Austrijas Alpu vilinājums

16.03.2009
9 min lasīšanai
65 foto

Rudenī tiek veikti visi sagatavošanās darbi, ar mērķi februārī doties uz Alpu kalniem ar slēpēm zem kājām. Tie, kas domā, ka būs smalki apraksti par trasēm, to garumu un sarežģītības pakāpēm, likšu vilties. Jo es jau tikai tāda slēpotāja, nu teiksim brīvdienu slēpotāja. Domāju, ka ar to jau viss izteikts. Tā, mērķis ir – Bad Hofgastein, cilvēku skaits arī, un naktsmītne ir veiksmīgi sameklēta. Un tā, laižam prom janvāra pēdējā dienā. Laiks ir paskrējis aumaļām, nepaspējam pat atjēgties un jau tā diena ir klāt. Tā nu ir sanācis, ka darbs bija dzinis darbu, un lai kā arī tur nebūtu, bet mantu sakrāmēšana sanāk tikai no paša rīta un pat paspēju iekļauties 15 min laikā. Kā rezultātā šis tas, jau, protams, ir aizmirsts, bet nekā tāda būtiska, kas būtu mirstamā vaina. Kaut gan tāds rīta jampadracis mums gadījās pirmo reizi, un secinājums ir viens, lieks pilnīgi nekas nebija paņemts, kas parasti bija vienmēr, kad tika laicīgi jau krāmētas mantas vairākas dienas iepriekš...hmm...lai cik tas dīvaini nebūtu. Sakām ardievas mājiniekiem un aidā, tiekamies mājās pēc 2 nedēļām. Mūsu trakais skrējiens ir sācies. Pirmā pieturvieta Bauska, nododam rīta sveicienus otrai mašīnītei, kā arī tiek papildināti visi krājumi, gan degvielas veidā gan arī gastronomiskā veidā. Lietuva paskrien ātri un arī Polija jau ir klāt. Nolemts ar nakšņošanu Katowice, kur jau bija laicīgi pasūtīta viesnīca. No rīta gan sanāca nelielas domstarpības par viesnīcas rēķinu, kur mēģināja vai nu mūs apvest ap stūri, vai kā, bet nu mēs jau nu nepaļāvāmies un samaksājām tik cik bija rakstīts rezervācijā. Rīts nu sācies ar ķibeli, bet neba nu mēs tā iespaidā bojāsim sev garastāvokli. Galu galā – Austrija mūs gaida. Jau ar tumsiņu mēs šķērsojam Gašteinas ieleju un temperatūras stabiņš rāda, ka jau -8, kas, protams, visus priecē. Apartamenti arī tiek novērtēti uz teicami, istabas plašas, viesistabā var dančus rīkot, kā arī 2 vannas istabas, kas uz 7 cilvēkiem nemaz nav nesvarīgi. Nu ko vēl labāku var vēlēties? Nākamā dienā, visi labi izgulējušies, spēka pilni, dodamies prom uz kalnu. Tā kā pacēlājs atrodas no mums pāris simtu metru attālumā, tad raitā solī ar kājām dodamies pretī Alpiem. Iegādājamies pacēlāja karti visām dienām, nosmejamies par saviem ģīmīšiem, jo diezin vai pat vecāki mūs atpazītu, kur nu vēl kāds cits. Un tā nu mums sākas slēpošanas nedēļa. Ņemot vērā, protams, mūsu iepriekšējo fizisko sagatavotību, protams, pēdiņās, tad nu ķermenis vakarā jau liek sevi manīt. Šoreiz varbūt es tā vairāk zīmēšu to uz sevis. Visas maliņas sāp, pie katras kustības gandrīz skan, ak, un vai, un protams, arī smējiens par savu tizlumu. Četras dienas ir jau pagājušas un atausis jau piektdienas rīts, kā par brīnumu, pat paši čaklākie slēpotāji šodien izvērš tādas pagarākas brokastis, kā arī tiek apspriestas laika ziņas, kas arī neko labu nesola. Lai kā arī tur nebūtu, tomēr visi dodamies uz kalnu. Šajā reizītē mēs nolemjam ar mašīnu doties uz Angertal, kas atrodas no mums, tikai kādus 7 km, jā, laika apstākļi pasliktinājušies, lejā gan nemana, bet augšā viena daļa pacēlāju ir slēgti, njā, laikam jau augšā pūtiens ir labs. Nu labi, ko nu tur zīlēs, pacelsimies augšā un tad jau manīs. Nokļūstot gala mērķī, izejot ārā, vējš vienkārši aizsit elpu, mēģinām kaut ko saskatīt, bet redzamas vienas vienīgas baltas vērpetes. Kaut kā slēpošanas prieks ir pārgājis, ātri savas slēpītes pasitu padusē un uz pacēlāju atpakaļ. Un kā izrādās, otra kompānija arī bija tikai pabraukājušies ar pacēlāju, ar ko arī mūsu lielā darba diena bija beigusies. Nu ko, slēpošana nekāda, tad tik prom lūkoties uz Zalcburgu. Lai kā tur arī nebūtu, visi izskatās tīri apmierināti un nu nekādi neizskatās, ka būtu sarūgtināti ar šādu iznākumu, nu ja, laikam jau nogurums liek sevi manīt. Zalcburga no mūsu apmešanās vietas atrodas tikai kādus nepilnus nieka 100 km. Ceļš paskrien raiti, pa ceļam no klints augšas uz mums nolūkojas Halleinas cietoksnis, visā savā krāšņumā. Un skat, jau pēc neilga laiciņa Zalcburga jau sevi piesaka. Atrodam kur nolikt mašīnītes, un nu var doties iekarot pilsētu. Lēnā garā izstaigājam pilsētas galveno laukumu, ja nu kādam ir aizķēries brīvs laiciņš var mierīgi uzspēlēt kādu šaha partiju. Kā arī Nāves skulptūra uz mums nolūkojas, kā mēms pārmetums, mums, dzīvajiem. Kā arī atrodam Mocarta dzimto māju. Arī izsalkums jau liek sevi manīt, un īpaši nepretojamies krodziņa vilinājumam. Vienīgā bēda – viņiem telpas nedalās smēķētāju un nesmēķētājos. Nu nācās to pieciest, bet maltīte bija garda jo garda, un porcijas nu ar ļoti pieklājīgas. Labi iestiprinājušies, dodamies uz Hoenzalcburgas cietoksni. Mums par lielu uzjautrinājumu funikulieris nestrādā, tā nu nācās sākt savu kāpienu augšā ar kājām. Pa ceļam mūs apstādina vietējā beķereja, kuras durvis plaši atvērtas, un var droši iet un nolūkoties, kā noris viss process. Viss ir atvērts tavām acīm, nu brīnišķīgi. Acis pamielojuši, turpinām kāpienu tālāk, kas nu nav no vieglajiem, ja ņem vērā, ka esam labi iestiprinājušies, bet finālā laimīgi esam sasnieguši galamērķi. Varu tikai pieteikt, ka biļete ir jāpērk uzreiz pie lielo vārtu ieejas, ja nu kādam ienāk prātā pastaigāt tāpat pa pagalmu, tad nesanāks, biļete būs jāpērk tā kā tā. Izejot cauri vārtiem, atklājas cietoksnis visā savā varenībā. Īstenībā cietoksnis atgādina mazu pilsētiņu, ar savām ieliņām, pagalmiem. Ļoti liela informācijas plūsma muzejos, kas dod priekšstatu ne tikai par cietokšņa vēsturi, bet arī par visas Zalcburgas zemes vēsturi. Kā arī pieejams radio gids ar plašu valodu izvēli. Kad jau bija viss izpētīts, izzināts, paliek pats pēdējais, kāpiens