Gaudi un Melnā madonna, kas izpilda vēlmes.

  • 7 min lasīšanai

Barselonu apmeklējām kādā saulainā Septembra nedēļas nogalē.

Barselona piedāvā lieliskas atpūtas iespējas gan lielākam, gan mazākam ceļotāju pulkam. Mēs dzīvošanai Barselonā nolemjam īrēt apartamentus. Milzīga apartamentu izvēle ir vietnē www.booking.com. Izvēlamies apartamentu L’Eixample rajonā, tikai kvartāla attālumā no Gaudi šedevra – Sagrada Familia katedrāles. No mūsu dzīvokļa balkona paveras fantastisks skats uz Sagrada torņiem.

Leģendas par zosīm

Pirmā iela, uz kuru dodamies, ir slavenā La Rambla: 1,2 kilometrus gara gājēju iela, kas stiepjas no Katalonijas laukuma līdz Kristofora Kolumba monumentam piekrastē. Kad pirmo reizi biju Barselonā, šī iela mani uzrunāja vairāk: kādreiz tur bija pilns ar dzīvajām skulptūrām, ielu muzikantiem un māksliniekiem, tagad nebija nekā cita, tikai dārgas suvenīru tirgotavas, kafejnīcas un daži ziedu kioski. Nu labi – vēl ir tūkstošiem tūristu.

Ielas malā ir La Boqueria tirgus, kas ir tūristu pārpildīts, taču tirgus iepriecina krietni vairāk nekā slavenā iela. Tur ir saldumu un augļu tirgotavas, kas tūristiem par prieku jau ir sadalījušas gardumus mazās, ērtās porcijās, tur ir nopērkami Spānijas gaļas gardumi un svaigas jūras veltes: tieši to dēļ esam te iegriezušās, jo tirgū atrodamas arī nelielas kafejnīciņas, kur nobaudīt visu tirgus produkciju. Vienā no tām – Kiosko Universal – mēs iekārtojamies, jo atrast četrus brīvus krēslus nav vienkārši. Jūras mošķīšu izvēle ir milzīga, tāpēc pasūtām lielo jūras velšu plati, kurā ir pa druskai no visa. Tā maksā 30 eiro. Un klāt vēl ir neiztrūkstoša glāze dzirkstošā vīna jeb Cavas.

Kur beidzas La Rambla, tur sākas ostas teritorija ar jahtu mastu mežu. Tiltiņš aizved līdz Barselonas akvārijam, kas ir viens no iespaidīgākajiem Eiropā. Ja esat pilsētā ar ģimeni, noteikti iesaku to apmeklēt (ieejas maksa pieaugušajam 20 eiro). Blakus iedzeram alu... Spāņi nemāk alu darīt: tas ir pliekans un ūdeņains, turklāt bezdievīgi dārgs – 6,50 eiro. Gar ostu ejot, var viegli tik līdz Gotiskajam kvartālam, kas ir Barselonas vecpilsēta un sirds. Nonākam līdz Barselonas katedrālei ar tās krāšņi gotisko fasādi. Lai tiktu iekšā katedrālē, jāmaksā ieejas maksa – 7 eiro. Katedrāle ir iespaidīga, taču visjaukākais tajā ir mazais, simpātiskais iekšpagalms, kurā mitinās 13 baltas zosis. Ir divas leģendas: viena par to, ka savulaik tās izglābušas pilsētu no negaidīta uzbrukuma, bet otra – 13 zosis ir par godu Barselonas aizgādnei svētajai Euālijai, kas 13 gadu vecumā gājusi bojā mocekles nāvē.

Sameklējam kādu bāru, jo izsalkums prasa savu. Tas nav tik liels, tāpēc pasūtu tikai sardīnes. Taču šoreiz nošauju galīgi greizi ar savu izvēli, jo sardīnes ir tik sāļas, ka sāku ilgoties pēc spāņu ūdeņainā alus. Tomēr daudzos Barselonas bāros ir tā dēvētā pusdienu/tūristu ēdienkarte, un salīdzinoši lēti (12–20 eiro) var labi paēst. Mazliet tomēr pārsteidz spāņu Cavas cenas, kas sākas no 6–7 eiro, jo pierasts, ka Itālijā labu Prossecco var dabūt, sākot ar 3–4 eiro, tāpēc šķita, ka spāņu vīns Spānijā būs tikpat lēts. Sāļās sardīnes joprojām neliek mieru, un sev par lielu prieku veikalā atrodu poļu alu Žywiec.

Vakarā, izmantojot to, ka dzīvojam tik tuvu Sagrada Familia, mūsu apartamnetā izmantojot internetu jopērku biļetes un vienu no pēdējiem laikiem lai tiktu iekšā baznīcā un bez steigas baudot vakara puskrēslas intriģējošo noskaņu, izstaigāju visu šo lielisko Gaudi meistartdabu, priecājoties par gaismēnu spēlēm un lielo plašumu.

Pludmale un spāņu dziesmas

Nākamajā dienā parādās plāns apmeklēt La Pedrera (Casa Mila). Nopirkām biļetes (20,50 eiro) internetā, un to iesaku darīt ar visiem galvenajiem Barselonas tūrisma objektiem, jo stāvēšana milzumgarajās rindās ir ļoti apgrūtinoša.

Arhitekts Antonio Gaudi ir bijis ģeniāls, par to atkal varu pārliecināties, klīstot pa kārtējo viņa meistardarbu. Audiogids ir tieši laikā, lai saprastu visas viņa trakās idejas vai vienkāršo lietu trako realizējumu. Laiks, ko tur pavadām, paskrien nemanot.

Pēcpusdienā ir laiks palaiskoties pludmalē. Barceloneta ir pilsētas pludmale, tā ir pārpildīta, un šķiet, ka puse Barselonas tur izbauda silto pēcpusdienu. Vieniem līdzi ir sangrija, citiem auksts alus no pārnēsājamā ledusskapja, bet brīvu vietu šeit atrast ir grūti.

Barselonā nekas nenotiek ātri, un, par spīti mūsu organizētībai, tiekam mājās diezgan vēlu. Pirms došanās nakts dzīvē derētu mazliet pagulēt, tomēr nolemju doties uz strūklaku šovu Montžuika kalnā. Trāpām uz spāņu dziesmu pusstundu, un tas viss atstāj bēdīgu iespaidu: nenormālas tūristu masas, bet aizrautība – nulle. Laikam netrāpījām uz īstajām dziesmām, pat nedzirdējām slaveno Fredija Merkūrija un Monseratas Kabaljē Barselonu. Labi, ka ir youtube!

Pēc brīža jau esam mājās, lai tiešām pagulētu kādu stundiņu. Ir dīvaini celties vienos naktī, lai dotos dzīvē, bet Barselonā tas ir normāli, jo īstā rosība tiešām sākas ap diviem naktī. Klubi darbojas līdz rīta gaismai, un diskotēkas beidzas līdz ar pirmajiem saules stariem.

Viss par maksu

Šodien dosimies uz Guel parku! No savas iepriekšējās vizītes atcerējos: parka apmeklējums ir par velti. Ak, kā maldījos. Šobrīd parka skaistais Gaudi veidotais līkumotais soliņš, kolonnu zāle zem tā un ieeja starp piparkūku mājiņām ir aiz žoga, un, lai tiktu iekšā, jāpērk biļete. Tie ir 7 eiro, taču arī šeit jāstāv milzīgā rindā, turklāt ieejai uz noteiktu laiku! Rindu ir iespējams apiet, nopērkot biļetes online: www.parkguell.cat.

Mēs klīstam pa skaisto parku. Kaut kur koku paēnā spēlē jauks ansamblis, un cilvēki, tiesājot maltīti, tajā klausās, kaut kur ģimene atnākusi ar bērniem un spēlē bumbu, un kādā citā ēnainā stūrī uz galda ir vesels katls, un liela saime tiesā pusdienas turpat starp Gaudi meistardarbiem. Katrs šeit atrod to, kas tajā ir brīdī ir tuvs un svarīgs. Dodamies uz parka centrālā objekta pusi – uz skaisto līkumoto Gaudi veidoto soliņu. Milzīgs pārsteigums: mēs pie tā netiekam! Pie žoga jau drūzmējas pamatīgs pūlis, jo laikam tuvojas kārtējais iekšā laišanas laiks. Esmu vīlusies, bet labi, ka pirms pāris gadiem esmu te jau bijusi un uz soliņa sēdējusi. Vēl aplūkojam skaistās piparkūku mājiņas un varam doties tālāk.

Nākamais objekts: Triumfa arka un tai blakus esošais Citadeles parks. Līdz parkam netiekam, jo uzrodas mūsu draugs Havjers, un viņam kaut kas ir padomā. Mēs sēžamies mašīnā, lai dotos uz Tibidabo kalnu, kas man atgādināja mūsu Mežaparku. Šeit jau Gaudi laikos apmetušies bagātākie Barselonas iedzīvotāji, un to var redzēt pēc daudzajām skaistajām villām ielas malās. Tibidabo kalnā var uzbraukt arī ar mazu antīku tramvajiņu. Biļete vienā virzienā ar Tram Blau maksā 5,50 eiro, un tas apstājas tieši blakus Havjera izvēlētajai kafejnīcai – Restaurante Mirablau, no kurienes paveras fantastisks skats uz visu Barselonu.

Pasaules balkons

Nākamā rīta plāniņš bija doties uz Monseratu baudīt kalnus. Laikus iegādājāmies internetā biļetes Monseratas apskatei, kurā ietilpa brauciens ar vilcienu līdz gondolai, brauciens augšup uz Monseratu, muzeja apskate, visi funikuleri ap Monseratu un tas pats maršruts atpakaļ. Maksa – 29 eiro. Taču, iegādājoties biļeti internetā, uz epastu atnāk vaučeris, kas savukārt jāizdrukā un jāaiznes uz kasi dzelzceļa stacijā, kur to apmaina pret biļeti. Nu kur lai tūrists atrod printeri, kur izdrukāt kaut kādu mistisku lapu? Tāpēc cēlāmies ļoti agri cerībā atrast kādu tūrisma iestādi, kur varētu izlūgties izdrukāt mūsu vaučerus, lai līdz pirmajam vilcienam 8:36 tos samainītu pret biļetēm. Tas neizdevās, tāpēc devāmies taisnā ceļā uz kasi, kur nopirkām biļeti.

Kaut arī izbraucām ļoti agri, Monseratā nonācām jau pamatīgu tūristu pūļu ielenktas, nemaz nerunājot par garo rindu, lai apskatītu Melno Madonnu. Pēc pusstundas gaidīšanas durvis mūsu priekšā aizvērās, jo, izrādās, sākās mise, un tās laikā Madonnas apskate nav iespējama. Nolēmām doties uz San Joan funikuleru, lai dotos augšā kalnos. Funikulers uzveda puskalnā. Un tad jau varēja izvēlēties, kurp doties. Mēs devāmies augšu pa kaut kādu eremītu taku, kas sākumā bija tik plata kā lielceļš, kāpjot augstāk, tā kļuva arvien šaurāka un stāvāka, līdz pārvērtās par stāvām, pussadrupušām kāpnēm. Nonākot takas galapunktā, varbūt arī ietu atpakaļ, ja nebūtu pamanījušas knapi ieraugāmu taciņu, pa kuru lejā kāpa kāds ķīnietis uzvalkā un lakādas kurpēs. Ja var ķīnietis, varam arī mēs! Un par lielu prieku aiz nelieliem krūmājiem mums pavērās kalna virsotne, no kuras varēja redzēt visu apkārt, un sajūtas bija kā uz pasaules balkona! Smieklīgi, ka uz blakus esošā kalna virsotni kāpa alpīnisti pilnā ekipējumā, bet mēs – divas cacas iešļūcenēs un rozā krekliņos!

Viss labais reiz beidzas

Nonākot atpakaļ pilsētiņā, pārņem skudru pūžņa sajūta, jo atkal apkārt ir tūristu pūļi. Visi kaut kur skrien un spraucas, runā katrs savā valodā, tā vien atkal gribas no tā aizbēgt kalnu klusumā, tāpēc šoreiz ar citu funikuleru mēs nobraucam mazliet zemāk, lai dotos uz mazo kapelu, kas ir ierīkota vietā, kur ganu zēni atrada Melno Madonnu. Kapela ir maza, bet ļoti mierpilna un skaista. Un cilvēku arī šeit nav daudz, tāpēc tā vien šķiet, ka lielākā daļa tūristu, atbraucot uz Monseratu, neredz neko vairāk par baznīcu, Melno Madonnu un suvenīru veikalu.

Nonākot atpakaļ, arī mēs beidzot devām Madonnai otru iespēju un stājāmies rindā to aplūkot. Nevaru saprast tūristus, kas, atrazdamies dievnamā un skatīdamies uz brīdinājumiem par fotografēšanas aizliegumu, tos ignorē. Kāda gan būs jēga no nekvalitatīvajām fotogrāfijām, kuras tāpat neviens nevēlēsies redzēt? Mana draudzene Arta diezgan skarbā tonī apsauca kādu īpaši neaudzinātu tūristu grupu, kam bija vēlme nobildēt katru baznīcas stūri. Beidzot palikām vienas. Tā bija fantastiska sajūta, it kā Melnā Madonna būtu tikai mums divām vien. Viņai izteicām savas vēlmes...

Atpakaļceļā mums radās jauka doma par to, ka šis pēdējais vakars Barselonā jāatzīmē, piemēram, ar kopīgām vakariņām. Mēs izvēlējāmies Taverna El Glop, kas pozicionēta kā tradicionāla katalāņu virtuve, rezervējot tur galdiņu. Un labi vien, ka tā izdarījām, jo ieņēmām pēdējās brīvās vietas. Atkal izdevās izgaršot dažādus jūras mošķus un jautri pavadīt pēdējo vakaru siltajā un saulainajā Barselonā.

Viss labais reiz beidzas... Mums līdz lidmašīnai vēl bija puse dienas, tāpēc, aizbraucot uz centru, nolikām somas mantu glabātavā un devāmies pēdējā pastaigā pa Barselonu. Šoreiz katra uz savu pusi (lasi – katra uz savu veikalu), taču tikšanās vieta pēc pāris stundām bija atkal tajā pašā La Boqueria tirgū, lai atkal notiesātu kaudzīti jūras mošķu un noskalotu to visu ar glāzi spāņu Cavas.

Barselona ir jābauda nesteidzoties, plūstot pa straumi un neiespringstot, kur tā aiznesīs, nevis skrienot no objekta uz objektu ar ceļvedi rokās. Paldies Barselonai par burvīgo nedēļas nogali, un paldies mūsu meiteņu pulciņam par allaž lielisko kompāniju!

Ielas malā ir La Boqueria tirgus, kas ir tūristu pārpildīts, taču tirgus iepriecina krietni vairāk nekā slavenā iela. Tur ir saldumu un augļu tirgotavas, kas tūristiem par prieku jau ir sadalījušas gardumus mazās, ērtās porcijās, tur ir nopērkami Spānijas gaļas gardumi un svaigas jūras veltes: tieši to dēļ esam te iegriezušās, jo tirgū atrodamas arī nelielas kafejnīciņas, kur nobaudīt visu tirgus produkciju. Vienā no tām – Kiosko Universal – mēs iekārtojamies, jo atrast četrus brīvus krēslus nav vienkārši. Jūras mošķīšu izvēle ir milzīga, tāpēc pasūtām lielo jūras velšu plati, kurā ir pa druskai no visa. Tā maksā 30 eiro. Un klāt vēl ir neiztrūkstoša glāze dzirkstošā vīna jeb Cavas.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais