Austrumāfrikas ekspedīcija 13: Tanzānija - leģendārā Zanzibāras sala
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Austrumāfrikas ekspedīcijai jau priekšā paveras finiša taisne un pēc trīs vulkānu iekarošanas būtu tā kā nopelnījis kādu atpūtas dienu. Melnajā kontinentā nav labākas vietas, kur saulē pakvēpināt un okeāna pamērcēt kaulus, kā Zanzibāras sala. Vēl viens no Tanzānijas un visas Āfrikas leģendārajiem vārdiem, Zanzibāra, skan nudien maģiski rietumnieku ausīm. Tās pūdersmalkās smilšu pludmales, kristāldzidrie Indijas okeāna ūdeņi un zili-zaļās lagūnas ir apburošas, bet īpaši apetītelīgas ir daudzās mazās smilšu strēlīšu saliņas, kuras ieskauj rifiem bagātas lagūnas. Nepietiek ar to, ka Zanzibāra piedāvā skaistākās pludmales Āfrikas kontinentā un tam piegulošajās salās (Seišelas, lai gan pieder pie Āfrikas atrodas labu gabalu prom no sauszemes), tā ir kultūras un vēstures ziņā bagātākā vieta lejup Sahārai - sala, kur Āfrika tiekas ar Arābiju, Indiju un Eiropu.
Vairākus gadsimtus Zanzibāra bija Āfrikas un Indijas okeāna tirdzniecības Meka, un gards kumosiņš dažādām impērijām. Portugāļi savos ziedu laikos, Omānas arābi, Britu impērija un vietējie sultāni ar ieročiem cīnījušies par šo stratēģisko un bagāto salu, bet indieši, jemenieši un persieši mēģinājuši iegūt ietekmi ar naudu, reliģiju un tirdzniecību, tieši Jemenas arābi 12. gs. šeit uzcēla pirmo mošeju vispār dienvidu puslodē. Zanzibārā arī norisinājies īsākais karš cilvēces vēsturē, kur vietējais sultāns padevās un zaudēja cīņu Britu Impērijai tikai 38 minūšu laikā. Tāpat šī maģiskā sala kļuva par centru Melnā kontinenta ekspedīcijām, tai skaitā abi leģendārie britu pētnieki Viktorijas ūdenskrituma atklājējs Dr. Deivids Livingstons un Nīlas iztekas atklājējs Henrijs Morgans Stenlijs no šejienes uzsāka savus izpētes ceļojumus. Vispār saraksts ar slaveniem cilvēkiem, kuru ceļi krustojušies Zanzibāras salā ir pagarš, sākot ar Vasko de Gamu 1499. gadā, līdz pat Fredijam Merkūrijam, kurš šeit piedzima 1946. gadā un pavadīja visu savu bērnību.
Zanzibāras galvaspilsēta Stone Town (Akmens pilsētā) nu reiz ir tā vieta, kur apjūsmot daudzo kultūru kokteili - tās vecpilsētas ieliņu labirintā savijušies svahili, mauru, arābu, eiropiešu, persiešu un indiešu stili, turklāt daudzās nodrupušās un neatjaunotās ēkas piešķir pilsētai īpaši koncentrētu vēstures elpu. Rezultātā reti kura pilsēta Melnajā Āfrikā varētu mest izaicinājumu Stountaunai un pārspēt to skaistumā.
Salas bagātība un daiļās ēkas balstījās uz izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu un tirdzniecību, kur trīs preces ieņēma īpašu statusu Zanzibāras ekonomikā. Tā bija viens no vadošajiem vergu, ziloņkaula un garšvielu tirdzniecības centriem pasaulē. No šīm trim ekskluzīvajām Zanzibāras pamatprecēm līdz mūsdienām izdzīvojušas tikai garšvielas, jo ziloņkauls un vergi jau labu laiku kā ir tabu. Saistībā ar ienesīgo vergu biznesu arī tapušas vairākas interesantas vietas Akmens pilsētā. Tā, piemēram, pateicoties Livingstonam pirmā Anglikāņu katedrāle tika uzcelta virs bēdīgi slavenās vietas, kas bija pazīstama kā pasaules lielākais vergu tirgus. Tieši šeit pētnieks Livingstons iepazina vergu tirdzniecības tumšo pusi, kļūstot par galveno to patronu un cīnītāju, panākot verdzības aizliegšanu uz salas. Livingstons vēlējās noslaucīt šo kauna lapaspusi no Zanzibāras zemes, tā vietā noliekot ko gaišu - simboliski katedrāles altāris tika uzcelts tieši tajā vietā, kur atradās asiņainākā tirgus vieta, vergu pēršanas stabs. Tāpat katedrālē jebkura ievērību izpelnās krucifiks, kas veidots tieši no tā Zambijas koka zara, zem kura Livingstons aizgāja viņsaulē un zem kura apglabāta viņa sirds, kas mūžam piederēs Āfrikai. Tomēr kaut kas no pasaules lielākā vergu tirgus ir saglabājies - divas mazas celles, kurās bez ventilācijas un ūdens, saspiesti viens pie otra tika turēti 50-75 vergi ir palikušas kā skaudrs apliecinājums nežēlīgajiem apstākļiem. Tāpat vienaldzīgu neatstāj Vergu memoriāls, kur piecas vergu statujas attēlotas iekaltas oriģinālajās važās ap galvu. Kas vieniem bija ciešanas, tas citiem dzīres. Par to cik ienesīgs bija šis bizness var pārliecināties aplūkojot pasaules slavenākā vergu tirgotāja Tippu Tipa grāmatveža un padomnieka muižu Old Dispensary - ja grāmatvedis varēja atļauties uzbūvēt tik lielu un greznu namu ar smalkiem kokgriezumiem klātu fasādi, tad kādas bagātības apgrozīja Tippu Tip un citi vergturi. Tomēr neviens nams Stountounā nespēj sacensties ar House of Wonders jeb Brīnumu namu. Šo garām dzelzs kolonādēm balstīto pili, kā vienu no savām rezidencēm uzcēla sultāns Barghash. Tā ieeja un durvis bija tik augstas, lai sultāns ziloņa mugurā varētu tajā iesoļot. Bet nosaukums Brīnumu nams nāk ne jau no augstajām durvīm - šis bija pirmais nams Zanzibārā, kurš tika apgādāts ar elektrību, ūdensvadu un liftu, kā arī sultāns bija iemīļojis šeit turēt un viesiem izrādīt eksotiskos Āfrikas dzīvniekus, īsāk sakot brīnumu šeit netrūka, no kā arī nams iemantojis savu vārdu.
Garšvielu ziņā Zanzibāras slava bija ne mazāka, jo pasaules kartē tikai holandiešu pārvaldītās Moluku salas Indonēzijas arhipelāgā varēja sacensties ar to spaisiņu bagātībā un daudzveidībā. Ne jau bez iemesla Zanzibāras iesauka bija Garšvielu sala, kuru gana bieži izmanto vēl šobaltdien. Arī mūsdienās uz salas atrodas lērums garšvielu plantāciju, bet eksotiskā Darajani bazāra letes klāj aromātiskie pulverīši visās varavīksnes krāsās. Šis tirgus ir vēl viena lieta, kas jāredz jebkuram Stountaunas viesim, jo otra tāda Melnajā Āfrikā nav. Kaut vai tikai vēsturisko zivju paviljonu, kas mudž no eksotiskiem okeānu iemītniekiem, tai skaitā tinteszivīm, kalmāriem, astoņkājiem, dažādām rajām un tropiskām zivīm, kā arī milzīgajām mantām (mantas rajām), vērts ar visām maņām izbaudīt. Pēc pazušanas Darajani tirgus labirintā, tālāk ienirstu Stountaunas vecpilsētas ieliņu labirintā. Šeit karti var nolikt malā, jo no tās jēga maza, labirints jebkuru viesi iesūc sevī un tad kaut kur izspļauj Indijas okeāna piekrastē. Pazust Stountaunas šauro ieliņu tīklā ir daļa no piedzīvojuma, atliek tik iet un baudīt vēsturiskos zanzibāriešu namus ar ornamentiem rotātiem balkoniem un kokgriezumiem dekorētām durvīm.
Vēstures elpu Stountaunā var ne tikai redzēt ik uz stūra, bet arī sajust - nakšņoju es vēsturiskā viesnīcā, kas bija turīgas tirgotāju ģimenes nams, numurā ar siju griestiem, laternām, kā arī kokgriezumiem un pāvu gleznojumiem rotātu zanzibāriešu gultu; pa dienu devos izbraucienā ar tradicionālo zanzibāriešu laivu, kuras gadsimtu garumā pārvadāja garšvielas, ziloņkaulu un vergus uz dažādām pasaules malām; bet saulrietu vēroju no Africa House terases jeb senā Britu kluba, kur Livingstons un Stenlijs baudīja cigāru un dārgu skotu viskiju kaltdami savus Āfrikas ekspedīciju plānus. Šie dižie pētnieki, kas ierakstījuši savus vārdus vēstures grāmatās, Zanzibārā uzsāka savus Austrumāfrikas, Kongo un Nīlas izpētes ceļojumus, bet es šeit 150 gadus vēlāk noslēdzu savu Āfrikas Austrumdaļas ekspedīciju, izbraukājot to gandrīz pa Livingstona un Stenlija pēdām...
Jānis Kreicbergs
