Ar auto Karpatu kalnos(I daļa)

Dainis Engers 30.01.2016 5 min lasīšanai 38 foto

Ievadam.

Par ekskursiju uz Rumāniju sapņoju jau sen. Pirms gadiem 20 iznāca pāris reižu pabūt Rumānijā un jau toreiz mani aizrāva neskartā daba un kalnu ainavas. Diemžēl apstākļi tikai tagad ļāva šo sapni piepildīt. Tūroperatoru piedāvājums mani neapmierināja. Izmaksas samērā augstas un programā pamatā Transilvānija. Alternatīvu risinājumu atradu, kad manās rokās nonāca Viljara Tooma grāmata "Eiropas ceļojumi. Uz savu risku un atbildību." Un tā pirmais izmēģinājuma brauciens tika realizēts 2013.gadā uz Slovākiju. Pārbaudījums tika izturēts un beidzot bijām gatavi startēt uz Rumānijas kalniem. Maršrutā pārsvarā tika paredzēts braukt pa kalnu ceļiem un baudīt dabu.

Auto- Škoda Fabia kombi 1,9D. Pirms brauciena samainīju bremžu uzlikas, nomainīju dzinējā eļļu un veicu nelielu salona pielāgošanu divu nedēļu dzīvei automašīnā. Demontēju aizmugures sēdekļus un izgatavoju paaugstinātu guļvietu, zem kuras izvietot bagāžu. Aiz sēdekļiem vieta 10L ūdens kannai, gāzes plītiņai, kastei ar dārzeņiem. Kastēs zem guļvietas apģērbs u.c. nepieciešamās lietas. Un tā mūsu mikro kemperis ir gatavs startam.

06.09.2015. Pirmā diena.

Izbraucam no Vakas 7.30. Īsa brokastu pauze pie meitas Garkalnē un ceļojums sākas.

Pie Kauņas uztankojam mašīnu un atkal ceļā. Polijā izvēlos mazo ceļu uz Augustovu caur Sejny. Laiks diezgan pavēss bet priekš braukšanas labs. Skaistā priežu mežā uztaisām pusdienu pauzi un atkal uz priekšu. Vispār nepiekrītu tiem ,kas saka, ka Polijā nav koredzēt. Bet šoreiz tiešām rijam kilometrus. Sāk krēslot un arī lietus klāt, bet līdz Ļubļinai vēl gabaliņš ko braukt. Gribas sasniegt stāvvietu, kurā nakšņojām iepriekšējā ceļojumā, bet lietus piespiež beigt pirmo dienu ātrāk. Vakara tualete benzīna tanka labierīcībās, auksts cālis vakariņās un dodamies pie miera. Nobraukti 948km.

07.09.2015. Otrā diena.

Ceļamies 6.30. Visu nakti lija. Rīts drēgns un nemīlīgs. +8C.

Ap pusdienas laiku iebraucam Slovākijā. atkal nolemju neizmantot zināmo ceļu caur Košici, bet braukt pa mazajiem ceļiem caur Stropkov, Michalovce, Slovenske Nove Mesto. Laiks beidzot uzlabojies un nolemjam, ka esam pelnījuši siltas pusdienas. Atrodam stāvvietu pažuvušas ūdenskrātuves krastā un izkravājam savu ceļojuma virtuvi.

Bet dieviņš domā citādi un mūs iztraucē kārtīgs lietus gāziens. Nākas steidzīgi visu novākt. Par laimi lietus nav ilgs un varam turpināt pusdienu gatavošanu. Pamatīgi ieturējušies varam turpināt ceļu. Drīz vien šķērsojam Slovākijas- Ungārijas robežu un iebraucam Tokajas vīna reģionā. Kalnu dienvidu nogāzēs parādās vīnogulāju stādījumi, ciematos pārstrādes uzņēmumi. Pa betonētu ceļu iebraucam vīnogulāju plantācijā. Nav ne sētas, ne sargu. Nu tādu izdevību nevar laist garām un daži kilogrami vīnogu papildina mūsu provianta krājumus(bija ļoti garšīgas).

Tokajā piestājam pie kādas vīna tirgotavas. Degustēšanai pieejamas daudzas vīnu markas. Cik man zināms ungārijā atļautas 0 promiles un es no degustēšanas atturos. Ramona izvēlas kādu pussaldo gaišo vīnu un tas pārceļo uzmūsu bagāžas nodalījumu. Lai gan sākotnēji bija paredzēts nakšņot Tokajā, ir vēl pietiekami agrs un nolemjam turpināt ceļu. Secinām, ka vajadzēja jau pirms Tokajas iegriesties kādā vīnūzī. Turpmākajā ceļā tādu vairs nav.

Šoreiz mūsu naktsmājas ir benzīntankā ~60km no Rumānijas robežas. Uzvārām vakariņas, ūdeni termosā rītdienai,vakara tualete un varam doties pie miera. Nobraukti 538km

08.09.2015. trešā diena.

Cēļamies 7.00. Tikai +7C. Rīta tualete, brokastis un esam gatavi tālākam ceļam. Pa ceļam piestājam kādā ungāru ciematā.

Seko ceļš pa Ungārijas plašumiem. Diemžēl fotosesija saulespuķu laukos nokavēta un ap 9.00 esam uz robežas. Visapkārt bieza migla. Atrodam valūtas maiņas punktu un tiekam pie Rumānijas lejām. Uz robežas uzkārušies visi kompji un nevaram nopirkt vinjeti. Noskaidrojam, ka var iegādāties benzintankā Satu Marē. Uz priekšu. Ceļa nodokli veiksmīgi Satu Marē samaksājam, bet nekādu vinjeti gan nedabūjām. Tikai čeks. 14 lejas(~3,5eur) uz 7 dienām. Nekur nekādas kontroles nemanījām un pēdējās divas dienas nobraucām bez samaksas.

Šodien mūsu plānos Maramurešas reģions. Livadā nogriežamies uz 19to ceļu un dodamies Ukrainas virzienā. Piestājam Vama ciematā, kas kartē apzīmēta, kā tautas keramikas centrs. Acīm redzot turisma sezona šeit beigusies. Pie informācijas centra nav nekādu dzīvības pazīmju. Neko darīt, braucam tālāk. Drīz arī sasniegta pirmā kalnu pāreja Huta(587m). Skaists lapkoku mežs un lejā jau Tisas ieleja. Otrā krastā Ukrainas Aizkarpatu apgabals. Laiks jauks, bet pavēss, ap 20C.

Iebraucam Sapantā. Acīmredzot jautrā kapsēta dažos gados kļuvusi par ļoti populāru apskates objektu. Mazās ieliņas pilnas ar mašīnām, autobusiem. Top jauna baznīca ar augstāko koka torni Rumānijā. Ieeja 2eur +fotogrāfēšana.

Notiek dievkalpojums, ko tranlē arī pa skaļruņiem.

Interesanti, bet mani sevišķi neaizrauj.

Dodamies tālāk uz Barsanu. Pa ceļam Ramona ķer momentus no vietējās dzīves. Kokgriezumiem bagātos māju vārtus, baznīciņas, mājas. Skaisti un interesanti. Barsanā izdodas paviesoties pie vietējā koktēlnieka. Ļoti laipns onka. Ierakstām pateicību viesu grāmatā un suvenīram atstājam mūsu alu. Mēs saņemam pilnas rokas bumbieriem no dārza.

Atvadījušies no viesmīlīgā saimnieka dodamies apskatīt Barsanas klosteri, kas iekļauts UNESCO pasules kultūras mantojuma sarakstā. Klosteris ar savu koka arhitektūru un sakoptību mūs burtiski apbur. Nav iespējams noteikt katras celtnes nozīmi un pielietojumu. apmeklētāju daudz un arī laiks jauks.

Kārtīgi izstaigājušies un safotogrāfējuši skaisto klosteri varam doties tālāk.Mūsu ceļamērķis Viseu de Sus pilsētiņa no kurienes rīt dosimies izbraucienā ar tvaika bānīti "Mocanita". Vēl ieturam vēlās pusdienas kārtējā kalnu pārejā. Šeit aŗī iznāk pirmā saskaršanās ar Rumānijas problēmu- klaiņojošiem suņiem. Uzreiz gan jāsaka, ka tie nav agresīvi, vismaz mēs tādus nesastapām.

Paēdam, pabildējam Maramurešas dabu un jau laicīgi ierodamies galamērķī. Šovakar nakšņosim slēgtā teritorijā. No labierīcībām trūkst tikai dušas. Stāvvietā daudz Vācijas kemperu. Pēc vakariņām vēl atliek laiks paklaiņot pa mazajām ieliņām. Neiztiekam bez piedzīvojumiem; vakara krēslā pa šauro ieliņu drāžas divi puišeļi uz velosipēdiem. Ieraudzījuši mūs viens strauji bremzē un slaidā līdaciņā piezemējas uz akmeņainās ielas. Par laimi nekas briesmīgs nav noticis un puikas smejoties mums kautko aizrautīgi stāsta. Šķiramies draudzīgi, mums laiks uz naktsguļu. Nobraukti 252km.

09.09.2015. Ceturtā diena.

Pieceļamies 7.00. tikai +7C. Šorīt nekur nav jāsteidzas. Startējam tikai 9.00. Nopērkam biļetes, pabrokastojam, sagatavojam pusdienu maizes un vērojam, kā pamazām sarodas vietējie ekskursanti.

Mocanita ir tvaika bānītis, kas pieder kokapstrādes uzņēmumam. Šaursliežu dzelzceļa līnija kalpo kokmateriālu izvešanai no Vaser ielejas. Pirmsākumos sastāvam ar kokiem piekabināja dažus pasažieru vagonus tūristu pārvadāšanai. Ar laiku pasākums ieguvis tādu popularitāti, ka patreiz kursē vairāki sasstāvi dienā tikai ar turistiem. Gala punktā Paltin iekārtotas piknika vietas, kur vilciens uzkavējas vairāk, kā stundu. Pārtika un dzērieni tiek vesti līdz vilcienā. Iespējams iegādāties arī pusceļā, kur lokomotīve uzņem ūdeni. Pēc piknika dodamies atceļā un atgriežamies stacijā ap 15.00.

Interesants pasākums varētu būt noīrēt drezīnu un izbraukt vēl tālāk kalnos. Izmaksas ap 100eur. Vilcieniņš ved tikai nelielu daļu no pieejamās līnijas.

Atgriezušies no brauciena dodamies tālāk Borsas virzienā. No šejienes sākas pacelšanās kalnu pārejā Prislop(1415m). Atkal baudām kalnu ainavas un vērojam vietējo dzīvi.

Diemžēl laika trūkuma dēļ neizmantojam iespēju pārgājienam uz Zirgu ūdenskritumu, vai arī uz Pietrosul virsotni (2303m). Tam būtu nepieciešama vēl viena diena. Paceļoties aizvien augstāk kalnos skatu vietas nav sevišķi daudz- traucē koki. Kalnu pārejā mūs sagaida neliels kultūršoks. Kalna galā baznīca, blakus kapsēta un visā šajā teritorijā ganās mājputni un rokas cūkas. Otrā pusē ceļam, kur atrodas viesnīca viss puslīdz sakopts. Lai nu vai kā- panorāma iespaidīga un mēs šeit pavadām gandrīz stundu.

Tālākajā ceļā maršrutu nosaka nostalģija pēc 90tiem gadiem. Taisnākais ceļš mūsu maršrutā uz Bicaz ved no Iacobeni uz Vatra Dornei un tāllak pa 17B. Bet man gribas izmest līkumu par Mestescanis(1096)pāreju. Toreiz vedu linu kravu no Jelgavas uz Suceava Rumānijā. Kā šodien atceros Mestecanis kalnu pāreju. Pacelšanās pārejā pa garām taisēm ciematā un brīnišķīgie skati nolaižoties pa serpentīnu otrā pusē. Pagriezieni kopē reljefu reizēm par 270grādiem. Lejā skaists ciematiņš, jeb kā to pareizi sauc Rumānijā. Un diemžēl neiespējam apstāties ar kravas auto. Un mani sagaida liela vilšanās. Izbūvēts jauns lielisks ceļš un reāli nav kur piestāt arī ar vieglo. Kā nekā pagājuši 20 gadi un Rumāņi nav laiku zaudējuši velti. Tālāk no Campulung Moldovenesc uz Chiril. Un atkal neveiksme. Ceļš jau pēc dažiem kilometriem no asfaltēta pārvēršas par zemes ceļu un tuvojoties vakaram neriskēju līst 1425m augstā pārejā pa apšaubāmas kvalitātes ceļu. Nākas atgriezties un braukt uz Rarau no Pojorata. Izrādās, ka šeit izbūvēts pilnīgi jauns ceļš. Iespaidīgi serpentīni, pagriezienos bieži nākas pārslēgties uz otro pārnesumu. Dažas labas skatu vietas. Tikai pēc atgriešanās mājās atklāju,ka šeit notiek nozīmīgas sacensības driftā.(var paskatīties Ytub). Augšā esam jau krēslā un iecerētā pastaiga Rarau apkārtnē atkrīt. Toties seko iespaidīdākais nobrauciens visa ceļojuma laikā. Šaurs meža serpentīns, izmainīties iespējams tikai speciālās kabatās. Otrais pārnesums nespēj noturēt. Tātad bremzes un pirmais. Sieva stresā. Tiesa, pēc dažām dienām atcerējās ar sajūsmu. Vietu nakšņošanai atrodam dziļā tumsā Borcā.