Pērnava gadu mijā

Ceļasoma 13.01.2016 7 min lasīšanai 11 foto

Precīzs Pērnavas dibināšanas gads nav zināms. Tiek lēsts, ka pirmā apmetne Pērnavas upes grīvā parādījās ap 1220-to gadu neilgi pēc igauņu zemju pakļaušanas no krustnešu puses. Domājams, ka nedaudz agrāk upes labajā krastā būvēties iesāka Ēzeles (Sāmsalas) bīskaps, bet brīdi vēlāk pretējā (kreisajā) krastā savu pili sāka būvēt vācu krustneši. Tā radās vecā un jaunā Pērnava. Tad 1265. gadā sirodami atnāca lietuvieši un abos upes krastos uzcelto nopostīja. Bīskaps “apvainojās” un pārcēlās uz Hāpsalu, kur viņa pils drupas redzamas vēl šodien, bet krusta karotāji savu pili atjaunoja. Ap atjaunoto pili strauji izauga pilsēta, kura kļuva par Hanzas savienības locekli. Līdz mūsu dienām no ordeņa pili ieskaujošajām aizsardzības būvēm ir saglabājies tikai Sarkanais tornis. Nākamajos gadsimtos kā pilsētas saimnieki viens otru nomainīja krievi, poļi un zviedri. Par zviedru īpašumu tā kļuva 1617-jā gadā. Pēc pilsētas iegūšanas zviedri nopietni pievērsās tās nostiprināšanai – nojauca vecās aizsargsienas, to vietā uzbūvēja modernus zemes vaļņus un 7 bastionus, kurus ieskāva aizsarggrāvji. Bastioniem tika doti planētu nosaukumi. Jāsaka, ka arī pēdējie nav saglabājušies līdz mūsu dienām, tikai dažviet to aprises var nojaust pilsētas apbūvē. 1710-jā gadā pilsētā sākas krievu laiki, jo tā nonāk Krievijas impērijas sastāvā. Zviedri to atdod gandrīz bez kaujas, jo gandrīz viss zviedru garnizons ir miris no mēra. Krievijas laikā XIX gadsimtā tā kļūst par kūrortu. Tieši Pērnavā 1918. gadā tiek proklamēta neatkarīgā Igaunijas Republika. Pašlaik pilsēta tiek uzskatīta par Igaunijas vasaras galvaspilsētu un ir populārs atpūtnieku un SPA viesnīcu kārotāju galamērķis.

Par vecāko ēku pilsētā tiek uzskatīta kādreizējā Nespējnieku patversme (1658), kurā pašlaik atrodas restorāns Seegi Maja un viesnīca St.Peterburg. Šī vecā ēkā ir būvēta uz vēl vecākas ēkas pamatiem – Svētā gara baznīcas Nespējnieku patversmes pamatiem. Šie pamati ielikti laika posmā no 1250. līdz 1350. gadam. Tieši pateicoties šai patversmei, iela, uz kuras tā atrodas, ieguvusi Hospidali ielas nosaukumu. Šajā viesnīcā mēs arī apmetīsimies, lai sagaidītu Jauno 2016.gadu. Par viesnīcu šī ēka iekārtota pavisam nesen. Ēkas saimnieks ir turīgs igaunis, kurš interjerā mēģinājis ieturēt 17-tā gadsimta Krievijas stilu. Jāatzīst, ka stils ne visur ir ieturēts līdz galam. Bet viesnīca ir jauka, lai gan ar paplānām un skaņu īpaši neaizturošām starpsienām, arī TV kanālu piedāvājums ir trūcīgs – tikai divi igauņu kanāli. Toties tās galvenais pluss ir atrašanās vieta - pašā vecpilsētas centrā. Tepat netālu ir gan Sarkanais tornis, gan Rātsnams, gan Elizabetes baznīca, gan tirdzniecības centrs Portartur.

Sarkanais tornis (Punane torn) - ieraugot torni uzreiz rodas jautājums – kāpēc sarkanais, ja tornis ir balts? Lieta tāda, ka sākumā tas tiešām bija sarkans, jo ir būvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Torņa celtniecības sākums meklējams XV gadsimta sākumā, kad tas bija Ordeņa pils vai tā aizsargsienu sastāvdaļa. Kad XVII gadsimta sākumā zviedri nojauca vecās pilsētas aizsargsienas, tornis nokļuva apdzīvotā kvartāla iekšienē un ilgi tika izmantots kā cietums. Katrā ziņā tā ir pilsētas vecākā aizsardzības būve, kura pēc 1970-jā gadā notikušās rekonstrukcijas, ieguva savu pašreizējo izskatu. Kad biju te pēdējo reizi, tornī vēl darbojās neliela kafejnīca un suvenīru pārdotuve, bet pašlaik pieeja tam ir liegta, jo metāla vārti, to ieskaujošajā žogā, ir noslēgti. Tornis ir tā apbūvēts ar šobrīd pamestām koka mājām, ka ejot pa ielu, tam ir viegli paiet garām.

Tālāk var izvēlēties doties dažādos virzienos, jo mēs esam vecpilsētā pa vidu. Izvēlamies doties uz pašreizējās viesnīcas Hotel Pärnu pusi. Hotel Pärnu ir padomju laika būve, kas uzcelta vietā, kur līdz karam atradās igauņiem tik nozīmīgais teātris “Endla”. Šeit 1918. gada 23. februārī tika proklamēta Igaunijas Republika. Teātra ēka smagi cieta 1944. gadā, kad padomju lidmašīnas veica uzlidojumus Pērnavai. Vislielākie postījumi tika nodarīti tieši vecpilsētai. Pēc kara padomju vara nolēma šo igauņu tautai simbolisko ēku neatjaunot. 1961. gadā tika uzspridzināti vēl pāri palikušie mājas fragmenti, vieta attīrīta, bet tās vietā uzcelta viesnīca Pärnu. Mūsdienu teātra “Endla” ēka ir būvēta pilnīgi citā vietā 1967. gadā. Netālu no viesnīcas Pärnu, skvērā atrodas pirmā teātra “Endla” piemiņai veltīts monuments.

Tepat atrodas arī Pērnavas autoosta, kurai gandrīz blakus ir novietots smuks bānītis – piemiņas monuments kādreizējam Pērnavas šaursliežu dzelzceļam.

Tālāk mūsu ceļš ved pa Kuninga ielu uz Elizabetes baznīcas pusi. Elizabetes baznīca – nosaukta par godu nevis kādai svētajai, bet gan Krievijas ķeizarienei Elizabetei Petrovnai, kura finansēja minētās baznīcas celtniecību. Šobrīd, 31. decembra vakarā tur notiek dievkalpojums, apmeklētāju nav daudz, bet pilnīgi pietiekoši īpašas atmosfēras radīšanai. Ārā sals kniebj vaigos, tāpēc uzturēties baznīcā ir patīkami. Interjers pilnībā veidots no koka, arī grīda ir izgatavota no koka dēļiem. Te atrodas arī divas ērģeles. un baznīcā bieži notiek to koncerti, par kuriem ir dzirdētas atzinīgas atsauksmes no daudziem apmeklētājiem.

Iznākot no baznīcas un nogriežoties pa kreisi, pēc ~ 200 metriem mēs nonākam nelielā parciņā, kura centrā ir piemineklis igauņu dzejniecei Lidijai Koidulai. Viņa bija precējusies ar latvieti - kara ārstu. Dzejnieces saistība ar Pērnavu izpaužas darbībā laikrakstā «Perno postimees», kuru izdeva viņas tēvs un kur viņa rediģēja dažādus daiļdarbus pirms publicēšanas presē, kā arī nodarbojās ar rakstu tulkošanu. Lidija Koidula ir attēlota uz igauņu bijušās 100 kronu banknotes, kā arī viņas dzejolis "Mu Isamaa on minu arm", kuram tika komponēta mūzika, kļuva par Igaunijas neoficiālo himnu, kuru joprojām atskaņo Dziesmusvētkos.

