Ar auto Karpatu kalnos(II daļa)

Dainis Engers 05.02.2016 5 min lasīšanai 49 foto

Un tā sākas mūsu ceļojuma piektā diena. Laiks joprojām nepastāvīgs, mākoņains, brīžiem smidzina. No rīta ap 10 grādiem, dienā līdz 20. 17b ceļš diezgan apšaubāmas kvalitātes. Bet ņemot vērā, ka apdzīvotas vietas seko cita citai iespejamais ātrums ap 60km/h apmierina. Drīz vien sasniedzam Muntelui ūdeskrātuvi. Tālākais ceļš gandrīz 40km ved gar tās krastiem. Stājamies ik pa laikam, lai iemūžinātu gan dabas skatus, gan aitu ganāmpulkus, gan vietējo kolorītu.

No Bicaz mūsu maršruts turpinās pa 12c ceļu. Bicaz aiza, Lacu Rosu, Bicaz kalnu pāreja(1256m), kalnu pāreja Bucin(1287m),Sovata, Sighisoara.

Pa labi paliek Ceahlau kalni un nacionālais parks.Tuvojoties aizai kalni sakļaujas ciešāk, parādās klintis un drīz vien jau esam aizas sirdī. Brīžiem vieta ir tikai ceļam un upei, dažviet klintis karājas pāri galvai, tomēr vairākās vietās, kur nedaudz plašāks, rindām sacelti suvenīru paviljoni. Esam pietiekoši agri un noparkoties nav problēmu. Bet vasarā, tūrisma sezonā, liekas, ne tikai apstāties, bet pat izbraukt aizu nav viegli. Piedāvājumā, bez parastiem suvenīriem uzmanību saista ādas un to izsrādājumi, tautiskas blūzes arī koka izstrādājumi. Cenas visai patīkamas. Varbūt arī tāpēc, ka tūrisma sezona iet uz beigām un potenciālo pircēju nav daudz.

Sākas pacelšanās Bicaz jeb Pangarati kalnu pārejā. Pēc dažiem serpentīniem atrodam nelielu laukumiņu ar skaistu skatu uz apkārtni. Laiks arī uzlabojies un nolemjam, ka esam nopelnījuši siltas pusdienas.

Pēc sātīgām pusdienām drīz vien klāt arī Lacul Rosu- populārs tūrisma un atpūtas objekts. Ezers izveidojies pagājušā gadsimta 30-tos gados zemes nogruvuma rezultātā. Laiks atkal sāk bojāties.Izmetam līkumu gar ezera krastu un dodamies tālāk.

Drīz vien klāt arī Bicaz pāreja.

Kā iespējams apskates objekts bija paredzētas kādas no Rumānijas sālsraktuvēm. Tagad mūsu ceļā Sovatas raktuves. Ir jau pēcpusdiena un cik man zināms ekskursijas notiek līdz 15-tiem. Tā ka esam bijuši Veļičkā un laiks arī uzlabojies nolemjam pazemē nelīst. Vēl jau būs iespējas Prahovā, vai Turdā. Ripinām tālāk caur Rumānijas pilsētiņām un ciematiem.

Ap 16-tiem sasniedzam Sighisoāru- Vlada Tepeša dzimto pilsētu. Mani gan neaizrauj stāsti par grāfu Drakulu, bet labi saglabājusies viduslaiku pilsētiņa ir apskates vērta. Noparkojamies mazā ieliņā un dodamies kalnā redzamās baznīcas virzienā. Drīz vien sasniegti vecpilsētas vārti un dodamies pastaigā pa senatni. Pārsteidz, ka visi šie nami ir apdzīvoti. Varētu staigāt vēl ilgāk bet atklājam, ka esmu aizmirsis mašīnā jaku ar visiem dokumentiem, maksājumu karti utt. Satraukumam, par laimi, nav bijis pamata, jo atgriezušies pie mašīnas atrodam visu labākajā kārtībā. Jāsaka, ka arī turpmāk nekādu starpgadījumu ar mašīnā palikušām mantām nebija un neesmu arī citu ceļotāju aprakstos lasījis par problēmām Rumānijā, atšķirībā no citām dienvidu zemēm- piem. Itālijas.

Galu galā 1.5h arī bija pietiekošs laiks lai izstaigātu vecpilsētu. Sāk arī līt. Izbraucot no pilsētas vēl iegriežamies lielveikalā. Laiks papildināt pārtikas krājumus. Jau krēslā noparkojamies Saschiz pie info centra. Tā, ka lietus turpina līt un blakus atrodas krodziņš nolemjam, ka laiks pamēģināt rumāņu virtuvi. Te nu sākās jautrākais. Meitenes bārā nesaprot ne vāciski ne angliski. Par laimi iegriežas kāds puisis iedzert aliņu. Tad nu ar viņa palīdzību tiekam pie vakariņām. Kartupeļi, tādas kā desiņas ar sinepēm un pa 50gr konjaks. Nu tā pasūtīšana aizņēma vismaz 20min. Bet garšoja labi. Dodamies pie miera. Joprojām līst. Nobraukti 267km.

No rīta laiks nav labojies. Tādā laikā staigāt pa pilsētu galīgi negribas. Bija paredzēta ekskursija Brašovā. Ramona grib redzēt dubļu vulkānus un nolemjam braukt uz Bercu. Varbūt aiz kalniem nelīst. Pie Brašovas nogriežamies uz 10to ceļu un dodamies Buzau virzienā. Kalni nav sevišķi iespaidīgi. Divas pārejas 838m un 650m augstas. Interesanti, ka starp abām līdzenums kā Ungārijā vai Rumānijas dienvidos. Kārtējā ūdenskrātuve. Lietū un miglā redzamība arī nesevišķi laba.

Iebraucam Cislau pilsētiņā un ieraugām tirgu. Skats diezgan padrūms. Lietus, dubļi, dārzeņu kastes mirkst dubļos. Turpat zem nojumes uz grila tiek gatavotas desiņas kādas ēdām vakar bāriņā. Blakus gaļas paviljonā nopērc gatavu malto gaļu un vīrs nojumē izveido un izcep desiņas. Turpat uz galda maize, sinepes, ketčups. Cik šis serviss maksā nenoskaidroju- bija pamatīga rinda. Iepērkam augļus, brinzu(gandrīz var paēst kamēr nodegustē piedāvāto). Diezgan plašā izvēlē zivis, bet dārgas.

Un tad jau klāt arī Berca. Tontons mūs ved starp pauguriem pa zemes ceļu. Brīžiem paliek bail kādā ellē esam nokļuvuši. Vairākās vietās manāmi naftas sūkņi. Bet ceļš šķembots un neskatoties uz lietu izbraucams.

Lietus beidzot piestājis un ar vietējo palīdzību atrodam kempingu. Diemžēl lietū viss izmircis un vulkāni nav pieejami. Var paskatīties pa gabalu. Varbūt pēc dažām stundām apžūšot. Par laimi no vulkānu puses atgriežas jauns rumāņu pārītis ar kuriem Ramona var sarunāties angliski. Tuvumā atrodas vēl viena vieta ar vulkāniem, bet stipri mazākiem. Viņi mēģinās piekļūt tur. Mēs piesakāmies līdzbraucējos un pēc krietna līkuma pa kalniem esam klāt. Teritorija neliela kurā izveidojušies daži dubļu konusi. Pamēginu uzkāpt uz šī dubļu lauka un izrādās, ka nav tik traki. Drīz visi esam pie lielākā konusa. Safotogrāfējamies un atvadoties uzdāvinām konfekšu kasti. Starp citu jauniešiem šis bija kāzu ceļojums. Apavus gan vēlāk grūti notīrīt.

Vispār šajā apkārtnē ir trīs vietas ar dubļu vulkāniem.Paclele Joseni, Paclele Mici un Paclele Mari. Lielākā un populārākā ir Paclele Mici kuru neredzējām. Bet priekštatu guvām. Šīs dienas programma izsmelta un dodamies caur Ploiesti atpakaļ Brašovas virzienā. Atkal līst. Jau tumsā pirms Sinajas redzam vienīgo avāriju visa ceļojuma laikā. Naktsmītni atrodam kempingā Busteni. Bez mums vēl divi jaunieši no Vācijas. Ir dušas, virtuve ,internets. Bet iespaids apmēram kā padomju laiku kopmītnē. Bet mums jau daudz nevajag. Nomazgāties, uzvārīt vakariņas un galvenais nelīst uz galvas. Nospriežam, ka arī šī diena bija interesanta. Nobraukti 440km.

Rīts ataust miglains, bet nelīst. Šodien programmmā viens no oligāti ieplānotajiem objektiem. Peles pils Sinajā. Dažas minūtes pirms deviņiem esam klāt. Atstājam auto stāvvietā un dodamies pils virzienā. Un tur jau tā stāv ietīt rīta miglā.

Sabildējamies uz pils terases un dodamies meklēt kur nopirkt biļetes. Pils iekšpagalmā milzīga drūzma un pirmā doma ir, ka te rindā paies visa diena. Tomēr, izrādās, velns nav tik melns, ka to mālē. Rindu veido organizētās grupas, kas gaida gidu. Pie kases rindu nav un individuālos apmeklētājus laiž bez rindas. Biļetes pieejamas divu veidu- mazais loks- foajē un kāda 4-5 zāles, un lielais loks 20 telpas. Ekskursijas ilgums apmēram1.5h. Ņemam lielo(100lejas) un es vēl audiogidu(10lejas). Noteikti ir to vērts. Patika abiem un bija viena no ceļojuma odziņām.

Pēc pils apskates izstaigājam vēl parku, no ārpuses apskatām Pelisoāras pili, cik sapratu tajā atrodas muzejs. Vēl suvenīru bodītes, nobaudām gan vārītu, gan ceptu kukurūzu. Man garšoja un ir arī sātīga.

Mūsu tālākais ceļš ved uz Brašovu. Pilsētas apskati sākam ar Tampas kalnu. No augšas labi var aplūkot pilsētas panorāmu. Nolūkojam aptuvenu pastaigas maršrutu, braucam lejā un dodamies pilsētas ielās. Ir svētdiena , laiks arī beidzot saulains, darbojas āra kafejnīcas, cilvēku ielās daudz. Nezinu kāpēc bet pilsēta nedaudz atgādina Rīgu. Lēnā pastaigā nemanot aizritējušas dažas stundas un varam doties atkal tālāk.

Jau pievakarē iebrauam Rašnovā. Uz cietoksni iekārtots pacēlājs, kas par dažām lejām uzved kalnā. Apkalpotājs brīdina, ka pēc stundas viņš beidz darbu un tad uz leju ar kājiņām. Cietokšņa teritorija nav tik liela un ar stundu pilnīgi pietiek.

Arī šovakar izvēlamies nakšņot kempingā Branā. Sodien tikai 83km.