Noslēpumainā Karnātaka I. Ievads
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Arābijas jūras zeltaino smilšu piekraste ar dzidri zilo okeāna ūdeni un palmām kā no skatu kartiņām, Rietumgatu auglīgās nogāzes un klinšainā, izkaltusī Dekānas plakankalne iezīmē sejas vaibstus maz zināmai un līdz šim maz izpētītai pavalstij Indijas dienvidos, kas tulkojumā nozīmē ”paaugstinātās zemes”-Karnātaka. Tas ir ceļojums cauri Indijas kultūrai, vēsturei, šodienai, izkausējot sevi dabas daudzveidības krāšņumā un caur dažādu ticību skatu punktiem sniedz ieskatu pašam savās debesu dzīlēs. Indijas kontrastu daudzveidība nebeidzas tikai ar krāšņiem dabasskatiem un tērpiem, valodu jūkli, rūpīgi organizētu haosu ielās, bagātību vai nabadzību, ko redz parasta tūrista acs. Iztēlojaties, ka tā ir zeme, kurā gandrīz visas Eiropas valstis kā mozaīku gabaliņi ir saliktas kopā vienā teritorijā, tāpēc Indija vienmēr spēs pārsteigt pat pasaules visrūdītākos ceļojumu gardēžus. Kārta pienākusi atklāt Karnātaku, kur vārda tiešā nozīmē, tūristu takas ir neiemītas un pirmatnējas dabas skaistuma sajūsmas apvītas. Ļoti iespējams, tāpēc arī Karnātakas Tūrisma Departaments izgudrojis savas pavalsts moto: “Onestate. Manyworlds.”(Viena pavalsts. Daudzas pasaules.)
Karnātaka ir bijusi mājvieta dažām no Āzijas visspēcīgākajām impērijām senajā vēstures posmā un viduslaikos, un piesaistīja tā laika inteliģenci- filozofus un mūziķus, veicinot literatūras un abu klasisko Indijas mūzikas formu attīstību:Karnatisko un Hindustāni. Jāpiemin Karnātiskās mūzikas tēvu -PurandaraDasa (1484-1564), kas sistematizēja visu Karnātiskās mūzikas apmācības sistēmu; izgudroja un ieviesa apmācības pamatprincipus un pakāpenisku mācību stundu sistēmu. Ap 1000 viņa kompozīciju saglabājušās līdz mūsdienām. Svarīgi piezīmēt, ka pretstatā citām subkontinenta pavalstīm sievietēm šeit tikusi izrādīta patiesa cieņa, kā to savos novērojumos minējuši 16.gs.portugāļu ceļotāji. Sievietes bija un ir aktīvas visās dzīves jomās, sākot ar dažādiem mākslas veidiem, grāmatvedību un beidzot ar cīņas sacensībām un literatūras sacerētājām. Turklāt, tieši no Karnātakas nāk visvairāk Indijas prestižās literatūras balvas –Džnānapith ieguvēji- veseli astoņi. Savā stāstā izmantošu arī britu ieviesto apzīmējumu “karnatisks”, lai apzīmētu tikai šim reģionam piemītošas īpatnības.
Piezemējoties Indijas zemē, modernajā un jaunākajā lidostā, kas atvērta tikai 2014.g.-Mumbajā, dodos uz vietējo lidojumu termināli, kurā gaida lidojums uz Bengalūru. Uz to neved tā saucamie shuttle vilcieni vai mazi autobusi, bet gan liels un visai sagrabējis autobuss, kurš tiek piepildīts līdz lūpai, ka daži pat stāv kājās. Krēsli mīksti un 20 minūšu laikā esmu jau vietējā terminālī, lai pēc dažām stundām nosēstos vienā no Indijas modernākajām pilsētām.
Silikona ieleja Indijā?
Pasaules kartē mūsdienu Indiju nudien nevar uzskatīt par lēnas attīstības valsti, neskatoties uz lielu nodarbināto skatu lauksaimniecībā un bieži redzamo ciemu iedzīvotāju primitīvo dzīves veidu, lauku apstrādi ar vēršiem un koka arkliem, dzīvi kleķa būdiņās un vienkāršo ēdienkarti. Indija ir kontrastu zeme, iespējams, pasaulē visspilgtāko un dažādāko pretstatu zeme, kur vienlaikus dzīvo pasaules bagātākie cilvēki un graustu iedzīvotāji; kur ir pasaules mitrākā vieta un reizē sausuma izdedzināti līdzenumi; kur vienlaikus mīt visdažādākās reliģijas, kas miermīlīgi pastāv līdzās; kur valodu buķete un cilvēku pasaules uzskati piedzīvo savu daudzveidību viskrāšņāk kā jebkur citur uz zemes, nerunājot jau nemaz par dabas veidotiem kontrastiem. Viena no mūsdienu Indijas spilgtākajām attīstības tendencēm ir fiziski netaustāmās informācijas tehnoloģijas. Ne velti ASV esošo Silikona ieleju (Santa Klāras ieleja Kalifornijā) piepilda pasaules spožākie prāti ne no vienas citas zemes kā tieši no Indijas. Un sava Silikona ieleja ir arī Indijai-štata galvaspilsēta, trešā lielākā un otra visstraujāk augošā Indijas pilsēta - Bengalūru. Tiesa, tā gan neatrodas ielejā, bet gan Dekānas līdzenumā. Par “Dārzu pilsētu” saukta, tā ir viena no Indijas vismodernizētākajām pilsētām, rietumnieciska, lepna dāma ar debesskrāpju izraibinātu matu ērkuli, izrotāta grezniem dārziem un dravīdu stila tempļiem tā dižojas Indijas dienvidu vidienē. Kopš 90-tajiem gadiem te aizsākās augsto tehnoloģiju attīstības bums, debesskrāpju būvniecība, un kārē pēc labāka atalgojuma, plašākām darba iespējām te sabrauca un apmetās uz dzīvi liels skaits cilvēku. Dažu gadu laikā iedzīvotāju skaits palielinājās par vairākiem miljoniem, kas sadārdzināja kopējās dzīvokļu izmaksas, radīja sezonālu ūdens nepietiekamību, lielāku piesārņojumu, rietumniecisku dzīves veidu ar bāriem un disko klubiem, neierobežotu alkohola patēriņu un radīja pilsētu, kurā pārvietoties ar auto var tikai tad, ja ir daudz brīva laika, krietns avīžu žūksnis līdzās, kaut kas dzerams un ēdams. Nacionālais autobraucēju hobijs ir stāvēt sastrēgumā, kas var aizņemt 3-4 stundas. Arī man nācās piedzīvot ikdienišķu sastrēgumstundu- lai atrastu rezervēto viesnīcu, taksometra šoferis burtiski lauzās cauri mazām vienvirziena ieliņām, cauri dārzeņu kaudzēm ielas malās, staigājošām govīm, kravas auto, kuri izlādē/ ielādē kravu, gar armatūras stieņiem un visām iespējamajām autodetaļu variācijām no jaunām līdz pat lietotām, gar auto darbnīcām, cauri mēbeļu tirdzniecības kvartāliem līdz beidzot tiek atrasta rezervētā viesnīca. Toties pilsēta nekad neguļ un spējusi kaut daļēji atrisināt sastrēgumu problēmu: tajā ir viens no modernākajiem metro Indijā, kura patriotiskais nosaukums “Namma metro” nozīmē “Mūsu metro”: pirmā līnija atklāta 2011.gadā un papildus līnijas 2015.gadā. Kā nekā, te dzīvo vairāk nekā četras Latvijas- 8,5 miljoni iedzīvotāju, kuru skaits ik gadu turpina pieaugt.
Par pilsētas nosaukuma izcelsmi versijas ir vairākas, taču populārākā ir saistīta ar leģendu par 12.gs.Hojsalu dinastijas karali Vīra Ballalu I, kurš devies medībās, un kā jau klasiski stāstos tas mēdz būt, - pie reizes apmaldījies mežā. Noguris, izsalcis, bez GPS un mobilā telefona viņš saticis nabadzīgu, vecu sieviņu, kas viņu pacienāja ar vārītām pupiņām. Pateicībā šai kundzei, karalis nosauca šo vietu par “benda-kaal-uru” jeb “vārīto pupiņu pilsēta”, kas vēlāk tika izrunāts kā Bengalūru. Tiesa, šis nosaukums arī ir gana jauns, tikai no 2006.gada, kad pirms tam esošais angliskotais nosaukums Bangalore tika aizstāts ar kannadiešu valodas vārdu Bengalūru. Karnātakieši runā kannadu valodā, un tā ir oficiālā štata valoda, kurā tiek teiktas visas svinīgās uzrunas un kuru māca visās skolās.
Dekānas plato lēdija Bengalūru kļuva par pilsētu 16.gs., kad Vidžajanagaras impērijas hinduistu vietvaldis KempeGovda te uzcēla fortu ar nocietinājumu mūriem un četriem skatu torņiem, paredzot, ka reiz šī pilsēta izpletīsies tālu aiz šīm robežām, un tas patiešām ir noticis. 17.gs.sākumā pilsēta kļuva par Bidžapūras sultanāta daļu, kas nozīmēja jaunu islāma arhitektūras ēku būvniecību. No rokas rokā pārgājusi dažādiem valdniekiem, Bengalūru atkal nonāca hinduistu –Vadijārurādžu- pārvaldījumā, kad Moguluimprators to pārdeva Maisūras karalistei. Viss ritēja gludi , līdz 1758.gadā VadijāruradžaČikkaKrišnaradža II tika gāzts no troņa, lai atkal atdotu šo pilsētu musulmaņu rokās- vienam no vēstures aktīvākajiem militārājiem ģēnijiem Indijas subkontinentā- Haideram Ali. Patriotiskie dienvidnieki jau laikus saprata britu kolonizācijas plānus, tāpēc Haiders Ali pilsētā izveidoja plašu ieroču ražošanas arsenālu, lai nodrošinātu savu sarežģīti veicamo pret-britu kampaņu. Viņa darbu turpināja inteliģentaisdēls, slavenais “Maisūras tīģeris” - sultāns Tipu, kas bija arī lielisks dzejnieks un izcils tā laika valdnieks. Sapnis par modernas, industriālas valsts izveidi mudināja Tipu sadarboties ar eiropiešiem, iesaistot tos savas valsts izveidē. Britu karaspēks nesnauda, un atkaroja no Tipu daļu teritorijas un bagātības divu karu laikā, līdz 1799.g.gāza sultānu no troņa, visu varu nododot Maisūras maharadžas rokās. 1809.gadā pilsēta kļuva par militāru apmetni britu karaspēka vienībām. Kļuvusi par Maisūras prinču valstiņas galvaspilsētu, Bengalūru saglabāja savu suverenitāti Britu impērijas laikā. Pēc valsts neatkarības pasludināšanas 1947.g.tā kļuva par Maisūras štata galvaspilsētu, šo titulu saglabājot arī pēc 1956.gada, kad tika izveidots Karnātakas štats.
No vēstures ielecot mūsdienās, jāpiemin, ka Bengalūru sastāda ap 38 % IT eksporta daļu Indijas ekonomikā.18 km no pilsētas centra atrodas vecākais tehnoloģiskais parks, kuru izveidoja jau 1994.gadā sadarbībā ar Singapūru. Tajā slejas 10 augstceltnes un katrai dots savs nosaukums, piemēram, Radītājs, Atklājējs, Izgudrotājs, Ceļotājs, Aviators u.c. Te apmetušās tādi pasaules giganti kā IBM, Xerox, Tesco, Shell, Airtel, Vodafone u.c. Bengalūru ir arī Indijas Kosmosa pētniecības aģentūras mītnes vieta ,kā arī militārās tehnoloģijas galvenais centrs, bez tam arī Kannadas filmu industrijas mājvieta, kur katru gadu tiek producētas ap 80 jaunu filmu.
Lai nu paliek IT augstās tehnoloģijas, jo ne velti pilsētu sauc arī par Dārzu pilsētu. Viens no slavenākajiem ir jau pieminētā sultāna Haidera Ali 1760.g.aizsāktais botāniskais dārzs LalBagh, kas tulkojumā nozīmē “sarkanais dārzs”. To pilnveidoja sultāna dēls Tipu, kurš te ieviesa daudz eksotisku augu, un mūsdienās tas ir viens no vecākajiem Dienvidāzijas botāniskajiem dārziem 97 ha platībā. Briti kā jau dārzu mīļotāji te ieviesa savus uzlabojumus, atveda savus dārzniekus, uzlaboja apūdeņošanu un celiņu izveidi, un joprojām īpašu vērību izpelnās plašā stikla siltumnīca, kuru tikai nosacīti var saukt par siltumnīcu- tas ir stikla paviljons, kas uzstādīts 1856.g., par paraugu ņemot Londonas Kristāla pili. Tajā notiek ikgadēji ziedu šovi, kas pulcina visas Indijas ziedu mīļotājus, savukārt, katru mēnesi te notiek tādi kā folkloras svētki, kas pulcina visus karnātakiešus uz kopīgām dejām, dziesmām un teātra izrādēm. Dārzā aug kāds koks ar nosaukumu “ Karalienes puķu koks”, kas stādīts 1955.gada 13.decembrī paša Ņikitas Hruščova rokām. Turklāt, te aug arī viena no vecākajām Indijas araukārijām, kuru stādījis dārza Eiropas kurators 1860-tajos gados. Tomēr man kā visādu pauguru un augstieņu mīlētājai kājas pašas nesas uz parka augstāko vietu- centrālo kalnu. Agrā rīta stundā, saulei austot, piedzīvoju pacilājošu mirkli kalna korē, tālumā redzot Silikona ielejas debesskrāpjus, krēslas nomaiņu ar gaismu, baložu čalas sev apkārt un vietējos iedzīvotājus vingrojam sev līdzās. Kāds indietis uzvalka biksēs ar botām kājās un ziemas cepuri galvā (lai gan ir ap +18 C agrā decembra rītā) sirsnīgi lūdzas pie mazas svētnīcas kalna galā. Jauna diena ir sākusies. Cilvēki modušies un dodas savās ikdienas gaitās. Ienākot dārzā, uzraksts vēsta, ka šo vietu dēvē arī par pilsētas plaušām un skābeklis šeit ir bezmaksas, - tāpēc elpojiet to dziļi un ilgi!
Otra pilsētas zaļā “plauša” ir Kabona parks, kuram iepretim majestātiski slejas 1956.gadā celtā Sekretariāta ēka , saukta par VidhanaSoudha. Grezna kā svētku torte no granīta un porfīra celtā ēka ar zeltītiem Ašokas lauvu kapiteļiem jumtu pīlāru galos bija toreizējā premjera ideja - iedomāta kā “visas tautas pils”, jo Vadijāru dinastija nodeva savas vadības grožus Indijas centrālajai valdībai. Ārēji tās arhitektūras stilu nav iespējams raksturot vienā vārdā, taču speciālisti to dēvē par neo-dravīdu stilu. Tauta, savukārt, šo grezno ēku iesaukusi par DienvidindijasTadžmahalu. Nodomāju, - cik labi, ka tas nav mauzolejs, kur apglabāta kāda svarīga persona, bet gan Karnātakas valdības un gudrāko prātu sēdvieta. Šāda tipa ēkas, tiesa gan, - izmērā mazākas nācās redzēt arī citviet, ceļojot pa Karnātaku. Tā ir tikai šai pavalstij raksturīga, īsti karnātiska arhitektūras iezīme. Katrā ziņā, Bengalūru ir lēdija, kura prasa daudz vairāk laika tās iepazīšanai, un es te vēl atgriezīšos, kad būs runa par Austrumu pasaku pilīm.
Guna Kalna
Ceļojums uz Karnātaku : http://www.impro.lv/pdf/2016/Indija_Karnataka_26sept2016.pdf
