Ar auto Karpatu kalnos IIIdaļa
|
Dainis Engers
|
Mūsu ceļojuma 8. dienas rīts beidzot ataust saulains. Šodien mūsu plānos katra autotūrista sapnis- Transfagarsan kalnu pāreja. Rīta tualete, ātras brokastis un ceļā. Braucam pa 73. ceļu Campulung virzienā. Labajā pusē mūs pavada Piatra Craiului kalnu grēda.
Arī tālākais ceļš ir ainaviski krāšņš un mēs stājamies katrā iespējamā vietā un jūsmojam. Posms no Bran pārejas(1290m) līdz Dambovitas pārejai(875m) ir vienkārši fantastisks.
Iepēkam ceļmalā pie tantuka žāvētas brieža un lāča desas, kā arī pālinku. Tā vismaz mēs sapratām. Komunikācija bija veselas izrādes vērta. Ramona rāda uz desām un prasa- bē? Tantuks purina galvu-nē. Ramonā- mū? Tantuks vēl enerģiskāk purina galvu- nē, nē, un rāda ar pirkstiem ragus virs galvas un rāda uz mežu. Sapratām, ka meža zvērs, visticamāk briedis. Līdzīgi gāja ar lāci. Jautāju- ursus(lācis)? Tantuks māj ar galvu- jā, jā. Bija jautri.
Aiz Campulung nogriežamies uz 73C ceļa virzienā uz Curtea De Agres. Un tad jau klāt arī 7c ceļš. Ap pusdienas laiku sasniedzam Poienari cietoksni. Šis tiek reklamēts kā īstais Vlada Tepeša cietoksnis, nevis Branas pils. No cietoksņa, gan saglabājies visai maz. Iespaidīgāks ir kāpiens kalnā 1480 pakāpieni.
Pēc tādas fiziskas slodzītes ieturam pusdienas un dodamies tālāk kalnos. Jau pēc dažiem kilometriem sasniedzam Vidraru ūdenskrātuvi. Aizsprosts tiešām iespaidīgs. Mazajā laukumiņā pirms aizsprosta mašīnu jūra. Neskatoties uz aizlieguma zīmēm visi stāv kur iespējams un arī nav iespējams. Policists nevienu sodīt nemēģina, tikai mierīgi padzenā galīgi nekaunīgos tā atbrīvojot iespēju šķērsot aizsprostu.
Tālākais ceļš gandrīz 30km ved gar ūdeskrātuves krastu. Pašu ūdenskrātuvi gan var ieraudzīt tikai brīžiem, jo traucē koki. Ceļa kvalitāte vidēja, vismaz bedres aizlāpītas.
No šejienes sākas serpentīni uz kalnu pāreju. Augšā var saskatīt ūdeskritumu.
Sākoties serpentīniem aizvien biežāk atskan sajūmas saucieni- vai tu redzēji? Cik nu braucot iespējams skatos arī es, bet ceļš prasa uzmanību un pajūsmot par skatiem varu tikai apstāšanās vietās.
Jo augstāk jo paliek vēsāks, brīžiem iebraucam mākonī, brīžiem kāds mākonis aizpeld zem mums. Un tad jau klāt arī tunelis cauri Fagarsan kalnu grēdai. Sasniegts augstākais punkts(2041m).
Izbraukuši caur tuneli nonākam pie Balea ezera. Šeit atrodas viesu māja, maksas stāvlaukumi, protams suvenīru tirgotāju paviljoni, pacēlāja stacija. Mašīnu un cilvēku daudz. No šejienes sākas arī daudzas kalnu takas uz apkārtējām virsotnēm. Protams arī mēs apstaigājam apkārtni, pabildējam, bet atklāti sakot man vairāk patīk vietas, kas vēl nav tik komercalizētas un populāras.
Temperatūra augšā ap 10grādiem, diezgan nepatīkams vējš un pēc minūtēm 30-40 sākam nobraucienu.
Esam lejā. Bija skaisti un iespaidīgi. Apspriežam tālāko maršrutu un nolemjam, ka jāizbrauc arī Transalpina. Tātad rīt šķērsojam kalnus pa Oltas ieleju uz dienvidiem un atpakaļ pa Transalpina uz ziemeļiem. Guļam stāvlaukumā Bota. Pieejamas visas labierīcības. Arī laiks pietiekoši pagatavot vakariņas. Nobraukti 265km.
Ceļamies kā parasti ap 7-ņiem. +15. Brokastis, rīta tualete un esam gatavi jauniem piedzīvojumiem. Ceļš labs un pēc stundas jau kalnu grēda šķērsota. Kalni gan abpus ceļam, bet pats ceļš vijas gar Oltas krastu. Aiz Ramnicu Valcea nogriežamies uz 67-to ceļu.
Pirmā nopietnā pietura Horezu. Viens no Rumānijas tautas keramikas centriem. Man patika. Kamēr Ramona kaulējās ar tirgotājiem man bija laiks pabildēt. Daža laba vāze un vēl šis tas atceļoja arī uz Latviju. Cenas vienkārši ļoti labas. Vēlāk nožēlojām, ka atļāvāmies tik maz. Brīnišķīgas dāvanas.
Keramikas apskate un tirgošanās mums aizņem vairāk , kā stundu laika un tuvojas jau pusdienu laiks, kad no Novaci pagriežamies 67c- Transalpina. Jāsaka, ka ceļš ir gandrīz pabeigts, turpinās, vietām, labiekārtošanas darbi.
Transalpina ceļš vairāk kā 20km virzās 1.5-2km augstumā un no tā paveras plaši skati uz apkārtējiem kalniem un ielejām. Diemžēl Mākoņi mums aizsedz lielu daļu no brīnišķīgās panorāmas. Kā par spīti izlādejas arī baterijas abiem fotoaparātiem. Trases augstākajā punktā(Urdele2141m) nolemjam ieturēt pusdienu pauzi- varbūt vējš izdzenās mākoņus un arī baterijas būs uzlādētas.
Tā arī notiek. Laiks skaidrojas un Ramonas fočiks ir uzlādēts. Varam doties tālāk. Pēc dažiem kilometriem pamanām ganu vai zemnieku vasaras mītni. Piedāvā ēdienus no ekoloģiskiem produktiem. Lai gan tiko esam ēduši, tādu izdevību nevar palaist garām. Pasūtām gan vienu porciju uz diviem. Aitas gaļas ragu un palente- tāda kā putra no kukurūzas putraimiem. Porcija pamatīga- pietika abiem(15lejas jeb aptuveni 2.7eur). Sapazīstamies ar galda biedriem- rumāņu meitene un viņas draugs no Nīderlandes. Šoreiz arī man iznāk parunāties- abi runā vāciski. Meitene liela ēdienu, ka pagatavots perfekti, bet viņas draugam, vareja manit, garšoja ne sevišķi. Samaināmies ar e-adresēm. Solīja atsūtīt bildes.
Ar to vēl mūsu piedzīvojumi nav beigusies. jau nolaižoties Lotrul upes ielejā vairākās vietās manām saslietas plēves būdas, mašinas ceļmalā. Viss noskaidrojas krustojumā ar 7A ceļu. Gar upītes krastu izveidota vesala nometne un ceļa mala pilna ar busiņiem. Tik daudz beku vienuviet laikam mūžā nekad vairs neredzēšu. Sēņu bizness Latvijā nobāl.
Tālākajā ceļā vēl Tartarau kalnu pāreja(1665m) un nakti pārlaižam kukurūzas laukā netālu no Turdas. Nobraukti 339km.
