Polijas austrumi

  • 8 min lasīšanai

Polijas ceļojumu iesākam ar pierobežas pilsētiņas Sejni, precīzāk Sejni Dominkāņu klostera apskati. 1610.g. klosteri sāka būvēt mūki pēc Viļņas Dominikāņu klostera iniciatīvas un to pabeidza būvēt 1619.g. Tas tika būvēts par Jerzy Grodziński naudu, kurš nomira bez mantiniekiem un visu naudu novēlēja dominikāņiem klostera būvniecībai. Klosteris pakāpeniski paplašinājās un izveidojās par visai ievērojamu cietoksni Eiropā. Klostera mūki aktīvi piedalījās apkārtnes attīstībā: izveidojās Augustova, Suvalki utt. Pats klosteris ir palicis neskarts daudzos karos. Pašlaik bijušā klostera telpās ir ierīkots arī muzejs.

Augustovas kanāls. Visai kolorīts brauciens ar kuģīti pa Augustovas kanāliem, kas ir daļiņa no daudzus desmitus kilometru garās kanālu sistēmas (102 km, no kuriem 80 km Polijā, bet pārējie Baltkrievijā), kas tika projektēta 19. gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, lai savienotu Vislas upi ar Baltijas jūru. Ambiciozais plāns gan pilnībā neīstenojās, tomēr Augustovas kanāls tiek uzskatīts par inženierzinātņu pieminekli un patlaban kļuvis ļoti populārs ceļotāju vidū. Izbrauciens ar kuģīti sākas pašā, parkiem bagātās un rāmās kūrortpilsētiņas Augustovas centrā, un ļauj ieraudzīt interesantās slūžas, kas regulē ūdens līmeni. Maršruts iet cauri Necko un Białe ezeriem līdz Studzieniczne ezera saliņai, kur var apskatīt kapellu, kurai blakām izvietojies St. John Nepomuk piemineklis (Jans Nepomuks bija katoļu svētais, kas pēc karaļa Vāclava IV pavēles tika iesviests Vltavā no Kārļa tilta Prāgā, jo neatklāja grēksūdzes noslēpumu. Čehijas nacionālais svētais. Plaši tiek godāts arī Itālijā, Vācijā, Polijā un Lietuvā.), kā arī koka baznīciņu, kas lepojas ar izkaltu krustu smailē un brieža ragiem interjerā. Šeit arī izvietots piemineklis J.Pavilam II, kurš bija poļu izcelsmes pāvests un arī šeit bija atbraucis, lai pavizinātos ar šo kuģīti.

Narew nacionālais parks. Tas ir Narew upes 35 km garš purvains posms. Narew upes baseins salīdzināms tikai ar Amazones un Kongo upes baseiniem. Tas ir unikāls. Vislabāk to izbaudīt ar laivu. Tūristiem pieejama pastaigu taka Kurowo ciemā, kas kā tilts iesniedzas iekšā purvā. Arī laipu ceļš starp Waniewo un Śliwno ciematiem. Tūristi var šķērsot upes, izmantojot peldošas ūdensplatformas, kas kustās ar virvju palīdzību.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Belovežas gāršu, pa ceļam apbrīnojot poļu koka mājiņas.

Belovežas gārša (Belor. Belovezhskaya Pusča) ir visplašākā teritorija, palikusi pāri no reliktu dižmeža, kas saskaņā ar mūsdienu zinātnes priekšstatiem aizvērsturiskajos laikos auga Eiropā. Parka teritorijā nav saskatāmas tikpat kā nekādas cilvēka darbības pēdas, meži nekad nav tikuši izcirsti, kā arī nav stādīti; 200 gadu un vecākas koku audzes. Iespējama pastaiga vietējā gida pavadībā pa dabas takām; simtgadīgās ozolu un skābaržu audzes, varenie sumbri, aļņi, brieži. Izvēlamies apskatīt Belovežas muzeju ar zoo un iziet Karalisko ozolu taku, kas stiepjās pa 500 m garu koka laipu. Šeit bija poļu karaļa Zigmunta Vecā iecienīta medību vieta, un šos ozolus viņa rīkojumā iestādija, dodot Polijas karaļu un Lietuvas hercogu vārdus. Šeit aug 20 ozoli, kas sasnieguši dižkoka izmērus, pie katra ir plāksnīte ar aprakstu. To apkārtmēri nepārsniedz 5 m, bet ka tik daudz tādi gigantiski ozoli aug viena vietā ir retums ne tikai Polijai, bet visai Eiropai.

Grabarka. Polijas pareizticīgajiem Svētais kalns pie Grabarkas ir pati nozīmīgākā svētceļojumu vieta. Tās vēstures pirmsākumi meklejami 1710.gadā. Kad mēra epidēmijā izmira tuvējā pilsēta, Grabarkas iedzīvotāji esot saņēmuši zīmi no debesīm, ka kalna virsotnē jauzstāda krusts. Mēris neskāra Grabarku, un kalns kļuva par svētvietu. Mūsdienās kalna nogāzēs izvietoti simtiem pateicības krustu. Ūdens blakām esošajā akā, no kuras ļaudis dzēra, kļuvis par svētūdeni, jo tas palīdzējis slimajiem izveseļoties un veselajiem palikt veseliem, un to iespējams iegādāties pudelēs ar simboliku par piemiņu. Netālu atrodas Polijā vienīgais pareizticīgo klosteris. Kalna galā uzbūvēta kapella pateicībā par tā laika notikumiem.

Tālāk braucam uz Ļubļinu.

Ļubļinas pils. Ļubļinas nozīmīgākā vēsturiska celtne ir Svētās Trīsvienības kapela (Kaplica Šwietej Trojcy). Tā veido daļu no Ļubļinas pils, kas tapusi 14.gadsimtā un 1823.-1826.gadā pārbūvēta gotiskajā stilā, lai tajā ierīkotu cietumu. Šīs katoļu kapelas iekštelpas rotā pareizticīgo mākslinieku 1418. gadā gleznotas bizantiešu stila freskas. Svēto un eņģeļu vidū ir arī kapelas dibinātāja Vladislava Jagaiļa portrets. Kapela liecina par toreizējās Polijas Karalistes kultūras daudzveidību un Romas Katoļu baznīcas un Pareizticīgo baznīcas tolaik mierīgo līdzāspastāvēšanu. Pārējā pils daļā izveidots muzejs, kura ekspozīciju veido poļu un ārzemju mākslinieku gleznas, tautas mākslas darbi un ieroči.

Tālāk dodamies uz Ļubļinas tirgu, kur viskautko var nopirkt par patīkamām cenām.

Kazimeža Dolna (Kazimierz Dolny). Jauko, mazo pilsētiņu, kurā brīvdienas labprat pavada dzejnieki un gleznotāji, iespējams, dibinājis Kazimirs Lielais. 16. un 17. gs. tā kļuva bagāta no graudu tirdzniecības. Virs pilsētas slejas gotiskas pils drupas ar augstu torni, bet to pakājē redzama 1610.-1613.gadā renesanses stila celtā Sv.Jāņa Kristītāja un Bartolomeja draudzes baznīca, kuras sienās iekļauti senākas gotiskas baznīcas mūri. iekštelpās redzami provinciāli ģipša rotājumi velvēs un agrīnā baroka stila kapelās. Pievilcīgākā pilsētas daļa ir tirgus laukums, kuru ieskauj vairākas bagātīgi rotātas manierisma stila ēkas. Sevišķi interesants ir Mikolaja Pšibilas nams, kā arī Kšištofa Pšibilas nams (nr.12 un nr.13); tie uzbūvēti aptuveni 1615.gadā. Intersanti, ka uz Kšištofa Pšbilas nama sienas rotājums Sv. Kristaps atgādina mūsu pašu Lielo Kristapu. Izrādās, ka Sv. Kristaps nav saistīts tikai ar Latviju, bet ar visu pasauli. Ir leģenda, ka Sv. Kristaps esot palīdzējis pārkļūt pāri upei Kristum kā bērnam, kā dēļ viņu esot nosaukuši par Sv. Kristapu. Tagad tas kalpo kā ceļotāju aizgādnis. Ulica Senatorska, kas ved lejup uz Vislas krastu, arī dažas 17.gs. ēkas, tostarp Celeja nams, kas uzcelts apmēram 1635.gadā. Pastaigājoties pa pilsētu, pievērsiet uzmanību 18.gs. būvētajai kādreizējai sinagogai, graudu noliktavām Vislas krastā un pirmskara laika villām. Šī noteikti ir viena no patīkamākajām mazpilsētām, kurās būts, tā šarmē ar savu auru, ka šeit gribās pavadīt ne tikai vienu dienu vien.

Uz Kazimierz Dolny ved ceļi, kas izveidoti caur apkārtējiem kalniem, atsedzot koku saknes. Šī ir iemīļota fotografēšanās vieta tiem, kas precās.

Sandomeža (Sandomierz). Labākais skats uz šo mazo pilsētiņu paveras no Vislas upes. 1138.gadā Sandomeža kļuva par neatkarīgas kņazistes galvaspilsētu, bet no 14.gs. līdz Polijas sadalīšanai tā bija reģiona galvaspilsēta. Tūristi šeit var aplūkot daļu no pazemes eju tīkla, kas izveidots zem pilsētas. Galvenā ieeja vecpilsētā ir Opatovas vārti. Apburošo, mazliet slīpo Tirgus laukumu ieskauj eleganti nami, bet centrā slejas rātsnams ar krāšņu renesanses stila papapertu. Ēkā ierīkots Reģiona muzejs. Nozīmīgākā pilsētas celtne ir katedrāle, kas uzcelta aptuveni 1360.g. vietā, kur pirms tam atradusies senāka romānikas stila katedrāle, un vēlāk tikusi pārbūvēta. Tās altārtelpā redzamas 15.gs. gleznotas rutēņu-bizantiešu stila freskas, kurās attēlotas ainas no Kristus un Jaunavas Marijas dzīves.

Baranova Sandomežska (Baranow Sandomierski). Leščiņsku pils, kuru Leščinsku ģimenei Baranova Sandomežskā uzcēla 1591.-1606.gadā, ir viens no lieliskākajiem manierisma arhitektūras paraugiem Polijā. Pili veido četri korpusi, kas izvietoti ap četrstūrveida iekšpagalmu ar arkādēm. Pārsteidzošu iespaidu rada plašās ārējās kāpnes un korpusu fasādes ar rūpīgi izstrādātiem frontoniem, kas atgādina milzīgu (bet patiesībā smalku) aizkaru. Četrstūrveida tornim centrālajā fasādē ir tikai dekoratīva nozīme. Muzejā, ēkas pirmajā stavā, var apskatīt mēbeles, bruņutērpus un citus interesantus priekšmetus no pils ziedu laikiem, ka arī eksponātus, kas vēsta par netālu esošo milzīgo sēra raktuvju vēsturi.

Ujazda. Galvenais apskates objekts Ujazdā ir Kšižtopora pils drupas. pils uzcelta 1627.-1647.gadā vietvaldim Kšištofam Osoliņskim. Ta ir viena no sava laikmeta ekscentriskākajam pilīm Eiropā. Savulaik ta bija lielākā Eiropa līdz uzbūvēja Versaļas pili. Ta pastāvēja tikai 10 gadus, līdz zviedri iebrukuma laikā to nopostīja, un pēc tam tā vairs nav atjaunota. Celtne bija milzīga - tās mūri apkārtējo ciemu iedzīvotājiem 300 gadus kalpoja par būvmateriālu ieguves avotu, tomēr varenās drupas vēl joprojām izskatās neparasti iespaidīgi.

Tālāk braucot, pa ceļam redzam ugunsdzēsēja bēres. Ļoti plašs pavadītāju pulks .

Lisa Gura (Lysa Gora). Sventokšiskas jeb Svētā Krusta kalni Mazpolijas augstienē ir vieni no vecākajiem kalniem Eiropā. Tūkstošiem gadu tos ārdījuši vēji un lietus, tādēļ kalni nav ne stāvi, ne augsti, toties tajos ir ļoti daudz derīgo izrakteņu, kurus šeit iegūst jau kopš senseniem laikiem - par to liecina aizvēsturisko raktuvju un cepļu paliekas. Šo kalnu augstākā virsotne ir tikai 612 m augstais Lisicas kalns Lisoguru grēdā, kas atrodas Sventokšiskas nacionālā parka teritorijā. Seno egļu mežus, kas savulaik klāja kalnus, postoši ietekmēja 20.gadsimta 70. un 80. gadu skābie lieti, tāpēc no tiem maz kas ir saglabājies. Senajos laikos Sventokšiskas kalnu otra augstākā virsotne Lisa Gura (595 m) bija pagānu svētvieta. Tās nogāzes klāj gogloborza - sadrupusu iežu kŗāvumi. Sena leģenda vēsta, ka šeit savus saietus rīkojušas raganas. Tagad Lisa Guras kalnā slejas Svētā Krusta benediktiešu abatija. Tā uzcelta 12. gs. un paplašināta Jagellonu dinastijas valdīšanas laikā. Senas romanika stila baznīcas vietā 1782.-1789.g. uzbūvēja jaunu dievnamu, kura veidolā dominē baroka un klasicisma iezīmes. Tā iekštelpās redzami 18.gs. mākslinieka Francišeka Smugleviča gleznojumi. Ar vēlīnā baroka laikmeta freskām rotātās krustejas un sakristeja tapusi 15.gs. Abatijas ievērojamākais objekts ir ar kupolu segtā Olesņicku ģimenes kapela (17.gs.) Kopš 1723.g. tajā glabājas daļa no Svētā Krusta, kuru godināt ierodas daudzi svētceļnieki. Kriptā zem kapelas stikla zārkā atdusas, iespējams, kņaza Jeremija Visņovecka mumificējušās mirstīgās atliekas. Romānā "Ar uguni un zobenu" Henriks Senkevičs šo magnātu attēlojis kā glābēju un varoni kaujās pret ukraiņu dumpiniekiem 1648.gadā. Tomēr vēstures annālēs par viņu saglabājušies mazāk glaimojoši fakti: pieredzējis karavīrs, politiķis bez iztēles un varmāka, kurš mēdzis sodīt savus pretiniekus uzdurot tos uz mieta, tādēļ izpelnījies iesauku Palej ( "Uzdūrējs uz mieta" ) . Kāpiens Lisa Gura kalnā sākas no Nowa Slupia pilsētiņas un ilgst aptuveni vienu stundu.Pa ceļam apskatāms Jagiella dižskābārdis 5,34 m apkārtmērā. Kalna augšpusē izveidota skatu platforma, no kuras paverās plašs skats uz apkārtni.

Nakti pārguļam dabas viesnīcā pie pilsētiņas Krosno, no kuras paverās jauks skats uz pilsētiņu vakarā un no rīta.

Przadki. Odžikoņā, 10 km no Krosno, atrodas Kameņecas pils drupas. Ģeoloģiskajā parkā netālu no pils slejas neparastas formas smilšakmens un slānekļa klintis - Przadki (Vērpējas). Dažu klinšu apveids ir tiešām pārsteidzošs.

Szalowa koka bazīca. Sv. Mihaila baznīca, uzbūvēta 18.gs. Baznīcas augšpusē izvietota erceņģeļa Mihaila koka skulptūra. Tās iekšpuse ir ārkārtīgi grezna.

Binarowa koka baznīca. Sv Mihaela Erceņģeļa baznīca. Iekšpusē bagātīgi rotāta. Tā, kopā ar vēl citām 5 koka baznīcām Mazpolijā, ir ierakstīta UNESCO sarakstā. Uzbūvēta 16.gs.sākumā.

Gorlices pilsētiņā novērojam Christus Corpus svētku gājienu. Visa iela, pa kuru dodās gājiens, ir nobārstīta ar ziedlapiņām.

Sekowa koka baznīca. Sv. Filipa un Sv. Džeimsa baznīca, uzbūvēta 16.gs. sākumā. Iekļauta UNESCO sarakstā - Mazpolijas sešas koka baznīcas.. Diemžēl baznīca ir ciet un netiekam iekšā, bet tik un tā baznīca no ārpuses ir iespaidīga.

Tālāk mums ir paredzēts Magura Watkowska kalns. 846 m augsts kalns Zemo Beščadu kalnu grēdā. Augstākā virsotne. No augšienes vareni skati. Kāpiens sākas Bartne ciematā (11km uz asutrumiem no Sekowa). Bet aizbraukuši, pārdomājam, jo jūtamies mazliet noguruši, tāpēc dodamies uz Slovākijas pusi. Pa ceļam apskatām vēl vairākas koka baznīciņas.

Paceļojušies pa Slovākiju, atgriežamies Beščadu kalnu grēdā, lai apskatītu Beščadu (Bieszczadzka) šaursliežu dzelzeļu. 750mm dzelzceļu uzsāka būvēt 19.gs. beigās un pabeidza pirms pirmā pasaules kara. Būvēja rūpnieciskiem nolūkiem. Tagad daļa kalpo tūrismam. Galvenā stacija atrodas Majdan netālu no Cisnas. Jūnijā tas kursē sestdienās un svētdienās, bet jūlijā un augustā katru dienu. No Majdan atiet 10:00 no rīta - pienāk galastacijā Przysłup 11:10. Atpakaļ atiet 11:40.

Tālāk gar Solinas ūdenskrātuvi - ezeru dodamies uz Pšemislu. Solinas ezers ir lielākais mākslīgais ezers Polijā un gar to krastu ir izvietojušās neskaitāmas viesnīcas, kur pulcējas ūdens atrakciju entuziasti. Šo ezeru sauc arī par Beščadu jūru.

Pšemisla (Przemysl). Senas upes krastos un piekrastes pauguros dusošajai gleznainajai Pšemislai ir ļoti

sena vēsture. Viduslaikos tā bija reģiona galvaspilsēta un gar to veda rosīgs tirdzniecības ceļš. Savulaik

Pšemisla bija strīdus objekts starp poļiem un rutēņiem, 1340.g. to iekļāva Polijas sastāvā, bet vēlāk pilsēta

nonāca Austrijas pārziņā. Pirmā pasaules kara laikā spēcīgi nocietinātā pilsēta veiksmīgi pārcieta krievu

karaspēka aplenkumu. Tālaika nocietinājumi ir saglabājušies līdz mūsdienām. No 1939. g. līdz 1941.g. Sanas

upe, kuras krastos atrodas pilseta, iezīmēja robežu starp PSRS un Vācijas kontrolētajām teritorijām. Par

pilsētas multikulturālo vēsturi liecina tās katoļu un pareizticīgo baznīcas, kā arī sinagogas. Mūsdienās Pšemislā

dzīvo galvenokārt poļi, tomēr šeit ir arī ukraiņu kopiena. paugurā virs pilsētas slejas Kazimira Lielā 14.gs. 40.

gados uzbūvētā pils, no kuras torņa paveras krāšņa pilsētas un Sanas ielejas panorāma. Interesanti, ka pilsētas mājiņu logos par godu Christus Corpus svētkiem ir ielīmētas uzlīmes.

Roztocze nacionālais parks. Šeit ir novērojami ļoti gleznaini apstrādāti pauguri, ūdenskritumi upēs, kā arī Polijas poniji, kas cēļušies no Prževaļska zirgiem. Mēs dodamies apskatīt ūdenskritumu kaskādi uz Tanew upes.

Zamosca (Zamość) ir pilsēta Polijas austrumos, Ļubļinas vojevodistē, apmēram 60 km no ukrainas robežas. Saukta arī par "renesanses pērli" un "Polijas Paduju". Vecpilsēta lieliski saglabājusi renesanses arhitektūru.

Pilsētas rašanās saistās ar magnāta jana Zamojska vārdu. kurš 1580.gadā lika pamatus pilsētai. Tika uzaicināti arhitekti no Padujas Itālijā, kuri uzbūvēja pilsētu vienotā renesanses stilā. Zamoscai izdevies paglābties no daudzo karu postījumiem. Ietilpst UNESCO mantojuma sarakstā. Nozīmīgākie objekti zamoscā: Katedrāle, Rātsnams, Lielais tirgus laukums, ko ieskauj divstāvu nami ar arkādēm.

Piezīme: Ceļojums noticis 2014.gada vasaras sākumā



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais