Polijas Sudeti 1, citiem vārdiem, pirmā puse no 2015. gada brauciena.

  • 13 min lasīšanai

Vai ir iespējams iebrist vienā upē divreiz? Pastāv viedoklis, ka it kā nevar, jo ūdens it kā nav tas pats. Kas attiecas uz šāgada braucienu, tad, lūdzu, spriediet paši.

Pagājušo reizi savu ceļojuma aprakstu publicēju pirms diviem gadiem. Igaunijas ceļojuma pasākumu izlaidu. Galīgi negribējās būt par miegafejas sekretāru. Nu, nebija tā, ka nekā nebija, bet 4 dienas bija samērā remdenas. Šogad salasījušies vienas jaukas dāmas ceļojuma aprakstu par viņu Polijas braucienu nolemjam, kuru nezin kāpēc vairs neatrodu, brauksim! Brauksim apmēram pa to pašu maršrutu. Tad jau redzēsim, kā būs. Sākums patiesībā sākas kā vienmēr ierasts: Ilžuks nemierā, vai mums ir visas kartes, vai navigators darbojās, vai pasēm derīguma termiņš nav beidzies. Man savukārt mēle karas ārā, lai paspētu izgatavot vitrīnas Rīgas svētkiem. Mīnus otrajā dienā pirms starta, man vēl nav īsti skaidrs, kas vispār, pie joda, šobrīd notiek! Mīnus pirmajā dienā no skapja nometu lejā telti ar piepūšamajiem matračiem. Tas gadījumā, ja viss būs tā, kā tam nevajag būt. Nopērku netā apdrošināšanu. Tas gadījumā, ja viss saiet dēlī tā, ka nakšņošana problēma teltī ir tīrā izprieca. Finālā esmu ar saviem darbiem ticis galā un pamazām izkustamies. Mašīnā ir iemests koferis ar drēbēm, soma ar kartēm, un aukstuma kaste, kas darbojas no mašīnas piesmēķētāja. Pie tā paša piesmēķētāja tiek pieknaģēts navigtors. Navigatora statuss, starp citu, kotējas augstāk par aukstuma somu, lai gan barojas no tā paša strāvas avota. Starts ir deviņos rītā no Rīgas uz virzienu Poliju. Tā kā izvēlemies tiesības izvairīties no pārblīvētiem ceļiem, lielām pilsētām, tad šoreiz virzāmies uz Jelgavas nomali un tad tālāk uz Šauļu pusi, protams, to apbraucot. Beidzot! Gribas iegavilēties. Ceļa posms no Jelgavas līdz Lietuvas robežai ir labāks, kā viņu ceļš līdz HVZ kurienei Lietuvā. Kustāmies tā garlaicīgi pa leišiem un nekas mūs neietekmē. Biežāk kā LV redzami radari, ko mēs mīlīgi nodēvējam par selfija aparātiem. Uz aizmugurējā sēdekļa vienmuļi rūc saldējamā kaste. Tur iemesta kaut kāda pudele coka-colas, minīša pudele un kaut kādas Ilžuka drapes, kam labāk atrasties vēsākā vidē. Pusdienas ieturam vietā, ko sauc par Jurbarkas pilsētu. Tur ir pagalam sadēdējis tilts pār Nemūnas upi. Bet to vajag pārbraukt ikvienam, kas negrib to pašu upi šķērsot pie Kauņas. Polijā iebraucam krietni pēcpusdienā. Augustovu izbraucam kā vienmēr un kustāmies uz Lomžu. Tālāk ir doma tuvināties Lovicai. Ir klusa cerība, ka nakstsmājas mēs kaut kur tur arī sameklēsim. Jā, laikam nepateicu, ka principā nerezevējam nekādas viesnīcas. Nenoteiktībā saglabājas kaut kādas nosacītas brīvības sajūta. Kaut kur uz ceļa aiz Lomžas ir redzama mentenes ekipāža ar ieslēgtiem uguņiem. Pēc apmēram pāris kilometriem sāk veidoties sastrēgums. Acīm redzot tālu projām ir noticis kaut kas nejauks, jo pa pretējo joslu brauc rets spēkrats, bet tas pats ir no tiem, kas pagriezuši atpakaļ no mūsu kolonas. Ātra diskusija ar navigatoru un mēs atrodam apvedceļu. Braucam atpakaļ. Pamanu to pašu mentenes ekipāžu. Puikas, droši vien, runā par to, cik vakarā aliņus izdzers. Viņiem vienalga, ka korķis jau ir visapkārt. Pēc laika es velku pa meža ceļu, man pretim brauc autobusi, fūres uc. spēkrati. Tie, visticamāk, arī ir tādi paši apvedceļa meklētāji. Sākumā visus cenšos palaist. Vēlāk sāk nākt škrobe un, pajāt, braucu tā, lai arī tas pretimbraucošais no pārlāpītā asfalta spiests ar vienu riteni nobraukt nost. Krustojot neskaitāmus poļu ciematiņus izbraucam uz galvenā ceļa. Man nezināmās ČP sekas laikam ir aizvāktas, jo satiksme ir atjaunojusies. Diemžēl esam pakāsuši daudz laika un sāk rasties aizdomas, ka Loviču šovakar mēs neredzēsim kā savas ausis. Īpaši sakaidri to saprotam brīdī, kad paēdam vakariņas kādā no ceļmalas krogiem. Kā paātrinātajā kino redzam nosarkušo Sauli, kas nevis vienkārši noriet, bet iekrīt mežā aiz apvāršņa. Tā kā mūsu ceļmalas ieskrietuve ne tikai nodrošina visus ar uzturu, bet piedāvā arī nakstmājas, tad kauliņi mesti. Mēs izšķiramies par palikšanu. Par pirmajām nakstmājām mums prasa 120 zlotus. Meitenei aiz letes nav nekas iebilstams pret eiro naudiņām. Samaksāju 30 ērikus par naktsmājām un brokastīm un ejam pie miera. Nummuriņš ir normāls. Uz grīdas nav redzamas ar krītu apzīmētas kādreiz nogalinātu cilvēku kontūras. Ja neskaitām, ka dušas telpas griestos ir vērojams neliels caurums ventilācijai un to, ka mazgājoties ūdens no savienojumu vietām spricējas visos virzienos, tad ir ok. Logu naktī turam atvērtu. Ilžuks no rīta apgalvo, ka viņas nakstsmieru traucējušas pūces. Vēlāk konstatējam, ka miega traucētāji ir bijuši meža balozi. Pabrokastojam. Protams, šis nav zviedru galds. Šeit ir dota iespēja izvēlēties no piedāvātajiem komplektiem, piemēram, omlete ar nazi pārgrieztu desiņu, vai omleti pārcirstu ar vietējā dārzā atrastu bruņinieku zobenu vai omleti ar apakšā pastūķētu sieru. Lai kā nebūtu, brokastis ir baudāmas. Ap deviņiem rītā atkal esam uz lielceļa. Lovičas apvidus mūs pievelk viena iemesla dēļ. Netālu tur ir Arkādijas parks, kurā 19. gs. kāds no vietējiem augstmaņiem bija sadomājis uzbūvēt parku atbilstoši tajā laikā populārajām romantisma tendencēm. Tiem, kas neko nav dzirdējuši par romantismu ieteiktu kaut vai mātē googlē pavērot K.F.Dāvida gleznas. Noslēpumainība, jautājums, mistika ir romantisma pamatā. Apmeklējot parku var redzēt senlaicīgas renesanses drupas, romiešu arkādes, gotiskās celtnes drupas. Pie dīķa ir iespēja apskatīt kaut ko no Senās Ēģiptes. Kliedējot ilūzijas, tas viss, protams, ir atdarinājums. Apmēram 200 gadu sens, bet tomēr atdarinājums. Tas gan nav traucējis Arkādijas parka marmora mūzai kādam nodauzīt pirkstu. Pavazājamies pa parku un veroties aļģainajā dīķa ūdenī, kur ik pa brīdim parādās noslēpumaina romantisma stila burbuļi, sāk rasties apjausma- ir iespējams ierāpties tajā pašā upē divreiz! Pirms diviem gadiem Polijā bija karsts un tagad ir tāpat kā toreiz. Mēs esam trāpījuši uz tā paša grābekļa otreiz! Gaiss ir uzsilis pāri par 30. Pāmēģini vazāties apkārt tik pieticīgā temperatūrā.

Ievadām navigatorā atrast tuvāko ēstuvi un, volā, pēc apmēram 7 km. krūmaines un meža vidū mēs piestājam pie ēstuves. Ēka ir būvēta no guļbaļķiem. Gaisā virmo garšīgu ēdienu smaržas.Mēs par spīti karstumam esam trāpījuši īstajā vietā. Pāri par 30 grādiem plusā dzeru aukstu kolu un sajūtos labāk. Ilžuks patērē tieši to pašu degvielu. Vēl labāk es sajustos, ja varētu iekvasīt aukstu alu, bet tad vairs nebūs lāgā. Oficiante angļu valodu mazliet saprot, tāpēc viss iet savu gaitu. Pārsteidz pārmaiņas Polijā. Pirms četriem gadiem, ja neprati poļu valodu, пиши: пропло! Neviens, pat, īpaši neiespringa, ko tur gribēji. Mūsu gadījumā, un es esmu patīkami izbrīnīts, poļi savu svešvalodas nezināšanu aizstās ar smaidu, mīmiku un pozitīvu attieksmi.

Labi, iebaudām poļu „krūmu” virtuvi, kas nebūt nav sliktāka par mūsu Rīgā piedāvāto un virzāmies uz taktiski nosprausto galamērķi- Klodzko. Braucam, braucam, braucam. Aiz muguras ir Polijas Ludza, kā mēs to nodēvējam. Un pamazām es sāku saprast vācu vermahta karavīrus. Ja tā var nogurdināt Polija, tad kā var izbesīt Krievija! Vāks! Nekas nevar būt labāks par Latvijas aukstu alu 34 grādu karstumā! Nu, braucam, braucam un piebraucam pie Oderas. Tajā vietā izrādās ir arī pilsētiņa mūsu Madonas lielumā. Nav jēgas cepties, kāds ir tās nosaukums. Svarīgāk ir tas, ka nāk virsū tumsa un neatlaidīgi sāk uzbāsties doma, kur mēs nakšņosim. Navigātors uzrāda veselu pleiādi hoteļus, bet pilsētā neviens nedarbojas. Pēc vairākkārtējas apriņķošanas mēs sasniedzam vienu hoteli, kurš nav izbeidzis savu pastāvēšanu, bet tur nav vietu. Toties tur ir poļu meitene, kas neko nesaprot neviena vārda angliski, krieviski, lietuviski, latviski, bet viņai ir vienreizēja vēlme palīdzēt diviem ārzemju vājprāšiem noklīdušiem Polijas tālēs. Citiem vārdiem, poliski tev tiek izskaidrots, ka jums ir kirdik, jo jūs esiet tik nepareizi, ka neplānojiet, kur jūs dodaties. Vispār, jūs vajadzētu satīt polietilēna plēvē un iemest Oderā ar visu trešo golfu . Tipa, lai vācieši vēlāk tiek ar jumsim skaidrībā. Bet ja nopietni, tad meitene sazvana visus iespējamos nakstmītņu iestatijumus un sarunā iespēju pārnakšņot. Tā kā Ilžukam ir veto tiesības uz nakstmāju jautājumu, tad navigācijā tiek spiesti vajadzīgās burtu un ciparu kombinācijas. Pēc apmēram 15 minūtām esam pie 3 zvaigžņu hoteļa un tas ir gandrīz uz pusi dārgāks nekā par mūsu iepriekšējā naktsmītni. Un arī viesnīca ir ar raksturu. Visur ir ieturēta tematika, proti, viss, kas saistīts ar beisbolu: foto pie sienām ar kritienā izsistiem zobiem, kausiem stendos, beisbola nūjām, bumbām, cimdiem, diplomiem un godarakstiem. Tās dienas finālā garšīgi paēdam vakariņas un ejam pie miera. No rīta ir tradicioanās zviedru brokastis, kā tas ir bijis citkārt. Izbraukājam vakardienas pilsētu, kur nesanāca atrast nakstmītni un tā saucas: Žeš pešķ vešķ, citiem vārdiem- gar Oderu Polijas teritorijā visas pilsētas saucas gandrīz vienādi. Vienīgā patiesā nožēla, ka nebija paķērusies līdz nekāda Laimas asortu kaste vai balzāmiņš tai meitenei. Tā arī aizbraucām ar parāda sajūtu. Brucam pa Poliju un cenšamies saķert visviens kaut ko jaunu: vējstiklā izšķīdušu maijvaboli, dīvaina izskata baznīcu, pārmaiņas reljefā, bet ja citādi nevar, tad pārmaiņas gaisā. Poļi aktīvi kuļ labību un rudens smaržu var sajust iebraucot kombainu uzjundītajā putekļu mākonī. Kopsavilkumā var teikt, ka garlaicība, kas jebkurā pārbraucienā, visviens vai tas ir sauszemes brauciens, vai lidojums, vai kuģojums ar TALLINKu uz aizjūriju, ir jebkura tālāka brauciena neiztrūkstoša komponente. Pilnai laimei pa ceļam navigators mūs tomār iemāna Polijas Ludzā, kur papildus visam notiekās aktīvi ceļu remontdarbi. Nav labi, bet sēžot sastrēgumā sāk uzdot nervi. Sāku uzvilkties. Kaitina visādi džigiti, kaitina karstums, kaitina tas, ka mēs kustamies, 1m minūtē. Finālā tie visi kaitinošie faktori nekādā veidā man neatbild un es, kas ir ļaunākais, sāku uzvilkties uz Ilžuku. Kāda hrena pēc mums vajadzēja triekties uz nekurieni Polijā, lai sēdētu pilsētā, kas tā vien šķiet ir divkārt lielāka par Rīgu un nekur no tās ārā nevarētu tikt! Finālā, mēs no tās Polijas Ludzas slidinot sajūgu un pārslēdzot pirmo ātrumu uz otro un otrādi, tomēr tiekam ārā. Braucam kādu brīdi klusējot. Nākošais ceļojuma „kontrolpunkts” ir Klodzko. Iebraucam pilsētā. Ceļi mašīnu pilni. Saprotam, ka daļa grib virzīties uz Čehiju. Navigators arī ir samulsis. Visapkārt valda haoss. Beidzot mēs pamanām brīvu spraugu, kur, pirmkārt, drikst iebraukt, otrkārt, tur ir bezmaksas stāvvietas, treškārt, ir apnicis braukāt pa akmeņiem. Iebraucam kaut kādā šķērsieliņā. Blakus tek upīte ar izteikti smakojošu ūdeni. Noparkojamies maksas stāvvietā ar domu, ka būs vismaz iespēja sargam pieprasīt paskaidrot, kur pazudis dzinējs, ja nu gadījumā tāda shaize būs atgadījusies. Izstaigājam pilsētu, paēdam pusdienas un saprotam, ka šeit palikt nevēlamies. Diena atkal uzkarst. Ēnā atkal ir jau pāri 30. Tad jau labāk pie atvērtiem logiem un kustībā. Virzamies atpakaļ un redzam, ka pretim mums nāk savdabīga kombinācija: kundzīte: policists: kungs. Rodas nojausma, ka kāds ir dabūjis pa „tauri” Pietuvojoties tuvāk saprotam, ka ekšens ir lielāks. Patiesībā mums ir nenormāli paveicies. Brīdis, kad radās doma noparkoties bezmaksas stāvvietā un tomēr izvēlēties maksas stāvvietu bijis „zalamāna lēmums”. Negribu apgalvot, ka tieši tur mēs grasījāmies atstāt savu golfu, bet apmēram tajā vietā ir nolūzis paprāva lieluma koks savā pēdējā kritienā tas aizsaulē ir paņēmis līdzi zilu fiatiņu. Laime, ka to īpašnieki var asistēt policista gājienam uz kaut kurieni, nevis no augšas noskatīties, kā viņu fiziskos ķermeņus aiztransportē polietilēna maisos. Pabolam uz šito ārprātu un dodamies uz savu mašīnu. Apsargs ir biku satraukts un saka, ka manējais auto ir kaut kādā brīdi satrakojies un ir ieslēgusies signalizācija. Tā kā logi savā vietā un ir veseli, tad saku, ka laikam poļu saule manam oltsmobīlim nav patikusi. Beigās nokonstatēju, ka uz paneļa nokritis ir navigatora kronšteins, kas visu laiku varonīgi turējies pie vējstikla. Lai gan ir dīvaini. Signalizācija ir saregulēta tā, lai tā neieslēgtos, ja, piemēram, kaķis ziemā uzlec pasildīt ķepas uz kapota. Finālā spļaujam trīsreiz pār kreiso plecu un braucam virzienā uz pilsētu ar nosaukumu :Nysa. Nav īpašas jēgas saukt apdzīvoto vietu nosaukumus pa ceļam uz mītisko Nysu, vien piebildīšu, ka piestājam pāris vietās. Pirmā ir pilsētiņa, kuras vecpilsētas teritoriju ieskauj sarkanu ķieģeļu aizsargmūris. Izvazājamies pa to miestiņu krustām šķērsām. Tā kā tur pašvaldība sadomājusi pārkrāmēt bruģi un vietējie pavāri nolēmuši, ka bizness šādos apstākļos nav iespējams, tad mēs tinam makšķeres. Vien nopērkam minerāli un velkam tālāk. Nākošais pieturas punkts ir Tukuma lieluma pilsētiņa. Tās ievērojamākā vieta, šķiet, ir iespaidīga sakrālā celtne, kurai durvis nav slēgtas. Ilžuks ir ģērbies svārciņā, kas nenosedz celīšus, tāpēc viņa neriskē doties iekšā. Tāpēc eju iekšā viens. Kāda laime! Bazilikā, pirmkārt, ir kādi padsmit grādi vēsāks, otrkārt, tur nav neviena, kas varētu kāpt uz nerva, ka kāds vazājas svārciņos, kas nenosedz celīšus. Ceļos un eju paaicināt Ilžuku. Fonā dzirdami poļu dzērāji, kas atraduši bazilikas ēnā iespēju iekapāt aliņu. Mūsu aprēķins ir vienkāršs: ja kāds kasīsies, ka mēs it kā nepiedienīgā izskatā bradājam pa svētvietu, tad labāk lai apklusina tos žūpas, kas trokšņo ārpusē pie baznīcas sienas. Baznīcas interjers ir iespaidīgs. Patiesībā baroks citādāks arī nevar būt. Bildējam bez „zibenes”, atvēsinamies un dodamies projām. Neatkarīgi viens no otra saberam ziedotāju kastītē n-tos poļu zlotiņus un es, starp citu, sājūtos vēl labāk. Kustamies tālāk un pēc kāda laika finišējam Nycā. Vāks! Ja kāds šajā pilsētā ir bijis un viņam ir kādi pozitīvie iespaidi par vietām, ko tur ir iespējams redzēt, padalieties. Palīdziet tautai orientēties! Cik var saprast, tad WW2 noslēgumā tur krievi ar vāciešiem bija nolēmuši pamērīties ar gailīšiem. Sausais atlikums mūsdienās: vairākas viduslaiku gotikas baznīcas, kas stāv pārsimt metrus citu no citas, bet pa vidu sabūvētas blokmājas. Tad jau mūsu Jelgava ir interesantāka. Vēl viena figņa: šajā pilsētā par stāvvietām ir jāmaksā. Pat, pie tā, ka visur ir maksas stāvvietas, noparkoties ir problēma. Viss ir aizņemts. Pamazām kustoties beidzot atrodam vietu, kas ir brīva un, šķiet, pat, bezmaksas. Nometam savu mašīnu un ejam apgaitā. Kad saprotam, ka vairāk par ārējo čaulu tur neko neieraudzīt, piemēram, no gotiskajām baznīcām nav nekas vairāk par sienām un pateicības rakstiem cilvēkiem, kas palīdzējuši materiāli šās sienas sakrāmēt atpakaļ, mēs sajūtam vēlmi doties projām. Interjera šajās celtnēs principā nav. Nu, ja nav, tad nav! Ejam atpakaļ. Kādā brīdī rodas sajūta, ka gribas čurāt un ierosinātājs šim aktam ir divi baltos kreklos un ar melnu šlipsi tērpušies korpulenti kungi. Ar labi padarīta darba sajūtu viņi virzās man pretim. Vienam rokā šūpojās fotoaparāts, bet otram ir planšete. Muguras abiem ir sasvīdušās un padušu apvidus ir krietni mainījis toni uz pelēko. Tā! Tas tikai man vēl trūka! Šitā āroda pārstāvji man ir pazīstami jau Latvijā. Tak, nē! Laikam līdz manam zirgam viņi nav tikuši. Varbūt karstums nomocījis, varbūt apgaitas zona beigusies. Finālā saprotu, ka esmu stāvējis zonā, par kuru tomēr kādas naudiņas bija jāatskaita. Nu, plāksteris logā nav ielīmēts un četru ar pus mēnešu ilgā periodā soda piedzinēji arī nav par sevi likuši manīt, tad laikam „proņeslo”. Citiem vārdiem, ja esiet Klodzko, tad labāk tur arī palieciet. Šīs pilsēta ar krītošajiem kokiem un, tās apkārtne ar avotiem un pauguraino apvidu, ir daudzkārt foršāka, nekā Nyca ar tās kādreiz sabombardēto centru un maksas stāvvietām un viņu štrāpētāju armiju.

Izkustāmies no vietas. Tā kā no muguras mums ar dakšām pakaļ nedzenās, tad mēs lēni- lēni virzamies atpakaļ uz Klodzko. Pamazām izkristalizējas divas domas: 1. jādabū vieta, kur paēst. 2. jāatrod sānceļš pa kuru var nobraukt sāņus. Vēlvienreiz mērot to pašu ceļu nav nekādas vēlmes. Nu, lēni braucam un ieraugam ceļmalas krogu. Šis iestatījums, šķiet, ir uz pusi mazāks par to, kas atrodas pirms tilta pār Lielupi virzienā Kalnciema krusts -> Rīga. Piestājam, pāsūtam un tad mums atnes! Vāks! Kas to var apēst? Par naudiņām, kas mazākas par 10 ērikiem mums atnes kalnu ar „viskautko”. Ja tas „viskautkas” nebūtu ēdams, varētu samaksāt, celties kājās un doties prom, bet viss ir garšīgs. Finālā mēs palūdzam kaut ko, kur varētu ieviņķelēt to, ko nevaram šobrīd pievarēt, protams, dabonam putuplasta kasti un dodamies projām mazliet nesapratnē: tie poļi pavisam ir aptrakuši? Pēc visa spriežot ar līdzīgām problēmām sastopas arī vācieši, kas šajā vietā nolēmuši viegli paēst launagu. Labi, pie vietas, ko sauc par Zloty Stok, mēs velkam sāņus pa kreisi. Vietā Zloty Stok, ja ticam norādēm ir iespēja iepazīties ar tādām eksotiskām nodarbēm kā zelta rakšana un visādām štellēm, kas ar to pasākumu saistīts. Bērniem tur poļi uztaisījuši veselu atrakcijas parku. Tā kā esam no tā vecuma izauguši, tad dodamies šobrīd garām , jo rodas doma naktsmājas atrast vietā ar nosaukumu Stronie Šlaskie. Attālums nav pārāk liels: kaut kādi štrunta +/-30 kilometri. Nu, tie +/-30 km tomēr ir skaisti! Ceļš nav pārāk plats, un arī slikts tas nav. Satiksme nav pārlieku aktīva, tāpēc brauciens ir viena vienīga bauda. Serpentīna ceļš, kas vijas gan aušup, gan lejā, nemitīgi liek sevi turēt vieglā sasprindzinājumā. Un brīžos, kad kalnu ceļa ieskautais mežs beidzas un parādās klajums un kaut kur tālumā pavīdošu kārtējo miestiņu ar baznīcu, sajūta ir vienreizēja. Pēc mirkļa mēs tam miestiņam izbraucam cauri un atkal sajūta ir cita nekā tā bija augšā. Kaut kādā brīdī sajūtamies kā iespaidu vampīri, kas ikbrīdi ķer nemitīgās pārmaiņas: gaismas izmaiņas dabā, pārmaiņas reljefā un citas lietas, ko reizēm vārdos nepateikt.

Pamazām rodas sajūta, ka mums sāk uzbrukt vakars. Pirms kāda laika ir lijis lietus. Gaisā ir sajūtama valgme, bet veldzi tā nesniedz. Sajūta kā pirts priekšnamā. Laukā kādi 22 grādi plusā. Navigatoram pavēlam atrast nakstsmājas. Viņš nabags pūlas un pūlas un beigās tiem Šlaskijiem cauri izbraucot rāda, ka laikam jābrauc tur, kur redzama pagara ēka ar daudzām mašīnām. Mēs arī piestājam un dodamies, kur, pēc visa spriežot, ir ieeja. Pie pašām durvīm guļ milzīgs suns, kam apkārt kādi 3 četrgadnieki nezin kāpēc cenšas ar slotu slaucīt bruģi. Mums pietuvojoties divi no jaunajiem sētniekiem savu nodarbi beidz darīt, bet trešais ar savu slotu atraktīvi iebrauc baskervilam vēderā. Tā! Klusībā rodas doma, ka tas bez sekām nevar palikt.Tak, nē! Baskervils paceļ galvu un tad to atkal nolaiž. Visa suņa būtība pauž vienu: kā visi jūs, idioti, esiet man apnikuši. Netraucēti paejam tam garām ar cerību satikt kādu atbilstoša vecuma personu. Bāc! Goda vārds! Mēs noeksistējam recepcijā desmit minūtes un mums apkārt ir tikai bērnudārzs ar depresijas māktu suni. Beigās man kaut kā šeit sāk nepatikt un mēs tinam makšķeres. Navigators par mums iežēlojas un apgalvo, ka salīdzinoši netālu ir iestatījums, kas saucas tobišh „Villa Anna” vai kaut kāda cita villa. Piestājam un Ilžuks dodas izlūkos. Viss notiek un teltī mums nav jānakšņo. Viesmīlis, kas ir šā iestatījuma īpašnieks ierāda istabiņu un vēlāk reģistrējot pases datus iepleš acis- ko mēs šeit darām? Ilžuks saka, ka atbraucām kalnus paskatīties. Polis gandrīz apkrīt uz pakaļas un cenšas ieskaidrot, ka šeit kalnu nav! Točna! Ja gribat kalnus redzēt, tad jābrauc citur. Šeit tie pauguri zem viena kilometra augstuma vispār ir nekas. Beigās viņam izsprūk jautājums: „Cik pie jums ir augstākā vieta?” Mēs izstostām, ka mūsu augstākā vieta ir biški augstāka par 300 metriem. Polis paliek vēl laipnāks, bet ir jau iemesls: viņa vietējā zemiene tomēr ir trīsreiz augstāka par mūsu kalnieni. Vakariņas paēdam nummuriņā no ceļmalas krodziņa raciona. Aliņš arī no iekšējām rezervēm. Aiz loga čalo upīte un naktī, ejot savās darīšanās, kaut kur kalnos dzirdams pērkona negaiss. Ir nobraukts pusceļš no mūsu šīsvasaras brauciena, tobiš, pagājušā gada ceļojuma.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais