Šķērsot Gibraltāru

  • 21 min lasīšanai
Nenormālā kontrole Frankfurtes Hāna lidostā. Jacke aus, Muetze aus. Man atņem ceļotājiem paredzētu pēdu krēma tūbiņu. 125 gramu iesaiņojums, lai arī no satura tur palikusi labi ja ceturtdaļa, nē, viņam vienalga tā jāizņem. Čakarē manu braucienu - caurām dienām staigājot, tagad vakaros kājas būs noberztas. Labprāt pateiktu, ko domāju par viņu, tā, lai visi dzird. Aršbakens. Šafkofs. Follidiots. Bet tad uz Maroku netikt. Citiem vēl trakāk. Liek ņemt nost jostas, gluži kā to mēdz darīt pirms iespundēšanas cietuma kamerā. Ar rokas skeneri izpēta gandrīz katra otrā braucēja ķermeni. Lūk kā skenē to veco vācu tanti. Teroriste. Nolaupīs vēl Ryanaira lielo boeingu. Lidmašīna pāri Gibraltāram dodas uz nākotni. Jeb arī uz pagātni. Aiz muguras strupceļa kontinents, kuru pēc pāris paaudzēm sauks Eurabia. Marakešas passport control. Ierēdnis cītīgi ar vienu pirkstu ievada datorā pases datus. Anketā aile - nodarbošanās. Ko lai tur raksta? Rakstīšu skolotājs. Tīčērs. Mācīs latviešiem Maroku. Arābiski arī diži skan - muallin. Kas tas par latvieti, kas nav bijis Marokā. Hotel de France Hastleris (hustler) ir tas, kurš tūristam uzmācīgi cenšas uzspiest savus pakalpojumus – kaut ko parādīt vai pastāstīt, pēc tam par to pieprasot samaksu. Lai tūristus aizsargātu no viņu uzmācības, Marokā ir izveidota īpaša tūristu policija, kas tos ķer un soda, bet, vienalga, tūristu apmeklētās vietās no viņiem nav glābiņa. Nepratējam grūti viņus atšķirt no citiem Marokas un pārējo arābu valstu cilvēkiem, par kuriem daudzi pamatoti saka - tie ir visdraudzīgākie cilvēki, kādus izdevies sastapt, nesalīdzināmi ar eiropiešiem. Pirms braukšanas apsolīju sev, ka ne uz viena hastlera neuzraušos un visa ceļojuma laikā cītīgi pildīju šo solījumu. Diņģēšanās gan Marokā pieder pie tūkstošgadu kultūras. Ja kāds ko nopērk bez diņģēšanās, pārdevējam tas pat ir kā apvainojums. Reti kur var redzēt izliktas cenas un tās arī mainās atkarībā no situācijas vai diennakts laika. Eiropietim, kurš neprot arābiski vai vismaz franciski, cita cena. Marakešas pasaulslavenā Djemaa el Fna laukuma dienvidu pusē medīnā veseli kvartāli ar hotelīšiem. Kam rokā soma, tam hastleris tūdaļ klāt. Bet, ja Lonely Planet raksta, ka šeit vietu var dabūt par 50 DH, tad man arī tāda jādabū. Hastleris saka, ka esot tikai par 60. Nekā, mani draugi te dabūja par 50, meloju pretī. Kaut kā tieku vaļā. Tūlīt klāt cits, tas neatlaidīgāks. Izstaigājam kādas piecas vietas, nekā. Vajagot aiziet uz Hotel de France, tur esot pat par 40. Kā tad nu par 40 hotelī ar tādu dižu nosaukumu. Hotel de France vestibilā saimnieka šobrīd nav un tas apstāklis jāizmanto. Redzu tuvojamies ēzelīti ar ratiem, kuri aizņem turpat vai visu ielas platumu. Thank you my friend, I’ll do it myself un pielecu blakus ēzelim – mans frends paliek aiz ratiem un klāt taču man vairs netiks, tipinu ēzelītim līdzās, pēc kādiem pussimts metriem kārtējais hotelis, es iekšā – un tur cenu sarakstā kaut kas par 60 DH. (viesnīcās cenrāža izvietošanu redzamā vietā prasa likums). Jā, jā, uz vienu nakti. Jautājumi viesu anketā tieši tādi pat kā lidostā. Saimnieks teacher vietā man ieraksta francisko professeur. Profesora kungu ieved ūķī bez logiem. Aizdomas, ka iepriekšējais iemītnieks čurājis izlietnē. Nākamajā dienā līdz 12:00 no šejienes būtu jāpazūd. Dodos meklēt kaut ko labāku. Hotelīšu kvartālā, ja esi bez somas, virsū neviens nemācas, pieņemot, ka tu te jau dzīvo. Vakar te vienā vietā redzēju par 50 DH, bet saimniekam bija lūgšanas brīdis un mani izdzina laukā, šodien arī var izdzīt. Tad atceros par Hotel de France nepilnus 100 metrus aiz Djemaa el Fna un tiem 40 DH. Saimnieks pēc izskata un ādas krāsas Obamam dikti līdzīgs. Jā, cenrādī redzams skaitlis 40. Vai vajadzīga pase, vai jāpilda anketa? Neko nevajag, be friends viņš saka. Numurs superīgs, par tādu varētu maksāt pat četrreiz vairāk. Plaša telpa, augsti griesti, pa logu var vērot medīnas ielu, turpat aiz sētas apelsīnu koks, pastiep tik roku un plūc nost. Terase ar fantastisku skatu uz medīnas jumtu mežu un sniegoto Atlasa kalnu grēdu debesu dienvidaustrumu pusē. Ja satikšu to, kurš mani te atveda un no kura aizlaidos, pateikšu viņam paldies un samaksāšu. Obama gan lāga neprot ne angliski, ne franciski. Laikam, ka īstais saimnieks aizbraucis un viņu atstājis par uzraugu. Tā es arī te laimīgi nodzīvoju, būtu dzīvojis līdz pat atpakaļbrauciena dienai, ja vien lidmašīna nebūtu no Fesas. Zem loga tāda kā ēdienu bodīte, bet bez krēsliem un vienmēr pat līdz vēlai naktij kādi 10 cilvēki te stāv, gaida un ēd savu plāceni ar tur uzceptajām piedevām un sarunājas. Saprotu neko. Būtu līdz braucienam apguvis vismaz kādus 100 vārdus, būtu ideāla arābu valodas skola, pašam guļot gultā pie apelsīnu koka ar vārdnīcu rokā. Ahmeds Kaimiņu no blakus istabas sauc Ahmeds, viņš tērpies halātā ar baltu rakstainu cepurīti, un atbilst priekšstatiem par islamistu. Puslīdz normāla angļu valoda. Kādu laiku dzīvojis kaut kur Eiropā. Marakešā atbraucis uz nedēļu darīšanās no Kasablankas. Zina pat, ka mūsu eksprezidente tur reiz dzīvojusi. Kad ieraudzīja manis nopirkto Korānu, tūlīt kā pašu par sevi saprotamu pienākumu, uzņēmās šefību par manis izglītošanu Marokas lietās un tam vairs nežēlo ne laiku, ne enerģiju. Taču gan laikam, gan enerģijai šeit ir cita jēga un vērtība nekā pie mums. Visupirms par karali un Alawite dinastiju, kura ir valdījusi valsti jau kopš 1600-tiem gadiem. Pravieša Muhameda pēcteči, karalis saskaņā ar konstitūciju ir ticīgo vadonis (amir al-mumminin), viņam pieder gan laicīgā, gan garīgā vara. Bet karalis pārāk aizrāvies ar savu liberalizācijas politiku. Ko tas līdz, ka ekonomika tiek uzlabota, bet tauta tiek bojāta ar Rietumu indēm. Te tagad viss ir atļauts – alkohols, prostitūcija, pornogrāfija un citas Rietumu riebeklības. Atklāti jau vēl ne, bet, ja tas nav publiskā vietā – nu katrs var darīt ko grib. Taču tam visam modri seko opozīcija, kura tiek negribīgi pieciesta un kuru vada erudīts, populārs, harizmātisks un visu godāts vīrs - šeihs Abdessalam Yassine. Arī mana jaunā paziņas Ahmeda īpaši godāts. Šeihs labi pazīst Rietumu intelektuālo un kultūras pasauli un vēstures filozofus, kas paredz Rietumu bojā eju. Viņa vēstures loģiku, kura iegūta no Korāna, apstiprina mūsdienu demogrāfija. Rietumi noveco, un krīt vecuma vārgumā un nespēkā, kamēr Islāma jaunatne zied un plaukst. Statistika ziņo par tuvojošos rotāciju civilizācijas vēsturē. Tuvojas Islāma ēra. Taču Yassine, salīdzinot ar citu valstu islamistiem, ir gandrīz pacifistisks un noraida vardarbību. Rietumiem vajadzētu atzīt realitāti un iesaistīties patiesā dialogā ar Islāmu, kas visiem nāktu par labu. Yassine uzskata mūsdienu globalizēto kultūru kā virspusēju, un pat dzīvniecisku. Tāpat kā franču sociologs Alain Toraine, Yassine redz mūsdienu Rietumu ideoloģiju kā tādu, kas izskauž svēto un dievišķīgo, kur nozīme ir tikai racionālajam, bet visam kas stāv aiz tā, nav nozīmes un to var iznīcināt. Visa ļaunumu saknē ir atteikšanās no transcendentā un no Dieva. Šis laikmets upurē patiesību nezinošo ļaužu dzīves uz iegribu altāra, kur tie kļūst par atkarīgiem patērētāju tirgus klientiem un to sabiedrība ir iztukšota un nožēlojama. Bet ticīgo uzdevums mūsdienās ir apgūt laikmetīguma pozitīvos aspektus, būt veikliem laikmetīguma pircējiem, tai pašā laikā nekad neaizmirstot Dieva garīgo vēsti, kas nodota caur Korānu, vēsti, kas māca savienot cilvēces īso pagaidu uzturēšanās šajā pagaidu pasaulē ar mūžību. Ahmeds arī gribētu ieteikt karalim un viņa galvenajam finansu padomniekam Marokas ebrejam Andrei Azoulay veidu, kā valsts varētu atbrīvoties no Pasaules Bankas jūga - lielās karaliskās ģimenes bagātības jāizlieto valsts milzīgā ārējā parāda dzēšanai. Sievietes Viens no pirmajiem šokējošajiem iespaidiem ir braukšana ar mopēdiem un velosipēdiem. Cauri cilvēku burzmai, pa aurajām medīnas ieliņām, nekad nevienu neskarot. Viņi brauc kā īsti cirkus mākslinieki. Lai arī esmu pieredzējis velobraucējs, pusstundas laikā es te būtu notriecis vismaz duci cilvēkus. Un sievietes braucējas ir vismaz puse un viņas, kā man likās, brauc vēl pat veiklāk par vīriešiem. Tādi skati – mopēdu stūrē sieviete, kurai kaklā lakatā ietīts bērns, priekšā sēž trīsgadīgs, aizmugurē astoņgadīgs, kuram savukārt klēpī četrgadīgs. Un brauc tādā ātrumā, ka iekļaujas automašīnu straumē. Mūsu bēdīgi slavenās iestādes bēdīgi slavenā priekšniece kaut ko tādu ieraudzīdama, nokristu gar zemi un izlaistu savu kašķīgo dvēseli, pirms spētu kaut ko bilst par bērnu tiesībām uz pārvietošanos. Pat man tādus skatus redzot, notirpst kājas. Taču brauc un nesitās, jo citādi šajā bērnus tik ļoti mīlošajā zemē tā neviens nebrauktu. Iepretī karaliskā pasta ēkai dzirdami spalgi dusmu kliedzieni. Sieviete hidžabā ar rokas somiņu krauj vienam pa seju. Sitiens kā austrumcīņas paraugdemonstrējumā. Tas kaut ko aizvainojošu pateicis. Tam tagad asinis pa ģīmi. Ieraudzījusi, ka rokassomiņa notraipīta asinīm, sieviete iedegas atkal, bet nav vairs kam sist – šis jau aizlaidies. Aptrakušo Rietumu feministu pretdabiskos murgus šis piemērs, vienalga, nepieklusinātu. Tām vienīgais arguments būtu pašām izdauzīts deguns, ko šejienes sievietes bez kavēšanās tām izdarītu, atbildot uz feministu tipiskiem melīgajiem apgalvojumiem, kuri dziļi aizvaino sievietes, tās pazemojot līdz bailēs trīcošām, bezpalīdzīgām būtnēm un vīriešu agresijas un nicināšanas upuriem. Šīs lepnās sievietes būs tās, kuru bērni iedibinās nākotnes Eurabia vecās Eiropas vietā, kuras izmiršanā tik lieli nopelni bijuši feminisma un citu liberālsērgu nāves ideoloģijai. Suvenīru veikalā, pa radio skanot radio ritmiskai mūzikai 15 –16 gadīga meitene paķer no plaukta kādu bungām līdzīgu darinājumu un, nolaiž tāā-āādu ritma pasāžu, ka pat Nils Īle par to būtu sajūsmā. Ieliņa izved laukumā, cik nu liels medīnā tas var būt. Tas pilns ar sievām. Kādas piecas sēž un dzied. Ik pēc nodziedātā panta visas klausītājas smejas. Gluži kā pie mūsu suitu sievām. Ubadzes ar bērniem uz rokas. Tā mēdz ubagot čigāni. Vai tiešām Marokā būtu tik daudz čigānu? Kāpēc tad tos nedzen prom? Tas taču degradē Islāma valsts seju. Varbūt tās ir berberietes no kādas īpašas cilts? Nē, tas ir bizness. Marokā esot 200 000 ubagu un valsts programma kā tiem palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Bet daudzi par to negrib ne dzirdēt. Ceļotāji stāsta, ka redzējuši ar auto atbraucam kādu, kas pārģērbies skrandās un devies uz darbiņu. Musulmaņu pienākums taču ir palīdzēt nabagiem. Esot noķerts viens ar veseliem 300 000 DH kabatā. Ubags – miljonārs. Redzu, ka Karaliskā Policija nikni lamā un triec prom kādu ubadzei līdzīgu sievu ar bērnu uz rokām, vīrs, kas pēc nabaga nemaz neizskatās, stāv netālu, tam arī tiek. Kultūratšķirības Kas neko nav lasījis par kultūratšķirībām, var uzrauties. Rokasspiediens. Eiropietis domās, ka arāba “beigtās zivs” rokasspiediens pauž jēlu raksturu, arābs – ka eiropieša stingrais pauž agresiju. Tā bučošanās uz vaigiem, satiekoties tuviem cilvēkiem, arī šķiet dīvaina. Kad bučojas sievietes, tad nekas, bet vīrieši... Bet pretējie dzimumi to vispār nedrīkst nekādā ziņā darīt. Nevajag rādīt kurpju zoles, sēžot vienu kāju pārmestu otrai. Ar kreiso roku nevajag ēst, turēt traukus vai žestikulēt. Kreiļiem te grūta dzīve. Nevajag rādīt paceltu īkšķi. Nevajag šņaukt degunu kabatas lakatā. Arābu sociālā distance arī tuvāka, līdzīgi kā itāļiem – 25 cm, var likties, ka viņi “lien virsū”. Nevajag fotografēt, kur ienāk prātā. Kādā medīnas pārtikas tirgū ar eksotiskiem skatiem, kolīdz izvilku savu mobilo telefonu, tūlīt bija klāt sadusmots būdīgs tēviņš un aiztrieca mani, labi, ka vēl telefonu nesadauzīja. Vēl ir daudzas īpatnības žestos, runā, uzvedībā. Bet es visstulbāk jūtos dēļ tā, ka nav valodas. Ar franču valodu jau varētu puslīdz iztikt, franciski runājošs vairs nav gluži svešinieks, katrs marokānis, kas gājis skolā, to prot, laicīgajās elitārās aprindās daudzi pat savā starpā bieži runā franciski, valodu es varētu samērā ātri pilnveidot, jo pamati jau ir un būtu ok, taču vienkāršajai tautai klāt var tikt vienīgi, protot arābu valodu. Mans pirmais pirkums – cepumu paciņa pārdotuvē ar fiksētām cenām pie benzīntanka. Apsēžos uz sola parkā un ēdu. Viens garāmgājējs pienāk – dod man ar. Paņem cepumu, mersi beaucoup un aiziet. Otrreiz citā vietā prasa kādā valodā es runāju, purinu galvu un rādu, ka nekādā, viņš izdiedelē divus cepumus. Un arī trešajam nākas dot. Varbūt viņiem tiešām nav ko ēst? Kāpēc tad neēd tos smukos apelsīnus, kas aug visās apelsīnu alejās gar ielu malām? Tumsā nozagu vienu municipalitātei piederošo apelsīnu, nomizoju un – tā izdedzināja muti, ka pusstundu spļaudījos. Vismaz desmitreiz skābāks par citronu. Tagad apelsīnu mīkla atklāta. Par cepumiem gan paliek tumša bilde. Kad sēžu parkā uz sola zem palmām un ēdu pusdienās gardos Marokas plāceņus, kas maksā tikai vienu dihramu, neviens klāt nenāk un neprasa lai iedod. Kaķi gan drīz sāk pulcēties. Šeit tādi smuki, mīlīgi, mazi un ņipri ielas kaķīši. No cilvēkiem nebaidās. Ēd maizi. Visi ne, bet daži gan ēd ar gardu muti. Pienāk riekstu tirgonis ar savu plato grozu, hello un sniedz roku, nu kā lai noraida pasniegtu roku, bet purinu galvu non, non. Viņš rāda uz vairākām riekstu šķirnēm, kad pasaku la šokran (arābiski - nē, paldies), tad pierimst, iesviež sev mutē vienu riekstu un lepns aiziet, ak, stulbais eiropieti, tu nezini, kādu baudu esi palaidis garām, pauž viņa ķermeņa valoda. Ville nouvelle Pāris dienās ir izstaigāta ville nouvelle, jaunā, modernā pilsētas daļa, kur greznos mājokļos dzīvo bagāto slāņu ļaudis un atrodas luksus viesnīcas tūristiem. Te dzīvo arī Marokā iesakņojušies francūži un to nav mazums. Divjoslu ielas, apelsīnu koku un palmu rindām apstādītas. Un veseli dārzu kvartāli, daži slēgti, daži brīvi pieejami. Uz vienas ielas vienā pusē mošeja, otrā – kristiešu baznīca. Te, iepretī Karaliskai Operai ir dzelzceļa stacija, kas tāpat kā lidostas ēka, greznības ziņā var stāvēt līdzās Emirātu līmenim. Vilcienu satiksme perfekta, organizēta pēc Francijas parauga, tikai viss krietni greznāks. Glaunajās stacijas labierīcībās gan nākas trūkties. Tiklīdz esmu iegājis kabīnē, aiz durvīm skaļā balsī sāk kliegt kāda sieviete. Nu būs sūdi, laikam esmu iespēries sieviešu tualetē. Pārbijies veru durvis un ... apkopēja, tīrāmā slota vienā rokā, otrā mobilais telefons, kliedz tajā un skaņa spalgi rezonē karaliski augsto griestu telpā. Fiksēto cenu veikals Acima. Tas tāds elitārs un padārgs, kā mūsu Stokmans, tātad citur cenas būs par apm. 30% zemākas. Te ir arī alkohola nodaļa, karalis jau atļauj. Tagad par cenām viss skaidrs. Zinu kā iepirkties nepārmaksājot. Ja bagāto ļaužu privātmāju apjož mūra sēta, tad tās augšienē iecementēti sadauzītu pudeļu stikli. Kas līdīs pie manām sievām, tam pakaļa pušu. Un tas pašā labākajā gadījumā. Tāpat būs ar zagļiem. Tualetes Nabadzīgākā tautas daļa izdzīvojot par 10 DH dienā. Karalis nabagu labā savus īpašumus nepārdos. Kā gan lai tie apmaksātu tualešu apmeklējumus? Jo viens maizes klaipiņš vai viena ola maksā tikpat daudz. Bet medīnas ir tīras un nav piečurātas, citādi to tūdaļ varētu just. Bet šie nabagi var doties uz Karaliskā Dzelzceļa stacijas grezno ēku, tur bez maksas. Kas tik tālu netiek, tas tepat tuvāk – greznajos karaļa dārzos, kuri apjož medīnu. Re kur vienam jau dibens spīd, otrs apkārt lūrot zogas uz krūmu pusi. Je suis letton Saulei norietot, skan muedzinu dziedājumi no mošejām. Arī tieši stundu pēc saulrieta. Tuksneša debesīs mēness uzrunā cilvēku tieši un iespaidīgi. Īsts musulmaņu mēness. Tādu mēnesi neesmu redzējis vēl nekur. Djemaa el Fna neguļ līdz vēlai naktij. Jau no liela attāluma var dzirdēt kā skan šis milzu laikums. Bet, ejot gar spilgti izgaismotajiem galdiem, kas tiek dēvēti par pasaules lielāko ēstuvi zem klajas debess, nenogurstošie iekšā rāvēji visus garāmejošos, gan vietējos, gan tūristus grib dabūt par klientiem. Zinu gan, kas jādara - jāsit sev pa vēderu - sak, nupat jau te biju un paēdu. Viens no iekšā saucējiem jautā - no kurienes esmu. Lettonie - oh, Vilnius, Lithuania. Riga, Lettonie, pilnā balsī, tā, lai citi tūristi dzirdētu. Neviens baltietis gan tuvumā pa ķērienam šobrīd nav. Te kaut ko dod par 3 DH, tā rakstīts izliktajā cenrādī (kuri ir retums). Tikai arābiski. Pirmais burts š, pēdējais it kā varētu būt i, tad būs šai - tēja. Bet tējas vietā man sniedz pialu ar gliemežiem. Nē, nē - je ne sais pas ceque cest (es nezinu kas tie tādi). Man uzdāvina vienu gliemezi un koka iesmiņu, lai mācos. Vedīšu uz dzimteni kā suvenīru. Dzeru tēju, uzlicis uz galda savu mazo krievu – arābu sarunu vārdnīciņu. Viens no personāla pienāk, sākam runāties. Apskatījis vārdnīcu, jautā, vai es esot krievs. Non, je suis letton. (Nē, esmu latvietis). Tad viņš kaut ko stāsta, maz ko saprotu, tikai bieži atkārtojas “šešen”, ko gan tas varētu nozīmēt. Beidzot man pielec, franciski taču “ch” izrunā kā “š”, tātad par čečeniem. Viņš zīmē vidū tādu lielu Krieviju, apakšā čečenus, augšā baltiešus. Tie, maitas, krievi visus iekarojuši un apspieduši. Slepkavojuši viņu ticības brāļus čečenus. Jauns cilvēks, bet re, ka zina ģeopolitiku un kaut ko arī par mums. Tad viņu pasauc, viņam jāiet strādāt, es cenšos atcerēties un ievirknēt teikumos vārdus resistance, liberte, Rue de Dudayev en Riga, lai varētu turpināt sarunu, kad viņš atgriezīsies. Jau biju ne reizi vien ievērojis, ka, ja saku, ka protu arī krievu valodu, viņiem acīs parādās tāds nelabs spīdums. Novāc to grāmateli, lai neviens vairs neredzētu. Kad viņi būs pie mums arī dažs godīgs krieviņš bez impēriskām ambīcijām, dabūs ciest. Nāksies sist pie krūtīm un apgalvot: “je ne suis pas un russe, je suis letton.” Lai jau būtu letton, tādus mēs pieņemam. Triju veidu svešinieki Draugi, kas ciena islāmu un vietējās ierašas. Tie ir kā savējie, vēl vairāk, tiem ir augstais viesa statuss. Lielie, stulbie baltie nūģi, tie rij kaku (cūkgaļu), dzer čuru (alkoholu), slepkavo savus vēl nepiedzimušos bērnus, nejēdz sarunāties (arābu un pat franču valodu neprot, tikai angļu vien), staigā apkārt puspliki, izvirtuļi un izvirtules. Gudri tehnoloģijās, bet bezgala stulbi dzīvē, jo nesaprot, ka, ja sievietēm dzimst mazāk par 3 bērniem, tai dzimtai vai valstij neizbēgami jāizmirst. Naudas maisi, tos tukšot nav grēks. Pie tiem marokāņiem, kas nav hastleri, šāda attieksme gan ir īpaši jāizpelnās, viesmīlības tradīcijas svešiniekus visupirms ierindo pirmajā kārtā. Ienaidnieki – tādi, kas slepkavo čečenus, palestīniešus vai citus ticīgos. Pret tiem džihads. Mustafa Vējš nes pa gaisu iedzeltenas smiltis. Laikam aiz pilsētas smilšu vētra. Berberiem kapuces ir tādēļ, lai pasargātos no šādiem laika apstākļiem. Arī manai virsjakai ir kapuce un nu iemesls likt to galvā. Brīnums gan, neviens vairs nekādu uzmanību nepievērš. Ir jau satumsis un uz katra medīnas stūra stāvošie tūristu ķērāji, skenējot gājējus, kas tumsā šeit apmaldījušies, mani vairs nevar atšifrēt. Kādas pāris stundas nostaigātas un – jūtos kā savējais, neviens nav piesējies, vienīgā reize bija, kad viens cits ar kapuci, baltām acīm noskatījās. Nāk galvā grēcīga doma – kas būtu, ja nostrādātu šitādu joku... Re, kur nāk viens eiropietis ar nepārliecinātu gaitu. - Mister! Where you from? My name is Mustafa! Eiropietis pazūd... Mājās pie spoguļa pētu sevi kapucē un spriežu, ka eiropietis mājās stāstīs – tie hastleri gan ir neciešami. Bet visbriesmīgākais bija viens tāds ar melnu kapuci, kas pēkšņi uzradās aiz stūra, kad biju apmaldījies medīnā. Labi, ka aizlaidos. Tagad sirds mierīga un uz visiem laikiem. Vairs nekāda emocionāla diskomforta, tikai spēle – kurš kuru, dažreiz pat interesanta. Viens nepraša tūrists par Lonely Planet Morocco te esot samaksājis 100 $. Tā ir, ja nemāk diņģēt. Es dabūju par pieciem latiem. Kādas pusstundas attālumā no Jamna elFna, aiz autoostas ir tirgus, kur tūristi reti iegriežas. Tur vairākas lietotu grāmatu vietas. Piecus no 75 DH nodiņģēju, arī sasniegums. Nebūtu Lonely Planet, būtu grūti klājies. Par Marakešu bija sakopēti šādi tādi materiāli, bet par Fesu, kas ir sarežģīta pilsēta, maz, tad naudas maks gan būtu patukšojies un redzēts būtu vismaz trīs reizes mazāk. Tagad vēl iegūta apziņa, ka bez Lonely Planet, cilvēks svešā vietā ir dumjš kā zābaks. Uz Fesu Autoosta kā Krievijā. Karaļa portrets apputējis augšā pie skrandainas sienas. Šī ir tā lielā un vienkāršo ļaužu autoosta. Ir arī citas, glaunākas, tās pieder elitārajām autobusu kompānijām. Pirmo reizi uzraujos un dabūju hastlerim maksāt. Tas notiek šādi: Pie kases lodziņa nopērku biļeti, viens, izskatās pēc šofera, saka - tad nu ātri ejam. Ieved mani busā un - prasa kafijai. Dodu dihramu. Šis saka - piecus. Dodu vēl vienu - nē, piecus! Pārliecinoši saku - nē un vēl pielieku pusdihramu. Šis ar tādu kā drusku nicinošu žestu pamet monētas gaisā, satver saujā un prom. Bet pirmie panākumi diņģēšanās jomā sasniegti un šis prieciņš nomāc kauna sajūtu par uzraušanos. Buss nemaz nebrauc uz Fesas pusi, bet gan uz Kasablanku. Maksas ceļi. Daudz policistu. Industrializēta zeme, nāk prātā Ukraina. Tiek būvētas bagātu ļaužu vienstāvu priekšpilsētas. Visi lauki apstrādāti. Apsolīja, ka buss uz Fesu (130 DH) izbrauks 8:30 un Fesā būs četros pēcpusdienā. Še tev nu bija. Lēnais buss, 3 apkalpes veči, viens katrā pieturā bļauj Fes, Fes, Fes, līdz pilns, ātrāk nekust ne no vietas. Galvaspilsētai Rebekai cauri braucot redzams slamu – pašdarinātu būdu rajons. Jumtu pārsegumi no plēvēm, nostiprināti ar akmeņiem un visvisādiem smagumiem. Bet uz šiem jumtiem caurcaurēm satelītu šķīvji. Tātad tur ir elektrība, ir redzams arī ūdens krāns un ļaudis ar spaiņiem, kanalizācijai arī taču jābūt. Dažviet saules bateriju paneļi. Nekas briesmīgs, izņemot tos jumtus. Valstī esot slamu likvidēšanas programa. Saule noriet jau Meknesā. Kaut kur ne pārāk tālu no šejienes ir antīkās Romas pilsēta Volubilis. Fesā melna tumsa, līst, dubļi. Par 3 DH bagāžas krātuvē atstāju somu un dodos pilsētā iekšā. Lonely Planet norādīto hotelīti atrodu uzreiz. Tur 70 DH, saku, ka man teica, ka esot par 60, jā ir gan, bet trešajā stāvā un uz tualeti būšot jākāpj lejā, uz otro stāvu. Citam eiropietim jau elles darbs nokāpt stāvu zemāk pačurāt, maksās cik vajag, lai tikai tas nebūtu jādara. “Labi labi”, izdzirdu. Nezin kas tas par arābu vārdu. Tad “sveiki, labdien”. Tas nu būs latviski. Runātājs plati smaida. Viņam sieva esot no Rīgas, dažus vārdus latviski iemācījusi. Rīgā pats gan nav bijis. Skaidrs, hastleris ar speciālu kvalifikāciju. Var jau arī būt, ka kāda latviešu kundzīte būs ievilkusi gultiņā - tāds smuks puisis, pēc francūža izskatās. Bet tas drīzāk viņa fantāzijā. Un izlasīta kāda sarunu valodas grāmatiņa. Tāpat būs ar sievām lietuvietēm, igaunietēm un somietēm. Ar lielajām tautām šitais numurs neiet cauri, bet pie mūsējiem jau tūlīt pa pusei kā savējais, uzticība tādam daudz lielāka. Viņiem ir iedzimts talants uz valodām. Tirdzniecībā grāmatiņas kā pāris stundu laikā apgūt piecas svešvalodas, vienu nopirku kā suvenīru. Jau tagad daudziem galvā četras valodas: arābu, franču, berberu (to arī skolās sāk mācīt) un, lai tiktu pasaulē ārpus frankofonijas areāla – angļu. Un vēl spāņu, īpaši tur, kur bija Spānijas teritorija. Fes el-Bali Medina Lai arī ir vakars un tumsa, dodos uz leju pa vienu no divām galvenajām medīnas ielām. Tās te nesalīdzināmi šaurākas nekā Marakešā. Kapuce nelīdz, drīz divi zēni klāt un vairs neatkāpjas. Viens esot teoloģijas students, tas gan būs blefs priekš parastiem tūristiem, nekāda reliģiska starojuma, banāli tūristu vilinājumi vien. Pēkšņi abi pagriežas uz otru pusi un pazūd. Tūristu policiju būs pamanījuši. Laimīgs, ka beidzot ticis vaļā. Laime ilgst tikai piecas minūtes, šie izsekojuši mani un saka, lai es neejot pa šo ielu, tur esot bīstami. Es saku, ka pagājušā gadā jau šeit esmu bijis un zinu kā te ir. Viens punkts manā labā. Lai nākot šeit, rādīs Andaluz kvartālu, karaļa sieva tur esot dzimusi un uzaugusi. Es nezinu, ka Andaluz kvartālā viduslaikos apmetās no Andalūzijas izdzītie arābi - viens punkts man par sliktu. Toties zinu, ka viņai ir datorzinātņu grāds un tas ir viņas nopelns, ka Marokā tik daudzi lieto internetu. Ka platjoslas interneta pieslēgums šeit maksā 12 Ls mēnesī. No interneta šie zēni maz ko jēdz, bet man atkal viens punkts klāt. Bet viņi varot parādīt man labāko restorānu medīnā. Uz restorāniem neeju un braucienā ēdu vienīgi maizi. Tā gan, to viņi saprot, viens viņu radinieks tāds kā svētceļnieks, arī ceļojumos esot ēdis tikai maizi. Atkal punkts. Nē, laikam tikai puspunkts, jo daži rietumu tūristi Āfrikā bailēs no caurejas, arī neko citu, kā maizi neēd. Vēl vienu punktu iegūstu ar to, ka pastāstu, ka esmu nopircis Korānu, lai mācītos arābu valodu, ka nākamgad būdams šeit, jau runāšu arābiski. Un tad saku, ka nu gribu atvadīties. Zēni paspiež roku un aiziet. Nav ko tērēt laiku ar tādu gudreli, no tā neko neizspiedīs. Taču nepamet sajūta, ka šie ir neatlaidīgi un var kaut ko izgudrot un atgriezties. Vakarā viņiem vairs nav ko darīt - neviens eiropietis vairs pa medīnu nestaigā. Jālaižas kamēr laiks. Nokoncentrējis uzmanību uz punktu iegūšanu, esmu pazaudējis orientāciju. Lonely Planet raksta, ka Fesas medīnā vakaros ir frightening un tā tas arī ir. Bezizejas milzu labirints un baiļu sajūta ņem virsroku par saprātu. Nevienu jau nosituši nav, tad būtu izbazūnēts pa visām tūristu vietnēm Internetā. Kā tas reiz esot bijis Kasablankā un Tanžerā, kad uzbruka tūristiem politisku motīvu dēļ. Bet hastleri bez kautrēšanās izmanto šos bailes izsaucošos apstākļus. Labs paņēmiens ir prasīt ceļu bodīšu pārdevējiem. Ja tas ir gados jauns, tad var pasaukt draugu hastleri, bet nopietnāki cilvēki tā nedara. Nosvīdis slapjš un nomālējies dubļiem, bet laukā tiku. Lonely Planet rakstīts, ka nav zināmi tādi gadījumi, kad Fes el-Bali Medina svešinieks vismaz reizi nebūtu apmaldījies. 9400 ieliņu labirints. Te neredz ne velosipēdus, ne mopēdus, ar kuriem pilna Marakešas medīna. Laikam tādēļ, ka ir pilsēta ir kalnā, ir ļoti stāvas vietas, gan jau būs situšies nost, tādēļ būs nolēmuši, ka nekādus riteņus. Tikai ēzelīši. Viens totāli nokrauts, knapi izspraucas cauri šaurajai ieliņai. Superšauras ieliņas Sānieliņas vispār neiedomājami šauras. Fesa, reālais Marokas reliģiskais un kultūras centrs. Fes el-Bali Medina - pasaules lielākā dzīvā viduslaiku pilsēta, dibināta jau 3. gadsimtā pēc Islāma kalendāra. Viduslaiki, kur nekad nav deguši inkvizīcijas sārti. Pasaules vecākā universitāte, kas joprojām darbojas, dibināta gadu simtus pirms Oksfordas un Kembridžas. 700 mošejas. Te jābūt vismaz mēnesi, lai godīgi varētu teikt, ka esi šeit bijis. Naktī Aizstaigāju tālu prom, kādus 8 kilometrus no centra. Liela pilsēta tā Fesa gan, vismaz miljons iedzīvotāju. Tur pavisam cita atmosfēra un attieksme, hastlera neviena. Daži jaunie kvartāli būvēti pēc medīnu principa - neplatas ielas un sānieliņas visai šauras, taču moderni piecstāvu nami. Cenas šeit bez diņģēšanās, neviens neprasa vairāk, ja pērk ārzemnieks. Visi cilvēki kā cilvēki. Lielveikals Acima arī, bet bez alkohola, Fesā tas nav manāms, te sausais likums. Ap 23:00 noprotu, ka esmu aizmaldījies. Ielu nosaukumu uzrakstus, kā visur citur, arī šeit neredz. Tie, kam prasu ceļu un noraidu taksometra variantu - au pied seulement (tikai kājām), tie gan nodomā - dulls ārzemnieks. Tad mēģinu atcerēties pa kādām ielām, krustojumiem un pagriezieniem šeit nokļuvu, arī kompass palīdz un beidzot iznāku uz tās lielās ielas, kura atpazīstama pēc sagatavotām vietām palmu stādīšanai vidū starp divām satiksmes joslām. Ja Acimā būtu tirgots alkohols, tad diez vai tas būtu izdevies. Dziļā naktī, knapi velkot pa zemi kājas, ar pēdējiem spēkiem esmu atvilcies atpakaļ El Bali medīnā. Un pat tādā nakts stundā viens sauc: one question! No questions, atbildu un šis izgāž lamu vārdu straumi Londonas Cockney izloksnē. Laikam kādu laiku tur dzīvojis. Lai jau lamājas, bet šeit, vazājoties apkārt pa nakti, ir superīga drošības sajūta neviens tevi fiziski neaizkārs, to zini un jūti. Vienīgi austrāliešu vietnē kāds bailulis ķengurs pauž, ka esot liela bīstamība, bet visi citi raksta, ka Morocco is relatively safe and probably safer than all of our home countries, ja vien nelien pie narkotikām. Daudz drošāk nekā Rīgā. Panākumi Apsēžos atpūsties uz pulēta marmora sola Hasana Otrā alejā ar divām palmu rindām. Sola otrā galā piesēžas jauns cilvēks un kādu brīdi klusē, tēlojot, ka apsēdies pavisam nejauši. Tad saka, ka esot no dienvidiem - Agadiras un esot berbers. Muhameds vārdā. Hastleris vārdā, man skaidrs uzreiz. Tad pamazām sāk man piedāvāt izrādīt Fesas interesantās vietas. Tas, ka es saku, ka neesmu šeit pirmo reizi un jau visu zinu, tas viņu daudz neietekmē. Tad paskatos pulksteni, salecos un saku, ka man norunāts tikties ar draugiem, jāsteidzas. Viņš vēl pajautā vai tie draugi ir vietējie. Fesas otrajā medīnā El Jadida nedaudz pamaldījos, bet turienes hastleri to pat nenojauta. Kad galvā kapuce, rokā kule ar maizīti un apelsīniem un, skatoties uz kādu vietējo gājēju, tiek veiksmīgi kopēta viņa gaita, tad var iztikt. Re, kur stāv divi hastleri un gaida upuri, tiem būtu man jāpiesienas, bet paeju garām neskarts. Nostrādāja. Izstaigāju arī Fes el-Bali Medina un strikti ievēroju katram pagriezienam raksturīgās iezīmes. Nenomaldījos. Superpanākums! Bet vairāk par 5 - 6 grūti sabāzt galvā. Vajadzīgs soļu skaitītājs un kompass. Ieteicams apgūt spiegu skolu iegaumēšanas metodiku. Bet joprojām daudz nesaprotamu lietu. Es godīgi pērku maizi, hastleris pieskrien un prasa - Do you want bread? Ko viņš ar to grib teikt? Nez kā būtu, ja sadrukātu vizītkartes arābu valodā ar pieklājīgu aicinājumu, lai liek mierā. Gan jau arī tad atrastu kaut kur kur piesieties. Vizītkartes ir eiropiešu būšana. Taisnības pēc jābilst vārdiņš dažam hastlerim par labu. Tas bija Marakešā. Hastleris. Standarta jautājumi, no kurienes, ko palīdzēt utt. Bet saruna iegāja reliģiskā sfērā un redzot manu interesi par mošejām, kurās atļauts ieiet eiropietim, viņš sīki smalki izstāstīja, pat parādīja Lonely Planet kartē to mošeju, kuru drīkst apmeklēt - un bez kādas peļņas intereses. Panākumi nav izpalikuši. Hastleri ir atkosti, no tiem vairs nav jāraustās, diņģēšanās arī iet, tieksme pēc alkohola šeit izzūd pati par sevi. Pasaule vienkārša un jauka kā bērnībā. Tāda kā māju sajūta. Brīvs no tonnām nevajadzīgo, Rietumu pasaules izgudroto, lieko un parazītisko sarežģījumu gūzmas. Vēl tikai trūkst kāds mazumiņš no tās pagrūtās arābu valodas. Ziema Vakar bija +24, bet šodien temperatūra pēkšņi nokritusies līdz +3. Janvāra ziemeļvēji aiztraukušies gandrīz līdz tropu joslai. Lai neizmirktu, jāslēpjas no lietus. Melni mākoņi pa debesīm skrien ātrvilciena ātrumā. Vējš sagāzis izkārtnes, reklāmplakātus, to driskas mētājas pa zemi. Redz kur saplosīts pats karaļa portrets. Vējš plucina palmu zarus, paši palmu koki šūpojas vien. Arī zibens un pērkons ik pa brīdim. Kā viņi varēs pārciest mūsu ziemu? Pieradīs ātri. Īpaši berberi, tuksneša dēli, kam gēnos ierakstīts kā viegli pārciest visdažādākos laika apstākļus. Zviedrijā taču tikpat auksta ziema kā Latvijā. Politiskā atmosfēra gan pavisam citāda. Atceros Ahmeda teikto: Pustūkstotis britu vien ik dienas kļūst par musulmaņiem. Lai Eiropa kļūtu par Islāma valsti, pietiek ar konvertējušamies un jau tur esošo musulmaņu augsto dzimstību. Mums nav jāiekaro šī valsts no ārienes. Un pamazām viņi integrēsies šariata kārtībā. Vai tu negribi, vai gribi. Un mūsu pašu Leons Taivāns raksta: - Vidusmēra musulmanim, skatoties uz tūristiem, ir skaidrs, ka viņam nav darīšana ar cilvēku, bet ar pusdzīvnieku, uz kuru neattiecas cilvēku pieņemtā kārtība. - Realitāte ir partizānu karš pret [i]labumiem , ko grib uzspiest Eiropa. - Latvijā ... katru gadu mēs zaudējam piecus procentus iedzīvotāju. Nezinu, kas no mums būs palicis pāri pēc divdesmit gadiem. - Eiropa paliek aizvien tukšāka, bet daba, kā zināms, nemīl tukšumu, kurš tiek aizpildīts ar dzīvotspējīgākām tautām un kultūrām, nekā mirstošā Eiropas civilizācija. - Vai pēc gadiem piecdesmit mums būs musulmaņu Eiropa? Es par to daudz nešaubos. - Eiropas dokumentos neesmu redzējis neko par cilvēka pienākumiem, ja neskaita pienākumu maksāt nodokļus. Eiropa slīgst hedonismā jeb dzīves baudīšanā. - Kāpēc kristieši pāriet islāma ticībā? Iemesls ir ļoti vienkāršs. Kristietība ir pārvērtusies par sekulāru ideoloģiju, kurai ar kristietību vairs nav nekāda sakara.[/i] Autobuss Nr. 16 Fiksēto cenu veikalā ir noskatīti daži interesanti suvenīri un pat samainīta nauda, lai pa ceļam tos nopirktu. Bet durvīm priekšā atslēdziņa un netālu stāv labdaris, kurš saka, ka veikals būs atvērts tikai puspiecos un piedāvā aizvest uz daudz labāku suvenīru veikalu tepat netālu, Muhameda Piektā avēnijā. Es jau zinu kur tā avēnija, tur vismaz pusstundu ko iet un tas ir pietiekams iemesls, lai atteiktu - varu nokavēt lidmašīnu. Lidojumu laikus kā par brīnumu, šis nezin. Pilsētas buss Nr.16 uz lidostu atiet no dzelzceļa stacijas. Blakus vecajai stacijai būvē jaunu, kas, šķiet, būs tikpat karaliski diža kā Marakešā. Busā jau skan latviešu valoda. Kas tas par latvieti, kas nav bijis Marokā. Brauc arī daži leiši. Priecē tas, ka baltieši nemaz neizskatās pēc nūģiem. Lidostā vēl latvieši, viens tērpies berberu halātā, bet izskatās nevis pēc musulmaņa, bet pēc katoļu mūka gan. Viņš ar šo halātu staigās arī pa Frankfurtes lidostu un tāds izkāps Rīgā. Viņa ceļabiedrene saka, ka esot divas nedēļas dzīvojuši pa kalniem un tuksnešiem. Man sprūk ārā ilgi nerunātā latviešu valoda un laikam kaut kāda pļāpīgas banalitātes garša nāk līdzi, šie novēršas. Lidostā nekontrolē gandrīz neko, ja labi grib, var ienest visu, ko sirds vēlas. Vienam ēģiptietim gan policists liek atvērt somu un to lamā par kaut kādu neatļautu pudelīti. Lidmašīna pilna līdz pēdējai vietai. Vismaz 5% baltieši, daži vācu pensionāri un pārējie visi - arābi. Tie dodas uz Eiropu. Lai nokļūtu tur pirms ķīniešiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais