Volga, Mini, un Gudvuda

11.03.2009
8 min lasīšanai

Kaut kad agrā 2006. gada pavasarī, kad zāle bija ap 20 procentiem zaļāka, Pīts, mans paziņa no Anglijas, Sarejas grāfistes, un es, Kaspars, sēdējām ēnainā dārzā Siguldā, un, malkojot dzintarkrāsas dzērienu, pārrunājām dzīvi, šo un to, un arī auto lietas. Tad Pīts teica: - Atrodi man Volgu! Es biju jau pietiekoši ilgi baudījis dzintarkrāsas dzērienu, lai nešauboties ne mirkli, atbildētu: - Labi, bet apmaiņā pret Mini! Tā mums abiem dzima plāns, kura ietvaros es sameklēju Pītam 1971. gada modeļa GAZ 24 Volga, un Pīts man sameklēja 1992. gada izlaiduma Rover Mini Sunshine auto. Tagad - un tas bija jau vasarai uz šo galu - vajadzēja izlemt, kā veikt automašīnu apmaiņas procedūru. Pīts kategoriski atteicās braukt ar Mini uz Latviju, savu atteikumu pamatojot ar savu garumu, kas esot sešas pēdas un sešas collas garš, un tas esot apmēram trīs pēdas pa daudz priekš Mini, un ka viņš varot pabraukt tikai ar attaisītu lielo jumta lūku, kas 1700 jūdžu garajā ceļā viņam varētu būt nekomfortabli. Man savukārt nebija nekas pret divreizēju Eiropas šķērsošanu, un Plāns nostabilizējās šāds - Pīts lido šurp, mēs braucam uz Angliju ar Volgu, un es atpakaļ ar Mini. Turklāt Plāns bija izstrādāts ļoti smalki - tas iekļāva pasākuma Goodwood Revival apmeklēšanu! Goodwood Revival ir pasākums, kas notiek katru gadu vecā pirmskara un kara laika aerodromā, kur no piecdesmito sākuma līdz 1968. gadam notika auto un moto sacensības šosejā pa apli. Tagad te arī notiek sacensības, tikai pāris reižu gadā, un pielaisti pie kvalifikācijas tiek tikai tie auto, kas līdz 1968. gadam bija sacīkšu auto. Piedevām vēl visa trases iekšiene, sākot no kafejnīcām, bērnu atrakciju laukumiem un tualetēm, līdz pitstopu bedrēm, servisa mašīnām, un vilcējiem arī ir ieturēta pagājušā gadusimteņa vidus stilā. Pat liela daļa apmeklētāju ierodas laikam atbilstošā apģērbā, un laikmeta ainiņa ir gandrīz pilnīga. Tā nu augusta beigās Pīts ieradās pie manis, un mēs posāmies ceļā. Lai nebūtu garlaicīgi beigu beigās paņēmu līdzi savu diezgan jau hiperaktīvo 5 gadus veco dēlēnu Kārli... Šreku esat redzējuši? Atceraties ēzelīti? Vai esam jau galā? Vai esam jau galā? Šis jautājums no bērna mutes mums kļuva par brauciena saukli, tas šādā vai citādā veidā nemitējās ne mirkli! Turpbrauciena tēma toties bija...cigaretes! Redziet, tā kā man ar šo produktu sakara nav nekāda, tad man arī nebija nekādu zināšanu par to, ko drīkst, un ko nedrīkst vest pāri robežām. Pīts toties, kaislīgs pīpmanis būdams, bija izpīpējis, ka uz Angliju, ja vien ved savai lietošanai, drīkst vest tabaku no Eiropas Savienības cik tik lien, nekādu ierobežojumu nav. Tāpēc viņš iegādājās ap 25 blokus Marlboro, tos, kopā ar alu un citām Volgas rezerves daļām sasviedām bagāžniekā, un stūrējām prom. Diemžēl ceļā sastaptajiem varas pārstāvjiem par šīm cigaretēm bija dažādi uzskati. Lietuvietis, laižot ārā no savas valsts mums piedāvāja alternatīvu - vai nu atstāj katram 4 blokus, un pārējo konfiscē, vai mēs braucam atpakaļ, tiekam no liekā vaļā (ar zemtekstu - noslēpiet labāk!), un braucam vēlreiz. Izvēlējāmies pēdējo, 'lieko' sastumjot telts maisā... Polis, toties, bija neapmierināts ar cigaretēm kā tādām, un nomierinājās tikai, kad rādījām, ka uz tām ir EU valsts - Latvijas - akcīzes marka. Vāciete pie savas robežas arī bija neapmierināta, un, likās, ka nebija īsti pārliecināta, ko darīt, kad mēs bakstījām uz akcīzes marku. Palaida, jo teica, ka esot labā garastāvokli... Vēl mūs apturēja Vācijas lielceļu policija, klasiski, pēc visiem likumiem, un kronis visam bija fakts, ka viņiem bija līdzi TV brigāde! Tikām nofilmēti kā pārākie noziedznieki! Viens policists teica, ka mūs rādīšot 'svētdien vakarā pēc filmas pa RTL 2'. Forši! Cigarešu epopeja gan beidzās pie pašiem angļiem, kas, Pītam par lielām šausmām, mierīgi smaidot visas konfiscēja! Izrādās, ka cigarešu ziņā Latvija vēl nemaz nav Eiropā! Un ievest drīkst tikai vienu bloku! Bet - nav sliktuma bez labuma - Pīts nozvērējās, ka pēc šitā joka atmetīšot pīpēt, un atmeta arī! Uz cigarešu fona nedienu ar Volgas tehnisko stāvokli tikpat kā nebija. Tikai dzinējā sāka zust eļļa, un dabūjām to papildināt, stāvot sastrēgumā Antverpenē. Mierīgie iedzīvotāji nesaprata, kas notiek. Tātad turpceļu veicām nemitīgi mainoties ar stūrēšanu, un sasniedzām Pīta mājas 60 stundu laikā - nekas īpaši ātrs, bet OK, ja ņem vērā izvēlēto transporta līdzekli, un apmaldīšanos Kalē, un 8 stundu gaidīšanu uz Eirotuneli. Eirotunelis gan ir manta! Tikai mazajam Kārlim ilgi nepieleca, kā var būt vilciens, kurā iebrauc iekšā ar mašīnu... 30 minūtes, un bijām jau Anglijas krastā, pie Duvras baltajām klintīm. Vēl tikai 80 jūdzes, un būsim viena posma galā. Nākošajā rītā mani gaidīja iepazīšanās ar manu Mini - un gaidīja arī pārsteigums, jo Pīts, labu gribēdams, bija pārlicis Mini stūres ratu man piemērotākā pusē! Tiesa gan, vēl darbiņš nebija pilnīgi pabeigts, un, lai pabeigtu, mums vajadzēja Mini nogādāt darbnīcā. Gribējām vilkt ar Volgu - bet - tavu brīnumu - Volgai bija pazudis sajūgs! Tā nu turpmākās pāris dienas dzīvojāmies pa Angliju. Atradāmies mazā pilsētiņā Vindlešamā, ap 50 km no Londonas uz rietumu pusi. Kādreiz, pirms daudz gadiem, tajā vietā bija atradies mežs, kurā mēguši uzturēties bandīti-lielceļa laupītāji, un no tiem laikiem saglabājušies ielu nosaukumi ir visai kolorīti. Highwaymans ridge, Fosters grove ir tikai divi tādi. Vēl Vildlešama ir slavena ar tā saucamo Krievu māju - kāda nu jau nežēlastībā krituša krievu naftas oligarha rezidenci, kas tiek dēvēta par visdārgāko māju Anglijā - to piedāvāja tirgū par 75 miljoniem mārciņu. Pirms mēneša esot nopircis kāds šeihs. Dēliņam, kad tam sagribēsies Anglijā studēt. Atzīšos, nācās veikt arī antropoloģijas studijas vietējos krogos. Principā - vienā krogā. Kā zināms, angļiem ļoti patīk pabi un pabošana, pie kam labākie pabi ir neatkarīgie, t.i., tie jau pirms pārdesmit gadiem ir spējuši noturēties pret lielo alus brūžu spiedienu, un nepārdoties tiem. Tagad neatkarīgie drīkst tirgot, un tirgo visvisādus alus, kamēr atkarīgie - tikai sava alus brūža bairīti. Vindlešamas vienīgais neatkarīgais krogs ir Half Moon, un tas pieder ap 100 gadus vecai vācietei Helgai... Globalizācija Anglijā būs sākusies kādu gadsimtu ātrāk, kā pie mums! Šā kā tā, alus pie mums ir labāks! Pienāca sestdiena, un posāmies uz Gudvudu. Gudvudas muiža kopš nez cik simtiem gadu pieder grāfiem Mārčiem (Earl of March). Sanāk tāds Marta grāfs... Kara laikā, kā zināms, Anglijā tika sabūvēts milzums armijas lidlauku, no kuriem varonīgie britu un jenkiju lidotāji devās bērt bumbas uz krietni mazāk varonīgo Vāciju. Arī Gudvudā tika uzbūvēts šāds lidlauks, bet drīz pēc kara, kad lidotāji, kā jau lidotājiem pienākas, aizlidoja, grāfs Mārčs - kaislīgs autobraucējs - lidlauka teritorijā izveidoja sacīkšu trasi. 2. septembrī uz šo trasi gāzās desmitiem tūkstošu skatītāju. Kopā esot bijis 110 tūkstoši apmeklētāju. Liela daļa skatītāju uz Gudvudu parasti dodas ar saviem retro vāģiem, tā, ka uz ceļiem bija, ko redzēt! Nerunājot nemaz par autostāvvietu! Vistuvāk trasei bija atļauts piebraukt tikai auto, kas ražoti pirms 1968. gada, pārējiem stāvvietas paredzētas pāris kilometrus tālāk, lai nebojā kopiespaidu. Šinī sestdienā notika vairāki braucieni, starp tiem arī Goodwood Trophy - pasākuma nagla. Šinī braucienā piedalās 30. gadu Grand Prix automašīnas. Piemēram, Maserati - 6CM, 4CL, 8CM, 4CM; Alfa Romeo 308C, Tipo B, Maybach Mk1, Alta, Bugatti Type 54, un daudzi citi. Kvalifikācijā uzvarēja Maseratti 6CM ar 22. numuru, tam sekoja vēl viens Maserati 4CL, un tad automobilis ERA E-Type GP1. Sacensības notiek veicot 12 apļus, un pa šiem apļiem abus Maserati neviens tā arī nespēja noķert, bet no 14. pozīcijas startējušais Alfa Romeo 308C spēja apdzīt 11 konkurentus un ieņemt 3. vietu. Dažas citas Alfas izpildīja nedaudzus bīstamus trikus ar izslīdēšanu un braukšanu pa zāli, viena arī izstājās ar lielu un dārgu baltu dūmu mākoni aizmugurē. Kā nākošā tika pieteikta līdzīga sacīkste, bet ar nosaukumu Chichester Cup - automašīnām no 50. līdz 63. gadam, ko varētu apzīmēt kā Junior Formula - mašīnas drīkst būt aprīkotas ar dzinēju līdz 1100 cm3, eksistē arī citi ierobežojumi. Ir vairākas ieskaites grupas, kaut brauc visi kopā. Šeit dominēja dažādu darbnīcu auto ar Ford, BMC (British Motor Company - principā Rover) un Fiat dzinējiem, uzvarēja trīs Fordi. Vēl sestdien ļoti interesantas bija 50. gadu tā saucamo standarta auto sacensības - Fordwater Trophy. Piecdesmitajos šajā braucienā piedalījās tā saucamās rūpnīcu komandas, ar speciāli sagatavotām sporta mašīnām. Austin Healay, Morgan, Abarth-Simca, Jaguar, Porsche-Abarth, MG Midget, Triumph ir tikai dažas no auto markām, ko šeit varēja redzēt. Pirmās divas vietas nosargāja divi žigli Morgani, bet tikai pateicoties tam, ka acīmredzams līderis ar Ashley Sprite izstājās drīz pēc ātrākā apļa laika uzrādīšanas. Ļoti īpašas šīs sacensības padara arī apstāklis, ka skatītājiem ir iespējams burtiski aptaustīt un apostīt visus auto, turpat, pirms un pēc starta servisa zonā. Liela daļa auto arī ir tikai ievelkami, ievilkšanas darbu veicot ar 1. sērijas landroveri. Mazajam Kārlim drīz apnika stāvēt lietū un vējā, un viņš mani aizvilka uz karuseļu atrakcijām. Jāsaka, ka arī man ļoti gribējās izvizināties ar īstu karuseli! Kārlis neparko nevarēja saprast, kāpēc viņš nedrīkst visu laiku karuseļot. Viņam bija par grūtu saprast, ka divas mārciņas par vienu braucienu ir dārgi. Pēc karuseļiem izstaigājām tirdziņu, jā, arī tirdziņš Gudvudā ir laba tradīcija. Tirgo visādus ar veciem autiņiem saistītus niekus. Varēja nopirkt arī restaurētus spēkratus, viens vecais Morgan Aero man tā iepatikās, mm! Nopirku Mini remonta rokasgrāmatu, lietotu, kādreiz bijusi dāvana, jo iekšā ierakstīta rindiņa - Lucy, for when you next broke down, with love, Jim. Vēlāk sākās cita atrakcija - gaisa šovs. Gudvuda vēl joprojām darbojas kā lidlauks, kuru baltie cilvēki izmanto, lai atlidotu uz laukiem ar savām mazajām sporta lidmašīnītēm. Todien bija atlidojis bariņš 2. pasaules kara lidmašīnu, pārsvarā angļu Spitfire, bet bija arī jeņķu lidmašīnas, un bariņš Messershmitt aparātu no Vācijas. Tad nu viņi ar šiem verķiem dažnedažādi izdarījās, pat nodemonstrēja tādu kā nelielu gaisa kauju. Uhh, troksnis tāds, ka ausis gandrīz ciet jātur! Lai angļi runā ko runādami, meseršmitam tomēr troksnis lieliskāks! Dienai ejot uz otru pusi laiks palika arvien nešpetnāks, bet īstus angļus kaut kāds lietus nespēj izbiedēt, tie mierīgi turpināja savas darīšanas, bet mēs ar Kārli palikām tramīgi, un posāmies uz mašīnu. Vēl izstaigājām apmeklētāju stāvvietu apskatot ne mazāk interesantos eksemplārus arī šeit. Jā, uz Gudvudu noteikti atbraukšu vēl kādreiz, bet jau uz visām trim sacensību dienām, ar bereti galvā klīdīšu un ieelpošu vecos dūmus! Pāris turpmākās dienas pavadīju, sagatavojot Mini ceļam, vēl vajadzēja pabeigt bremžu remontiņu, un iepirkt pārdesmit kilogramus blinga! Netālu no garāžas, kas man taisīja bremzes ir viena no labākajām Mini tjūninga un remonta garāžām Anglijā - Minispeed. Pie viņiem sapirku dažādas hroma daļas un lietos diskus, Halforda veikalā - pāris atslēgas angļu imperiālajos mēros un eļļu. Nu biju gatavs doties ceļā, bet Gudvuda bija man uzsildījusi asinis, un pierunāju Pītu izbraukt ar kādu no viņa kolekcijas mašīnām - no īpašajiem auto viņam ir 2. sērijas Landrovers, Triumph Spitfire, un TVR6. Landroveram nebija bremžu, tās sataisījām, bet, kur nobraukt no asfaltēta ceļa, neatradām. Vienīgais ceļš ar braslu apkārtnē tā arī saucas - Ford lane - bet bija nesen slēgts satiksmei, un ne tikai ar ceļa zīmi, bet arī ar konkrētiem betona stabiņiem. Spitfire trūka akumulatora baterijas, un tam bija ierūsējušas bremzes. Akumulatoru no citas mašīnas ielikt neizdevās, bremzes sataisījām, un pabraukājāmies turpat pa apkārtējām ieliņām. TVR joprojām ir restaurācijas procesā, to varēja baudīt tikai ar acīm. Pirmdienas pēcpusdienā devos ceļā, šoreiz ar prāmi pāri jūrai. Pie prāmja pasu kontrole. Francūzim es neinteresēju, bet anglis bija ieinteresēts, laikam jo redzēja, ka Mini stūres pusē sēž Kārlis. Iebāzis galvu pa logu, viņš apstulba vēl vairāk - stūre kreisajā pusē, bet instrumentu panelis (to nebija laika un iespēju pārlikt) - labajā! Kā es varot to paskaidrot? Un vai man esot apdrošināšana, vai nodoklis nomaksāts? Kad apdrošināšanu parādīju, un paskaidroju, ka nodoklis un MOT (tehniskā skate) nesen beigušies, bet es mašīnu izvedu no valsts, viņš atslāba, un ļāva man braukt. Tālu gan braukt nevajadzēja, jo prāmis kavējās kādas piecas stundas. Otrdienā šķērsojām Franciju, Nīderlandi, un Beļģiju, iebraucām Vācijā, un te sākās problēmas ar Mini mašīna pati sevi bremzēja ik pa laikam, un piedevām pārtrūka ventilatora dzensiksna! Pusdiena pagāja, kamēr sameklēju un nomainīju siksnu, otra pusdiena neveiksmīgi cenšoties salabot bremzes. Nācās tās daļēji atvienot, un pabeigt ceļu tikai ar bremzējošiem aizmugures riteņiem! Ceturtdien vēlu vakarā bijām mājās.

Volga, Mini, un Gudvuda

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem