Noslēpumainā Karnātaka III. Zem debesu dušas

IMPRO CEĻOJUMI 18.03.2016 9 min lasīšanai 39 foto

Musonu laiks piepilda izdegušo Dienvidindijas zemi ar valgmi, reizēm rada plūdus un postījumus, taču zem šīs debesu dušas mostas dabas brīnumi, ko mēs saucam par ūdenskritumiem. Tradicionāli musonu laiks ir no jūnija līdz septembra sākumam, un tad strautiņi pārvēršas varenās upēs un varenas upes- vēl lielākās dzīvības artērijās. Dekānas plakankalnes zemes slāņus veidojuši vulkāniskie procesi, tāpēc te kā pamatieži sastopami granīti, gneisi, kvarca laukšpati. Sastopot tādu cietu kāpli savā ceļā, upe krīt..Un cilvēki brauc skatīties, iedvesmoties, attīrīties un vienkārši priecāties. Jāsaka, ka mans ceļojums iekrita decembrī , kas bija laiks, kad upes jau savu ūdens jaudu pa lielam bija zaudējušas, taču visi apciemotie ūdenskritumi bija elpu aizraujoši un iedvesmojoši.

Ceļā no Bengalūru uz Maisūru mani sagaida Kaveri upe ar 98 m augto Šivanasamudra ūdenskritumu. Tas ir dvīņu ūdenskritums, jo upes straume sadalās divās lielās straumēs: Baračukki un Gaganačukki,un vairākās mazākās , kas musonu sezonā saplūst kopā, sasniedzot vairāk kā 300 m platumu un radot pamatīgu ūdens masu, kas gāžas lejā ar lielu spēku. Ne velti tulkojumā šī ūdenskrituma vārds nozīmē “Šivas jūra”. Šī vieta uz Kaveri upes nozīmīga indiešiem kā Āzijas pirmais hidroelektrostacijas projekts, saukts par Šivanasamudram, kas uzbūvēts jau tālajā 1902.gadā un joprojām darbojas. Kādam varbūt pietiek ar skatu no augšā esošā skatu laukuma pie Baračukki straumes, taču, man vajag visu izpētīt un pieskarties debesu dušai savām plaukstām, tāpēc lumpačoju lejā pa pakāpieniem, apzinoties , ka pa tiem nāksies kāpt arī augšā. To ir gana daudz, -neskaitīju cik. Nokļūstot pie pašas upes, redzu daudzas brūnas acis, kas peldas, mazgājas, priecājas, vai vienkārši sēž un skatās to, kā citi priecājas ūdens šļakatās. Laiks ir spiedīgi karsts, tāpēc nav brīnums, ka tik liela piekrišana peldei zem dabiski krītoša ūdens.Pieejot tuvāk, kļūst skaidra indiešu sabiedrības pieņemtā kārtība- peldas tikai vīrieši, pie tam apakšbiksēs, kuru krāsa reizēm saplūst ar viņu ādas krāsu un tad izskatās visai jancīgi, -liekas, ka tur viņi kaili bauda ūdens priekus. Ko dara dāmas? – Visbiežāk sēž un skatās, kāju pēdas ieliekot ūdenī, vai taisa selfijus, dažas pieskata bērnus un mantas, vēl dažas-drosmīgākās – tomēr iebrien ūdenī, taču ar visu tērpu. Tā te pieņemts. Kails sievietes ķermenis peldkostīmā ir un paliek kails ķermenis, kuru nepieklājas rādīt citiem un punkts. Brīdinājuma uzraksti vēsta, lai sargājam mantas , jo zagļu te cik uziet. Nodomāju, nu gan īsti krimināla vieta.. Esmu te viena gaišādainā ar lielu fotoaparātu rokās, un nemanot sev pievēršu uzmanību. Neviena cita rietumnieka. Jau sameklēju kādu daudzmaz uzticamu seju, pie kuras iešu lūgt palīdzību, ja kāds man mēģinās ko nočiept. Negribētos jau, ka mani te aptīra pašā ceļojuma sākumā. Taču pēc mirkļa man pielec, kāpēc šie uzraksti. Neviens no cilvēkiem nav tik liels zaglis kā cilvēkiem līdzīgie radījumi – pērtiķi. To te ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Dažs kasās, kāds dzer ūdeni no krītošās straumes, vēl kāds mēģina pielavīties cilvēkiem , lai kaut ko nočieptu, un daudzi citi vienkārši lēkā visapkārt. Tāda dzīvelīga atmosfēra te lejā, dzīvesprieks kūsā un apmierinātas indiešu sejas smaida ūdens putās. Puikas lec no klinšu paaugstinājuma ūdenī, citi vienkārši stāv un dzesējas zem brīvdabas dušas, vēl citi spēlē spēles un draudzīgi sarunājas. Tā kā man nebija, kam uzticēt savas mantas, tad ūdenī iebridu tikai līdz ceļiem kā indiešu sievietēm pieklājas, un tālāk raitā solī kāpu augšup pa kāpnēm jau atveldzēta un iedvesmota.

