līdzīgs naftas pārstrādāšanas rūpnīcai. Nelabi smird pēc sērūdeņraža. Pēkšņi uznāca tādas nemotivētas bailes – ka tik kaut kas nesaķeras ar tiem falšajiem baku potēšanas ierakstiem. Saprotu, ka tas ir neiespējami, taču neko nevaru ar sevi padarīt. Pēc brīža cita ziņa – jāpārraksta „tabacco list” uz arābu blankas. Pēc brīža ienāk ceturtais – lai ar steigu slēpjot savu šnabi (turēju divas pudeles, ko ļaunākajā gadījumā karantīnas dakteriem iegrūst). Jā, uz rokām nedrīkstot būt, lai slēpjot, tūlīt būs kontrole. Slēpt? Un ja nu pieķers? Ar vārdu sakot, izlēju. Izrādījās, ka par velti, nekādas kontroles nebija. Nu, Dievs ar viņu, karantīna paliks gribot. Vēlāk otrais par dažām olimpiskām nozīmītēm sadabūja man kādas Lībijas monētas, no kurām gan labu tiesu sagrāba starpoms un ceturtais. Nu, man jau vairāk kā vienu arī nevajadzēja. Fotografēt stingri noliegts. Vispār jau arī nav ko, bet tos dūmus gan gribētos. Kapteinim gribētos nofotografēt ostu, bet arī bail. Bija tāda doma nofotografēt no radiolokatora ekrāna, taču atmetām. Statīvam pazudusi pārejas skrūve. Nu, un galvenais, ka vakarā dabūju patīkamu un mīlīgu radiogrammu no Aizas. Maiņa nebūs ātrāk par kādu divdesmito, tā kā vismaz vēl viens reiss puslīdz drošs, tajā savukārt naudas būs ļoti daudz un vispār viss labi.

6. aprīlī

Diena skaista, saulaina, ne velti mugura sūrst. Ejam. Jūrā nelieli viļņi, bet par cik esam ar kravu, nešūpo. Līdz pusdienai staigāju, sauļojos, tad rakstīju vēstules Ērikai, Intai, atkal sauļojos, pļāpāju par numismātiku. Pašā vakarā sāku savas tabletes skaitīt. No Marsa-el-Bregas izgājām pustrijos naktī.

7. aprīlī

Ķēros pie darba, saskaitīju visus medikamentus, norakstīju norakstāmos, savedu kārtībā medikamentu grāmatas. Laiks patīkams, taču vēsāks nekā vakar, viegli nomācies. Jā, no rīta mehāniķis „nastavņiks” (kas tad nu mums par „nastavņiku” uzlidojumu ir bijis?) taisīja apgaitu pa kajītēm, kasījās vairāk nekā kapteinis „nastavņiks”, pat man atļāvās izteikt piezīmes. Sākumā gribēju iztaisīt „ķīniešu atriebību” (nez, kādu es tur anekdoti esmu citējis) izmest viņa fotogrāfiju, kas iztaisīta caurlaidei, taču vecākais matrozis fotogrāfijas jau bija atdevis pirmajam. Apmierinājos ar to, ka izlēju ambulancē atkritumu spainī pāris pudeles Višņevska ziedes. Vajadzētu būt pretīgai smakai arī hospitālī (kur laikam tas „nastavņiks” bija iemitināts).

8. aprīlī

Sāp galva. Bet notikumi šādi. No rīta pienācām un apstājāmies. Apstājāmies pie estakādes kādus 5 kilometrus no krasta. Bet vienos pienāca kuteris un aizveda uz pilsētu. Pilsēta kā pilsēta, piedevām viss ciet, klīdām un garlaikojāmies līdz astoņiem, tad atpakaļ.

9. aprīlī

Turpinām stāvēt. Laiks saulains, bet stiprs un vēss vējš. Visumā zvērīgi garlaikojos. No rīta puses sarakstīju šādus tādus papīrus. Tad sākām darboties ar monētām. Sākumā otrais dabūja man vienu drahmu, ko es pamanījos ielaist dīvānā un ārā nedabūju. Vēlāk viņš man dabūja piecas drahmas, bet tikmēr es jau no piestātnes strādniekiem dabūju 1, 2, 5 un 10 drahmas (cik sapratu, nocēlu starpomam domātās)Vienam bija vesels maišelis, gribēju izmainīt vācu markas, bet nekā – neesot dublikātu. Tikai 2 markas iemainīju un 2 drahmas ar seno Atēnu zīmi – pūci. Nospodrināju un mistificēju publiku, ka zelts. Tiesa, bez īpašām sekmēm. Rīt apsolīja atnest 20 drahmas. Attīstīju pārīti filmu. Stāvēsim vēl visu rītdienu.

