Barselona un Montserrata

08.03.2009
16 min lasīšanai
98 foto

Tā, lūk, esmu pabeigusi vēl vienu aprakstu. Šoreiz par Barselonu. Domāju, uzrakstīšu īsi un kodolīgi: bija tā un tā, redzēju to un to, praktiskie padomi tādi un tādi. Varbūt noderēs. Ņemiet par labu. No labajiem nodomiem nekas nesanāca, atkal piecas lapas sadrukātas! Ko noīsināt, nezinu – i tā žēl, i šitā žēl. Nolēmu, ko es te mocīšos? Kam vajadzēs, tas izlasīs. Pati zinu, kad gatavojos braucienam, tik daudz lasīju, ka pat varēju citēt fragmentus no rakstiem par Barselonu. :) Lai arī mana "lielā mīla" vēl arvien ir Berlīne, jau gadu gadiem sapņu pilsēta ir bijusi Barselona. Un tā februāra pēdējā pirmdienā rīta agrumā plkst.6 no Brēmenes sākās mans ceļojums uz Katalonijas galvaspilsētu. Lidojums ilgst nepilnas divas stundas, līdz piezemējamies Žironas (Girona) lidostā. Var manīt, ka daudzi te nav pirmo reizi, jo mērķtiecīgi dodas pie kases lodziņa, kur jānopērk biļete uz Barselonu. Tajā pašā telpā arī bagāžas saņemšana. Izejot no lidostas, skats pa kreisi, skats pa labi – un tur jau redzami vairāki spilgti krāsoti autobusi ar uzrakstu Barcelona-Bus. Ir īstie! Un tā – dodamies ceļā. Ir stunda laika, lai pierastu pie domas, ka esmu Spānijā. Kā liecina termometra stabiņš, brauciena laikā no Žironas uz Barselonu gaisa temperatūra no 7°C uzkāpj līdz 17°C. Kad autobuss piestāj stacijā Estacio del Nord, ir tikai 10 no rīta. Uz viesnīcu doties par agru, tāpēc esmu nolēmusi apskatīt tuvējo Citadeles parku (Parc de la Ciutadella). Kur nolikt ceļasomu, galva nav jālauza, jo tieši pie autobusa pieturas atrodas bagāžas glabātavas kameras. Citadeles parkā pirmoreiz uzskatāmi redzu, ka tūrisma sezona vēl nav sākusies. Turpmāk ar to būs jāsaskaras ik pa brīdim. Mākslīgais ezers parka vidū šobrīd ir sauss, laivas sakrautas cita uz citas. Kaskādes strūklakas centrālā daļa satīta un nopakota. Visur kaut ko rok, ceļ, veļ un pārkārto. :) Taču tas viss ir nieks, jo te ir PALMAS! Tik ļoti gaidot šo braucienu, visvairāk gribēju redzēt palmas un Vidusjūru. :) Taču parkā pārsteidz un sajūsmina ne tikai palmas. Koku zari, kas vēl nav salapojuši, izlokās tik sarežģītos vijumos, ka stāvi un domā: tas pašas dabas veidojums vai tomēr cilvēks pielicis savu roku? Neapstrīdams ir viens: šī tiešām ir Gaudi pilsēta, pat koki te ir neparasti! Un ne tikai. Koki, tas ir interesanti, bet kas tie par putniem, kas tik skaļi skaidro attiecības? Jebkurā gadījumā, Latvijas zvirbuļi tā nebļaustās. Nav jau arī zvirbuļi: koku zaros šūpojas papagailīši! Tikai daži un nelieli, bet troksni saceļ varenu. Visās līdz šim apceļotajās pilsētās vienmēr apmeklēju zooloģisko dārzu, ja tāds tur ir. Barselonas zoodārza platība ir ļoti liela. Nezinu, cik stundas būtu jāstaigā, lai apskatītu visu. Ieteikums citiem: kad būsiet zoodārzā, vispirms uzziniet, cikos būs delfīnu šovs. Pirms tam brīnījos, kāpēc tik daudz cilvēku jau pirms atvēršanas drūzmējas pie ieejas. Tagad saprotu: acīmredzot, lai noskatītos delfīnu šovu. Kad es, aplūkojot dzīvniekus, nonācu pie delfīnu mājas, bija dažas minūtes pāri plkst.11, šovs bija sācies un ieeja slēgta. Katrs ceļojumos grib vairāk redzēt, uzzināt, izjust. Tiem, kas nodarbojas ar ekstrēmo tūrismu, droši vien katra epizode paliek atmiņā. Manā relatīvi rāmajā ceļojumā ir divi spilgti mirkļi, ko šobrīd vismīļāk atceros no Barselonas. Otrais būs vēlāk. Tas būs skats no tūristu autobusa vaļējās platformas uz Montžuik kalna nogāzi. Līdz šim neko tik skaistu neesmu redzējusi! Diemžēl tas ir palicis tikai manā atmiņā, nofotografēt to nebija iespējams, jo autobuss šajā posmā nesās tā-ā-ādā ātrumā! Taču zinu, ka būšu Barselonā vēlreiz, Montžuik kalns būs savā vietā, varēšu to skatīt vēl un vēl. Pirmā epizode, kas liek pasmaidīt katrreiz, kad par to iedomājos, notika te un tagad. Tādā pašā veidā notikums neatkārtosies, tas palicis vien fotomirkļos. Klejodama pa zoodārza teritoriju, maldīdamās pa daudzajiem ceļiem, nonācu pie apaļa nožogojuma. Kāds intriģējošs nosaukums šejienes iemītniekiem: Prairie Dogs. Dzīvnieciņi gan tādi mazi augumā, bet amizanti un kustīgi. (Kā vēlāk noskaidroju, latviski tos sauc par pundurmurkšķiem. Tiek raksturoti kā "lojāli un drosmīgi, ja tiks apdraudēti - aizsargāsies!") Šajā mazajā pasaulītē notikumi risinās pa īstam, kā būtu viņu dzimtajā stepē. Nezin no kurienes iežogojumā nolaižas liels putns un sāk cēli pastaigāties. Tāds spodri balts, ar mežģīņainu cekulu. Kas viņam daļas gar tiem sīkaļiem! Te – graudiņš, tur – graudiņš, bet vēl tālāk – vesels trauks ar sagrieztiem augļiem. Toties pašos iemītniekos nelūgtā viesa ierašanās izraisa pamatīgu satraukumu. Acumirklī notiek mobilizācija: pie katras alas ieejas nostājas pa pundurmurkšķim. Skaidri redzams, ka slēpties te neviens nedomā. Visiem strupās astītes kareivīgi paceltas - māja tiks aizstāvēta! Vislielākie pārdzīvojumi zvēriņam, kura alas tuvumā atrodas augļu trauks, jo lielais putns te vien pastaigājas. Toties kādam citam aiz koka slikta redzamība. Viņš te apgriežas, te palecas: nu, kas tur notiek, kas notiek?! Beidzot putns nolemj doties prom, bet Prairie Dogs dzīve atgriežas mierīgās sliedēs. :) Tagad mazliet par tīri praktiskām lietām un iespaidiem. Sabiedriskā transporta biļeti 10 braucieniem nopirku biļešu automātā uz ielas. Tādi stāv ne tikai metro stacijās, bet arī tramvaju pieturās. Tur nebija neviena cilvēka, un es varēju mierīgi izpētīt, kas un kā. Eh, mēģināšu nopirkt! Viss izdevās ļoti labi. Biļete T-10 ir kartīte ar magnētisko joslu, kas jāizlaiž cauri automātam, ieejot metro. Cauri automātam, kas rāda zaļo bultiņu! Ja uz displeja ir sarkans krusts, tad šī eja ir paredzēta tiem, kas nāk no pretējās puses, t.i., ārā no metro. Paskatieties vienreiz, kā to dara vietējie, un viss būs skaidrs. :) Katrreiz, ieejot metro, uz biļetes tiek uzdrukāts, cik braucienu vēl atlicis, bet gadās, ka uzraksti pārklājas. Tāpēc pašam jāskaita līdz, tas nav grūti. Tā kā Barselonā biju tikai trīs pilnas dienas, apskates plānu izstrādāju atbilstoši šim laika periodam, taču tāpat uz vietas nācās nodomus mainīt. Ar Bus Turistic pa diviem lāgiem izbraucu gan zilo, gan sarkano maršrutu. Ļoti labi, ka informāciju par brauciena laikā redzamo var klausīties austiņās. Tiesa, reizēm stāstījums pasteidzas braucienam pa priekšu vai paliek iepakaļ, bet tas nekas. Tomēr var uzzināt interesantas lietas. Piemēram, zināju, ka Barselona lepojas ar pasaulē garāko solu Guell parkā, bet to, ka te esot arī pasaulē garākā iepirkšanās iela (zilajā maršrutā pietura Creu Coberta), uzzināju tikai no audio gida. Jau rakstīju par satriecoši skaisto skatu no autobusa uz Montžuik kalnu, ko redzēju pirmajā dienā. Otrajā gribēju vēlreiz aizbraukt uz kalnu, varbūt arī izkāpt un pastaigāt, taču austiņās atskanēja informācija: "Sakarā ar gadatirgu šodien piebraukšana Montžuik kalnam slēgta, tāpēc mēs dosimies pa alternatīvu maršrutu..." Tā, lūk, uz līdzenas vietas tiek mainīti sākotnējie nodomi. :) Starp citu, tieši ar tūristu autobusu var vistuvāk piebraukt Guell parkam. Ja brauc ar metro, tad labāk līdz stacijai Lesseps. No turienes nokļūsiet pie parka centrālās ieejas. Es braucu līdz stacijai Vallcarca, no kuras var ieiet parkā pa kādu sānu ieeju. Ar piebildi – ja tā ir vaļā. No metro stacijas, sekojot norādēm, eju pa ielu uz Guell parka pusi. Kādi brīnišķīgi balkoni! Jau braucot ar autobusu, par tiem sajūsminājos, tikai, tādā ātrumā braucot, nevar nofotografēt. Ejot pa ielu, varētu, bet kāpēc uz skaistajiem balkoniem žāvējas dažādu krāsu un izmēru apģērbu gabali? Vienā brīdī var izvēlēties: doties uz parku taisni vai pagriezties pa kreisi un nomainīt ielu pret eskalatoru. Nogriežos ieliņā pa kreisi un nespēju vien nobrīnīties: iela iet stāvus kalnā ja ne gluži 45° leņķī, tad tuvu tam. Neskatoties uz to, galvu reibinošā ātrumā brauc motocikli un mašīnas. Kāpt gan grūti. Kad šķiet, ka spēka vairs nav, tieši no ielas sākas eskalators un atkal paceļ kādu gabalu uz augšu. Un tā ik pa brīdim. Esam savākušies krietns gājēju bariņš. Kad nonākam kalnā, sānu ieeja ir slēgta. Toties visapkārt jau citur redzētais skats: rok, ceļ, veļ un pārkārto. No strādniekiem uzzinām ceļu uz galveno ieeju parkā. Tagad ceļš ved lejup un lejup. Kā pēcāk parkā redzu, tur ir izveidoti tādi kā viadukti trīs līmeņos, bet šobrīd atvērts tikai pirmais līmenis. Atceroties ceļa posmu, ko mums nācās iet no kalna lejup, domāju, ka sānu ieeja ved uz augstāko līmeni. Par tālāko īsi, jo tepat ir ļoti labi apraksti par Gaudi celtnēm, es neko jaunu nepateikšu. La Pedrera un Casa Batllo. Gaudi šedevri. Tagad man skaidrs, ka pārāk daudz zināt ir kaitīgi. Vairāku gadu laikā esmu krājusi ceļotāju aprakstus par Barselonu, īpaši šīm divām Gaudi celtnēm, aplūkojusi simtiem fotogrāfiju, noskatījusies vairākas dokumentālās filmas. Rezultātā – man viss patika, bet pārsteiguma nebija. Vienkārši paskatījos, kā dabā izskatās tas, ko biju redzējusi bildēs un video ceļvežos. Patika Gaudi muzejs La Pedrera bēniņos, kur ar interesi pat divas reizes noskatījos filmu par Gaudi projektētajiem krēsliem un durvju rokturiem. Sagrada Familia. Mmm! Skaisti un iespaidīgi! Redzēju gan tikai no ārpuses. Tad, kad Montserratā no kalna augšas lūkojos bezdibenī, teicu sev: nē, nekāda braukšana augšā Sagrada Familia nebūs! Tagad, protams, zinu, ka būs gan! Nākamreiz sākšu ar to, ka palūkošos uz Barselonu no Sagrada Familia torņiem! Man ļoti, ļoti patika La Rambla. Tajā gadījās būt daudz un bieži, jo šķērsielā, burtiski pārdesmit metrus no Ramblas, atradās mana viesnīca. Ramblu vairākas reizes izstaigāju visā garumā, sākot no Placa Catalunya līdz Kolumba piemineklim un Vidusjūrai. Man te patika viss: dzīvās figūras un gleznotāju Rambla ar darbiem spilgtās krāsas un karikatūrām, suvenīru veikaliņi un puķu Rambla, dzīvnieku pārdevēji un slavenais tirgus Mercat de La Boqueria. Padoms: kad ieiesiet tirgū, nepērciet trauciņu ar sagrieztiem augļiem pie pirmā pārdevēja, ko ieraudzīsiet. Paejiet dziļāk tirgū. To pašu preci atradīsiet divreiz lētāk. Tagad par Montserratu. Es ļoti, ļoti gaidīju šo braucienu. Visas iepriekšējās dienas dzīvoju priecīgā satraukumā: parīt, tad jau rīt – es braukšu uz Montserratu! Man viss neizdevās kā iecerēts, bet ļoti gribas, lai jums izdotos. Nevajag pat neko plānot, jo kāds A.Peskovs ir detalizēti aprakstījis, kā apskatīt Montserratu, lai paspētu redzēt maksimāli daudz. Oriģināls te: http://peskov.comtv.ru/barcelona.htm Noteikti izlasiet, ja protat krievu valodu, tur daudz vērtīgu padomu arī Barselonas apskatei. (Patiesības labad teikšu, ka ir cilvēki, kas oponē A Peskovam un apgalvo, ka visu jāapskata citā secībā: http://www.otzyv.ru/article.php?id=791 To es izlasīju tikai pēc atgriešanās mājās, un, jāatzīst, iebildumi ir visai pamatoti. Izlasiet abus rakstus, ja domājat doties uz Montserratu, un izsveriet, kā pareizāk rīkoties.) Tātad turpmāko daļu nosacīti var iedalīt tā: kursīvā tulkojums no krievu valodas jeb KĀ BŪTU JĀDARA, apskatot Montserratu; pārējā daļa – kā gāja man jeb labi apdomājiet, pirms tā darīt!. :) No lasītajiem aprakstiem bija skaidras divas lietas: pirmkārt, var būt problemātiski atrast īsto vietu, kur nopirkt biļetes uz vilcienu; otrkārt, vēlams paspēt uz vilcienu astoņos no rīta. Nospriedu, ka šim pasākumam jāieplāno krietni daudz laika. Ja tūrists jau pusseptiņos no rīta dodas prom no viesnīcas, ko par to domā reģistratūrā? Protams, ka viesis izrakstās no viesnīcas. Tā vietā, lai vienkārši paņemtu atslēgu, spāņu kungs pie reģistratūras galdiņa aiztur mani ar One moment!, sāk kaut ko cītīgi pētīt datorā un drukāt ārā kādas lapas. Es pat sāku šaubīties, vai pati ko neesmu sajaukusi. Varbūt man tiešām jau šodien jāizrakstās? Nē, nē, viss kārtībā, un es varu iet. Lai nokļūtu Montserratā, jābrauc ar kompānijas FGC vilcienu R5 Barcelona – Manresa, kas savu ceļu sāk no stacijas Placa Espanya. (No A.Peskova ieteikumiem.) Atnāciet uz Placa Espanya. FGC stacija, no kuras brauksiet uz Montserratu, atrodas pazemē. Visapkārt šim laukumam ir ļoti daudz izeju no metro un pazemes pāreju, tāpēc atrast jums nepieciešamo ieeju nav tik vienkārši. To var atpazīt pēc FGC logo, kas būs labajā pusē, ja atnāksiet pa Tarragonas ielu. Vārdu sakot, ja nostāties ar seju pret divām kvadrātveida kolonnām, FGC atrodas pa labi. Tā kā es nenācu kājām, bet līdz Placa Espanya atbraucu ar metro, atrast FGC vilcienus izrādījās negaidīti viegli. Jāseko tikai norādēm ar FGC logo (atgādina divas saspraudes) un pāris minūšu laikā esmu vajadzīgajā vietā. Pulkstenis rāda tikai 6:50. (No A.Peskova ieteikumiem.) Biļetes jāpērk automātos, kas atrodas turpat pie izejas uz R5. Citu variantu nav. Tas patiešām nav pasākums cilvēkam ar vājiem nerviem, pat ja jūs zināt spāņu valodu. Ir divas dažādas pieturas: Montserrat-Aeri (no turienes iet trošu vagoniņš) un Monistrol de Montserrat (no turienes ir savdabīgs vilciens El Cremallera). Ļoti rekomendēju pirkt biļeti līdz otrajai stacijai. Un tātad, mums vajag nopirkt: biļeti līdz Monistrol de Montserrat plus biļeti uz El Cremallera. Taču to visu tikai vienā virzienā! Kāpēc tikai vienā? Tāpēc, ka atpakaļ mēs brauksim pa citu ceļu. Kā zināju no aprakstiem, tagad nopirkt biļeti ir vienkāršāk, jo pie automātiem stāv darbinieki, kas palīdz to izdarīt. Taču, tā kā nav tūrisma sezona, informācijas birojs sāks strādāt tikai pulksten 10:00. Desmitos?! Kā lai nopērk biļeti, ja es neko nesaprotu no tiem automātiem? Protams, nekāda izpalīdzīga apkalpojošā personāla arī vēl nav. :( Neatliek nekas cits, kā vien doties pie informācijas stendiem un censties pašai tikt skaidrībā. Un šajā brīdī viss aiziet galīgi šķērsām. Blakus vilcienu kustības sarakstiem izlikts lieliem burtiem nodrukāts paziņojums, ka El Cremallera iziet tehnisko apkopi un patlaban nedarbojas... Ak, nē!... Viss tik labi saplānotais brauciens nojūk, pat nesācies... Nu, bet neko darīt, jāpieņem notiekošais, kāds nu tas ir. Izvēle maza, vienīgais variants – braukt līdz Montserrat-Aeri un tālāk ar trošu vagoniņu. Eju pētīt biļešu automātus. Īstenībā tur viss izrādās ļoti viegli un saprotami. Nospiežot variantu "Montserrata kombinētā" tiek piedāvātas iespējas Montserrat-Aeri plus Aeri de Montserrat vai Monistrol de Montserrat plus El Cremallera, kā arī tikai turp vai turp-atpakaļ. Pamēģinu variantu ar El Cremalleru (varbūt es tomēr ko nepareizi esmu sapratusi, un tā tomēr strādā?), taču beigās parādās paziņojums, ka biļete nav pieejama. Tātad jābrauc līdz Montserrat-Aeri. Pulkstenis ir tikai 7:16, kad sākas mans ceļojums uz Montserratas klosteri. (No A.Peskova ieteikumiem.) Vilciens kursē vienu reizi stundā. Pētiet informācijas tablo un mēģiniet saprast, no kura ceļa atiet R5. Beidzot jūs esat vilcienā. Vilciens ļoti komfortabls, braucēju šajā laikā nav daudz. Jābrauc apmēram stundu. Staciju nosaukumi parādās uz tablo (un tiek nosaukti arī), nepalaidiet garām savējo. Vispirms būs Montserrat-Aeri. Tajā izkāps daži ārzemnieki, kas nezina, kā turp nokļūt, vien ieraudzīja vārdu "Montserrat" stacijas nosaukumā. Nu tad lai arī gaida, kad sāks strādāt trošu vagons un pēc tam spiežas tā kabīnē. Jūs brauciet līdz nākošai stacijai. Izkāpiet stacijā Monistrol de Montserrat. No šis stacijas ceļā dodas El Cremallera. Tās saraksts ir saskaņots ar vilciena pienākšanas laiku, tāpēc gaidīt nenāksies. Izkāpiet no vilciena, ejiet uz priekšu un uz blakus perona ieraudzīsit to pašu kremalleru. Tas ir super mūsdienīgs, neliels, komfortabls vilciens ar vairākiem vagoniem, piemērots braukšanai pa kalnu serpentīnu. Noteikti sēdieties kreisajā pusē! Labajā pusē būs redzams tikai kalns, kurā brauksiet augšā, toties kreisajā pavērsies elpu aizraujoši skati. Tā kā man visi plāni nojukuši, ceturksni pēc plkst.8 kāpju ārā stacijā Montserrat-Aeri un eju uz trošu vagoniņa galapunktu. O, jā, man nebeidz vien "veikties": tas sāks darbu vien plkst.10:10! Lai es nejustos galīgi nelāgi, pirms manis te jau ir kāds pārītis un vēl divas sievietes. Īsinot laiku, apstaigāju tuvējo apkārtni, vēroju kalnus un intensīvo kustību pa ceļu, kas tepat iet garām. Ar nākošo vilcienu atbrauc ļoti daudz cilvēku, arī kāds kungs, kas slēdz vaļā trošu dzelzceļa staciju. Interesanti, ir tikai 8:50. Tūlīt arī atbraukušie tiek aicināti uz vagoniņu. Saprotu, ka tā ir kāda organizēta ekskursija. Taču vagoniņš nav pilns, un kungs sauc iekšā arī citus, kas nepieder pie grupas. Kad mēģinu ieiet kopā ar visiem, mani aptur kategorisks: Senjora, no work! Tik strupi, ka man pat asaras saskrien acīs. Par ko tā?! Es taču redzēju, ka paaicināja gan tās sievietes, kas bija atbraukušas pirms manis, gan to pārīti. Viņi vēl brīnījās, ka viņus sauc. N-jā, šodien nav mana diena... Gaidīšu vien, kad būs "work"... Nesanāk gaidīt tik ilgi, jau trešajā braucienā paņem arī mani. (No A.Peskova ieteikumiem.) Ko skatīties kalnos? Pirmkārt, atrast informācijas biroju, tur pie ieejas tāda kolorīta pastkastīte lauvas galvas veidā. Tur jāuzzina, cikos dziedās zēnu koris (vasarā var būt prom brīvdienās). Parasti tas ir plkst.13:00, bet labāk pārliecināties. Vēl informācijas birojā jūs varat saņemt bezmaksas karti, kur atzīmētas Montserratas kalnu ievērojamākās vietas, kā arī uzziniet, cikos pēcpusdienā brauc prom trošu vagoniņš Aeri. Otrkārt, ejam uz baziliku (augšā pa kāpnēm). Pa ceļam aplūkojam statujas, bareljefus utt. Baznīcas priekšā interesants laukums ar apli vidū. Jums ir iespēja tur nofotografēties, kamēr nav daudz cilvēku. Pa centrālajām durvīm ieejam bazilikā. Izbaudām brīnišķīgo skatu tās iekšpusē, bet neilgi – laiks negaida. Tagad izejam ārā un ieejam pa sānu durvīm, kas atrodas pa labi no galvenās ieejas. Tā ir ieeja pie Monserratas Dievmātes statujas. Ejam uz priekšu, apbrīnojot skaistumu visapkārt. Pa kāpnēm uzkāpjam pie pašas Dievmātes. Pieskarieties melnajai lodei viņas rokā un iedomājieties vēlēšanos. Ejiet tālāk. Esiet uzmanīgi, pa labi būs telpa, kurā vērts ieiet. Izejot ārā, var nopirkt un uzlikt sveci. Ļoti svarīgi, lai jūs paspētu apmeklēt Dievmāti no rīta, jo pēc tam būs pārtraukums uz dažām stundām, bet pēcpusdienā būs cilvēku jūra. Rindā dabūsiet stāvēt diezgan ilgi. Tagad uz funikulieriem. To ir divi. Vienu sauc Santa Cova un tas brauc lejup. Otrs ir Santa Joan un ved uz augšu. Biļetes jāpērk uzreiz uz abiem, jo tā ir lētāk. Vispirms mēs brauksim augšup. Tur būs divi ceļi: viens pa labi, otrs pa kreisi. (Vēl viens ir pa labi tūlīt aiz funikuliera būdas, tas nav īstais.) Droši ejiet pa labi. Tur ir pieklājīgs pacēlums, bet tas ir veselīgi. Ja ļoti paveiksies, var ieraudzīt kalnu kazas. Pacilātā garastāvoklī aizejiet līdz vecai baznīciņai, pa ceļam izbaudīdami dabasskatus. Pārdesmit metrus pa kreisi no tās ir kaut kas līdzīgs klintij. Jums obligāti te jāapsēžas un jāatvelk elpu. Visa ieleja redzama kā uz delnas. Labāku vietu piknikam neatrast. Tikai uzmanieties, nenokrītiet no klints! Un pareizi aprēķiniet laiku, lai nenokavētu atgriezties uz zēnu kora uzstāšanos. Tā, tagad atgriežamies pie funikuliera. Bet kā tad ceļš, kas ved pa kreisi? Iet turp vai neiet, tas lai paliek katra paša ziņā. Tas ved pie liela krusta, kas atrodas uz vienas no klintīm, taču ceļš turp ir visai tāls un nogurdinošs. Jebkurā gadījumā, šo krustu mēs vēl redzēsim, pie tam diezgan tuvu. Tātad, aizbraucam atkal lejā pie klostera. No kurienes te tik daudz cilvēku? No rīta tikpat kā neviena nebija! Lai noklausītos zēnu kora dziedāšanu, jāierodas laicīgi, jo 15 min. pirms sākuma nebūs nevienas brīvas sēdvietas. Mēs vēl neesam apguvuši funikulieri, kas brauc uz leju. Īss nobrauciens, un jūs jau esat ceļā uz svēto alu. Aprēķiniet savus spēkus. Ceļš ir tikai apmēram vienu km garš, taču tas iet augšup – lejup, tāpēc ir diezgan nogurdinošs. Jaukāku šo maršrutu padara gar malām novietotie bareljefi un skulptūru grupas, kas attēlo reliģiskas ainas. Ceļš noved pie nelielas baznīcas, kas uzceltas svētās alas vietā, kurā reiz tika atrasta Dievmātes statuja. Visādā ziņā ir vērts turp aiziet. Tagad atgriezieties pie funikuliera un brauciet atpakaļ. Lūk, pienācis laiks beigt ekskursiju. Jau atpakaļceļā no svētās alas redzēsiet, kur savu ceļu sāk trošu vagoniņš Aeri. Nopērciet biļeti nobraucienam ar vagoniņu plus braucienam uz Barselonu. Laižoties ar to pāri aizai, paskatieties pa labi. Tur redzēsiet gan baznīcu, pie kuras nesen bijāt, gan augstāk krustu, līdz kuram varbūt neaizgājāt. Vagoniņš nogādās jūs stacijā Montserrata-Aeri, tad, izejot cauri nelielam tunelim, nonāksiet uz vilcienu platformas. No turienes – ceļš uz Barselonu. Ir taču skaidri uzrakstīts: vispirms jāaiziet pie Dievmātes statujas, ja negribi pēc tam stāvēt rindā. Ko darīju es? Devos staigāt pa klostera apkārtni! Funikulieri vēl nestrādā. Pārāk agrs. Tur piemineklis abatam Olibam, tam blakus čalo strauts. Tur kādas kāpnes, kas ved kalnos. Dodos pa tām uz priekšu. Sākums mānīgi viegls, bet pēc kāda laika kļūst grūtāk un grūtāk. Neskaitāmi pakāpieni mijas ar gariem gludiem vai akmeņainiem ceļa posmiem. Pa trim lāgiem uznāk mazdūšības lēkmes: viss, iešu atpakaļ! Mugura slapja, rokas trīc, sirds lec pa muti ārā. Tādos brīžos apsēžos uz pakāpiena un saku sev: ja kāds ir izdarījis šo titānisko darbu un izcirtis ceļu kalnos, tad kādam citam to ir jānoiet! Ceļos un eju tālāk. Kādā brīdi beidzas margas (nosmīnu: tas ar domu, kā tālāk tāpat neviens neies?), tagad jāturas tikai pie klints. No augšas noripo akmens. Tas optimismu nevairo. Palūkojos augšup un saku sev: skaties, nepaies ne divas stundas, kā tu būsi kalna galā! Nezinu, cik ilgi esmu gājusi (pēc tam mājās rēķināju laiku un secināju, ka augšup esmu kāpusi apm.1 stundu un 40 min.), līdz beidzot esmu laukumā ar ceļastabu, uz kura uzraksts vēsta: Placa de Santa Anna. Alt.:895m. Var iet tālāk uz Sant Jeroni. Nē, paldies, es labāk lejup. Galva reibst, paskatoties uz leju. Uzmanīgi, pamazām un apdomīgi. Tā, kamēr atkal sasniegtas kāpnes ar margām. O, tālāk jau var nospriņģot! Kad esmu pavisam netālu no ceļa sākuma, satieku cilvēkus, kas tikai sāk ceļu augšup. Interesanti, cik augstu viņi uzkāps? Kad jau biju mājās, vēlreiz pārlasīju visu savākto informāciju par Montserratu un kādā aprakstā atpazinu pašas noieto ceļu, es gan ātrāk griezos atpakaļ. Autorei aprakstīt izdevies ļoti emocionāli, bet melots nav, es varu apstiprināt ik vārdu. Kalns mūs pievelk kā magnēts. Kaut kur te ir funikulieris – ātrāk būtu ar to. Un ja nu pamēģinātu pa taciņu, kas sākas aiz pieminekļa abatam Olibam? Tur taču kāpnes ar margām! Manuprāt, iet pat ļoti ērti. Pēc 200 metriem augšup pa n-tajiem pakāpieniem sāk uzmākties šaubas par lēmuma pareizību. Pēc vēl 300-400 pakāpieniem entuziasms ir zudis pavisam, ceļgali čīkst un kategoriski atsakās iet tālāk. Pretī satiekam cilvēkus, bet tie kāpj lejup, bet mēs nezin kāpēc – augšup... Margas arī beidzas, jau eju gandrīz četrrāpus un ik pa laikam iegaudojos, lai mani tepat pamet. Nezinu, vai mani dzird vīrs, kurš iet aizmugurē. Viņam traucē mugursoma. Mani mierina doma, ka kaut kur tur, augšā, ir tas nelaimīgais funikulieris, ar kuru ātri nobrauksim lejup. Vēl 200 metri uz augšu, bet pakāpienu daudz vairāk kā 200. (...) Nonākam uz plato un dodamies pa kreisi, jo tur pēc aprēķiniem vajadzētu būt funikulierim. Ceļš kļūst arvien nolaistāks, vietām pat parādās nogruvumi. Sākam nojaust ko nelāgu. Vēl 10 minūtes gandrīz skriešus, mēs uzrāpjamies uz kādas pārkares un pēkšņi redzam Montserratas klosteri tālu lejā... kalna PRETĒJĀ pusē...Tūlīt atceramies gida stāstīto, ka klaiņot pa kalniem var ļoti ilgi – 15 km pa perimetru pašā virsotnē, un apmaldīties ir pilnīgi reāli... (Viss teksts te: http://www.komarovskiy.net/forum/viewtopic.php?t=10934) Tas tā, atkāpei. :) Kad biju atkal klostera teritorijā, nebija nekādas vēlēšanas kaut kur braukt ar funikulieriem. Bez tam, lai kā raudzījos, redzēju kursējam tikai funikulieri uz leju. Arī cilvēki staigāja tikai pa apakšējām takām. Izstaigāju bazilikas teritoriju. Ļoti skaisti un interesanti. Pie durvīm, kas ved uz Dievmātes statuju, jau labu laiku atvēršanu gaidīja kāds vīrietis. Skatoties, ka turp dodas vesela tūristu grupa un tūlīt izveidosies rinda, pasteidzos nostāties kā otrā. Vīrietis, kas rindā pirmais, izrādās spānis, bet vairākas runātīgas dāmas aiz manis ir francūzietes. Kā viņi sarunājās savā starpā! Katrs savā valodā, bet viens otru saprata! Vīrietim drīz vien pievienojās viņa sieva, un mēs visi tuvumā esošie uzzinājām, ka viņi ieradušies lūgt Dievmātei bērniņu. Kad pabūts pie Montserratas Dievmātes, laiks aplūkot baziliku no iekšpuses un gaidīt zēnu kora uzstāšanos. Tas bija ļoti skaists un saviļņojošs priekšnesums. Pilnīgi neticami, ka tik skaisti var dziedāt! Tik daudz iespaidu vienā dienā! Tāds, lūk, bija mans Montserratas apmeklējums. Galu galā, visai tāls no plānotā, bet arī labs. :) Klāt arī pēdējās dienas rīts, kad jābrauc uz lidostu. Atpakaļ lidoju no Barselonas lidostas ar AirBaltic. Uz lidostu braucu ar RENFE vilcienu no stacijas Sants Estacion. No metro atrast vajadzīgo staciju ir ļoti vienkārši, sekojot norādēm ar lidmašīnas attēlu. Taču, kad beidzot nonāc stacijā, norādes uz lidostu pazūd pilnīgi un galīgi! Ne tikai es, redzēju, ka citi apjukuši lūkojās apkārt. Tad pienāk klāt kāds no apkalpojošā personāla un parāda īsto ceļu. Vēl viens brīdinājums. Gan no metro līdz stacijai, gan pēcāk no stacijas līdz lidostai jānostaigā ļoti lieli attālumi! Ja soma ir smaga un nav uz ritenīšiem, tas var izvērsties par asarainu pasākumu. AirBaltic lido no A termināla, bet reģistrācija bija B terminālā, pie pavisam citiem galdiņiem, nekā bija norādīts uz tablo. Izlidošanas zonā ļoti daudz veikalu un kafejnīcu. Jau tagad zinu, ka vēlreiz došos uz Barselonu. Varbūt jau šogad, varbūt nākošgad. Septembrī – oktobrī, kad tūristu plūsma pierimusi, bet visi objekti vēl darbojas. Un obligāti noskatīšos Maģisko strūklaku priekšnesumu! :) Neiznāca uzrakstīt īsi un kodolīgi. Tomēr kādi – nekādi padomi varbūt jums palīdzēs, plānojot ceļojumu. Ņemiet par labu.

Barselona un Montserrata

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem