Tankkuģis „Kauņa” no 1978. gada 23. jūnija līdz 23. septembrim
|
Jūlijs Aldersons
|
Tankkuģis „Kauņa” no 1978. gada 23. jūnija līdz 23. septembrim
(attēli tāda paša nosaukuma galerijā)
24. jūnijā izgājām no Klaipēdas
25. jūnijā ienācām Ventspilī
26. jūnijā izgājām no Ventspils
21. jūlijā ienācām Halifaksā
22. jūlijā izgājām no Halifaksas
4. augustā ienācām Klaipēdā
5. augustā izgājām no Klaipēdas
10. augustā ienācām Brēmenē
11. augustā izgājām no Brēmenes
14. augustā ienācām Klaipēdā
15. augustā izgājām no Klaipēdas
16. augustā ienācām Ventspilī
17. augustā izgājām no Ventspils
28. augustā ienācām Laspalmasā
28. augustā izgājām no Laspalmasas
24. septembrī pienācām Klaipēdā
23. jūnijā
Atkal sākas jauns cikls. Pašā skaistā Jāņu vakarā sēžu savā jaunajā kajītē uz „Kauņas”, pa mazu maziņu iluminatoru spīd iekšā sīks gaismas stariņš no tā brīnišķīgā un klusā vakara. Vispār jau nu grēks sūdzēties – kopš iepriekšējā ieraksta turpat divus mēnešus esmu atpūties pašā skaistākajā vasaras laikā. Un tomēr tā negribas braukt projām! Vakar vakarā stacijā atkal izšķīrāmies ar Aizu. Tik sērīgi. Bet no rīta jau pamodos pie Klaipēdas. Un tad no vilciena ārā, kaut kādā privātā mašīnā iekšā un prom uz naftas piestātni. Nobraucām milzīgu gabalu cauri mežiem (vēlāk biju milzīgi pārsteigts, ka no tirdzniecības ostas vārtiem uz turieni kājām pa taisno var aiziet 20 minūtēs). Nu, tātad atbraucu – „Kauņas” nav! Iegāju pie dispečeriem – stāvot reidā, neesot priekš viņas kravas. Lai piezvanot ap deviņiem, tad jau būšot izlemts, kas tālāk. Nu, vellos! Lādēju sevi par to, ka atskrēju uz Klaipēdu, nevis kopā ar visiem uz Ventspili. Bet lādējos gan ne pārāk nikni, jo miegs nāk virsū un kur tu, cilvēks, tad paniknosies. Ar to pašu mašīnu atpakaļ uz staciju, noliku čemodānu un pats, laiku kavēdams, klīdu pa pilsētu. Skaista gan, un vēl īpaši tādā agrā rīta stundā. Tad atnācu atpakaļ stacijā, izpētīju, ka divpadsmitos iet vilciens uz Rīgu, sešos jau varētu būt mājās. Varbūt uzspļaut visam un laisties atpakaļ. Bet mājās tukšs, Aizas nebūtu. Aizbraukt uz Stučku? (laikam Aiza bija aizbraukusi pie brāļa Egila). Jau tā acis krīt ciet. Un tad atkal tāda skumīga atvadīšanās. Ap deviņiem piezvanīju – kuģi ievedīšot iekšējā reidā, uztaisīšot komisiju (laikam jau to robežas noformēšanu?) un tad izvedīšot atkal ārā gaidīt. Ja gribot, lai mēģinot tikt ar to kuteri. Brīdi atkal nosvārstījos – uz Rīgu vai uz kuģi, tad nolēmu tomēr noskaidrot, kādas izredzes ir tikt uz kuģi. Nu, ar karantīnas nodaļas palīdzību to arī izdevās tīri labi nokārtot un ap pusdienas laiku ieraudzīju savu jauno kuģi. Liels gan, bet pavecs (tas nekas, mazāk vibrēs), būvēts Ļeņingradā un ar to viss pateikts. Ar „banāniem” ērtību un apdares ziņā nesalīdzināt. Bet sava kajīte ir un ko vairāk vajag? Iepriekšējā feldšere, izrādās, pirms paša reisa nojukusi prātā, rīkojies starpoms. Satiku Ladiženskuju, „Šternberga” pavāri.
Iztīrīju kajīti, pārskatīju medikamentus. Nu gan ir īsts tukšums – pat šķēres neizdevās atrast. Pabeigšu rakstīt, tad jāpaskatās, kā atkūst ledusskapis, jāpadomā, kādus instrumentus pasūtīt (ja paspēšu).
24. jūnijā
Nu, pirmo nakti uz kuģa pārgulēju apbrīnojami labi. Tiesa, divas reizes pieklauvēja vakarā un vienu no rīta, īsi pirms septiņiem, bet tas bija domāts Taņai (viņa te dzīvoja visu reisu). No paša rīta aizdrāzos uz pilsētu nopirkt vismaz šķēres (pa nakti kuģis bija ienācis ostā), jo ambulancē nav nevienas pašas un nav pat ar ko nagus apgriezt. Un Aiza vēl projām braucot uzprasīja – vai nevajadzēs? Ar 15. autobusu, kas iet reizi stundā, pa garu, garu apkārtceļu aizkūlos uz pilsētu. Vienīgajā aptiekā, ko atradu, šķēru nebija, galantērijas veikals vēl ciet, laika arī nav. Ar taksīti aizdrāzu uz tirgu, pazaudēju taksīti, tad tomēr atkal atradu, bet šķēru nav. Braucu atpakaļ uz kuģi, noformēju atiešanu. Šķēres vēlāk tomēr izmainīju par ananāsu bundžu no 2. mehāniķa. Ananāsus 5 bundžas atradu lazaretē. Nu, tālāk pētīju savus krājumus. Nekas, medikamenti tomēr ir tīri pieklājīgi. Uzrakstīju pasūtījumus, atdevu starpomam, varbūt Ventspilī izdosies kaut ko dabūt. Kaut gan svētdienas dienā maza cerība. Nu, ja nebūs, iztikšu ar to, kas ir. Vakarpusē starpoms atnesa vēl dažas medicīniskas rokasgrāmatas. To nu, paldies Dievam, ir bagātīgi. Nu, un piecos pēcpusdienā atgājām. Diemžēl kuģis visai jūtami vibrē pat priekšgalā. Biju gaidījis, ka te vibrāciju nemaz nemanīs. Neparasti, ka nevar aiziet paēst pa telpām, jāiziet uz klāja un jāiet uz priekšējo virsbūvi (1., 2. att.). Trūkumu visādu te bezgala daudz. Bet tajā pašā laikā ir tajā kuģī kaut kas tāds, kas rada visai mājīgu noskaņojumu. Nu, vispirms jau laikam tie dēļu klāji. Tas ir tik patīkami metāla vietā pastaigāt pa koku (3. att.).
25. jūnijā
Pamodos no rīta Ventspils ostā. Nu, tas labi, jo baidījos, ka naktī neiznāks gulēt pienākšanas pēc. Kamēr gudroju, iet vai neiet pašam meklēt karantīnu, ap brokastlaiku daktere atnāca pati. Pēc tam aiznesu „Transflotam” pieprasījumus, bet šodien, bez šaubām, dabūt neko nevar un rīt jau nez vai te būsim. Pēc tam sāku medīt medicīniskās grāmatiņas. Vienu brīdi pēcpusdienā biju visai noraizējies, jo no visiem pārtikas darbiniekiem bija tikai pavāre un tā pati bez sanitārā minimuma, bet visos pārējos amatos gribēja salikt puišeļus – praktikantus. Nu, lai jau liek, bet viņiem taču nekā nav sanitārajās grāmatiņās. Pēc tam gan ieraudzīju, ka bakterioloģiskās analīzes ir, arī gada komisija izieta nesen. Drošības pēc aizgāju uz karantīnas nodaļu noskaidrot un tur pateica, ka lai jau iet. Paņēmu sanitāro žurnālu, aizgāju otrreiz un viegli un ātri ar to problēmu bija galā. Pēc tam izgāju uz pilsētu pastaigāties un izmirku cauri un cauri. Tagad lupatas žāvējas visos stūros. Atstiepu no ambulances otro segu, vakarnakt bija pavēss. Pirmais palīgs pazīstams, kopā esam bijuši uz „Aragvi”. Kas vēl? Uz kuģa atvests sunītis, kucīte Zita (4. att.).
26. jūnijā
Vakar vakarā traki nopietni sākām taisīties uz atiešanu, bet kad vienpadsmitos vakarā vēl nekas reāli netika darīts, nolēmu, ka jāliekas gulēt. Gan jau, ja tiešām aties, pamodinās. Un vienīgā komanda, ko kaut kad naktī izdzirdēju, bija iziet uz klāja un piesiet kuģi ar papildus trosēm (vējš esot krietni pieņēmies). Un atgājām tikai ap astoņiem vakarā. Ņēmām degvielu, ūdeni, produktus, dabūju arī es savus medikamentus un instrumentus. Drusku esmu sajaucis pasūtot. Izrādās, ka tas parastais instrumentu komplekts četros sterilizatoros tomēr ir „lielais”, nevis „mazais”, kā es biju domājis un pasūtījis. Tā nu dabūju „mazo” vienā sterilizatorā – viss, kas reāli vajadzīgs, bet nekā nav lieka. Bet labi ir, jo viss vajadzīgais ir. Jānotīra un tāpat jānoliek viss kopā pa rokai. Termometri nebija, aizgāju uz blakus kuģi „Rīga”, dabūju vienu. Pat ne no ārsta (tā tur nav), bet no vecākā palīga. Šodien nedaudz sāp galva. Uzzināju, ka ejam uz Labradoru un visai nožēloju, ka nepaņēmu savu neilona jaku. Un piemirsts atlass, kas ir ļoti bēdīgi.
27. jūnijā
Visu dienu nokrāmējos ar medikamentiem, pat launagu aizmirsu paēst. Nu puslīdz viss ir pārskatīts, sakrauts, nolikts, arī visi instrumenti nolikti pa ķērienam, tā kā reāli var strādāt. Laiks pavēss, uz klāja nav pārāk mīlīgi. Novakarē pagājām garām laikam Bornholmai. Paņēmu šahu, kedas. Visu dienu sāpēja galva, nupat tikai vakarā norima.
28. jūnijā
Pašlaik kuģis stāv. Nolaista laiva, aizbrauca uz kādu citu tankkuģi pēc 2. stūrmaņa. Mūsējais Ventspilī vidusauss iekaisuma dēļ pamanījās norakstīties un krastā nevienu citu tā arī neatrada. Pats šodien galvenokārt slaistos. No rīta auksts, vējains, nomācies. Ārprāts! Ko darīšu vienā kreklā un žaketē. Bet izmisums rada arī apņēmību – ar vārdu sakot, dabūju no bocmaņa lielisku fufaiku. Nu dzīve atkal rožaina. Pa druskai lasu Lemperta elektrokardiogrāfijas grāmatu.
29. jūnijā
Ejam. Nevaru saprast, pa kurieni. Kuģu tik daudz kā Lamanšā, bet tur taču mēs vēl nevarētu būt. Un gar kreiso bortu rēgojas krasts. Beltā vai kādos citos dāņu šaurumos mums vairs nevajadzētu būt. Laiks nomācies, vēss.
30. jūnijā
Nekā īpaša. Laiks nomācies, vēss, jūra rāma. Ieslēdza apkuri, nu karsts, ka bail. Šodien attaisīja bibliotēku. Hospitālī mēģināju iztīrīt špigatu (noteku), nekas neiznāca. Nu, drusku žēl, tā varētu kādreiz paplunčāties vannā.
1. jūlijā
Klasiski nositu visu dienu neko nedarīdams. Laiks nomācies, jūra pa druskai viļņojas, bet kuģis iet kā pa diedziņu, tikai pats vibrē.
2. jūlijā
Nupat svin flotes dienu, bet nekādas īpašas dzīvības nav. Vējš pieņemas spēkā, patiesībā jau laikam var runāt par vētru. Sāk šūpot. Tiesa gan, daudz mazāk, nekā attiecīgajos viļņos šūpotu „banānu”. Bet tomēr jūtami. Pa dienu pafotografēju viļņus, kas šļācās uz klāja. Bet nebija īpaši lieli un izteiksmīgi (5.-15. att.).
3. jūlijā
Laiks draņķīgs, šūpo. Visu dienu neko nedaru, lasu grāmatas, drusku uz klāja fotografēju viļņus. Briesmīgi šļācas ūdens aparātā, bail sabojāt.
4. jūlijā
Nekādu īpašu izmaiņu, tikai uz vakaru laiks sāk rimties. Vakar un šodien praktikanti mokās ar jūras slimību. Viens šodien tāds pusdzīvs tīrīja manu ambulanci. Maz jau nu bija jēgas. Apmainīju bibliotēkā grāmatas, lasu visu dienu, neko nopietnāku darīt negribas.
5. jūlijā
Šodien, paldies Dievam, laiks norimies un atkal dzīve rādās priecīga. Pirmām kārtām remdēju „kustību badu”, staigāju un staigāju riņķī. Tad sapotēju dažas bakas. Palasījos drusku grāmatas. Un tas arī viss. Rīt laikam satiksim pirmo kuģi, kas ņems degvielu. Bet uz rītdienu laiks atkal būšot sliktāks. Nav nekā sliktāka jūrā par to draņķa šūpošanu.
6. jūlijā
Nāk atkal virsū vētra, cilvēki nostiprina degvielas caurules, kas jau sagatavotas uz klāja degvielas došanai, lai viļņi tās nenorautu (16.-18. att.). Pa dienu gan samērā rāms, bet apmācies, lietus. Apkuri neieslēdz. Visu dienu taisījos sākt EKG studēšanu, bet tā arī neiesāku. Paspēlēju šahu ar elektromehāniķi. Bija tāda sajūta, ka viņš ir vājāks un tāpēc visu laiku spēlēju tik neuzmanīgi, ka gandrīz visas partijas zaudēju.
7. jūlijā
Šūpo, nu jau īsta vētra (19.-39. att.).
8. jūlijā
Saule no paša rīta, uz vakaru arī jūra sāka rimties. Fotografēju, vazājos pa klāju, lasu.
9. jūlijā
No paša rīta dodam degvielu BMRT (lielajiem saldētājtraleriem – 40. att.). Ik pa 3-4 stundām nākošais (41.-54. att.). Laiks nomācies, bet rāms. Uz pašu vakaru pēkšņi palika tāds silts un mīlīgs, kaut arī migla. Pēcpusdienā ieslēdza apkuri, pavisam omulīgi. Bet sāku manīt, ka pietrūkst darāmā. Fotogrāmatu esmu izlasījis, Lemperts, kaut pavirši, arī pārlasīts. Un ko tālāk? Vairāk nav ko lasīt. Kalt vienu un to pašu? Bez prakses tā kā tā aizmirsīsies. Un tajā pašā laikā krastā būtu nodarbošanos bez gala.
10. jūlijā
Viss bez izmaiņām. Dodam un dodam degvielu. Jūra rāma, bet riebīga auksta migla. Un, ņemot vērā rajonu, nekādu cerību, ka varētu būt labāk. Rīt gan sāksim iet nedaudz uz dienvidiem, bet daudz tas neko nevarētu izmainīt. Dabūjām ziņu, ka pēc tam, kad degviela būs izdota, atgriezīsimies mājās. Hm, drusku tā kā par ātru. Un ieiesim droši vien tad Halifaksā, no kuras jēgas visai maz. Nu, bet no vienas puses, kaut ko jau sadabūs arī tur, un ja arī nē, valūta būs uz rokas, un no otras puses – vēl viss var mainīties. Bet ja nekas nebūs nopelnīts, nevarēs kāpt nost no kuģa. Nu redzēsim! Traki izjūtu, ka pietrūkst ko darīt (ak Dievs, kas par jaunības maksimālismu man bijis – vajadzēja taču vienkārši pagulēt un viss būtu pārgājis). Ja nu vismaz varētu sauļoties, peldēties. Arī skriešana nekā nesanāk, laiks pārāk riebīgs (ā, nu zināms attaisnojums tomēr ir bijis).
11. jūlijā
Sāku jaunu, skaistu dzīvi. Piecēlos sešos, daudz un dikti pastaigājos pa klāju, spēlēju šahu, novusu. Sakārtoju medikamentu uzskaites grāmatu. Viļņi krietni aplauzījusi reliņus. Vecs gan tas kuģis. Starpoms stāstīja, ka pēckara periodā flotes remontam izlietots tik daudz līdzekļu, ka būtu varēts uzbūvēt trīs jaunas flotes.
12. jūlijā
Laiks pēkšņi kļuvis karsts un smacīgs, pēcpusdienā izklīda arī migla. Šodien piecēlos vēlu, neko jēdzīgu pa dienu nedarīju. Notīrīju un iesmērēju svaru stieni, kaitināju Zitu tik ilgi, kamēr šī man beidzot iekoda kājā. Sāk krist uz nerviem, ka Aiza atkal kārtīgi nesūta radiogrammas. Pašlaik mums astē piesējies milzīgs kubiešu traleris.
13. jūlijā
Nu, beidzot Aiza atsūtīja radiogrammu. Pārējais – nekā īpaša. No rīta saule, pa dienas vidu uzradās stiprs vējš un viļņi, bet pēcpusdienā atkal nomierinājās. Visumā silts. Ejam uz Seiblas rajonu. Spēlēju šahu, novusu, drusku palasīju Lemperta otro grāmatu. Bet pamazām sāku šaubīties, vai ir sevišķi liels labums no tādas pašmācības. Tāpat vien bez elektrokardiogrammu lentēm kalt, ko nozīmē tāda zobu kombinācija un ko šitāda – nez vai tas ilgi aizķersies. Un katrā ziņā, ja varētu krastā iekārtoties Medicīnas vēstures muzejā, tas man patiktu nesalīdzināmi labāk (iekārtojos, iekārtojos). Vakaros skatāmies „Atbrīvošanu”, redzēju visas tās sērijas, kas krastā pagāja garām. Interesanta filma gan.
14. jūlijā
Sauļojos, spēlēju šahu. Laiks skaists. Vairāk arī nekā. Pirmo reizi pa visu jūrā iešanas laiku sāk mesties garlaicīgi un paliek žēl velti nosistā laika. Bet neko darīt, nauda vēl jāsapelna.
15. jūlijā
Intensīvi sauļojos, praktiski visu dienu cauri. Spēlēju šahu, grāvu šodien visus pēc kārtas. Mugura sūrst, apsvilināta. Laiks saulains, jūra gluda. Visu dienu ap kuģi klaiņo zobenvaļi (tā laikam tulkojas „kosatka”). Bet ar fotografēšanu pagrūti, pie paša borta klāt nenāk. Jā, no rīta beidzot sataisījos uz skriešanu, paskrēju minūtes 20. Bet diezgan neērta te tā skriešana. Nu, un vēl ar lielu aizrautību lasu klauna Tarahno biogrāfiju.
16. jūlijā
Šodien diena atkal pelēka, noskaņojums arī uzreiz nokrities. Klīstu riņķī, spēlēju šahu, visai neveiksmīgi. Pusstundu no rīta skrēju, bet nav te ērta skriešana.
17. jūlijā
Atkal viss tas pats, piedevām vēl sāk šūpot. Šodien beidzot saplēsu espanderi, paņēmu jaunu.
18. jūlijā
Sauļojos, laiks skaists.
19. jūlijā
No rīta migla, bet pēcpusdienā lielisks laiks, sauļojos. Pat mēģināju piepildīt baseinu, bet sākumā bija jāizlaiž visādi dubļi, kas tur sakrājušies un par cik apkārt klīda kanādiešu patruļas kuģi, to lietu pārtrauca. Rīt beidzam dot degvielu, tad droši vien uz Halifaksu. Un kur tālāk, Dievs vien zina. Cerēsim, ka vēl ne uz Rīgu.
20. jūlijā
Nupat laiž nost pēdējo kuģi „Solnečnij bereg” (55.-62. att.). Un ejam uz Halifaksu (63.-65. att.). Laiks nomācies, mierīgs. Redzēs nu, kā rīt ies, ap šito pašu laiku jau visam vajadzētu būt cauri.
21. jūlijā
Pēcpusdienā ienācām Halifaksā (66.-78. att.). Karsts. Laikam tikai es un Halifaksas policisti vienīgie bijām žaketēs. Nu, labi vai slikti, bet visi 94 dolāri ir izdoti. Kas nopirkts un cik pelnīts, tūlīt sākšu skaitīt. Kaut kas jauns, ka sievietes sākot no 8 un beidzot ar 80 gadiem staigā pa ielām super īsos šortos un miniatūrās jaciņās ar plikiem vēderiem (ja jau pat man tas šķita neparasti, tad ko gan runāt par nabaga musulmaņiem). Jā, lielais skaitļotājs maksā 17, 52, mazais 8,27, džinsi pa 20, kasetes (magnetofona) 0,70 gabalā. Universālveikalu kompānija Woolco (nezinu gan, kāpēc esmu īpaši atzīmējis).
22. jūlijā
Nu, tātad tūlīt pēc pusnakts izgājām no Halifaksas. Iegājām un izgājām bez velkoņiem, ko redzu pirmo reizi. Līcī skaisti apgriezāmies, nopriecājos par pilsētas ugunīm un cauri arī bija. Šodien silts, mierīgs, bet miglains laiks. Nogulēju līdz pusdesmitiem, tad izmazgāju veļu, izdzēru pēdējo kafiju. Spēlējos ar skaitļotāju, lasu „Za Rubežom” un vispār ar dzīvi esmu apmierināts. Nosūtīju radiogrammu Aizai un arī savai kadru daļai – tādā tonī, ka ja šie gribētu mani nomainīt, man nav nekas pretī. Nez vai kas iznāks, bet ja iznāks, būs labi. Un naudas pietiks.
23. jūlijā
Nu, šodien tātad mēnesis jūrā. Diena kā uz pasūtījumu, tikai drusku nomākusies. Bet karsts, rāms, bezvējš. No rīta apskrēju 10 pilnvērtīgus riņķus pa 300 metriem, tad sarakstīju inventāra grāmatu, „A” grupas medikamentu (narkotikas, stipri iedarbīgas vielas) grāmatu un rēķināju, ka šodienai pietiks, citādi vēl var pārpūlēties. Pa dienas vidu pat sauļojos, vakarpusē piepildījām baseinu, krietni izplunčājos.
24. jūlijā
No rīta miglains, bet pēcpusdienā lielisks laiks. Peldējos, sauļojos, no rīta noskrēju savus 10 riņķus.
25. jūlijā
Nogulēju līdz deviņiem, jo vakar vakarā kaut kā nevarēju aizmigt. Karsts, murgi moka. Dienu nositu galīgi bez jēgas. Tikai ap pusdienlaiku biju galīgi piecēlies, no pusdienas līdz launagam ar kapteini spēlējām šahu, pēc pusdienām lasīju svaigās, Kanādā dabūtās „Izvestija”. Laiks apmācies, viļņi lieli, bet kuģis, par brīnumu, šūpojas diezgan maz.
26. jūlijā
Piecēlos sešos, apskrēju 12 riņķus. Pēc kafijas brīnījos, kāpēc no šitās Kanādā iepirktās kafijas nekāda mundruma. Nekā nesapratu. Tad izveidojās saulains, bet vējains laiks. Pafotografēju viļņus, ūdeni, tad aizvējā sauļojos un pļāpāju ar pirmo palīgu. Bet tad sāka šūpot tā, ka apgāzos ar visu solu, uz kura sauļojos. Un nupat jau šūpo tā, ka gāžas krēsli (79.-96. att.). Nupat nofotografēju īpatnējus saules starus. Saņēmu radiogrammu no Aizas.
27. jūlijā
Vēl šūpo pietiekoši, lai īstas omulības nebūtu. Saule aiz mākoņiem. Mēģināju baseinā sauļoties, bet auksts. Tā, ar vārdu sakot, diena nosista galīgi bez jēgas un patikas. Lasīt nav ko un arī negribas. EKG negribas ne virsū skatīties, tā ir tikai mūra sišana ar pieri. Jā, pagaidām svaigākās ziņas ka nākošais būs īss reiss uz Eiropu, tad atkal pie zvejniekiem.