Atgriežamies atpakaļ uz Kuninga ielu pa kuru nācām uz Elizabetes baznīcu. Ielas galā labi saskatāms viens no Pērnavas simboliem – Tallinas vārti. Tallinas vārti (arī Karaļa vārti) ir kā liecība no zviedru celtajiem XVII pilsētas nocietinājumiem. Aizsalušais dīķis vārtu priekšā ir izveidots bijušā aizsarggrāvja vietā, bet kreisajā pusē esošais pakalns - kādreizējā Merkūrija bastiona daļa.

Atgriežoties vecpilsētā, jāiet garām mūsdienu Endlas teātrim, kuram blakus slejas pareizticīgo Svētās Katrīnas baznīca. Baznīca celta baroka stilā pēc Katrīnas II pavēles no 1764. līdz 1768. gadam. Ēkas celtniecība bija tiešā imperatores kontrolē. Atšķirībā no askētiskās Elizabetes baznīcas šī ir ļoti krāšņa un tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajiem sakrālā baroka pieminekļiem Igaunijā. Baznīca ir krievu pareizticīgo draudzes rīcībā.

Tepat netālu atrodas arī Pērnavas Rātsnams. Rātsnams – celts 1797-jā gadā klasicisma stilā kā tirgotāja Hardera nams. Ēku par rātsnamu sāka izmantot tikai no 1839. gada. Vecā viduslaiku rātsnama ēka atradās citā vietā un pēc pārcelšanās tika nojaukta. Piebūve ir tapusi vēlāk (1911). Kad 1804. gadā Pērnavā viesojās krievu cars Aleksandrs I, viņš apmetās šajā ēkā. Pašlaik bijušajā rātsnamā darbojas pilsētas Informācijas centrs.

Otrā pusē skvēram ir vēl viens piemineklis Johanam Voldemāram Jansenam - igauņu dzejniekam, žurnālistam un vienam no igauņu nacionālās atmodas kustības līderiem. Viņš ir iepriekš minētās igauņu dzejnieces Lidijas Koidulas tēvs, pirmo igauņu Dziesmusvētku iniciators, igauņu pašreizējās himnas vārdu autors, kā arī cilvēks, kam pateicoties, igauņi sevi dēvē par eesti, nevis kā līdz 19-jam gadsimtam par maarahvas.

Dienas laikā var ieteikt iegriezties un paēst Nikolai Lehtla kohvik (Nikolai iela 7). Vieta nav izcila interjera ziņā, bet paēst var labi un ēdieni ir garšīgi. Soļanka vai Laša zupa ar garnelēm izmaksās 2,50 EUR, Cara pankūkas ar brūkleņu ievārījumu un skābo krējumu 3,00 EUR.

Ja ir sakārojies izbaudīt Pērnavas nakts dzīvi, bet ne tādu kādu piedāvā visas lielpilsētas, bet ar mājas tusiņa piegaršu, tad ir jādodas uz Veerev Õlu. Veerev Õlu (Uus ielā 3)- Pr-Se 11:00-1:00, Sv 13:00-1:00 alus krogs ar masīviem koka galdiem. Dziesmas, dejas, dzīvā mūzika. Vietu gan ir pamaz, tikai daži koka galdi. Muzikanti visticamāk spēlē savam un apmeklētāju priekam, jo krodziņā ietilpstošo apmeklētāju skaits nu nekādi nevar nosegt muzikantu honorāru. Tiem, kas sevi pieskaita “smalkajai” publikai, te noteikti nav ko meklēt, bet tiem, kas lūkojas pēc kaut kā vienkārša un tai pašā laikā nacionāla, te būs īstā vieta. Alus izvēle nav pārāk plaša – divi izlejamie ali, pārējie no pudelēm. Pie kopgalda viegli raisās sarunas ar pretī vai blakus sēdētājiem. Bez alus iesaku nobaudīt “Zviedru pankūku” – plānā pankūka ar ieceptu šķinķi un brūkleņu ievārījumu pa virsu, maksā 3,00 EUR.

Jaunais gads tiek sagaidīts ar šampanieša pudeli rokās, vērojot kā dažādās pilsētas malās, tiek šautas svētku raķetes. Vislielākā šaušana notiek skvēros un Pērnavas upes krastmalā. Bet mums jādodas uz grupas Apelsiin baļļuku savā viesnīcā.

Nākamajā dienā dodamies pāri Pikk ielai uz tirdzniecības centru Portartur. To apmeklē daudzi tādi paši Jaunā gada sagaidītāji Pērnavā kā mēs. Aiz tirdzniecības centra plūst ledū skautā Pērnavas upe, krastmalas promenāde glabā daudzu Jaunā gada sagaidītāju izšauto raķešu pēdas. No krastmalas labi saskatāma jaunā Pērnavas koncertzāle un netālu no tās uzstādītais piemineklis juvelierim Gustavam Faberžē, tā paša slavenā Petra Karla Faberžē tēvam, kurš radījis visā pasaulē pazīstamās Faberžē olas. Piemineklis šeit novietots sakarā ar slavenā juveliera 200 gadu jubileju. Gustavs Faberžē ir dzimis Pērnavā, kaut arī dzimtas uzvārds liecina par franču saknēm. Piemineklis ir dāvana no mūslaiku juveliera Aleksandra Tenzo, kam ir igauņu izcelsme, bet viņš pats dzīvo Sanktpēterburgā.

Dodoties mājup piebraucam pie slavenās Kūrmājas, kura tagad atrodas vienā kompleksā ar nesen celto Hedon Spaa, apmeklējam pieminekli Igaunijas kronai un nu jau esam uz šosejas, kas ved Rīgas virzienā. Izbraukuši no Pērnavas, pēc dažiem kilometriem nogriežamies, sekodami norādei uz Lotes zemi jeb Lottemaa. Nonākam pie liela stāvlaukuma, kura malā ir biļešu kase un pietura bānītim, kurš apmeklētājus nogādā ~ 1 km tālāk uz ieeju Lotes zemē. Tā kā mēs neesam šī bānīša mērķauditorija, braucam vien tālāk un ceļa galā nokļūstam aizsalušā Pērnavas līča krastā. Atstājuši savu transportu šeit, aizejam apskatīties, kā izskatās ieeja Lotes zemē. Ik pa brīdim piebrauc bānītis, atvezdams jaunu bērnu ar vecākiem porciju, bet tie te ilgi neuzturas un neskatoties uz - 18° raiti dodas iekšā Lotes zemē. Ļoti daudz šokolādes sieriņa “Kārums” reklāmas, no kā var spriest, kurš ir šī pasākuma nozīmīgs sponsors. Te ar bērniem noteikti ir jābrauc vasarā, jo šobrīd laikapstākļi nav tie piemērotākie un daudzas atrakcijas nestrādā.

Vēl ir palikusi viena vieta, kur jau sen ir bijusi vēlēšanās piebraukt – Igaunijas pirmskara prezidenta Konstantīna Petsa dzimtās mājas. Tās atrodas virzienā no Pērnavas uz Rīgu Tahkurannas pagastā. Pareizāk ir jāsaka, ka tur kādreiz bija viņa dzimtās mājas, jo padomju laikā tās tika nopostītas un pašlaik māju vietu iezīmē piemineklis, kam blakus plīvo Igaunijas karogs. Prezidenta liktenis ir līdzīgs K.Ulmaņa liktenim – izvešana uz Ufu Krievijā, ieslodzījums Kazaņas cietuma psihiatriskajā slimnīcā. Turpat Krievijā 1956. gadā viņš arī beidz savas šīs pasaules gaitas.

Tālāk ceļš uz Rīgu.

Ceļosim kopā, Tava ceļasoma