Taizeme. 1.daļa. Bangkokas greznie tempļi, pilsētas grausti un peldošais tirgus. www.lindatravel.lv
|
Linda Balode
|
Sapnis par Taizemes apceļošanu mani nepamet nu jau kādus pāris gadus, jo tik ļoti gribas beidzot izbaudīt tās gaišo smilšu un kokosriekstu palmu tropiskās pludmales un 30 grādus silto jūru, kas nedaudz ir pietrūcis iepriekšējos ceļojumos. Lēmums par došanos ceļojumā gan tiek pieņemts spontāni- nepilnas pāris nedēļas pirms izlidošanas datuma saņemu e-pastiņā labu cenas piedāvājumu Uzbekistan Airways savienotajam reisam uz Bangkoku uz 10 dienām, kurās iekrīt arī garās Lieldienu brīvdienas (19.-29.03.2016.). Man pašai par brīnumu ļoti ātri izdodas pierunāt dzīvesbiedru uz šo neplānoto ceļojumu, kam, protams, neesam iekrājuši finanses, bet vados pēc principa- „Kas neriskē, tas nedzer šampānieti!”. Gan jau tiksim ar visu galā, jo pats galvenais, ka mani un Jāņa vecāki ir piekrituši uz maiņām pieskatīt mūsu bērnus, lai ļautu mums Taizemi izbaudīt divatā
Tad nu vairākas naktis pavadu plānojot ceļojuma maršrutu un rezultātā nonāku pie secinājuma, ka šoreiz ceļosim maksimāli ērti- ar komfortablām viesnīcām un ērtiem iekšējiem pārlidojumiem, kā arī ar vietējo aģentūru organizētām ekskursijām, jo uz vietas Taizemē kā mugursomnieki ar publisko transportu 9 dienās šķiet neko daudz nepaspēsim apskatīt un gribas arī nesteidzīgi izbaudīt Taizemes skaistās pludmales. Sekojoši norezervēju 4 naktis Bangkokā viesnīciņā Rambuttri Village Inn&Plaza pašā vecpilsētas sirdī uz dzīvīgās Rambuttri ieliņas pāris kvartālus no populārās Khao San ielas (170 eiro). Tad nopērku iekšējo pārlidojumu ar Air Asia Bangkoka-Puketa- Bangkoka (191 eiro uz abiem) un norezervēju 5 naktis Puketā Karonas kūrortā 4 zv. viesnīcā Karona Resort&Spa (300 eiro). Šo viesnīcu izvēlos lielākoties tādēļ, ka man svarīgs stabils WiFi, lai vajadzības gadījumā varētu pieslēgties darba jautājumu risināšanai. Un atsauksmēs par šo viesnīcu atrodu vismazāk sūdzību par interneta ātrumu. Sākotnējo domu par Ao Nang kūrortu Krabi atmetu uzreiz tieši dēļ atsauksmēm par ļoti slikto WiFi teju vai visās viesnīcās. Par vietējo aģentu piedāvātajām ekskursijām izlemju vienoties uz vietas viesnīcās, jo tā būs iespējams pakaulēties par cenām, kā arī uz vietas izlemt, kad un ko vēlamies apskatīt.
1.diena. Sestdiena. 19.03.2016. Lidojums ar Uzbekistan Airways caur Taškentu uz Bangkoku.
Un tā pusnaktī no piektdienas uz sestdienu izlidojam no Rīgas lidostas ar Uzbekistan Airlines kompānijas lidmašīnu uz Taškentu, kur ielidojam sestdienā 7:00 no rīta pēc vietējā laika. Tā kā lidojums kopumā aizņem vien 4.5 stundas, tad kārtīgi izgulēt nakti neizdodas, jo pēc vakariņu ieturēšanas lidmašīnā, atliek vien nepilnas 3 stundiņas miegam, kad jau atkal mūs modina ne pārāk laipnās uzbeku stjuartes, kas paziņo, ka jāgatavojas uz nosēšanos.
Taškentas lidostā gaidām 2.5 stundas un tad kāpjam iekšā tajā pašā lidmašīnā, kur mums ir jau Rīgas lidostā ierādītas tās pašas sēdvietas. Līdz Bangkokai 5 stundu lidojums, tikai šoreiz pa dienas gaišo daļu. Mēģinām pēc pusdienu ieturēšanas pagulēt, bet miegs iznāk saraustīts un, kad beidzot ap 19:00 vakarā nolaižamies Bangkokas Suvarnabumi lidostā un speram pirmos soļus tveicīgajā Taizemes gaisā, jūtamies pavisam saguruši un nomocījušies. Mūsu pašizjūtu nebūt neuzlabo aptuveni 1.5 st. garā procedūra, kas jāiziet, lai lidostā saņemtu Taizemes vīzas. Process ir sekojošs- vispirms ir jāaizpilda imigrācijas anketa lidostā, tad pie tās jāpiesprauž 4*6 cm izmēra fotogrāfija, kuru par 150 baht iespējams izgatavot turpat lidostā uz vietas blakus vīzas pieteikumu nodošanas punktam. Turpat iespējams valūtas maiņas punktā arī izmainīt eiro uz batiem (baht), ko arī darām, jo Taizemes vīza maksā katram 1000 batus un nauda tiek pieņemta tikai skaidrā naudā vietējā valūtā (1 EUR= 36.83 baht, jeb aptuveni 2.70 eiro par 100 batiem). Kad visas šīs procedūras esam veikuši, parādam anketu vīzu konsultantiem un pēc apstiprinājuma saņemšanas, dodamies stāvēt garā rindā (ap 45 min) uz vīzu pieteikumu iesniegšanas punktu. Šeit vīzu pieteikumi tiek pieņemti kopā ar pasi un 1000 batiem, kā arī tiek prasīts uzrādīt atpakaļ lidojuma biļeti (tūrista vīzas maksimālais izsniegšanas termiņš-15 dienas). Iesniegto pasi kopā ar anketu mums atņem, mēs saņemam numuriņu un mums norāda vietu, kur jāsēž rindā un jāgaida, kad nosauks mūsu kārtas numuru un mēs saņemsim savu pasē iespiesto zīmodziņu- vīzu. To saņemam samērā ātri. Tālāk vīzu kontroles punkts, kur vēl stāvam kādas 10 min rindā. Un tad vēl jāatrod savas nododamās bagāžas, kuras, kā izrādās, jau sen „atbraukušas” un noliktas zemē pie mūsu lidojuma attiecīgā „elevatora”. Tik tālu viss veiksmīgi, atliek vien iziet no lidostas un atrast taksi līdz Bangkokas centram un mūsu viesnīcai. Te izrādās atkal jāiziet noteikta procedūra- jāpaņem numuriņš, kas norāda, kurā no pieturas vietām būs mūsu taksis. Mums tiek 1. numurs un kamēr aizejam līdz tam, jau piebrauc arī mūsu taksis. Esmu noskaņojusies uz kaulēšanos, bet taksista nosauktā cena šķiet pieņemama (500 bati par braucienu līdz vecpilsētā esošajai viesnīcai), tādēļ piekrītam piedāvājumam un kāpjam taksī. Te jāpiebilst, ka Taizemē braukšana notiek pa ceļa kreiso pusi. To gan īpaši neizjutām (izņemot šoferīša atrašanos labajā pusē pie stūres), jo ceļš no Bangkokas lidostas līdz centram ved pa platu autostrādi, kur braukšana notiek vairākās joslās vienā virzienā. Pretējā virziena josla nodalīta ar aizsargsienu.
Pēc aptuveni 25 min samērā raita brauciena (bez stāvēšanas sastrēgumos, jo ir jau vēls vakars), tiekam izlaisti pie ļoti dzīvīgas gājēju ieliņas, kur mums jāpaiet vēl ap 100 m līdz savai norezervētajai viesnīcai- Rambuttri Village Inn Plaza** (42.50 eiro par nakti ar brokastīm), kas sagaida mūs ar jauku iekšpagalmu, kura vidū nomierinoši burbuļo strūklakas dekoratīvajā baseinā ar ūdens augiem un lielām krāsainām zivīm. Baseina malās aug plumērijas- lieli platlapu koki ar skaistiem baltiem un rozā ziediem.
Reģistratūrā saņemam atslēgas savai jaunajai mājvietai uz 4 naktīm viesnīcas jaunākajā un labākajā blokā F, kur esam rezervējuši Premium klases numuriņu ar brokastīm. Numuriņš atrodas augšējā stāvā, tas ir neliels, bet ar visu nepieciešamo un ar jauku skatu no loga uz iekšpagalmu ar ziedošajiem plumēriju kokiem un baseinu. Iekārtojamies, pavakariņojam turpat numuriņā un izlemjam nedaudz izbaudīt uz Rambuttri gājēju ielas esošo atmosfēru, ļaujoties taizemiešu masierīšu sniegtajai pēdu masāžai. Sākotnēji tas varbūt šķiet neierasti- sēdēt ērtā zvilnī gājēju ielas malā un, izbaudot masāžu, vērot garāmgājējus un krodziņos esošo publiku. Bet tas ir labs veids, kā relaksēšanos pēc garā un nogurdinošā pārlidojuma apvienot ar pirmo iespaidu gūšanu par Bangkoku. Cena par 30 min pēdu masāžu ir ļoti pieņemama- 150 bati (ap 4 eiro) par personu. Masierīši gan vairāk atgādina tirgus pārdevējus- te ir gan sievas gados, gan jauni puiši, gan mūsu vecuma masieres. Zviļņi arī tādi ar vienkāršiem pabalējušiem raibiem palagiem pārsegti. Nu nav jau nekāds lukss, taču masāža ir tiešām laba, jūtamas spēcīgas trenētas rokas, kas izmasē katru kauliņu un īpašo punktu. Pēc masāžas jūtos tik relaksēta, ka knapi varu uzkāpt līdz savai istabiņai. Un tad jau arī negulētā nakts dara savu un mēs aizmiegam dziļā un saldā miedziņā. Jāpiebilst, ka uz nakti atstājam ieslēgtu kondicionieri, jo citādi istabā ir pārāk sutīgs.
2. diena. Svētdiena. 20.03.2016. Bangkokas iepazīšana- Lielā Pils, Zelta Budas templis, Ķīniešu rajons un Patpongas nakts tirgus.
Rītu sāku ar veldzējošu peldi viesnīcas jumta baseinā, kur ūdens ir pietiekami silts (29 grādi) un baseins pietiekoši liels, lai varētu kādu pusstundu kārtīgi papeldēt. Pēc peldes- brokastis viesnīcas iekšpagalmā ar skatu uz baseinā peldošajām zivīm. Brokastu izvēle te ir samērā plaša- daudz silto uzkodu- cepta ola, omlete, cīsiņi, vistas kājiņas, makaroni, sautēti dārzeņi, rīsi ar dārzeņiem, sutināti spināti. Kā arī svaiga maize, augļi, tomāti un gurķi. Traucē tikai lielais tūristu daudzums un tas, ka galdiņi netiek uzreiz novākti un notīrīti. Tāds haoss jūtams.
