Vjetnama, fragmentāri

Anita Bula 03.04.2016 7 min lasīšanai

Vjetnamā bijām 24 dienas šā gada februārī, trijās nedēļās ar satiksmes autobusiem, vilcienu un lidmašīnu nobraucām maršrutu no Hošiminas līdz Hanojai, lielākoties arī uz apskates objektiem dodoties ar sabiedrisko transportu uz savu roku, nevis izmantojām tūrisma biroju desmitreiz dārgākos piedāvājumus. Mana ceļabiedrene bija kādas Krievijas lielpilsētas sieviešu cietuma ekonomiste, kas bez jebkādām svešvalodu zināšanām vienatnē apceļo viseksotiskākās valstis. No mums sanāca teicams komplekts: viņai ir detalizēts plāns, viņa skaidri zina, kur grib nokļūt un kā turp tikt, savukārt man patīk runāties ar cilvēkiem un es protu lasīt karti (bet plānot man slinkums . Protams, galīgā vienatnē vai kopā ar kādu, kas arī zina valodas, piedzīvojumi būtu krāšņāki, tomēr kopiespaids par Vjetnamu palika – es būtu ar mieru turp braukt vēlreiz, tagad apceļojot vai nu vienu, vai otru šīs garās valsts galu. Interesantākās cilvēciskās saskarsmes ziņā, protams, ir netūristiskās vietas, kur vietējie no baltajiem vēl nav noguruši. Man vēl joprojām pietiek atcerēties vjetnamiešu attieksmi pret mani, lai es ikdienas stresos sajustos relaksēta.

Ceļošanai uz savu roku Vjetnama ir visnotaļ piemērota. Gan cilvēku izpalīdzīguma dēļ (ikreiz, kad apjukušas pētījām karti vai simtiem biļešu pārdotuvju autoostā, vai jutāmies apmaldījušās, kāds tūdaļ metās talkā atrisināt grūtības), gan tādēļ, ka adreses detalizēti ir uz ikvienas mājas fasādes un ielu nosaukumi – uz ikviena stūra. WiFi ir visur, tas lieti noder, piemēram, hosteļos, kuros personāls runā tikai vjetnamiski, - ar tulkošanas programmas starpniecību var lieliski saprasties. Autobusi kursē ne tikai no autoostām, bet arī dažādu autobusu kompāniju birojiem; cilvēkiem, kas nav garāki par 180 cm, būs ērti gan vjetnamiešu guļambusos, gan vilcienos. Vietējās aviosatiksmes cenas konkurē ar riteņtransportu (problēma var būt vien reisu atcelšana-pārcelšana-kavēšanās). Taksometri ir izdevīgs pārvietošanās līdzeklis pa pilsētu četru cilvēku grupiņai, īpaši ar bagāžu (pēc skaitītāja būs līdzīga cena kā par četrām cilvēku+bagāžas biļetēm pilsētas autobusos). Mobilās offline aplikācijas piedāvā precīzas kartes, pat ar visām autobusu pieturām. Pilsētas autobusi ir ļoti lēti, taču kursē tikai no pieciem sešiem rītā līdz septiņiem astoņiem vakarā. Tāpēc praktiskāks pārvietošanās līdzeklis ir rollers.

Lai brauktu ar motorolleru, teorētiski ir nepieciešama Vjetnamā izdota vadītāja apliecība, bet praktiski diez vai jūs kāds pieķers. Taču praktiski Vjetnamas lielpilsētās braukt ar rolleru ir ļoti grūti, īpaši cilvēkiem ar niecīgu pieredzi. Lai iegūtu braukšanas tiesības, vietējiem ir tikai teorijas eksāmens un dažas figūras pa laukumu, bet ielu satiksme – paļaujieties uz savām iedzimtajām spējām izdzīvot Tos, kuri sūdzas par Rīgas riteņbraucējiem uz ietvēm, vajadzētu audzināšanas nolūkos aizsūtīt uz Vjetnamu: tur gājēji iet pa rensteli, jo ietves ir aizkrautas ar stāvošiem rolleriem, rolleri brauc gan pa ielu, gan pa ietvi, brauc pie sarkanā, brauc satiksmei pretējā virzienā, brauc, kā vien ienāk prātā. Tomēr vienīgās pāris avārijas, ko redzēju triju nedēļu laikā, bija viena ar rolleri uz pustukšas ielas apgāzusies eiropiete un viens tirgotāju ratiņiem uztriecies izklaidīgais. Ar vienu rolleri pārvietojas veselas ģimenes: divi pieaugušie + jebkāds skaits bērnu un kravas; vienreiz pāris kvartālus nobraucām uz viena arī četri pieaugušie, tomēr pēc noteikumiem tas ir aizliegts.

Kategoriski neiesaku doties pašorganizētā ceļojumā uz Vjetnamu ap Austrumu Jauno gadu: būs neiedomājamas problēmas ar transportu (ja vien jums nav īrēts auto vai rolleris). Ir vērts arī ieskatīties meteoroloģiskajās prognozēs, piemēram, februārī Vjetnamas lejasgalā bija +35 grādi, bet augšgalā – knapi padsmit, varēja vien ar šausmām noskatīties uz britu skuķiem, kas ceļoja ar vieglo mugursomu un plānos īspiedurkņu krekliņos.

Paralēlā valūta Vjetnamā ir dolāri, tomēr izdevīgāk ir maksāt dongos.

Dreskods: nav. Tiesa, vēlams ģērbties glīti, nevis ārā metamās drēbēs (gan tādēļ, ka vjetnamiešu pilsētu meitenes ir īstas cacas, gan jo īpaši tāpēc, ka neko jaunu tur lāgā nopirkt nevarēsiet (izņemot North Face jakas): vjetnamieši ir maziņi (un resnus cilvēkus es tur neredzēju VISPĀR!). Manuprāt, cepure ir obligāta, bez tās seju apdedzināt ir vieglāk par vieglu. Ar dažādu fasonu cepurēm pilni visi tirgi, tāpat kā ar sejas maskām, kuras vietējie neņem nost pat veikalos un autobusos. Tradicionālās konusveida cepures jums uz brīdi izsniegs dažnedažādos laivu braucienos, ar to arī pietiks, lai nobildētos. Ērtas tās nav – slīd nost no galvas.

Paņemiet līdzi atstarotāju – noderēs sirdsmieram, tumsā šķērsojot ielu.

Pārtikas veikals: kā man šeit Latvijā trūkst, ir sojas pieniņš, ar ko Vjetnamā sāku katru rītu. Daudziem aziātiem ir govs piena nepanesība, tā ka sojas piens ir ikdienišķa alternatīva. Vēl man patika lotosa saknes čipsi un grauzdētas lotosa sēklas, kā arī piepju tēja. Artišoku tēja nešķita tik interesanta. Toties gan man, gan visiem, kurus mājās pacienāju, ļoti iegaršojās civetkaķu izkakātā kafija. Eksotiskie augļi nav diez kas, izņemot pienābolu (milk apple) un tamarindu; labāki par visu pārējo bija supergatavie mango.

Ja gribat nakšņot lēti, atcerieties nevis vārdu “Hotel”, bet gan “Nga nghi” - tās ir viesu mājas, kurās, visticamāk, runās tikai vjetnamiski (taču wifi un gūgles tulkotājs jums noteikti palīdzēs). Lētākā pavisam normāla istaba divām personām tādā mums bija par pieciem dolāriem. Bet visforšākais hostelītis, kuru silti rekomendēju, ja esat Dalatā, bija Hai Long Vuong Hotel (Lot 6, Tran Le, Đà Lạt). Viņu devīze - “Ierodies kā viesis, aizbrauc kā draugs”, un tie nav tukši vārdi. Hostelīša saimnieks smaidīja visu laiku, gan kad mēs ieradāmies tādā rīta agrumā, ka viņam bija speciāli jāmostas, lai mūs ielaistu, gan kad vēlā vakarā apmaldījāmies un apjukušas stāvējām tai pašā ielā pie numura 6A, nekur neredzot 6 – viņš mums atbrauca pakaļ ar rolleri. Tā kā bija brīvas vairākas istabas, viņš mums, neprasot piemaksāt, iedeva labāku, nekā bijām pasūtījušas. Manā kartē viņš atzīmēja visas mūsu iecerētās apskates vietas, pierakstīja visus autobusu numurus nokļūšanai uz tām, atķeksēja pieturas, labākās ēstuves, pēc mana lūguma uzrakstīja noderīgo frāžu vārdnīciņu, kuru lietoju visu atlikušo ceļojuma laiku, un pat sarunāja mums vietu autobusā uz nākamo pilsētu, zvanoties uz busu kompāniju pusdivpadsmitos naktī. Starp citu, Dalatā transfērs no autoostas uz hoteli un no hoteļa uz autoostu ir pilnīgi par velti.

Jā, pārvietojoties ar guļambusiem, ņemiet salonā vien mazo somiņu ar naudu un dokumentiem, tomēr neaizmirstiet saģērbties siltāk. Lai gan tur izsniedz pledus, kondicioniera dēļ jūs pa nakti varat drusku nosalt.

Hošiminas "arhitektūras pieminekļi" (katedrāle, opera, pasts) nav nekas īpašs, taču aizraujoša bija Mekongas deltas tūre (intensīva tūristu plūsma, kas ar laivām un zirgu pajūgiem tiek virzīta no cauri veselai virknei komerciālu ciematiņu) un Ku Či partizāņu tuneļi, kurp aizbraucām pašas, ar 13. un 79. autobusu divarpus stundās, lai izložņātu pazemes dzīvojamo alu sistēmas un iejustos "amerikāņu" lomās - mazajiem vjetnamiešiem piemērotajās ejās ar baltā cilvēka gabarītiem ir grūti, pat ja nemaz neesi resns, bet, ja esi, riskē kļūt par lācīti Pūku šaurā bezizejā.

Kara seku muzejs mani, šķiet, uz visiem laikiem būs izārstējis no intereses par anatomiskām patoloģijām, - tur ir redzamas šausmu šausmas, vēl šausmīgāk, ja saproti, kas zem fotogrāfijām rakstīts. Otrs, ko apskatījām, bija tradicionālās medicīnas muzejs - nu, ja jums vispār patīk vēstures muzeji, šis ir diezgan labs; man tomēr labāk padodiet kaut ko interaktīvu vai saistītu ar mākslu.

De Tham street galā ir autobusu kompānijas, no kurienes iet guļambusi uz visvisādām pilsētām. Tas laikam ir mazliet dārgāk nekā no autoostas, taču daudz vienkāršāk un daudz reisu. No turienes arī braucām, vispirms uz Dalatu.

Dalatai apkārt ir visvisādi ūdenskritumi, zīda fabrika (tur bija vislētākie audumi), bet visaizraujošāko pēcpusdienu pavadījām XQ galerijā un tai pretī esošajā parkā. Arī uz to var aizbraukt ar satiksmes autobusu, tikai mazliet vēl jāpaietas kājām. Galerijas daudzajās senatnīgajās telpās izstādīti pārsteidzoši izšuvumi. Zīda gleznas ir telpiskas – darinātas vairākos slāņos, zvēriem katra spalviņa, ziediem katra drīksniņa, portretus ne atšķirt no fotogrāfijas. Vēlāk izšuvumus redzam šur tur vēl, tomēr tieši šī galerija atstāj visneizdzēšamāko iespaidu.

Savukārt pretī, parkā XQ Dalat historical village ik dienas pl. 11 un 15 ir mongu šovs, kurā jaunieši tautastērpos dzied, dejo, spēlē koka un akmens ksilofonus, gongus un iesaista skatītājus riņķa dančos. Šovs ir bez maksas (tik vien kā ieejas biļete parkā), un, tā kā todien nebija atbraukušas tūristu grupas, mongi veselu stundu uzstājās mums divām vien.

Daklakas reģiona centrs Buon Me Thuot. Te mēs pa dienu redzam labi ja divus baltos cilvēkus, tāpēc jūtamies ļoti eksotiskas un ar mums it visur grib gan runāties, gan bildēties. Te arī apgūstu vietējos žestus: ja vjetnamietis rāda ar plaukstu ko tādu, kā mums mācot suņiem komandu “sēdi!” vai “guli!”, pa vjetnamiskam tas nozīmē “nāc žigli šurp, fotografēsimies kopā!”. Ja pārdevējs māj ar roku tā, kā latvietis saprastu “ej tu prom un labi tālu”, tas nozīmē “laipni lūdzu, nāciet iekšā!”. Bet sakot “nē”, “nezinu”, “nav ne jausmas”, vjetnamietis cenšas izskrūvēt no imagināriem griestiem imagināru spuldzīti.

Šai reģionā mēs arīdzan apskatām pilnīgi netūristisku mongu ciematu. Klasiska mongu māja ir uz pāļiem atkritumu kultūrslāņa vidū celts šķirbains šķūnis, ap kuru klīst suņi un cūkas, bet uz lieveņa, kurp augšup ved baļķēns ar iecirstiem pakāpieniem, stāv bezbikšaini bērneļi. Visa šā krāšņuma obligāts piederums ir satelītantena, jo ārkārtīgi minimālistiskā interjera galvenais objekts ir televizors. Ciema nomalē tieši pie kapsētas tiek dedzināti kukurūzas atkritumi. Tiesa, dažs labs kapiņš Vjetnamā mierīgi var tikt ierīkots arī ģimenes dārziņā.

Hojana (Hoi An) ir visgleznainākā Vjetnamas pilsēta, kurā ir forša vecpilsēta ar gadsimtiem senām koka mājām un mežonīgu tūristu slaukšanu – prasot, cik kas maksā, tev nosauks Norvēģijas cienīgas cenas, bet, kad pagriezies un ej prom, atskan izmisīgs: “Madam! Madam! Cik jūs dosiet?!” Kad runa ir par ielu uzkodām, ja atsakies maksāt dubultā, pārdevējs atmetīs ar roku un iedos tev par to pašu cenu, par ko vietējiem. Turpretī starppilsētu autobusā Dananga-Hojana maksas līdztiesību ar vietējiem vari panākt tikai ar nesalaužamu stūrgalvību. Taču Hojanā piedzīvojam arī ko gluži pretēju. Paejot mazliet nomaļāk no tūristu maģistrāles, ieklīstam kādā restorāniņā, kura saimniece, redzot mūs pie galda pētām tūrisma bukletu, iesaka neņemt laivu ekskursiju par šādu cenu, jo viņa zinot to pašu divreiz lētāk. Taču tajā visas vietas ir aizņemtas, tāpēc Linha ielūdz mūs rīt uz savām mājām un izbraukt ar grozalaivām kopā ar viņu. Tā mums par smiekla naudu sanāk brīnišķīga diena ar ekskursiju pa tirgu, izbraucienu ar velo, ieskatu vietējo dzīvē un airēšanu pa palmu audzēm. Starp citu, es tiešām iesaku Hojanā ēst pie Linhas, tur ir ĻOTI garšīgi. (Food and drink cafe “Fruit paradise” Phan Chu Trinh St. 98A, gluži netālu no Japāņu tiltiņa.) Visgardākais ēdiens Vjetnamā mums tika tieši no viņas – banānu ziedu salāti Nam Hoa Chuoi.

Danangas pludmalē savukārt ļoti lēti un garšīgi esot šajā adresē: 33 Phan Tu – Ngu Hanh Son (skat. foto galerijas beigās). Šo vietu mums ieteica vietējā meitene. Iekšā gan netikām – bija Jaungada brīvdienas. Nācās ēst pa dārgo tūristiem domātajās gliemežu ēstuvēs, kas gastronomiski arī nebija sliktas – tikai cenas desmitreiz lielākas.

Hanojā varat ieekonomēt, izmantojot brīvprātīgo bezmaksas gidu pakalpojumus – kontaktus atradīsiet internetā.

Ziniet, man apnika rakstīt Kaut ko jau dipada dapada stilā esmu pastāstījusi 2016. gada 18. marta SestDienā. Bet pārējo – ieskatieties galerijā, kā saka - viena bilde vērta tūkstoš vārdu. Tur gan arī ir viss fragmentāri (visas 1500 bildes ielikt būtu titānisks un nevienam nevajadzīgs darbs