skatu tornī, cietokšņa visaugstākajā punktā. Un te paveras elpu aizraujošs skats, un vēl piedevām ar saulrietu. Te jau pat jautājumi nerodas, kāpēc Zalcburgas zemē notiek visādi krāšņi mūzikas festivāli, ir jau ar no kā iedvesmoties. To var saprast, lūkojoties šai pasakā un sajust, kā dvēsele dzied. Tā nu tādā jaukā pacēlumā dodamies uz māju pusi. Nākamā diena jau paredzēta Minhenei – Bavārijas sirdij. No rīta visi jau laicīgi saposušies un dodamies ceļā uz Minhenes pusi, bet, ak vai, mūsu raitais brauciens iesprūst sastrēgumos, kurus gan mēs ik pa laikam apbraucam, bet atkal nonākam jaunā sastrēgumu rindā. Jā, redz ko nozīmē sestdiena tādā lielvalstī. Tāds nu ceļš mūs nomoka līdz pašai Minhenei. Līdz ar to, ceļā mēs dabūjām pavadīt uz pusi ilgāku laiku, nekā bijām plānojuši, bet ar to jau vēl visas mūsu ķibeles nebeidzas. Meklējot stāvvietu, sastopam aizdomīgi daudz policistu mašīnas, kas mūs dara aizdomīgus, un jā, nonākot galvenajā laukumā, paveras jauks skats – vieni vienīgi cilvēku pūļi, kuri jau laikam pret kaut ko protestē, un policistu bari, kā arī cilvēku bari, kas visā šajā pasākumā noskatās. Griezies kur gribi, visur cilvēku masas pretī. Mēģinām kaut ko redzēt un apskatīt, bet nu pie tādām cilvēku masām tas nu nav pilnīgi iespējams, to mēs saprotam ar lielu nožēlu. Lēnā garā dodamies projām, saprotot, ka mūsu izvēlētā diena nu bija pilnīgi nepiemērota. Bet lai vai kā tur arī nebūtu, Hofbrauhauss krodziņu gan apciemosim, vēl jo vairāk, tādēļ, ka vēderi jau liek sevi manīt, un lai kaut nedaudz izjustu kas norisinās Octoberfest laikā.. Ņemot vērā, ka tur ietilpst 1600 cilvēku, tad ar visu to ar grūtībām atrodam galdiņu, kur mēs visi ietilpām. Atmosfēra, protams, interesanta, jo visur dzirdama cilvēku murdoņa, bet kolīdz Tu apsēdies pie galdiņa, tā šī murdoņa pazūd, un nekas Tevi netraucē baudīt maltīti. Kā arī, protams, ar bažām gaidījām cik ilgi gaidīsim savu pasūtījumu, bet viss tika pasniegts ātri. Kārtīgi iestiprinājušies varam nu doties atpakaļceļā uz mājiņām. Un pie reizes saprotam, ka noteikti vēl atgriezīsimies, jo redzēt neko neredzējām. Tā kā lielie sastrēgumi ir beigušies, mājupceļš paiet raiti. Svētdiena rītā pa logu redzam fantastisku skatu, mūs ir beidzot aplaimojis sniedziņš. Raitā solī visi ir sakopušies, un varam doties baudīt svētdienas dienu svaigā gaisā. Mērķi nospraužam- uz Krimles ūdenskritumu. Ūdenskritumam gan šajā laikā būtu jābūt sasalušam, bet mums jau liekas, ka pie tik siltas ziemas diezin vai tā tas būs. Tuvojoties Krimles ūdenskritumam, mūsu acis sastopas ar arvien lielāku ziemu, un piebraucot pie Krimles ūdenskrituma, rodas sajūta, ka esam ieradušies pasakā. Kā jau arī bijām domājuši, pilnībā aizsalis ūdenskritums nebija, bet nu arī visu savu krāšņumu neparādīja, bet nu parādīja nojausmu, kāda varenība šeit slēpjas vasarā. Fantastika. Svaigs gaiss, tīrs sniedziņš un visapkārt tāds skaistums! Izstaigājušies pēc sirds patikas, izpikojušies, rosinām domas, ko darīt tālāk. Šeit nu mūsu kompānija sadalās divās daļās, vieni, kas dosies mājās, bet mēs, vēl kaut kam uzmest acis. Tā kā mums ir jādodas uz priekšu, tad nākas šķērsot Gorlena pāreju. Lai arī ceļi tiek tīrīti, tos var knapi izbraukt. Šķērsojuši esam Gorlena pāreju, jau dodamies lejā. Ceļš vijas vienos vienīgos līkumos, ik pa laikam izbraucot cauri kādam ciematiņam. Dīvaini bija redzēt, ka vienu ciematiņu pilnībā bija okupējuši Holandieši. Tas likās tā ļoti interesanti. Lēnām esam tikuši veiksmīgi lejā, atraduši arī vajadzīgo pilsētu, Schwaz, un pēc nelielas maldīšanās arī sudraba raktuves, Silberbergwerk, kas bija mūsu mērķis. Došanās raktuvēs notiek grupās, noteiktos laikos gida pavadībā, kā arī tiekam ietērpti spectērpos, ar neiztrūkstošu ķiveri galvā. Sasēdina mūs vagoniņos, tiekam noinstruēti par drošību un aiziet, kalnā iekšā. Un šeit nu sākas stāsts par seniem laikiem, kad cilvēki ar plikām rokām ir darījuši gandrīz neiespējamo, un cēluši citu cilvēku labklājību – kā vienu varu minēt Hābsburgu dinastiju. Stāsts mūs aizved tālā pagātnē – gan ar filmas palīdzību, gan ar stāstījumu, gan arī ar kustīgu manekenu priekšnesumiem. Kā arī saprotam, no kurienes tad nāk stāstiņi par rūķīšiem, no šejienes tad viņi ir arī cēlušies, no kalniem. Pilni ar iespaidiem dodamies atpakaļ virszemē. Tā kā pulkstenis vēl tik daudz nemaz nerāda, nolemjam doties uz Swarovski kristālu muzeju Wattens pilsētā. Grūti ir izstāstīt tās izjūtas, staigājot pa Swarovski kristāla muzeja telpām. Tās dīvainā kārtā apbur un izraisa apbrīnas vērtas emocijas. Tās Tevi paceļ un palaiž tādā kā lidojumā. Nu tas gan ir tikai mans personīgais redzējums. Laiks ir nežēlīgi paskrējis, tad lūkojamies uz māju pusi, un skatoties kartē, tas liekas vienkāršāks par vienkāršu. Ceļš ir iezīmēts sarkanā krāsā, kas liek mums domāt, ka problēmas nebūs. Bet nogriežoties no lielceļa, saprotam, ka dodamies atkal kalnos, un ziemā iekšā, un tas jau nu vairs nav tāds brauciens, kā dienas gaismā. Tā nu dodamies līku loču augšā un tad lejā un atkal augšā un atkal lejā. Nebūtu jau vēl tik traki, bet nu sniedziņš kā snidzis, tā snieg vēl aizvien, kupenas gar ceļa malām grandiozas. Ar slapjām mugurām, bet, beidzot veiksmīgi tikuši no līku loku ceļa malā un Urrā pēc neilga laika jau esam mājās. Otra mūsu kompānija arī tomēr dīki nebija sēdējusi, bet aplūkojuši citas trases, kur būtu vērts doties nākamajā dienā. Pirmdienas rīts ir klāt un mūsu ceļš ved uz Wagrain. Tuvojoties Wagrain, izjūtam sniega pārpilnību, ko nevar teikt par Gašteinas ieleju. Tāda sajūta, ka Gašteinas ielejā, ir aizķērušās siltās gaisa masas. Kā arī mūs sagaida spilgta saulīte, kas mūs ir izdomājusi palutināt. Ar šo pirmdienu gan Austrijā, gan Vācijā ir sākušās skolēnu brīvdienas, tad to mēs izjutām pilnībā pie pacēlāja. Bet ar visu to, tas bardaks vairāk jau bija tikai pie pacēlāja, un tikai līdz kādiem 11.00. Pēc tam jau jaunatne bija pagurusi un bija vai nu devušies mājās vai arī baudīja pusdienlaiku un saulītes siltos starus. Ko arī, mēs, izbaudījām pilnībā. Pārējās dienas mēs vairs saulīti neredzējām, tikai nejauku vēju, sniegputeni un aukstumiņu. Lai kā arī tur nebūtu, tas mums netraucēja to visu izbaudīt pilnībā. Gašteinas ieleja ir brīnišķīga. Vienā pēcpusdienā nolemjam to papētīt tuvāk. Sportgašteina vispār negribēja būt atvērta priekš ļautiņiem, nu dikti vējains tai galā. Bet nu Bad Gašteina, kas atrodas tikai no mums tikai nieka 10 km, ir ievērojama ar to, ka cauri pilsētai vijas krāšņs ūdenskritums. Nemaz nevajadzēja speciāli meklēt, bija noprotams virziens pēc šalkoņas uz kuru pusi jādodas. Pilnībā aplūkojuši kaimiņus, apmierināti dodamies mājās. Tā nu ir paskrējis mūsu noteiktais laiks, un agrā piektdienas rītā sakām ardievas Gašteinas ielejai un ar skatienu dodamies uz māju pusi. Ceļš sākas jautri, ar puteni, kas mūs pavada Zalcburgas zemē. Bet tālāk jau ir jauks laiks un kilometri vienkārši mūk no mums prom. Raiti, raiti rit ceļš, bet – pie Slovākijas – Čehijas robežas mūs sagaida sniegputenis un sastrēgums, kuram neredz ne galu, ne malu. Laiks skrien, bet mēs burtiski stāvam uz vietas. Tad nu ķeramies klāt TomTomam, kurš atrod apkārtceļu. Tā nu mēs dodamies nezināmajā. Kaut arī snieg un mēs dodamies kalnos, paldies dievam, ceļš ir izbraucams un laimīgi esam šķērsojuši Slovākijas-Čehijas robežu. Bet kas tev deva, atkal uz lielā ceļa nokļūstam sastrēgumā. Kas vispār nekust uz priekšu, nu cik tad ilgi tā stāvēsim, un tumsa jau arī ir klāt. Atkal ķeramies TomTomam klāt, un dodamies atkal neceļos. Un atkal kalnos, kur sniega kupenas jau ir tīri pieklājīgas, ceļi netīrīti. Ar tādu nedrošību dodamies uz priekšu. Kā rezultātā pienāk arī brīdis, kad mūsu mašīnīte vairs netiek tai kalnā uz priekšu. Sanāk nobloķēt vēl visu ceļu, bet par laimi cilvēki ir izpalīdzīgi. Viens un divi, esam jau uzrauti augšā. Vēl neliels ceļa gabals un jau Polijas robeža. Vēl kādi pārdesmit kilometri un ar nosvīdušām mugurām beidzot esam uz daudz maz normāla ceļa. Sniegputenis nerimstas, un ierobežojošā ātrumā dodamies tālāk. Īsi pirms pusnakts mūsu kompānija sadalās. Mūsu mašīnīte dodas tālāk uz Latvijas pusi, bet otra nolemj nakšņot Polijā. Sniedziņš mūs pavadīja cauri visai Polijai , kā arī gandrīz cauri visai Lietuvai, bet iegriežoties jau Latvijā, sniedziņš beidzot no mums atstājas. Nogurums pamatīgs, bet laimīgi, ka beidzot mājās. Mājās atkal varam pavērties uz visu braucienu kopumā, dalīties iespaidos un izvērtēt. SUPER – tas bija to vērts.

Austrijas Alpu vilinājums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem