Neliels līkums ar moci pa Norvēģiju un caurbraucot Zviedriju.

03.03.2016
12 min lasīšanai
25 foto

Ievads.

Kā kādreiz skolā mācīja, katram sacerējumam ir trīs daļas: Ievads, Iztirzājums un Nobeigums. Tātad, Ievads. Man un manai sievai Evijai patīk ceļot ar moci* (nelatviešu vārdu tulkojums pēc Nobeiguma). Bērītis* arī piemērots tālām tūrēm: „Triumph Tiger 955i” 2005. gada modelis (Bilde_01). Var mierīgi braukt pa visa veida seguma ceļiem un neceļiem*. Pat vieglu bezceļu var ar viņu pārvarēt. Ir trīs aizmugurējie koferi, šoziem tika beidzot iegādāts arī nafigators* TomTom motobraucējiem. Ceļojums tiek plānots visu ziemu. Evija no dažādiem informācijas avotiem izfiltrē mūs interesējošos apskates objektus, pēc tam es sastādu maršrutu ar aptuveniem attālumiem. Tad plānojam nakšņošanas vietas. Tādā veidā ir izbraukta Igaunija, Lietuva un bija viens trīsdiennieks pa Latviju. Bija doma aizšaut* cauri Somijai uz Nordcape, bet sanāca divu nedēļu tūre un paplānojām citu, īsāku maršrutu. Ceļojuma plāns sastādīts, bērītis pa ziemu sezonai sagatavots: nopirktas jaunas čībiņas*, piepucēta dvēselīte*, biļetes uz prāmi pasūtītas, viesnīcas rezervētas, paši arī nogatavojušies* ceļojumam un epopeja var sākties. Viens gan baida, ilgtermiņa laika prognoze neko labu nesola, vismaz pusi no ceļojuma var sagaidīt lietainu laiku.

Iztirzājums.

Diena 0 – svētdiena, 9.08.2015, 110 km.

Braucam uz Ventspili, uz prāmi, lai brauktu uz Zviedriju, uz Nynashamn. Tā kā abi pirmo reizi braucam paši ar prāmi, iepazīstam procedūru, kā uzkāpt uz kuģi. Ir tāda neliela smadzeņu pūderēšana*, bet ja piešaujas* nekas īpaši sarežģīti neliekas. Uz prāmja negaidot satieku vienu senu paziņu un komandas biedru, pasitam klaču* par šo un to. Garlaicīgi nebija. Bija doma iedzert kādu aliņu krogā, bet ieraugot izvēli, sapratu, alus uz šī kuģa nav, ir tikai blakšūdens* ar kuru var tikai veselību sabojāt, bet ne uzlabot. Pagraužam līdzpaņemtās vakariņas un uz dusu.

Diena 1 – pirmdiena, 10.08.2015, 380 km.

Mazliet aizgulējušies, tiekam ar klaudzināšanu aicināti atstāt kajīti un prāmi. Īsāk, lasās prom un netraucējiet strādāt. Līdz pirmajai točkai* Sodertalje 50 km. Parādās pirmās pazīmes manai neprasmei apieties ar susaņinu*. Mājās izmantojot speciālu datorprogrammu sastādīju maršrutu un iegruzīju* to navigatorā, domādams, nu tik vizināšos. Bet nekā. Nafigators, ātri skaitļojot un uzrādot visu garo maršrutu, grib mani cītīgi vest uz prāmju terminālu atpakaļ. Man tas apnika un sāku likt tikai vienu ceļa posmu uz priekšu un vairāk domstarpības šajā jautājumā neradās. Bet bija citas un par to vēlāk. Ceļš bija lielisks. Braucām pārsvarā pa granteni* (Bilde_02), vērojot lieliskos dabas skatus, golfa kluba pārsteigtos spēlētāju, aborigēnu* lauku sētas un staļļus. Iemesls, es susaņinā biju izvēlējies īsāko ceļu, grantene mūs netraucē. Tāpēc braucām par dažnedažādām kazu takām*. Sordertalje apskatām autobūves uzņēmuma „Scania” muzeju (Bilde_03). Labs. Galvenais, ieeja bezmaksas. Ceļš (navigators) tālāk ved mūs uz Mariefred. Tur ir Gripsholmas pils (Bilde_04), it kā augustā slēgta apmeklētājiem, bet par pārsteigumu viss ir vaļā un pērkam tik biļetes objekta izpētei no iekšpuses. Pils, kā jau karaļa pils, pilna ar daudzām uzmanības vērtām lietiņām, gaisā virmo senatnes (vecu lietu) aromāts. Svaigs gaiss tomēr labāks. Nākoša točka Nora, Pershyttan raktuves. Pirmais nepatīkamais pārsteigums mums un vācu pensionāru pārim. Vietējie paņēmuši brīvdienas. Viss ko varam iegūt šajā vietā, foto uz žoga un akmeņu kalna fona. Neko darīt, pierūcinām rumaku un laižam tālāk un zviedru pilsētiņu Falun (Bilde_05). Šai pilsētai arī senas kalnu rubināšanas* tradīcijas. Pilsētā ir arī mūsu pirmās naktsmītnes. Noliekam bērīti steliņģī lai atpūšas, paši nometam mantas, pārģērbjamies civilās drēbēs un uz pilsētu prom. Pirmais pārsteigums, pilsēta tukša. Praktiski nestaigā cilvēku. Ir daži iemaldījušies tūristi kā mēs un varbūt daži iezemieši. Sabiedriskās ēstuves* arī patukšas, cilvēku nav. Paklīstam, pabildējam un uz krogu prom. Jāieliek kārtēja kaloriju deva puncītī*. Rēķina izmērs proporcionāli paikas* apjomam ir paliels. Ko lai dara, Skandināvija...

Diena 2 – otrdiena, 11.08.2015, 380 km.

Laiks mākoņains, brīžiem īslaicīga Ulmaņlaika migla* nāk no gaisa, bet netraucē izbaudīt braucienu. Pirmā pietura: Fuletjelleta nacionālais parks ar Zviedrijas augstāko ūdenskritumu Njupeskar (Bilde_06). Lai to apskatītu bija jānoiet ap 2 km vienā virzienā. Skaista ainava visapkārt, nepierasta mūsu acīm, tundra ar sīkmežu. Ūdenskritumu apskatījāmies, skatus un sevi iemūžinājām elektroniskajās ierīcēs un dodamies atpakaļ uz stāvvietu pie bērīša. Pastaiga ir pamodinājusi apetīti un vietējā tošņilovkā* nopērkam amerikāņu populārāko ēdienu. Ir ēsts arī sliktāk, bet ne par tādu cenu. Tiek pieņemts stratēģisks lēmums, pāriet uz divreizējo ēšanas ciklu, brokastis viesnīcā un vakariņas naktsmītnes rajonā. Praktiski, kā vēlāk pierādījās, nekādu problēmu. Nafigators ved mūs tālāk pa granteni un vietējiem atkal ir ko brīnīties, kas te tādi vizinās tālu nost no šosejām. Vēlāk gan izlienam uz šosejas un tuvojamies Zviedrijas Norvēģijas robežai. Vienīgās atšķirības pēc robežas šķērsošanas bija citādāki karogi pie mājām un melnāks asfalts uz ceļa. Norvēģi bagāti ar naftu un uz piķi var neekonomēt. Reizēm uznāk neliels lietus slapinātājs, bet ne tik liels, lai būtu jālien lietus kombenzonos. Jo tālāk iekšā Norvēģijā, jo labāks laiks līdz ierodamies mūsu nākamās naktsmītnes pilsētiņā Roros. Laiks pavēss, bet saulains. Iekārtojušies, dodamies uz pilsētu. Tas pats, kas Falun, pilsēta tukša, pa ielām klīst daži tūristi un imigranti. Pilsēta simpātiska, ir labs metālkausēšanas muzejs, iekšā netiekam, par vēlu, bet ir ko apskatīt arī bez tā. Daudzas, gan vecas, gan jaunas ēkas ir ar mauriņu uz jumta (Bilde_07). Diez, kā viņi to zālienu kopj? Izvēlamies vienu no daudzajām patukšām ēstuvēm un izbaudām vietējās garšas. Bija neslikti, pat aliņš bija patīkams, bet jau atkal padārgi. Skandināvija...

Diena 3 – trešdiena, 12.08.2015, pa taisno 150 km.

Tas pa taisno, bet pa līkumiem ap 300 km. No rīta izrakstoties no viesnīcas, dāma uzprasīja, kurp dodamies tālāk. Trondheima ir mūsu galamērķis šodien, bet pa vidum šis un tas. Uzzinājusi, ka brauksim ar līkumu gar Zviedrijas robežu uz Hegra Festing cietoksni, acīs parādās dziļas cieņas apliecinājums. Šoseja ir šoseja, bet mums stāv priekšā līkumainie ceļi pāri kalniem ar daudzām skaistām ielejām. Pirmais stops pie Ulavsgrūva šahtām (Bilde_08). Ekskursija pazemē ar interesantu stāstu. Šīs ir vara raktuves, slēgtas pagaidām. Pelna naudu ar tūristiem. Bet ja pasaulē vara cenas celsies un atkal būs izdevīgi šeit rakt, pusgada laikā izpumpēs ūdeni apakšējiem stāviem un uz priekšu. Ko rakt vēl esot daudz. Saskrējāmies ar vienu moto tūristu. Mocītim paveicies. Nav kā manējam pašam jārūc, jāved uz sevi divi pasažieri ar bagāžu. Tas bērītis prātīgi atpūšas uz piekabes un vizinās pa pasauli un skatās apkārt (Bilde_09). Veicas jau dažiem. Bet nekas, mūsu aparāts apmierināts ierūcas, mazliet pavervelē un ved mūs tālāk sekojot susaņina norādījumiem. Iebraucām. Beigās striķis bezceļam priekšā ar kaut kādu uzrakstu aborigēnu valodā (Bilde_10). Neko darīt, griezām riņķī. No nafigatora tika izņemts īsākais ceļš un uzlikts ātrākais. Kā vēlāk noskaidroju, līdz šosejai ietrūka kādi 400 metru. Lieks aplītis uz 5 km. Sīkums salīdzinot ar līkumu uz 250 km vēlāk. Vienā ielejā mazliet pasmidzina, otrā saule spīd. Tuvojamies točkai, kādi 10 km palikuši. Laiks vilkt ārā kondomus*. Lietus līst ne pa knapo un jāglābjas no slapjuma. Braucam tālāk. Līdz objektam kilometri 3, ceļš iet stāvus kalnā. Pretī nāk kravinieks* ar būdu un māj mums ar roku, lai štopējam nost*. Bērnības trauma*, Hegra Festing šonedēļ slēgts. Ko lai dara, griežam riņķī un braucam Trondheimas virzienā. Līdz pilsētai ātrgaitas šoseja, 20 km, bet nafigators mūs noņem no trases. Nobraucam pa dažādiem ceļiem ar skaistām ainavām pusotru stundu un esam galā (Bilde_11). Līdz ar to Orkla industrial museum pastaiga pa šahtām ar lampām nokavēta. Un atklāti sakot esam mazliet nosaluši. Ielienam karstā dušā, sasildāmies un uz pilsētu. Ir pavēls, apskates objekti slēgti. Lai ko arī rakstīja par Trondheima tūristu ceļveži, mūs viņa tomēr kaut kā nepaņēma (Bilde_12). Ar ēstuvi paveicās, viss labākā atmosfēra no visām, ko izmantojām ceļojuma laikā un garšīgākais alus. Vienīgā problēma atkal ir tikai...

Diena 4 – ceturtdiena, 13.08.2015, 375 km.

Brokastīs kā vienmēr olas. Sātīgs ēdiens, maz vietas vēderā. Šodiena būs braucamā diena. Lai tiktu līdz slavenajam „Atlantijas ceļam” jāšķērso fjords ar prāmi. Pirmais mūsu maršrutā. Satieku dāņus uz močiem. Vienam no viņiem arī Triumph Tiger. Ļoti apmierināts ar to. Brauc mājās no Nordcape. Mazliet papļāpājam un esam jau pāri. Aiziet! Pirms Atlantijas ceļa Atlantijas tunelis. Cauri tam, nopērkam biļetes priekš Atlantijas ceļa un braucam pa spēcīgi reklamēto objektu. Ceļš kā ceļš, mazliet līkumots, tiltiņi. Redzam suvenīru bodīti ar pakalnu blakām, kur tūristi kāpj augšā labākām bildēm. Neatpaliekam arī mēs (Bilde_13). Nākamā pietura pirms slavenā tilta uz nekurieni. Uztaisām arī mēs standarta fotogrāfijas no standarta vietām. Braucam tālāk, un viss ir beidzies. Jā, kaut kā pietrūkst pēc tām visām reklāmām, bet ticu, ka bizness norvēģiem iet labi, redzot tos tūristu barus. Arvien vairāk motociklistu uz ceļiem. Spēj tik sveicināt. Vēl viens prāmis un tuvojamies „Troļļu takai” (Bilde_14). Tīri aktīva kustība abos virzienos, ieskaitot starppilsētu autobusu satiksmi. Braucam tik augšā. Sajūtas ir tādas interesantas, jo brauci gar augstas klints malu, un blakām ir nosacīti bezdibenis. Bet vietējiem džigitiem* laikam ir kādas neklātienes sacensības, kurš ātrāk uzbrauks augšā. Ar litrīgiem baikiem* veči nesās pilnā tempā*, līkumos skrāpējot asfaltu ar kāpšļiem. Augša labs skatu laukums, kur uztaisīt labas bildes, suvenīru veikali, barotavas*. Nopērkam arī mēs slavenos trollīšus. Naktsmītnes mums nelielā pilsētiņā fjorda malā, nelielā viesnīcā. Izstaigājam līkumu, papriecājamies par dabu. Vakariņas labas, lasis izskatījās nevis audzētais, bet tepat blakām upē noķertais. Tikai atkal...

Diena 5 – piektdiena, 14.08.2015, 365 km.

Rīts lielisks, saulains laiks. Gaidām prāmi. Piebrauc trīs itāļi. Arī pasitam klaču par šo un to. Tāpat brauc mājās no Nordcape. Sākas „Zelta ceļš”.Vairāki serpentīni gan uz augšu, gan uz leju. Baigi patīkama braukšana. Galvenais, ka bērītis lejā braucot sestajā robā* stabili tur apgriezienus, nav jāizvaro motors ar pārslēgšanos un zemākiem ātrumiem un turot lielus apgriezienus. Patīkami! Apstājamies skatu laukumā uz Ornevegen (Ērgļu) ceļa pie slavenā Geraugerfjorden (Bilde_15). Skats tik tiešām burvīgs. Mans mocis kļūst par foto modeli. No vidēja izmēra autubusiņa izbirst bars ar japānietēm vai korejietēm un visas grib nofotografēties un Tigeriņa* fona. Bet lūdzu. Visas nobildējas. Viena drosmīgākā paprasa, vai nevar paņemt rokās ķiveri un nopozēt. Nekādu problēmu! Visas pa otram lāgam ar savām tāfelēm* ķer skatu. Tad pasaku, ka var taču arī uzlikt galvā un aiziet ar lielu prieku visas trešo reizi. Ripojam tik tālāk un apkārt arvien vairāk sniega. Vienā vietā apstājamies un uztaisām bildes sniegā. To ieraudzīja kinderi* no kempera un sauca mammu, lai tā viņus arī nofotografē. Jā, slikts piemērs ir lipīgs. Tā pamazām tiekam līdz Bergenai. Te gan viss ir tūristiem. Apskates objekti, slavenais zivju tirgus (Bilde_16), tramvajs uz kalna galu. Garlaicīgi nav. Plus pie tā visa, piektdienas vakaros centrā savācas antīko (XX gadsimta 50 – 60 gadu, pārsvarā amerikāņu autiņi) automobiļu kluba biedri ar saviem aparātiem un vietējais moto klubs. Ir interesanti modeļi.

Diena 6 – sestdiena, 15.08.2015, 280 km.

Mazliet smidzina, bet pēc pirmā tuneļa, nākamajā ielejā saulains laiks. Nākamā točka Vosa ar trošu tramvaju uz kalna galu. Jā, reklāma bija daudz iespaidīgāka, nekā realitāte. Gaida nepatīkams pārsteigums. Viens tunelis pirms garākā Norvēģijas tuneļa Laerdal tunelis ir slēgts remontam. Ārkārtas komisija mūsu sastāvā pieņem lēmumu tomēr nebraukt pa taisno uz Lillhammer, bet uztaisīt cilpu uz 250 km un izbraukt Laerdal tuneli kā plānots. Nekas tuvāks nav. Ja vietējie neko nezina, susaņins arī neko neuzrāda, tad iznāks braukt. Pirmā neveiksme sākas pēc pāris desmit kilometriem. Aborigēniem veselības brauciens ar velosipēdu no punkta „A” līdz punktiem „B, C, D, E...” pāri kalnam cik nu katrs spējīgs. Problēma nebija velosipēdisti, viņus apdzīt, pat prātīgi braucot, nebija problēmas. Reālās bremzes* ir suņa būdas uz riteņiem*. Pensionāri pie stūres, motori pašvaki, lai gan ekonomiski, uztaisa kolonu aiz pedālistu* grupas. Paši neapdzen, un citiem grūti tikt garām. Gasēt* nav ieteicams, tomēr sporta pasākums, tad tik ķer momentu, lai visu to baru nokostu*. Labi, ka beigās jau bija palikuši tikai tie veselīgākie velosipēdisti un pa vienam. Jā, pedālistiem gribasspēks, augšā auksts, skarbs vējš, mīties pret kalnu. Cepuri nost* viņu priekšā, it sevišķi to sieviešu priekšā. Turpinām ceļu tālāk, vairāki tuneļi, kuros iebraucot iekšā no saulainā klimata ir īstais dubaks*. Mīnusi varbūt nav, bet tuvu nullei. Beidzot esam 24.5 km garajā Laerdal tunelī (Bilde_17). Tunelī ir trīs lielākas kabatas priekš apstāšanās, izgaismotas ar zilām gaismām. Otrā ir tieši pa vidu. Noteikti apstājamies un iemūžinām to skatu. Nākamā točka ir Borgund stavekirke(Bilde_18), vecākā saglabājusies Norvēģijā. Interesanta koka konstrukcija un esot tikai Norvēģijā. Lillehammerā ieripojam tumsā ap desmitiem vakarā. Atkal prasās pēc karstas dušas. Pēc saulrieta bija drēgni.

Diena 7 – svētdiena, 16.08.2015, 420 km.

No rīta izstaigājam pilsētiņas centru. Neviena cilvēka. Nonīkstam kādu laiku pie auto muzeja, kurš tā arī neatvērās. Neko darīt. Skrienam uz Kongsbergu. Lai paspētu uz 14:00 seansu, uz 200 km jāieekonomē 15 minūtes. Bet priekšā uz šosejas suņubūdas uz riteņiem un paredzēto 80 km stundā velkamies ap 70 km stundā. Apdzīt nav iespējams, jo ceļa vidū ir iebūvētas margas pret tādiem steidzīgiem, kā mēs. Pēc kilometriem desmit saprotu, ka tā mēs uz seansu varam arī nepaspēt. Štopējos* nost un ielieku savu maršrutu. 13:56 bijām vietā, Kongsbergas sudraba raktuvju muzejs(Bilde_19). Sēžam vilcieniņā un braucam parīs kilometrus zem zemes pa tuneļiem. Ekskursija interesanta, padomāts par bērnu ieinteresēšanu. Un ar sudrabu te ir tas pats, kas Ulavsgrūvas šahtā ar varu. Vajag tik rakt. Pabraucam līdz nākamai točkai, Hedale stavkirkei (Bilde_20). Šī ir augstākā no tām, kas saglabājušās. Simpātiska. Tālāk ceļš ved uz Oslo. 20 km pirms pilsētas sākas sastrēgums. Starp rindām īpaši neizlīdīsi, jo viss prātīgi kustās uz priekšu. Bet te viens vietējais džigits ar moci nonesas garām pa autobusu un takšu joslu. Daudz nedomādams sēžos astē*. Veiksmīgi tiekam līdz viesnīcai. Piesētas centra krastmalā notiek imigrantu pārstāvēto tautu kultūru prezentācijas: tautastērpi, paika, dejas, mūzika. Mūs tas gan neinteresē, jo atbraucām taču skatīties norvēģu kultūru. Un pilnai laimei kaut kas pietrūka. Vakariņu vieta laikam tika izvēlēta neveiksmīgi. Bārmenis nekaunīgi piešmauca ar alus cenu, oficiantiem arī bijām tukša vieta un tikai tad, kad latviski sievai pateicu, ko es par šo vietu domāju un pēc aliņa izdzeršanas ejam prom, viena no oficiantēm latviski sāka mums dziļi atvainoties par nesaprašanos un beidzot tikām apkalpoti. Praktiski palikām tur tikai tās latviešu meitenes dēļ. Bet laikam nevajadzēja, jo baudu tāpat neieguvām. Varbūt tomēr vajadzēja krastmalā apēst kādu šašliku, būtu bijis lētāk un noteikti garšīgāk.

Diena 8 – pirmdiena, 17.08.2015, 330 km.

Diena sākas ar brokastīm, ar olām. Jā, lielās viesnīcās paika nav tik garšīga, kā bija maziņās. Pirmā pietura Haldena ar Fredriksten cietoksni (Bilde_21). No apakšas izskatās vareni, augšā jau ne tik iespaidīgi. Evija beidzot ierauga suvenīru, ko gribētos nopirkt un norvēģu kronu atlikums arī jāizlieto. Ceļš sāk vest uz māju pusi. Nākamā točka jau Zviedrijā, Arvikā, auto moto muzejs. Labi eksemplāri. Pirmo reizi dzīvajā ieraudzīju vieglo automobili ar tvaika dzinēju (Bilde_22). Labs aparāts. Plus vēl nekad nebiju redzējis vienuviet tik daudz Triumph, Norton, BSA motociklus. Šoseja ir ātrgaitas un diezgan agri ierodamies Karlstad, viesnīcā. Ir interesanta pasažieru laiva (Bilde_23), kas braukā šurpu turpu pa vietējiem ezeriem. Biļetes cena tāda pati kā pilsētas autobusā, nepilni trīs eiro. Pilsēta ir kaut kas līdzīgs mūsu Jūrmalai, tikai ezeru grupas krastā.

Diena 9 – otrdiena, 18.08.2015, 310 km.

Šodien jābūt uz prāmja Nynashamn. Bet pa ceļam vēl Orebro pilsēta ar Svampen ūdenstorni un pili. Ar pili kārtējā bērnības trauma. Nav brīvs apmeklējums, tikai gida pavadībā, angliski būs tikai 13:00 (Bilde_24). Gaidīt nevaram, braucam uz torni. Liftā esam kopā ar trīs vietējiem puišeļiem, divi nēģerēni un viens baltģīmis. Brauc augšā pēc saldējuma. Viņi laikam arī tiek ieskatīti statistikas 2 miljonu apmeklētāju ik gadu. No augšas skats uz pilsētu labs. Nesamie pa autostrādi tālāk uz prāmja piestātnes pusi. Pēkšņi pāri ceļam ieraugu lielu plakātu ar „Arsenalen” muzeja reklāmu. Pirmajā viduaktā griežam riņķī un braucam skatīties. Labs zviedru armijas kara tehnikas muzejs (Bilde_25). Vakarā esam uz prāmja un sākām saprast, ko divatā esam izbraukuši. Lieliski!

Diena 10 – trešdiena, 19.08.2015, 110 km.

Prāmis ienāk Ventspilī agri, un Liepājā esam atpakaļ pirms brokastīm. Brokastīs noteikti nebūs olas un noteikti būs latviešu rupjmaize...

Nobeigums.

Mēs to izdarījām! Desmit dienās nobraucām 3882 km, īpaši nesaspringstot. Ir patīkams nogurums. Ir ļoti daudz jaunu emociju. Šis ceļojums no sākuma tika plānots kā dabas skatu un braukšanas ceļojums un pilnībā sevi attaisnoja. Mani iepriecināja vienmērīgais riepu nodilums uz visu riepu, kas norāda, ka braukts pa līkumotiem ceļiem. Un tā arī bija, izbaudīju kārtīgi braucienu. Lai gan, kā vadītājam bija mazliet nogurdinoši pa tiem līkumotiem ceļiem. Tā jau ceļi šauri un tad aiz kārtēja aklā līkuma viens kempers brauc pa ceļa vidu un tava galva jau ir ap metru no klints. Visi ceļa tipi ir labas kvalitātes un mierīgi var braukt ar jebkura tipa moci. Interesantāk tomēr bija tas posms līdz Bergenai, ziemeļu daļa. Mežonīgāka, neierastāka daba, fjordi, līkumainie ceļi, Rūdolfi* un aitas uz ceļiem. Un liels paldies mocītim par veiksmīgo braucienu. Ne mirkli neradās šaubas par viņa spējām un ne reizes pat nenošķaudījās. Ar laiku arī paveicās. Lai kā prognozes mūs baidīja ar īslaicīgiem un garlaicīgiem* lietiem un zemām temperatūrām, salijām tikai vienreiz. Jā, augstāk kalnos bija zemāka temperatūra, bet pareizs apģērbs un saule radīja komforta sajūtu. Suvenīrus atvedām maz. Viens no iemesliem ir praktiski visi T-krekli ir melni, bet gribas arī kādu citu krāsu. Pilns skapis ar tiem melniem. Ja bija cita krāsa, tad ar zīmējumu pašvaki, vai nebija mūsu izmērs. Trauslas lietas motociklistiem labāk nepirkt. Vienīgais lielākais mīnuss – cenas. Kož riktīgi...

P.s. Tie, kas mani pazīst personīgi, nerādiet manu sacerējumu manai latviešu valodas skolotājai. Dabūšu ļoti zemu atzīmi un brāzienu, neskatoties uz to, ka esmu gandrīz 50 gadus vecs. Tādus vārdus skolā nemācīja.