28. jūlijā
No rīta pamodos puspiecos, piecēlos sešos, apskrēju 15 riņķus, tad staigāju līdz pusdienām, gulšņāju saulē pēcpusdienā. Ak jā, beidzot taču sadabūju FED, izfotografēju savu vienīgo 250 GOST filmu pie lielā stūresrata un citur. Drusku piegaismoju ar 300 W lampu soluksā, skati varētu būt iespaidīgi. Bet nejauši biju nobīdījis diafragmu nost no pilna atvēruma. Nez kas nu būs? (filma ir pazudusi bez pēdām) Soluksam saplīsa viens kvēldiegs, vakarā pārdega vēl viens un vienai lampai ieskrūvējot notrūka cokols. Laiks skaists, diezgan rāms, tikai daži mākoņi. Kur ejam, vēl īsti nezinām. Ventspils vai Klaipēda, pēc tam būšot īss reiss uz Eiropu, tad atkal pie zvejniekiem. Pēc tā īsā nez vai mainīs, bet pēc nākošā gan noteikti jātiek malā. Tad būs gan nauda, gan izejamās dienas.
29. jūlijā
Ņēmu un nogulēju līdz pusdesmitiem, visu dienu vazājos ar dullu un sāpošu galvu. Nosūtīju Aizai ziņu, ko vēl atvest, braucot ciemos, un nu ar nemieru gaidu ziņu, vai vispār atbrauks, jo diemžēl uz to nu Aiza nav sevišķi naska.
30. jūlijā
Pamodos atkal kaut kur naktī un taisni tādā brīdī, kad taisījos sākt sarunas par lielu kaudzi monētu, starp kurām bija ļoti daudz „poltiņņiku”. Nemaz nerunājot par to, ka pavisam nelaikā tika pārtraukta tā patīkamā nodarbošanās, arī aizmigt vairāk neizdevās. Piecēlos sešos, apskrēju 20 riņķus, bet pie īsta mundruma tā arī netiku. Diena vēsa, lielāko tiesu nomākusies. Tuvojamies Lamanšam. Pēcpusdienā bija mācību atomtrauksme. Izvērsām sanitārās apstrādes punktu - absolūti nosacīti. „Atomaptieciņām” derīguma termiņš 1971. gads. Garlaicīgi, ka bail, darīt nav ko, kaut kas tāds agrāk nav piedzīvots. Salauzu otro un pēdējo espanderi. Visu laiku moka doma – atbrauks Aiza vai neatbrauks.
31. jūlijā
Iepriekšējā vakarā aizmigt nu nekā. Jau ap divpadsmitiem kampu iekšā miegazāles, bet miegs vienalga nenāca. Pamodos ap desmitiem diezgan možs. Bet migla, lietus, pat espandera nav, ko spaidīt. Noķēru bibliotekāru, paņēmu šādas tādas grāmatas, lasu cauru dienu. Nupat vakarā laiks gan noskaidrojās. Īsi pirms vakariņām šķērsojām Grinvičas meridiānu un nu esam savā, austrumu, puslodē. Jā, gatavojoties uz šo reisu, tomēr esmu bijis nepieļaujami bezrūpīgs. Vismaz iespējām tīstīt filmas, taisīt kontaktkopijas, vecos ruļļus pārmazgāt un sagriezt gabalos – tam ir jābūt jebkurā gadījumā.
1. augustā
Pamodos atkal kaut kur naktī, piecēlos sešos, apskrēju 15 riņķus. Rāms, miglains laiks. Visu dienu līdz apdullumam lasu Gerharda Franka „Laupītāju bandu”. Bet ļoti patīk! (Vai, cik reizes pēc tam esmu to pārlasījis!) Gaidu kādu ziņu no Aizas.
2. augustā
Visu dienu riebīgi sāp galva.
3. augustā
Vakar naktī vienas šausmas – kaut dzēru miegazāles saujām, praktiski visu nakti tā arī neaizmigu. Dažas reizes uz īsu brītiņu. Bet no rīta sešos tomēr piecēlos, 10 riņķus apskrēju – rēķināju, ka tā ir vienīgā iespēja sevi kaut kā mobilizēt. Sešos bija spoža saulīte, septiņos jau necaurredzama migla, kuģis kauc. Ap vienpadsmitiem migla paklīda un parādījās Kronborga (97. att.). Tad nepaspēju ne atjēgties, kad ap vieniem jau Kopenhāgena. Biju to gaidījis tā ap launaglaiku. Tiklīdz pagājām garām Kopenhāgenai, tā atkal savilkās mākoņi. Tikai nupat vakarā atkal parādījās spoža saulīte. Dūša tā nekas, kaut tikai nu izdotos labi aizmigt un labi nogulēt nakti. Izdalīju hloramīnu, atradām vienu vīru, kas pēc medgrāmatiņas varētu būt par arteļščiku un rīt viņu tēlos. Žēl, Aiza klusē. Kaut nu būtu vismaz paziņojusi, ka nebūs. Bet it neko.
5. augustā
Nu tātad tā mana briesmīgā sieva ar izlūzušajiem zobiem atbrauca gan. Tiesa, satikšanās iznāca visai īsa un vēl jo vairāk man to noīsināja Klaipēdas karantīnas nodaļa. Bet nu viss aiz muguras (98.-100. att.), Aiza jau kaut kur tuvojas Rīgai, mēs, piekrauti līdz augšai ar dīzeļdegvielu, ejam uz Brēmeni (jā, tankkuģiem visas tās lietas notiek briesmīgi ātri (101.-105. att.)).
6. augustā
Biju laikam traki noguris, sešos gan dzirdēju zvanu, bet piecelties – nekā. Piecēlos ap pusdeviņiem ar diezgan sāpošu galvu. Dušā nodarbojos ar veļas mazgāšanu, tad staigāju, staigāju. Kapteinis izprasīja vienu espanderi. Nu, uz pēcpusdienu galva norima. Paspēlēju novusu, bet viens no kursantiem sasita mani lupatās. Paņēmu dažas grāmatas. Laiks diezgan vēss.
7. augustā
Piecēlos tikai pēc deviņiem. Diena silta, rāma. Ejam cauri Lielajam Beltam (106.-110. att.). Sauļojos, fotografēju uz diapozitīvu filmas.
8. augustā
Tā rāmi un mierīgi ejam. Rīt kaut kur ap pusdienu sola Brēmeni. Piecēlos sešos, apskrēju 20 riņķus, tad sauļojos. Pēcpusdienā fotografēju, vēlāk tā kā samācās.
9. augustā
Stāvam pie Vēzeres un gaidām, kad iesim uz Brēmeni. No rīta pamodos – stāvam. Eju gulēt – stāvam. Laiks rāms, bet nomācies. Brīžiem siltāks, brīžiem vēsāks, bet īstas omulības nav.
10. augustās
Pašlaik cīnāmies iekšā Brēmenes slūžās. Naktī jutu – ejam. No rīta pamožos – riņķī ūdens, krastu neredz. Kas tas par joku? Izrādās, ka pusceļā miglas dēļ esam pagriezuši atpakaļ un atkal izgājuši jūrā. Priekšpusdienu nobumbulēju, pēcpusdienā pasauļojos un pēc launaga sākām iet iekšā pa otram lāgam (111. att.). Fotografēju Brēmerhafenē ostu, tad šādas tādas celtnes, tad trāpījās viena atomelektrostacija. Lielu kuģu ceļā trāpījās maz, peld tikai liellaivas. Ieraudzīju domeņu krāsnis (112.-122. att.). Nu, un uz vakariņām pienācām Brēmenē (123.-125. att.). Ar briesmīgu nepacietību gaidu, kad rīt nopirkšu vācu katalogu (preces pa pastu).
11. augustā
Diena pavadīta patiešām vērtīgi. Divas segas, divi katalogi, vēl šādi tādi sīkumi. Ir, tā sakot, gan sirdij, gan prātam. Apkalpošana lieliska, „maklaks” pats ne tikai aizveda līdz bodītei, bet pat atveda atpakaļ. Cenas ļoti zemas. Briesmīgi žēl tikai, ka tās naudas tik maz. Laiks jau auksts, nomācies. Kuģi tagad vakarā beidza izsūknēt, saslējis degunu gaisā tā, ka tas iznācis ārā no ūdens.
12. augustā
Vakar vakarā izgājām, šodien pamodos jau tālu jūrā. Nogulēju līdz deviņiem, tā kā tā darīt nav ko un negribas arī neko. Laiks vēss, bet pēcpusdienā noskaidrojās, pat vēl baseinā pasauļojos. Atdevu grāmatas, sporta inventāru. Apnicis kā rūgta nāve (secinājums pēc 40 gadiem - nu tiešām vairs pats sevi nepazīstu).
13. augustā
Diena skaista, saulaina. Sarakstīju vēl dažus papīrus. Pasauļojos. Četros pagājām garām Kronborgai. Izfotografēju līdz galam diapozitīvu filmu. Pie Kopenhāgenas sataisījos fotografēt lidmašīnas, bet taisni trāpījām uz kāda lidojumu pārtraukuma.
14. augustā
Sauļojos un ar samērā lielu nemieru gaidīju pienākšanu. Tikai šodien pēc pusdienas beidzot atnāca ziņa, ka ejam uz Klaipēdu. Iegājām ostā ne mirkli neapstādamies, ja neskaita tās pāris minūtes, kamēr uzņēmām loci (126.-129. att.). Ap 19.00 ienācām, ap 20.00 vismaz ar medicīnu viss bija nokārtots, ieskaitot atiešanu. Karantīnas daktere gan izbļaustījās, izdraudējās, bet praktiski nekādus ļaunumus nedarīja. Nu, tad nu ar Klaipēdu uz ilgāku laiku man vairs darīšanu nebūs. Pēc Ventspils iešot uz CVA, pie Āfrikas (CVA laikam „centraļno vostočnaja atlantika”). Jā, ja šovakar būtu atbraukusi Aiza, tā būtu pavisam cita lieta nekā iepriekšējā reizē.
15. augustā
Ievilkās stāvēšana līdz vēlai pēcpusdienai. Nosūtīju uz Rīgu mantas, pat uz mirkli aizgāju uz jūrmalu. Bet diemžēl tā ievilkšanās bija tā pa gabaliem – sak, pēc stundas, divām atiesim. Un tad atkal tāpat. Tā kā daudz nekur aiziet nevarēja. Diena jauka, mežs un zāle smaržo tā, ka sirds raujas čokurā. Bet man maiņas neesot. Pēdējā brīdī „portnadzor” atrada, ka karantīnas daktere ir kaut kā kļūdaini noformējusi atiešanu un vēl patincināja mūs. Nu labi, iziešu vēl šito reisu, vismaz materiālā ziņā tam jābūt labam. Ja viss ies normāli, septembra beigās vajadzētu būt atpakaļ. Tad gan iznāktu krietns atvaļinājums.
16. augustā
No rīta sešos nozvanīja modinātājs. Pamodos, bet kuģis tā kā trīc, tad jau laikam vēl aizvien ejam. Miegojos, miegojos tā līdz pusseptiņiem, tad pie iluminatora – velns lai parauj, jau stāvam Ventspilī (130.-133. att.). Tiesa, taisni nupat kā sienamies klāt. No rīta puses aizgāju pasūtīt deratizācijas apliecību, tad sagaidīju sievišķi, kas atnāca izkaisīt laukumus (lai varētu saredzēt žurku pēdas). Tad aizgāju līdz „Transflotam”, no turienes piezvanīju medinstrumentu veikalam un uzzināju, ka kardiogrāfi ir kaut kādā speciālā sadalē (skat, žuļiks, laikam biju izdomājis par valsts naudu tikt pie spēļmantiņas), bet ātrās palīdzības kastes nav. Par cik maiņa bija gaidāma ne ātrāk par 14.00, aizbraucu paklaiņot pa pilsētu. Paldies Dievam, nopirku pasaules atlasu, tad vēl pāris „Orwo Chrom” filmu un divas platītes. Un tad tā rāmā garā soļoju uz kuģi. Kad atbrauca maiņa, izrādījās, ka trim cilvēkiem nav starptautiskās vakcinācijas apliecības. Nācās ar steigu meklēt, sadabūju blakus SESā. Tad ap pussešiem līdzšinējā ekipāža laidās prom un, vēl brītiņu nogaidījis, es devos uz karantīnas nodaļu un bez kādām formalitātēm dabūju atiešanu (kaut vēl šobrīd gaidām dažus cilvēkus, kam jāatbrauc ar vilcienu 22.00). Tad vēlreiz paklaiņoju, pat pa mežu, un atgriezos uz kuģa zem rāma, patīkama lietutiņa. Domāju, cik patīkami būtu par tādu priecāties mājās no lodžijas kopā ar Aizu. Palika vēl vecākais mehāniķis, elektromehāniķis, viens otrs no ierindas ļaudīm, arī Zita kopā ar saimnieku. Starpoms arī vēl te, bet cer, ka maiņa atbrauks ar vilcienu.
17. augustā
Gaidījām, gaidījām un beigu beigās aizgājām tikai šodien ap pusdienu (134.-138. att.). Naktī uzmodināja vecākais palīgs, steidzīgi bija ievajadzējies spirts. Jā, tā arī viņu nenomainīja. No rīta kaut ko sajauca ar komisijas pasūtīšanu un tā viss ievilkās. Nomainīju veļu, izmazgāju kajīti. Vispār sajūta tāda nedroša, sveši vien apkārt. Kaut arī taisni pie tiem „svešajiem” es taču sākumā ierados. Zita arī galīgi apjukusi, staigā asti kājstarpā iežmiegusi un aprej visus pēc kārtas. Diena pelēcīga, tagad vakarpusē skaidrojas.
18. augustā
Piecēlos sešos, apskrēju 11 riņķus, padzēru kafiju un sāku domāt, ar ko īsti nodarboties. Neko īpašu tā arī neizdomāju, galvenokārt sēdēju un spaidīju espanderi. Staigāt pa klāju diez ko negribas, ej nu zini, ko jaunā priekšniecība vēl saka par šitādu laika nosišanu darba laikā. Vēl vakar kapteinis atgādināja, ka būtu laiks gādāt ēdienkarti. Velns, kur tam deg? Būtu devuši jaunajai pavārei vismaz kādas dienas iestrādāties, taču pirmo dienu jūrā! Bet nē – dod ēdienkarti un tūlīt! Nu, vismaz tikdaudz izprasīju, ka sastādīsim pagaidām tikai trijām dienām. Un tā nu vēl nav uztaisīta un visu šo dienu guļ man uz dvēseles. Un pavārei arī laikam. Laiks rāms, pavēss, skaidrs.
19. augustā
Vakar vakarā ielasījos fantastikā, nolasīju līdz divpadsmitiem un piecēlos tikai astoņos. Līdz ar to diena tāda iebojāta, galva arī tā kā viegli sāp. Bet laiks brīnišķīgs, jūra kā spogulis (139. att.), apkārt daudz kuģu. Jau agrā rītā (cik nu agri piecēlos) pamanīju vienu visai lielu zili sarkanu kuģi tālu priekšā. Bet izrādās – tas iet projām. Nu, ne jau mums kādu apdzīt. Bet ap pusdienas laiku, kad uzrakstīju „Vaccination list”, skatos, tepat blakus mūsu kuģim spēcīga sliede ūdenī - kāds laikam nupat pagājis garām. Paskatos – mī un žē, mēs iedzenam to zili sarkano. Milzīgs tankeris, saucas, liekas, „Karolina Marsk”, iet tukšā, skrūve vairāk maļas pa gaisu nekā pa ūdeni. Un tā nu ņēmām šo un apdzinām (140., 141. att.). Vajag būt skaistiem uzņēmumiem uz diapozitīviem (nav gan saglabājušies). Un tā līdz pat vakaram – mums pa priekšu kuļas viens traleris, aizmugurē, pamazām atpalikdams, tankeris. Sapotēju bakas. Lasīju grāmatas. Par stundu griežam atpakaļ pulksteņus (nez ar ko tad beidzās ēdienkartes epopeja – visticamāk tā arī palika neuztaisīta).
20. augustā
Vakar skaisti un laicīgi nolikos gulēt, bet pamodināja klauvēšana. Tā jau nekad nav uz labu. Arī šoreiz ķēpīga lieta! Skvorcovs, Zitas saimnieks, vēl dienā sūdzējās, ka acī kaut kas graužot. Kaut kādu gruzīti it kā izvilku, aizgāja un vairs nerādījās. Un nu naktī modina. Ar vārdu sakot, kaut kas izrādījās iestrēdzis radzenē. Nomocījos kā dumjš, bet ārā izdabūt neizdevās. Ko tad nu? Paldies Dievam, tā graušana stipra nebija, sapilināju zāles acī, ieliku smēri – radzeni biju acīm redzami saskrāpējis, un aizgāja un līdz rītam mani nemodināja. Un vēlāk tā graušana pazuda, kaut gan svešķermenis, liekas, vēl tur. Piecēlos sešos, apskrēju 20 riņķus. Nu, un tad praktiski visu dienu lasu Blaumani un spaidu espanderi. Laiks skaidrs, rāms, bet traki auksts, bez fufaikas uz klāja nemīlīgi. Pēcpusdienā mācību trauksme, laidām lejā laivas (142.-150. att.). Viena laiva nolaižot tā nozvāļajās, ka likās, ka cilvēki pabirs ārā. Un pēc tam atkal nekā nevarēja to laivu nostādīt atpakaļ vietā.
21. augustā
Piecēlos drusku pēc sešiem, noskrēju 15 riņķus. Tālāk visu dienu spaidu espanderi. Pa dienas vidu lidoja patruļlidmašīna, nosvieda kaut kādu degošu daiktu. Dzirdēju, ka ar tādu it kā pārbaudot, vai neizplūst nafta – aizdegsies vai nē. Pirmais palīgs apslimis – ne ta apaukstējies, ne ta kaut ko nelabu ieēdis.
22. augustā
Noskrēju 20 riņķus, Bet vispār jūtos tāds saguris. Laikam taču pa kuģi klīst kaut kāds vīruss.
23. augustā
Noskrēju 20 riņķus. Visu dienu noslaistījos, lasīju grāmatas. Ejam cauri Biskajas līcim, jūra samērā rāma, tikai nupat tagad, vakarā, viens otrs vilnītis sāk uzšļākties uz klāja. Diena nomākusies. Jāsaka, ka attiecības ar jauno komandu laikam iegājušas normālās sliedēs, kapteinis, pirmais liekas tīri prātīgi cilvēki. Vecākais palīgs pagaidām vēl tā kā lec jaunajai priekšniecībai acīs, bet jācer, ka pāries. Ko nu vairs – jaunā, vecā. Tagad mūsu komanda un Dievs vien zina, cik ilgi būs kopā jāstrādā. Šodien tātad divi mēneši, kopš es uz kuģa. Apēdu par godu tam kompota burku. Tiem mēnešiem vajadzētu būt tīri labi un vērtīgi pavadītiem, bet galīgi to uzzināšu, kad nokāpšu krastā (tas ir, kad izpārdošu sapirktās panckas).
24. augustā
Redz kā iet, kad izsitās laukā no miega. Kaut arī vakar piecēlos sešos, tomēr vakarā aizmigt nevarēju, jo kaut kad – aizvakar laikam – biju iedzēris miega zāles. Tā nu ap vienpadsmitiem dabūju tās dzert atkal. Uzcēlos astoņos. Naktī uz brīdi pamodos – tā kā šūpo, jūrā viļņi. No rīta arī viegla šūpošana, pa vilnim uz klāja, pavēss. Bet ap pusdienlaiku pēkšņi viss izmainījās. Jūra gluda, zila, silts. Sauļojos, lasīju „Dimitrovs pret Gēringu”. Nupat trešo reizi griežam pulksteņus atpakaļ. Jā, saņemta ziņa, ka tūlīt ieiesim Kanārijās un pēc degvielas izdošanas tūlīt atpakaļ uz Baltiju. Nu, to vēl neviens nevar zināt.
25. augustā
Piecēlos sešos, apjozu 21 riņķi. Laiks silts, skaists. Nepeldamies, jo maz saldūdens, nevar lieki darbināt dušas. Ūdeni stingri normē. Nevar saprast, kur viņš paliek. Līdz pusdienai pastaigājos, no pusdienas līdz launagam spēlēju šahu ar 4. stūrmani. 4:3 manā labā. Pēc tam lasīju „Zinātņu kandidātu”, vakarā sēdēju kopkajītē un pļāpāju. Raidstacijas priekšnieks nesen nopircis „Opeli” un dikti interesanti stāsta savus piedzīvojumus.
26. augustā
Piecēlos sešos, apskrēju 25 riņķus, pēdējos kopā ar raidstacijas priekšnieku. Bet šodien abās pusēs salika šļūtenes – cauri ir ar to skaisto skriešanu. Paspēlēju 4. stūrmanim divas partijas. Šodien īsti karsts, pārģērbos šortos.
28. augusts
Kaut kā aizmirsies ierakstīt vakardienu. Bet nekā īpaša tur nebija. Pašlaik aizmugurē paliek Laspalmasas ugunis, bet garastāvokli krietni bojā tas, ka Ira – pavāriene – saslimusi, nogāzās ģībonī. Vispār jau laikam nekā sevišķa – resna kā blāķis, pārkarsusi, alu sadzērusies, vēders sāpot pirms menstruācijas. Velns tur var saprast, pašlaik guļ, nevar saprast, vai no tā omnopona vai alus – visticamāk, no abiem kopā. Ienācām Laspalmasā jau vakar vakarā, bet ostā ieveda tikai ap pusdienu (151.-154. att.). Pirmā grupa aizgāja īsi pirms vieniem, trijos jau atpakaļ. Otrā, es arī, ap pusčetriem, sešos atpakaļ. Iepirkāmies „Sovispanā”. Tas ir kaut kas jauns, patika tā viduvēji. Liels, plaša izvēle, viss uz vietas, bet nav tās apkalpošanas, kas pie „maklaka”, cilvēki tur strādā algotu darbu, apkalpo klientus, kuriem pretenzijas mazas. Un esot drusku dārgāk nekā pie maklakiem.
29. augustā
19.15 atnācām galā un sākām pieņemt pirmo klientu. Paši stāvam uz enkura, tas nabags žonglē apkārt un cenšas pietauvoties (155.-159. att.). Vienam matrozim kaut kas viegli, viegli sāp apendiksa rajonā. Bet nekādi vēderplēves kairinājuma simptomi nav. Baroju ar besalolu un tetraciklīnu. Mierinājums tas, ka lielās bāzes apkārt ka biezs. Laiks pēkšņi kļuva vēss, nu, pareizāk sakot, vēsāks.
30. augustā
Šodien tādi kā svētki – kuģim divdesmit otrā dzimšanas diena. Yiesa, neko īpašu nesvin, tikai vakarā cālis-tabaka, ļoti garšīgs. Dodam degvielu lielajiem traleriem. Geduljanam apendikss vairs nesāp. No rīta 10 riņķi, Zita skrēja, skrēja pakaļ, beigās, dullā, iekoda. Novakarē izdeva pa vienai – kafiju, riekstus, gumiju, ananāsus. Piepildīja baseinu. Nu, liekas viss. skumstu pēc mājām.
31. augusts
Vakar pēcpusdienā sākām skriet uz dienvidiem un ap septiņiem vakarā atskrējām. Nu, kuģi visriņķī un šausmīgi smird RMU (ribomučnije ustanovki – zivju miltu ražotnes, kur zvēru barībā un laikam arī mēslojumā pārstrādā zivju atkritumus un standartam neatbilstošas zivis (reizēm arī atbilstošas, ja pārstrādes cehi pārslogoti)). Visu dienu zvērīgi garlaikojos, staigāju pa saulīti, šķirstīju enciklopēdiju. Vakarā sapulce - ”podvedenie itogov” Vairāk arī nekā.
1. septembrī
No rīta nepārvarams slinkums, piecēlos pusastoņos. Nekā īpaša šodien nav, vienīgi cilvēki centīgi nodarbojas ar makšķerēšanu, bet ne sevišķi veiksmīgi (160., 161. att.). Tiesa, viens tuncis gan tika noķerts un izcepts. Bet ūdenī tomēr pa kādai zivij redz. Sākumā noturēju par haizivīm – dikti jau nu lielas, bet tad izdomāju, ka tām jābūt zelta makrelēm. Laiks rāms, karsts, kajītē 29 grādi. Nomainīju grāmatas. Kapteinis interesanti stāstīja par Špicbergenu.
2. septembrī
No rīta drusku skrēju, bet jutos kā salauzts. Diena krietni vēsāka nekā vakar (bet, protams, vēl aizvien karsta). Cita nekā jauna.
3. septembrī
Slinkums, neskrēju. Karstāks nekā vakar. No pusdienas ejam uz dienvidiem – Gvinejas Bisau rajonu. 4000 tonnas izdotas, 6000 vēl jāizdod. Vairāk nekā. Aiza tā ilgi klusē.
4. septembrī
Piecēlos sešos, apskrēju 10 riņķus. Bet grūti gan – karsts, smacīgi. Sauļojos, peldējos. Pēcpusdienā divas drausmīgas lietusgāzes (162.-165. att.). Ejam uz dienvidiem.
5. septembrī
Kajītē +31. Diena nomākusies, brīžiem līst. Piecēlos sešos, apskrēju 11 riņķus, sauļojos (pēcpusdienā vēl brīžiem bija saule). Pēcpusdienā peldējos. Šodien devām degvielu SRTMK „Patriots” (166.-170. att.). Ņēma no mums cigaretes, nez ko vēl, sadeva gliemežvākus, bruņurupuču bruņas, krabju spīles. Vakarā pēc 1. palīga ierosinājuma taisīju priekšlasījumu par to, kas jādara, lai nesaindētos ar zivīm.
6. septembrī
No rīta nogulēju līdz pusastoņiem, jo, raugi, vakar ielasījos ļoti interesantā grāmatā „Satikšanās ar Nefertiti”. Priekšpusdienā lasīju tālāk, bet tad izdzirdu mežonīgus bļāvienus, troksni, traci (171.-177. att.). Izrādās, uzķērusies zelta makrele. Drošs paliek bailīgs, parādījām zvejniekiem, šie ar tālskati nopētīja – jā, karaliskā makrele. Nu, vai zini, es arī iedegos. Zivs taču liela, vismaz pusmetru gara, skaisti zila un zeltaina. Tikai galva kaut kāda dīvaina. Arī ūdenī viņa izskatās ārkārtīgi skaista, siluets kā haizivij, ar plaši izplestām krūšu spurām, spilgti, spilgti zilā krāsā. Ar vārdu sakot, noķēru trīs. Ēsmai metās virsū visai dzīvi, uzķērās stingri. Spārdīties neko daudz nespārdās. Nu, noķēru, galvas, lai, nocirtu – tās ir indīgas. Viena pēc nociršanas vēl tā trīcēja man rokās – var just, ka vēl dzīva, pašlaik mirst. Vispār sajūta diezgan riebīga. Un zivis pēc tam laikam vienkārši izsvieda pār bortu. Draņķīgs sports, nevar vairāk tā darīties. Peldējos, sauļojos, šo to pafotografēju. Vakar dabūju silikagelu, ieliku maisiņā pie fotoaparāta, nu nevajadzētu rūsēt.
7. septembrī
Sāk uztraukt Aizas klusēšana. Ka tikai nav kas noticis. Nogulēju līdz astoņiem, liekas, pat nedzirdēju pulksteni. Dienu situ nost bez kādas īpašas jēgas. Karsts. Zivis ūdenī nav. Peldos, sauļojos. Otrais mehāniķis krietni apdauzījis kāju. Biju uzlicis spirta kompresi, tad ihtiolu. Pietūcis ir, bet sarkanumu neredz. Vecākais mehāniķis vakar apsvilinājies saulē. Lai pierādītu medicīnas spēku, uztriepu uz krūtīm veselu tūbiņu prednizolona smēres, bet šis pēc tam ņem un ielien baseinā. Pavāriene izkaukusi elektromehāniķim ventilatoru un pēc tam viņš to ierauga 4. mehāniķa kajītē. Nu vaid pa visu kuģi, ka viņš apkrāpts. Šo to pafotografēju (178.-190. att.).
8. septembrī
Vakar vakarā likās, ka viens BMRT (lielais saldētājtraleris) ietrieksies pakaļgalā. Nāk virsū pilnīgi nenovēršami. Tomēr beigās nogriezās sānis un padeva atpakaļgaitā. Vakar mežonīgs negaiss, zibeņi, pērkoni. Pēc kinofilmas par Ordžonikidzi nosēdējām līdz divpadsmitiem un spriedām, vai Staļins bija labs vai slikts. Gulēt negāju, jo, pirmkārt, patika negaiss, otrkārt, nupat jau par daudz sāku pierast pie miega zālēm (ko lai dara, ja viņas vienmēr tik kārdinoši pa rokai), jāmet nost. Šodien tā nu esmu ne sevišķi izgulējies. Dabūju beidzot radiogrammu no Aizas. Lasu „Jautro evaņģēliju”. Briesmīgi nepatīk šitā ņirgāšanās. No rīta uzbrāzās negaiss, pēc tam visu dienu nomācies. Uz klāja tā kā būtu drusku vēsāks, kajītē kā bija +30, tā arī paliek.
9. septembrī
Vakarā iedevām degvielu „Robertam Eihe” un sākām iet uz ziemeļiem. Bet vēl darbs nav pabeigts, jo palicis pāri kāds krikumiņš degvielas, kas pa ceļam kaut kam jāatdod. Šurp esam nākuši 12 dienas, tātad atpakaļ tas pats, pat par dienu mazāk, atkrīt Laspalmasa. Tātad atgriezīsimies ap 20. septembri. Nu, labi jau būtu, ja varētu norakstīties. Bet ja nē, tad iznāk tukša nervu bojāšana (ārzemju ostās jau neviens par mums neinteresējas, bet padomju ostās, sevišķi jau dzimtajās, te šāda kontrole, te tāda, te tas nav kārtībā, te kaut kas cits. Pilnīgi noteikti Daugavgrīvas bāka daudz labāk izskatās, kad no viņas attālinās, nekā kad tai tuvojas). Tā lūk - ir gaidu (pat nevar teikt „mājas”. Nesaukšu taču par mājām to acumirklīgo ieskriešanu Ventspilī, vai, pat vairāk, Klaipēdā), ir baidos. Jāsāk rakstīt reisa ziņojums, jāsataisa kārtībā visi papīri. Vispār jau ej nu zini, ka vēl neaiztriec kaut kur projām uz pavisam citu pasaules malu bez kādas iešanas uz Baltiju.
10. septembrī
Visu dienu slaistos no viena kakta otrā, garlaikojos, nevaru izdomāt, ko darīt. Ap pusdienas laiku pagājām garām Dakārai, tā, ka varēja redzēt pilsētu. Laiks tā kā par kādu drusciņu kļuvis vēsāks. Bet visai nenozīmīgi. Priecājos par lidojošām zivīm. Skaidri izpētīju, ka viņas lido aktīvi, t.i., spārni (spuras) vibrē un acīm redzami rada celtspēju. Stūrē, sagriežoties uz vienu vai otru pusi ar visu ķermeni. Nu, un brīžiem vēl piedod ātrumu, pakuļot ar asti ūdeni. Vakar vakarā redzēju interesantu filmu par neatkarības piešķiršanu Somijai. Vakaros ar zobu knaiblēm laužam vārītas krabju spīles.
11. septembrī
Vakar nācu pie secinājuma, ka ne pie kāda gala bez miega zālēm netikt – vēlu aizmieg, vēlu možās. Karstums arī traks, traucē gulēt. Iekampu trīs tabletes un nogulēju līdz pusastoņiem, pat modinātāju nedzirdēju. No rīta vēl bija karsts, bet nu jau vēsāks. Vakarā, kad atnācām pie pēdējiem klientiem, pēkšņi auksta migla, lietus smīkņā. Auksts. Visu dienu garlaikojos, pētīju lidojošās zivis. Nofotografēju pārejas tiltiņu īpatnējā rakursā (191., 192. att.). Dabūjām ziņu, ka ejam uz Klaipēdu, nākošais reiss pa taisno uz SZA (severo-zapadnaja atlantika). Iedevu kapteinim raportu par norakstīšanu, nosūtīju neoficiālu radiogrammu saviem kadriem un Aizai – lai iespēju robežās paklapato un katram gadījumam taisās atbraukt uz Klaipēdu.
12. septembrī
Nolasīju beidzot šovakar lekciju par ģenētiku – ar labām sekmēm (nu, nu – kas māk, tas dara, kas nemāk, tas māca citus, kā jādara. Nez ko es tur būšu gudri runājis, pats neko nezinādams). Pār jūru dūmaka – laikam taču no smiltīm. Tās pārklāj visu kuģi. Uz kuģa daudz sīku putniņu – dzelteni, sarkaniem vēderiem, visādi. Noskrēju 10 riņķus no rīta, desmit vakarā. No rītdienas jāsāk kārtot papīrus.
13. septembrī
Piecēlos tikai ap astoņiem, visu dienu tā kā sāp galva. Diena nomākusies, bet kajītē vēl turas +26, +27. Šķirstīju „Jauno gvardi”, lasīšanai viņa ir par daudz garlaicīga. Mēģināju sākt rakstīt papīrus, ierakstīju drusku profilaktisko apskašu žurnālā, bet tad pārņēma slinkums (jā, šitā kaite mani moka jau kopš bērnības). Starpomam piemeties radikulīts, sadevu visas iespējamās zāles. Norunājām ar pirmo, ka pie gadījuma pastāstīšu par Rīgu, viņam vakardienas uzstāšanās visai patikusi.
14. septembrī
Pusseptiņos piecēlos, apskrēju 10 riņķus. Ceturtajam stūrmanim uz pēcpuses uzmeties augonis, uzlīmēju ihtiolu. Diena saulaina, vēl diezgan karsts, kajītē pat līdz 27 grādiem. Visu dienu nolasīju diezgan interesanti uzrakstītu grāmatu par Tuhačevski. Nu, interesanti jau bija, bet jēga nekāda, galva galīgi dulla. Starp citu, sarakstīju tomēr to profilaktisko apskašu žurnālu (nekādu apskašu, protams, nav bijis) un ēdiena proves noņemšanas žurnālu (nu, iespējams pat, ka vienu otru reizi esmu ielīdis virtuvē). Atnāca radiogramma no Aizas – kur jāiet interesēties par manām brīvdienām? Ak, sieviešu loģika – viņai jāprasa jūrā, kur Rīgā atrast Baseina slimnīcu. Nu, bet kaut ko līdzīgu jau es biju gaidījis, tāpēc arī laicīgi nosūtīju ziņu.
15. septembrī
Nupat ceturtais stūrmanis sasita mani šahā, sabojāja garastāvokli. Bet laiks burvīgs. Mēness laistās uz gludiem, gludiem viļņiem, kluss, rāms. Rīt, starp citu, sola mēness aptumsumu. Savilku šodien visus galus kopā ar inventāru, ķēros arī pie savām tabletēm, bet tad nācu pie secinājuma, ka tas būs viens ķepīgs un lieks darbs. Sarakstīšu tāpat uz acumēru. Salauzu atkal vienu espanderi. Palicis pēdējais. Nofotografēju ceturto stūrmani ar sekstantu (193.-196. att.). Ielādēju aparātā pēdējo filmu. Atkausēju ambulancē ledusskapi, nomainīju visām gultām veļu. Vakarā noskrēju 15 riņķus.
16. septembrī
Vakar vakarā lāga nevarēju aizmigt, šodien nogulēju līdz astoņiem. Savedu kārtībā medikamentu grāmatu, uzrakstīju nodošanas aktus, pieprasījumus medikamentiem, visu saštempelēju. Sakārtoju laivu aptiekas.
17. septembrī
Pēkšņi auksts, migla. Nogulēju līdz astoņiem, tad sakārtoju medikamentu noliktavu, sametu jūrā visādus krāmus, norakstītās zāles. Izpētīju pārtikas bloka medicīniskās grāmatiņas, pat sarakstīju un apzīmogoju nosūtījumus uz Klaipēdas baseina poliklīniku. Sarakstīju visus atlikušos papīrus, palicis tikai reisa ziņojums, atskaite par spirtu, spirta pieprasījums, ambulatorās kartes un hlora režīma žurnāls. Ceru taču, ka mani nomainīs. Ja krastā šitāds ne pārāk patīkams laiks, tad taču cilvēki pārāk pie krasta neturēsies. Raidstacijas priekšnieks iedeva austiņas televizoram. Ak jā, vakarā 20 riņķi. Šitas laiks lieliski dzesē, var skriet, cik grib.
18. septembrī
Nupat radiogramma no Aizas – maiņa būšot. Paldies Dievam! Bet Aizai laikam tomēr jāsaka, lai brauc – ej nu zini, ka kaut kur kaut kas nesaķeras ar to maiņu. Šodien 40 riņķu – 20 no rīta un 20 vakarā. No rīta tāds spirdzinošs gaiss, skaidrs mēness, zvaigznes. Pa dienu laiks sabojājās, bet vakarā atkal noskaidrojās. Sataisīju kārtībā laivu aptieciņas, noplombēju. Uzrakstīju, apzīmogoju, parakstīju reisa ziņojumu. Un kā krastā, tā fotolaboratorijā iekšā un ārā vairs nē (197.-258. att.).
19. septembrī
Brīnišķīga, skaidra rudens diena. Ejam pa Lamanšu, redzams Francijas krasts. Vakar pavisam nemanot esam izgājuši cauri Biskajas līcim. Tā nelielā šūpošanās pa dienas vidu – tā arī bija tā briesmīgā Biskaja. Piecēlos šodien pusdesmitos, vakarā 20 riņķu. Noskaņojums ļoti patīkams, kā smags slogs nost no kakla. Nosūtīju Aizai ziņu, lai drošības pēc tomēr atbrauc.
20. septembrī
No rīta agri, taisni kamēr taisīju rīta skrējienu, izgājām cauri Padekalē. Pirmo reizi tā īsti ieraudzīju, ka Anglijas krasti tiešām ir balti. Visu dienu situ nost laiku kā varēdams, vakarā stāstīju par Rīgu un Latviju, bet šoreiz diezgan neveiksmīgi. Pagaisis tomēr daudz kas no atmiņas (studiju laikā piestrādāju par ekskursiju vadītāju) un vairs nav tās loģiskās ķēdes un kārtības, kā jāstāsta. Bez tam viena lieta ir stāstīt reāli uz vietas, pavisam cita – runāt teorētiski. Nebiju domājis, ka tas būs tik grūti.
21. septembrī
Beidzot taču sašūpoja. Tā nu visu dienu gulšņāju, pļāpāju, situ nost laiku. Ja paveicas, jau 24. varu būt mājās. Gaidu un nevaru vien sagaidīt.
22. septembrī
Ejam jau cauri dāņu šaurumiem, pēc pāris stundām būs Kopenhāgena. Pagaidi, tad jau tagad jābūt Kronborgai. Nē, neredz vēl ugunis. Nu, šā vai tā, naktī no 23. uz 24. būsim pie Klaipēdas. Kad Klaipēdā, tas cits jautājums. Nupat saņēmu ziņu no Aizas, ka biļeti jau nopirkusi, bet pati saslimusi. Redzēs, kas nu būs. Līdz sestdienas vakaram vēl divas dienas, ja nav nekas nopietns, var izveseļoties. Dod nu Dievs, ka nekas nesaķertos ar maiņu. Šodien satikām „Cēsis”, ņēma no mums miltus un maizi, izstāstīja, ka atkal atļauts vest automobiļus. Tad jau arī pirms promiešanas viens derētu. Bet vēl jāaprēķina tā sīki ekonomiskais efekts. Nu, kaut nu šis būtu uz ilgāku laiku priekšpēdējais ieraksts.
23. septembrī
Nu, tātad trīs mēneši jūrā. Bet sitiens ar mietu pa pieri – maiņas nav. Nu varbūt vēl kas noskaidrosies, bet pagaidām oficiāla telegramma nav. Un Aiza arī apslimusi, nez kā būs ar atbraukšanu. Bet no otras puses, vēl šis reiss un tad pfu, pfu, pfu, visam parādam par dzīvokli vajadzētu būt uz grāmatiņas. Un tad kārtīgu atvaļinājumu un var sākt reāli domāt par kāpšanu krastā. Tā kā visumā ar to domu esmu samierinājies, ja tikai atbrauktu Aiza. Vakarpusē 20 riņķi. Laiks mierīgs, Bet vēss. Pienāksim rīt tā ap septiņiem, astoņiem. Jācer, ka Aiza šobrīd taisās uz vilcienu.
Tā kā nākošais ieraksts ir 12. novembrī uz „Dubultiem”, tad acīm redzot maiņa tomēr atbrauca.