Austrumāfrikas ekspedīcija 12: Tanzānija - Āfrikas Jumts Kilimandžāro
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
Atvadoties no Impro grupas un atstājot Keniju aiz muguras esmu ieradies pēdējā Austrumāfrikas valstī un vēl vienā safari zemē Tanzānijā. Ar dzīvniekiem pietiks kādam laikam, tie jau gana iepazīti iepriekšējās dienās Ugandā un Kenijā, tāpēc manas vizītes mērķi šoreiz bija pavisam citi.
Tanzānijai ir ļoti paveicies, jo tieši šeit atrodas trīs maģiskākie vārdi jeb vietas visā Melnajā kontinentā - safari Meka un labākais plēsēju & medījumu šovs uz Zemes Serengeti parkā; leģendām un baltām smilšu pludmalēm apvītā Zanzibāras sala; un kalns, kas neprasa komentārus - Kilimandžāro. Kurš gan nav par to dzirdējis?
Kilimandžāro apvij kāda īpaša aura, kādēļ tik daudz ceļotāju tiecas iekarot tā virsotni vai nosprauduši mērķi reizi mūžā nostāties uz šī Āfrikas augstākā punkta. Šai milzīgajai popularitātei ir arī savs iemesls, jo nav daudz kalnu, kas būtu apveltīti ar tik daudziem tituliem un tai pašā laikā pieejami parastiem mirstīgajiem, bez kādas alpīnisma pieredzes. 5895 m augstajam Kilimandžāro pieder vairākas godalgotas medaļas kontinenta un pasaules mērogā - augstākā virsotne Āfrikā, augstākais vulkāns Austrumu puslodē, planētas ceturtais augstākais kalns pēc topogrāfiskā izvirzījuma un augstākais atsevišķi stāvošais kalns uz Zemes, tātad tāds, kurš nepieder nevienai grēdai.
Bet, ne jau tikai titulu dēļ cilvēki dzenas sasniegt Kilimandžāro virsotni, pats kalns ir eleganti skaists, kļūdams par visa Melnā kontinenta ikonu - iedomājoties Āfriku, šķiet ikvienam pirmā asociācija ir pastkarte ar ziloņu baru, kas maršē gar akācijas koku ar Kilimandžāro fonā.
Par Kilimandžāro nosaukumu ir daudz spriests, bet ticamākā versija, ka tas radies saliekot kopā svahili vārdu Kilima, kas nozīmē, "kalns", un Njaro, kas čangas cilts mēlē nozīmē "baltums" - tādējādi sanāk "baltais kalns". Savukārt vulkāna augstāko punktu, sauc par Uhuru Peak jeb Brīvības virsotni, kas tā nodēvēta 1961. gadā atzīmējot britu kolonijas noslēgumu un neatkarīgās Tanzānijas dibināšanu. Tieši šī 5895 m augstā virsotne bija mans noskatītais mērķis, turklāt Uhuru Peak vēlējos sasniegt tieši saullēktā, brīdī kad Āfrikā atkal dzimst jauna diena.
Parasti kāpēji pavada 6 vai 7 dienas, lai uznestu savu rumpi kalnā un nonestu to arī lejā, pavadot pietiekamu laiku, lai aklimatizētos. Bet es, kā jau kalnu lauva ar pieredzi citos pārgājienos, spēcīgām kājām kā zebrai un savu lielo ziloņa plaušu, biju gatavs ekspress variantam pievarot Kilimandžāro 5 dienās. Vislabākais šajā piecu dienu ekspedīcijā uz kontinenta augstāko punktu ir tas, cik Kilimandžāro kalns ir dažāds un interesants. Tas nav vienkārši kāpiens, bet gan vesels notikums, kur katra diena ceļā uz virsotni ir aizraujoša un pavisam savādāka. Pirmā diena sākumā ved caur tropisku lietusmežu, kuras daudzās
liānas būtu ideāla skatuve jaunākajai Tarzāna filmai. Tad, pakāpjoties augstāk, džungļi kļūst pavisam spocīgi un mistiski, tā vien liekas, ka no sūnām noaugušajiem kokiem izlīdīs King Kongs un sitīs dūres pa krūtīm - šis kalnu lietusmeža posms varētu būt skaistākie džungļi kādos esmu bijis, gluži kā noburtais mežs no pasaku grāmatas. King Kongu es, protams, nesagaidīju, bet tā mazākos radiniekus, rotaļīgos zilos mērķaķus un balti-melnos kolobusus, gan. Visbeidzot pirmā diena noslēdzas ar Erica Excela koku alejām, kuru galotnes savijušās kopā veido tādus kā dabas tuneļus, ka pat debesis brīžiem nevar redzēt.
Otrā diena, jau atkal atnes jaunus, vēl bagātākus iespaidus - šī ir diena, kas nokautēs vislielāko floras skeptiķi un nīdēju.
Vispirms taka ved caur tā saucamajām bārdas koku birzīm, kur izskatās tā it kā šeit zaros Ziemassvētku vecīši karinātu savas vecās bārdas, tai pašā laikā jūtu, ka mēs ar gidu šajā meža posmā neesam vieni, mūs novēro vairāki tree hyrax - dīvaini dzīvnieciņi, kas līdzīgi savvaļas kaķa un murkšķa krustojumam, tikai bez astes. Tālāk seko krūmāju posms, kur īpaši dominē protejas un sudrabainas krāsas augi ar dzelteniem ziediem, bet diena noslēdzas ar kalnu tīreli, kur sastopami visdīvainākie Kilimandžāro floras pārstāvji. Te nu botāniķi aiz laimes var galus atdot, lērums ar endēmiskie augiem, kur interesantākie ir lobēlijas (lobelia deckenii), impatiens kilimanjaro un varenās Giant senecio (senecio kilimanjaro), kas kļuva par manu Āfrikas jumta augu valsts favorīti. Žēl vienīgi, ka neparastajai Ugunsbumbas lilijai (Fireball Lily), sauktai arī par Āfrikas asinsziedu sezona tikko bija beigusies, tad iespējams senecio tiktu gāzts no troņa.
Trešā dienā jau nonāku augstkalnu tuksnesī, no plašās augu valsts palikusi tikai ēna, toties apkārt paveras Mēness ainava ar brūnu plato, kuru ieskauj vulkāniski krāteri un lavas klintis. Šeit pirmo reizi labi atklājas abi Kilimandžāro kalni, 5149 m augstais Mawenzi un 5895 m augstais Kibo, kura virsotnē atrodas mans mērķis - Uhuru Peak. Ja līdz pēdējai namiņu nometnei, Kibo Hut, taka bija ļoti lēzena, tad noslēdzošais posms no 4700 m uz 5895 m augsto Uhuru ir stāvs kāpiens. Nakts melnumā gids modina mani augšā, lai postos ceļā uz galamērķi, ko veiksmīgi arī sasniedzu plkst. 6:14 pēc vietējā laika, īsi pirms saule atnes jaunu dienu Melnajā kontinentā. No virsotnes skati uz visām pusēm ir miljons dolāru vērti - vienā pusē saule rāpjas virs izrobotā Mawenzi kalna virsotnes, otrā pusē zilā rīta dūmakā paveras Meru vulkāna piramīda, trešā pusē paceļas milzīga ledāja siena, kurai pieskaras pirmie saules stari, bet ceturtā pusē atklājas Kilimandžāro sirds un vislabākais skats - Mēness virsmai līdzīgs vulkānisko smilšu plato, pa kuru peld ledāju sienas un aisbergi, bet centrā iegūlies tikai 200 gadus senais Reusch krāteris - vissvaigākā liecība Baltā kalna aktivitātei. Atliek vien nobildēties pie koka stenda, kas apsveic mani ar Āfrikas augstākā punkta sasniegšanu un var posties atpakaļ uz civilizāciju, Kilimandžāro pakājē, lai saņemtu godam nopelnīto sertifikātu, ko ielikt plauktiņā goda vietā blakus laulības apliecībai. Vēl viena misija veiksmīgi izpildīta!
Jānis Kreicbergs
