Taizeme.2.daļa. Puketas un Phi Phi salu tropiskās pludmales un Khao Sok parks. www.lindatravel.lv
|
Linda Balode
|
5. diena. Trešdiena. 23.03.2016. Lidojums uz Puketu un atpūta Karonas kūrortā.
No rīta jau ap 8:00 dodamies brokastot viesnīcas iekšpagalmā. Jāsaka, ka brokastu dēļ vien var izvēlēties šo viesnīcu, jo piedāvājums ir plašs un katru dienu mainās silto ēdienu izvēle. Kā arī burvīgs ir viesnīcas iekšpagalms ar dekoratīvajā baseinā peldošajām zivīm un strūklakām ziloņu formā. Gluži vai žēl šo viesnīcu pamest, tomēr ar interesi gaidu, kādi piedzīvojumi mūs sagaida Puketā?!
Līdz Don Muang lidostai paņemam taksi par 400 batiem (ap 10.80 eiro) un aptuveni 25 km attālajā lidostā nokļūstam 40 min laikā, jo Bangkokas centrā šajā rīta stundā ir jārēķinās ar sastrēgumiem.
Reģistrācija uz Air Asia reisu uz Puketu notiek gludi un bez īpašas nīkšanas rindās. Lidosta izskatās svaigāka par Suvnamaburi lidostu un tā kā mums vēl pāris stundas līdz lidojumam, tad ļaujamies nelielam suvenīru šopingam lidostas veikaliņos. Te beidzot sastopam izslavēto Taizemiešu laipnību un smaidīgumu, jo līdz šim Bangkokas centrā neko tādu nenovērojām. Drīzāk sakārāmies ar vienaldzīgu un garlaikotu attieksmi.
Par Air Asia aviokompāniju neko sliktu nevaram teikt- stjuartes jaunas, slaidas, glītas, laipnas un smaidīgas. Lidmašīnā krēslu rindas, protams, varētu būt tālāk viena no otras, bet tā kā neesam nekādi garkājainiem, tad ir O.K. Nedaudz atgādina Ryanair lidmašīnas. Ēdiena cenas arī pieņemamas- 3.50 eiro par silto ēdienu, 1.25 eiro par tēju.
Puketā ielidojam 12:40 un, saņēmuši savas nododamās bagāžas, dodamies uz lidostas izeju, kur grasāmies pasūtīt taksi līdz savai Karonas kūrorta viesnīcai (lidostā informācija rāda, ka šāds brauciens izmaksāšot 1000 batus, ap 27.00 EUR), bet tad ievēroju reklāmu pie kāda ofisa pie pašas izejas, ka par 200 batiem par personu var braukt ar transfēra minibusu kopā ar citiem ceļotājiem. Tas šķiet izdevīgs piedāvājums, tādēļ izvēlamies šo variantu. Diemžēl nezinām, ka pa ceļam uz Karonas kūrortu mums 2 reizes nāksies izkāpt no busiņa. Pirmajā reizē mēs tiekam aizvesti uz kādu savdabīgu „šķirotavu”, kur mūs ievelk tūrisma aģentūrā, kur katru ceļotāju (vai pāri, kā mūsu gadījumā) uzaicina apsēsties pie atsevišķa galdiņa ar tūrisma konsultanti, kas vispirms noskaidro, no kuras viesnīcas esam un tad cenšas mums iesmērēt it kā par ļoti izdevīgu cenu dažādas ekskursijas Puketas salā. Kad atsakos no šī piedāvājuma, mūs palaiž atpakaļ uz busiņu un šoferītim iedod informāciju pie kuras viesnīcas mūs jāizlaiž. Jāpiebilst, ka mūsu „konsultante” bija transvestīts, jeb kā šeit viņus sauc- lady boy. Sajūta ļoti dīvaina pirmo reizi kontaktējoties ar it kā meiteni, kas runā vīrieša balsī. Kaut kā neomulīgi palika un gribējās ātrāk tikt no šī ofisa prom.
Tikuši atpakaļ busiņā, ceram, ka nu viss ies gludi, tomēr pa ceļam mums vēlreiz lūdz izkāpt no busiņa un pārsēsties kādā citā blakus piestājušā busiņā, kas mūs aizgādāšot līdz viesnīcai. Tā viesnīcā beidzot ierodamies pēc 1.5 stundas un nospriežam, ka atpakaļ uz lidostu gan brauksim ar taksi.
Mūsu jau iepriekš internetā norezervētā viesnīca Karona Resort & Spa**** (60 eiro par diennakti ar brokastīm) atrodas pašā Karonas kūrorta galā, tuvu pie pakalna, kas atdala Karonu no Katas kūrorta. Pirmais iespaids par viesnīcas apkārtni nav īpaši labs- kūrorta galvenā iela nesakopta, ar tirgus stila bodītēm ielas malā, pati viesnīca nav tieši pie pludmales, bet „otrajā līnijā”. Taču viesnīcas administrācija mūs sagaida ļoti laipni un ierāda prasīto divvietīgo numuriņu ar skatu uz jūru un baseinu. Diemžēl viesnīca vairs nav jauna un pats numuriņš arī izskatās noplucis un ne visai labi smaržo. Nelabprāt secinām, ka mūsu Bangkokas 2 zv. viesnīcas numuriņš bija jaunāks, svaigāks un modernāks par šo. Tomēr- skats no balkona ir skaists- lejā terašu veidā plešas baseini, apkārt tiem debesīs slejas kokosa palmas un kāpnes ieskauj banānkoki un ziedošie plumēriju koki. Tālumā redzama jūra. Kokos čivina eksotiski putni.
Ar nepacietību gaidu, kad beidzot varēšu doties uz pludmali un izbaudīt peldi siltajā Andamanu jūrā. Kad nonākam pie pludmales, sajūsminos par skaisto ar palmām noaugušo un lieliem klints bluķiem klāto zemes ragu, kas atdala Karon pludmali no Katas pludmales. Skats kā no pastkartītes.
Jūra gan nav tik dzidri zila/zaļa kā es vēlētos, jo krastā ūdens sakūlies kopā ar smiltīm un viļņi ir pārāk lieli, lai tajos varētu peldēt. Dodos pastaigā pa jūras krastu un ļaujos viļņu rotaļām, bet neesmu pietiekami drosmīga kā daļa atpūtnieku, kas ļauj viļņiem gāzties uz galvas un izmest sevi krastā. Tā kā pelde jūrā neizdodas, tad dodamies papusdienot tepat pakalnā uz raga esošajā „On the Rock” restorānā, no kura paveras lielisks skats uz Karonas pludmali un palmām, kas atdala smilšu strēli no ceļa un viesnīcām. Apkalpošana gan te nav īpaši viesmīlīga un arī piedāvājums nav plašs. Pasūtu sev tajiešu uzkodas (mazi iesmiņi ar vistas šašliku, eļā apvārītas kraukšķīgas garneles un ar malto gaļu un sīpoliem pildīti eļļā apvārīti pīrādziņi, kas nedaudz atgādina belašus (150 bati par šķīvi ar uzkodām).
Pēc pusdienām ir laiks izmēģināt viesnīcas skaisto baseinu (29 grādus silts ūdens), kas pēcpusdienā nav pārpildīts un atmosfēra ir pietiekami mierīga, lai izbaudītu peldi ar skatu uz kokospalmām virs galvas un ziedošajām plumērijām apkārt.
Vakariņās dodamies izpētīt restorānu piedāvājumu pakalnā starp Karonas un Katas kūrortiem un secinām, ka virzienā uz Katu, restorānu, veikalu un masāžas salonu piedāvājums ir daudz plašāks un kvalitatīvāks, nekā Karonas pludmales otrā galā. Atrodam skaisti iekārtotu restorānu ar nosaukumu „Dino bar”, kas atrodas pie Dinozauru parka un ir interesants ar to, ka akmens galdiņi atrodas koku, mākslīgā ūdenskrituma un strautiņu ielokā, kas rada izjūtu, ka esam nonākuši džungļos. Skan patīkama atpazīstama mūzika, čalo ūdenskritums, uz galdiņiem iedegtas sveces. Patiešām ļoti romantiski un eleganti vienlaikus. Pasūtu vietējo Taizemes “vieglo” alu „Leo” un nomēģinu kokosrieksta piena „pudiņu”, kas tiek pasniegts uz māla šķīvja paslēpts zem māla podiņiem. Tas nudien ir kas neprasts, vēl jo vairāk tādēļ, ka daži pudiņi ir ar lociņiem, bet daži ar kukurūzu. Nu lociņu piedeva man nekādi neasociējas ar saldo ēdienu. Tomēr garša ir laba un man jau patīk eksperimentēt
Pēc omulīgām vakariņām dodamies izbaudīt kārtējo masāžu (cenas masāžām te diemžēl dārgākas nekā Bangkokā). Izvēlamies vienu no daudzajiem saloniņiem galvenā piekrastes ceļa malā, kur par 400 batiem (10.80 eiro) Jānis tiek pie stundu garas eļļas masāžas simpātiskas jaunas tajietes izpildījumā, bet es izbaudu 30 minūšu garu sprandas masāžu (200 bati jeb 5.40 eiro). Te gan jāpiebilst, ka sprandas masāža, guļot uz matrača uz vēdera, nav tas labākais variants, jo tā kā šeit nekur nav speciālo masāžas galdu ar caurumu galvai, tad turot galvu uz vieniem sāniem, spranda kļūst stīva un nekāda masāža tur īsti nepalīdz. Labi, ka otro daļu masāžas tajiete izpilda man guļot uz muguras un tad jau arī galva ir taisnā stāvoklī un spranda tiek atslogota.
6. diena. Ceturtdiena. 24.03.2016. Ar motorolleri uz Puketas skaistākajām pludmalēm un dejas dzīvās mūzikas pavadījumā vakarā.
Rītu sāku ar pastaigu līdz jūrai cerībā, ka šorīt viļņu nebūs. Tomēr tie ir tādi paši kā iepriekšējā dienā. Ievēroju kādu ģimenīti, kas jūrā peldas kopā ar 4 gadīgu bērnu. Nodomāju, ka ja jau bērns nenobīstas no viļņiem, tad jau es arī varu pamēģināt. Pievienojos viņu kompānijai un, tikusi cauri viļņu šķelšanās zonai, nonāku drošākā vietā, kur viļņi negāžas putodami virsū un ir iespējams tos pārpeldēt. Ģimenīte ir no Krievijas un stāsta, ka pagājušajā nedēļā šeit viļņu vispār neesot bijis. Tas priecē- tātad šeit jūra mēdz būt arī mierīga.
Kad kādu laiciņu esmu peldējusi pa viļņiem, dodos atpakaļ uz viesnīcu, kur izbaudu relaksējošu peldi viesnīcas baseinā, kas 9:00 no rīta vēl ir tukšs un „pieder” man vienai.
Tad modinu Jāni un dodamies brokastīs. Patīkami, ka brokastis tiek pasniegtas restorānā pie servētiem galdiņiem. Izvēle bufetes galdā ir plaša- makaroni ar pesto, rīsi ar jūras veltēm, čili con carna, sautētas pupiņas, cepti kartupeļi, cepta ola, vistas cīsiņi, spageti ar dārzeņiem, sautēti dārzeņi austeru mērcē, svaigi gurķi un tomāti, svaigi augļi (arbūzs, papaija, ananāss un drakon auglis), šokolādes kēksiņi, žāvētu augļu sukādes u.t.t. Pēc šādām brokastīm līdz pēcpusdienai vēders vairs neliek par sevi manīt
Pabrokastojuši ar skatu uz skaisto viesnīcas terasveida baseinu un dārziem, dodamies pie viesnīcas tūrisma aģenta pasūtīt interesējošās ekskursijas tuvākajām dienām. Aģents ir ļoti jauks un, kad saku, ka uz ielas man tūrisma aģenti piedāvā zemākas ekskursiju cenas, viņš piedāvā maksimālo atlaidi mūs interesējošām ekskursijām. Iepriekšējā vakarā esmu veikusi nelielu izpēti, salīdzinot tripadvisor atsauksmes tām ekskursiju kompānijām, kuras piedāvāja ielas aģenti un tām, kuras mūsu viesnīcas aģents un secinājusi, ka uz ielas nopērkamajām lētākajām ekskursijām ir daudz sliktākas atsauksmes, lai gan programmu piedāvājums tāds pats. Sekojoši, protams, izvēlos viesnīcas piedāvājumu, jo prieku par ekskursiju noteikti ietekmē grupas vadītāja attieksme, transporta kvalitāte un vēl dažādi sīkumi, kas atkarīgi no tā, kāda firma konkrēto ekskursiju organizē.
Un tā, pateicoties tam, ka paņemam uzreiz 2 ekskursijas+ vakara šovu (Siam Niramit), tiekam pie ļoti pieņemamām cenām- 1200 bati (32.40 eiro) par personu par šovu ar transfēru iekļautu cenā un vietām pirmajā sektorā pa kreisi (aģents saka, ka ja biļetes pērk savlaicīgāk, tad viņš var piedāvāt labākas vietas nekā tad, ja mēs biļetes pirktu uz šovu tajā pašā dienā). Phi Phi salas ekskursiju viņš mums piedāvā par 1700 batiem (44.20 eiro) par personu un 1 dienas ekskursiju uz Khao Sok Nacionālo parku par 2100 batiem (56.70 eiro) par personu. Ieteikums- vienmēr pakaulējieties par cenu- arī attiecībā uz ekskursijām. Jo uz bukleta sākotnējā cena, piemēram, Phi Phi salu tūrei ir 3200 eiro par personu….
Kad nu nākamo dienu aktivitātes ir saplānotas, tad dodamies šīs dienas piedzīvojumos. Esam nolēmuši izmēģināt braukšanu ar motorolleri, jo tas šeit ir ekonomiskākais un arī populārākais pārvietošanās veids- divvietīgs rolleris izmaksā vien 300 batus (8.10 eiro) par dienu. Prasīta tiek ID karte vai pase kā garantija. Tiesības neprasa. Degviela jālej pašiem un benzīntankos tā izmaksā ap 60 eiro centiem litrā. Mēs savā uz šo dienu noīrētajā sarkanajā rollerītī ielejam 5 litrus (pilnu bāku), jo mums nav ne jausmas, cik šāds rolleris „ēd” un cik šodien km nobrauksim. Dienas beigās gan secinām, ka varējām liet arī mazāk degvielu, jo bāku vēljoprojām rāda pilnu.
Atzīšos- nekad neesmu braukusi ne ar motorolleri, ne ar moci, un man ir gluži vai paniskas bailes no šāda pasākuma, tomēr tā kā pēc ekskursiju apmaksas mums ir iestājies ekonomiskais budžets, tad 300 bati 1200 batu vietā, ko nāktos maksāt par auto īri 1 dienai, šķiet nozīmīgs ietaupījums. Taču mani nervi gan tiek patērēti….Sākumā, uzkāpusi uz rollera, krampjaini apķeros Jānim ap vēderu un kliedzu un lamājos uz viņu katrā pagriezienā vai vietā, kur viņš uzņem lielāku ātrumu. Nu nepatīk man doma par to, ka mēs varētu apgāzties un es salauztu piemēram kāju vai notiktu kas vēl ļaunāks. Tad nu atliek paļauties uz to, ka Jānis zina, kā dara. Lieki piebilst, ka arī viņš uz rollera sēž pirmo reizi, lai gan pusaudžu gados ir braukājis ar mopēdu.
Tomēr, aizsteidzoties dienas notikumiem priekšā, var pačukstēt, ka mūsu izbraukums beidzās labi- paši sveiki un veseli un motorolleris bez nevienas skrambiņas, kas priecē, jo rolleriem netiek piedāvāta apdrošināšana un ja rolleris tiek saskādēts, pašiem par nodarījumu jāmaksā atbilstoši mehāniķa aprēķinātajām remonta izmaksām.
Mūsu šīs dienas plānā ir ar rolleri apbraukāt skaistākās pludmales Puketas dienvidrietumos (uz leju no Karonas pludmales līdz pat Promthep ragam Puketas dienvidos).
Kā pirmo apskatām Kata Beach, kas ir mazāka kā Karon Beach un sekojoši pievilcīgāka, jo šo smilšaino strēli no abām pusēm iekļauj skaisti palmām apauguši un lieliem klints bluķiem nosēti ragi. Viļņi gan te šodien tādi paši kā Karon Beach. Lai gan šī skaistās sērfotāju pludmale, tomēr nevienu sērfotāju te neredzam (tie te uzturoties no maija līdz oktobrim, kad, acīmredzot, jūrā ir lielāki viļņi). Aizstaigājam līdz pludmales galam, kur safotografējam burvīgus fotokartiņu cienīgus skatus ar “garās astes” laivām uz smaragdzilās jūras un klints akmeņu fona.
Tad braucam līdz nākamajai- Kata Noi Beach, kas ir vēl mazāka un vēl pievilcīgāka par iepriekšējo. Šeit Jānis man par prieku safotografē mani baltajā linu kleitā un es sajūtos kā īsta modele, kas nokļuvusi tropisko salu pludmalē
Tā kā diena ir karsta un saulaina (ap 35 grādi), tad dodos viļņu peldē, kas gan šeit šķiet jau mierīgāka- varbūt tādēļ, ka pie viļņiem jau esmu pieradusi.
Tad mūsu ceļš tālāk ved uz Karon View Point skatu laukumu pakalnā, no kura pārskatāmi visi trīs smilšaino pludmaļu līči= Karon, Kata un Kata Noi. Skats tiešām skaists, lai gan mani vairāk uztrauc uzbraukšana un nobraukšana pa kalnu serpantīniem ar motorolleri.
Laimīgi tikuši lejā no kalna pa serpantīniem, piebraucam pie Nai Harn pludmales, kas ir vismazāk apdzīvotā no visām, jo šeit ir tikai viena viesnīca pludmales malā. Sekojoši arī tūristu mazāk. Aizstaigājam līdz pašam pludmales rietumu galam, kur noliekam mantas uz akmeņiem un dodamies izbaudīt viļņu rotaļas. Te ir tik pasakaini skaisti un arī ūdens mierīgāks.
Jāuzmanās tikai no medūzām, jo smiltīs vietumis redzam tās izskalotas krastā. Vienā brīdī arī mums ar Jāni kaut kas it kā ar mazu adatiņu iedur- man vēderā, viņam kājā. Iespējams, ka medūzas…
Kādu stundu nodzīvojušies pa pludmali, attopamies, ka neesam šodien iesmērējušies ar sauļošanās krēmiem, kā rezultātā esam apdeguši sarkani kā vēži. Sajūta ir briesmīga, tādēļ skrienam uz pludmales tirdziņu meklēt aizsargkrēmu. Cenas gan te iespaidīgas- 200 bati (ap 5.40 eiro) par mazo Nivea sauļošanās krēmu. Te nopērkam arī šķēlēs sagrieztu svaigu ananāsu par 60 batiem un ūdeni par 40 batiem litrā un veldzējamies trakajā karstumā.
Tālāk braucam uz Promthep zemes ragu, kur vēlamies sagaidīt saulrietu, kas izlavēts kā skaistākais saulriets Puketā. Pats zemes rags ir ainavisks- ar skaistām kokos palmām un skatu uz mazākām saliņām Puketas krastu tuvumā. Dodamies pastaigā līdz pašam raga galam, kur tūristu nav, jo kalnu pārgājieni te laikam nav iecienīta nodarbe. Un ir jau arī saprotams- tādā karstumā kāpelēt pa kalnu takām nav viegli.
Pēc šādas pastaigas esam galīgi pārkarsuši un saguruši, tādēļ dodamies meklēt izslavēto Promthep Cape kafejnīcu, kur pasūtam atspirdzinošos dzērienus un uzkodas. Ir 17:00 vakarā un līdz saulrietam vēl 1.5 st, bet pamazām tukšajā kafejnīcā sāk pulcēties apmeklētāji, kam visiem ir viens mērķis – saulrieta sagaidīšana romantiskā atmosfērā. Jāpiebilst, ka kafejnīcas vienīgais lepnums ir tās atrašanās vieta un ziedošās buganvilijas pie akmens galdiņiem. Viss pārējais te ir noplucis, arī virtuve izskatās apšaubāma, tādēļ vakariņas te nepasūtam, jo nav pārliecības, vai tik noplukušā virtuvē ko labu var pagatavot.
Tā nu, malkodami dzērienus, gaidām izlavēto saulrieta stundu. Vieta ir ļoti ainaviska- ar Nai Harn pludmales līci un tajā noenkurotajām jahtām un saliņām fonā.
Pats saulriets gan nav iespaidīgs, jo saule tikai pirms pašas rietēšanas iekrāsojas sārta un debesis ātri vien atkal kļūst pelēcīgas. Mēs Latvijā esam izlutināti ar daudz krāšņākiem saulrietiem. Tomēr cilvēki te sapulcējušies ļoti daudz (gluži kā Oijā Santorini salā). Ļaudis sasēduši uz ceļa apmalēm un visi gaida maģisko mirkli…
Pēc saulrieta lecam uz sava rollera un ceram vēl pirms tumsas iestāšanās sveiki un veseli nokļūt savā kūrortā. Kas mums arī izdodas, tikai iebraucam jau pa tumsu.
Vakarā, par spīti manai čīkstēšanai par sāpēm apdegumu dēļ, Jānis izvelk mani līdz tuvējam restorānam ar dzīvo mūziku (BanThai Seafood), kur mēs pasūtam dzērienus- es nomēģinu Pina Colada, kas tiek pasniegts kokosriekstā un dekorēts ar orhidejas ziedu. Jānis malko svaigi spiestu ananāsu sulu un mielojas ar šokolādes fondantu (kopā 520 bati jeb ap 14.00 eiro). Restorāns ir ļoti elegants- ar baltām kolonnām, balti klātiem galdiem, rotātiem ar violetu ziedu dekorācijām. Un, protams, grupa, kas izpilda vecos labos klasiskos gabalus.
Tā kā vieta paredzēta dejām, tad mēs izmantojam šo iespēju, un kļūstam par vakara deju karali un karalieni, kā mūs nodēvē dziedātāji, jo viņi jūsmo par mūsu dejot prasmi un mēs jau arī esam vienīgie, kas šeit dejo. Vakara nobeigumā mums par godu tiek nodziedāts- “Million alih roz”. Nezinu, vai mūziķi zināja, ka šī ir latviešu komponista sacerēta dziesma, vai arī viņi padomāja, ka Latvija ir Krievijas sastāvā. Cerēsim, ka pirmais variants
7.diena. Piektdiena. 24.03.2016. Izbraukums ar bambusa plostiem pa Khao Sok upi un izjāde ar ziloņiem.
No rīta ceļamies jau 6:00, jo 7:15 mums paredzēts ekskursijas sākums uz 250 km attālo Khao Sok nacionālo parku (ekskursijas organizators ir vietējā tūrisma aģentūra “Khaosok Discovery”). Pēc sātīgām brokastīm viesnīcas restorānā, norunātajā laikā kāpjam iekšā jaunā Toyota minibusiņā ar gaišiem ādas sēdekļiem un laipnu gidu, kas uzreiz iegaumē manu vārdu. Pa ceļam uz parku busiņā tiek uzņemti vēl 7 tūristi. Gids saka, ka vairāk arī nevienu negaidām un 9 ceļotāju sastāvā varam doties garajā ceļā. Patīkami, ka busiņā nav aizņemtas visas vietas un ceļosim mazā grupā- kopā ar mums ir vēl viena ģimene no Dānijas un viena no Portugāles. Pēc stundu gara brauciena pa tiltu pārbraucam pāri jūras šaurumam, kas savieno Puketas salu ar Taizemes kontinentālo daļu. Vēl pēc pusstundas brauciena esam iebraukuši Khao Lak Nacioālā parka teritorijā, kur gids mūs aizved uz kafejnīcu augstu kalnā virs Andamanu jūras piekrastes ar skaistu skatu uz smilšu pludmalēm tālu lejā zem mums. Te mēs tiekam cienāti ar bezmaksas dzērieniem pēc izvēles.
Tad vēl pēc pusstundas mūs pieved pie Cunami memoriāla vietā, kur cunami vilnis iznīcinājis savā ceļā visu līdz 3 km iekšzemē. Te gājuši bojā 2000 cilvēku un no tiem arī 6 policisti, kam par piemiņu šeit novietots policijas krasta patruļas kuģis. Te var aplūkot arī stendus ar informāciju par Cunami nodarīto postažu un cietušajiem.
Tālāk stundu garš brauciens līdz Khao Sok parkam, kur uz foto pauzi tiekam izlaisti skatu laukumā ar plašu panorāmu uz parka kalnaino un džungļiem apaugušo teritoriju.
Tad tiekam pievesti pie pērtiķu tempļa/alas, kur apmeties vesels pērtiķu bars, kas no cilvēkiem nebaidās un, vai nu ziņkārīgi gaida, kad varbūt tiks uzcienāti ar kādu gardumu, vai arī neliekas par mums ne zinis un turpina savas ikdienas rotaļas, atblusošanu vai arī “fikso” pamīlēšanos. Gids mums piesaka, lai pērtiķus neaiztiekam, jo tiem varot būt trakumsērga. Tad nu arī klausām gidu un pērtiķus aplūkojam no pieklājīgas distances. Visapburošākais ir skats uz kādu pērtiķu mammu ar pavisam mazu pērtiķīti, kas piesūcies pie mammas pupa.
Lai gan alā ir izveidots neliels templis ar Budas figūru, tomēr tūristi šeit brauc tikai lai paskatītos uz pērtiķiem. Jāpiebilst, ka te valda liela netīrība un atkritumi ir izmētāti visapkārt pērtiķu mājoklim.
Un tad tālāk braucam uz ziloņu nometni, kur mums paredzēts 45 min izbraukums ziloņu mugurās pa parka teritoriju. Nekad iepriekš tik tuvu ziloņiem neesam bijuši, tādēļ sajūtas ir satraucošas un gaidu pilnas. Mūs uzved uz balkoniņa, pie kura tiek pievests klāt zilonis un mēs varam ērti uzkāpt tam uz muguras iekārtotajā krēslā. Laipni tiek izsniegts arī lietussargs, jo diena, kā jau parasti, ir karsta un saulaina. Un tad mūsu piedzīvojums sākas. Ziloņu dzinējs sēž mūsu zilonim uz galvas un ar kājām stūrē aptuveni 4 tonnas smago dzīvnieku. Ar nūju viņš pabiksta ziloni, ja tas nevēlas turpināt ceļu vai arī ja tas novirzās no takas, kas ved mūs uz upi. Uz upes sākas īstā jautrība, jo ziloņi karstajā dienā vēlas ar snuķa palīdzību apšļākt sevi ar ūdeni, bet mūsu gādīgie pavadoņi ziloņiem neļauj to darīt un aplej ziloņus ar ūdeni no spaiņiem. Labu brīdi ziloņu mugurās brienam pa gleznaino upi, tad turpinām ceļu uz palmu audzi, kur ziloņi un arī mēs varam ēnā atgūties pēc karstās saules. Te ziloņiem tiek atļauts paēsties zāli, ko viņi nelabprāt pārtrauc, kad atkal jādodas tālāk.
Sēdēšana uz ziloņa muguras iekārtotajā divvietīgajā krēslā ir gana ērta un tikai tad, kad zilonis iet lejup pa nogāzi, ir stingrāk jāiekrampējas krēsla margās, lai nenokristu no iespaidīgā augstuma, kādā atrodamies. Pavadoņi ir draudzīgi un labprāt sabildē mūs ar mūsu fotoaparātu, kad to palūdzam. Pastaigas beigās mums piedāvā par 100 batiem (ap 2.70 eiro) iegādāties trauciņus ar banāniem, ar kuriem varam pabarot savu ziloni, kurš tik paklausīgi ir vedis mūs pastaigā. Zilonis apbrīnojamā izveicībā ar snuķi paņem mūsu pasniegtos zaļos banānus un apēd tos tik ātri, it kā tās būtu rozīnes.
Šis nu tiešām bija īpašs piedzīvojums. Bet šajā dienā mūs vēl sagaida pusdienas Khao Sok nometnes ēstuvē un pēc tam- izbraukums ar bambusa plostiem pa Khao Sok upi. Pusdienas ir ļoti labas- zviedru galda veidā- ar iespēju izvēlēties no piedāvājuma- rīsi, vista, dārzeņi ar austersēnēm, dārzeņi ar vistu un asa zupiņa. Saldajā arbūzi un ananāsi. Gids ir ļoti izpalīdzīgs un visu laiku pieskata, vai mums kaut kas netrūkst, piedāvā ūdens pudeles, pastāsta par to, kas paredzēts tālāk programmā u.t.t.
Tālāk dodamies izbraukumā ar bambusa plostiem. Tā kā pārējie no mūsu grupas ir izvēlējušies braucienu ar kanoe laivām, tad plostā esam tikai mēs ar Jāni un mūsu plostnieks. Brauciens notiek pa klinšu un džungļu ieskautu seklu un šauru upīti. Visapkārt dzirdamas putnu balsis un cikāžu sisināšana.
Pēc 10 minūšu brauciena, piestājam krastā, kur plostnieks mūs uzved pakalnā līdz kādai klintij, kas ir erozijas rezultātā izrobota caurumu caurumos un skats uz to ir ļoti neierasts. Te plostnieks mums uzvāra tēju bambusa koka kātos un pasniedz tēju bambusa krūzītēs. Klāt tiekam cienāti ar cepumiņiem.
Tad brauciens turpinās vēl kādu pusstundu. Sajūta ir ļoti relaksējoša- visapkārt miers, mēs līgani slīdam pa upi un vērojam karsta klintis augstu virs mums.
Un tad jau arī izbraukums ir beidzies. Krastā mūs jau gaida gids ar busiņu un nu ir pienācis laiks uzsākt 3 stundas garo mājupceļu.
Jāsaka, ka šī ekskursija no organizācijas viedokļa ir bijusi nesalīdzināmi labāka par ekskursiju uz peldošo tirgu, jo nekur mums nav bijis jāstāv rindās, mums visu laiku tiek sniegta informācija par to, kur esam un ko darīsim tālāk. Gids ir ļoti laipns un atsaucīgs, busiņš jauns un ērts, ceļotāju kompānija neliela un zolīda. Tiešām patīkams izbraukums un nekāda stresa vai cilvēku masu.
8. diena. Sestdiena. 25.03.2016. Phi Phi salu ekskursija un vakars romantiskā restorānā ar dzīvo mūziku Kata kūrortā.
No rīta ceļamies agri, pabrokastojam un 7:30 jau esam gatavi kāpt transfēra busiņā, lai dotos ekskursijā uz Phi Phi salām. Busiņš savāc tūristus no dažādām viesnīcām un nogādā mūs aptuveni 45 min brauciena attālumā esošajā Royal Marina jahtu ostā, kur mūs sašķiro pa grupām un noinstruē, kas mūs sagaida šīs dienas ekskursijā. Mūsu tūroperators ir V. Marine Tour- grupas vadītājs ir ļoti jauks un enerģisks puisis, kurš izstāsta visu par to, kāds ir ekskursijas maršruts, kādās salās piestāsim, kur snorkelēsim, kādās pludmalēs varēsim peldēties, kur ēdīsim launagu u.t.t. Mums arī izstāsta par to, ka brauciens būs ar ātrgaitas motorlaivu, kas mēdzot stipri „lēkāt” pa viļņiem un mūs varot piemeklēt „jūras slimība”, tādēļ mums piedāvā iedzert tabletes, kas no sliktajām izjūtām pasargāšot. Tad nu kopā ar citiem grupas dalībniekiem, paklausīgi iedzeram katrs par vienai tabletei, jo ar šādu motorlaivu brauksim pirmo reizi un kas var zināt, kādas izjūtas var mums rasties. Tad mūs kopā ar 36 citiem tūristiem nogādā uz ātrgaitas motorlaivu, kur mēs ieņemam vietas laivas aizmugurē zem jumta, jo tādejādi vēlamies izvairīties no vēl lielākas apdegšanas saulē un ceram arī, ka laivas aizmugurē mūs tik ļoti „nemētās” pa viļņiem. Kad brauciens sākas, secinām, ka nemaz tik traki jau nav- troksnis, ko rada 3 motori laivas aizmugurē, gan ir pamatīgs un sarunāties ir neiespējami- tādēļ lielākā daļa no grupas cenšas stundu garo braucienu līdz pirmajai salai pavadīt snauduļojot. Tikmēr uz laivas strādājošie 5 brašie tajiešu puiši nodrošina mūs ar cenā iekļautiem atspirdzinošiem dzērieniem un mēs tiekam arī filmēti un fotografēti, lai pēc tam interesenti varētu iegādāties DVD disku ar video un bildēm no šī izbraukuma (1500 bati).
Pirmā saliņa, pie kuras piestājam, ir Bambusu sala (Bamboo island), kas pati var sevi nešķiet īpaši izteiksmīga, toties tā ir neapdzīvota un pludmalē redzam vien kādu parīti, kas te atbraukuši ar noīrētu privātu garās astes laivu ar visu „šoferīti”. Kad ierodamies mēs 38 cilvēku sastāvā, pārītis gan ātri pārceļas uz kādu citu vientuļāku salu.
Bambusu salā gan no bambusiem nav ne miņas, te neredzu arī palmas. Sala ir apaugusi ar lapu kokiem un krūmiem. Pludmale parasti te esot ar lieliskām baltām smiltiņām un kristāldzidru ūdeni, bet šobrīd vēji ir sapūtuši pludmalē ūdens zāles un tādēļ te pagrūti peldēties.
Pēc nelielas atpūtas šajā saliņā, braucam dziļāk jūrā snorkelēt. Mums tiek izsniegtas glābšanas vestes un snorkelēšanas maskas, no kuras gan atsakos, jo man nepatīk bāzt galvu ūdenī, ko vienreiz jau izmēģināju Sarkanajā jūrā Ēģiptē un tad arī sapratu, ka snorkelēšana nav priekš manis.
Tādēļ es šo 45 min. garo snorkelēšanas pauzi izmantoju relaksētai peldei ar skatiem uz apkārt esošajām saliņām. Pēc snorkelēšanas tiekam ar dušu noskaloti, un cienāti ar cepumiem, ananāsiem, arbūziem un dzērieniem. Par servisu tiešām nevaram sūdzēties. Par visu ir padomāts.
Nākamā apstāšanās vieta ir Phi Phi Don sala (lielākā no divām Phi Phi salām), kurā vispirms piestājam pie Mērkaķu pludmales, kas popularitāti ieguvusi šeit mītošo mērkaķu bara dēļ. Nelielajā pludmalītē mūs neizlaiž, bet piestājam pie klints, pa kuru meistarīgi lēkā dažādu vecumu mērkaķi un gaida, kad tos uzcienāsim. Laivas gids jau ir sagatavojis maisiņu ar banāniem un visiem, kas vēlas, izdala pa banānam, kurus cenšamies pasviest mērkaķiem tā, lai kārumnieki tos noķertu. Atrakcija laba un šķiet, ka apmierināti ir gan pērtiķēni, gan to apjūsmotāji.
Tālāk braucam uz Phi Phi Don salas galveno pludmali, kas vienlaikus ir arī laivu ostiņa, kur mums tiek nodrošinātas cenā iekļautas pusdienas ēstuvē, kas pati par sevi ir garlaicīga un arī ēdiens te tāds viduvējs- rīsi, sautēti dārzeņi, kraukšķīgas vistu kājiņas, eļļā vārīti kalmāru gredzeni un kā jau parasti arbūzi un ananāsi.
Pēc pusdienām mums vēl ir nepilna stunda laiks Phi Phi Don salas pludmales apskatei, fotografēšanai un nelielai peldei. Pludmale ir skaista, ar baltām smiltiņām, ar kokos palmām, ar tradicionālajām garās astes laivām un ar zaļojošiem klinšainiem pakalniem abās pludmales pusēs.
Te ir dažādi pludmales krodziņi, viesnīciņas, laivu nomas iespēja, lai tūristi varētu apskatīt blakus esošās salas, kā arī piekļūt nomaļākām Phi Phi Don pludmalēm.
Kā jau ierasts Taizemē- ar tīrību šī pludmale neizceļas. Tomēr es labprāt pavadītu te dažas dienas, lai varētu ar privāto laivu apbraukāt apkārtni. Jo no Puketas ar prāmi uz šejieni uz vienu dienu īsti nav jēgas braukt- ceļā iznāk pavadīt 2 stundas uz prāmja vienā virzienā un uz pašas Phi Phi Don salas iznāk pavadīt tikai 4 stundas un tad jau jātiek uz pēdējo prāmi atpakaļ uz Puketu. Tādēļ tie, kas vēlas Phi Phi salas izpētīt un izbaudīt bez steigas, ierodas šeit ar prāmi no Puketas vai Krabi, iekārtojas kādā no Phi Phi Don viesnīcām un tad dodas ar nomas laivām uz tālākām salām- piemēram uz Phi Phi Lay salu ar Maya pludmali, kas popularitāti ieguva pateicoties filmai „The Beach” ar Leonardo Di Kaprio galvenajā lomā.
Jā, tieši šī pludmale ir mūsu nākamais šīs dienas ekskursijas galamērķis. Maya pludmale atrodas gluži vai apaļā klinšu ieskautā līcī un ar to tā arī ir unikāla un nenoliedzami fascinējoši skaista. Taču diemžēl pārāk populāra un tādejādi- tūristu pārpilna.
Šeit viesnīcu nav un tūristi te ierodas tikai izbraukumos ar laivām no Phi Phi Don vai citām salām. Visa pludmale ir pilna ar noenkurotām ātrgaitas motorlaivām un garās astes laivām un tikai pašos pludmales galos var atrast vietu peldei, bet te savukārt pilns ar cilvēkiem un gluži vai jāspraucas cauri masām, lai tiktu „brīvos ūdeņos”. Es tomēr izbaudu peldi dziļāk jūrā nostāk no citiem un priecājos par burvīgo klinšu un jūras ainavu. Uz šejieni ir iespējams ierasties no Puketas arī ar ekskursijām, kas Maya līcī tūristus atved jau ap 7:00 no rīta (5:00 izbraucot no Puketas viesnīcām) un tad te esot pavisam klusi un mierīgi, taču šādas ekskursijas mazākās grupās izmaksā ap 100 eiro par personu, taču, ja maciņš atļauj, tad tās esot tā vērtas.
Pēc 45 min garās atpūtas balto smilšu pludmalē, tālāk tiekam vesti uz stundu garu snorkelēšanas pauzi tepat kādā no Phi Phi Lay salas klinšu sienu pavēņiem, kur grupas vadītājs ūdenī izmētā cepumiņus un momentā mums apkārt sarodas mazās pilotzivis, kas kāri ķer pēc gardumiem. Sajūta fantastiska- es gluži kā pludiņš ar glābšanas vesti plunčājos ūdenī un man pie paša deguna rosās vesels drosmīgo (vai dumjo, vai varbūt jau pieradināto) pilotzivtiņu bars. Gluži vai bail, ka kāda nenotur mani par cepumu un neiekož. Tomēr aizraujoši tā peldēt kopā ar zivīm. Grupas vadītājs redz manu sajūsmu un ik pa brīdim pamet man vēl kādu cepumiņu. Tā nu arī es, kas nesnorkelēju, tieku pie iespējas nedaudz izbaudīt zemūdens pasaules burvību.
Pēc šīs snorkelēšanas pauzes grupa ir manāmi atraisījusies un apmainās ar dažādiem ceļojumu stāstiem un iespaidiem. Un tad jau arī stundu garais mājupceļš, kurā, lielā trokšņa apdullināti, visi atkal snauduļojam savās sēdvietās. Piebilde- sēdvietu pašā aizmugurē tomēr nevajag izvēlēties, jo tieši pāri aizmugurējam dīvāniņam katrā apstāšanās pauzē kāpj visi no ūdens izlīdušie slapjie grupas biedri un tad nu mūsu sēdeklis nemitīgi pārvēršas par peļķi, ko gan veikli sakopj laivas apkalpe.
Kopsavilkums par šo ekskursiju- varu ieteikt, bet tikai tiem, kas vēlas redzēt Phi Phi salas un var tam atvēlēt tikai 1 dienu, kā arī budžets neatļauj tērēt vairāk par aptuveni 50 eiro par personu. Neieteiktu tiem, kas vēlas visu izbaudīt mierīgi un nesteidzīgi, kā arī izvairīties no tūristu masām. Jo šeit viss notiek precīzi pēc pulksteņa- 30 minūtes snorkelēšana, 45 minūtes Phi Phi Maya pludmale, stunda Phi Phi Don pludmalei u.t.t. Visi arī cenšas precīzi ievērot noteiktos laikus, bet tas protams rada stresu un neļauj tā īsti izbaudīt apmeklējamo vietu skaistumu. Taču par pašu V. Marine Tour kompāniju un laivas apkalpi varu atsaukties tikai pozitīvi- ļoti profesionāli un precīzi viss noorganizēts, ar smaidīgu, laipnu, izpalīdzīgu, humora pilnu personālu.
Vakarā, kad ap saulrieta laiku beidzot esam atpakaļ viesnīcā, izlemjam atrast kādu krodziņu ar dzīvo mūziku. Iegooglēju un pēc tripadvisor atsauksmēm atrodu no mūsu viesnīcas 1.7 km attālumā esošo “Cafeopera Live - Kata Beach” restorānu, kur katru vakaru ģitāras pavadījumā populāras melodijas dziedot kāds lielisks puisis, kā arī šeit esot viesmīlīgi un smaidīgi oficianti un gards ēdiens. Nu ko gan vairāk var vēlēties? Izlemjam, ka paņemsim taksi līdz restorānam, bet atduramies pret cenām- izskatās, ka Karonas un Kata kūrortu ietvaros neviens taksis vai tuktuks neizmaksā lētāk par 200 batiem (ap 5.20 eiro). Salīdzinājumā ar Bangkokas cenām tas šķiet nepieklājīgi dārgi, tādēļ izvēlamies doties ar kājām 1.7 km pastaigā līdz krodziņam, kuru atrodam pateicoties vietējo norādēm.
Pastaiga nav bijusi velta, jo krodziņš tiešām ir ļoti omulīgs un kā redzams –arī iecienīts, jo brīvi ir tikai daži galdiņi un dziedātājs ik pa laiciņam uzrunā kā vecus draugus apmeklētājus, kas šeit acīmredzot atgriežas vēl un vēl. Mums tiek ierādīts galdiņš VIP vietā- tieši pie romantiskā spāņu dziedātāja- Niño Sedillo Obenza, kas vienu pēc otras, akustiskās ģitāras pavadībā, izpilda sirdi plosošas romantiskas un visiem ļoti labi zināmas dziesmas.
Kad ieņemam vietas, dziedātājs uzreiz pievēršas mums un apjautājas, no kurienes esam. Vēlāk arī piedāvā mums izvēlēties kādu dziesmu, ko mēs gribētu dzirdēt. Palūdzu kaut ko no Radiohead un viņš, nebūt nesamulsis, uzreiz saka, ka varot nodziedāt „Creap”, ko arī ļoti skaisti izpilda:
Apbrīnojami- kā var tā prast uzreiz nodziedāt jebkuru dziesmu, jo savas mīļākās melodijas pasūta arī citi restorāna apmeklētāji. Interesentiem iekopēju linku no Nino solo ieraksta:
https://youtu.be/3jM7cODzhb8?t=3s
Lieliska ir ne tikai dziedātāja radītā viesmīlīgi romantiskā atmosfēra, bet arī smaidīgie oficianti un gardais taizemiešu ēdiens, ko pasūtam (par 520 batiem jeb 13.50 eiro nobaudām rīsus ar Wok pannā pagatavotiem dārzeņiem ar vistu vai cūkgaļu pēc izvēles, kā arī dzērienus).
Es jau labprāt te pavadītu visu vakaru, klausoties skaistajās melodijās un malkojot dzērienus, bet Jānis vedina prom- viņš gribētu vēl padejot savā iecienītākajā restorānā, kurā vienīgajā iespējams dejot mūziķu grupas pavadībā. Tad nu atceļā uz viesnīcu, iegriežamies arī šajā restorānā, kur mūs ar platu smaidu viesmīļu un dziedātāju sejās jau sagaida kā vecus draugus. Pasūtam kokteiļus un pavadām jauku stundiņu, dejojot valšus, rumbu, čaču un swingu speciāli mums par godu atskaņotajos ritmos. Žēl, ka šajā restorānā vairs neiznāks atgriezties, jo nākamajā vakarā mums paredzēts Siam Niramit šova apmeklējums un tas arī būs mūsu pēdējais vakars Puketā.
9. diena. Svētdiena. 26.03.2016. Puketas pludmales un iespaidīgais Siam Niramit šovs vakarā.
No rīta pēc tradicionālās peldes viesnīcas baseinā, dodamies pie mūsu viesnīcas tūrisma aģenta, ar kuru jau iepriekšējā vakarā esam vienojušies par auto nomu par 1000 batiem par dienu jeb 26 eiro (pilnā apdrošināšana cenā nav iekļauta, bet to iespējams iegādāties par papildus 300 batiem par dienu).
Auto mums tiek piegādāts norunātajā laikā un tā ir Toyota mašīnīte labā stāvoklī. Sākumā stresiņu rada fakts, ka jābrauc būs ar automātisko ātrumkārbu, pie kā neesam pieraduši, bet Puketā esot pieejamas tikai šādas automašīnas. Braukšanu vēl vairāk sarežģī tas, ka jābrauc ir pa ceļa kreiso pusi, tomēr Jānis drosmīgi met izaicinājumu šīm abām neērtībām, jo braukt ar motorolleri es otrreiz vairs nekādā ziņā negribu.
Tā kā ar automātisko kārbu esam jau braukuši ASV ceļojumā, bet pa ceļa kreiso pusi Kiprā, tad Jānis tiek galā ar ne visai vieglo uzdevumu, lai gan trešais mulsinošais faktors ir haotiskā satiksme krustojumos pie luksoforiem, kas lielākoties vienkārši mirgo vai nu sarkanā vai oranžā krāsā un satiksme notiek pēc principa- kurš pārliecinātāks, tad brauc pirmais.
Mūsu šīs dienas plānā ir izpētīt pludmales uz ziemeļiem no Karonas kūrorta. Mani vada tīri profesionāla interese- apskatīt, kāda izskatās Puketas populārākā un rosīgākā kūrorta- Patongas pludmale, kā arī pēdējā laikā popularitāti iemantojusī Kamalas pludmale.
Tad nu sākam ar Patongu, kas atrodas nākamajā līcī aiz zemes raga uzreiz aiz Karonas.
Patonga atrodas pie U formas smilšu līča, kas pats par sevi būtu ļoti ainavisks, taču pludmale ir pārāk trokšņaina, jo te atpūtnieki nodarbojas ar dažādiem ūdens sporta veidiem- brauc ar ūdens močiem, lidinās ar paraplāniem. Pludmale ir pilna ar cilvēkiem un te valda liela kņada.
Izstaigājam arī kūrorta galveno ielu pie pludmales- te kā jau visos lielākajos Puketas kūrortos ir plašs krodziņu un suvenīru bodīšu piedāvājums, bet tāpat kā citviet Taizemē- ir diezgan liela netīrība. Secinu, ka šajā kūrortā es noteikti negribētu dzīvot, lai gan kādām vientuļam vīrietiem, kas te atbraucis jauno taizemiešu meiteņu meklējumos, šī varbūt ir īstā vieta, jo tieši Patongā ir arī Sarkano lukturu iela ar ping ponga šoviem un iespēju tikt pie “pērkamajām meitenēm”.
Tālāk braucam uz Kamalas kūrortu, kas atrodas pie skaistas smilšu pludmales, pie kuras uzreiz iespējams piekļūt no dažām šeit esošajām viesnīcām- nav nepieciešams iet pāri ceļam. Kā arī gar pludmali rindojas skaistas kokospalmas (ar visiem kokosriekstiem), kas var būt bīstami tiem, kas šeit atpūšanas kokospalmu ēnā.
Taču pludmales mīnuss ir nesakoptība, īpaši pludmales malās tuvāk zemes ragiem. Kā arī pats kūrorts ir noplucis, te ir tikai daži rietumnieciska stila restorāni. Pārsvarā te manāmas tirgotāju būdiņas, vietējā stila noplukušas ēstuvītes un arī masāžas šeit tiek piedāvātas nevis salonos, bet gan tepat pludmalē uz netīriem matračiem, kas apklāti ar noplukušām gultas veļām un dvieļiem. Un masierītes vairāk atgādina apkopējas.
Atpakaļ ceļā, virzienā uz dienvidos esošo Promthep zemes ragu, piebraucam pie pāris mazām pludmalītēm. Hua Beach paslēpusies zemes ragā starp Kamala Beach un Patong Beach, bet te ir ļoti vējains un jūra viļņaina, kā arī pludmale ir ļoti netīra, nesakopta un nemaz nerada vēlmi tajā uzkavēties.
Vēl uzmeklējam nelielu 120 m garu pludmalīti Ao Sen- nedaudz uz ziemeļiem no Nai Harn pludmales, uz kuru var aizbraukt pa aslfaltētu šauru celiņu braucot cauri Nai Harn pludmales malā esošajai viesnīcas teritorijai. Šī pludmale ir vizuāli jauka ar mierīgiem ūdeņiem, bet akmeņu dēļ te tikai pavisam neliela vieta, kur peldēties, bet cilvēku priekš tik mazas pludmales par daudz, kā arī te nav brīvu vietu automašīnai. Secinām, ka te būtu bijis jāatbrauc ar motorolleri un tad varētu arī šeit kādu brīdi atpūsties.
Tad nu braucam uz jau pārbaudīto un iemīļoto Nai Harn plašo pludmali, kur novietojam auto parkingā, nopērkam svaigu šķēlītēs sagrieztu ananāsu (60 bati) un, aizstaigājuši līdz pludmales viņējam galam, kur seklāki ūdeņi un mazāk viļņu, pavadām te laisku pēcpusdienu sauļojoties un peldoties. Uz šo pludmali noteikti ir vērts atbraukt, jo tā ir mierīga, te nav trakojošu ūdens moču vai kādu citu ūdens sporta veidu piekopēju. Te atpūšas arī diezgan daudz vietējo tajiešu, bet par brīnumu pludmale ir tīra.
Un tad jau ir pienācis laiks nodot īres auto, lai dotos uz šim vakaram rezervēto Siam Niramit šovu, uz kuru mums sarunāts transfērs 18:30. Kā jau ierasts šeit viss notiek precīzi noteiktajā laikā un tieši 18:30 piebrauc transfēra busiņš, kurā iekāpjam kā pirmie. Tad tiek paņemti viesi no vēl dažām viesnīcām un tad 45 minūšu ilgais ceļš līdz šova norises vietai.
Siam Niramit ir viens no Puketas lielākajiem šoviem, kurā uzstājas ap 500 aktieru/dejotāju un pat ziloņi. Pirms šova mums ir aptuveni stunda laika, lai izstaigātu skaistajā un sakoptajā Siam Niramit teritorijā izveidoto Taju ciemu (tāds kā neliels brīvdabas muzejs), kas atspoguļo tajiešu dzīvi dažādos Taizemes reģionos senākos laikos. Lai gan jāsaka, ka tās mājas, ko redzējām kanālu malās Bangkokā un Damnoen Saduak tirgus apkaimē, ne ar ko daudz neatšķīrās no šajā muzejā izveidotajām vienkāršajām koka mājiņām (ja nu vienīgi ar netīrību īstajā tajiešu dzīves realitātē un perfektu sakoptību šeit). Taju ciemā ir iespējams gan degustēt tradicionālos ēdienus un vērot to tapšanas procesu (piemēram kokosriekstu piena pudiņus, kurus jau tiku pagaršojusi Dino restorānā).
Te iespējams vērot arī zīda tapšanas procesu un rīsu audzēšanu uz lauka. Te aplokā iespējams pabarot kaziņas vai nofotografēties ar ziloni. Pirms galvenā šova, apmeklētāji tiek izklaidēti arī ar Taizemē populārā kikboksa šoviem un tradicionālo deju priekšnesumiem. Šeit ir arī restorāns ar bufetes galdu (400 bati par personu).
Šova uzvedums notiek lielā kinoteātrim līdzīgā zālē ar ērtiem atzveltnes krēsliem. Mūsu aģents ir rezervējis mums ļoti labas vietas 4. rindā gandrīz vidū, uzreiz blakus zelta zonas vietām, kur starp citu neviens nesēž, jo tās ir dārgākas. Šovs sākas 20:30 ar uzaicinājumu visiem piecelties kājās un nodziedāt Taizemes karaļa himnu. Tas nu gan ir neparasti un mulsinoši, jo skan mūzika, bet neviens nedzied, jo acīmredzot šovu šoreiz atbraukuši noskatīties tikai ārzemnieki. Tiek rādīta arī reklāma par godu karalim un viņa nopelniem.
Un tad uz lielās skatuves sākas patiešām krāšņs šovs, kura tēma ir Siāmas vēstures līkloči ar dažādu tautību saplūšanu šajā mūsdienu Taizemes teritorijā. Uz skatuves nemitīgi mainās iespaidīgās dekorācijas un tradicionālajos tērpos ģērbtie dejotāji. Kādā brīdī uz skatuves uznāk arī divi ziloņi, kas mani īpaši sajūsmina. Tiek izmantoti arī dažādi specefekti- kādā no ainām pēkšņi skatuves priekšplānā uzrodas baseins (upe) visā skatuves garumā, kur tiek atspoguļota lauku zemnieku dzīves ainiņa ar rīta peldi upē, ar zemnieku lūgšanām pēc lietus, ar pērkona negaisu un īstu lietus gāzi.
Tad tiek atspoguļota tēma par Taizemes budistu ticību karmiskajiem likumiem un 3 pasaulēm, kur cilvēks var nonākt pēc nāves- elle, mistiskais Himapaan mežs un paradīze. Dekorācijas un tērpi ir patiešām neparasti un iespaidīgi.
Šovam atvēlētā 1.5 stunda paiet nemanot. Un „pēcgarša” pēc uzveduma ir patīkami pozitīva. Noteikti iesaku uz šo šovu aizbraukt- īpaši tad, ja līdzīgs uzvedums nav redzēts jau iepriekš. Tā kā mēs šādus līdzvērtīgus šovus jau esam skatījuši Ķīnā, tad nedaudz ir atkārtošanās izjūta. Vēl jāpiebilst, ja šovā diemžēl nedrīkst fotografēt un kameras un planšetes pirms šova tiek atņemtas un noliktas glabāšanai līdz izrādes beigām.
Pēc šova mūs jau gaida smaidīgās Siam Niramit darbinieces, kas ar sarakstiem rokās atrod mūs un novirza uz transfēra busiņiem. Organizācija te ir perfekta un attieksme laipna.
10. diena. Pirmdiena. 27.03.2016. Atpūta Karon pludmalē un atpakaļ ceļš uz Bangkoku.
Šovakar mums 21:00 vakarā lidojums no Puketas uz Bangkoku, tādēļ dienu plānojam pavadīt tepat Karonas pludmalē un vakarā ar viesnīcas noorganizēto taksi (1000 bati jeb ap 26 eiro) doties uz lidostu.
Šodien visu darām pavisam nesteidzīgi- lēni pabrokastojam ar skatu uz viesnīcas dārziem un baseinu, sapakojam čemodānus, noliekam tos viesnīcas reģistratūrā, iepērkam saldumus mājiniekiem un ledusskapja magnētus ar Taizemes skatiem sev un tad dodamies laiskoties pludmalē. Šodien viļņi ir mazāki kā pirmajā dienā, kad te ieradāmies. Pamatīgi izbaudām 29 grādus silto jūru ar skatu uz palmām noaugušo un klints bluķiem nosēto Karonas pludmales zemes ragu. Kādu laiku paguļam arī smiltiņās, lai gan saulē rāda 40 grādus un ilgi nogulēt grūti. Tad atkal pelde jūrā. Tad izdomājam doties nelielā pārgājienā pa klints bluķiem zemes ragā un atrodam šeit lielisku vietu foto sesijai ar palmām, milzu „Flinstonu” akmeņiem un jūru.
Tad pēc kārtējās peldes jūrā, izlemjam papusdienot tepat pie pludmales esošajā viesnīcas Beyond Resort Karon restorānā ar skatu uz jūru. Izsalkumu remdējam ar gardu itāļu picu un frī kartupelīšiem, bet saldajā pasūtam burvīgi noformētu šokolādes brauniju ar saldējumu un tropiskajiem augļiem, kā arī eleganti izgreznotu arbūzu šeiku (arbūzs blenderēts kopā ar ledu). Īsts vizuāls un kulinārs baudījums (par pusdienām iztērējam 769 batus jeb ap 20.76 eiro). Nav lēti, bet pēdējā dienā atļaujamies sevi palutināt ar maltīti jūras krastā. Vienīgi oficianti gan te būtu varējuši būt laipnāki.
Un tad jau vēl pēdējā pelde viesnīcas skaisto dārzu ieskautajā baseinā un klāt jau ir arī mūsu taksis. Vienmēr smaidīgie viesnīcas darbinieki jau ir paspējuši iekraut mūsu čemodānus taksī un mums atliek vien ērti iesēsties auto ādas sēdekļos. Jā, viesnīcas darbinieki, kokos palmām, banānu kokiem un ziedošajiem kokiem ieskautā baseinu teritorija, kā arī sātīgās brokastis un izdevīgā viesnīcas atrašanās vieta ir tas, dēļ kā es varētu šo viesnīcu ieteikt citiem, ja vien nav pārāk augstu prasību attiecībā un numuriņu interjeru un svaiga remonta trūkumu.
Lidojums ar Air Asia norit laikā un bez aizķeršanās. Stjuartes atkal ir jaunas, smaidīgas un laipnas. Pa stundu un 20 min aizlidojam uz Bangkoku, kur mums no Don Mueang lidostas jātiek līdz Suvarnabumi lidostai. Iepriekš esmu internetā izpētījusi, ka starp abām lidostām kursē bezmaksas transfēra autobuss, kas attālumu pieveic aptuveni 1 stundā. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas atrodam šo transfēra busu pie Exitu 6. vārtiem, kur pie zilas krāsas galdiņa uzrādām savas aviobiļetes lidojumam no līdz Suvarnabumi lidostas uz Taškentu nākamajai dienai un mums uz rokām tiek uzspiesti zīmodziņi un norādīts, ka autobuss ieradīsies plkst. 23:00 (vakaros busi kursē ik pēc stundas, bet pa dienu ik pēc 20-30 minūtēm).
Autobuss ierodas noteiktajā laikā un mēs ērti tiekam aizvizināti kopā ar citiem ceļotājiem līdz Bangkokas otrai lidostai. Te sazvanu norezervētās viesnīcas Phoenix Hotel administrāciju un pasūtu bezmaksas transfēru uz viesnīcu. Pēc 10 minūtēm norunātajā vietā pēc mums ierodas viesnīcas pārstāvis un iesēdina mūs mini busiņā kopā ar vēl dažiem viesnīcas klientiem. Viss norit gludi un pēc 10 minūšu brauciena jau esam pēc izskata necilajā, bet vienas nakts pārlaišanai pietiekami ērtajā viesnīcā, kas ar visām brokastīm un bezmaksas transfēriem mums izmaksā vien 20 eiro par nakti.
11. diena. Otrdiena. 28.03.2016. Mājupceļš.
No rīta pabrokastojuši viesnīcā, ar transfēra busiņu tiekam nogādāti lidostā un tad jau atliek vien piereģistrēties uz savu Uzbekistan Airways reisu un gaidīt lidojumu.
Lidojums notiek laikā, bet stjuartes šoreiz ir vēl nelaipnākas un vecākā no tām mums atgādina Bokas jaunkundzi no „Karlsona”- izkomandē visus, nedod spilvenus, sejā pat ne mazākās smaida atblāzmas. Gluži vai bail tādai ko pajautāt vai iebilst. Līdzīgas izjūtas pārņem arī krievu tūristes mums aiz muguras, kuras savā starpā spriež, ka šādām personām, kas neprot strādāt ar cilvēkiem, vispār nevajadzētu ļaut veikt stjuarta darbu…
Nu labi, ka vismaz ēdināšana ir pieklājīga un dzērieni tiek piedāvāti vairākkārt 6.5 stundu ilgajā lidojumā līdz Taškentai. Tomēr citreiz es Uzbekistan Airways reisu stjuartu dēļ neizvēlētos, ja vien tas nebūtu ievērojami lētākas par citiem lidojumiem.
Taškentā atkal izejam vairākkārtējas pasu un iekāpšanas karšu pārbaudes un tad gaidām 3 stundas līdz lidojumam uz Rīgu. Taškentā pēc Bangkokas 35 grādiem arī ir patīkami silts- 22 grādi plusā, taču, kad naktī ielidojam Rīgā, mūs sagaida knapi + 8 grādi….
Mūsu tropisko pludmaļu un laiskās atpūtas piedzīvojums nu ir beidzies. Šoreiz esam ceļojuši kā īsti „tūristi”- ar čemodāniem (nevis mugursomām), ar ērtiem lidojumiem (nevis ar vilcieniem), ar taksometriem (nevis ar stopiem). Dzīvojuši labās viesnīcās ar lielisku ēdināšanu un viesmīlīgu personālu. Izmantojuši dažas vietējo tūrisma aģentūru organizētas grupu ekskursijas, kas mums ir mazāk ierasts ceļošanas veids. Jā, varbūt tajā visā nedaudz pietrūka piedzīvojumu un pacīnīšanās ar kādām ceļojumu radītām grūtībām, taču pēc stresa pārpilnās darba ikdienas ar nemitīgo „vāveres ritmu” un skriešanu, esam centušies šajā ceļojumā ļauties mierīgākam plūdumam un sevis lutināšanai ar sauli, peldēm, masāžām, labām vakariņām, ar ērtu pārvietošanās un vietu apskates organizāciju. Un rezultātā esam guvuši gana daudz pozitīvu emociju, sasmēlušies saules un enerģiju nākamajam darba un bērnu audzināšanas cēlienamJ
Es viennozīmīgi varu teikt, ka Taizeme mani ir savaldzinājusi ar savām skaistajām tropu pludmalēm, ar kokos palmām, ar ziedošajiem kokiem un krūmiem, ar lieliskajām masāžām, gardo ēdienu un augļiem, ar silto jūru un sauli, ar zaļojošajiem pakalniem, dziedošajiem putniem un skaistajiem tempļiem. Tam visam gan nedaudz ir traucējusi tajiešu nevīžība un visur valdošā netīrība. Tomēr es labprāt atgrieztos Taizemē- nākamreiz gan uz kādu citu salu vai varbūt ar mugursomām apceļojot Taizemes ziemeļus, jo atkārtošanos es nemīlu. Un Taizemi jau nav iespējams aptvert 9 dienās, kas bija atvēlētas mūsu ceļojumam. Tik īsā laika posmā var gūt tikai pirmo priekšstatu par šo zemi un izbaudīt tās, manā skatījumā, galveno vērtību- sauli un tropiskās pludmales.
Izdevumi par abiem kopā:
Aviobiļetes: 1315.00 EUR
Viesnīcas: 491.00 EUR
Vīzas: 54.00 EUR
Organizētās ekskursijas: 338.00 eiro
Krodziņi, ielas ēstuves: 156.00 EUR
Pārtika veikalos: 48.20 EUR
Ieejas biļetes apskates objektos: 50.00 eiro
Takši un tuk tuki: 77.22 EUR
Masāžas: 46.20 EUR
Auto īre + degviela 1 dienai: 33.72 EUR
Motorollera īre + degviela 1 dienai: 10.80 EUR
____________________________________________________