Ar auto Karpatu kalnos IV daļa
|
Dainis Engers
|
Pamazām mūsu ekskursija ieiet beigu fāzē. Pēdējās dienas Rumānijā. Sākam ar pastaigu Turdas aizā. Esam klāt agri, cilvēku vēl nav. Pirms aizas milzīgs karjers. Iegūst kaļķakmeni. Laiks patīkami silts. Mūs centīgi pavada divi suņi. Smejamies, ka mums savi gidi.
Atsvaidzinamies kalnu upītē un varam doties tālāk. Pa Aries upes ieleju dodamies uz Apuseni nacionālo parku. Pa ceļam vēl iegriežamies Rimetea etnogrāfiskā miestiņā. Ciematiņš smuks, bet interesantāk būtu ar grupu, kad notiek kādi pasākumi. Reklāmas bija dažādas. Pastaigājam, Ramona sapērk šo to mājās vešanai. Skaistas izšūtas blūzes, aitādas utt. Pirms Rimetea vēl parādās aizdomīga skaņa pagriezienos. Apstājos, aptaustu, izkustinu riteņus, bet neko neatrodu. Turpinām vien braukt un pēc brīža kaut kas nograb zem mašīnas un iestājas klusums. Acīm redzot kāds akmentiņš bija iespiedies un tagad aizlidoja.
Lēnām ripinām pa Aries ieleju un vērojam vietējo dzīvi. Jau kuro dienu turpinās izsaucieni- apstājies, apstājies. Pasažierim jau iespēja vairāk ieraudzīt un protams gribas arī nofotogrāfēt. Diemžēl ne jau visur iespājams apstāties un seko pārmetumi. Tā, ka laiks uzlabojies iemanāmies samazināt ātrumu un Ramona fotogrāfē caur atvērtu logu. Tagad varu tikai priecāties par viņas tvertajām ainiņām.
Kādā klusākā vietā Ramonai beidzot izdodas savākt maišeli ar valriekstiem. Šis pasākums nepaliek bez sekām- izrādās valriekstu miza satur jodu un nokrāso rokas. Kŗāsojums saglabājas vairākas dienas. Pusdienojam upmalā. Turpat blakus ielejā sagāzti būvgruži un atkritumi. Pie augstāka ūdens līmeņa visa šī draza tiek aizskalota prom. Savdabīgs atkritumu problēmas risinājums.
Albac. Pirms doties kalnos uz Scarisoaras ledus alu, nolemjam uzpildīties. Opā! Kartes nepieņem, bet skaidrā mums tik daudz nav. Ar pūlēm noskaidrojam, ka tuvākais bankomāts atrodas Campeni t.i. 20km atpakaļ. Neko darīt, nelīdīšu ar tukšu bāku kalnos nezinot, kur varēs izņemt naudu un uzpildīties. Atgriežamies.
Veiksmīgi atrodam bankomātu, izņemam naudiņu un uzpildāmies. Atpakaļ braucot Ramona grib nofotogrāfēt akurātu malkas šķūnīti. Piestājam. Un seko neparedzēta un skaista ekskursija. Ielas pretējā pusē kāds vīrietis enerģiski žestikulē un aicina pie sevis. Saprotam, ka viņš aicina apskatīt turpat kalnā esošo klosteri. Nu ko ejam ar. Pēc tam secinām, ka vajadzēj apskatīt vēl kādu. Klosteru Rumānijā daudz un ir apskates vērti. Šis bija mazs un neievērojams, bet tāpat bija skaisti. Viss ļoti skaisti iekopts un ziedi , ziedi.
Pēc negaidītās ekskursijas dodamies uz Garda de Sus no kurienes sākas ceļš kalnā uz Scarisoaras ledus alu. Ceļš labs, jauns asfalts, bet šaurs. Ierodamies par vēlu. Pēc 20min. alas slēdz. Neko darīt, noparkojamies pašā miestiņa centrā, taisām vakariņas, cik iespējams kontaktējamies ar vietējiem.
Mūsu ceļojums gandrīz galā. Apskatīsim alas, un līdz robežai kādi 120km. Nesteidzīgi pabrokastojam, un dodamies pastaigāties pa ciematu. Aust saule, laiž ganībās lopus, klusums un miers. Esam īstos laukos. Vieni no jaukākajiem brīžiem ceļojuma laikā.
Ciematiņš atdzīvojas tikai pēc 9-ņiem. Alas pieejamas no desmitiem. Apskatām, diezgan iespaidīgi, vismaz nekas tamlīdzīgs nebija redzēts.
Atgriežamies virszemē un vēl brīdi pakavējamies ciematā. Ramonai uzradusies draudzene- vietējā meitene. Uzzinām par dzīvi kalnos.
Lai cik jauki bija, laiks doties tālāk.
Vēl tikai prikšpusdiena un nolemju izmest līkumu gar kartē ar zvaigznīti apzīmētu ūdenskritumu. Tā sakot, pielikt punktu. Izdevās par 100%. No Beius nogriežamies uz mazāku ceļu iezīmētu brūnā krāsā. Buduresā kāds kungs kautko māj, bet mēs neņemam galvā. Kārtējā kalnu pāreja un aiz Stana de Vale sākas piedzīvojums. Ceļš šaurs, no asfalta palikušas atmiņas, bedres, peļķes, I, II pārnesums, Ramona ciešas, ciešas, bet kādā brīdī pacietības mērs ir pilns un es daudz ko uzzinu. Pazaudējam vairākas stundas laika, protams aprēķinātais degvielas daudzums ir par mazu un Oradea nonākam tikai krēslā. Pēc tādām grūtībām arī ūdenskritums neliekas iespaidīgs.
Punkts uz i iznāca trekns. Tagad jautri atcerēties, bet bija brīdis, kad domāju braukt uz priekšu, vai atpakaļ. Turpmākā programa- iepirkšanās Slovākijā un Polijā, mājās esam pēc trim dienām 19. septembrī.
Pavisam nemanot pagājušas divas nedēļas. Nobraukti 5593km, nodedzināti 236 litri degvielas. Vidējais patēriņš 4.2 litri uz 100km. Neskatoties uz minimālu budžetu redzēts daudz un iespaidi brīnišķīgi. Kā jau sākumā teicu, maršruts bija pārsvarā pa kalniem uzsvaru liekot uz dabas baudīšanu. Pietrūka kāds pārgājiens kalnos, noteikti apskates vērti ir Rumānijas klosteri. Septembris braukšanai ir pateicīgs- nav karsts, bet tumsa iestājas jau ap 20-tiem, un tās dažas stundas pietrūka. Galvenie ceļi labas kvalitātes, mazākie dažādi, galvenokārt pa upju ielejām. Ciemati seko cits citam un vidējais ātrums nav liels. Jāuzmanās no gājejiem, ielu var šķērsot neskatoties un jebkurā vietā. Policiju manīju tikai lielākās pilsētās regulējot satiksmi. Katrā ziņā deviņās dienās, ko pavadījām Rumānijā var iegūt tikai vispārīgu priekšstatu. Kur tad Donavas delta, dienvidu daļa, Melnās jūras kūrorti, daudzie nacionālie parki, pilsētas, pilis un cietokšņi. Bet pats galvenais brīnišķīgie un viesmīlīgie cilvēki.
Paldies tiem, kam pietika pacietības. Ceru, ka mūsu piedzīvojumi rosinās kādu apmeklēt šo brīnišķīgo zemi.