Pēc brokastīm, pasūtam ekskursiju uz Damnoen Saduak peldošo tirgu aiznākamās dienas rītam turpat blakus viesnīcai esošajā tūrisma aģentūrā (350 bati par personu). Un tad jau dodamies ielās.
Bangkokas apskati sākam ar aptuveni 10 min attālumā no mūsu viesnīcas esošo Lielo Pili (Grand Palace) un Prakeo templi. Pa ceļam uz pili gan saskaramies ar nejauku, bet, kā vēlāk secinām, tipisku mānīšanu no vietējo tuk tuku vadītāju puses. Kāds puisis, kas sēž ceļa malā, vaicā, uz kurieni mēs dodamies, un kad atbildam, ka uz Lielo Pili, viņš mums apgalvo, ka šodien (svētdienā) Lielā pils līdz plkst. 15:0 esot atvērta tikai vietējiem budistiem un tūristiem tā būšot atvērta tikai pēcpusdienā. Bet mēs pa to laiku varot doties izbraukumā uz tālāk esošiem tempļiem, uz kuriem viņš varot mūs aizvest ar tuk tuku. Gandrīz jau noticu viņa teiktajam, tomēr, ieskatoties mājās sagatavotajā ceļvedī, kur minēts, ka pils atvērta katru dienu, nolemju aiziet līdz pilij un personīgi pārliecināties, vai tiešām pils ir slēgta. Tā arī darām, un izrādās, ka vietējā teiktais bijuši nejauki meli, lai nopelnītu no mums naudu. Ar šādu mānīšanos no tuk tuk šoferīšu puses Bangkokā vairākkārt saskaramies arī nākamajās dienās.
Dodamies iekšā pils teritorijā, bet pie ieejas izkārtie uzraksti vēsta, ka pils kompleksā ielaiž tikai apģērbā pāri celim un ar nosegtiem pleciem. Savukārt tempļos- bez apaviem. Vēl vakar biju šo lasījusi un nospriedusi, ka noteikti jāpaņem līdzi atbilstošs apģērbs un zeķītes, bet, protams, esam aizmirsuši to izdarīt. Tādēļ pirms ieejas pils kompleksā, mums tiek norādīts, ka nepieciešams par 200 batiem katram iznomāt garās bikses/svārkus un man blūzi, kas nosegtu plikos plecus. Tas protams ir apgrūtinoši, jo jāstāv rindā un jāvelk apģērbs, kas ne tikai nepatīk, bet arī karsē svelmainajā dienā (dienas vidū ir ap 33 grādiem). Tikuši pie piedienīga apģērba, dodamies pirkt biļetes, kas izmaksā katram 500 batus (ap 12.50 eiro) un tad jau beidzot tiekam iekšā Lielās Pils kompleksā, kurā vispirms mūs ar savu greznību sajūsmina Prakeo Vats- svētākā celtne pils kompleksā, jo tajā glabājas visvairāk pielūgtā Budas statuja Taizemē- Smaragda Buda.
Te jāpiebilst, ka, lai gan Bangkoka ir viena no pārapdzīvotākajām un piesārņotākajām pasaules pilsētām (kas manāms pilsētas haotiskajā apbūvē un netīrajās ielās), tomēr divsimt gadus vecās pilis un tempļi nav zaudējuši agrāko krāšņumu. Taju nacionālās identitātes pamats ir therevādas budisms (ap 90 % tajiešu praktizē šo budisma veidu) un monarhija. Tādēļ Lielā Pils un Prakeo vats ne tikai tūristiem, bet arī pašiem tajiešiem ir ļoti nozīmīga apmeklējumu vieta.
Lielās Pils kompleksa celtniecība sākusies 1782. gadā par godu jaunās galvaspilsētas dibināšanai. Šī vieta tika paredzēta svētās Smaragda Budas statujas glabāšanai un karaļa rezidencei. Komplekss, kura mūru garums sasniedz 1900 metrus, savulaik esot funkcionējis kā pašpietiekama “pilsēta pilsētā”. Tagad karaļa ģimene gan dzīvo citā Bangkokas rajonā, bet Prakeo Vats joprojām ir svētākais templis Taizemē.
Prakeo Vata kompleksu veido vairākas ēkas- te atrodas ar stāviem daudzpakāpju jumtiem greznotais Bots (nozīmīgākā tempļa ēka, kura milzu zālē ar sienu gleznojumos attēlotajām ainām no Budas dzīves krāšņi apzeltītajā altārī glabājas nelielā Smaragda Budas statuja), zeltītais Prasiratanas čeds, kas glabā Budas krūšu kaula gabaliņu, krāšņa bibliotēka un vēl citas ne mazāk skaistas ēkas.
Greznība te ir nepārspējama un acis žilbina ne tikai spožā saule, bet arī apzeltītie Prakeo tempļa kompleksa ēku jumti un skaistās zelta skulptūras.
Diemžēl pilnībā izbaudīt šo vietu traucē milzīgie tūristu pūļi un karstums. Jūtos sagurusi un nedaudz aizkaitināta, tādēļ šīs vietas iespaidīgumu drīzāk novērtēju ar prātu, nevis izbaudu to. Varbūt šeit būtu mierīgāk lietus sezonā- vasaras mēnešos…?
Pēc Prakeo Vata apskates, izstaigājam arī pārējo pils kompleksa teritoriju, kas salīdzinoši ir tukšāka un tādejādi pastaigai tīkamāka. Šeit no ārpuses apskatām Lielās Pils Dusitas troņa zāles fasādi ar eleganto daudzpakāpju torni un ar apzeltītajiem Čo Fa jeb “gaisa pušķiem”, ar kuriem greznots zāles daudzpakāpju jumts.
Pēc aptuveni stundu garās pils kompleksa apskates, nolīgstam uz ielas tuk tuku, kas mūs par 150 batiem aizved līdz "Čaina Taunas"/ Ķīniešu rajonā esošajam Taimrita Vatam- templim, kurā atrodas pasaules lielākā Budas statuja, kas viscaur darināta no zelta. Par ieeju šajā templī samaksājam 40 batus katrs un dodamies apbrīnot zelta Budu. Te tūristu mazāk un atmosfēra mierīga. Kopā ar mums tempļa kompleksā ir ticīgie budisti, kas atnākuši pielūgt Budu un ziedot templim. Blakus templim esošajos kioskos tie iegādājas samteņu virtenes, vīraku, sveces, audumu mūkiem un ziedo tos templim. Budisti iegādājas arī grāmatiņas ar plānām zelta plāksnītēm, kuras tie dāsni klāj uz Budas tēliem. Tādejādi viņi krāj „nopelnus”, kas ir svarīga taizemiešu budisma ticības ikdienas rituālu sastāvdaļa.
Apskatījuši Zelta Budas templi, ienirstam Ķīniešu kvartāla ieliņās, lai izbaudītu šeit esošo tirgus atmosfēru, kas atgādina mums Ķīnas ceļojumā baudītos skatus un smaržas.
Ielu malās vietējie pusdieno vienkāršās ēstuvēs vai arī iegādājas turpat uz ielas pagatavotas uzkodas vai svaigi spiestas sulas. Mēs tomēr atturamies no šāda ielas ēdiena, jo baidāmies no iespējas dabūt caureju. Tādēļ, pēc ķīniešu rajona izstaigāšanas, pavakariņojam Mac Donaldā. Pasūtu rīsus ar vistas gaļas gabaliņiem, bet esmu vīlusies, kad, apēdot pirmo vistas kumosu, sajūtu nežēlīgi asu mērcīti uz tā. Nu jā, laikam jau vajadzēja iedomāties, ka ķīniešu kvartālā arī MacDonaldā jarēķinās ar asajiem ēdieniem…Jānis ir prātīgāks un pasūta ierastos frī kartupeļus un saldējumu. Tie garšo kā parasti (par visu kopā samaksājam ap 170 batiem t.i. ap 4 eiro). Atpūtušies no ķīniešu rajona ielas kņadas, netīrības un karstuma, nolīgstam tuk tuku par 100 batiem (2.50 eiro), kas aizved mūs līdz Bangkokas izlavētajam „sarkano lukturu” rajonam- Patpongas nakts tirgum. Te vēlamies izbaudīt Taizemei raksturīgo Ping Pong šovu, kas ir savdabīga izklaide pieaugušajiem. Apjautājušies kāda striptīza kluba darbiniecei, ātri tiekam novirzīti uz kādu ārēji neuzkrītošu klubu, kur mums apsola par 150 batiem katram+ 150 bati par dzērienu, ka varēsim cik ilgi vēlēsimies vērot kā meitenes rāda visādus trikus ar savu intīmāko vietu palīdzību. Tiekam uzvesti iestādījuma otrajā stāvā esošā aptumšotā un piepīpētā striptīzbāra telpā, kur ap stieņiem uz paaugstinājuma grozās vairākas bikini ģērbtas dāmas. Dažas jaunas, dažas resnas un dažas jau izskatās pēc pensijas vecuma striptīza dejotājām.
Mums tiek piedāvāti dzērieni, bet tā kā mēs no tiem atsakāmies, tad mums jāsamaksā vēl 100 bati par abiem par iespēju vērot tikai šovu. Jāpiebilst, ka šeit esam vienīgi apmeklētāji….Tātad šovs notiek tikai priekš mums. Sākumā viena no dāmām pīpē cigareti- ar savu intīmāko ķermeņa daļu. Tad nākamā ar to pašu ķermeņa daļu nopūš dzimšanas dienas tortei svecītes. Kāda cita sašauj balonus. Nākamā attaisa pudeles korķi un apšļaksta mūs ar ūdeni (cerams tikai ar to…). Bet iespaidīgākā ir ping pong bumbiņu mētāšana (kā vārdā arī nosaukti visi šie šovi), jo šajā priekšnesumā tiekam iesaistīti arī mēs. Mums iedod galda tenisa raketes un piedāvā atsist ping ponga bumbiņas, kas tiek burtiski izšautas no kādas daiļavas vagīnas. Nu šitais priekšnesums man liek spiegt ne pa jokam, jo es par varītēm cenšos bumbiņas atvairīt, lai tās man netrāpītu. Par manu emocionālo reakciju uzreiz liek maksāt “tipus” (dzeramnaudu)- esam pieticīgi un iemetam 20 batus kastītē. Un tā vēl par 2 citiem priekšnesumiem. Cenšamies šos priekšnesumus izbaudīt, lai gan jāsaka, ka ir pietiekami tumšs, lai dāmu intīmās ķermeņa daļas, nebūtu īpaši labi redzamas. Un viņu sejas ir pilnīgi bezkaislīgas un garlaikotas. Tādejādi pasākums ir vairāk uzjautrinošs, nekā erotisks. Kad šķiet, ka galveno jau esam redzējuši un apnīk maksāt „tipus” par priekšnesumiem, dodamies prom, noskaidrojot, ka īstu Live Sex šovu Bangkokā varot redzēt tikai vienā klubā (Flora) un tas atrodas pavisam citā rajonā (500 bati par personu par ieeju). Jānis gan atsakās no mana ierosinājuma aizbraukt līdz tam, jo viņu jau šeit ir nokaitinājusi melīgā informācija pie kluba ieejas, ka maksāt varēsim tikai par ieeju un par šoviem nauda netiks prasīta, bet klubā iekšā esot, situācija ir cita- teju pēc katra priekšnesuma mums atnes kastīti dzeramnaudai. Prasīti tiek ap 100 batiem, tomēr arī par mūsu 20 batiem dāmas saka paldies. Tā kopumā par šo ping pong šovu divatā esam iztērējuši 460 batus.
Pēc šova izstaigājam vēl citas Patpongas rajona ieliņas, kur atrodam arī kādu ielu, kur bariņos pie klubiem sēž „ielas meitas” un suteneri Jānim piedāvā katalogu ar meiteņu bildēm un prasa 1500 batus par stundu ar kādu no dāmām. Savukārt, kad es kādam no suteneriem pajautāju, ko viņi piedāvā, viņš atbild, ka karaoki. Smieklīgi…..
Faktiski Taizemē prostitūcija ir ar likumu aizliegta un tas arī izskaidro šo maskēšanos un ping pong šovu atrašanos ēkās bez izkārtnēm.
Jā, te nav Amsterdama, kur ir iespējams apmeklēt Live Sex šovu īstā, labi izgaismotā teātra zālē, samaksāt par to godīgu cenu un baudīt kvalitatīvu priekšnesumu ar simpātiskiem aktieriem un labu mūziku.
Tā nu vīlušies Bangkokas seksa industrijas piedāvāto izklaižu kvalitātē, nolīgstam par 200 batiem tuk tuku atpakaļ līdz viesnīcai un, nonākuši uz viesnīcai blakus esošās Rambuttri gājēju ielas, jūtamies kā mājās- te atmosfēra šķiet daudz drošāka un draudzīgāka- vakarā krodziņus rotā romantiski lukturi un lampiņu virtenes, skan dzīvā mūzika un noskaņojums atkal uzlabojas. Izlemjam izbaudīt stundu garu Taizemes masāžu kādā no masāžas klubiem tepat Rambuttri ielas malā. Mūs ieved masāžas salona otrajā stāvā, kur vienā kopējā telpā salikti daudz matrači, kas atgādina kāda viesu nama guļamo telpu. Te mums piedāvā uzvilkt tādas kā pidžam bikses un pārējās drēbes liek atstāt mugurā. Par to gan esam samulsuši, jo nesaprotam, kā iespējams veikt masāžu apģērbtiem esot.
Smaidīgās masierītes apgulda mūs uz matračiem un mēs sākam izbaudīt pavisam atšķirīgu masāžu, kas vairāk atgādina spiešanu uz dažādiem ķermeņu daļu punktiem un stiepšanu, nevis klasisku masāžu mūsu izpratnē. Dažbrīd uzspiedieni ir tik stingri, ka ir pat sāpīgi, tomēr lielākoties izjūtas ir ļoti patīkamas. Izmasētas tiek visas ķermeņa daļas- pēdas, kājas, rokas, dibens, mugura, spranda un arī galva. Pie tā, ka masāža notiek caur drēbēm, pierodam un tas vairs netraucē. Stunda paiet nemanot un jāatzīst, ka šis ir bijis šīs dienas spilgtākais un patīkamākais piedzīvojums, par kuru samaksājam katrs 250 batus.
Apmierināti dodamies uz viesnīcu, jo ir jau vēls.
3.diena. Pirmdiena. 21.03.2016. Smokinga un vakarkleitas pasūtīšana, izbraukums ar tradicionālo garo laivu par Bangkokas kanāliem un Po Vata apskate.
No rīta pēc tradicionālās peldes baseinā un sātīgajām viesnīcas brokastīm, kurās šoreiz izvēlos sautētu cūkgaļu ar dārzeņiem, omleti un arbūza šķēlītes, iegriežamies šūšanas salonā turpat pie mūsu viesnīcas reģistratūras. Tā kā jau sen esam dzirdējuši, ka Taizemē varot dažu dienu laikā pasūtīt pie šuvējiem labu uzvalku, tad Jānim rodas izdeja noriskēt un pasūtīt sev smokingu. Drošības izjūtu vieš šim salonam pie durvīm uzlīmētā Tripadvisor emblēma, kā arī patīkamais salona iekārtojums un draudzīgais pārdevējs/konsultants. Izvēloties kvalitatīvāko audumu, noskaidrojam aptuvenās smokinga izmaksas un, tā kā tās šķiet ļoti pieņemama, tad Jānis piekrīt šai iespējai. Kamēr viņam tiek noņemti mēri, man rodas ideja pasūtīt sev garo vakarkleitu, par pamatu ņemot kādu no katalogā pieejamajiem modeļiem. Noskaidroju cenu (125 eiro) un aplūkoju pieejamos audumus, par kuru kvalitāti gan ir grūti spriest pēc nelielajiem auduma paraudziņiem. Pēc ilgākas šaubīšanās (jo parasti pērku tikai gatavas kleitas, par kurām esmu 100% pārliecināta, ka tajās jūtos labi), tomēr nolemju riskēt, jo atrast manai gaumei pieņemamu kleitas modeli vēlamajā krāsā Latvijā ir grūti. Pārliecina arī šūšanas salona daudzgadējā pieredze (strādā jau no 1989.gada) un apmierināto klientu fotogrāfijas, kuras lepni izrāda salona konsultants. Un tā- atkāpšanās ceļa vairs nav- esam iemaksājuši 50% no smokinga un vakarkleitas cenas un nu mums atliek vien gaidīt pirmo uzmērīšanu jau šovakar.