Pēc diezgan gara pārbrauciena mani sagaida Indijas ūdenskritumu karalis, kas tiek raksturots kā viens no pasaules iespaidīgākajiem, lai gan ir tikai astotais augstākais ūdenskritums Indijā – 253 m augstais DžogFalls.Kāpēc nosaukums DžogFalls? – Izrādās vietējā kannadu mēlē “džoga”nozīmē “ūdenskritums”. Apzinos, kas esmu sausajā sezonā, tāpēc īpašus pārsteigumus negaidu. Musonu sezonas laikā, jo īpaši augustā un septembrī te noteikti elpa aizraujas un stundām var vērot šo dabas brīnumu, jo pirms ceļojuma izpētīju fotogrāfijas un man bija priekšstats, kas tur varētu mani sagaidīt. Jā, decembris nebūt nav labākais laiks apciemot šo ūdenskritumu, jo mani sagaida dažas visai vārgas tērcītes , kas krīt no pamatīga augstuma bez kāplēm un iekrīt dziļi izgrauztā aizā. Turklāt, upes augštecē uzbūvēta hidroelektrostacija, kas pēc musonu sezonas regulē ūdens daudzumu Šaravati upē.Cilvēku te joprojām daudz, un, visi kā jau visur, – vietējie tūristi. Indieši ļoti mīl ceļot: ģimenes ar maziem mikroautobusiņiem, kas piekrauti ar mantām un pārtiku līdz jumtam, cenšas tajos vēl satilpināt visus bērnus kaut kur pa vidu mantām, lai dotos tālāk uz nākamo objektu. Jāsaka, ka nudien šis ūdenskritums ir gana iespaidīgs arī decembrī savu dimensiju dēļ. Augstums, no kura tas krīt, varētu atgādināt skatus no Venecuēlas galda kalniem, kur lejup krīt pasaules augstākais ūdenskritums Anhels. Iespējams, ka atrodot īpašu skatu laukumu, līdzīgus foto var uzņemt arī te. Klinšainās, kailās sienas ieskauj tādu kā iedobi, kuru upe izgrauzusi, un virs tās abos ar veģetāciju klātajos krastos ir uzbūvētas ēkas. Uz mirkli iztēlojos, kā te izskatās musonu laikā augusta beigās un septembrī, un man aizraujas elpa. Šoreiz pietiks ar iztēli , jo zinu, ka es te vēl noteikti atgriezīšos. Tā vietā, lai teiktu visiem zināmo teicienu: “Redzēt Parīzi un mirt”,kāds indiešu dzejnieks teicis līdzīgi: “Pirms aizver acis, palūkojies uz DžogFalls.” Un es šiem dzejnieka vārdiem pievienojos.

Netālu no DžogFalls man nākas nakšņot dziļā Dienvidindijas džungļu viesu namā, kurā notiek remontdarbi, taču mans namiņš atrodas zem banānkoku lapām un palmām, ļoti plašs un ērts, turklāt ar džungļu simfoniju visas nakts garumā aiz loga. Logu attaisīt gan nav ieteicams, jo tad bezmiega nakts ir garantēta- istabā salidos tādi lidoņi, kas atradīs jebkuru miesas plikumu, lai tiktu pie savas barības. Tāpēc uz šādu pasākumu neparakstos un klausos sanoņu, čirkstoņu, pilēšanu, putnu saucienus un lapu čabēšanu tāpat vien,- aiz aizvērta loga. No rīta manu uzmanību pievērsa pie mājiņas izbērti koši oranži - zaļgani augļi. Iztaujājot vietējos pavadoņus, mans intelekts apgaismojas- tie taču beteļrieksti! Nu ne gluži rieksti, kas ēdami kā esam to pieraduši. Patiesībā tie ir arekas palmas , sauktas arī par beteļpalmu, augļi. Tos kopā ar beteles lapām indieši izmanto pāna pagatavošanai, jo rieksti satur alkaloīdus un vēl visādas stimulējošas vielas, kas rada vieglu eiforiju un palīdz sagremot barību, tāpēc pānu košļā pēc ēdienreizēm. Karnātaka ir Indijas beteļpalmu lielākā audzētāja, un apgādā teju visu valsti ar šiem palmu augļiem. Arī vijīgās sirsniņveida beteles lapas, kurās ietin arekas riekstus, pavalstī aug griezdamās. Pie manas mājiņas gabalu tālāk jau stāv kaudze ar maisiem, kuros sapakoti beteļrieksti, lai tos tālāk vestu uz tirgu.Kas tad ir šis maģiskais košļājamais augu vīkšķis, kas ne tuvu nav līdzīgs khatai, kādu košļā Tuvo Austrumu zemēs? Pāns ir beteļlapās ietīti arekas palmas augļi kopā ar dažādām citām garšas pastiprinošām piedevām un savā gala variantā izskatās kā zaļa,piramīdveidā satīta lapa, reizēm kā tūtiņa ar pildījumu pa vidu. Indiešu vidū tas ir ļoti populārs. To paveidi un garšas piedevas ir visdažādākās. Pāns var saturēt arī tabaku un tad jau efekts ir pat apdullinošs, taču es vēlāk Mumbajā izvēlējos pānu ar augļu garšu un vēroju tā satīšanas procesu. Jāsaka, ka pāns reti pārdodas jau gatavā veidā, jo ātri bojājas, to nevar transportēt un uzglabāt. Tas vienmēr tiek pagatavots pircēja acu priekšā, ietinot beteļlapās tieši tās sastāvdaļas, kas tiek pieprasītas. Uz ielas manis pasūtītajā pānā tika ietītas gan žāvētas zemenes, gan sukādes, gan substances, kuras nepazinu, gan visādi džemi-viens pat ar zelta pārslām bagāts, kas Indijā visur raksturīgi,- sudraba un zelta lapiņas tiek izmantotas saldumu dekorēšanai. Tad nu izmēģināju, kā tas ir košļāt un apēst (jo ārā nekas netiek spļauts, lai gan ir daudz pāna paveidu, kurus arī spļauj ārā) tādu vidusdaļā zeltītu pānu, un jāsaka, ka tas ir labāks par visiem saldumiem, ko parasti ēdam pēc maltītes. Pāns pats par sevi ir saldens (tādu vismaz gatavo sievietēm) ar savelkošu garšu. Nejutos ne apdullusi, ne eiforijas pilna, taču pāns man ļoti iegaršojās un zinu, ka tā būs viena no daudzām lietām, kas man pietrūks, atgriežoties Latvijā.

Pa ceļam uz nākamo ūdenskritumu karali, piestāju arī Sirsi pilsētiņā, kuru dēvē par Karnātakas ūdenskritumu galvaspilsētu, jo te visapkārt ir vairākas “krītošās upes”, kā arī tā ir beteļpalmu un garšvielu galvaspilsēta Uttara Kannadas reģionam. Pilsētā atrodas vietējās dievības Marikambas templis jau kopš tālā 1688.gada. Tiem, kas tic astroloģijai un nākotnes paredzējumiem, te notiek rituāls, kura laikā meklētājs uzdod jautājumus, un priesteri griežas pie dievības pēc atbildes. Te tiek pieņemti ļoti daudzi svarīgi ikdienas dzīves lēmumi par to, ko un kad pirkt un pārdot, kādu profesiju izvēlēties, kad slēgt laulības utt. Ieejot tempļa pagalmā caur vārtiem, kurus sargā lieli, košās krāsās izkrāsoti akmens ziloņi, mani apbur krāsu kolorīts. Sienas un arkas apgleznotas ar dažādiem hinduisma mitoloģiskiem tēliem un krāsu spilgtums apžilbina mani. Uz baltās sienas karmīnsarkanais tonis ir satriecošs, pie tam visas detaļas mākslinieciski smalki izzīmētas. Pamanu tempļa pagalmā steliņģi, kurā asti švitina ūdensbifelis. Izrādās, tā ir viena no hinduisma tempļu tradīcijām, iespējams , kāda rituāla veikšanai, varbūt pat rituālais dzīvnieks, kuru vēlāk upurē tempļa dievībai, taču cilvēki nāk un pieskaras bifelim, saņemot tā svētību. Citi aizdedz eļļas lampiņas pie tempļa sienas un lūdzas. Atdodu arī es savu godu Marikambai un laiks doties tālāk.

Tikai 17 km attālumā no Sirsi nomaļā vietā atrodas vēl kāds savdabīgs objekts, kas reti tiek iekļauts tūristu maršrutos. Tas ir Šalmalas upes posms, kurā tās krasti izrotāti ar tūkstošiem lingamu un tāpēc tiek saukta par Sahasralingu (no sanskrita “sahasra” nozīmē “tūkstotis”). Lingams ir dieva Šivas pielūgsmes simbols. Upes straume nes līdzi savu stāstu, kas gadu simtiem sens un pulcē ļaudis šajā vietā. Upes melnie akmeņi bijuši pietiekami mīksti, lai jau 17.gadsimtā tās krastos Sirsi karalis radītu šos akmens skulpturālos darbus, kas izskatās ļoti iespaidīgi. Ja jau Šiva pārvietojas ar bulli Nandi, tad tam noteikti jābūt klātesošam, un tā arī ir: lingamiem pretim lūkojas Nandi. Indiešu sievietes un bērni upē plunčājas, kāds mēģina šķērsot upi un iegāžas, vēl kāds fotografē un visi priecājas par patīkamo veldzi uz gludajiem un mākslinieciski skaistajiem akmeņiem. Maha Šivaratri svētkos te plūst tūkstošiem hinduistu, lai svinētu gada lielākos svētkus, kas veltīti dievam Šivam.

Trešais no ūdenskritumu karaļiem, ko sastapu savā ekspedīcijas laikā, noteikti ir 310 m augstais Dudhsagara ūdenskritums, kas ar savu varenumu liek sajusties mazākai par skudriņu. Tulkojumā no hindi tas nozīmē “piena jūra”. Tā tas tiešām arī izskatās jau pa gabalu: no augstas klints pārkares, kurai malu nevar saskatīt, stāvot pakājē, krīt lejā baltas piena putas. Lieku lietā iztēli, lai uzburtu ainu musonu laikā, kad te saputojas varena piena late un tā krīt lejup pa vairākām klinšu kāpnēm šaurā tecējumā, radot majestātisku dabas ainavu. Šai dabas gleznai vēl specefektu piedod garām slīdošie vilciena vagoni, jo kritumam pāri tā apakšējā trešdaļā izbūvētas dzelzceļa sliedes. Dudhsagars atrodas Goa pavalsts pašā austrumu stūrī pie Karnātakas robežas un nokļūšana uz ūdenskritumu prasa 1,5 h braucienu džipā vienā virzienā kopā ar vēl tādiem pašiem dabas mīļotājiem, no kuriem lielākā daļa runā krievu valodā. Brauciena laikā par miegu nevar būt ne runas -ceļš ir tik bedrains un divreiz nākas šķērsot upi, ka pēc brauciena vienā virzienā izkratītas ir visas ķermeņa šūnas ,un ,ejot savām kājām pa taku, mans vestibulārais aparāts turpina uzturēt sajūtu,it kā ķermenis vēl joprojām kratītos pa bedraino ceļu. Ejot kājām pa taku līdz ūdenskritumam, visapkārt lēkā pērtiķēni, kas zaglīgi skatās, ko varētu nočiept. Brīdinājuma zīmes vēsta, ka aizliegts barot pērtiķus, un , ja kādu pieķers to darām, draudēs sods (laikam jau naudas sods). Taču vai tad cilvēks kādreiz ir ievērojis brīdinājumus, kas salikti uz zīmēm? Daudzi pat tās neizlasa un pērtiķēni tomēr tiek baroti. Tas viņus pieradina pie cilvēku sabiedrības. Pašā piena jūras pakājē ir paliels upes posms, pat tāds kā neliels ezeriņš, kurā atļauts peldēties. Tā kā esmu no paša rīta, tad cilvēki pagaidām tikai sarodas, pārģērbjas un metas ūdenī. Krievu valoda skan visur apkārt un nākas sev uzdot jautājumu, vai es tiešām atrodos Indijā? Sēžot uz akmens, vērojot cilvēkus un priecājoties par ūdens nerimtīgo tecējumu, vienu brīdi aizmirstos, līdz man aiz muguras kāda dāma skaļi sāk kliegt. Pagriežos un ieraugu, ka mans maisiņš ar pusdienām nopirktajiem banāniem manu acu priekšā pazūd viena draiska pērtiķēna rokās. Noreaģēt nebija iespējams, - tas viss notika sekundes simtdaļas laikā. Nu labi, iztikšu bez pusdienām,- labi, ka nepaķēra vēl saulesbrilles. Vārdu sakot, te cilvēks nevar justies atslābis un savas mantas ir jāpieskata visu laiku. Turpinu vērot piena upes plūdumu, uzburot ainu no leģendas par skaisto princesi, kas dzīvojusi mežā uz robežas ar karaļa pils īpašumiem. Viņai ļoti patika mazgāties tuvējā ezerā un pēc peldes princesei bija rituāls dzert saldinātu pienu no zelta krūzes. Kādu dienu viņa pamanīja, ka tiek novērota. Tas bija daiļš princis, kas stāvēja starp kokiem un, acis nenolaidis, vēroja skaisto, kailo sievieti. Nosarkusi no kauna, princese izlēja pār savu kailo augumu visu pienu, tā radot improvizētu aizkaru, kas noslēptu viņas augumu no prinča acīm, kamēr kāda no kalponēm ietērpa viņu drānās. Kalnu nogāze ar balto putu tecējumu vēl šobaltdien liecina par princeses kautrību un tikumību. Droši vien, ka jaunais pāris pēc tam apprecējās un dzīvoja laimīgi, taču par to leģendas klusē. Kamēr ceļoju savā iztēlē, cilvēku te saradušies ļoti daudz. Acīm redzams, ka šai vietai ir kāda magnētiska pievilkšanas spēja. Krītošais ūdens attīra domas un miesu, un, viennozīmīgi, šis ir viens no Indijas visskaistākajiem ūdenskritumiem. Piena upes šķīstīta, varu doties tālāk.

Guna Kalna

Ceļojums uz Karnātaku : http://www.impro.lv/pdf/2016/Indija_Karnataka_26sept2016.pdf