10. aprīlī

Visu dienu turpinām nīkt pie estakādes. Sadabūju 20 drahmu monētu, 5 drahmas ar Pegazu. Nu, lielas jēgas nav, par 20 drahmu monētu atdevu divas rubļa monētas – Rīgā jau nu varētu dabūt lētāk. Bet labāk jau nu rubļus atpakaļ nevest un ej tad nu vēl Rīgā tā viņu atrodi. „Melno pulkvežu” monētas ir ārkārtīgi skaistas. Man ir divas – ar pūci un Pegazu, bet Rīgā būs jāpameklē vēl. Dabūju radiogrammu no Aizas, interesējas, vai nomainīšos. Kas to lai zina? Katrā ziņā vēl nākošais reiss ir noteikti vajadzīgs. Tad galu galā var arī vākties projām. Laiks silts, saulains. Pēc pusstundas taisāmies atiet.

11. aprīlī

Ejam. Garlaikojos, šķirstu grāmatas, žurnālus. Nupat tuvojamies Bosforam, bet melna nakts. Aizrakstīju Aizai, ka, ja vairs nevar paciest gaidīšanu, tad lai dod ziņu, vākšos projām.

12. aprīlī

Pusseptiņos vakarā pienācām Odesas reidā. Laiks riebīgs, jūra diezgan nemierīga. Komisija būšot rīt, Južnijā. Vairāk nekā. Visu dienu lasu detektīvus. Vispirms „Sēriju C-L”, pēc tam „Atvērto logu”.

13. aprīlī

Līdz pusdienai lasīju detektīvu „Atvērtais logs”. Vienos sākām kustēties, trijos pietauvojāmies. Ieradās pats karantīnas priekšnieks. Izdomājis šoreiz kaut ko pavisam jaunu – zīmogošot mums ciet tualetes, jo pagājušajā reizē noņemtās analīzes no attīrīšanas ierīcēm neatbilstot normai. Nu, nenozīmogoja, protams, bet nocūkojās līdz pieciem. Piecos tātad varēja sprukt ārā. Ar „Krazu” (milzīgs kravas automobilis) aizdrāzos līdz šosejai, tur maršruta autobusā, sešos Odesā, sešos piecpadsmit – bodē! (eh, ja tikpat čakli un operatīvi būtu rūpējies par attīrīšanas iekārtām ...). Tur jau bars mūsējo priekšā. Nu, tad vēl paspēju izņemt žurnālus, nosūtīt naudu (uz grāmatiņas tad jau laikam vairs neliku), drusku paklīst pa pilsētu. Odesa burvīga, koki plaukst, gaisā pavasaris.

14. aprīlī

Vadoties no tā, ka sešos no rīta kuģi solīja izsviest reidā, taisījos gulēt, kamēr apniks. Taču, kad iluminatoros sāka manīties krietna gaisma, bet nemanīja, ka kuģis kustētos, svempos augšā. Nu, komisija atnāca ap vienpadsmitiem. Šodien vienu vīru norakstīja krastā – vakar piedzēries, nez ko sastrādājis. Jā, līdz komisijai vēl nolēmu aiziet līdz bodei pie fabrikas pārvaldes. Tā vēl ciet, bet tad nolēmu drusku paklīst pa dabu, iekūlos kapsētā. Kapsēta kā kapsēta, bet neparasti tie augstie žogi ap katru kapu. Un tad uzdūros kaut kādiem veciem, veciem (acīm redzot simtiem gadu) akmens krustiem, daudziem Maltas krusta forma. Bet nekur nekādu uzrakstu, kas tie tādi, ej nu sazini (varbūt mūki, tiem jau vārdus neraksta). Drusku pagāju pa krauju gar jūru. Viss kopā dažus desmitus minūšu, bet tāds spirdzinājums dvēselei, ka prieks. Nu, pēc tam lasīju „Literatūru un mākslu”, vakarā apskrēju 12 riņķus. Noskaņojums vispār dzīvespriecīgs. Jo šajā reisā vēl vajadzēja aiziet, bet pēc tam jau gandrīz vienalga, var arī beigt to kuģošanu.

16. aprīlī

Vakar esmu dienu palaidis garām. nu, nekā īpaša, ja neskaita to, ka Bosforā zied ceriņi. Šodien tāpat laiks silts, bet diezgan nomācies. Pēcpusdienā kaut ko krāsoju – piedalījos „subotņikā”.

17. aprīlī

Nekā īpaša. Laiks silts, bet nomācies, nedaudz šūpo, brīžiem līst. Pēcpusdienā pamālderēju uz „subotņika” rēķina. Skriet nevar, klājs vietām nokrāsots, nevar pilnus riņķus taisīt. Gaidu ziņu no Aizas – palikt vai nē. Nu, var jau gadīties, ka nomaina arī bez prasīšanas. Vispār uz kuģa visi gaida maiņu.

18. aprīlī

Diena nomākusies, pēcpusdienā pēkšņi sāka visai jūtami šūpot. Priekšpusdienā staigāju, pēcpusdienā nolikos pagulēt. Taču drīz vien klauvēja – matrozis atnācis kaut ko paprasīt otrajam stūrmanim, kuram sasāpējies kuņģis. Nu labi, iedevu tabletes un likos atkal gulēt. Klauvē Šestakēvičs – netiekot galā ar nupat nopirktu FEDu. Ierādīju, kā rīkoties un izlīdu arī pats uz tiltiņa ar fotoaparātu. Beigās paņēmu Šestakēviča filmu attīstīt. Un tad pēkšņi atomtrauksme. Tā visa pēcpusdiena pagāja. Ak jā, tad vēl pirmais lasīja lekciju par to, cik briesmīgi ir dzīvot Amerikā, cik mazas algas utt. Bet kad prasīja, vai jautājumi ir, tad atskanēja viens nevainīgs jautājums – vai nevarētu sīkāk pastāstīt par viņu jūrnieku algām.

19. aprīlī

Nošūpojāmies līdz pēcpusdienai. Sāpēja galva, rakstīju reisa ziņojumu, kas vēl vairāk bojāja garastāvokli. Nu, pēcpusdienā ienācām Margerā. Laiks silts, mīlīgs, bet vēls. Nauda milzīgās banknotēs, ar mokām kaut kā izdevās saņemt uz visu grupu kopā. Aizgājām līdz Bruno, Naina jau pa ceļam sāka vēkšķēt, ka nogurusi. Tad publika gribēja uz Venēciju, bet izrēķinājām, ka nekā netikt. Aizgājām līdz Mestrei. Nu, un tad taisni vēl atlika laiks, lai, veicīgi soļojot, laikus atgrieztos uz kuģa. Taču pie Bruno Naina paziņoja, ka galīgi vairs nevarot paiet, jāsēžoties autobusā. Nu, kamēr gaidījām, par pusstundu nokavējām. Redzēs, kas nu būs, pirmais draudēja izrēķināties. Bet tajā pašā autobusā bija vēl seši cilvēki, tā kā tā atriebība, ja arī būs, tiks sadalīta uz labu bariņu. Bet garastāvokli tas maitā.

20. aprīlī

Izrādās, ka vakar nokavējušas piecas grupas, liekās, visas cik bija. Divas atnākušas vēl pēc mums. Nu, un par sodu visi grupu vecākie šodien netika laisti uz pilsētu. Nolādēta cūcība, kad visbeidzot biju sagatavojies pirkt reprodukciju albumus. Rūpnīca streiko, viss tukšs un kluss.

21. aprīlī

Ap pusdienas laiku izgājām no Venēcijas. Situ nost laiku kā mācēdams. Jā, sarakstīju falšus ierakstus par holeras potēšanu.

22. aprīlī

Sāp galva. Pamazām garlaikojos. Aiznesu projām visas bibliotēkas grāmatas. Dalu ārā med grāmatiņas.

23. aprīlī

Aizvien vēl garlaikojos. Sapakoju čemodānu, ērti apsēju iepirkumu paku. Pēcpusdienā risināju uzdevumus „Liesmā”, laiks paskrēja traki ātri. Ak jā, dabūjām nākamo reisa uzdevumu. Uz Margeru. Tad nu nav tik svarīgi, nomainīs vai nē.

24. aprīlī

Cik var spriest pēc visādām netiešām pazīmēm, man laikam brauc maiņa. Nu labi, visu pasaules naudu jau nesapelnīt un mājās gribas, ka briesmas. No rīta pamodos Dardaneļos ieejot, ap četriem skaistā laikā gājām cauri Bosforam. Bet ceriņi kaut kā ne sevišķi spilgti, laikam taču vēl nav īstais laiks. Fotografēju, bet tāpat kā iepriekšējā reizē, saule apspīdēja Āziju, Eiropu tā arī neizdodas labi nofotografēt. Bet pie „Promotāra” beigās, šķiet, esmu piešāvies. Vai tiešām šis būs priekšpēdējais vai pat pēdējais ieraksts? Liekās neticami. Izdevu visas medicīniskās grāmatiņas, pasauļojos, pakoju pēdējās panckas čemodānā. Starp citu, Sukurs (Konstantīns) runāja, ka no septembra viņš varētu būt jahtkluba „Morjak” priekšnieks.

Ar to arī jūra beidzās!