TURĪNA. MARATONS.
|
Aivis Vaļulis
|
Neliels atskats hronoloģiskā secībā uz Turīnas maratonu.
Četri mēneši līdz startam: šļūkāju pa plašajām interneta dzīlēm, laicīgi plānoju, kā nosvinēt Latvijas dzimšanas dienu. Veselas četras brīvas dienas nedrīkst izniekot, tās pavadot kā parastas brīvas dienas. Varbūt tepat pa latvju ārēm aizceļot, varbūt kur tālāk, varbūt kādu maratonu noskriet… Tā nu šļūkājot pa noskrien.lv kalendāru, nonāku pie Turīnas maratona. Turīna izklausās šur tur dzirdēta, Itālijā nav būts, jebkurš maratons man joprojām ir svētki, pasākums varētu būt izdevies.
Trīsarpus mēneši līdz startam. Ehh, nav ko vilkt garumā, piereģistrējos un tad jau izštukošu, kā es tur tikšu, ko vēl darīšu utt. Nolikumā sacīts – ja esmu itālis un un esmu kādā tur IIAF sporta klubā, tad piedalos competitive race (aptuvens tulkojums – konkurētspējīgā sacensība), ja ne tad – non competitive race – es, protams, piederu pie otrajiem, bet distance un trase visiem viena, man maza nozīme, pie kādas grupas mani pieskaita. Man, ka tik paskriet.
Trīs mēneši līdz startam. Mega ātrumā pieaug līdzbraucēju skaits. Īsā laikā tas sasniedzis gandrīz pilna autobusa izmērus. Un absolūti visi grib skriet maratonu Turīnā. Ha, ko es te muldu – knapi savākušies vēl 3 cilvēki, un neviens nav skrējējs. Tomēr maratona apmeklējums tiek apaudzēts arī ar tūrista maršrutu, apskates vietām utt.
Divas nedēļas līdz startam. Uz e-pastu pienāk atgādinājums, ka neesmu nosūtījis savus veselības sertifikātu. Nolikumā sacīts – visiem dalībniekiem, kuri nav iekš kaut kāda tur IAAF kluba, jālejupielādē un dakterim jāaizpilda lapele ar tekstu, ka dakteris tāds un tāds ar savu parakstu un štempeli apliecina, ka dalībnieks tāds un tāds ir fiziski spējīgs pieveikt Turīnas distanci. Opā lillā, es biju cerējis, ka tas tāds nenopietns nolikuma punkts, ka neviens to tāpat neievēros, ka gan jau kaut kā izšļūkšu cauri, bet nekā… Ko lai dara, ko lai dara? Ārstus ar saviem sīkumiem negribas traucēt, savu ģimenes ārstu vispār šai tūkstošgadē neesmu redzējis, ko lai dara, ko lai dara? Nu, kā parasti – jāimprovizē… Pats sev izrādos gana labs ārsts, aizpildu lapeli ar izdomātu ārstu, ārstniecības iestādi, izdomātu zīmogu uzštempelēju apakšā un sūtu ieskenētu šiem. Pienāk atbilde, jā, idealmente, paldies, viss kārtībā, tiekamies Turino.
Diena līdz startam. Sveika, Itālija! Iepriekšējā dienā spīd saule, laiks vienkārši purrrrfekts, silts, bet pirmsstarta dienā līst, līst, līst. Vilcienā uz Turīnu redzamas arī applūdušas ielas, pārplūdušas upes svaida dubļainu ūdeni. Turīna mūs sagaida slapjā mētelī ieāvusies, tumsas palagus izmetusi, peļķēs burbuļi plīst. Saņemu savu numuriņu, līdzi nāk arī jau ierastie reklāmas kankari, saldumiņi, divi ūdeņi, viens alus, kā arī dzeltens skrienamkrekls garām rokām ar Turīnas maratona simboliku. Tā kā Turīnā biju vienīgais latvju pārstāvis, tad, ja redzi kādu skrienam ar Turīnu uz krūtīm, tas esmu es! Vispār dīvaini, ka Viļņā un Turīnā skrienamkrekli bija ierēķināti dalības maksā, bet Rīgā nē, kā tā?
Starta diena uzaust dikti smuka bez lietus, bet ar vārgu saulīti. Inčīga sajūta, kad ar metro braucot uz starta vietu, kādi 88% pasažieru bija skrējēji, gandrīz visi attiecīgi apāvušies, žēl, ka nevarēja saprast neviena vārda, ko šamējie tur itāliski burbuļoja. Starts un finišs vienā vietā – Turīnas centrālajā laukumā, trasi veido viens 42.195 km garš aplis.
Astoņas minūtes pirms starta. Visi brīvi sastājušies savos koridoros, tie nav strikti nodalīti, var brīvi pārvietoties, kur nu kurais vēlas. Es iestājos beigu galā, mēģināšu šoreiz pavisam lēnu un prātīgi. Izskan tradicionālās amatpersonu uzrunas, skan himna un te nu man pirmo reizi šai dienā kaut kāds gruzis ieskrien acīs un sariešas asaras (otro reizi – tieši šai pašā vietā, tikai pēc 42 km), redzot, ar kādu lepnumu, cik skaļi un pārliecināti himnu pilnā balsī dzied liela, ļoti liela daļa apkārt stāvošo, starp citu, daudzi arī ar asarām acīs. Prātā nāk arī man tik tuvie Ferrari un Šūmahera ziedu laiki, kad Itālijas un Vācijas himnas bieži tika atskaņotas par godu cilvēkam uz augstākā pjedestāla pakāpiena. Ehh, un mēs visi zinām, kur tagad ir Ferrari, un kāds tagad ir Mihaels…
Starts un 3648 maratonisti aiztraucas zilās ārēs. Kur nu aiztraucas, sākumā pūlī pamīņājas, tad lēnām pačāpo, un tad jau lēnais riksis un tad – aidā! Laiciņš ir jauks, jā laiciņš ir jauks. Temperatūra kādi 15 grādi virs ūdens sasalšanas robežas.
Pieci km pēc starta. Pirmais atsvaidzināšanās punkts. Kopā tādi ir astoņi – ik pēc pusmiljona centimetru. Nekā jauna – ūdens, minerālis, banāni, apelsīni, vēlāk arī pa kādam cepumelim. Inčīgi, ka dzert dod nevis no jau pierastajām plastmasas glāzēm, bet gan uzreiz visu puslitra buteli – tā nu katrs pagrābj, šļuk šļuk ierauj divus malkus un tādu drusku aizdzertu nomet nost. Man tā liekas nežēlīgākā izšķērdība, es savu butelīti pacietīgi stiepju līdzi, kamēr iztukšoju sausu, tad pasaku tai PALDIES un tikai tad attiecīgā vietā atbrīvojos.
Septiņarpus km pēc starta. Pirmais sūkļu (švammju?) punkts. Kopā tādi ir septiņi – ik pēc pusmiljona centimetru. Tā kā es velkos kā blakts pa pašu aizmuguri visā tūkstošgalvainajā skrējēju pūlī, tad līdz manai ieskriešanai švammju punktā visi sūkļi jau izlietoti un izmētāti pārsimts metros. Man atlikušas viens pāris skumjas ar ūdeni pildītas vannas. Un tā visos septiņos punktos.
Desmit km pēc starta. Kas tā par dīvainību? Izrādās, itāļi ir čurātāju tauta. Ik pēc simt metriem kāds noskrien pie krūmiņiem atviegloties. Nav krūmiņu – aiz koka. Nav koka – aiz kādas ceļmalā stāvošas mašīnas. Nav mašīnas – aiz ceļa zīmes. Čurā visi un visur. Jā – arī pāris dāmas.
Piecpadsmit km pēc starta. Neklausu tūkstošgadīgajam Diokletiāna padomam, ka maratona laikā nedrīkst mēģināt neko jaunu, ne drēbes, ne apavus utt. Bet nu kā es nepamēģināšu jauno Turīnas smukumkreklu? Vakar dabūju, šodien uzreiz gāzēju 42 km, beigās viss bija tomēr labi.
Pusceļš. Otra dīvainība ir uzkrītoši lielais skrējēju skaits, kas skrien pretim mums. Bez numuriem, bez čipiem, bet pa maliņu visā trases garumā ik pēc laika ir pa kādam, kas lēnām tipina pretim baram. Nejaušība? Sakritība? Klusais protests? Sajukums galvā?
Divdesmit pieci km pēc starta. Apmēram šai vietā visiem līdzi jūt un dikti plaudē, un uzsauc uzmundrinājumus Sandis Ozoliņš skruļļainiem matiem. Tā pati miesasbūve, tāda pati seja, tā pati sarauktā piere, bet nu mati, ehh, tie skruļļainie mati šoreiz nodeva.
Trīsdesmit km pēc starta. Tā kā organizatori bija ļoti kūtri informācijas sniegšanā un skriešanas trasi bija publicējuši vienā mazmazītiņā nejēdzīgā bildītē, kuru pie tam vēl nebiju pētījis, tad tagad nav ne jausmas, uz kuru pusi ir finišs, uz kuru pusi mājas, uz kuri pusi zeme un tā kaut kā…
Trīsdesmit pieci km pēc starta. Un nav nekā jauna šai pasaulē. Jo tuvāk finišam, jo vairāk soļos gājēju, pavisam, pavisam lēnu tipinātāju, muskuļu locītāju, malā piesēdētāju, dīvainu elsotāju.
Četrdesmit km pēc starta. Tempa turētāji uz 4:15 mani ar slaidu loku apdzen un arī finišē labu gabalu pirms manis. Beigās gan izrādās, ka es finišēju 4:13. Ko tur šamējie sapurgājuši un kāpēc ar tik lielu rezervi skrējuši, nesaprotu…
Finišs. Jīīīīhāāā! Kā jau minēju – finišs tai pat laukumā, kur starts. Un šeit man otro reizi ieskrien gruzis un līdz ar to arī slapjums acīs. Forša vieta, foršs skrējiens, foršs laiks, foršas emocijas, foršs medālis, starp citu, izmantojams arī kā siksna, nav slikti, itāļi, nemaz nav slikti! Pēc finiša, kā jau parasti – kādi gardumiņi, bildēšanās, medālis, stīvas kājas, milzīgs gandarījums, atpūta. Jā, starp citu, iespējams iegādāties arī organizatoru sabildētās fotogrāfijas, kopumā kādas 20 gab., no kurām 15 pilnīgi vienādas, uzņemtas pašā finišā, un pārējas piecas pirms starta un pēc finiša sabildētas. Cena – 20 euriki, nē, paldies, itāļi, varbūt nākamreiz…
Diena pēc finiša. Mmm, beigas labas, viss labs. Kopumā organizācija pa pirmo, patika, ka viens liels, liels 42 km aplis, daudz uzmundrinātāju pa malām, līdzena trase, iesaku visiem!!! Grazie, Italia, grazie, italiana!