Elvitas Rukas Mongolijas un Kirgizstānas ceļojuma dienasgrāmata. Kirgizstāna 2. diena
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
13.09.2015.
‘’Nirstam saulē’’ – tāds ir gan Kirgizstānas pirmā vakara, gan pirmā rīta vadmotīvs. Fiziskā nozīmē tā ir pelde Isikula ezerā, kas mums pasniegts kā uz paplātes. Esam tikuši tieši tik smalkā kūrortā, kāds iespējams tikai bijušajā PSRS teritorijā – ārēji viss ļoti, ļoti ‘’pa kruto’’, bet kāds būtisks racionāls sīkums vai apkalpošanas nianse noteikti atmetīs atpakaļ padomju laikos. Man šīs amizantās detaļas patīk, bet perfekcionistus varētu mulsināt. Taču ne jau revīzijā esam braukuši, tāpēc tūlīt pēc ierašanās un vakariņām uzcērtamies baltajos frotē halātos, metam dvieļus pār plecu un caur reibinošām rožu audzēm dodamies peldēt. Kūrorta pludmale ir ierobežota, tāpēc ideāli tīra. Te ir viss, ko vajag komfortablai peldei, taču ieilgušo vakariņu dēļ saule ūdenī atstājusi vien savus beidzamos starus – kā izklātu grīdas celiņu…
Vakariņas ir pagājušas ar sen neredzētās Krievijas televīzijas šarmu fonā. Viens no glaunā, tukšā restorāna galvenajiem rotājumiem ir milzīgs televīzijas ekrāns pie sienas, kur ļoti skaļi krievu pilsoņi aktīvi šķetina savu atvašu nevainības zaudēšanas apstākļus. Visai grupai sajūk pat pašu pasūtītie ēdieni - tik negaidīti lipīga un agresīva izrādās atgriešanās postpadomju informācijas telpā. Kādu brīdi ļaujamies ekrāna spiedienam, līdz izplūstam smieklos. Mūsu vīrieši neiztur un lūdz personālam izslēgt televizoru. Apkalpotājiem tas ir gluži kā pliķis sejā, tādēļ tiek noslēgta tikai skaņa, un pusaudžu seksa satrakotie vecāki nu ārdās kā pantonīmā… Jā, krievu valoda un nekur nezudusī padomju mentalitāte mūs joprojām turpina vienot pat ar tik atšķirīgu zemi kā Kirgizstāna. Tie paši pagātnes rēgi, tie paši tagadnes šovi… Tam nav nekāda sakara ar simpātijām vai antipātijām pret bijušo režīmu, bet sajūta ‘’kā pie savējiem’’ tomēr uzvējo – esam taču vienas dzimtenes bērni.
Tikmēr saulei un Isikulam ir savs režīms. Ja vakara pelde gluži saulrietā neizdevās, tad jāceļas un jāķer saullēkts! Labi, ka Vita ir disciplīnas karaliene un dodas peldēt pirms visiem. Kad sekoju viņai, tad pārņem reibinošs prieks par savu saņemšanos. Ir uzsvīdusi pirmā gaisma, cilvēka neviena, peldam divatā un, protams, bez liekām važām ap miesu. Saule tikai grasās izlīst virs apvāršņa, ūdens ir pavēss, bet burvīgi spirdzinošs, rožu smarža vējo pat virs ūdens, vilnīši atgādina jūru, bet gar apvārsni zaigo kalni… Šis rīts un pelde pieder tikai mums, tā ir labsajūtas un debesu enerģijas pote, kas uzmundrina ik šūnu. Jā, ja dzīve dod, tad ar prieku jāņem it viss! Pēc agrās celšanās atliek vien jūsmīgi smaržot ik rožu krūmu un puķu dobi, jo brokastis tik agri nedod. Arī kafiju izdodas sarunāt tikai ar miličiem sargu būdā, kas kā papildus dāvanu rīta laiskumam izsniedz vēl cigareti, kaut es pat nejautāju… Varbūt viņiem patīk, ka esmu uzvilkusi kleitu un augstpapēžu kurpes, nevis ceļotāju uniseksu?
Tā nu ar miliču cienastu caur rožu krūmiem stūrēju uz lapeni Isikula krastā. Papēži draud iesprūst starp flīzēm, kleita šaura, solīši sīki, rīta vējš pūš acīs plāno plecu lakatu, kafija krūzītē viļņojas līdz ar malām, saulesbrilles sargā no spožās rīta saules, rozes reibinoši smaržo… Skatos zem kājām, bet pēkšņi apstājos ar deja vu sajūtu – viss, jā, atceros, tas jau ir bijis! Bet kas? Stāvu un nekustos, lai izsekotu uzplaiksnījušās sajūtas ķēdīti. Paceļu acis – lepnās kūrorta kotedžas noteikti nav redzētas. Ai, starp tām ieslēpta grezna jurta, tik neiederīga un iederīga vienlaikus - jā, līdzīgas ir apmeklētas, žilbinošie raksti apjūsmoti, bet tas nav tas… Rīts kūrortā, kad nav neviena cilvēka? Nesteidzība? Rīta laiskums? Sajūta, ka nav nedz nastu, nedz rūpju… Prieks par jaunu dienu? Jā, tas jau ir tuvāk! Silts, vēl siltāks… Eju ar kafijas krūzīti, tā viļņojas līdz ar malām, āda smaržo pēc Isikula, pelde vēl strāvo pa miesu, bet dvēsele ir mierā ar visu un bezrūpīgi lido… Jā, tas jau ir bijis, un tieši šeit – Čulponatā, Isikula slavenākajā kūrortpilsētā! Mans deja vu ir pamatots! Tikai situācija cita… Šobrīd esam ekskluzīvi viesi lepnā kūrortā, kur vietas pietiek visiem - grozu galvu uz visām pusēm, bet neredzu un nedzirdu nevienu cilvēku. Aristokrātiska vienatne! Esmu izpeldējusies un sapucējusies, eju uz lapeni kā dāma ar kafijas tasīti rokā, bet pacilājums un smaržu sajaukums ir tieši kā pirms desmit gadiem, kad viss bija pilnīgi pretēji…
Biju viena kalnu slimības ķerta alpīniste, kas nomukusi no Ļeņina (1) smailes bāzes nometnes un veselību atgūst, nedēļu apceļojot Isikulu. Kad pāris dienas esmu attīrījusi miesu un dvēseli Isikula otrā, ‘’mežoņu’’ krastā, tad nemiers dzen uz kūrorta zonu. Uz divām dienām pametu brīnumjauko jurtu nometni nepadzīvotas pussalas galā un dodos uz izdaudzināto Čulponatu. Jurtu nometnes īpašnieks, pieredzējis alpīnists, nemetas mani atturēt, bet iedod kāda sava drauga kontaktus – pie viņa varēšot pārnakšņot. Čulponata ir kā mūsu Jūrmala, prestižu kūrortu vieta, ko apmeklē daudzi Vidusāzijas tūristi. Tolaik bija kazahu uzlidojums, bet tiem naudas netrūkst, tāpēc cenas viesnīcās bija uzpūsti augstas. Tam pretim tika likta vietējo ļaužu izdoma un uzņēmība, kuras dīvainajos apskāvienos arī iekritu.
Kad ar mugursomu plecos ierados norādītā kontakta privātmājā, tad samulsu un izbaudīju – mazajā pagalmā vienlaikus jau bija izmitināti divdesmit četri cilvēki, es izrādījos divdesmit piektā… Ekstravagantais žurnālists, kurš visā nopietnībā apgalvoja, ka tieši šajā pagalmā regulāri nolaižas citplanētiešu kuģi, bija veicis amatnieka varoņdarbus – māja vairākos līmeņos bija apbūvēta ar neskaitāmām piebūvēm, balkoniņiem, verandām, atstatus namiņiem, nojumēm tā, ka šajā atsevišķu un caurstaigājamu istabu jūklī tiešām varēja izmitināties gan vairākas ģimenes ar bērniem, gan pārīši, gan tādi vientuļi mugursomnieki kā es. Visi iemanījās sadalīt gan guļvietas, gan tualetes, gan divas āra dušas. Pēc pārdomu pauzes un mēģinājumiem izsekot visām anomālajām parādībām, par kurām vēstīja saimnieks, es atslābu un pieņēmu spēles noteikumus. Stāvus gulēt nevajadzēja, Isikuls bija blakus, un manai iekšējai pasaulei neviens neuzbruka – gara stāvoklis bija pašas rokās!
Jā, arī tā tasīte kafijas, ko uzcēlusies agrāk par citiem pagalma biedriem, vēlējos iztukšot pēc agrās rīta peldes, bija tikai manā saujā. Mugursoma bija jau sakrāmēta, ceļš mina uz papēžiem, bet es gribēju mirkli sev. Un augsti papēži bija arī toreiz! Rozes smaržoja, kafija kairināja nāsi, un es apstājos, lai ievilktu elpu, cik dziļi vien var. Tad arī tā sajūta bija – esmu šeit un tagad! Mazais iekšējās patiesības mirklis, kad tev kaut kur pasaulē iziet cauri tāds kā stars – liek apstāties, pienaglo pie zemes un paceļ spārnos - tā ir gluži fiziska sajūta, ko nevar mākslīgi noorganizēt. Banālie tauriņi pakrūtē, kas plivinās ar pateicību, pacilātību un apsolījumu spārnu galos. Tu esi kaut kur pasaulē, zem kājām ceļš, tu uzticies cilvēkiem un nav nekādu šķēršļu, lai tu mīlētu it visu, kas apkārt - tu ‘’ienirsti saulē’’! Var jau nepeldēt, var sauli ieelpot sevī kā visas dzīvības koncentrātu. Un atstāt!
Nav brīnums, ka pēc šī maģiskā laiku saplūsmes mirkļa man patīk un iedvesmo it viss. Pat pie sēdekļiem piesietie atkritumu maisiņi autobusā saules staros mirdz kā svēto nimbi vecmeistaru gleznās. Zaimošana? Nē, gaisma dara brīnumus, tāpat kā vējš. Izbrauciens ar kuģīti pa Isikulu ir ļaušanās vējam, vienkāršībai un nostalģiskām jūtām. Gaisma un vējš, ko vairāk vajag? Jā, vēl mūzika… Zināma un mazāk pazīstama padomju estrāde, kas nosmaržo pēc bērnības saldējuma un vakara pasaciņas gaidām padomju melnbaltajā televizora kastē. Man nav kauns par savu sentimentu, man patīk manas bērnības un līdz ar to arī bijušās dzimtenes sajūtas. Mani aizkustina katrs Maskavas olimpiskais lācītis, kas saglabājies, man joprojām ataust atmiņā fragmenti no pionieru dziesmām, kas nepareizā režīmā tomēr sludināja daudzas pareizas vērtības. Nespēju iegrožot domas, tās lido virs Isikula, klejo pagātnē un nākotnē, līdz pievienojas enerģiskai dziedātājas balsij. Tā vējo kaut kur no kapteiņa kajītes augstumiem un aicina sev līdzi kādu puisi - ‘’parņiška, poježaj so mnoj, buģeš koroļem’’ (2). Automātiski dungoju līdzi lipīgajai kruīza kuģīša melodijai, līdz pievienojos nākamajam tekstam ‘’pozvoļ sebe bogatim biķ, pozvoļ sebe sčastļivim biķ’’ (3). Dungoju, dungoju, līdz saprotu, ka tieši par to ir mans deja vu – atļaujies būt laimīgs neatkarīgi no apstākļiem, no politiskās iekārtas, no tā vai esi viena lepna kūrorta dārzā vai divdesmit piektā komunālā pagalmā. ‘’Ienirt saulē’’ ir tikai iekšējā izvēle, tāpat kā mīlēt vai ienīst laiku, kurā dzīvojam.
(1) 7134 m.v.j. augsta virsotne uz Kirgizstānas un Tadžikstānas robežas, 2006.gadā pārdēvēta par Ibn Sīnas smaili
(2) Puisīt, brauc ar mani, būsi karalis
(3) Atļauj sev bagātam būt, atļauj sev laimīgam būt
