[Barselona] - 5
|
Anita Ruža
|
26.07.2015.
Nu re, pēdējā diena Portugālē ir klāt. Ungāri mums bija atstājuši torti ledusskapī, taču agri no rīta mājas apkopēja paspēja to izlidināt. Toties mēs atvērušas acis, klīdām pa tukšo māju, čiepām bulkas no brokastu galda un pakojām mantas. Beidzot pa gaismu varēja apskatīties kādā villa mūs vakar atveda.
Pie mājas ir tenisa korts, tam blakus šiks baseins. Apkārt, hibiskusu krūmi, ziedi, obligātais Azulejos uz ēkas fasādes, vīnogulājs un apelsīnkoku audze. Njā...ar smukiem apelsīniem un trušu spirām zem kājām. Oksana teica iepriekš, ka pa pagalmu truši skraida, nu es viņus arī pamanīju. Un galīgi nebaidās – pirakuši alas starp apelsīnu kokiem un spriņģo riņķi pa pagalmu.
Pēc brokastīm ar Sabīni nolēmam sekot Oksanas ieteikumam – var aiztikt visu, tā nu sākām ar baseinu. Rīta karstumā sēdēt ūdenī un raudzīties lejā uz Barselušu...pilnam kaifam uz baseina malas pietrūka augstpapēžu kurpju un Martini glāzes. Vēlak no dārza mājiņas izlīda Nuno, un nogulēja pie baseina teju visu dienu. Uzspējām vēl paspēlēt biljardu un tā kā mūsu tuvākās nākotnes perspektīvas paredzēja nakšņošanu Porto lidostā, nolīdām gulēt diendusu.
Ap 17 Nuno sāka krāmēties uz centru un paķēra mūs līdzi mašīnā. Līdz Porto vienīgais transports izrādījās vilciens, kurš atgāja 21. Tautas bija padaudz, taču vismaz no mūsu vagona visi izkāpa ārā tuvējas pieturās. Līdz Porto braucām vienas. Vilciens gan labs, vienīgais, kas mulsināja – nepaziņoja pieturu nosaukumus, aiz loga arī nekādus uzrakstus neredzējām. Mums bija jābrauc līdz pieturai Caminha, un aptuveni skatoties pēc laika, varējām būs klāt. Nu jā vilciens ieripoja lielā stacijā, durvis atvērās, daži iekāpa un vilciens turpina stāvēt. Mēs prasam kādam pārītim – vai tā ir Caminha? Jā, kāpiet ārā! Mēs pa galvu, pa kaklu izklupām no vagona un steidzām meklēt metro līdz lidostai. Mazliet nomaldījāmiem un pajautāju kādai vietējai meitenei, kur tad it metro? Nav te metro....Mes esam izkāpušas Caminha stacijā, kaut vajadzēja Caminha Porto, kas atrodas vēl 4 pieturas tālāk. Un nākamais vilciens aties tik pēc 40 minūtēm. Pfff.....Pilnīgs auts, un mēs smiedamās sēžam uz soliņa vilciena pieturā, dzeram riebīgu aliņu, ko atstāja ungāri un rakstām nesmukus vārdus uz noputējušā pieturas būdiņas stikla. Jo tāds bija noskaņojums. Bez piedzīvojumiem nekādi nevar.
Samierinājos pat ar domu, ka droši vien nāksies vilcienā pirkt papildus biļeti, taču kontrole uz mums tā līdzjūtīgi paskatījās un neko neprasīja. Laikam ne mēs pirmie kam gadījās misēklis izkāpt nepareizajā stacijā. Lidostā nokļūstam pēc 23. Savādi, nav īsti kur piemesties. Kaut kādi soliņi ir, taču ar rokturiem pa vidu, ne visai ērti. Kaut kā es iegrozījos. Netālu divi čaļi rīkojās gudrāk – izlocīja guļammaisus un atlaidās uz grīdas. Mums tādas ekstras nebija tāpēc nakts pagāja snauduļošanā, periodiskā salšanā un klīšana ar kafijas krūzi pa lidostu.
Beidzot pēc 4 sākās reģistrēšanās lidojumam uz Barselonu. Atkal pilns ar tautu. Draņķa Ryanairs – stjuarte bez ceremonijām izlidināja mūsu mugursomas no plauktiem, jo redz pretējā pusē sēdošajām mamzelēm nepietika vietas iebāzt savus čemodānus. Nācās turēt zem kājām, labi, ka tikai vienu stundu.
Barselona mūs sagaidīja ar traku karstumu, tuvumā dega meži. Noliku savas paunas par 20 eur glabātavā. Labi, ka šogad Barselonas transporta sistēmā vilciens no lidostas līdz centram ir iekļauts 1. Zonā. Prakstiski tas nozīmē, ka var nopirkt diennakts biļeti (T-Dia) par 7,60 eur, nevis dārgāk. Līdz vilcienam no lidostas ir mazliet jāpaietas pa gariem tuneļiem, brauciens aizņem aptuveni 20-30 min un voila! jūs esat pieturā Sants Estacio. No stacijas atiet zaļā metro līnija, kas būtībā aptver visus Barselonas galvenos apskates objektus. Tā nu mēs lienam pazemē, lai tiktu līdz Gaudi parkam Park Guell. Pats metro Barselonā ir ļoti labs, norādes ir visur, tā ka neapmaldīsieties. Katrā pieturā ir detalizētas tuvākās apkārtnes kartes. Vienīgi nav plašu uzgaidāmo zāļu un labas ventilācijas, tā ka nokāpjot pazemē, liekas it kā līstu bezskābekļa kamerā.
Uz Guell parku jākāpj pieturā Vallcarca un tur jau ir norādes, kā arī bezgalīga tūristu straume. Kāpiens karstumā ir divtik grūti, labi, ka vietām ceļā ir uzbūvētu eskalatori. Uzrāpjoties pašā galā parka augstākajā punktā, paveras fantastisks skats uz Barselonu ar tās regulārajiem kvartāliem un mūžam nepabeigto Sagrada Familia katedrāli. Apkārt kaktusi, dažādi ielu mākslinieki un džungļi. Līkumojam pa taciņām uz leju, līdz nonākam pie Gaudi sabūvētajām kolonādēm un dīvainajiem skatulaukumiem ar mozaīkām. Taču lai tur tiktu un pafočētos, jāmaksā naudiņa un jānīksts garās rindās. Mums tādas veselības nebija, tā nu paskatījāmies uz to skaistumu pa gabaliņu.
Izlienot ārā no parka uz ejot gar tā ne mazāk smuko žogu, nolemjam, ka vajag tak kā normāliem tūriestiem paķert kaut ko no suvenīru lavkas. Visādi mīļie nieciņi par apaļām summām...bet kārotā mazā kalendāra ar Barselonas skatiem nav, neatradu pat La Rambla ielā.
Pēc parka lienam metro uz pārsēžamies uz liellā līniju līdz Sagrada Familia. Nu...skats iespaidīgs, tomēr baznīcu pilnībā novērtēt traucē cilvēku pūlis, autobusi un šaurība. Par iekšā tikšanu nav ko domāt, tādas ekstras ir jāpasūta laicīgi.
Karstums ir kļuvis teju neciešams, ūdens arī iet uz beigām, jātiek pie jūras. Aizbraucām līdz ostai, mazliet pastaigājām pa galveno iepirkšanā sielu La Rambla, bet nekas neiekrita acīs. Jo tuvāk ostai, jo patīkamāks vējš, kājas arī sāka īdēt. Kolumba piemineklis ir fantastisks, ar akmens lauvām pie kurām papilnam ar krievvalodīgiem tūristem. Turpat jau ir jahtu osta un mēs laikam 15 minūtes vienkārši nosēdējām uz dēļu piestātnes. Tādā karstuma trulumā blenzām uz kaijām un saules spīguļošanu ūdenī. Līdz sāka urkšķēt vēders. Turpat tuvumā tilts pār jahtu ostu savieno pilsētu ar nelilu salu Barseloneta uz kuras atrodas liels tirdzniecības centrs. Iekšā visādas bodas un trakoti dārgi restorāni, taču pirmajā stāvā ir viena ēstuve, kur par 13 eur ņem paplāti un krāmē cik lien iekšā pie zviedru galda. Garšīgi. Kamēr mēs vēl pagrozījāmiem pa bodēm, bija jau laiks braukt atpakaļ uz lidostu.
Atpakaļ lidojām atkal ar Wizzairu un salonā mēs pēc negulētas nakts vienkārši atslēdzāmies. Neilgi pirms atlidošanas tikām stiprā turbulencē, kas turpinājās ap 15 minūtē, un pat man kļuva neomulīgi. Savāda sanāca šī pēdējā diena, pēc karstuma Rīgas nakts mūs sagaidīja ar Latvijai raksturīgo vēsumu.