Fēru Salas.

Kārlis Briedis 07.02.2016 13 min lasīšanai 29 foto

Iztēlojies mieru un pilnīgu dabas varu. Atspirdzinošas lietus lāses uz tavas sejas, vēju, kas atnes svaigumu. Iztēlojies putnus, suņus, aitas un vaļus. Iztēlojies salu, kur tas viss ir realitāte, un tam visam pieliec asumiņu.

Viss sākas jau brīdī, kad izbāz galvu no lidmašīnas un tava cepure tiek aizpūsta tālāk, kā tavas acis spēj saskatīt. Protams, ceļš uz Fēru salām ir mērojams divējādi – izmantojot gaisa vai ūdens transportu. Un otrajā variantā cepure var tikt aizpūsta jau brīdī, kad esi uzkāpis uz prāmja vai sācis ceļu pāri Atlantijas okeānam. Tu vari nobīties no pirmā iespaida. Vari aizmirst visu, ko esi redzējis bildēs vai iztēlojies, lasot tūrisma informācijas rakstus par Fēru salām, jo patiesība ir tur, ārā. Un patiesība ir skarba.

Starp visām Ziemeļvalstu lidostām - Vagar lidosta - ir viena no mazākajām, un tur, visticamāk, ka, gaidot savu somu, esi atbildējis ar smaidu un sveicienu lielai daļai apkārtējo. Tiksi identificēts kā tūrists ne tikai tāpēc, ka darbojies ar kameru vai sarunājies ar līdzbraucēju citā valodā. Fērieši cits citu pazīst. Vietējā avīzē katrā izdevumā tiek publicēti jaundzimušie, jaunlaulātie, jubilāri un tie, kas devušies viņsaulē. Katrs notikums ir liels, jo īpaši vaļu medības (grindaboð), kas ir tradīcija jau kopš 10. gadsimta. Runā, ka, braucot uz Fēru salām, ir jāpieraksta vietējās policijas telefona numurs, un, visticamāk, vienīgais iemesls, kādēļ to izmantosi, būs – ja ieraudzīsi kaut kur peldam vali. Jā, arī tad, ja esi iebraucējs – redzi peldam vali –, zvani (jokot ar to gan nevajadzētu)! Dzīve uz salas apstāsies, un ikviens pievērsīsies vaļu medībām, bet, ja gaidi paceļamies lidmašīnu (nevis esi zvanītājs), – visdrīzāk, būs jāuzkavējas, kamēr tiks īstenota šī tradīcija. Ilgākais laiks tiek patērēts, ievilinot vaļus līcī, bet tālāk viss notiek pēc iespējas ātrāk, tā gan ir īsta māksla, tāpat kā gaļas iegūšana un sadalīšana –, protams, pirmā gaļas izvēle tiek tam, kurš pirmais pamanīja (un paziņoja) par vali, kas peld gar Fēru salām. Vienu lielāko vai divus mazākos, tāda ir izvēle, un iedomājieties – tūrists Rīgas lidostā iesoļo ar vali pār pleciem!

Pirmā nepieciešamā lieta ir skaidra – policijas telefona numurs, lai mājup dotos ar vaļa gaļu, bet ir vēl kāda nepieciešamāka lieta salu apceļošanai – auto! Uz salas ir salīdzinoši daudz īres auto un uzņēmumu, kas tos piedāvā. To vidū ir visiem pazīstamie SIXT un AVIS, bet zemāko cenu piedāvā UNICAR. Auto īrēšanas noteikumu nav daudz, un nav arī vecuma ierobežojuma, viss, kas nepieciešams – derīga autovadītāja apliecība un nauda. Arī noteikumi, kas jāievēro braucot, ir visiem jau zināmās ceļa zīmes (“STOP”, “dodiet ceļu”, “apļveida krustojums”), un atļautie ātrumi ir ierastie - pilsētās (un ciemos) ir 50km/h, ārpus tiem – 80 km/h. Fotoradaru uz salas nav (bet ir atgādinātāji, kas iezibsnī, ja brauc tiem garām pārāk ātri), nemanīju arī nevienu ceļu policistu, vietējie stāsta, ka vienīgais, no kā jāuzmanās, vadot automašīnu, ir aitas, kas jebkurā brīdī var uzskriet uz ceļa. Un, ja tu notriec aitu, – tās īpašniekam jāmaksā barga nauda (lielums atkarīgs no aitas vecuma), taču ne gaļu, ne vilnu tik un tā nedrīkstēsi paturēt. Kas jāievēro? Braucot pa vienvirziena tuneli, jādod ceļš pretī braucošajai mašīnai (ja to nosaka ceļa zīme pirms tuneļa), iebraucot “kabatiņā”, kas atrodas aptuveni ik pēc 150 metriem, un jāizslēdz gaismas (atstājot gabarītus). Vēl viena svarīga lieta, kas jāielāgo, ja esi uz salas ar auto, – autostāvvietas. Tas, ka galvaspilsētā nedrīkst iebraukt ar auto vai tur nav kur novietot automašīnu stāvēšanai, ir mīts. Tomēr automašīnai labajā pusē uz loga atradīsi pulkstenīti, kur jānorāda laiks, kad esi novietojis auto stāvēšanai. Katrā stāvvietā arī rakstīts, cik ilgi un kādos laikos tur drīkst stāvēt, tādēļ, ja redzi tukšu vietu, pirmais – pārbaudi, cik ilgu laiku drīksti stāvēt, un tikai tad priecājies. Ja nepelnīsi sodus par iepriekš minēto - papildu izdevumi paliks vairs tikai degviela un ātrgaitas ceļi (divi tuneļi, kur viens no tiem savieno Vágar salu ar Streymoy salu, un otrs tunelis, kas savieno Eysturoy ar Bordoy). Visticamāk, īrējot auto, tuneļa izmantošanas maksa jau būs iekļauta cenā, bet, ja tā nav, – samaksāt par maksas ceļu iespējams jebkurā degvielas uzpildes stacijā. Un DUS var atrast katrā lielākā pilsētiņā, katrā ziņā - ja baidies, ka vari palikt ar tukšu bāku nekurienē, – pilna bāka pietiek septiņu dienu garai atpūtai Fēru salās. Ņem vērā, ka kopējais autoceļu garums te ir 600 km.

Fēru salās iespējams norēķināties ar dāņu kronām (DKK), kā arī ar fēriešu naudu (uz kuras attēloti ūdens iemītnieki un putni), kurss ir identisks. Skaidra nauda noder, apciemojot Fēru mazās saliņas kā arī izmantojot kuģīšu vai helikoptera pakalpojumus (kur biļetes pērc transportā vai būdiņā, kur vienīgās elektriskās ierīces ir elektriskais sildītājs un rācija), ar fēriešu kronām diemžēl Dānijā (vai kur citur) maksāt nav iespējams, bet naudu var bez maksas samainīt jebkurā Kopenhāgenas valūtas maiņas punktā. Rēķinies ar lielāku naudas summu, ko iztērēsi Fērās, nekā ierasts citos tikpat garos braucienos, jo viss, izņemot degvielu, būs dārgāks, šī ir viena no dārgākajām vietām uz zemes. Pirmo ceļojumu pa Fēru salām es tev piedāvāju bez maksas un ar sausām kājām…

Mūsu ceļojums sākas uz Vágar salas, kur arī atrodas viņu mājīgā lidosta, no kuras izejot ir jāizvēlas maršruts. Dodoties pa kreisi, kur ceļš ved uz tuvāko pilsētiņu – Sērvāguru –, tugūsi pirmos iespaidus par Fēru salām. Krāsainas mājas, klusas ieliņas, kalni un līcis. Ceļš soļojot aizņems 20 minūtes, bet, ja vēlies ietaupīt naudu par lidostas autoīres nodokli, iesaku sarunāt auto saņemšanas vietu kādā no Sērvāguras autoplačiem.

Viens no populārākajiem un iemīļotākajiem ūdenskritumiem atrodams pie Gásadalur ciemata, kurā ir mazāk par divdesmit mājām, kā jau vairumā viņu ciematos. Nav jāiet tālu no auto, precīzāk sakot, iespējams ar auto pat piebraukt pavisam tuvu apskates vērtajam Gásadalur ūdenskritumam, un atliks vien veikt salīdzinoši baisu un galvu reibinošu kāpienu pa stāvām kāpnēm lejup, lai redzētu ūdenskritumu no mazliet cita rakursa, tikai nedrīkst aizmirst par piesardzību, gan ievērojot prātīgu ātrumu, gan pārbaudot, vai kāju liec uz stabila pamata. Šī ir viena no vietām, kur saulrietu vērot būtu īpaša ekstra, protams, ja ekstrā esat gatavi ieskaitīt ūdens lāses no viļņiem, ūdenskrituma vai mākoņiem.

Dodoties atpakaļ no Gásadalur pa vienīgo ceļu uz Bøur ciematiņa pusi, vēl aiz tā aptuveni 1,3 km attālumā labajā pusē ceļa malā būs “kabatiņa” - vieta, no kurienes redzamas lašu audzētavas, tās tumsā tiek izgaismotas, un skats ir pavisam episks. Pieminot lašus – te audzētie esot visgaršīgākie! Ja laika ir gana, laikapstākļi draudzīgi, līdzi kas uzgraužams un ūdens pudele, iesaku doties otrpus ceļam un kārtīgi izlocīt kājas kādā 3 km garā pastaigā. Jāatzīst, ka ceļš nav no vieglākajiem, līdz ar to tas aizņems ilgāku laiku nekā parasta tikpat gara, bet līdzena maršruta pastaiga. Ejot līdzās ūdenskritumam, kas, visticamāk, sausākā laikā būs mazliet izžuvis), tu nonāksi pie Vatnsdalsvatn ūdenstilpes, kas, ja skatītos no kādas apkārt esošā kalna virsotnes, atgādinātu sirds formu. Ja dodies uz šo vietu no Bíggjarvegur ceļa puses, tad kāpšana kalnā jau ir iekļauta maršrutā un arī skats uz Vatnsdalsvatn ir nodrošināts.

Ja esi pastaigu mīļotājs (kādam būtu jābūt ceļotājam uz Fēru salām), vēl viena apskates cienīga vieta, kas atrodama uz Vágar salas, ir daudzreiz lielāks ezers kalnu ielokā par iepriekš minēto Vatnsdalsvatn, un tas ir Fjallavatn, no kura līkločus iztek lietavās sakrātais ūdens, kas plūst uz Atlantijas okeānu. Tuvojoties okeānam un sekojot Relpsá upei, kreisajā pusē atrodama vēl viena jauka ūdenskrātuvīte – Hvilvtkinnavatn, vairāki ūdenskritumi un pie paša okeāna - lieliska pludmale (atgādināšu, ka esam ziemeļos un ar vārdu pludmale nav pareizi iztēloties saulainu pludmali ar palmām). Tiesa, jāatzīst, ka tikt tai klāt bez alpīnisma inventāra praktiski nav iespējams, tomēr skats, kā gandrīz visā Fēru salu teritorijā, ir apbrīnas vērts. Un tagad - vai atceries ceļu atpakaļ uz savu auto? (62°05'36.6"N 7°16'14.1"W)

Šādā ceļojumā svarīgi ir ērti apavi un siltas drēbes, jo staigāšana ir un būs šī ceļojuma galvenā darbība. Pirms dodamies uz nākamo salu ir vēl viena vieta, kurp tev jādodas. Pirmā obligāti apmeklējamā vieta, kas apskatāma uz šīs salas, bija Gásadalur ūdenskritums, otrā, kas ceļotāja obligāto apskates vietu sarakstā Fērās ir optiskā ilūzija, kas redzama, skatoties no salas tālākā dienvidu punkta uz Leitisvatn ezeru. Šis fenomens nav īpaši jāapraksta, jo, ierakstot meklētājprogrammā ezera nosaukumu, viss būs skaidrs no bildēm vien. Šī ir viena no slavenākajām apskates vietām Fēru salās, bet tas nenozīmē, ka visi to apmeklē. Jābruņojas ar pacietību, vēlmi staigāt un kāpt. Runā, ka drošības apsvērumu dēļ prātīgi izvēlēties džinsu bikses, jo gadījumos, kad paslīd kāja un esi nosēdies uz slapjās zāles un sūnām, šis audums nobremzējot vislabāk, pat glābjot dzīvību.

Laiks mainīt salu un doties uz blakus esošo Streymoy, kura var lepoties ar to, ka tieši uz šīs salas atrodas galvaspilsēta Touršhavna, bet sāksim ar salas ziemeļiem. Pastaigu mīļotājiem iespējams atstāt savu auto praktiski jebkur un sākt ceļu ar pārgājiena apaviem, tā iespējams atrast daudz interesanta. Bet viena no gleznainākajām vietām ir Saksun ciematiņš, kas atrodams Streymoy salas ziemeļos, - visapkārt redzams neaizmirstamais skats ar ūdenskritumu un ūdens krātuvju ieskautām pasakainām, zālēm apaugušu jumtu mājiņām. Apmeklējot šo neraksturīgi rāmo ciematu, rodas vēlēšanās te palikt un apmesties uz dzīvi. Iespējams, ka tieši pastaigas pa Saksun varētu būt tās, kas paveicamas ikvienam – jaunam un vecam. Ar auto var piebraukt pie paša skaistuma, un tad katrs pats var izlemt, cik tālu no transporta ir vēlēšanās un varēšana iet. Ceļotājiem, kam ir vēlme nopeldēties Fērās, varu pačukstēt, ka netālu no Vestmanna, augstāk kalnos, ir maza ūdenskrātuvīte, ko baidos nosaukt par ezeru, bet, ja diena ir saulaina, šis varētu būt viens no variantiem, un skats no šejienes paveras elpu aizraujošs. Turpinot rūdīto peldētāju tēmu, tieši Leynasandur vietējo vidū ir iecienītākā peldvieta. Pludmale, protams, nav tāda, kādu esam raduši redzēt, un peldes neaizņem ilgu laiku, bet Leynar iespējams apvienot gan peldi atklātos ūdeņos, gan atpūtu karstā baļļā, ko piedāvā līcim tieši blakus esošajā viesu mājā Leisure Pearl. Viesu māja izmaksā aptuveni tikpat cik viesnīca (diennaktī ap 70 EUR), protams, rezervēšana ir jāveic laikus! Ceļojums pa Streymoy saliņu turpinās, un esmu nolēmusi tevi aizvest vēl uz divām ļoti svarīgām Fēru salu apskates vietām – vecākajām mājām un galvaspilsētu. Esot netālu no galvaspilsētas Touršhavnas, noteikti jāapskata Kirkjubøur. Tas ir vēsturisks ciems, kas lepojas ne tikai ar vecākajām koka mājām, kas saglabājušās no 11. gadsimta, bet arī ar Magnus katedrāli, kas celta ap 1300. gadu. Līdzās ir Svētā Olav (Saint Olav's) baznīca, kas ir vecākā fēriešu baznīca, kuru, starp citu, joprojām izmanto dievkalpojumiem. Uz šejieni ved arī pilsētas autobuss. Braucot ar auto, pa ceļam starp Kirkjubøur un Tórshavn ir pasakains purvs, kurā var nokļūt, braucot uz galvaspilsētas pusi, pēc 6 km ceļā nogriežoties pa kreisi (tas ir vēl 1,7 kilometri aiz pagrieziena, kas ved uz Velbastaður (kur nelielam humoram var iegriezties un pirmajā celiņā griezt pa labi un pabraukt uz priekšu – jā, ceļus te mēdz būvēt visai interesanti).

Godam esam izbraukuši caur Streymoy rajona apmeklējamo vietu sarakstam, kuram kā pēdējo, bet ne mazāk svarīgo pievienojam Fēru salu galvaspilsētu Touršhavnu, kur iedzīvotāju skaits galvaspilsētā svārstās ap 205 tūkstošiem, kas ir 1/3 daļa no visiem Fēru salu iedzīvotājiem. Lai arī 50 tūkstoši ir daudz – vietējie cits citu pazīst, tādējādi uzdevums kļūt nepamanāmam un saplūst ar vietējiem praktiski nav realizējams un nav arī nepieciešams – vietējo attieksme pret iebraucējiem ir pozitīva, galu galā tūrisms ir viens no galvenajiem Fēru salu iztikas avotiem. Vietējie mēdz jokot, ka esot to vikingu pēcteči, kuriem bijusi jūras slimība, tādēļ viņi neesot devušies tālāk, bet palikuši te. Pilsētā ir arī daudz tūristu iecienītas vietas, piemēram akvārijs, nacionālā galerija, Fēru salu nacionālais muzejs un vieta, kur baudāmi visdažādākie kultūras pasākumi, – The Nordic House (Norðurlandahúsið) – pat no ārpuses tā ir kā īsts mākslas darbs. Grēks būtu nepieminēt viņu sportisko garu. Par spīti aukstajiem ūdeņiem, fērieši ir lieli peldētāji, airētāji un visādi citādi sportiski aktīvi salas iedzīvotāji. Par lielu pārsteigumu man, Fēru salu nacionālā futbola komanda ir arī Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas biedrs jau kopš 1988.gada, un vietējie futbolu mīl spēlēt visdažādākajās vecuma grupās. Kad apnicis skatīties, kā citi sporto, galvaspilsēta piedāvā izkustēties arī Fēru salu ciemiņiem, ne tikai pastaigās vai kāpjot kalnos, bet arī izbaudot nakts dzīvi dažādos bāros un klubos. Vai, piemēram, ēstuves tiem, kas labprāt nogaršotu vietējo pavāru mākslu, kas kā dāvana tiek atnesta uz šķīvja un nolikta līdzās galda piederumiem. Ir vietas, kas apmeklētājiem tiek atvērtas, sākot ar 11:00, bet ir arī tādas, kas dienas vidū ir slēgtas (aptuveni no 13:00 līdz 17:30), citas tikai ap 17:00 veras vaļā. Ja esi ieturējies, ar pilnu vēderu iespējams atsākt pilsētas apskati. Pilsētiņa ir pilna ar daudzkrāsainām mājām, parādās arī ēkas, kam ir vairāk nekā trīs stāvi. Lielākais skaistums atrodams ostas apkārtnē, piemēram, vēsturiskais Skansin cietoksnis, kur redzama un pat aptaustāma Otrā pasaules kara artilērija un lielgabals no britu karakuģa HMS Furious, cietoksnī vietu atradusi arī gaiša bāka. Dodoties no cietokšņa uz Dómkirkjan pusi, pakalnā atrodas veca mācītāja muiža (Reynagarður), kas būvēta 1630. gadā, un tai apkārt saglabājies bruģētais pagalmiņš un citas mājeles. Iztēlojies jau tagad to īpašo sajūtu, atrodoties starp vecām melnu koku mājiņām, kurām jumts noaudzis ar sūnām un zāli, tiesa, šo sapņaino izjūtu var izjaukt kāda aita, kas pamanās nolēkt no tikko nogaršota jumta. Tā viņi dzīvo, pat pilsētas mēra māja ir netālu, un arī pa tās jumtiem var kāds vilnas kažociņš pastaigāties, māja gan ir no sarkaniem kokiem un ar baltiem logiem - nepamanīt nav iespējams. Jāatzīst, ka pilsēta ir viena liela vēsturiska grāmata, kurai varētu atvēlēt vēl daudz lappušu, tomēr mums vēl tāls ceļš veicams, tādēļ ņemu tevi aiz rokas, un mūsu ceļojums turpinās uz Streymoy līdzās esošo Eysturoy salu.

Uz Eysturoy salas atrodami augstākie kalni, ne velti tieši Fēru salu augstākā virsotne – Slættaratindur – te stalti stāv savu 880 metru augstumā, kas lasot šķiet sīkums, tomēr uzkāpšana tajā prasa aptuveni četras stundas. Ja zemi sedz sniega kārta un ledus, laiks, kurā iekarosiet virsotni, tikai pieaugs, bet skats un sajūtas noteikti ir tā vērtas! Saskaņā ar Ginesa rekordu datiem tieši Slættaratindur virsotne ir ar pasaulē garāko redzamības līniju, protams, viss atkarīgs no gaismas staru lūzuma un atmosfēras refrakcijas, bet iespējams esot saredzēt lielāko, 2119 metrus augsto Īslandes ledāju – Vatnajökull, kas atrodas 550 km attālumā no Fēru salām. Ja augstākās virsotnes iekarošana nav tavā paveicamo darbu sarakstā, Eysturoy uz sevis vietu atvēlējusi vairākiem ciemiem, kas ziemā cits par citu ir baltāks, un, ja brauciena laikā ir iespēja redzēt sniegu, tas, visticamāk, notiks tieši šajā rajonā. Bet nu ir pienācis laiks piedzīvojumiem, ko, visticamāk, Bordoy sala tev arī piedāvās.

Aizmirsti par plāniem, tie noteikti mainīsies, jo, pamostoties no rīta un ieraugot laikapstākļus, ko daba tev pasniegs uz paplātes, neizbēgamas būs arī sabiedriskā transporta kursēšanas grafika izmaiņas. Galvenais, ko iesaku ieplānot, – siltas drēbes (arī somā līdzi), kā arī kaut kas ēdams un dzerams. Ja runājam par šīs salas galvenajām priekšrocībām, tā ir lieliska iespēja piebraukt pavisam tuvu vairumam ūdenskritumu, kas atkarībā no nokrišņu daudzuma arī maina savu izskatu. Uz šīs salas atrodas otra lielākā pilsēta –Klaksvīka, piedāvājumā ir vairākas B&B (bed and breakfast) apmešanās vietas, kas cenas ziņā daudz neatšķiras no viesnīcām, kuru Fēru salās ir pavisam maz. Klaksvīkā atrodas lielākā alus darītava salās, un lielā cieņā dzert ir tieši vietējo brūvējumu, kā paši saka, kas cits atbalstīs vietējo ražojumu, ja ne paši. Pati Klaksvīkas pilsētiņa ir sakopta un bezgala krāšņa, jo, kā jau Fērās ierasts, mājas un to jumti ir visdažādākajās krāsās. Sabiedriskais transports pilsētā ir bezmaksas, bet braucieni ar starppilsētu autobusiem gan ir jāapmaksā. Pat lielākajiem ekstrēma cienītājiem neiesaka doties uz līdzās esošajiem Kunoy salas kalniem, tie vilina daudzus kalnos kāpējus, pat palīdz uzkāpt, bet atpakaļ ceļš mistiskā veidā vairs nav atrodams, iespējams atbilde atrodama tulkojumā - sieviešu sala. Galu galā piedzīvojumu cienītājiem pavisam netālu varu piedāvāt citu izklaidi – braucienu ar zvejas laivu (kas ir sabiedriskais transports) no Hvannasund ostas uz Fugloy saliņu. Visticamāk, viens no pārbaudījumiem būs lielie viļņi! Bet, ja esi sācis ceļu, pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir tava seja, - kuģis neapstāsies un turpinās ceļu uz Svinoy salu. Vietu, kur gadījumā, ja tev nav daudz brīva laika un nedod Dievs ir slikti laikapstākļi, neiesaku spert kāju. Dažas mājas, veikals, kas strādā dienā stundu, un ļoti daudz aitu atstātu mīnu. Grūti atrast iemeslu tam, kādēļ ceļotāji pamanās izkāpt uz Svinoy, nevis Fugloy salas (jūrasslimība, nesaprašana par to, kura no salām tā ir), bet varbūt tie ir vietējie, kas uz jautājumiem nedod skaidru atbildi, tas rada tūrista galvā pamatīgu haosu, un tā nu viņi nonāk uz cūku salas, arī es… Vietējie pastāstīja kādu nesen pieredzētu atgadījumu - viens pāris, kas uz Fēru salām atbrauca, lai pavadītu savu medusmēnesi īpašā vietā (jāatzīst, ka tipiska Turcija tā nav), arī devās no Hvannasund ostas uz Fugloy salu, viss ieplānots bija tikpat skaisti, cik man, – kuģis turp, maza pastaiga un atpakaļ ar helikopteru (to viens cilvēks drīkst dienā izmantot tikai vienu reizi) uz Klaksvīku. Jaunlaulātie pamanījās izkāpt uz salas, vārdā Svinoy, kas ir pa ceļam uz Fugloy salu, te viņi nodzīvoja nedēļu (pavadīja savu medusmēnesi), strādājot vietējo labā, apmaiņā pret saņemto jumtu virs galvas un ēdienu, līdz laikapstākļi uzlabojās un transports atsāka kustību. Arī mani pārsteidza neparedzamie laikapstākļi, kas gan bija mazliet saudzīgāki, un uz salas lietū un aukstā vējā man vajadzēja izdzīvot nieka septiņas stundas (tad nākšot vēl viens kuģis). Laime, ka izdevās sastapt kādu vietējo, kuram manis palika žēl un kurš ierādīja pamestu mājiņu. Tajā bija iespēja patverties no vēja, tiesa, pilnīgi slapjām drēbēm mugurā (apkure vai elektrība gan nebija iekļauta šajā piedzīvojumā). Galu galā stāsts beidzās vēl mazliet patīkamāk, jo pēc piecu stundu skatīšanās uz aitu otrpus logam, līdzi paņemto šokolādes batoniņu ēšanas un aktīvas drebināšanās pie manis atnāca kāds vietējais un paziņoja, ka helikopters tomēr atlidošot. Bez kavēšanās lielā ātrumā devos uz helikoptera staciju, nopirku biļeti un gaidīju sabiedrisko transportu (kas manās acīs bija kā glābējs). Biļetes cena dārgākajam maršrutam ir 48 eiro (Mykines – Kirkja), bet lētākā biļete – 11 eiro (Hattarvík – Kirkja), turklāt bērniem līdz sešu gadu vecumam tas ir bezmaksas pasākums. To iespējams izmantot, gan lai uztaisītu lieliskas bildes no putna lidojuma, gan lai pirmo reizi izmēģinātu lidojumu ar helikopteru.

Ņemot vērā, ka mans ceļojums uz Fugloy bija neveiksmīgs, varu tikai pateikt, ka tā ir maza un gandrīz cauru gadu tīta miglas mākonītī. To apskatīt var atļauties tie, kas visu citu Fēru salās jau ir redzējuši.

Ja runājam par salām, mazāk negaidītu piedzīvojumu piedāvā Mykines sala, kas bagāta ar simtiem putnu sugu, turklāt tieši šeit sastopami slavenie mazie Atlantic Puffins, simpātiskākie putni, kurus neiespējami neiemīlēt. Diemžēl tie vērojami tikai vasarā un mazliet aizdomāties par salas apmeklēšanu liek salas nosaukuma tulkojums - putnu mēslu sala. Kā ierasts, ir arī labās ziņas - nav nepieciešams uzmanīties, kur likt kāju rāpuļu vai abinieku dēļ, jo Fēru salās tādu nav!

Ceļojums uz šīm salām lieliski demonstrē pirmatnējās dabas varenību un liek aizdomāties par to, cik niecīgi esam mēs, cilvēki, šo dabas veidojumu priekšā un cik maz tomēr varam ietekmēt. Un varbūt tas ir pat labi, ka nevaram… Pēc ceļojuma jau citām acīm var pavērties uz Latviju, novērtēt tās dabus un laikapstākļus, iemācīties nebēgt no problēmsituācijām, bet risināt tās. Pasakains ceļojums, jaunas sajūtas, zināšanas un redzējums uz pasauli, cik tā tomēr ir dažāda!

Teksts - Madara Lapiņa

Foto - Kārlis Briedis