Noslēpumainā Karnātaka V. 3M jeb Miesas Mērdēšanas Meistari

IMPRO CEĻOJUMI 11.04.2016 6 min lasīšanai 34 foto

Varbūt ir dzirdēts par vīriem un sievām, kas staigā baltos tērpos vai kaili, basām kājām, ar baltiem mutes apsējiem un pāva spalvu slotiņu rokās pa Indijas putekļainajiem ceļiem? Mutes apsējs-lai neieelpotu kādu kukaini , slotiņa- lai nesamītu kādu dzīvu būtni un to nenogalinātu. Ja ne, tad par viņiem būs runa. Tie ir džaini. Var šķist savādi viss, ko viņi dara, taču tas tikai no parasta rietumnieka skatu punkta. Tikai pēc oderes var spriest par mēteļa kvalitāti. Sākšu ar to, ka džainu reliģijas oderi veido piecas apņemšanās: nevardarbība, nenogalināšana (ahimsa), nemelošana (satja), nezagšana (asteja), spēja kontrolēt savas iekāres, kaisli un celibāts (brahmacharja) un nekrāt iznīcīgās pasaules vērtības (aparigraha). Par džainisma dibinātāju uzskata pēdējo no 23 lielajiem skolotājiem-Mahāvīru, pazīstamu arī kā Vardhamānu , kas dzīvojis Indijā jau 6.gs.p.m.ē.vienlaikus ar Gautamu Budhu , taču abu svēto vīru ceļi nekrustojās. Mācība abiem viena: dzīve ir ciešanas, kuras izraisa pareizu zināšanu trūkums; visa veida pieķeršanās, atkarības, kaislības, gaidas un ilūzijas bruģē ceļu uz neapmierinātību ar to, kas mums jau ir. Džainisms tiek uzskatīts par senāko pasaules reliģiju, kurā laika skaitīšana cilvēka prātam ir grūti aptverama, un laika gaitā tas integrējies hinduismā kā viena no neortodoksālajām skolām.

Vairāk kā 2000 gadus Karnātaka bijusi svēta džainiem, un jo īpaši pilsētiņa, kuru droši var dēvēt par Indijas džainu Vatikānu-Šravanbelagola (tulk.” baltais Dieva dīķis”), kas ietērpusies banānu plantāciju laukos starp divām augsta granīta klintīm, gludām kā stikls un savā klēpī glabā spilgti zaļos toņos mirdzošu sarovāru jeb dīķi svētceļniekiem. Tieši šeit, 3.gs.p.m.ē.slavenais Indijas imperators ČandraguptaMaurja pieņēma džainismu un mira pēc paša izvēlēta badošanās cikla, kuru pats imperators pieņēma savu grēku izpirkšanai pēc daudziem asiņainiem iekarojumiem.

1200 gadus vēlāk , 981.g.m.ē. Gangas dinastijas ministrs Čamundarādža deva rīkojumu uzcelt augstākajā no abiem pakalniem- Vindjagiri kalnā- lielāko monolīta statuju Indijā. Tā arī tika izveidota no viena granīta klintsbluķa, veselus 17.4 m augsta un pamanāma jau pa krietnu gabalu, iebraucot pilsētā. Tā ir joprojām viena no pasaules augstākajām monolīta statujām. Kas bija šis cilvēks, kam par godu tika celta tik liela akmens statuja? Izrādās, stāsts ir ļoti līdzīgs imperatora Ašokas liktenim, pieņemot budismu. Princis Bahubali, saukts arī par Gommatešvaru, arī bija karaliskas izcelsmes džainu varonis un pirmā džainu skolotāja jeb Tirthankaras- Rišabas dēls. Pēc nevardarbīga dueļa ar savu vecāko brāli Bhāratu savā uzvaras stundā pār Bahubali nāca atklāsme par savu alkatību un pasaules krāšņuma īslaicīgumu. Atsacījies no izcīnītās karaļvalsts, viņš kļuva par džainu askētu un patvērās mežā, kur viņš pavadīja veselu gadu, taču ne jau klejojot vai meklējot svētlaimi. To viņš jau bija sasniedzis. Bahubali šo laiku pavadīja nekustīgi, meditējot speciālā stāvus pozā, pilnībā kails, iegrimis transcendentālā mierā līdz vīnstīgas apvija viņa kājas un rokas, un skudras ierīkoja savu pūzni pie viņa kājām. Bahubali bija iekarojis visļaunākos ienaidniekus pasaulē- savas kaislības, dusmas, ambīcijas, lepnumu un vēlmes, un kļuva par atbrīvotu dvēseli jeb siddhu. Pēdējos tūkstots gadus masīvā statuja ar platajiem pleciem ir bijusi tieši kailo askētu jeb debesu tērpā ģērbušos džainu- digambaru - svētceļotāju galamērķis visā Indijā.

Personīgi man džaini ir apbrīnojami savas miesas mērdēšanas meistarībā, jo īpaši digambaru vīrieši: viņi ceļo tikai kājām, bez apaviem, kaili (sievietes kailas gan nestaigā) , ilgstoši badojas vai ēd tikai vienu reizi dienā , tikai veģetāru ēdienu un nekad neēd laika posmā starp saulrietu un saullēktu, ir strikti veģetārieši, kas nekad neēdīs dārzeņus, kas izauguši zem zemes; neēd medu, jo tas nodara kaitējumu bitēm, un nekad mūžā neiet pie friziera, taču staigā kailu galvu- kā tas iespējams? Sievietes vislabāk zina, ko nozīmē epilācija un cik tas ir “patīkams” process. Sava veida epilāciju veic arī džaini - savus matus izrauj ar pirkstiem no galvas un citām ķermeņa vietām, izciešot visas ar to radītās sāpes. Pamēģiniet izraut kaut vienu matu, lai saprastu, kādas sāpes tas rada, un tad iztēlojaties, ka visa matu kodeļa tā jānoplūc pašam ar saviem pirkstiem. Varenais granītā veidotais Bahubali gan lepojas ar skaisti cirtotiem matiem, taču sieviešu uzmanību visticamāk piesaistīs kāda cita, daudz intīmāka vieta viņa vīrišķajā ķermenī. Beigu beigās visi esam dabas bērni un džaini, pateicoties askēzei un arī Dienvidindijas maigajam klimatam, ir spējuši “pārbrist ciešanu un neziņas pilno braslu”, uzvarot paši savas kaislības un pieķeršanos, tai skaitā arī pieķeršanos savam ķermenim. Džaini smaida par plašo rituālu klāstu, kas tiek veikti hinduismā, jo džainu sakrālā uguns nav redzama fiziski, - tā ir bardzība pret paša fizisko ķermeni. Turklāt, arī karmas jēdziens džainiem nav vis tāds, kādu to saprot rietumnieki- kā savu darbu augļi. Karma tiek uzskatīta kā smalka, materiāla substance, kas fiziski pieķeras dvēselei, piesārņojot un aptumšojot tās potenciālu un padarot to smagu ar lepnumu, dusmām, maldiem un alkatību, kas attur no tālākas virzības uz galējo atbrīvi.

Katru 12-to gadu Šravanbelagola pulcina džainus un ikvienu ceļotāju uz Mahamastakabhisheka jeb, vienkārši sakot, uz Galvas iesvaidīšanas svētkiem (tuvākie svētki 2018.g.februāris) , kad staltā Bahubali aizmugurē tiek uzslietas speciālas sastatnes, no kurām svētā vīra galva tiek aplaistīta ar pienu, ziedlapiņām, ghī sviestu, safrānu, sandalkoka pastu, krāsu maisījumiem, taču vienmēr saglabā savu gaišo akmens mirdzumu.

Tā kā džainu askētiem atļauts pārvietoties tikai kājām, tad džainisms nav izplatījies ārpus Indijas kā citas reliģijas. Karnātaka kopā ar Radžastānu, Gudžaratu un Madhja Pradešu ir mājvieta četriem miljoniem džainistu. Lai tiktu pie Bahubali augšā Vindhjagiri kalnā, noauju apavus, un dodos augšup pa daudziem pakāpieniem. Līdzās pakāpienu joslai vijas nospodrināta , izliekusies līnija. Izrādās, tas ir vietējo bērnu izveidots slīdkalniņš. Akmens tiešām ir gluds un varu tikai iedomāties, kā lietainā laikā te vietējie bērni pulcējas rindā kā mums ziemas laikā uzkalniņos, lai sajustu prieku, šļūcot lejā. Kamēr es kāpju, viens puisēns kautrīgi tupēdams šļūc lejā, bet diez ko jau viņam neiet, jo akmens sauss un neslīd tik labi. Taču prieks redzams zēna acīs. Uzkāpjot kalnā, paveras elpu aizraujošas ainavas visapkārt- liekas, ka visa Dienvidindija man pie kājām, lejā Šravanabelagola ar zaļo dīķi un pretim Čandragiri kalns, kurā gozējas daudzie basti jeb džainistu tempļi. Arī tos vēlāk izstaigāšu, taču vispirms gods tiek atdots Bahubali tēlam, apejot koru jeb apļveida kustību pulksteņrādītāja virzienā. Izdodas noķert kādu vietējo, kas mani nofotografē un laipni aicina mani nostāk, lai parādītu kaut ko pavisam aizraujošu. Domāju, ko tad nu vēl kairinošāku varēs paradīt, jo jau pats Bahubali savā kailumā mani ir saintriģējis. Tieku vesta garām lielajam milzu tēlam, manā priekšā tiek atslēgtas mazas durtiņas, pa kurām mani vīrs iestumj iekšā jeb patiesībā izstumj ārā..un mana elpa tiešām aizraujas. Priekšā paveras ainava ar mežiem, pļavām , ūdenskrātuvēm, kūpošiem dūmiem un horizontu tik tālu, ka acis nespēj līdz tam aizskriet. Esmu apburta no plašuma fiziskā telpā un iekšējā dimensijā. Top daži foto un tad jau maģiskās durtiņas atkal tiek aizslēgtas. Jāsaka, ka tā nebija laipnība, lai pretim saņemtu bakšisu. Tas bija tiešām spontāns, brīvas gribas impulss un nekas no manis netika prasīts. Un tādu, paldies Dievam, nekomerciālu momentu sastapu vairākkārt Karnātakas pavalstī, kurā tūristi ieceļo visai maz. Mans ceļš vijas gar augsto mūra sētu , kas apjož Bahubali. Sienās redzami dažādi ciļņi, kuriem gadsimtus vai gadu tūkstošus neviens nezina un neskaita, taču Rāmajānas eposa epizodes te redzamas , arī nāgas (čūsku gari), dažādi mītiski tēli un figūras, kuras laika zobs nav sabojājis. Atliek tikai nobrīnīties,- es te stāvu gadu simtiem senu, nevienam īsti nezināmu vēsturisku pieminekļu vidū, viena pati, saules stari laužas caur mākoņu pārklāju, un šajā maģiskajā mirklī zemes smaržas saplūst ar debesu gaismu, vēsture ar šodienu, akmens kalns ar manām pēdām, iekšējā telpa satiek ārējo un mana dvēsele izdejo sevi pie Bahubali kājām.

Laiks uzkāpt pretējā - Čandragiri kalnā. Tas ir zemāks, kā Vindhjagiri, taču te paveras aina kādu ikviens arheologs varētu vēlēties: gadu simtiem seni teksti, kas iekalti akmens plāksnēs un kalna pamatnē, pa kuru čāpo mūsu pēdas; te atrodas daudzi basti (tempļi), kurus cēluši jau minētie Gangas dinastijas valdnieki no 10.-12.gs. Katrā no tempļiem atrodas kāds no Tīrthankarām statujas veidā un visi kaili. Manu uzmanību piesaista ne jau kailums, bet gan tādas mazas iedobes pie katra no basti ieejām. Izrādās, tās nav speciāli veidotas kāda praktiska mērķa dēļ. Tos akmenī iekausējuši svētie vīri un sievas, kas te pulcējušies gadu simtu gaitā un meditējuši, radot tapasu (iekšējais karstums, kas rodas askētiem meditāciju laikā). Tieši tapasa radītais efekts redzams te joprojām. Nav nekāda fantastika- atliek mums katram kļūt par askētu un pārliecināties, kā tās lietas strādā, kas prātam nav aptveramas. Šādi iekausējumi Indijā atrodami visai bieži- visbiežāk tās ir svēto pēdas, ķermeņa siluets utml. Šis tempļu un tekstu komplekss piestāvētu kāda Bolivudas grāvēja vai romantiska mīlas stāsta filmēšanai. Stāvot laukuma vidū starp mitruma papostītiem baltiem tempļiem, kuri pārklājušies ar pelēcīgu senatnes kārtu, starp senu tekstu akmens gravējumiem un ķērpjiem apaugušiem akmens tēliem, saules stari met gaismas kūli , skūpstot zemes vaigu, mani un ikvienu , pārņem vēlreiz tā maģiskā sajūta, kas pretējā kalnā. Vai šai vietai kāds magnēts, vai tā ir tikai manas dvēseles dziesma, es nezinu.

Guna Kalna

Ceļojuma piedāvājums : http://www.impro.lv/pdf/2016/Indija_Karnataka_26sept2016.pdf