Noslēpumainā Karnātaka IV. Austrumu aristokrātijas valdzinājumā

IMPRO CEĻOJUMI 31.03.2016 6 min lasīšanai 31 foto

Kad tiek pieminētas Austrumu pasakas par pilīm, iztēlē jau uzburas ainas, noslēpumainība, satraucoša neziņa un pārsteiguma izjūta. Kam tad tajās kādreiz bija lemts iekļūt? - Tikai aristokrātijai vai arī bija jābūt labās attiecībās ar burvju fejām, kas, piemēram, Pelnrušķītei deva iespēju iekļūt mistiskajā pasaulē aiz greznajiem vārtiem. Mūsdienās šis pārsteiguma moments ir pazudis, jo pilis pārvērstas par muzejiem, kas stāsta par dzīvi: reiz bija…Viena no Indijas visiespaidīgākajām pasaku pilīm, kas tiek dēvēta par pasaules krāšņāko karaļnamu, ir Maisūru pils, dēvēta arī par Amba Vilāsu. Maisūru ir Karnātakas otra lielākā pilsēta un kādreizējā Vodejaru (Vadijāru) dinastijas galvaspilsēta, kuras aizsākumi meklējami jau tālajā 1399.gadā, kad tika dibināta slavenā dinastija. Amba Vilāsa ir gana sena karaliene karaļnamu vidū, jo celta jau 15.gs., taču nodegusi 1897.gadā, lai kā fēnikss atdzimtu no pelniem un taptu par jaunu, greznu gulbi Dienvidindijas ainavā. Tas arī izdevās, pateicoties britu arhitektam Henrijam Ervinam, tam pašam, kas uzbūvēja otru pasaku karaļnamu Indijā- Šimlā esošo Vicekaraļa rezidenci jeb Raštrapati Nivas. Arī šeit- Dienvidindijā tika radīta unikāla mēroga indosaracēņu dizaina celtne 48 m augstumā ar taisnām, klasiskām pils līnijām tās vaibstos, taču arkas un jumta cepurītes- tipiskā austrumu, islāma ietekmes stilā. Satīriskais sūfiju mistiķis Mulla Nasredins te būtu sacerējis kādu atjautīgu stāstu, jo viņš noteikti jumta dekorācijās saskatītu kopiju no sava turbāna un iespējams pieprasītu autortiesības par šāda dizaina pielietošanu arhitektūrā. Lai nu kā būtu, pils celta krietni vēlāk par Nasredina dzīves laiku. Amba Vilāsas pils tornīšus tiešām noslēdz tumši sarkani sīpolveida “turbāni”, kas rada austrumnieciski savdabīgu, kontrastējoši harmonisku kopējo skatu. Reti kurš apmeklētājs šķobās par pils savdabīgo izskatu, un ja šķobās, tad vairs nešķobās, ieejot pilī. Kā jau visos Indijas muzejos un dievnamos, pirms ieejas jānovelk apavi un ,ak , tu skāde, - mans fotoaparāts jāatstāj ārpusē, jo to ienest nedrīkst. Tad nu apmierinos ar to, ka man tiks tikai pils ārējās fasādes fotokadri, kamēr iekšpuse paliks atmiņu folderī noglabāta. Jūtos kā Pelnrušķīte, ieejot pilī pa Ziloņu vārtiem, pie kuriem redzami daudzi artefakti, tai skaitā maharadžas greznais zelta sēdeklis, kam izmantots 84 kg zelta un kas reiz tika nostiprināts ziloņa mugurā un tad maharadža tika vests pa pilsētas ielām. Valsts audienču zālē jūtos maziņa par vismazāko, jo telpas plašumu rada milzīgi garas, greznas kolonnas un izsmalcināti grieztu grebumi, kas rotāti ar pusdārgakmeņiem, un viss tik košās krāsās, ka sāku gavilēt dzīvespriekā. Sienas gleznojumā redzama Čamundi jeb Durgā savās daudzveidīgajās izpausmēs. Telpa pēc telpas pārsteidz mani nesagatavotu. Tik krāsainu pili ar gleznotiem, smalkiem krāsainu ziedu dekoriem nav nācies redzēt nekur citur. Versaļa ar savu zeltu pret šo nobāl. Te valda izsmalcinātība, krāsainība, vienkāršība, karaliskums, daudzveidība dimensijās, krāsās un rotājumos un pils atstāj milzīgu iespaidu uz ikvienu apmeklētāju. Interesanti, ka te bieži dominē rozā krāsa salikumā ar spilgti zaļo un zilo. Īsta Austrumu pasaka! Acis žilbst un sirds gavilē- te jau jūtos kā Alise brīnumzemē, nonākusi pilī, kas nav no šīs pasaules. Pils zālēs redzami īsti meistardarbi, sākot no durvju un koka paneļu grebumiem līdz sienu un smalkiem griestu gleznojumiem ar ainām no indiešu eposiem. Uz brīdi izzūd laiks un telpa, esmu šīs pils burvības varā, lai pēc mirkļa attaptos, ka laika man gana maz un jādodas tālāk. Pils meistarīgais krāšņums paliks katra apmeklētāja atmiņās un tā noteikti ir jāredz savām acīm. Ne velti pilī redzami daudzi skolēnu bariņi, kurus pavada skolotāji un stāsta par vēsturi, par eposiem un pils celšanas amata meistariem. Klātienē pasniegtas mācību stundas noteikti būs spilgtākas nekās skolas solā pavadītās. Pils iemirdzas vēl maģiskāk īpašās svētku dienās, kad tā naktī tiek izgaismota ar daudzām lampiņu virtenēm. Man diemžēl neizdevās šādu skatu redzēt, jo nebiju svētku laikā. Maisūru gada lielākie svētki ir Dussehra jeb Dasara festivāls, kas pēc Mēness kalendāra katru gadu mainās un parasti notiek septembrī vai oktobrī. Te jāpiemin tā pati leģenda par Čamundi, kurai par godu šie svētki tiek svinēti, nogalinot dēmonu Mahišasuru. Simboliski tas būtu: labā uzvara pār ļauno. Tad pils apkārtne pulcē visus pilsētas iedzīvotājus kopīgām svinībām.

Maisūru noteikti ir pelnījusi greznākās pils pilsētas godu, jo 2014.gadā tā tika atzīta par Indijas tīrāko un sakoptāko pilsētu, un tā ir arī Dienvidindijas kultūras galvaspilsēta un tiek saukta par Piļu pilsētu. Maisūru slavena arī ar sandalkoka apstrādi- ne tikai ar smalkiem kokgriezumiem, bet arī ar sandalkoka eļļas ieguvi. Te dibināta sandalkoka eļļas ieguves fabrika jau 1917.gadā. Pilsēta neatpaliek arī no savas māsas Bengalūru,- arī Maisūru informācijas tehnoloģiju sektors ekonomikā ik gadus pieaug un pilsēta ir otra lielākā datorprogrammu eksportētāja Karnātakā. Tomēr , atgriežoties pie pilīm, noteikti jāpiemin Maisūru otra lielākā pils, kas atrodas netālu no Čamundi kalniem, un tā ir LalithaMahal. Balta kā gulbis tā cēli slejas pretim Indijas debesīm, atgādinot kādu citu slavenu celtni. Jau tuvojoties pilij , no ceļa redzams tās baltais kupols, un nejauši nākas sev vaicāt: Kapitolijs Indijā? Nudien, pils no priekšpuses izskatās gluži kā Amerikas Savienoto valstu likumdevēja vietas kopija, taču patiesībā celta tā ir pēc pavisam citas ēkas parauga. Galvenās līnijas celtnei ņemtas no Sv.Pāvila katedrāles Londonā un šajā vietā fiziskos apveidus ieguvusi jau 1921.gadā, kad Maisūras karalis Krišnaradža Vodejars IV pavēlēja to uzcelt, lai tā laika Indijas britu vicekaralim un viņa eiropiešu viesiem būtu ekskluzīva vieta, kur apmesties, viesojoties Maisūru karaļvalstī. Aiz Haiderabadas Nizāmiem otra bagātākā karaļvalsts Britu laika Indijā bija Maisūru, tāpēc arī pilij līdzekļi netika žēloti. Pils iekštelpās vairs nevalda sākotnējā greznība, jo kopš 1974.gada tā kļuvusi par augstas klases viesnīcu, kuras pārraudzība atrodas Indijas valdības rokās. Iekštelpās pa itāļu marmora kāpnēm tekalē biznesa pārstāvji ar gludi saķemmētiem matiem un portfeļiem rokās. Pati pils greznojas ar skaisti koptu dārzu savā priekšā un tūristus vietējie darboņi piedāvā izvadāt arī zirga pajūgā pa dārza celiņiem. Grezna un lepna baltā piļu karaliene gaida savus apmeklētājus un laipni sniedz pajumti ikvienam , kam vien naudas maks to atļauj.

Tomēr atgriežoties Karnātakas galvaspilsētā Bengalūru, noteikti jāpiemin tās krāšņākās rotas piļu pasaulē: Bengalūru pils un Sultāna Tipu vasaras pils. Anglija Indijā sastopama bieži, sākot jau ar tējas dzeršanas tradīciju, kreisās joslas satiksmi, dzelzceļu , taču par britu laikiem visspilgtāk atgādina tā laika celtās ēkas. Kā jau sevi cienošai pavalsts galvaspilsētai pienākas - Bengalūru sevī glabā arī Vindzoras pils kopiju, kas aizsākta jau 1862.gadā, un kopumā celta veselus 82 gadus! Ne velti, jo pils apjomi un izmantotie materiāli, kas vesti pat no Lielbritānijas, tiešām ir iespaidīgi. Pils ārējais veidols atgādina klasisku, ar tornīšiem un mūra izrobojumiem greznotu nocietinājuma pili kaut kur Anglijas paugurainajos līdzenumos un visai savdabīgi tādu pili redzēt Dienvidindijas karstajā klimatā. Zīmīgs fakts, ka šo pili joprojām pārvalda Vodejaru dzimta un tas skaitās karaliskais dzimtas īpašums, lai gan uz šo īpašumu pēc neatkarības 1947.gadā pretendēja arī Indijas valdība. Iekštelpas grezno eleganti kokgriezumi un dažādi florālie motīvi, gotiskas arkas, sienu un griestu gleznojumi, Viktorijas laika baroka stila mēbeles, krāšņas mozaīkas un griestu lustras. Durbara zāles sieviešu daļā apskatāma arī senu gleznu izstāde, kurā var atrast arī slavenā gleznotāja Radža Ravi Vermas meistardarbus. Viņa gleznās apvienotas Eiropas tehnikas ar indiešu pasaules izjūtu, radot 19.gadsimta pasaules līmeņa gleznojumus. Pils priekšā plešas plašs , regulāros segmentos sadalīts dārzs, kas joprojām ir labi uzturēts. Ko citu, lai vēl piebilstu: ja jau kannadu filmu industrija uzskata par obligātu vismaz vienu epizodi katrai filmai uzņemt tieši šeit, lai filma iegūtu savu vērtību, tad man atliek tikai mudināt ikvienu Bengalūru apmeklētāju vismaz vienreiz doties satikties ar šo karaļnamu klātienē. Pilī notiek arī kāzu svinības un tās estrādē uzstājušies ļoti daudzi pasaulslaveni mūziķi, sākot ar Eltonu Džonu un beidzot ar Metallica. Pils teritorijā ietilpst arī atrakciju parks, kurā ir sniega istaba un ūdens parks.

Pagaidām saku ardievas šai piļu karalienei , lai dotos uz vēl vienu karaļnamu. Slavenā Sultāna Tipu , sauktu arī par Maisūru Tīģeri divstāvu vasaras pils šeit gozējas kopš 1791.gada bijušā Bengalūru forta teritorijā. Pamatā celtniecībā izmantoti tikai kokmateriāli, un ne jau šādi tādi, - tieši tīka koks , kurš ir cietākais koks pasaulē, gandrīz nebojājas, jo pastāvīgi izdala tādu kā sveķainu eļļu . Pils savu sākotnējo greznību zaudējusi, taču sajūta par to, kā te bijis, var uzburt visai ātri. Tīkkoka kolonnas balsta arkveida nišas, iekšpagalmā ir vairāk izbīdīti balkoniņi, no kuriem sultāns deva rīkojumus saviem padotajiem. Slēgtu telpu ir ļoti maz, un tās bija paredzētas tikai Zenanas vajadzībām (pils sieviešu daļa). Tā tomēr bijusi vasaras pils, kur vēja rotaļas ar pils aizkariem radīja patvērumu no karstās dienvidu saules, tāpēc arī augstie griesti un velves karstumā rada patīkamu gaisa cirkulāciju pils iekštelpās. Savdabīga ir pamatkrāsas izvēle- tumši brūna, kuru atsvaidzina zeltītu līniju raksti gar arku malām, un tas ir ne velti, jo Sultāns Tipu bija apsēsts ar visu, kas saistījās ar tīģeriem. Iekštelpās izstādīti abu musulmaņu valdnieku: tēva Haidara Alī un dēla Sultāna Tipu apģērbi, kas darināti ar zelta un sudraba diegiem, kā arī citas viņu valdīšanas laika liecības. Par to, kas bija Maisūru Tīģeris un kāpēc viņa loma vēstures lappusēs ir ļoti nozīmīga, sekos cits stāsts.

Guna Kalna