Dodamies šīs dienas pastaigā līdz Čauprajas upei, kur vēlos izīrēt tradicionālo garo laivu “Long Tail Boat” izbraukumam pa Tonburi rajonu upes otrā krastā. Ērta laivu noma ir atrodama Tha Maharaj piestātnē. Te, starp citu, būtu patīkami arī vienkārši pasēdēt upmalas kafejnīcas ērtajos krēslos un atvilkt elpu pēc pilsētas kņadas. Jo, netipiski Bangkokai, te atrodamas modernas, Eiropeiskas kafejnīcas ar skaistu skatu uz upi.
Par 1200 batiem uz stundu iznomājam tradicionālo garo laivu ar visu laivinieku, kas sola mūs vest izbraukumā pa tūristu iecienītajiem Khlong Noi un Khlon Moi kanāliem, kur vietējie iedzīvotāji vēljoprojām dzīvo virs ūdens- koka mājiņās, kas būvētas uz pāļiem. Izbraukuma sākumposms gan ir pagarlaicīgs, jo Khlon Noi ir samērā plats kanāls un tā malās vairāk vērojamas betona ēkas. Bet, kad nogriežamies uz Khlong Moi kanālu, tad pamazām mūsu acīm paveras pavisam cita un eksotiska ainava- kanāls kļūst šaurāks, zaļāks, to ieskauj pāļu mājiņu rindas, ziedoši krūmi, banānu koki un kokosa palmas. Brīžiem ir izjūta, ka laivojam pa džungļiem. Vietējie puikas peldās tepat no paļu sastatnēm kanāla malā, lai gan mēs tādā netīrā ūdenī noteikti nelīstu. Garām mums traucas citas tādas pašas koši izkrāsotas un ar mākslīgiem ziediem izrotātās tradicionālās koka laivas. Šoferītis norāda mums uz kādu milzu iguānu kanālā, redzam arī pa kādam putnam. Esmu tā aizrāvusies ar šīs acij neierastās un burvīgās ainavas baudīšanu, ka stunda paiet nemanot.
Diemžēl esam jau atkal izbraukuši uz lielās Čauprajas upes, kur esam sarunājuši braucienu pabeigt pie izslavētā Khmeru stilā būvētā Aruna tempļa (Wat Arun). Templis šobrīd gan diemžēl tiek restaurēts, tādēļ tā centrālā daļa ir apjozta ar celtniecības sastatnēm līdz pašai augšai. Tomēr pa teritoriju varam doties pastaigā (50 bati par ieeju), kā arī nedaudz pakāpties pa tempļa stāvajām kāpnēm, kas budistiem simbolizē grūtības , kas jāpārvar ceļā uz augstākajiem eksistences līmeņiem. Jāpiebilst, ka šīs ir vecākais Bangkokas templis un ļoti atšķiras no citiem, iepriekšējā dienā redzētajiem. Tempļa ornamenti veidoti no apgleznota porcelāna lauskām, kas izkārtotas skaistos ziedu rakstos uz balti krāsotajām tempļa sienām.
Tad pārbraucam ar pārcēlāju pāri upes otrā krastā (3 bati par personu) un tepat atrodam Po templi (Wat Pho), kurš popularitāti iemantojis dēļ šeit atrodamās 43 metrus garās guļošās Budas statujas (100 bati par ieeju par personu). Statuja atrodas milzīgā tempļa ēkā, kurā ieejot atskan mans pirmais „Wow” šajā ceļojumā. Statuja tiešām pārsteidz ar saviem milzu izmēriem un neparasto skatu uz guļošo figūru. Iespējams līdzīgas izjūtas pārņēma liliputus, ieraugot guļošo Guliveru Džonatana Svifta romānā.
Tomēr ne tikai guļošā Budas dēļ ir vērts apmeklēt šo templi, kas ir ne vien vecākais un plašākais templis Bangkokā, bet arī Taizemes budistu galvenais mācību centrs.
Ļoti skaista ir arī pārējā tempļa teritorija ar neaptverami krāšņajām kompleksa ēkām, ziedošajiem kokiem un klusajiem iekšpagalmiem. Īpašu burvību rada vakara saulē mirdzošie apzeltītie jumtu elementi. Patīkami ir tas, ka šeit ir salīdzoši maz apmeklētāju, kas rada nesteidzīgu noskaņu, kurai kā kulminācija ir vairāku desmitu mūku meditatīvais lūgšanu dziedājums galvenajā Botā (templī), kurā atrodas Budas statuja meditācijas pozā. Tempļa teritorijā īpaši jūtama mūku klātbūtne, jo šeit atrodas mūku izglītības centrs, kā arī taju tradicionālās masāžas skola, kurā, starpcitu, var iziet arī 10 dienu apmācības kursu angļu valodā. Šis templis viennozīmīgi kļūst par mūsu favorītu Bangkokā un, nelielā apmeklētāju skaita dēļ, noteikti ir radījis daudz pozitīvākas emocijas kā Lielās Pils apmeklējums.
Tempļa apskati beidzam līdz ar tā slēgšanu (18:00) un par 80 batiem sarunājam taksi, kas aizved mūs līdz viesnīcai. Jāpiebilst, ka takši šeit šķiet godīgāki un varbūt pat ekonomiski izdevīgāki nekā tuk tuki. Ja pie tempļa izejas tuk tuk vadītāji mums prasa 200 batus, tad taksis nosauc 100 batu cenu. To mēs, protams, nedaudz nositam uz leju, jo kaulēties te ir pieņemta lieta. Vēl pozitīvi tas, ka takši ir ērti, ar vēsu kondicionētu gaisu, turpretī, braucot tuk tukā nākas elpot visas uz ceļiem esošās izplūdes gāzes. Pietam tuk tuk šoferīši, kā pārliecinājāmies vairakkārt, cenšas „apčakarēt tūristus, jo gadījumā, ja tūrists lūdz aizvest līdz vietai, kas atrodas tuvu, viņi parasti cenšas iestāstīt, ka attiecīgais apskates objekts tieši šodien ir slēgts un tā vietā mēģina iemānīt tūristam tālāku gala mērķi, jo tā attiecīgi var paprasīt lielāku naudiņu par braucienu.
Vakarā, uzmērījuši jau pusgatavo smokingu un kleitu un secinājuši, ka ir nepieciešami daži uzlabojumi, bet kopumā darbs izdarīts labi, dodamies pavakariņot tepat Rambutti Village krodziņā, kur par aptuveni 12.50 eiro (520 bati) paēdam rīsus ar vistu saldskābā mērcē tajiešu gaumē un pīli apelsīnu mērcē rietumnieku gaumē. Klāt vēl dzērieni un saldējums. Pēc šādām sātīgām vakariņām romantiskajā ar lampiņām izgaismotajā krodziņā ar skatu uz tūristu iecienīto gājēju ielu, izlemjam, ka pilnai laimei vēl noderētu plecu + sprandas masāža, ko dodamies izbaudīt kādā no daudzajiem masāžas saloniņiem tepat Rambuttri ielas malā. Šoreiz mūsu masierītes ir divas jaunas taizemiešu meitenes, kas protams ceļ Jāņa pašapziņu, bet no masāžas viedokļa varbūt nav ideāls variants, jo jaunās meitenes nemitīgi savā starpā sarunājas un smejas un tad arī masāža brīžiem zaudē savu efektivitāti. Tomēr jebkurā gadījumā pēc masāžas jūtos relaksēta un, tikusi līdz numuriņam, drīz vien aizmiegu saldā miedziņā, jo nākamajā dienā agri no rīta 7:00 mums paredzēta ekskursija uz peldošo tirgu.
4. diena. Otrdiena. 22.03.2016. Damnoen Saduak peldošais tirgus.
No rīta ceļamies jau 6:30 un, paņēmuši viesnīcā brokastis kastītē līdzi ņemšanai, gaidām savu ekskursiju busiņu pie viesnīcas recepcijas. Drīz jau arī ierodas mūsu gide, kas aizved pie 16 vietīga mini busiņa, ar kuru līdz Damnoen Saduak tirgum mums jābrauc 1.5 stunda. Ceļš nav pārlieku aizraujošs, bet, rakstot, dienasgrāmatu, tas paiet ātri. Pie tirgus gide norāda mums vietu, kur pēc 2 stundām jāsatiekas un noinstruē, ka mēs varam par papildus 150 batiem par personu izīrēt airu laivu (kopā ar vēl citiem 6 braucējiem) 30 minūšu izbraukumam par peldošā tirgus kanāliem. Un atlikušo laiku pavadīt pastaigās pa tirgu gar kanāla malām. Pēc tam 11:00 mums būšot kopīgs ekskursijas cenā iekļauts izbraukums ar „long tail” laivu, kas gan vedīšot pa kanāliem ārpus tirgus, bet sniegšot iespēju pavērot vietējo iedzīvotāju dzīvi kanālu malās.
Izlemjam par labu dalītās laivas nomai (par 900 batiem var iznomāt arī privātu laivu ar visu laivenieku). Kādas 10 minūtes gan nākas gaidīt rindā, kas veidojas laivu piestātnē, bet, tā kā samaksājuši jau esam, izvēles nav. Gaidot laivu, vērojam kanālā notiekošo rosību. Secinām, ka faktiski tas ir kā mūsu centrāltirgus (ar ķīniešu drēbēm, somiņām, suvenīriem, augļiem u.c.), tikai uz ūdens un visa tirdzniecība notiek vai nu no laivām, vai arī pievelkot apmeklētāju laivas ar ķekšiem pie stendiem kanāla malās. Diemžēl ap 9:00 no rīta laivās redzam vien ziņkārīgos tūristus, jo vietējie uz šo tirgu braucot vēl agrāk- no 5:00-7:00 rītā. Taču laivās sēdošās vietējās sieviņas ar pītajām cepurēm galvās banāniem, mango, durianiem un kokosriekstiem pilnajās laivās tāpat šķiet gana eksotikas. Sabildējam tās no visiem rakursiem, taču suvenīrus gan nepērkam.
Izbraukums ir interesants, taču traucē pārāk lielais tūristu daudzums. Kad esam tikuši no laivas ārā, dodamies pastaigā nostāk no centrālā tirgus kanāla- atrodam kādu šaurāku sānu kanālu, kur tūristi neiemaldās un nav arī motorlaivu radīto trokšņu. Te pavisam mierīgi dzīvo vietējie tajieši, kas pielāgojušies dzīvei kanāla malā. Šeit uzbūvēts betonēts „promenādes” celiņš, kas savieno pāļu mājas vienu ar otru. Brīžiem iznāk doties cauri tajiešu māju terasēm, kur uz segām žāvējas ķiploki vai pamelo mizas. Pie dažām mājām betonētā celiņa vai koka terašu malās māla podos koši zied puķes un krūmi. Mums garām pa kanāla brūni zaļgano ūdeni lēni aizlīd kādas večiņas vadīta vietējā laivā, kas piekrauta ar augļiem. Māju dzīvojamajās istabās redzam rotaļājamies bērneļus un atpūtas krēslā slinki zvilnam kādu apaļu Budam līdzīgu vīreli. Kāda sieviņa uz terases loba ķiplokus. Cita sieviete šūpulī ieaijā mazuli. Visu to varam aplūkot gluži kā uz teātra skatuves, jo mājām durvis parasti ir plaši atvērtas vai arī to nav vispār, bet to vietā ir restes. Jā, te nu lūk ir īstā vietējo dzīve un tās šarms. Šajā sānu „ieliņā” pavadām labu pusstundu, bet tad jau laiks doties uz norunāto tikšanās vietu ar gidi.
Lai tiktu garās astes motorlaivā kopā ar savu grupu, atkal jāgaida kādas 10 minūtes rindā. Pats brauciens ar laivu ir nepilnu pusstundu garš. Par bildēšanu tā laikā varam aizmirst, jo laivinieks „mērkaķa ātrumā” izrauj mūs cauri pa kanāliem ar motorlaivu tā, ka brīžiem sajūtos kā „amerikāņu kalniņos”. Pa šaurākajiem kanāliem braucam nedaudz lēnāk un ar acīm paspējam pavērot vietējo iedzīvi kanālu malās, bet jāsaka, ka mūsu pastaiga pirms šī brauciena bija daudz gleznaināka un aizraujošāka par šādu izskrējienu pa kanāliem.
Ar šo arī beidzas mūsu ekskursija pa Damnoen Saduak peldošo tirgu un mēs ar to pašu minibusiņu tiekam nogādāti atpakaļ uz savu viesnīcu Bangkokā.
Ja man jāiesaka citiem, vai doties šādā ekskursijā, tad droši vien jāsaka, ka ir vērts to darīt, bet varbūt vispirms vajag vienkārši doties pastaigā gar kanālu malām, vērojot un fotografējot tirgotāju un pircēju rosību. Un tad, ja ir vēlme un finanses atļauj, kādā attālākā tirgus piestātnē, noīrēt privāto laivu par 900 batiem (vai pakaulēties par lētāku cenu), lai varētu bez liekas stāvēšanas rindās izbraukt ar laivinieku pa tirgus kanāliem pilnīgāka priekšstata gūšanai. Braucienu ar garās astes motorlaivu es ieteiktu vien ātruma cienītājiem, bet ne baudītājiem vai tiem, kas vēlas fotografēt mājas kanālu malās. Vēl jo vairāk- tā kā iepriekšējā dienā esam braukuši ar privāto garo motorlaivu pa Bangkokas kanāliem, tad šis liekas kā daudz bālāks un garlaicīgāks pasākums.
Pēcpusdienu pavadām pie viesnīcas baseina, sauļojoties un peldoties. Jāpiebilst, ka pretēji rīta stundām, pa dienu šeit ir ļoti daudz apmeklētāju- aizņemti ir gandrīz visi zviļņi, lai gan peldētāju ir mazāk, kā grāmatu lasītāji. Rodas iespaids, ka daļa viesnīcas iemītnieku ir atbraukuši uz Bangkoku, lai palasītu grāmatu.
Vakarā dodamies uz šūšanas salonu pakaļ nu jau gatavajam smokingam un vakarkleitai, par kuru kvalitāti un 100% atbilstību mūsu vēlmēm nedaudz šaubāmies, tomēr rezultāts nav slikts un ar šūšanu jau ir tā, ka nekad nevari būt īsti drošs, kāds iznāks rezultāts. Taču, ja Jānis saka, ka mana vakarkleita esot skaista- gluži kā princesei, tad jau ir gana laba Viņa smokings arī izskatās pietiekami elegants Un tiešām apbrīnojami- kā šuvēji ir dabūjuši to visu gatavu 2 dienās.
Vakariņas ieturam kādā krodziņā netālu no viesnīcas, kur nobaudām rīsus un vistas gabaliņus ar dārzeņiem saldskābajā mērcē tajiešu gaumē. Klāt malkoju svaigi spiestu mango sulu. Kā arī uz ielas no kādas garām ejošas pārdevējas beidzot nopērku duriana augļa gabaliņus, lai pagaršotu, vai tie garšo tikpat slikti kā smaržo. Taču izrādās, ka garšai nav ne vainas, lai gan šaubos, ka durians varētu kļūt par manu mīļāko augli.
Un tad jau laiks gulēt, jo nākamā rītā mums jālido uz Puketu.