Sajūt fragments no pastaigas "Santiago no mājām"
|
Martins Kalnberzins
|
Apreibuši no emocijām, sēdējam augstā kraujā Atlantijas okeāna krastā Portugālē un lūkojāmies kā varenie viļņi šķeļas pret klintīm. Šis bija ceļojuma kulminācijas brīdis īsi pirms tā beigām. Bija atlicis nosoļot vien nedaudz vairāk kā 60 km līdz Lisabonai, un mūsu astoņus mēnešus ilgais ceļojums būs beidzies. Pieveikuši kājām vairāk kā 5000 km un škērsojuši septiņu valstu robežas, mēs bijām piepildījuši sen lolotu un kā mums iepriekš šķita - nerealizējamu sapni. Atnākt uz otru Eiropas malu ar kājām no Latvijas, ļaujoties dabīgam dzīves ritmam, saules lēktam un saules rietam, vējam, lietum, sniegam, salam, karstumam un nogurumam.
Šis bija vakars, kad ceļojums bija jau pavisam tuvu izskaņai. Vakars, kad viss ceļā pieredzētais kā spēcīgs elektrības lādiņš skrēja cauri prātiem, radot gandrīz tādu kā sāpju un smeldzes pilnu laimes sajūtu. Vakars, kad visas ceļā pieredzētās grūtības un ķibeles, gluži kā sen pazīstami un labi draugi, bija kļuvušas mīļas un tuvas. Vakars, kad beidzas mūsu abu, līdz šim vispiepildītāko mēnešu, dzīves posms. Vakars, kad vēl joprojām neskaidrie nākotnes plāni, lai kādi tie arī būtu, šķiet viegli realizējami, un nekas, nekad vairs nevarēs apturēt mūs no tālākajām iecerēm un sapņiem.
Ar pamatīgu vēzienu Zaiga iemeta no zemes paceltu akmeni vakara saules staru mirgojošajos viļņos un nosauca to par “bailēm”. Aiz tā sekoja akmens ”nepacietība”, “neuzņēmība”, “vāveres ritenis”. Pēc brīža jau abi neprātīgā ātrumā metām akmeņus okeānā, atbrīvojoties no visa tā, kas mums dzīvē nav vajadzīgs, un ko nekad vairs negribam redzēt, sajust vai nodarīt citiem. Mēs uzvedāmies kā traki, bet tajā brīdi tas šķita tik dabīgi un pašaprotami, ka nešpetnā bļaustīšanas un akmeņu lavīna beidzās vien tad, kad bezspēkā nokritām gar zemi.
“Atceries Nīderlandes trako tiltu?” “Jā, bet trako negaisu Baltā kalna skrējiena laikā Francijā?” “Šausmas, nekad nevarēju iedomāties, ka brieži var tik skaļi aurot, un pie tam Vācijā.” “Labi, ka tomēr tava kāja izveseļojās Bretaņā.” “Nu, bet tas nepanesamais karstums Spānijā!” “Labi, ka saņēmāmies un tomēr nonācām Portugālē!”
Saule sāka pazust aiz horizonta, iekrāsojot debesis Zaigas mīļākajās - blāvi rozā un violetajās krāsās. Klusēdami vērojām šo dabas skatu balvu, katrs savās domās vēlreiz pārcilājām piedzīvoto un atvadījāmies no sava ilgā ceļa biedra - okeāna. Uzvilkuši siltākas jakas un sagatavojuši lukturus nakts pārgājienam, mēs uzmetām plecos somas un devāmies pa klinšu ieleju labirintiem iekšā sauszemē. Nākamās dienas vakarā jau bija jāsasniedz Lisabona un pavisam drīz, jau pēc trim dienām, mēs satikām savus mīļos mājiniekus un draugus.
Sapnis. Piepildīts sapnis. Nosapņots sapnis. Pamostoties naktī, visi šie trīs sapņi ir apvienojušies vienā. Sev par milzīgu pārsteigumu, es sapņoju par ceļu. Nevis nereālus notikumus, nevis neizprotamas situācijas vai neesošas pasaules, bet, mūsu pašu pieveikto un piedzīvoto ceļu. Šķiet, šī sapņu degvielas tvertne pietiks ilgam laikam, jo atkal un atkal es naktī atgriežos aizaugušās taciņās meža biezokņos, vientulīgās pludmalēs, klinšu aizās un pārejās, kalnu virsotnēs, bezgalīgos laukos un neskaitāmajās pilsētās un ciematiņos, kas bijuši mūsu ceļā. Šajā gadā piedzīvotais viennozīmīgi pavadīs mani visu atlikušo mūžu. No šī ceļa es atkal un atkal varēšu smelties iedvesmu, spēku un laimes malciņu katru reizi, kad tas būs nepieciešams.
Novēlu, lai katram būtu savs sapnis, iespēja to izsapņot un piedzīvot – noliekot to tanī krātuvē, kas padara tevi stiprāku, labāku, gudrāku un galu galā - arī laimīgāku.