Italian Job

12.03.2009
13 min lasīšanai
14 foto

MINI īpašnieku un fanu aprindās par kulta filmu atzītās filmas The Italian Job (1969) iedvesmoti, angļi jau 17. reizi organizē amatieru ralliju ar tādu pašu nosaukumu - The Italian Job. Filmas pamatā ir izskaistināts stāsts par gangsteri Čārliju Krokeru (Maikls Keins), kurš iecer un paveic vērienīgu 'darbiņu' (The Job) Itālijā, Turīnā. Izraisot milzīgu sastrēgumu - lai to izdarītu, tiek bloķēts Turīnas satiksmes kontroles centra dators - angļi pārdrošā operācijā nolaupa zelta stieņus 4 miljonu dolāru vērtībā. Un izved zeltu no Turīnas ar trim MINI Cooper, pa vienīgo maršrutu, kas nav bloķēts. Filma uzņemta, parādot angļu noziedzīgo pasauli pārāk rožainās krāsās, un angļu autobūvi krietni izceļot. Bet tomēr, kopš pirmizrādes filma ir tikai vairojusi MINI popularitāti, lai gan MINI ražotājs nekādā mērā nefinansēja filmas uzņemšanu, producenti pirka mašīnas par saviem līdzekļiem. Tagad The Italian Job ir piedzīvojums, kas jebkuru, kam ir MINI, vai cits auto, kāds uzņemts filmā, aizved no Venēcijas Itālijā, caur Milānu uz Turīnu, un no turienes cauri Francijai uz Braitonu Anglijā. 22.10.2007. Pirmdiena Nu tad tā. Vakar - svētdien, 21. oktobrī beidzot piekrāmēju MINI ar līdzi ņemamajām mantām. Tikai drēbes vēl ne. Bagažnieks jau pilns. Arī pieliku sezonas noslēgumā nokritušo spārna uzliku - jaunas tā arī neattsūtīja laicīgi. Arī riepas vēl jāmeklē pa ceļam Polijā, tīrā laime, ka viņiem arī ir mašīnas ar 12 collu diskiem. Jo arī pasūtītās riepas neatnāca laicīgi, patiesībā tās pazaudēja DHL. Labi vēl ka pārdevēji atdeva naudiņu atpakaļ. Tātad cerams, ka MINI ir kārtībā. Paši? Agita vēl tagad - 7:18 no rīta kaut kādus pēdējos darbiņus caurskata savā datorā. Arī es vai visu sestdienas nakti darīju neizdarāmo. Instrumenti un rezerves daļas iekrāmētas. Pases somā, mašīnas papīri arī. Arī viesnīcu rezervācijas ir somā. Nu. tad brokastīs, un tad aiziet! Kaspars, 7:20 Vakars. Esam Mariampolē pie Āfrikas brauciena laikā iepazītā Dailiusa. Viņš ar sievu Rimu vada mazu uzņēmumu, kas izgatavo mazus keramikas suvenīrķiņķēziņus. Pa dienu paspējām iebraukt pie mana skrodera uzlaikot uzvalku, atvadīties no Minikluba kolēģiem, apēst pēdējo karbonādi Iecavā, iepirkties Bauskā, un konstatēt, ka līdz Mariampolei esam aizbraukuši bez pagieziena rādītājiem. Tiem ir pazudis kontakts. Saīsinu vadu, un pagriezieni ir. Kaut kas strīķē pie bremzēšanas, bet tas apklusa. Vados pēc principa - nemaisi mašīnai strādāt - un nepētu, kas un kā. Vakars tā arī paiet sarunās pie vīna un alus. Kaspars, 23:30 23.10.2007, Otrdiena Šodienas gabals - cauri Polijai līdz Katovicei. Poļi krietni pacentušies, un ceļus sabūvējuši labu labos, tikai vietām, kur kāds vecāks posms, tur braucas bedraināk. Mini iet labi, arī apdzīt smagos varam bez lielām grūtībām. Drīz pēc robežas sākas sastrēgums. 20 minūšu laikā nobraucam 200 m, redzam, ka vietējie griežas apkārt, un griežamies arī mēs. Meklējot apvedceļu uz Augustovu nākas izbraukt pa ļoti maziem meža ceļiem. 200 km pirms Katovices sāk līt. Tumsa, miglains lietus, logi svīst, satiksme intensīva, un riepas paplikas. Atrodam savu poļu paziņu Gregoru, un gulēt. 24.10.2007, Trešdiena No rīta ar Gregora palīdzību atrodam riepu servisu, kam ir mūsu izmēra riepas. 1 stundu un 580 zlotus vēlāk mums ir jaunas riepas, un mēs braši stūrējam Čehijas virzienā. Caur Čehiju izlemjam braukt pa mazajiem miestiņiem. Jo pa autostrādi tāpat mēs īpaši ātrāk par 100 kmh nebraucam, un autostrāde ir garlaicīga, un maksas. Ap 12:00 noskaidrojas, un no mākoņiem izlien saulīte. Mums garastāvoklis uzlabojas, pieturam pie veikala, nopērkam uzkodas, un vēlāk mežmalā pie ābeļdārza skaistā čehu rudens dienā rīkojam mini pikniku. Gruss Gott! Ap 16:00 iebraucam Austrijā. Austrijas robežsargam neviens, kas iebrauc valstī neinteresē, arī mēs. Esam ap 50 km no Vīnes. Lēnām tai izkratāmies cauri, un skat, jau tumsa klāt. Nopirkuši benzīntankā uzlīmi par autostrāžu izmantošanu, braucam Grācas virzienā. Tikuši līdz Vīne Neištatei braucam pilsētā iekšā, un meklējam viesnīcu. Šinī viduslaiku pilsētā ir maz autostāvvietu, un pie mūsu Hotel Zentral piebraukt vispār nevar, Mini atstājam uz Kurze gasse (Īsās ielas) Mazliet pastaigājamies pa pilsētiņu, kas jau ap 21:00 ir tukša un klusa, iedzeram vietējos dzērienus vietējā kneipē, un čučēt. 25.10.2007, Ceturtdiena No rīta atkal līst. Pē... Izbraucam atkal uz autostrādes ražot kilometrus. Tomtom navigācija rāda, ka līdz mūsu šodienas galamērķim ir 560 km, ko var nobraukt 5 stundās un 10 minūtēs. Haha, tikai ne ar Mini! Drīz sākas Alpi, un šosejas lenta tā vien ceļas augšā. Mini brīžiem ātrums krīt līdz 70 kmh, turam vienu kanti ar smagajiem. Lēnām laiks paliek labāks, bet kalnos jau sniegs! Apstājamies atpūtināt mašīnīti, un varam pikoties. Kad zvanam uz mājām, mūsu dēliņš Kārlis saka - atvediet sniedziņu! Pirms Villahas griežam nost no autostrādes, un sākam atkal braukt pa mazajiem ceļiem. Un - sākas atkal rudens, bet iebraucot Itālijā, tas pārvēršas par vēlu vasaru. Itālijā beidzot var redzēt kādu MINI, jo līdz šim Polijā redžejām vienu jauno, Čehijā arī vienu, arī jauno, un izliktu pie BMW veikala, bet Itālijā jauno MINI ā mudž, un bija arī viens vecais! Cilvēki atkal skatās uz mums, māj, un smaida, ne tā kā nīgrie poļi un čehi! Ap 16:00 sasniedzam mūsu viesnīcu šai naktij Treviso pilsētā. Ejam pastaigāties. Treviso ir netālu no Venēcijas, kādus 20 km, bet ir pērla pati par sevi. Vecpilsētu joprojām aptver 16 gs aizsagrmūris, un ielu tīkls un mājas šķiet saglabājušās vēl no 12 - 17 gs. Un pilsētā ir dzīvība! Kafejnīcas, veikali un veikaliņi, picērijas, krogi, un šuvēju darbnīcas, viss juku jukām, un visur dzīvespriecīgie itāļi kaur ko skaļi vervelē. Bona sera! Rīt no rīta jādodas uz Italian Job sākumu. Tur tad arī viss sāksies, jo pagaidām esam tikai atbraukuši līdz šejienei! 26.10.2007, Piektdiena Kaspars jau ap pieciem no rīta ir pamodies un sarakstījis iepriekšējo dienu piezīmes, jo sanāca čēpē, uzrakstījām, bet nesaglabājām. Es tikām vēl cenšos paslinkot, pagulēt līdz pusseptiņiem, tad nospriedām, ka uzreiz septiņos jāiet brokastīs, kamēr vēl ir ko ēst, jo viesnīcas stāvvietā bija lielais autobuss un vēl kaudze mašīnu. Viesnīca celta 1962. gadā- tā arī funkcionē, piemēram, ūdens padeve tualetes podā videi ļoti nedraudzīga, jāgriež ūdens krāns uz pilnu klapi un jo ilgāk jo labāk. Brokastīs esam vīlušies - kruasāns ar zapti, kafija, sula. Rīts ir lietains, tumšs, bet neskatoties uz to tieku pie dzimšanas dienas bučas. Ap pusastoņiem izbraucam no viesnīcas uz Italian Job rallija starta viesnīcu Holiday Inn. Quarto d`Altino (20km no Venēcijas). Ap pusdeviņiem esam klāt uz uzreiz izejam tehnisko komisiju, mums nav drošības veste, ko apsolām nopirkt. Viss kārtībā un ar tehniskās komisijas papīru var iet reģistrēties rallijam, kur saņemam komandas uzlīmes numurus "45" un leģendas grāmatas visām rallija dienām, vārdu nozīmītes, keponus u.c. Piestrādājuši arī pie Italian job suvenīriem: t krekli, lietus jakas, hronometri, kalendāri, DVD. Mūsu viesnīcas numurs vēl nav brīvs, tikmēr iedzeram viesnīcas kafejnīcā kafiju un pārskatām internetu, es īpaši dzimšanas dienas sveicienus Draugos un telefona apsveikumus. Plkst. 10.00 konferenču zālē ir sapulce un tad pēc 12.00 starts. Mūs visi sveicina un Kaspars jautā vai viņš ir Kaspars! Esam vienīgā neangļu komanda. Aizbraucam līdz veikalam, lai nopirktu marķieri, krāsaino pildspalvu, drošības vesti, kas nemaz nebija tik viegli. mazliet uztraukums pirms starta, jo par sekundes desmitdaļām tiek doti soda punkti. Un tad viss sākas, pirmo posmu nobraucam labi, kontrollaiks bija 20 minūtes, tad sekoja 2 speciālie uzdevumi, aplis jānobrauc tieši 20 sekundēs un stūrmanim vienā rokā jātur šķīvis ar trīs bumbiņām, kuras nedrīkst izripināt. tad seko pusdienas vīna darītavā, bet pusdienās dzeram tikai ūdeni, bet katram dalībniekam tika iedāvināta pudele vīna , vēl nopērkam rozā dzirkstošo vīnu, ko vakarā izdzert. Šī vīna šķirne nosaukta par godu vīna darītavas saimnieka pirmdzimtajam. Pusdienās ir auksts, lietains un vareni nejauks laiks. Uzturamies īsāku laiku nekā iepriekš ir plānots. Tad seko otrs speciālais uzdevums; jānobrauc divi apļi, bet katrs tieši 10 sekundēs. tad brauciens pēc leģendas atpakaļ uz viesnīcu. Tad beidzot varam ievākties viesnīcas istabā, par ko tiešām bija ļoti liels prieks salīdzinot ar iepriekšējo (4 zvaigznes, bet tiešām)!izdzirdējām, ka reģistratoram jaunieši vaicā pēc vilciena saraksta uz Venēciju, ko ? mēs arī tūdaļ noreaģējām un nepaiet 10 minūtes, kad mantas nomestas istabā un skriešus noķeram vilcienu. Esam Venēcijā un briesmīgi līst, pērkam karti un lietussargu. tad ieejam pavisam vietēja rakstura kafejnīciņā un nobaudām espresso con grappa. Labs kolorīts, vietējie vīriņi. Tad klīst tālāk un apskatām Leonardo da Vinči izgudrojumu kopiju izstādi, kas izvietota kādā no baznīcām. Tad cenšamies klīst uz Svētā Marka laukumu, ceļš īsti nevedās, līkumojam pār kanāliem un tiltiņiem, izbaudām netūristiskas vietas. Jauki. Apmeklējam arī vietējās bodītes, kur Kaspars tiek ieģērbts, manuprāt, jaukās un pamānāmās, krāsainās drānās, t.sk. šlipsē!!! Un pēc Sv. Marka laukuma apmeklējuma un mums steigšus ir jādodas uz vilcienu, lai pagūtu uz Italian job vakara sapulci un vakariņām. Šis bija īsts pārbaudījums garam un miesai, jo nācās skriet un labi, ka itāli ir Venēcijā parūpējušies par norādes zīmēm. Paspējām, bet krekls slapjš no sviedriem līdz pēdējai pilītei. Tad nu esam atpakaļ viesnīcā, kuru tā arī līdz šim vēl nav izdevies izbaudīt, mudīgi jāpārģērbjas vakariņām, sapulcei. Tas arī izdodas 10 minūšu laikā!! Un ir arī pirmās dienās rezultāti, labi 11. no 40 komandām. vairāk ticības vienam otram un būs vēl labāk! Tad smalkas vakariņas, par angļiem un īpaši anglietēm, gan var pasmaidīt! Ēdieni smalki, bet nedaudz - izskatās kā arhitektūra un apkalpo lēni. Tad nu laiks doties prom ar vismaz vienu deju, kas ticami vai neticami izdodas, tad arī tieku pie zagta rožu pušķa, kas ir sena Kaspara tradīcija dāvināt puķes no vietējiem apstādījumiem. Un tad būs jāsaka ar labunakti, vēl sarēķinājām rītdienas rallija jūdzes un pieveicām rozā šampanieti un vēl, kamēr es rakstīju šo - Kaspars mazgāja mūsu vešiņas! Ar labunakti, Agita 23:30 27.10.2007, Sestdiena Šodien atkal bija jauks laiks, pat līdz 20 grādiem silts. Arī rallija posms skaists - pa Alpu pirmajām nogāzēm pa kalnu serpentīnu ceļiem mēs nonācām Asolo - mazā viduslaiku pilsētiņā, kur bija laiks iedzert kafiju un izstaigāties pa šaurajām ieliņām. Tad nokļuvām 18. gadu simteņa villā uz pusdienām, pēc kurām brīvā laika režīmā varējām doties atpakaļ uz viesnīcu, Visu šo aktivitāšu rezultātā esam ieguvuši 4. labāko vietu šodien, un 5. kopā pa pirmo un otro dienu. Nav slikti, ja ņem vērā, ka mums ir tikai kopējais jūdžu skaitītājs, un arī tas melo par 8,46 procentiem. Rīt, svētdien, pēc leģendas 59,66 jūdžu garuumā dosimies uz Adria sacīkšu apli, kur būs virkne speciālo uzdevumu. Kaspars, 22:54 28.10.2007, Svētdiena Esam atpakaļ viesnīcā pēc dienas piedzīvojumiem. No rīta, kad visi jau stāvēja rindā uz startu, galvenais organizators Fredijs pēkšņi skrēja gar mašīnu rindu, un visiem sacīja, ka ceļš pēc leģendas ir bloķēts, un ka pirmā leģendas sadaļa ir jāignorē, un ka jābrauc pēc kartes vai navigācijas ierīcēm uz Adria trasi. Ar Agitu nolēmām, ka brauksim pēc leģendas, un tad skatīsimies, kā un kāpēc ceļš ir bloķēts. Izrādījās, ka tas ir nobloķēts ļoti konkrēti, viss Mestre pilsētas centrs ir slēgts satiksmei, jo tur notiek Venēcijas maratons. To jau nu gan mūsu organizatori tā kā varēja gan zināt jau samērā laicīgi... Izkūlušies no pilsētas, pēc pārdesmit kilometriem sazīmējam atkal leģendu, un sekojot tai, cauri maziem lauku miestiņiem nokļūstam sacīkšu trasē. Tur pašlaik notiek Eiropas autošosejas sacensību posms, un skaļrunī dzirdam itāli mēģinot izrunāt Jāņa Horelika vārdu. Aha, tātad šeit kaut kur jābūt vēl kādiem latviešiem! Mēs gan tik nopietni pa trasi nebraucam, bet trīs apļus ar mūsu Mini mums sacensību starplaikā atļauj nobraukt. Visiem lielais prieks un pacilātība, lai gan apļi mums ir tikai izprieca, punktus mums dod par citiem precizitātes uzdevumiem. Vienā no tiem tieši 30 sekunžu laikā ar ratu braucot ir jāsašķaida piecas plastmasas krūzītes, otrā tieši 12 sekundēs ir jānobrauc astotnieks. Soda punkti ir bargi - par katru simtdaļu sekundes dod vienu soda punktu. Tā pēc trim sacensību dienām mums ir 433 punkti un 7. vieta. Šodien ar 130 punktiem ir izdevies iekļūt tikai 10. vietā. Mājup brauciens uz viesnīcu ir veicams brīvā režīmā, pa brīvu maršrutu, tāpēc iebraucam apskatīt tipisku Itālijas pludmali, un mazu, jauku, Venēcijai līdzīgu pilsētiņu Chioggia. Rīt pārbrauciens uz Monzu, ar sešiem atsevišķiem leģendas posmiem, 201 jūdzes kopgarumā, un piedevām vēl pāris apļi arī Monzas trasē. 29.10.2007, Pirmdiena No rīta braucot Milānas virzienā ir jācīnās ar pirmdienas satiksmi, milzumu kravas auto, un ļoti ātri braucošajiem vieglajiem. Uz pusdienām leģenda mūs atved Monzas parkā - izcilā slēgtā, 600 hektāru lielā parku kompleksā, kur nelielā villā ir iekārtots labs restorāns. Pirms pusdienām vēl paspējam nedaudz pastaigāties, kā arī padalīties ar citam Mini vajadzīgu skrūvi. Vēlāk leģenda mūs aizved pie Monzas galvenās pils Villa Reale, kas izrādās celta laikā, kad šī Itālijas daļa - Lombardija - bija Austroungārijas impērijas sastāvā. Tajā pašā laikā - ap 1770. gadu - izveidots milzīgais parks, kurā jau no 1922. gada ir izveidota slavenā Monzas sacīkšu trase. Tajā mēs nokļūstam pēc iereģistrēšanās viesnīcā, un pēc vietējā labvēļa - BMW autocentra - apmeklēšanas. BMW salonā mums svinīgi atrāda jauno Mini Clubman modeli. Monzas trasē mums ir sagatavotas trīs lietas: divi apļi pa trasi, speciālais uzdevums, un vakariņas trases restorānā. 30.10.2007, Otrdiena Vakar bija gara diena, šodien krietni vieglāka. No rīta puses bija jāveic ap 100 km līdz kūrorta pilsētiņai Stresa, pie Madžiore ezera. Grūtākais bija tikt garām Milānai, tur laikam katrs ceļš ir kā sastrēgums. Gandrīz pie Stresas kā papildu variants maršrutā bija privāta mašīnu un motoru muzeja apmeklējums. Leģendā tas bija ierakstīts ar kreiso pagriezienu, kur nemaz kreiso pagriezienu nedrīkst taisīt. Kad iegriezāmies stāvvietā pie muzeja, tur jau priekšā bija policists, bet devās jau projām. Viņam bija pieticis ar to, ka izstāsta, kas šeit notiek, un kāpēc visi Mini pārkāpj noteikumus. Muzejs kā jau muzejs. Visādi veci dzelži, arī 40. gadu darbnīcas kopija ar visu aprīkojumu. Bija arī 60. gadu Belarus MTZ traktors - izrādās tos uz Itāliju krievi ir eksportējuši. Man interesanti likās redzēt 40. gadu sniega tīrāmo uzparikti - uz Steyr Unimog šasijas uzlikts vēl viens milzīgs dzinējs, kas ar kardānpārvadu cauri kabīnei piedzen lielu sniega pūtēju, kas piemontēts priekšā. Arī 20. gadu labības kuļmašīna ar salmu presi bija interesants eksponāts. Pēc muzeja pa ezera krastu nonācām Stresā, no kurienes mūs ar trim motorlaivām aizveda pusdienās uz Zveinieku saliņu - ap 100 x 300 metru lielu zemes pleķīti, uz kura uzcelta senatnīga pilsētiņa ar milzumu mazu restorāniņu. Lielākajā no tiem - Ristorante Italia - mums bija sagatavota maltīte, protams, ar zivi. Atgriežoties no salas, pēc maza speciālā veiklības brauciena, leģenda mūs atveda līdz šodienas viesnīcai - Grand Hotel des Illes Borromees. Istaba ar lielisku skatu uz ezeru un salām, kurās nupat ēdām pusdienas, perfekti! Rīt dosimies uz Turīnu. 31.10.2007, trešdiena Šis rīts pienāca agrs un miglains. Jau astoņos bija jāizbrauc, lai varētu paspēt uz pirmo laika kontroli pēc divām ar pusi stundām, un pēc 200 kilometriem. Baidījāmies no sastrēgumiem ceļā, bet viss bija OK, un, izbraukuši nelielu speciālo uzdevumu, atradāmies kādās delikatešu fabriciņas autostāvvietā skaistā pilsētiņā Alba. Stunda apskatei un degustācijām, un pēdējais posms - 100 km 1,5 stundās uz Turīnu. Turīnā ieradāmies ap diviem, un tikko paspējām izdzert kapučiīno, kad jau policijas eskortēti trokšņainā kolonnā izbraucām līku loču caur pilsētu līdz vecajai Fiat fabrikai Lignotto. Tagad te ir viesnīca un tirdzniecības centrs, bet vecais rūpnīcas šarms, tāpat kā testa aplis uz piektā stāva jumta ir saglabājies. Pa šo apli tad mums arī tika dota iespēja izbraukt ar saviem MINI. Tas jau nu visiem brangi patika! Fonā pilsēta, aiz tās Alpi ar sniegotām virsotnēm, un mēs ar saviem auto. Arī viesnīcā paliekam šinī pašā ēkā, un arī pa logu mums ir Alpu panorāma tepat aiz pilsētas silueta. 1.11.2007, ceturtdiena Šorīt pamostamies pēc septiņiem, bet pēc vakar vakara vīniem sajūta nav tā labākā vismaz man, gribas paslinkot un iemigt vēl kādu brīdi, skatoties pa logu uz skaisto Turīnas skatu- kalni, tilts. Tomēr saņemamies un ejam brokastīs- izņemot pļurīgo omleti, pārējais ir gards, ja tikai būtu apetīte. Tad sakrāmējam mantas un dodamies pa fabrikas gaiteņiem uz stāvvietu. Viesnīcas dizains ir īpašs, jo tā izbūvēta vecās Fiat rūpnīcas telpās. Viesnīcas īpašais piedāvājums- rīta skrējiens pa Fiat izmēģinājuma trasi uz jumta. Aizbraucam līdz Turīnas centram, noliekam mašīnu stāvvietā, bet nav jāmaksā, jo 1. novembris ir svētku diena, kas pa svētkiem tā vēl neesam noskaidrojuši. Viens gan ir skaidrs- suvenīrus nevarēs nopirkt, jo visi veikali ir slēgti. Nostaigājam kādus 8 km apskatot šarmanto Turīnu, un deldējot marmora ietves. Visapkārt pilis, zīmolu veikali, marmors un nesteidzīgi itāļi, kuri dzīvi bauda nesteidzoties, uzpīpējot, palasot avīzi, izdzerot tasi kafijas. Vairāk gan novēroju, ka vīrieši ir dīkdieņi, viņi vairāk atpūšas. Karaliskās pils dārzu apskate gan iet secen, jo tie ir aiz žoga. Mazā vietējā kafejnīciņā izdzeram apelsīnu sulu, kapučīno (turpat pāri upei ir Monte Cappucini) un sviestmaizi ar tomātu un mocarellu. Tad vēl nobildējamies pie bijušā dambja Turīnā, kur Italian Job filmā brauca Mini, tad dodamies ceļā uz Annesī pilsētiņu. Izvēlamies braukt pa kalnu ceļiem nevis autostrādi un tuneli. Ceļš ir ļoti ainavisks un gleznains, kalni, ezers, līkumiņi, sniegs, dzeltenās rudens lapas un brīžiem saule spīd, kad var saulesbrilles izmantot. Tad pa ceļam piestājam aplūkot pili, kur netālu ir izveidots piedzīvojumu parks, kurā nobrauciens pa trosi iet pāri 150 metrus dziļai aizai. Iespaidīgi un cenas ne dārgākas kā Siguldas meža kaķī. Esam pieveikuši Itālijas Francijas robežu, tas nozīmē pamatīgu kalnu, bet ar to kalniņi nebeidzas. Vēl pēc kāda kalniņa pievarēšanas saku Kaspars nez cik vēl būs kalniņu atlikušajos 40 km, viņš saka, ka vairāk nebūs, bet kā nu ne. Brīžiem liekas, ka laukos vietējie dzīvo ciemos kā muzejos- viss ir tik iespaidīgi un skaisti. Tad nu ar tumsiņu plkst.19.00 sasniedzam Annesī, ar pirmo piegājienu nokļūdāmies viesnīcas atrašanā, jo pilsētā ir divas Best Western viesnīcas, bet Tom Tom rāda, ka 2. ir Holiday Inn, taču galā jau atrodam. Šī ir krietni vienkāršāka salīdzinot ar iepriekšējo dienu šikajām viesnīcām. Loti gribas ēst un ejam uz pilsētiņu, kura atklājas, ka ir ļoti skaista ar krodziņiem gar kanāliem un izgreznota. Paēdam garšīgas vakariņas un vēl līkumu izstaigājam, tad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, esam noguruši. Paldies Mini par izturību pievārējot kalnu līkločus, šķiet, ka mēs bijām vienīgā varonīgā ekipāža , kura izvēlējās tieši šo skaisto ceļa posmu. Lielākā daļa brauca pa autostrādi, vēl citi pa citiem ceļiem, jo šodien tiešām bija ceļi, ko izvēlēties. Agita, 23.00 2.11.2007, piektdiena No rīta pirms braukšanas paspējam vēl pastaigāties pa skaisto Anesī, un izpriecāties par jauko tradīciju - iknedēļas tirdziņu. Iepērkamies arī suvenīru bodītē. Pēc tam nāk 545 km pa autostrādi. No sākuma vēl vīd kalni, tad spēji uznāk migla, un vairs neko neredz. Un tā gandrīz 6 stundas līdz pašai Reimsai, kur netālu no slavenās katedrāles ir mūsu šodienas viesnīca. Tieši noteiktajā laikā, 15:30, paspējam uz Mumm šampanieša pagrabiem, kur mums ir noorganizēta ekskursija un degustācija. Var redzēt, ka šīs ekskursijas te notiek pēc konveijera metodes, bet šampanietis ir garšīgs, un ekskursija OK. Tad nopērkam pāris pudeles dārgā dzēriena, un dodamies meklēt kādu ēstuvi. Atrodam tikai kebabu ēdnīcu, pārējie iestādījumi visi ir ciet. Rīt pēdējais posms - Reimsa, Kalē, Duvra, un Braitona. 3.11.2007, sestdiena uff, dieniņa!! no rīta migla, tad lietus, bet visbeidzot arī saule. Lai nebūtu jāmaksā francūžiem par lielceļa lietošanu, izbraucām vēl krēslā, un pa mazajiem ceļiem. Skaisti, francūžiem mazi miestiņi savienoti ar maziem līkumainiem celiņiem, vietām dubļainiem no smagās lauksaimniecības tehnikas. Braucām pa ceļu Briseles virzienā, un tad tos bija slēgts, un nācās braukt pa apvedceļu. Vēl mazāku, vēl līkumaināku, un vēl pilnāku ar traktoriem, jo šis šķiet ir gavenais Francijas cukurbiešu audzēšanas reģions. Tieši 11:30 bijām Kalē, pie Seafrance termināla, gatavi braukt pāri uz miglaino Albionu. Bet, kad bijām jau pusceļā, bija skaidrs, ka Duvras baltās klintis tomēr šodien būs skaisti redzamas un saules apspīdētas. Braucot nost no prāmja sarīkojām milzu troksni ar motoru rēcināšanu un pīpināšanu, publikai pr lielu uzjautrinājumu. Nobraukuši no kuģa, sekojām 66. mašīnai, kas teicās zinot apkārtni, un solīja mūs aizvest uz Braitonu pa īsāko ceļu. Tas viņiem diez ko neizdevās, jo satikšanos 15:00 nokavējām par stundu, bet uz finiša līniju Braitonas Madeiras ceļā paspējām pēdējā minūtē, par to izpelnoties vislielākās ovācijas. Vēlāk, astoņos vakarā, Grand hotelī mums bija svinīgās rallija beigu vakariņas. Organizatori pateicās visiem dalībniekiem, un izdalīja balvas visiem speciālo uzdevumu uzvarētājiem, un četrām labākajām ekipāžām. Diemžēl mums ne, jo, kā vēlāk izrādījās, ar savām 8,17 soda sekundēm pa sešām rallija dienām bijām tikai sestajā vietā. Īpašu pateicību izteica 66. mašīnai par skaistāko Kentas un Saseksas vietu izrādīšanu mums - latviešu ekipāžai. Agita uz viņiem bija dikti nikna! 4.11.2007, svētdiena pieminama tikai ar to, ka Braitonā un pa ceļam uz Londonu vērojām Londonas - Braitonas antīko auto ralliju. Kad es rakstu antīko, tad tiešām tā ir, jo šinī rallijā atļauts piedalīties tikai automobiļiem, kas ražoti līdz 1905. gadam. Neskatoties uz to, rallijā piedalījās ap 500 auto un motociklu! Muzejs uz ceļiem, vēl jo vairāk, tāpēc, ka katrs anglis, kam kolekcijā ir kāda veca mašīna, uzskatīja par savu pienākumu šodien ar to izbraukt. Bija jocīgi vērot smalku 20. gadu rolsroisu stāvam ceļa malā, un vērojot ralliju, bet nožēlojot, ka nedrīkst piedalīties. Piedalījās arī divi 1905. gada elektromobiļi, un vismaz viens aizpagājušā gadsimta tvaika auto.

Italian Job

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem