Etiopijas iespaidi nelielas ceļotāju grupiņas skatījumā.

13.03.2009
37 min lasīšanai
73 foto

Brīdinu, ka apraksts ir garš, noīsināt neizdevās... Piedalās: Guntars Ilze Raitis Inese Ēriks 2008. gada 15.novembris. raksta Inese Mūsu ceļojums sākas jau piektdienas rītā, kad izbraucam no Ventspils, pārējos ceļabiedrus satiksim lidostā. Adisā nosēžamies nakts vidū, mūs sagaida Tariku ar uzrakstu rokā – Guntars Grosbahs. Nedaudz pasēžam kafejnīcā, samainam pie Tarika naudu un gaidam kad uzleks saule un varēs braukt. Mūsu auto šoferi un gidu vienā personā sauc Jabijs. Izejot no lidostas apkārtne pārsteidz ar zaļumu un gaišumu pēc Latvijas drūmā novembra, te viss šķiet saules pieliets. Skaisti! Tagad priekšā ir tikai ceļš – 568 km, ļoti ilgs un garš. Ceļi pārsteidz ar to, ka ir ļoti labi un apkārtne ir ļoti tīra. Uz ceļa automašīnas nav satopamas tik lielā skaitā kā pie mums, toties gājēji ir ļoti daudz – pilnas šosejas. Izskatās, ka viņi neko citu nedara, ka tikai kaut kur iet. Jabijs stāsta, ka tie ir lauksaimnieki – no rīta pieceļas un iet uz savu lauciņu un vakarā to pašu ceļu atpakaļ. Kādos 8os vakarā sasniedzam galamērķi – Bahirdaru. Vakariņās paēdam ceptas zivis – tilapijas, bija gardas! Ar labunakti! 2008. gada 16. novembris raksta Ēriks Labrīt! Pamostamies Bahirdarā. Nakts pagāja kā vienā elpas vilcienā. Ceļojums ar 2ām lidmašīnām un pēc tam vēl vesela diena džipā bija visus nāvīgi nogurdinājis. Bet tā kā “savu atpūtu nedrīkst nogulēt”, tad pēc brokastīm, kas bija pirmā pārbaude vēderiem, kāpām motorlaivā un braucam ekskursijā pa Tana ezeru un salām. Uz salām īpatnēji kristiešu klosteri. Viens no tiem mums patika īpaši – svētā Gabriela klosteris, kur sievietes savu kāju nebija spērušas jau gandrīz 800 gadu (dibināts 1321. gadā). Pamatticība Etiopijā ir ortodoksālie pareizticīgie – dzīve pēc vecās derības. Tanas ezerā ūdens bezkaunīgi silts, bet pēc izskata brūns duļķains un uz peldēšanu nerosinošs. Toties debesis tik zilas, saule zenītā un cepina tā, ka, šķiet, suņu krēms arī visstiprākais neko nelīdzēs pret apdegšanu. Katrā brīvā brīdī sēžam un aizmiegam. Katrā klosterī ieeja 30 Birr un arī ziedojumi tiek laipni gaidīti. Mums mēģina pārdot arī suvenīrus, laipni, bet ne pārāk uzbāzīgi – tie ir dažādi krustiņi – stilizēti, savādāki nekā pie mums un dažāda veida raibu raibās šalles. Tirgotāji pārsvarā ir bērni, reti jaunieši un vecāki cilvēki (tantes). Pēcpusdienā, neskatoties uz miegu un karstumu, braucam lūkoties Zilās Nīlas ūdenskritumu. Zilā Nīla iztek no Tanas ezera (1880 m virs jūras), un kad saplūst ar Balto Nīlu, tad izveidojas NĪLA. Ūdenskritums kādeiz ir bijis daudz platāks, bet dalā no Z Nīlas tiek novirzīta cauri HESam. Mēs gājām ~ 2h ekskursijā apkārt ūdenskritumam kalnā augšā-lejā – pirmā iesildīšanās pirms kāpšanas kalnā, kas sāksies pēc 2ām dienām. Fotogrāfēšanas un filmēšanas trakums (entuziasms) vēl nav zudis – visi fotogrāfējam gan ūdenskritumu no visām pusēm gan arī kārtējo kalnu ainavu – neaprakstāmi skaisti. Lietus sezona ir beigusies pirms 2ām nedēļām, bet zeme sakaltusi un sasprēgājusi, bet zāle zaļa un vēl nav pavisam sadegusi. Braucam saulrietā pa putekļainu grants ceļu un, laižoties miegā, mūs pamodina nedabīgs troksnis – mašīnai salūzis ritenis - ”mīkstais”. Ar kopējiem spēkiem nākas mainīt riteni, jo skrūves atskrūvēt pa spēkam ir Raitim kopā ar Guntaru, tikmēr klāt ir melnā Āfrikas cilts. Atlikušo ceļu veicam bez starpgadījumiem, tad dušā, ēst un gulēt... Saldu dusu visiem maziem latvju bērniem....Ventspilī šovakar dzied Čikāgas Piecīši... 2008. gada 17.novembris. raksta Guntars Mostamies, ceļamies, brokastis un prom uz Gondaru. Jānobrauc kādi 200 km, kurus arī veicam, ceļš kā jau pierasts, labs. Pa ceļam piestājam apskatīt drupas, kuras tur palikušas pēc kādas karaļa pils. Apkārt uzreiz daudz bērneļi un arī vīrs drusku gados, un protams, ka jāmaksā, lai jau tiek ar. Gondara, Etiopijas galvaspilsēta kādus 250gadus, no 1632.gada Esot trīs lietas kāpēc karalis Fasiliada izvēlējās Gondaru par galvaspilsētu. 1. virs 2km vjl malārija vairs nav sastopama. 2. tirdzniecības ceļu krustpunkts. 3. stratēģiski izdevīga vieta, apkārt kalni, tādēļ grūti piekļūt! Karaļa pils patiešām iespaidīga, 42 metrus augsta mūra ēka, ar pilīm raksturīgiem torņiem u.c. lietām. Gids arī mums trāpījās labs, gandrīz visu sapratām!!!! Pati pils būvēta ~ 40 gadu ilgā laika periodā, iespaidojoties no indiešu, arābu, portugāļu un romiešu arhitektūras. Pils komplekss patiešām iespaidīgs, jo bez galvenās pils tās teritorijā atrodas arī nākamo valdnieku būvētas pilis, arhīvs, zirgu stallis, pirts u.c. būves. Pēc pils apskates dodamies apskatīt Fasiliadas baseinu, kurā reizi gadā ielaiž ūdeni un ar derības šķirsta palīdzību padara to svētu. Svētceļnieki uz baseinu dodoties 19. janvārī, esot iespaidīgs skats. Pašlaik ar norvēģu palīdzību notiek baseina kompleksa rekonstrukcija. Pēc baseina apmeklējuma dodamies uz Debre Brehvane Selassi baznīcu. Baznīcas forma savādāka, nekā līdz šim redzētās, taisnstūrveida, pēc gida vārdiem, derības šķirsta formā. Vakarā paēdam vakariņas un dodamies apskatīt vietējo krogu. Izrādījās labs priekšnesums, krodziņš maziņš, tajā notiek kaut kas līdzīgs kā apdziedāšanās, kas sajaucas ar dejām. Arī paši paaplaudējām, padejojām, samaksājām pa naudiņai. Pēc krodziņa apmeklējuma dodamies arī pie miera! 2008. gada 18.novembris. raksta Ilze rīts sākas 7.00, kad sēžamies pie brokastu galda. Vilšanās – brokastis neēdamas, pusizcepta omlete, kuru lejā dabūt nekā. Iekraujam somas mašīnā un sākas ceļs uz kalniem. Pēc vairāk kā 2 stundu kratīšanās esam Debarkā, kur sagaidām pavāru, gidi un “apsargu”, precīzāk – vietējais ar ieroci. Tiek nopirkta kalnu karte, ieejas kartes parkā un trekings var sākties. Ar mašīnu tiekam ievesti Simiena kalnu teritorijā, kādu gabaliņu pabraucam un tad jau ir pienācis laiks izkustināt kājas. Atvadāmies no Jabie, ieziežam sejas ar krēmu un sākas gājiens. Mūsu kalnu gidei ir ļoti slikta izruna, ka no stāstītā labi ja puse ir uztverama. Tā vien liekas, ka viņa pati brīžiem nesaprot ko runā. Ejot mūs pavada “apsargs”, kas ir obligāti. Kalnos neviens netiek ielaists bez gida un apsarga. Ejot visapkārt paveras brīnišķīgi skati, pa ceļam sastopam geladas babuīnus (pērtiķi, kas dzīvo tikai Etiopijā), tiek nobildēts voltērs (vismaz tā šo putnu sauca gide, kaut kas ērglim līdzīgs). Pēc 3.5 h gājiena nonākam kempinga vietā ~ pl. 17.00, jau sāk palikt vēss, nākas sameklēt ko uzvilkt siltāku. Mēs jau Debarkā pavāram izstāstam, ka Latvijai šodien ir dzimšanas diena un ceram uz kūku. Protams, ka kūka netika izcepta, bet vakariņas dabūjām labu labās. Pie telts tika piestiprināts karodziņš, uz galda sveces karoga krāsās un tad jau skan tosts – “par lielu Latviju” . pēc pl. 21.00 jau dodamies pie miera. P.S. esam 3250 m vjl. 2008. gada 19. novembris raksta Raitis Pamožamies Sankaber Camp 3250m vjl., teltis apsarmojušas, tātad bijis sals. Ne velti mans “extremais” guļammaiss attiecīgas sajūtas arī sarūpēja - rītnakt vilkšu zeķes! Rīta tualeti – “Staļina pēda” – labāk apmeklēt zābakos. Brokastis pēc izvēles omlete ar sīpoliem vai “kundziņiem” bez. Viss tiek sarūpēts laicīgi. Nozogot silto ūdeni un atšķaidot ar dzeramo – izdodas iztīrīt pat zobus, bet tas arī viss. ~ 8.00 ateja! Ceļu paveicam laicīgi – 5 stundu laikā, kas ir labs rādītājs. Par ceļu – “viegli ir tikai dušā pačurāt”. Līdz pusdienlaikam brīžiem augšā, brīžiem lejā, kas rezumējas ar pusdienām pie krāčainas upītes – kājas ūdenī, pats uz akmens – labsajūta, bija vērts kāpt kalnā! Visi ēd izsniegtās maizītes, bet es nolemju savējo atdot “skautam”, kurš to labprāt notiesā un attiecībās ar mani paliek smaidīgāks. Man no tādām maizēm smagums un grūtums uzmācas.. tālāk ceļš vijas tikai pret kalnu ar kādu neiztrūkstošu cepurīšu vai lingu pārdevēju. Palaikam arī kādu aplaimojam gan tikai ar kādu ķompiņu, bet bērneļi ir priecīgi arī par to. Sasniedzam palielu ciematu, kur dzīvojot tikai musulmaņi, ar kuriem ir tā, kur viņi parādās, tur drīz arī visā apkārtnē viņi sāk dominēt. Visā Etiopijā viņu jau ~ 14%. Ciematā jau lielāks bērneļu uzlidojums šie piedāvā arī vietējo alu. Paldies, neko nevajag arī alu! Pieaugušos mana tikai pa gabalu, bet par mums interesi neizrāda. Aiz ciemata tūlīt jābūt kempingam, bet cik briesmīgs ir šis “tūlīt jābūt’! Lūk arī Gich Camp 3600 mvjl., esot auksta vieta, jo stipri vējains klajums. Tēju, tēju!! Cik garšīga var būt karsta tēja ar medu! Jāričš (mūsu pavārs) nespēj vārīt un pienest termosus. Atceramies arī par dezinfekciju, no Gondaras mums paņēmies vietējais Arahi – kandža kas kandža, atraugas par to atgādina vēl otrā dienā. Bet pašsajūta ir uzlabota un atmaigst arī sirds – Inese uzdāvina vecās zeķes kādai vietējai meitenei, kā arī cienājam bērneļus ar cepumiem. Arahi nav bezgalīgs – cienājam arī “gaidu” ar Ouzo un uzsēdinām pavāru uz groku –viņam garšo un kļūstot runīgam izstāsta, ka šeit sūtīts pieskatīt, lai viss noritētu pēc plāna. Lūk, kurš ir “īstais grupas vadītājs”! Silts ir tikai pie ugunskura pie kura ir saspiedušies visi, arī “skauti” ar plintēm un “gaidas”. Pavārs stāsta, ka arī viņš zina par “derību šķirstu”, kas atrodoties Aksumā. Ugunskurs sāk beigties un ejam gulēt. Teltis ir apledojušas – šonakt būs aukstāks! 2008.gada 20.novembris. raksta Inese Gich- Imet Gogo(3926m)- Inatye(4070m)- Chenek(3600m) Atkal no rīta mostamies ar Simiena kalnu kraukļu skaņām (dziesmām), tie ņemas ap teltīm tā ka skan! Grūti izlīst no telts, ārā vēl ir auksts. Šodien būšot grūts kāpiens, jāiet būšot 8 stundas. Pirmais gājiens ir uz Imet Gogo virsotni, no kuras paveras krāšņs skats uz kalniem. Kā vienmēr gājienu uzsākam ļoti lēni, mūsu gide pat saka, ka mēs ejot par lēnu, atbildam, ka nekas, gan jau tiksim arī mēs kur vajag. Tā arī ir tieši pēc 1.5 stundas kā paredzēts pēc kartes, esam pie Imet Gogo virsotnes. Lai tiktu augšā ir drusku jāparāpjas pa klintīm. Uzrāpjamies pašā spicē, tikai baudīt skatu traucē burzma, ko veido pārējie “skaisto skatu baudītāji”, tādēļ ilgi neuzkavējamies un dodamies tālāk, vēl garš ceļš priekšā. No kalna gide parāda, kur iesim tālāk, īpaši aizraujoši neizskatās, kāpiens būs grūts – gājiens uz leju, tad uz augšu uz Inatye kalnu, pēc tam atkal lejā. Ejam lēni soli pa solim, skaļā stulbā vāciešu kompānija mūs apsteidz vairākas reizes, jo viņiem patīk ātri iet un pēc tam ilgi sēdēt, beigās galā nonākam vienmēr reizē. Uzejam Inatye, tur papusdienojam, tad sākas stāvs ceļš lejup, nemaz nebij tik viegli iet uz leju. Galā esam ap 4iem vakarā, dzeram groku, austā strautā mazgājam kājas, SUPER!  Telts vietas ir tādā ļoti jaukā lobēliju mežiņā, naktī vējš lapas čabina tā, ka liekas ap telti kāds staigā. 2008.gada 21.novembris raksta Ēriks Chenek Camp (3600m) – Bwahit Pass (4200m) – Chiro Ieba – Ambiko (3200m) Mostamies kā parasti ap pusseptiņiem – ir jau gaišs, bet saules vēl nav un viss ap mums ir kā sastindzis, sasalis – teltis grab, zāle balta nosarmojusi, palmu lapas grab – jābrīnās, ka palmas var būt tik salcietīgas. Sēžam ap brokastgaldu, gaidot tēju un brokastis esam tik sastinguši, ka ne parunāt, ne palustēties... karstā tēja no termosa kā tikko ielieta ir kļuvusi knapi remdena un nesilda nemaz, tāpēc sēžam sabozušies kā apsaluši zvirbuļi un gaidām SAULI, kas momentā visu atkausēs..  Tāpēc arī vienu no garākajiem paredzētajiem gājieniem iesākam tikai ~ 8.30. no sākuma ejam pa ceļu – visi priecīgi, jo Saule (patiesi jūtama kā dzīvības un siltuma devēja) mūs silda. Nogriežamies no ceļa uz kanjona malu, gar kuru tālāk iet taka – iet kļušt grūtāk, bet kanjona bezdibenīgās milzīgās svērteniskās sienas, šķiet sākas no no nekurienes, no bezdibeņa, iespaido ļoti un palīdz “steigties” tālāk. Sasniedzam Bwahit Pass pāreju (4200m) elsdami pūsdami un ierīkojamies atpūtai, ko iedomājamies esam pelnījuši. Tepat blakus kā ar roku aizsniedzama Bwahit (4430m) virsotne majestātiska, bet tai pat laikā kā plācenis kalnu grēdas virsū (galā). Ceļā pavadītas 2.5 stundas – t.i. nedaudz lēnāk kā pēc kartes paredzēts (2h). Jāsāk kāpt lejā, bet takas sākumu neredz, šķiet, jālec bezdibenī... Paejot nedaudz sāņus atklājas šaura taka kā akmenī izkaltas gandrīz trepes un sākas garais ceļš lejup – saule karsē kā uz pannas, nevienas vēja pūsmiņas, putekļi ceļas gaisā it kā skrietu vesels zirgu bars nevis daži cilvēciņi no Latvijas.. Apmēram kalna apakšējā 1/3 Ilze paziņo, ka tālāk neies, kamēr nebūs kaut ko apēdusi. Pa visiem pierunājam Ilzi vēl mazliet paiet līdz ciematam Chirodeba, kur varēs dabūt tēju (ko vēlas vairākums) un arī saēsties. Sadzērušies tēju turpinām ceļu Ambiko, kas ar acīm skatoties liekas tepat netālu, bet kā vēlāk izrādās ļoti tālu, šķērsojot “mušu ieleju”, jo jāiet pa saules izkaltētu “pannu”, bez vēja plūsmiņasun ārkārtīgu daudzumu mušu, tās līda visur, kur vien varēja ielīst, izmisīgi traucējot iešanu. Pašā ielejas dziļumā šķērsojot Mesheha Wenz upi, kurā ūdens kā piens, bet tā tik sekla, ka neko vairāk par pirkstu galiem tajā iemērcēt neizdodas. (p.s.R. Šai upei pāri neved neviens tilts, tāpēc pie augstāka ūdens līmeņa tai pāri tikt ir ļoti grūti vai pilnīgi neiespējami. Vēl interesanti, ka šai vietā satiekas divas ielejas un upes veido krustu.) Tad sākas pats grūtākais šāsdienas pasākums no 2900 mvjl. līdz Ambiko ciemam 3200 mvjl., jo turpinās karstums, bezvējš un mušu uzbrukumi. Visi esam laimīgi sasnieguši mūsu teltis pēc 9st. ilgas iešanas. Gaidam vakariņas, iedzeram aliņu, morāli un fiziski gatavojamies mūsu ceļojuma galvenā uzdevuma piepildīšanai – uzkāpt Etiopijas augstākajā un Āfrikas 4. augstākajā virsotnē Ras Dashenā 4543 m. Iepazīstamies ar 4 vāciešiem no Dienvidtiroles, kas arī gatavojas kāpšanai. Apmainījušies ar veiksmes un laba vēlējumiem dodamies pie miera, jo jāceļas jau plkst. 3.00, lai ietu... Saldu dusu visiem maziem latvju bērniem Etiopijā... p.s. Pie 16.11.08 Staigājot pa ieleju ap Zilās Nīlas ūdenskritumu mūs ieved autentiskā vietējo iezemiešu mājā, lai uzcienātu ar lokal beer. Tas garšo pēc ļoti atšķaidītas brāgas ar tajā peldošiem mistiskiem biezumiem. Pieklājības pēc iedzeram vienu glāzi pa visiem un tad mūkam ko kājas nes, kamēr nekas nav gadījies (ar vēderiem), bet nekas negadījās – izturīgās latviešu iekšas!!! 2008. gada 22. novembris raksta Guntars Vilki gaudo! Nekad agrāk nav dzirdēts. Viens, divi, vairāki arī suņi rej kā traki. Etiopijas vilks vai Simiena lapsa, pēc izskata drīzāk kā lapsa. Un barojas arī kā lapsa – žurkas, peles un cita sīka radība. Jāceļas! Gulēts ir apbrīnojami labi, jo nakts šeit Ambiko camp. ir siltāka, nav mīnus grādu. Arī augstums “tikai” ap 3200 mvjl. Dzirdēju kā pirms mums viena grupiņa klusi, klusi savākusies un jau devusies iekarot virsotni. Tagad mūsu kārta. Klusi gan mums nesanā, kaut kā diezgan vienaldzīgi esam ar savām skaļajām balsīm pret citu ceļotāju miegu. Paēduši brokastis ceļamies un varam doties iekarot virsotni. Līdzi ņemamo lietu daudzums gan sarucis. Termobikses, siltāks vilnas džemperītis, vējjaka un cepure tiek atstāta kempingā. Starts ap 4.15. Visi esam ieslēguši savus galvas lukturīšus un izskatāmies kā ogļrači. Gide aizved mūs līdz toaletēm un tālāk nezina, kur iet. Labi, ka mūsu skauts ļoti labi pārzin šo apvidu un ņem vadību savās rokās. Nu mēs esam drošās rokās un griežam pa 180” uz pretējo pusi. Pirmais iet skauts, tad gide, kurai ticība zūd ārkārtīgi strauji, tad mūsu grupiņa un rindu noslēdzu es. Uzņemtais temps nakts melnumā ir ļoti labs. Pirmajam STOP jāsaka man, jo izbeidzās lukturīša baterejas. Tā kā vakarā aizdomas jau bija, esmu sagatavojies, bateriju maiņa prasa ne vairāk kā minūti. Dodamies tālāk. Dažviet kāpums liekas ļoti stāvs un noklāts ar birstošiem akmeņiem un smilktīm, dažviet jāiet pa šauru maliņu, īsti nevar saredzēt cik krauja dziļa. Taka ir ļoti putekļaina, tos jūt pat mutē. Lūpas sausas, sasprēgājušas un nepārtraukti jānoziež ar higiēnisko lūpu zīmuli. Pirmais pārsteigums mūs panāk ļoti ātri, itālijas vācieši paskrien mums garām kā lokomatīve, pamanu tikai, ka rindu noslēdzošais, viņu pavadonis, ir pamatīgi noelsies. Kā vēlāk izrādījās mūs noskrēja pensionāri, kuri katru dienu pavada Alpos. Ar gaismu esam pieveikuši garāko kāpumu. Lukturīšus varam izslēgt. Īsa jo īsa atpūta un dodamies tālāk. Tagad taka ved gandrīz horizontāli, tikai nedaudz uz augšu, tādiem kā lokiem apejot kalnu masīvu muguriņas. Dodamies atkal cauri unikālajām Lobēliju audzēm. Lobēlijas ir sastopamas tikai trīs vietās un tikai Etiopijā. Viena no tām ir Simiena kalnos. Lobēlijas sasniedz 10m. Augstumu, aug līdz 20. gadiem, tad uzzied un iet bojā. Nekādi nevaram sagaidīt, kad ieraudzīsim Ras Dashen – mūsu nolūkoto virsotni. Prasam mūsu Fernutei (gidei), kur tā ir, viņa parādīt nevar, jo Ras Dashen tiešām ir ļoti veiksmīgi paslēpies. Starp citu nakts kāpiens un kāpiens līdz brīdim, kad parādījās saule, nemaz nebija tik ļoti grūts. Sākumā pat gājām ar cimdiem, varēja pat būt kādi –3” –5 “C. Ar saules parādīšanos iešana palika krietni grūtāka. Ejot līkumu līkumiem, nespēja ieraudzīt virsotni palika gandrīz vai kaitinoša sajūta, jo nepārtraukti likās, ka tūlīt viņu ieraudzīsim. Uzkāpjot uz augšējā plato virs kura paceļas tikai kalnu muguriņas beidzot ieraugam virsotni. Pārjautājam mūsu skautam, viņš atkal pakrata galvu un norāda virzienā aiz viena no kalna muguriņām. Ar mūsu skautu sazināmies tikai ar zīmju palīdzību. Viņš ir īsts sava amata meistars, it kā viņš nav ar mums, taču tajā paša laikā vienmēr ir blakām. Uz plato tomēr esam ar zināmu atvieglojumu, neesam tik noguruši, lai nesasniegtu mūsu nosprausto mērķi. Paejamies vēl kādu gabaliņu līdz ieraugām Ras Dashen. Skatoties uz virsotni uztaisam mazu atpūtu, iedzeram ūdeni, novelkam kādu drēbes gabalu, jo sāk palikt neciešami karsts, iztrūkst arī apsolītā vēja. Ras Dashen ir kā lāde, kura paceļas virs plato, pietiek tīksmināties, ceļamies un dodamies tam tuvāk. Pieiešna pa plato līdz gandrīz vertikālajai sienai ir pasmaga, ir ļoti karsts, nav vēja un augstums arī ir vismaz 4400m. Solis – elpa, solis – izelpa un uz priekšu. Atlicis pievarēt tikai gandrīz vertikālo sienu. Un atkal īstajā vietā ir mūsu uzticamais skauts. Tiek norādīts virziens ar roku, labsirdīgs smaids, galvas mājiens un bez vārdiem esam sasnieguši virsotni! Urrā tā ir mūsējā. Un, ja tā ir taisnība, ka neviens no Latvijas šeit nav uzkāpis, tad pirmkāpējas gods pieder Ilzei. Prieka apskāvieni un bučas, fotogrāfēšanās ar līdzpaņemto Latvijas karodziņu, līdzpaņemtā un godam nopelnītā ruma STROH nobaudīšana un tad sākam izbaudīt paveikto.Pārlaižam apkārtnei uzvarētāju acu skatienu un izbaudam sajūtu, ka esam visaugstāk Sīmena kalnos. Uz virsotnes pavadām kādu stundu, bez fantastikās sajūtas izbaudīšanas paēdam līdzpaņemtās pusdienas, kā arī no mājām līdzpaņemto speķīti, desu un rupjmaizi. Pēc tam drusku atlaidāmies. Kas aizmidzis, mostamies, jo esam tikai pusceļā, vēl jātiek lejā. Sākums, pateicoties pozetīvajām emocijām ir ļoti ātrs. Kad nevaram sagaidīt pēdējo stāvo kāpienu, saprotam, ka esam ļoti noguruši. Kad beidzot to sasniedzam esam pārsteigti par tā stāvumu un slikto birstošo segumu. Netālu pirms Ras Dashen “bāzes nometnes” mūsu gide atkal ieved “auzās”, tad asa vārdu apmaiņa starp gidi un mūsu skautu un atkal esam uzticamās rokās.Kempingu visi sasniedzam sveiki, veseli un apmierināti ar paveikto. Tiekam sagaidīti ar vārdiem “Ras Dashen”, “Ras Dashen”, “Ras Dashen”... un ziedošām skābenēm (puķēm). Protams tiekam arī pie sertifikātiem par virsotnes sasniegšanu, nu 4543 m. ar nosaukumu Ras Dashen oficiāli ir mūsu. Seko arī apskāvieni no Itālijas vāciešiem. Tad drusciņ pavairāk svētku alkahola, seko dziesmas un pie miera. 2008.gada 23. novembris raksta Ilze Rīts Ambiko nometnē. Cik patīkami ir pamosties, kad nav auksti. Brokastīs tēja ir kā tēja, neviss remdens dzēriens. Starp mums šodien ir arī viens jubilārs – kopā ar tēju tiek ēsta līdzpaņemtā vafeļu torte “Vāverīte”. Garšo, protams, daudz labāk nekā Latvijā. (: Šodien sākas atpakaļceļš uz Chenek kempingu, no kura mūs ar auto savāks mūsu šoferis Yabi. Ātri vien tiek nolemts, ka Chenek kempingā vairs šonakt negribam palikt, jo atmiņā ir palicis aukstais rīts. Ja jau ieplānotais ir sasniegts, varam droši doties atpakaļ. Ar pavāru sarunājam, ka viņš mēģinās sazināties ar Yabi, lai mūs jau šodien sagaida. Ja sanāks būs labi, ja nesanāks – neko darīt, jo viss atkarīgs no mobīlajiem sakariem. Atpakaļ ceļš paiet ļoti ātri un “ērti”. Es, Ēriks un Guntars pāreju sasniedzam mūļa mugurā (ēzeļa un zirga krstojums). Gribējās izmēģināt! Sajūtas??? No sākuma bija diezgan nedroši, jo esi uzrausies mūlim mugurā, ieķēries krēpēs un sedlos, mēģini noturēties. Dīvaini tas, ka mūlim uz muguras parasti neliek vairāk par 40 kg. (domāts pārtika + teltis + somas), bet tagad mūs bez problēmām tie vizina. Nu jā – nauda paliek nauda. Par “braucienu” sanāca maksāt ~ 4$. Pāreju sasniedzām tad pavisam viegli, vairs nebija jādomā ne par elpu ne par tempu. Inese ar Raiti gan drosmīgi visu atpakaļceļu veica kājām. Mūsu pavadoņiem līdzi bija vecais kasešu magnetafons, kuru ik pa brīdim ieslēdza, tas pat nedaudz traucēja. Tuvojoties kempingam, neredzam uzslietas teltis. Tātad mēs dodamies tālāk! Pavārs (Jaridžš) paziņo, ka mums pēc pusstundas būs pakaļ šoferis. Sagaidām Yabi un tad sākas atvadīšanās no mūsu komandas (mūļu dzinēji, pavārs, pavāra palīgi utt..). Un tad jau auto un dodamies laukā no parka. Pa ceļam ieraugām klipspringeru – izskatās pēc stirniņas, bet ar zaķa pakaļkājām. Šodien līdz Gondarai nebrauksim, jo irpārāk vēls – precīzāk iestājusies tumsa. Šonakt gulēsim Debarkā. Viesnīcā tiek paceltas glāzes Ērikam par godu un tad jau var doties gulēt. Ar Yabi sarunājām, ka no rīta izbrauksim tikai pl. 10, gribas kārtīgi izgulēties. p.s. Beidzot duša un gulta! 2008. gada 24. novembris raksta Raitis Rīts Debarkā pienāk nemanāmi, tik labs miegs pēc dušas, gultā un palagos! Brokastis restorānā, kas vairāk atgādina padomjlaiku ēdnīcu krievu rūpnīcā. Bet tas ir sīkums, jo šodien pirmā atpūtas diena pēc trekinga – vismaz man (R) un Inesei, jo pēdējo pāreju (4200m.) sasniedzām kājām pa stāvo pusi ar pacēlumu no 2900m. Tāpēc kājas ir stīvas un arī ar dažāda lieluma noberzumiem . Brokastīs izvēlos ceptas olas no abām pusēm – šeit un arī citur izdevās lieliskas, tāpēc varu rekomendēt kā labāko un arī drošāko ēdienu brokastīs Etiopijā. Dzeram kafiju dubulto, kas varētu būt max. puse no brokastu krūzes mājās. Kafija pilnīgi visur ir fantastiska, vienīgi maz, bet vēlāk piešāvāmies ņemt ar pienu, ko viņi pasniedz atsevišķi un karstu, tad ir kā reiz no daudzuma viedokļa un arī nav par švaku – liekas šo kafiju vispār nav iespējams atšķaidīt līdz Latvijā nopērkamās līmenim. Tēju gan vairs negribas nevienam – to atdzērāmies kalnos, kur tai tika dota priekšroka. Sēžam mašīnā un laižam - līdz Gondarai ~ 2.5 stundas ceļa pa granti un saspiestajā variantā, jo līdz brauc Jaričš, kurš pa ceļam strīdas ar Yabi, mūsu šoferi, par to cik droši ir Danakil (Afar) reģionā. Jaričš aizstāv viedokli, ka tur var droši atrasties un pārvietoties, tas ir pretēji tam, ko mums stāstīja, ka tur ir vajadzīga bruņota apsardze ar atsevišķu džipu un kas tur vēl ne!? Gudri netiekam, skaidrības nekādas! Gondārā iebraucot jau zināmajā viesnīcā, mūs sētā sagaida divi perfekti nokomplektēti džipi, kuru saimnieki ir divas vācu pensionāru ģimenes. Kamēr ēdam pusdienas, sētā Ēriks demonstrē savas labās vācu valodas zināšanas ar vienu no tiem. Pa to laiku, kad ejam atlaisties uz 5 minūtēm, Ēriks ir nodemonstrējis arī savas zināšanas ķirurģijā , izoperējot tam augoni. Nez ko Ēriks vēl varētu nodemonstrēt? Pēcpusdienā ejam “ielās”, kur sadzeramies dažādas svaigi spiestas sulas, kas liekas ir pati labākā baudāmā lieta bez kafijas. Vakariņojam krogā ar skatu uz centrālo laukumu, šeit redz arī citus baltos bez mums jau pazīstamajiem, kuri mums visu laiku seko, tāpēc jau ir izpelnījušies iesaukas – kā piemēram; baisikls, šmauceklis, baznīca. Ēdam Jēra gaļu divos podiņos ar indžeru (skābena, plāna, pelēka pankūka ~ 40cm. diametrā no rudzu miltiem bez izteiktas garšas). Kā nu kuram, bet man liekas asi un garšīgi, vienīgi to gaļu viņi nekad neizsautē līdz galam, tā kā nākas prasīt zobu bakstāmos. Nezin kāpēc, bet vietējā mūzika, kas skan, liekas līdzīga Indiešu. Vēl šeit cieņā ir Bob Marley, kura vecvecāki dzīvojuši Abesīnijā (vecais Etiopijas nosaukums ) un kā vergi izvesti. Ēdam, klausamies mūzikā un kņadā, kas valda apkārt un visu noskalojam ar Ouzo, ko ņemam pa dubultām devām (viena deva ~ 20gr., kā liekas). Vakarā viesnīcā mūs viesmīlīgi sagaida vācietis ar minerālūdens pudelē iepildītu no mājām atvestu kandžu - A`ļa grapu. Vācietis ir ļoti runātīgs un aizrunājas līdz savai bērnībai un kaimiņam, kurš ir šīs brīnumainās dziras autors. Atgādinām, ka tas, kas viņam rokās nav mikrafons, par šo joku vācietis tā sapriecājas, ka bieži to atkārto. Ēriks un pārējie labprāt piebalso demonstrējot dažādus vācu valodas prasmes līmeņus, izņemot mani, kaut arī man šī valoda vairs neliekas sarežģīta, tomēr pirms tam likās, ka zinu tikai “handehoft”. Grapa nav bezgalīga tāpēc pretī liekam Ouzo, kas arī aiziet pa pirmo. Tā paiet šis vakars, ~ 11.00 eju gulēt, pēc neilga mirkļa pieklust arī pārējie. Saldu dusu! 2008.gada 25. novembris raksta Inese Šodien ir lielā kratīšanās diena. Ceļamies agri 5.30, 6os jāizbrauc, lai pa gaišo dienas laiku varētu paspēt līdz Lalibelai, jo ceļš ir ļoti slikts un tumsu nebraucams, runā arī, ka pa tumsu varot uzbrukt bandīti un aplaupīt. Paēdam brokastis, iemantojam pasūtītās tunča sviestmaizes, atvadāmies no viesmīlīgās “Belegez pansion” un dodamies ceļā. Pirmie kādi 124 km. Ir pa labu asfaltētu ceļu pēc tam tikai pa sliktu, grantētu – “under construction” ceļu, kurš vietām ir ļoti labs, bet vietām knapi ar džipu cauri braucams. Kopējais ceļa grantētā? Kopgarums ir ~300 km..Tā kā ceļš garš, tad laiku centāmies īsināt ar zolīti un aliņiem – Dasen Beer un St. Georg, pēdējais bija labāks, manuprāt, bet tas nu tā. Nu tā, zolītes partijas gan nepierakstījām, bet ir “pamatotas aizdomas”, ka es tomēr kopumā vinnēju . Tā tīri nemanāmi arī tikām līdz Lalibelai. Neliels starpgadījums gadās tieši pirms pašas pilsētas, vienā līkumā plīst auto riepa. Jabijs jau ir “pišāvis roku” riepas maiņā, gatavs jau kādu 15 min. Laikā, gluži kā 1 formulā. Hoteli “Lal” atrodam diezgan ātri, lēts nav, ūdens arī nav nu vienkārši “super” dušā palieku ar saziepētu galvu, kā anekdotē, Raitis izlīdz ar krūzi no izlietnes, smieklīgi būtu, ja nummurā būtu viena, tad varētu ilgi gaidīt, kamēr parādās ūdens. Turpat viesnīcā paēdam pusdienas, tad uzaust doma, ka tepat blakus ir “neti”. Ēriks saka, ka ātrums esot pieklājīgs priekš Etiopijas, ejam mēģināt. Mani mēģinājumi ieiet apollo e -pastā un draugos beidzas ar fiasko, lappuses mēģina vērties vaļā kādas 20 min. un tā arī neatveras. Vakarā Ouzo garšo labi. Sarunas ievirzās par ceļošanu apkārt pasaulei un dzīves jēgu, ļoti vēls vakars! 2008.gada 26. novembris raksta Ēriks Labrīt! Ir mūsu ceļojuma 12. diena. Pamostamies kā pasakā – karaļa Lalibela galvaspilsētā Lalibelā. Pilsētiņa ar ~ 16000 iedzīvotājiem, kas 12 – 13 gs. Bijusi Etiopijas galvaspilsēta. Tātad neliela kalnu pilsētiņa ar ļoti daudz skolniekiem, kas lielā straumē iet vai nu uz skolām vai uz mājām. Tos var viegli atpazīt pēc burtnīcām un grāmatu pakām rokās, kā arī pēc krāsainajiem formas tērpiem, kas apliecina piederību vai kādai vecuma grupai. Etiopijas skolas bērni patīkami atšķiras no vienkāršajiem lauku bērniem, kam piemīt vienkārša, mazliet bezkaunīga uzmācība, vēlme izpelnīties diedelējot un spekulēt ar to, ka ir bērni. Bet ne jau ar to ir slavena Lalibela un karalis Lalibels. Reiz karalim Lalibelam sapnī parādījies J. Cr? un teicis: “Tev jābūvē baznīcas iekaļot tās klintīs. Cilvēka spēki ir par maziem, lai to paveiktu. Tev celtniecībā palīdzēs ticība un eņģeļi”. Pirmā baznīca tika būvēta ~10. gadus, pēc tam secīgā kārtībā kopumā 20. gadu laikā uzbūvētas 11. baznīcas. Tās tika nosauktas par otro Jeruzālemi, jo būvētās baznīcas ir Jeruzālemes baznīcas kopijas. Atšķirīgais, īpatnējais, brīnumainais tajā visā ir tas, ka baznīcas iekaltas monolītā klintī – sākotnēji ārsienas no augšas dziļumā ar visām kolonnām un tad no apakšas uz augšu veidotas (kaltas) iekštelpas - ļoti ģeometriski precīzas gan telpas, gan kolonnu izvietojums telpās. Lielākā daļa no baznīcām ir apgleznotas no iekšpuses – apbrīnojami labi saglabājušies zīmējumi no 12,13,14 gs. bez restaurācijas. Zīmējumus mēģinājuši postīt musulmaņi, tāpēc ieejas baznīcās ir apm. tikpat sarežģīta kā lidostā – tiek izkrāmēta soma un pašu arī aptausta diezgan rūpīgi. Ir izcēlušies arī mūsu Eiropas beļģi, 1992. gadā nozagdami 7.5 kg. Smagu zelta ceremoniālo krustu, kurš ir gan atgūts un tiek izlikts apskatei tikai svētdienās. Vienā no baznīcām izstādīta bībele, kas sarakstīta 12 gs. gīzu valodā, ko mūsdienās lietojot priesteri baznīcu ceremonijās, bet būtībā ir “mirusi” valoda. Bībele ir sarakstīta uz ļoti plāni ģērētas kazādas, kas vizuāli ir ļoti labi saglabājusies, pat tinte nemaz nav izbalējusi. Ap baznīcām ir izveidota ne mazāk iespaidīga ūdens novadīšanas kanālu sistēma, kas brīžam ir 10 – 15 m dziļa. Viena no ēkām saucas Betlēme, kas mūs izveda caur “elli uz debesīm” – pa melnu koridoru (eju klintī) sadevušies rokās izejam un izkāpām virszemē (gaišā, saules apspīdētā baznīcas iekšpagalmā). Tā nu kopumā esam apskatījuši 10. baznīcas. Atceļā no baznīcu apskates iekļūstam mazā bodītē, kur piedāvā svaigi spiestas sulas – tās sadzeramies ar baudu, kas vainago visas dienas karsēšanos saulē, apmeklējot baznīcas. I – nets šodien neiet, telefons kā parasti NĒ, tāpēc iemalkojam citronu dzērienu un ejam skatīties saules rietu, kas ir krāšņs, skaists, bet savādāks nekā mūsu jūrmalā, tomēr fotogrāfējamies un priecājamies par jauko skatu, mazliet uzdziedam un pie miera, jo no rīta 6.30 mūs gaidīs Jabijs un džips, lai kratītos visu dienu virzienā uz Adisu... Ar labunakti visiem maziem Latvju bērniem, kas ir bez sakariem ar dzimto zemi un mīļiem cilvēkiem... 2008.gada 27. novembris raksta Guntars Lalibela. Nakts pagāja labi. Visi esam izgulējušies. Mostamies pl. 5.30, lai nomazgātos , paēstu brokastis un 6.30 izbrauktu uz Kombolču. Brokastis paēdam labas, divu veidu olas, cepta maizīte olā, cepti gaļas gabali un kas gribēja varēja ēst arī apceptu injeru. Kafiju gribam – jā, bet nav kafijas nu tad dzeram tēju. Pārējiem vairāk sagribējās kafiju, viņi aizgāja brokastot blakus kafejnīcā. Izbraucam no Lalibelas drusku pēc 7.00. Pa ceļam vēl piebraucam no attāluma apskatīt vēl vienu karaļa Lalibelas akmens baznīcu. Sākas ilgais nogurdinošais ceļš uz Kombolču. Vienā mierā nogulējām kādas 3.5 stundas, pamodāmies Bete Horā , kas ir 65 km no Lalibelas, kas ir kādus 65 km no Lalibelas, apbrīnojams vidējais ātrums, taču jāņem vērā, ka visu laiku braucam pa grantētu ceļu un grozījāmies pa serpentīniem. Bete horā paēdam mazas brokastiņas un dodamies tālāk. Asfalts! Tas gan ir tikai vienā ceļa pusē, taču braukšana notiek jau itin raiti- vietās , kur tilti vai stāvāki serpentīni, asfalta vēl nav, to varētu izskaidrot ar to, ka tajās vietās jāiegulda vairāk darba. Pa ceļam nosmējāmies, ka karalis Lalibela ir piedzimis par ātru, ja būtu viņš valdījis šajos laikos, tad visi ceļi ietu caur kalniem un visa Etiopija būtu vienos tuneļos. Pusdienas piestājam paēst tranzīta pilsētiņā Weldujā “Lal hotel” viesnīcā. Tranzīta pilsētiņa tāpēc, ka cauri šejienei ved ceļš no Adisas uz ziemeļu pilsētām Mekeli, Aksumu, kā arī uz Džibuti un Eritreju. Visās pilsētās, kurām braucām cauri, notika ielu rekonstrukcijas darbi, visur tika izbūvētas lietusūdens novadīšanas sistēmas. Arī pats brauciens no Bete Horas līdz pat Kombolčai ieskaitot bija zem ceļu “rekonstrukcijas” zīmes. Ceļa malās parādījās kamieļi, tos redzējām pat palielos baros. Tā kā zeme šeit ir auglīgāka un zāle zaļāka, aitu un kazu barus pakāpeniski nomanīja liellopu bari, ūdensbifeļus ieskaitot. Ūdensbifeļi mūs pārsteidz ar saviem milzīgi lielajiem ragiem. Izrādījās, ka pilsēta Desē ir mūsu šoferīša Jabija dzimtā pilsēta. To varēja pamanīt, jo šur un tur tika pārmīti draudzīgi vārdi. Dienas brauciens beidzās ap 18.30, pārsniedzot dienas maršrutu ar domu, lai nākamajā dienā Adisā būtu vairāk brīva laika. Nakti pavadījām pilsētiņā ar nosaukumu Kamzie. Par vakariņām gan dabūjām samaksāt vismaz dubultā, tā teikt - ādas krāsa šiem likās maksātspējīgāka. Un pilsētiņa arī likās stipri musulmaniska ar vairākām mošejām un minaretiem. Pēc tālā un nogurdinošā ceļa 21.30 visi jau bijām pie miera. Ar labunakti! 2008. gada 28. novembris raksta Ilze Agrs rīts. Jau pirms modinātāja pl. 5.30 pamodina musulmaņu “rīta lūgšana” mikrofonā pa visu pilsētu. Visu nakti nocīnījos ar odu atgaiņāšanu, nebija jau to pārāk daudz, bet pilnīgi pietiekami, lai sīktu pie auss un mēģinātu iekost.  Pl. 6.15 esam jau auto un dodamies ceļā uz galvaspilsētu. Jau ceļi ir pilni ar cilvēkiem, ganāmpulkiem, visi jau kaut kur dodas. Braukšanu gan tas apgrūtina, jo ne ēzelis ne aita, ne cilvēks neuzskata, ka būtu jāpalaiž auto. Gan jau pēc kādiem gadiem, kad mašīnas būs vairāk, būs spiesti dot ceļu. Šodien vismaz kādi 100 km. Solās būt labi braucami, jo ir par ES naudu noasfaltēti. Šoreiz brokastis ēdam pa ceļam kafejnīcā. Neiet jau olu cepšana tik ātri, bet galu galā tās sagaidām. Saņemot rēķinu (nācās to vaicāt vairākas reizes un gaidīt kādas 20 min.), sākām papētīt rēķinu.Kaut kā nesakrīt cipari, ko mēs aptuveni piemetām galvā – 8$ vietā sarēķināts 11$ - procentuāli krietni pārrēķināts. Ar Yabie palīdzību samaksājam tik cik tiešām bija vajadzīgs. Līdz kalnu pārejai ceļš ātri vijas, bet kalnam otrā pusē beidzas asfalts un notiek ceļu remontdarbi un ceļš brīžiem ir vecam ceļam pa vienu vai pa otru pusi. “Jaunais pagaidu ceļš” patiesībā ir nogreiderēts akmeņains lauks. Kalnam šai pusē kamieļi vairs nav sastopami, jo esam jau patālu no tuksneša. Ap pl. 16.00 ieradāmies Adisā. Vakariņot aizgājām uz picēriju, gribējās nomainīt ēdienkarti. Pica pat pārsteidzoši laba. Atgriežamies savos apartamentos. Pl. 24.00 dodos gulēt. Saldus sapnīšus! 2008.gada 29.novembris raksta Raitis Par laimi celšanās pārlikta uz 7.30, jo pēc vētrainās nakts nu ļoti gribas vēl pagulēt! Pēc nedraudzīgās viesnīcas bāra darbinieku attieksmes naktī domājam brokastis ēst citā vietā. Mēs sēžam lejā un gaidam šoferīti – viņš kavējas, tāpēc nolemjam paēst brokastis tepat un kā izrādās ļoti labi, jo pirmo un vienīgo reizi brokastis ir iekļautas cenā. Nu redz, ne vienmēr jārīkojas pārsteidzīgi! Šodien visu dienu jābrauc – spēlējam kārtis, mainam pudeles ( mēs esam iegādājušies 3. tukšas pudeles, kuras var samainīt pret pilnām, piemaksājot tikai par šķidrumu, jo alus maksā ~ 7Brr, bet pudele 10Brr) un neļaujam no Latvijas vestam balzāmam pievilkties ar pudeles garšu ( vakar bez lielām diskusijām tika izlemts, ka balzāms kā ”prezents” šai valstī nenoderēs), atceramies arī pa kādai sen aizmirstai dziesmai... paguļam diendusu... tā diena paiet un pret vakaru esam Arba Minčā – tipiskā pilsētelē pie ezera ar lielām putekļainām ielām un mazām bodītēm gar malām. Protams, būtu ieradušies šeit agrāk, bet ceļš pilns ar zvēriem, kuri steidz izmantot civilizācijas sasniegumus pilnīgā pārliecībā, ka ceļi tiek būvēti tieši priekš viņiem, cilvēkiem arī studentiem, kuri tikpat spītīgi pie tiem turas un atdod savas pozīcijas tikai pēc nežēlīgas taurēšanas, kādam pat nākas uzsist ar priekšējo “buferi”. Es nezinu, kas notiktu, ja tā taure apklustu! Remontdarbi Etiopijā notiek visur, uz visiem ceļiem uzreiz un lielā ātrumā. Palīgos nāk ķīnieši ar nebeidzamiem cilvēku un tehnikas resursiem, ik pa gabalam tiek būvēti nožogoti ciematiņi strādniekiem. Rodas sajūta – tik masveidīgi būvējot, pēc gadiem 3iem, vismaz galvenajiem ceļiem būtu jābūt savestiem kārtībā. Viena no problēmām šeit ir mašīnu tehniskais stāvoklis (98% mašīnu pa izpūtēju ārā gāžas dažādu krāsu biezputra), otra, mašīnu pārkraušana ( bieži bija redzamas uz jaunā ceļa līkuma apgāzusies mašīna ar kravu – ceļš ļauj āti braukt, bet centrbēdzes spēks ir nepielūdzams) trešā – vietējie mīl zelēt kaut kādu zālīti, kas rada eiforiju, bet vēlāk velk uz miegu, tā tiek minētā kā vislielākā ceļu negadījumu izraisītāja. Vakariņas ēdam zivju restorānā – porcijas mežonīgas un arī garšīgi, bet to nevar noēst (ļoti laba zivju zupa)! Miegam pāris svētie Georgi, cīņa ar ūdenssildītāju, kurš mūs satriec vienā setā, neatstājot ne mazāko izredžu un ātri, ātri gulēt! Uzliekam insektu tīklu aiz kura dzird odu džinkstoņu – tātad noderīgs! Ļoti karsts, nometam segas un liels, liels miega zilonis ir klāt – beidzot!! 2008.gada 30.novembrī raksta Inese Šodien atkal lielā kratīšanās diena. Saka, ka šodien 7 – 8 stundas jābrauc. Par laimi no rīta nav agri jāceļas. 8os jāiet brokastīs, gandrīz aizguļamies, brokastojam blakus esošajā kafejnīcā, ļoti garšīga mango sula. Ļoti, ļoti sits, visi logi vaļā, vējš purina matus, kreklus kā karsts fēns. Ir ~ 30”C ēnā. Ceļš ir daudz labāks nekā ziemeļos kaut arī visu laiku nav asfalts, arī grants ceļš ir gluds. Pa ceļam izlemjam piestāt vienā erbor cilts ciemā, paskatīties kā dzīvo. Piebraucam, vienojamies par kopējo ciema apskates cenu, 80Brr par ciemu un vēl 10Brr par vienu mājas apskati. No sākuma ciemā redzējām kādus pārdesmit cilvēku, kad taisījāmies kāpt ārā no auto, saradās vesels pūlis. Vispār jau interesanta sajūta ir tā, ka nevis tu skaties, bet tevi satās un rausta uz visām pusēm. Sastājušies rindiņās pa divi, trīs, četri ... vesela izrāde, visi rausta aiz rokām – “make foto – 1,2,3 Birrrr”. Ielienam vienā cilts mājā, mums parāda kā cep kukurūzu, ko pēc tam samaļ starp diviem akmeņiem. Izlienam ārā no būdas un tad sākas īstais uzbrukums – rausta, ķer aiz rokām, paiet pat grūti. Prom tiekam ne bez grūtībām. Nu riktīgs teātris, sagādā nelielu vilšanos, jo tas jau nav īsti. Vēlāk pa ceļam piestājam “krūmiņos”, pa ceļu nāk khameru cilts sieviete ar bērniņu uz muguras. Nu viņa tiešām ir “īsta”, vienkārši iet savu ceļu ģērbusies ādās ar ļoti daudz krellēm ap kaklu, rokās ķirbji ūdens nešanai, bērniņš uz muguras aizmidzis – nu tā ļoti vienkārši un mīļi bez redzamas uzspēlētības – mēs pierunājam viņu bildēties, iedodam arī ūdeni un kādu Birru. Iebraucam Turmi ciemā, atrodam mazu viesnīciņu – ļoti vienkārša, katrā nummurā divas gultas ar moskītu tīklu, duša un tualete sētas stūrī – nu ekselenti!! Vakarā ejam uz lielāko krogu, ilgi nosēžam, lai pē tam nebūtu pa tumsu viesnīcā jāsēž. Pa ceļam satiekam gājienu ar bērniem, kas iet dziedādami ar plakātiem rokās pret AIDS, kas te ir liela problēma. 2008.gada 1. decembris raksta Ēriks Labrīt! Visiem maziem Latvju bērniem! Esam pārlaiduši KARSTU, MELNU Āfrikas nakti Turmi ciematā, kur dzīvo Hameru cilts – ļoti skaisti salīdzinot ar citiem melniem cilvēkiem (ciltīm). Viņi ir vairāk brūnā kā melnā krāsā un cenšas to izcelt matus krāsodami ar tumši brūnu zemi, ko sajauc ar “sviestu”. No rīta pirmie gaiļi dziedāja jau 3.20 un pēc tam ik pa stundai kā stadionā pāri ciematam vēlās rīta gaiļu dziedāšanas vilnis...Tāpēc esam ļoti laicīgi pamodināti un jau 7.55 tuvojamies brokastu “restorānam”. Pēc dienišķās omletes un ceptām olām, un kārtīgas Etiopijas kafijas braucam lūkoties iezemiešus, lai, kā runā, dzīvojot kā senāk un tāpēc ir balto cilvēku apskates vērti... Āfrikas ceļu cauri pustuksnesim, kur aug dzeloņaini zemi kociņi, krūmi arī dzeloņaini un pat zāle – dzeloņaina!... Pa ceļam sastopam daudzus termītu pūžņus, kas slejas kā 3 – 4 – 6 metrus augsti torņi virs vienmuļā dzeloņainā krūmu līdzenuma. Ceļš visumā labs un gluds, bet to vietām izskalojušas upes, kas šajā ielejā sastopamas tikai lietus sezonā, bet to izskalojumi liecina par ūdens un dabas vareno spēku... Pa ceļam redzam dažus barus ar fazānveidīgiem, skaistiem putniem, kas tomēr fotogrāfēties neļaujas un glābjas bēgot un slēpjoties krūmos, redzam arī daudzus DIKIJUS – miniatūras stirnveidīgas kaziņas, bet arī ar radziņiem kā stirnām, tās slēpjas krūmu ēnā no saules. Tā nu iebraucam ciematā, kura galvenā sastāvdaļa ir policijas iecirknis, kurā tiek pārbaudītas mūsu pases un par attiecīgu samaksu (50Brr) tiek piešķirts gids, lai pārceltu mūs pāri Omo upei uz Dasanachi cilts ciematu. Ar iezemiešu vienkoci pāri Omo upei celties mums neļauj, jo esot bīstami un valdība neļaujot!?.. Tā nu braucam ar motorlaivu, ko sākotnēji ilgstoš neizdodas iedarbināt, tas, protams, prasa mazu, bet taisnīgu samaksu (200Brr) pāri straujai, bet vienmērīgi plūstošai upei. Līdzi ņemam arī Jabiju, jo ar iezemiešiem adekvātās sarunās neizdodas ielaisties – vai nu viņi patiešām nesaprot pat dažus vārdus angliski, vai arī bezkaunīgā kārtā vienkārši izliekas!!! Vienīgais vārds, ko māk izrunāt un saprast tā nozīmi pareizi, no visvecākā līdz vismazākajam tikko staigāt sākušajam bērnam ir BIRRA... Ieejot ciematā iedzīvotāji kā neredzama, bet profesionāla fotogrāfa rokas veidoti stājas grupās, lai tiktu fotogrāfēti: ciemata vecajo padome, vecākas sievietes ar traukiem uz galvām, izrotājušās ar šķēpiem rokās...(šķēpus nēsājot sievietes, bet lietot tos, lai medītu vai nogalinātu, vīrieši), tālāk mammas ar pavisam maziem bērniņiem, zīdaiņiem, tālāk jaunietes ar ādas gurnu jostām, kailām krūtīm, kas piesegtas tikai ar lielu daudzumu kaklarotu, vēl skaistas, patiešām, Āfrikas saules un skarbās dzīves??? Neviļus rodas divējādas jūtas: no vienas puses, subjektīvi, kā zvēru dārzā – es rādu, ko gribu fotogrāfēt, maksāju par to un aizeju..., otra puse - šīs cilts kultūra?, mākslas? sapratne interesanti!??, no trešās - auksts aprēķins (bizness), kur “resnajiem” baltajiem par visu jāmaksā – par bezkaunīgu gidu, kas atļaujas uzprasīt ārprātīgu (priekš Āfrikas nabadzības) ciparu par ½ minūtes braucienu pāri upei (200Brr ~20$) un tiem nabaga ciemata iedzīvotājiem, kas vēlas nopelnīt 2Brr par1 foto, lai izdzīvotu (bez iepriekšējas sarunāšanas), bet visiem mums šīs sajūtas ir līdzīgas, tāpēc pamatā sajūtā ir vilšanās nevis atklāsme, interese, prieks un gandarījums par redzēto... Pirms atpakaļceļa ieejam vietējā krodziņā iedzert alu.. (ārā esot +45”C R.). Atpakaļceļš paiet praktiski klusējot..(redzam vairākus virpuļviesuļus – iespaidīgi! R.). Pēc pusdienām Turmi ciemā vienīgajā (gandrīz) jēdzīgajā krodziņā (izcila dārzeņu zupa, ko ēda pat tie, kas dārzeņus un sīpolus – labāk NĒ) ir izveidojies noskaņojums radikāli mainīt brauciena kursu. To vēl uzkurināja tirgus Turmi ciema centrālajā laukumā, kuru apskatījām az zināmu interesi un patiku, jo tas bija nemākslots ikdienas tirgus, kas notiek katru pirmdienu un, kur sanāk Hameru cilts pārstāvji no tuvu un tāluma. Slepus fotogrāfējam un filmējam, lai neizbojātu apskati ar nejēdzīgu tirgošanos par foto cenu. Te mūs apstāj melnu jauniešu puliņš un ar mūsu šoferīša un gida Jabi starpniecību uzzinām, ka, lai “pareizi” apskatītu tirgu un suvenīru tirgotavu mums esot nepieciešams gids (50Brr) un, lai pareizi saprastu Etiopiešu tautas dejas vēl jāmaksā katram 100Brr šim gidam!!! Tas dažus no mums saniknoja, dažus vienkārši izsita no līdzsvara, ka nolemjam ciltis vairs nebraukt lūkoties. Apbēdināts par to palika Guntars (bet piedod Guntar, ja vari...). Guntars ar Ilzi tomēr brauc lūkoties Etiopiešu dejas soļus un ir relatīvi apmierināti ar redzēto. Es, Raitis un Inese ejam uz mūsu restorānu, lai atpūstos no dienas un sakārtotu šķidruma un sāļu līdzsvaru organismā. Šeit sagaidām arī deju cienītājus un vakariņojot tiek sastādīti plāni turpmākajām dienām... Tiek atsvaidzināts stāsts par 8. vācu misionāriem, kas nodzīvoja 45. dienas kādas cilts tuvumā pēc cilts tradīcijām, izbaudot džungļu dzīves “labumus un priekus” gan ēdiena, gan dzīves apstākļu, gan veselības ziņā (arī mūsu gids un šoferītis Jabijs baudījis šos dzīves priekus ar misionāriem). Par to viņš par misionāru naudu tikšot kursos uz Vāciju kopumā uz pusgadu. Saldu dusu visiem maziem Latvju bērniem, kas gatavojas atpūsties mājās – mūsu ceļš sāk virzīties mājās... P.S. Pie 26.11.08 Interesanti, ka baznīcu dekorējumos konstatējām līdzīgas (arī tādas pašas R.) ornamentus un zīmes kā Peru, Nepālā, Tibetā, Indijā, piemēram – ugunskrusts. Jocīgi, jautājumi – kādi rūķīši (eņģeļi) palīdzējuši veikt tik milzīga apjoma būvdarbus ar tik primitīvu tehniku? Tomēr šie ir jautājumi uz kuriem pareizo atbildi, vismaz šobrīd, zina tikai vējš... P.S. Pie 1.12.08 Par rētām. Jaunās meitenes, lai izdaiļotu savu ķermeni veido rētu ornamentu uz vēdera, krūtīm, pleciem – izskatās jocīgi, bet iezemiešu acīs tas esot skaistums (jo vairāk, jo labāk). Par rētām uz sieviešu mugurām – briesmīgas sitienu rētas uz mugurām – jo labāka un kārtīgāka sieva, jo pacietīgāk pacietusi sitienus, attiecīgi briesmīgākas rētas... Nesaprotami mums, bet katram savs... 2008.gada 02. decembris raksta Guntars Ceļamies tā paagri, lai paspētu ieskriet Āfrikas aukstā dušā, kas ir patīkami remdena, paēstu brokastis un uz Arba Minchu. Nakts pagāja mierīgi, taču ļoti silta gan, dažbrīd ar palagu vien bija pat par karstu. Omo ielejā dienā esot 45 – 47”C, vai tā ir taisnība nezinu, taču dienā karsts ir nežēlīgi, naktīs ap 28 – 30”C! Pa ceļam uz Arba Minchu pāris reizes piestājam, lai nofotogrāfētu pudeļkoku un vēl citus ziedošus krūmus un kokus. Apstājamies arī, kur izžuvušas upes gultnes, ap 250 – 250 metrus platas, lai tās nofotogrāfētu. Arī te, nezin no kurienes, no visām pusēm skrien Hameru cilts cilvēki ar vārdiem: 2Birr (par foto), lecam džipā un dodamies tālāk. Pirms 2. gadiem tā neesot bijis. Braucam līdz Konso cilts galvaspilsētai Konso. Gribam apskatīt “New York” klintis, lai tās apskatītu atkal ir jāpērk ieejas biļetes, šoreiz valsts iestādē un jāņem pavadonis (atkal) par kuru nekādu kvīti neuzraksta( ). Sanāk neliels kašķis, taču, ja gribam redzēt ir jāpiekrīt, ja nepiekritīsim, tad arī neredzēsim. Piekrītam un dodamies ceļā! Tā izrādās nav klints, bet gan ūdens izskalots mīkstu zemes iežu veidojums. Skats tiešām iespaidīgs, jo viss nosacītais kanons izskatās kā smalks viduslaiku piļu veidojums vai arī kā Ņujorkas Manhetena!!! Ilgi mums šo dabas skaistumu neizdodas baudīt, jo šeit baltie cilvēki ir paspējuši pārāk izlutināt vietējos ar birrām, pārāk, pārāk uzbāzīgi tiek prasīts, lecam džipā un dodamies atpakaļ uz Konso pilsētu. Kas šeit būs pēc gadiem 3 – 5, kad Etiopijā būs pabeigta ceļu infrastruktūra un ja tišām valsts kļūs par vienu no tūrisma industrijas lielvalstīm? Iespējas ir ļoti lielas. Pa ceļam Ēriks ir iedomājies nopirkt Konso cilts darinātu masku, taču izrādās, ka suvenīru veikaliņā tādas nav. Zibenīgā ātrumā pavisam netālu viena tāda tiek atrasta (protams, ne veikalā!). 70Brr, nu nē!! Mūsu sākuma cena 10Brr! Esam pielaidīgi no abām pusēm, taču pie 30Brr paliekam. Kad nē, tad nē, durvis ciet un braucam! Tad, kā jau tam vajadzēja notikt, tā koka maska bez vārdiem bez vārdiem pa logu tiek iestumta džipā, tātad 30Brr un darījums ir pabeigts! Dodamies tālāk, ceļš vietām ar diezgan labu asfaltu, vietām remontdarbi notiek, vietām jāapbrauc tiltu vietas, kurus upes ir izskalojušas, braucam blakus un pa gultni. Tuvojoties Arba Minchai parādās arvien vairāk iespaidīgi lopu bari , pārsvarā buļļi, ir arī govis, kazas, aitas un ēzeļi. Ciemos visi ceļi ir ar lopu kakām un čurām, un smaka ir gandrīz kā kūtī! Arba Minchā atrodam viesnīcu, kas ir pat ļoti pietiekoši laba, ja neskaita to, ka nav karstā ūdens! Bet te ir Āfrika un pēc karstās dienas aukstais ūdens liekas liekas pat ļoti patīkami remdens. Esam tīri un dodamies vakariņās uz mūsu labi pazīstamo zivju restorānu. Esam gudrāki un pasūtam tā, lai varam arī apēst, ļoti gardi! Ar labu nakti visiem, gan baltiem, gan melniem! 2008. gada 3. decembris raksta Ilze Rīts kā parasti sākas ap pl. 7.00, tad brokastis viesnīcas restorānā. Zem galda palien vietējais kaķis, kurš tiek pabarots ar Latvijas rupjmaizi. Kaķis maizi brīnumu kārtā gardu muti notiesāja. Tā kā birras iet uz beigām, par viesnīcu norēķināmies USD, bet, protams, ka par neizdevīgu kursu. Rīta plānā bija iebraukt Chamo ezerā apskatīt krokodilus un nīlzirgus. Samaksas kārtība gan ir neracionāla – vispirms devāmies uz vienu pilsētas galu (ieeja Neche Sare parkā), lai nopirktu biļetes, tad cauri visai pilsētai uz ezeru. Raitis un Inese nolemj palikt pilsētā un iedzert svaigas sulas. Cena gan par braucienu, gan par ieejas kartēm ir pieaugusi – pēc Lonely Planet grāmatas vajadzēja uz pusi mazāk maksāt. Ko lai dara – ja gribi redzēt, maksā! Patiesībā piedzīvojam vilšanos, jo redzējām pa gabalu kādus 5. krokodilus, nīlzirgi gan bija vairāk, vienīgi varēja redzēt tikai viņu galvas līdz pusei. Izbraucot krastā, teica, ka citreiz varot daudz redzēt. Lai tā būtu! Pusdienot nolemjam pie Abesynie pansijas kafejnīcā, jo zinājām, ka vismaz brokastis var tur labi paēst. Yabie ierosināja doties uz citu vietu, bet mēs to ideju noraidījām. Ēdienkartē izvēlējāmies salātus un pasūtījām. Kad jau bijām stundu sēdējuši, savus salātus tā arī neredzējām. Uz galda atstājām naudu par sulām devāmies prom. Cik var gaidīt! Yabie arī pasaka, ka tieši tāpēc arī piedāvājis dotie uz citu ēstuvi. Pusdienu vietā nopērkam banānus un mango (~1Brr gabalā R.). Ap pl. 13iem izbraucam no Arba Minchas. Ceļš bija vietām grantēts, vietām asfalts ar briesmīgām bedrēm un nenormāli kratīja. Labais asfalts tika sagaidīts ar sajūsmu. Pirms Avasas ceļa malās tika pārdoti kartupeļi mazos iepakojumos, gluži kā Spuņciemā burkāni. Šeit vairs nebija tik daudz lopu bari, liekas, ka šeit vairāk audzē dārzeņus, labību u.c... Tumsā braukšana notiek ļoti lēni, jo gar ceļmalām, precīzā pa ceļu, pārvietojas gājēji, gan ēzeļu pajūgi, kurus ir grūti pamanīt. Avasā viesnīcā ierodamies ap ~ 20.00. Viesnīca jau lēta, bet par to ir jāpiecieš tarakāni. Paēdam vakariņas un tad jau pa gultām. 2008.gada 4. decembris raksta Raitis No rīta satiekam cilvēku, kurš dzīvo restorāna bārā – viņš ir smaidīs, tātad neko sliktu neesam izdarījuši. Pie brokastu galda Guntars paziņo, ka turpmāk dzīvos atsevišķi, jo gribot atpūsties no “mums”. Labi, labi, nospriežam, vienīgais žēl, ka parādījušies tādi termini kā “mēs” un “jūs”. Sākas ceļš uz Etiopijas kūrortpilsētu pie ezera Lungano. Pa ceļam ar Ēriku spriežam, ka nebūtu slikti sākt apgādāties ar suvenīriem priekš mājām un, protams, kā viens no pirmajiem izkristalizējas Ouzo. Jabijs dabū pasvīst, bet ir vērts, atrodam tādu kā bāzi, kur šis maksā 44Brr + 14Brr pudele = 58Brr gabalā. Super piedāvājums no kura nevaram atteikties. Kad nonākam Lungāno ir grūtības ar hoteļiem, jo šeit paliekam 2 vai3 naktis un gribas labi aprīkotu vietu ar laivu makšķerēšanai, kad tādu atrodam izrādās par laivas īri šie prasa 350Brr (~35$) par 30 minūtēm –lielum lielais paldies!!! Arī Guntaram un Ilzei neveicas, jo viņu noraudzītais hotelis ir pilns un vietu nav. Nākas palikt vienā hotelī (lodžā), kur ir daudzas atsevišķas mājiņas. Inese iet peldēties un atgriežas ar ziņu, ka satikusi vietējos makšķerniekus, kuri no krasta ar elementārām rokas gruntenēm ķer zivtiņas, kaut kādus asarveidīgos. Tā ir laba ziņa – rīt mēģināsim arī mēs un veltīsim tam VISU DIENU!!! Tā tik būs diena!: bez kratīšanās, putekļu rīšanas, nekustīgas vienā pozā sēdēšanas, jau izskatītas ainavas vērošanas, bez birrr, birrr, birrr....!!! Priecīgi par rītdienu vakarā izejam uz ciemu, tur ir vairāki barčiki (vietējās dzertuves), kuras, kaut kādu nelīdzsvarota prāta brīžos nosauktas par picērijām. Pie vienas gan ieraugām kaut ko līdzīgu picas krāsnij, bet uz jautājumu par iespējām tās nobaudīt, atbildes vietā saņemam pilnīgi smaidīgu nesapratni. Un laikam, vispār māte ir aizgājusi, un , kad atgriezīsies – tad, varbūt! Otrā vietā, kur sastopam cerīgu melnu vīru bariņu, šie pavisam vienkārši paziņo, ka varēs dabūt, bet RĪT!? Tik ilgi neesam ar mieru gaidīt, tāpēc atgriežamies savā mājiņā, mūsu ieguvums ir 5 pudeles Coļa, kuras tiek ielietas plastmasas pudelē, jo stikla tara šeit ir lielā vērtē ~10Brr, turklāt Coļa (300gr. stikla pudele) 4 – 5Brr. Arī par ūdens pudeli no mums mēģina izspiest 5Brr, bet mēs nepadodamies un apsolām rīt atnest 3 tādas tukšas vietā (šo viņu uzticēšanos bagātīgi atalgojam otrā dienā atnesot visas tukšās pudeles). Brīžiem tā vietējo vienas dienas negausība vairs neliekas kā eksotika, bet kā mūžīgs apgrūtinājums jebkurā kontaktā ar viņiem. Vakarā izstabiņā saprotam, ka tik daudz “suvenīru” mājās neaizvedīsim un ļaujam lietām ritēt savu loģisko gaitu. Laimīgi tev un tavam melnam draugam! P.S. Bijām arī Etiopijas valsts bankā naudu mainīt – patīkams pārsteigums, tur bija arī “bankomāts” no kura varēja arī noņemt naudu ( noņemot 500Brr ~28Ls, noskaitīja 32Ls). Visi un visur mums stāstīja, ka par sīkākām kā 50$ banknotēm, kurss ir sliktāks – pilnīgas muļķības! Laiks gan paiet, jo katra banknote tiek loti rūpīgi nopētīta (mums bija čupa ar1$niekiem), vajadzīga pase, jāpilda anketa utt..., kad tas izdarīts, pie cita lodziņa jāgaida pase ar naudu. Tā lūk! 2008. gada 5.decembris raksta Inese Šodien mums ir pilnīga atpūtas diena, nekur nav jābrauc. Dienas plānos ir paredzēta makšķerēšana. Iepriekšējā dienā noskatījos kā vietējie makšķerē – auklas galā svins un 2 āķi, uz āķa gaļa, atvēzējas un met iekšā. Mums uz visiem ir viens kāts ar spoli, no spoles notinam auklu un uztaisām vēl 3 makšķeres (makšķeres sastāv no auklas ar 2 āķiem, kas uztīta uz 1,5 litru ūdens pudeles, kurā ~ 1/3 ir ieliets ūdens, lai tā stabili stāvētu smiltīs – zivij copējot, pa gabalu var redzēt kā pudele raustās vai arī apgāžas. Vakarā vienu tādu pudeli pazaudējam – tā tika ievilkta ūdenī un arī otrā dienas gaismā nebija atrodama R.). Tā arī ejam copēt. No virtuves par 10Brr mums atnes sagrieztu gaļu. No sākuma Raitis viens veic iemetienus, man vēl jāpiešaujas ar tādām copenēm nav makšķerēts. Ēriks ieņem novērotāja lomu. Auklas gals jātur rokās, ļoti labi var just, ka kāds galā ņem, pieciršana ar roku jau nesanāk tik laba kā ar kātu, tomēr pēc kādas pusstundas Raitim jau zivs rokā, asarim līdzīgā – kādu 30 cm. gara ap 400 gramiem, tieši uz primitīvās makšķeres. Nav jau tā, ka cope būtu dikti intensīva, bet vēl pēc kāda laika arī es izvelku zivi – catfish, arī kādus 35 – 40 cm. garu ap 400 gr., priekš tās zivs viņa ir ļoti maza, jo tirgū mēs redzējām ap 1 metru lielas catfish, viņām ir rozā gaļa. Vilkt ārā tādu zivi ir prieks, pretojas diezgan pamatīgi, kā nekā samam līdzīga ar 8 ūsām, nu smuki. Līdz vakaram saķeram pavisam 4 catfish, man bija viena mazāka, bet visas pārējās vienāda izmēra (turot auklu rokās copes varēja just gandrīz nepārtraukti, bet izvilkt nevarēja, kad tomēr izdevās uzķert šo skrubinātāju, tas izrādījās mazs asarveidīgais, ko laidām vaļā). Jūtam, ka saulē esam sacepušies diezgan pamatīgi, kā nekā saulē pavadīta gandrīz visa diena, tas nekas, uzsmērējam sosiņu drusku parīvējamies gar palagu un ir ok. Vakarā restorānā mūsu zivis tiek izceptas (par to paprasa 60Brr, no sākuma gan gribēja 60Brr par katru zivi), nu gardas gan bija!! Dienas laikā bijām pasūtījuši ugunskuru (120Brr) - malka sanesta, pašā pludmalē uzkurināts ugunskurs – padziedam dziesmas, padzeram Ouzo, šalc ezers kā jūra, plīst viļņi ezera krastā. Šovakar gulēt ejam laicīgi, jau 10.00 esam gultā. 2008.gada 6. decembrī raksta Ēriks Labrīt! Šodien laba diena, braucam virzienā uz mājām. Bet “savu atpūtu nedrīkst nogulēt”. Tāpēc pēc brokastīm iztaisāmies no mājām un ejam izlūkot apkārtni. Uzkāpjam tuvējā paugurā ~50m. virs ezera. No augšas mūsu viesnīca izskatās daudz labā nekā tuvumā. Un savu mīļu prātu ejam vēl izlūkot krastu caur ērkšķiem un akmeņiem. Atpakaļceļā nometnē (viesnīcā) gatavojamies peldēt, izrādās, ka mūsu šoferītis Jabijs jau ir klāt. Tad peldamies un gatavojamies braukt uz Adisu (uz mājām). Īstenībā, lai kā arī ‘neizliektos” visi gribam tikt ātrāk mājās... Vakarā zvans, kas paziņo, ka viena no RAN māsiņām mirusi mīklainos apstākļos, vismaz, mani izsit no sliedēm. Tālumā tas, ka saņem ziņas un tās precizēt nav iespējams, jo sazvanīt nevienu nav iespējams, tad jāsadzeras “miega zāles” – viskijs un džins un var mazliet pagulēt. Saldu dusu visiem maziem (atlikušajiem) Latvju bērniem!!! 2008. gada 7. decembrī raksta Guntars Un tā ir pienākusi pēdējā diena šajā valstī šajā reizē! No rīta tiek ieskriets dušā, sakravātas somas, paēstas brokastis un atkal esam mūsu džipā. Šī diena ir kaut kā jānovelk! Mazs aplauziens, jo izrādās svētdienās Āfrikā „lielākais” tirgus ir ciet. Laižam uz Etiopijas vēstures muzeju. Muzejā jutāmies vīlušies jo tur gandrīz nekā nebija, izņemot Lūsiju, kuras atrastie kauli sastāda ap 15-20% no visa skeleta. Daži kroņi, daži imperatoru tērpi un vēl šis tas, arī mazs stūrītis, kas atvēlēts bijušajam vadonim – sociālistam! Radās sajūta, ka jebkurā mazajā klosterītī muzejiskās bagātības bija daudz, daudz vairāk! Tad seko pusdienas studentu kafejnīcā, labas, iespējams tāpēc, ka īpašnieks ir itālis. Ēdienkarte arī šeit ir Eiropeiskāka. Pēc pusdienām braucam iepirkt suvenīrus, kafiju, augļus un varbūt vēl kaut ko interesantu. Tad sekoja brauciens kalnā, lai apskatītu Adisababu no augšas. Pilsēta liela, tikai visa tīta dūmakā, tāpēc arī neko daudz neredzējām. Vakaru pavadījām tradicionālā ēstuvē/restorānā. Tā kā bijām vieni no pirmajiem, tad ieņēmām arī labākās vietas. Rokas mazgājām kā senie imperatori, pie galda un pat nepieceļoties. „Komanda” atnāca, uzpūta uz rokām ziepes, no tējkannas uzlēja uz rokām ūdeni, atlika tikai tās nomazgāt un noslaucīt dvielī. Vakariņas, kā jau tādās vietās pienākas, bija ļoti labas. Arī priekšnesumi mums ļoti patika, vienu brīdi pat gribēju iet un piedalīties dejās, kā to darīja vietējie. Par dejām mums ir savādāka izpratne, Etiopieši lielāku uzsvaru liek uz izrādīšanos pret partneri, ļoti daudz dejā ir plecu un galvas kustību. Dejās daudz ir izmantoti elementi, kur dejotāji lēkā. Mūzika tika spēlēta uz nacionālajiem mūzikas instrumentiem, mūzika un dziesmas atgādināja kopā saliktu indiešu un arābu mūziku. Ap plkst. 22.00 pametām viesmīlīgo iestādi, lai dotos uz lidostu. Lidostā ar pārbaudēm viss O.K., atlika tikai nogaidīt līdz agram rītam, lai sēstos „Turkish airlains” un caur Stambulu uz mājām. Plkst. 4.30 lidmašīna paceļas un domās sakām ardievas šai milzīgai vēl neiepazītai valstij ar domu atgriezties!

Etiopijas iespaidi nelielas ceļotāju grupiņas skatījumā.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem