Latvijas maize armēņu galdā

  • 12 min lasīšanai
Ceļojums Rupjmaize armēņu galdā Eva Mārtuža Sena armēņu leģenda vēsta :"Dievs, radīdams zemi un ūdeņus, stāvējis mūsu kalnu virsotnēs. Pagatavoto maisījumu viņš sijājis caur milzu sietu un tīro, mīksto zemi bēris uz vienu pusi, bet sietā palikušos akmeņus — uz otru, uz tagadējo Armēniju." Akmeņu zemes galvaspilsētā Erevānā dzīvo mana draudzene Gajanē Ahverdjana, dzejnieces Annas Ahmatovas pētniece. Mēs esam studiju biedres no Maskavas Literatūras institūta aspirantūras laikiem. Viņai aug trīs dēli, pa e—pastu bieži pārrunājām par jaunajiem cilvēkiem un kopīgajām audzināšanas problēmām un priekiem, ko dod augoši cilvēkbērni. Bijām spriedušas par savstarpēju ciemos braukšanu, bet dienas skrien, gadi lido. Neatgriezeniski. Pagājuši 22 gadi kopš mūsu pēdējās tikšanās Erevānā. Janvāra sākumā, izpētījusi kalendāru, ieraudzīju, ka Lieldienas veido četras brīvas dienas. Iekšēja impulsa vadīta aizgāju uz tūrisma biroju „Gorbants” un ar darbinieku gādību atradām taupības režīma aviobiļetes uz Erevānu. Ekspresbiļetes jau trešajā dienā Minhenes lidojumu aģentūra piegādāja mājās. Ja būtu domājusi vēl trīs nedēļas, tad lidotu tikai trīs stundas ar tiešo reisu no Rīgas. „AirBaltic” no 1. februāra ir atvērusi aviolīniju uz dienvidu zemju galvaspilsētām. Mans ceļš veda caur Vīni. Tas bija jauki, jo atceļā priecēja četru stundu gara ekskursija pa vecpilsētu. Paziņoju draudzenei par pieņemto spontāno lēmumu, bet viņa atsūtīja ielūgumu piedalīties īpašos, man svarīgos dzejas pasākumos. Mana izvēle bija sakritusi ar kādu dzimšanas dienu. Sen aizmirsta persona, bet zemapziņā noglabāta kā dzīva. 21. martā Literatūras institūta beidzēji bija nolēmuši sapulcēties Erevānā, lai pieminētu trīsdesmit trīs gadu vecumā traģiski bojā aizgājušo dzejnieku Manuku Žažojanu. Pēc literatūras institūta absolvēšanas viņš devās uz Parīzi, kur strādāja krieviski izdotajā literatūras mēnešrakstā. Vadīja dzejas nodaļu, rakstīja dzeju, esejas, stāstus. Spilgta, neordināra personība, dzejnieks, kuram uzreiz atradās vieta izlutinātajā Parīzes literatūras vidē. 1997. gadā iznāca mans romāns „Neatsaki vīrietim”, kurā es viena varoņa attēlojumā izmantoju dzejnieka biogrāfijas faktus. Un vēlēju šim tēlam iet bojā. Toreiz vēl nezināju, ka prototips tieši šajā gadā no Parīzes ieradās Pēterburgā ar pilnu „diplomātu” Pēterburgas dzejnieku honorāriem paredzēto naudu. Viņu jau gaidīja... Sakritība, sagadīšanās... apstākļu savādība pamatīgi samulsināja. Tomēr izvēle par labu Armēnijas apmeklējumam bija izdarīta. Gādāju dāvanas, grāmatas, mīļlietas. Un devos ceļā. Ielidoju naktī. Zināju, ka augumā visgarāko erevānieti sagaidītāju pulkā atpazīšu zibenīgi. Laiks var ievilkt pierē un acu kaktiņos rievas, izmainīt auguma aprises, bet nevar nozagt personības starojumu. Tas ar gadiem vairojas, mirdz aizvien pamanāmāk. Mūs aplenca taksisti un jautāja, vai mēs esam kopā ar pavadoni. „Kādu pavadoni?” – brīnījos. „Vīrieti”, — Gajanē atbildēja. Sieviete bez vīrieša nakts vidū nedrīkst atrasties lidostā, nedrīkst būt viena. „Bet tu esi viena!”— pasmējos. „Es vienmēr esmu viena, bet Armēnija to vēl negrib saprast.” Gados jauns šoferis piekrita mūs aizvest, bet uzvedās visnotaļ kundziski. Sievietes un naktī un vienas! Oi, oi, oi! Gajanē vienojās par samaksu. Sākuma cena bija vismaz trīs reizes augstāka. Taksisti austrumu zemēs uzvedas līdzīgi. No blondīnes var pieprasīt nesamērīgu maksu, bet vietējā sieviete un viena un neatkarīga – tas acīmredzami vīrieti pārsteidza. „Mūsu sievietes nestrīdas par tradīcijām. Lai tiek vīriešiem prieks būt vadoņiem”, — Gajanē pasmējās. Taksometrs mani iepriecināja. Tas bija žigulis. Pirmais žigulis – tādā biju braukusi divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Dzīva relikvija. Redzot, ka laukumā vairumā stāv Eiropas valstu automašīnu markas, sapratu, kāpēc šoferis ātri nolaida samaksu par braukšanu līdz pilsētai. Pirmā ekskursija bija ceļā no lidostas. Iebraucām naksnīgi klusā, bet ļoti uzkrītošā pilsētiņā. Spoža, izgaismota, aicinoša un uzbāzīga. Spēļu elle, Erevānas Lasvegasa izlikta aiz pilsētas robežām. Pulksten puspiecos no rīta krāšņa, bet vientuļa. Spēlētāji, spēlmaņi, visu līmeņu veiksminieki un no spēļu automātiem atkarīgie devušies pie miera. Mirusī pilsēta. Līdz nākamajai pievakarei. Izkāpjam no taksometra pie padomju ziedu laikā celtas daudzstāvu mājas. Pavasara vējš iemet sejā virpuli, sajauktu ar smiltīm, izžuvušām koku lapām, papīriem, sadzīves atkritumiem un plastmasas maisiņiem. Nošķaudos, jo nāsis kutina nekaunīgie smilšu graudi. Standarta projekta dzīvoklis, iekārtots tipiski jebkuram inteliģentam. Grāmatu daudzums, mākslinieciskā nekārtība un nosūbējušās, desmitiem gadu remontu neredzējušās sienas un grīda atgādina mana mīļā pasniedzēja Viļņa Eihvalda dzīvokli deviņdesmito gadu vidū. Doma augstāka par sadzīves neērtībām. Nakts nogale aizrit sarunās par laikmeta zobošanos. Neatkarības gadi piesmējuši inteliģenci. Tā ieguvusi visnevērtīgākās tautas daļas statusu. Visnenodrošinātākā, vismazāk atalgotā. Cietēji esot visi iedzīvotāji. Kopš deviņdesmio gadu sākuma dzīvokļos neesot siltā ūdens, tikai aukstais. Kad bērni bija pavisam mazi, Gajanē devās dzīvot uz Pēterburgu pie radiem un draugiem, jo dzīvokļus neapkurināja (apsildes nav arī tagad), bet zīdainītis sala nost. Šoziem esot bijuši mīnus divdesmit grādi. Dzīvokli apsildīja kurinot gāzes plīti. Mamma gulējusi virtuvē, Gajanē ar bērniem saspiedušies virtuvei tuvākajā istabā. Vismaz siltumā. Vējiem visvairāk pakļautās divas istabas varējušas aizstāt ledusskapi. Līdzīga nihilistiska attieksme vērojama pret pilsētas sanitāri higiēnisko, estētisko izskatu. Nākamajā rītā ieraugu šķavāšanas iemeslu. Ielas ir aizaugušas. Ieaugušas sadzīves mēslos Pilsētai piederošo daudzstāvu māju atkritumu konteineros un kastēs mēsli sakrājušies kā Augeja staļļos. Skats baiss. Jautāju, kāpēc netiek tīrīta pilsēta? Ko var atbildēt Gajanē? Valdībai citas prioritātes. Raugoties kāpņu telpu metodiski pilnīgi visos izsistajos stiklos, mēmās atieztās mutēs uz mirkli pārņem sajūta, ka esmu atgriezusies deviņdesmito gadu vidū, Rīgas un Latvijas pēcatmodas paģiru gaisotnē. Armēnija, kā zināms, ir viena no senākajām valstīm, pirmo reizi rakstos minēta 521 gadā pirms Kristus Persijas valdnieka Dārija ķīlu rakstos. Tā ir pirmā kristīgā valsts pasaulē un viena no pirmajām valstīm uz Zemes vispār. Tās galvaspilsēta Erevāna skaitās viena no vecākajām pilsētām pasaulē. Tiek uzskatīts, ka tā ir dibināta 782 g.p.m.ē. Tieši tajā laikā tika uzcelts Erebuni cietoksnis. Pilsētas laukumā atrodas bulvāris, kur 1968. gadā ierīkoja 2750 nelielas strūklakas, kas simbolizē Erevānas pilsētas vecumu. Te ir tīri, pavasarīgi elēģiski un rāmi. Kā Lieldienu laikā. Pilsētas centrālais laukums un Bagramjana iela saposti, bet cilvēku acīs neredzu to dzirkstošo velniņu, ko atceros no pirmā apciemojuma. Vai mainījušies ļaudis, vai cita kļuvusi es? Brīnos par pasaules lielo brendu veikalu rindu. Skatlogi moderni, tērpi dārgi, bet durvju priekša kā pieminētie sengrieķu staļļi. Un tomēr attieksme lēnām, bet noteikti mainās. Vēriens manāms jaunuzceltajā bankas ēkā, dažos dzīvojamajos kvartālos. 2001. gadā Erevānā uz Kristietības pieņemšanas 1700. gadiem tika uzcelts grandiozs Grigorija Apgaismotāja dievnams. Armēnijai ir draugi, kas iegulda līdzekļus tās izaugsmē. Cienītāji, kas apbrīno tās seno arhtektūru un smalkiem rakstiem rotātās klintīs izcirstās klosteru durvis, logu ailes, baznīcu sienu vaļņus. Visos, pat visnegantākajos laikos darbojas metro. Metro pazemes pārejas kļuvušas par rosīgām tirdzniecības vietām. Atpazīstu preces, modeļus – no Turcijas, Polijas, Ķīnas. Gluži kā pie mums. Ķīniešu restorāri, picērijas – sākas oriģinalitātes nivelēšana, tomēr mazākā apmērā kā pie mums. Ja Rīgā nevienā picērijā nevar pasūtīt picu ar nosaukumu „Latvija”, „Rīga”, „Vecrīga” „Bastejkalns” vai citu tūristiem kārdinošu vietējo nosaukuma ēdmaņu, tad Erevānā nacionālā pašapziņa jaušama ik uz soļa. Dzejas vakars notiek omulīgā kafejnīcā. Vispirms izejam cauri grāmatu veikalam, tā dziļumā divas telpas atvēlētas viesiem, bet ikdienā kafejnīcas apmeklētājiem. Te nu mēs esam sastapušies – sirsnīgas sasaukšanās, apskāvieni, bučas un atkalredzēšanās asaras. Sirdis atdzīvinoši dzejas vārdi. Atmiņas, smeldze, smiekli un sapratne, ka laikam, attālumam un gadiem nav ietekmes uz draudzību, pat uz garāmejošu pazīšanos. Mēs varam nesatikties gadiem, bet studiju laikā pārdzīvotais, kopā piedzīvotais savieno mūs pāri laikiem. Māksla un mākslai piederošo mentalitāte ir nemainīga kvalitāte. Nākamajā dienā dodamies individuālajās ekskursijās. Ierodos mākslinieka Martirosa Sarjana mājā—muzejā. Mūs pavada un mākslinieka pasaulē ievada šarmanta lietuviete. Dainuvīte apprecējusies ar armēni, pārcēlusies uz dzīvi Erevānā. Audzina nu jau piecpadsmitgadīgo meitu Kristīni, kura domā par studijām Viļņā vai Kauņā. Lai saprastu arī savas mātes zemi, lai iepazītu un izceltu gaismā pagaidām zemapziņā slēpto senču mantojumu. Bet Sarjans ir īpaša parādība Armēņu un pasaules mākslā. Divdesmitā gadsimta zvaigne, Parīzes mākslinieku mīlulis, padomju laikā nenogalināma personība. Ar viņu rēķinājās, no viņa mācījās. Es nofotografēju viņa gleznoto Araratu. Tas redzams pa manas naktsmītnes logu, bet dienas ir miglainas, Armēnijas simbols un ķēniņu laiku centra vieta paliek apslēpta manām acīm. Armēnijā ir Lieldienu laiks. Armēņu apustuliskā baznīca un katoļticīgie šogad Krustā sišanas un Augšāmcelšanās brīdi piedzīvo vienlaikus. Es pieķeru sevi domājam par vēl vienu sakritību – pirmo un varbūt vienīgo reizi mūžā Lieldienu laikā atrodos Vecās Derības pieminētajā vēsturiskajā vietā. Vietā, kur Noass un viņa ļaudis izkāpa no plūdu atnestā kuģa (šķirsta) un sāka jaunu ēru, jaunu civilizāciju. Armēnija skaitās pirmā valsts pasaulē, kas jau 301.gadā pieņēma kristietību kā oficiālu valsts reliģiju. Arī rīdziniekiem ir iespēja tuvplānā redzēt tikai Armēnijai vien raksturīgo hačkaru — akmens mežģinēm rotātus krustu. Šāds Krustakmens ir novietots arī Basteja bulvārī, pieminot 1988. gada 7.decembra Armēnijas zemestrīces upurus un pateicoties latviešu tautai par toreiz sniegto palīdzību. Erevānā apmeklēju no padomju laikiem neatjaunotu katoļu baznīcas altāra vietu. Ticīgie pulkiem vien dodas nolikt pie sienas aizdegtu svecīti – mieram, lēnprātībai, veiksmei, saticībai, labākai nākotnei. Arī es atstāju svecīti. Lai sakārtotais būvlaukums top par greznu baznīcu. Svecīti nolieku vēl vienā vēsturiskā vietā: Vagaršapatas pilsētā, kas dibināta mūsu ēras 140. gadā. Galvenais šīs pilsētas kultūrvēsturiskais piemineklis ir Svētā Ečmiadzina komplekss, kas atrodas pilsētas centrā un aizņem 80 000 km2. Katedrālē paliek iedegta svecīte. Apstaigājam apkārt garīgajai seminārijai, armēņu katoļu baznīcas galvas rezidencei, apskatu daudzas citas ēkas. Dodamies uz Ripsimas dievnamu, kas uzcelts 618. gadā vietā. Diezgan pavirši klausos stāstu par šeit mocekļa nāvē mirušo jaunavu Ripsimu, bet saausos, kad nonāku 1. gadsimta otrajā pusē par godu saules dievam celtajā Garnī dievnamā. Te uzzinu par senlaiku klosteri Gehardu un ar to saistīto leģendu. Nosaukums "Gehards" tiek tulkots kā šķēps. Pēc leģendas, klosterī glabājās šķēps, ar kuru viens no romiešiem caurdūra Kristu. Šķēpa uzgali esmu apskatījusi Svētā Ečmiadzina muzejā. Tas viss notiek Lieldienu laikā. Nākamais rīts sākas ar braucienu mikroautobusā. Tā jumts ir ļoti zems, esmu jau aizmirsusi, ka arī pie mums pirms gadiem kratījāmies pirmatnējos kravas busiņos, kas piemēroti pasažieru pārvadāšanai. Cenšos iegrozīties ērtāk, bet Gajanē smaida un teic, ka mums ir lieliska iespēja desmit minūtes pārtapt par kariatīdēm un balstīt pasaules jumtu. Varam arī kļūt ar atlantiem, ja paceļam rokas uz augšu, lai turētos pret griestiem. Vēroju sieviešu mandeļveida tumšu skropstu ieskautās, patiesi skaistās acis. Balta āda, melni mati. Bērni te piedzimsot zilacaini, gaišiem matiem, bet nepilna gada laikā kalnu gaiss un vides savdabība tos nokrāsojot tumšus. Armēņi un latvieši ir gandrīz vienādā skaitā – apmēram trīs miljoni. Izkaisīti pa visu pasauli. Aizklīduši darba un labākas dzīves meklējumos. Tāpat kā mūsu tautieši. Nevis vēstures netaisnības, bet izdzīvošana dzen tālumā. Uzrakstīju vārdu „netaisnības”, bet iedomājos, ka politiķi un ačgārnā valsts vadīšanas politika rada sadzīves netaisnībām labvēlīgu augsni. Esmu ieradusies laikā, kad te notiek miermīlīga masu demonstrācija pret... Pret nejēdzībām un to atbalstītājiem. Tas ir emocionāli piepacelts, fantastiski masveidīgs gājiens cauri Republikas laukumam. Esmu kopā ar armēņu kinorežisoru un dzejnieku Tigranu Hzmaljanu Viņš ir pretnis visam, kas sāpina armēņu tautu. Viņa filmas “Karaļa nāve”, “Arama Hačaturjana laikmets”, “Armins Vegners — genocīda fotogrāfs”, “Erevānas lielākais noslēpums” un citas stāsta, atgādina, lūdz un pielūdz. Tās vietējie varasvīri aizliedz rādīt savas zemes kinoteātros un televīzijā, ar bažīgu attieksmi pieņem Eiropas Savienības valstis. Kurp ies Armēnija? Tigrans ir skeptisks – Armēnija atstāta saplosīšanai. Kad Krievijai izdevīgi, tā pluinī Karabahas jeb Arcahas rētas, uzkurinot Azerbaidžānas prasības. Arcaha ir armēņu apdzīvots anklāvs, kas PSRS laikā atradās Azerbaidžānas teritorijā. Pirms divdesmit gadiem sāktie centieni atdalīties no Azerbaidžānas un pievienoties Armēnijai vainagojās ar panākumiem, tika izveidots Kalnu Karabahas autonomais apgabals. Kam toreiz un arī šodien vajadzīgas azerbaidžāņu un Arcahas armēņu bruņotās sadursmes? Kāpēc savstarpēji nevienam nevajadzīgajā karā pēc PSRS sabrukuma kā algotņi abās pusēs piedalījās bijušie Padomju armijas virsnieki — lidotāji, tankisti, artilēristi? Uz Azerbaidžānas un Karabahas nocietinātās faktiskās robežas, kuru abas puses dēvē par "frontes līniju", periodiski notiek sīkas sadursmes, tādas bija arī šonedēļ, ir vairāki kritušie. Abas puses apsūdz viena otru provokācijās. Azerbaidžāna nedomā atteikties no zaudētās teritorijas un esot gatava karot vēlreiz. Galvā uzplaiksnī pirms brauciena uzdotais jautājums, vai es nebaidos braukt uz nemierīgu zemi? Neslēpšu, ka nezināju, vai nopietns ir šis konflikts. Tas man šķita tāls un pirms brauciena nerūpēja. Vīnē mana draudzene Sandra arī brīnījās par došanos vienai uz masu medijos pasludināto nemierīgo zemi. Pat diplomātiskās vizītes esot atteiktas. Ko es saprotu no politikas? Kamēr tā neskar mani tieši, esmu kā puķe saulainā dienā. Bet nu esmu šeit — nemiera centrā, kur ikdienā nemieru nemanu. Bet nu es vairs nedrīkstu teikt, ka nezinu, jo esmu gājusi pret straumi ļaužu straumei, kura gāja savā „pretstraumē”. Domas par politiku un mākslu, to savstarpējo saistību neatlaidīgi riņķo, staigājot pa pasaulslavenā kinorežisora Sergeja Paradžanova māju—muzeju. Viņš nomira 1990. gada 20. jūlijā Erevanā, bet gadu vēlāk te atvēra muzeju, kas atklāj Paradžanova režisora un mākslinieka talantu un cilvēcisko traģēdiju. Kinorežisora traģēdija sākās izsūtījumā, kur „zeki” politiski drosmīgo, savdabīgi domājošo mākslinieku padarīja par savu fizisko izpriecu objektu. Salauza fiziski, bet garīgi neuzveica. Ieslodzījumā māksliniecisko dabu viņš piepildīja no piena pudeļu plānā folijas papīrīša vākiem gatavojot miniatūras gleznas. Arī vēlāk, būdams pasaulslavens kino režisors, viņš „mistiskos, draiskos eņģeļos kopējā pasaules harēmā" radīja no nekā – no ķemmēm, virtuves pudeļu tīrāmajām sukām, no drēbju gabaliem, sasistu trauku un stiklu lauskām. Apbrīnojama mākslas pasaule, kas tapusi no atkritumiem, no mums nevajadzīgām lietām – seniem pulksteņiem, spoguļiem, atklātnēm ar Monas Lizas gleznas reprodukciju. Erevānā vairākās vietās uz ielām noliktas mākslinieciski mērķtiecīgi veidotas, tematiski saprotamas instalācijas no dzelzs izstrādājumiem – skrūvēm, skrūvgriežņiem, pakaviem, lemešiem utt. No visdažādākajiem sadzīves pārpalikumiem veidoti spilgti skulpturāli tēli. Ilgi stāvēju pie vērša pilsētas centrā, pie Eiropai veltīta radījuma. Fantāzija priecē acis un rosina iztēli. Ikviens no nekā var radīt savas mājas dzelzs sargu. Solos, mājās pārbraukusi, neaizmirst redzēto, neizmest lieko, savu laiku nokalpojušo. Nedzīvot dīki, bet radīt. Mācīties no muzejā redzētās universālās pasaules. Saistībā ar Sergeju Paradžanovu mēdz teikt, ka mūsu trūkumu turpinājums ir mūsu labās īpašības. Paradžanova radītās filmas ir klasika. Tām piemīt mākslinieka spēcīga garīgā enerģija, tā ko devusi draudzība ar Pikaso. Pirms dažiem gadiem Kannu kinofestivālā Krieviju pārstāvēja Sergeja Paradžanova dzimtas piederīgais režisors GeorgijsParadžanovs ar dokumentālo filmu "Es nomiru bērnībā". Tā stāsta par viņa slaveno mātes brāli, kino un mākslas ģēniju laikā, kad viņu mājā nereti viesojās Marčello Mastrojāni, Maija Pļisecka, Fransuāza Sagāna, Vladimirs Visockis. Ar Paradžanovu rēķinājās, lai gan padomju laikā viņa darbi cieta no cenzūras, viņš ir palicis ne tikai Armēnijas laikā un telpā, bet arī pasaules mākslas virsotnē. Stāvu mājas priekšā, tā ir viena no pilsētas augstienēm: acīm paveras plašs, grandiozs skats uz Erevānu, uz visām tās vēsturei būtiskajām vietām. Ne velti šo vietu kā vienu no pirmajām apmeklēja Krievijas prezidents V. Putins. Astoņus stāvus augstajā mākslas muzeja ēkā apskatu bagātības, kas nākušas no tuvām un tālām mākslas Mekām, no Armēnijas pēdējos gadu simtos dzīvojošo mākslinieku darbnīcām. Manu interesi saista vēsture, senatne, valdnieku dinastijas, robežas, kur dzīvojuši senie armēņi. Vislielāko pārsteigumu sastopu lietišķās mākslas ekspozīcijā. Tautas tērpi izšūti ar auseklīšiem, ar ugunskrustiem, mums radniecīgajām Dieva zīmēm un ūdens zīmēm. Seno civilizāciju vienotība ar nepārprotamiem savstarpējās piederības apliecinājumiem uzrunā vai no katra aplūkotā podu raksta, priekšauta un aubes izšuvuma. Mūsu sentautas darinājušas rakstus kopīgi un tikai vēlākās tūkstošgadēs tālumā no civilizācijas pirmdzimtenes pilnveidošās un gājušas atšķirīgus ceļus. Mēs dodamies uz veco Erevānu, nē tā ir senpilsēta Ani, apskatu senās varenības drupas. Atkal līdzība ar manu valsti pie Baltijas jūras, ir grūti valstij, kas atrodas tirdzniecības ceļu krustojumā. Ani nopostīja līdzīgi kā Persijas valdnieks Šapurs iznīcināja vēsturisko pilsētu Artašatu— vienu no Armēnijas senlaiku galvaspilsētām. Pēdējais rīts Erevānā atnāk ar 22 grādu siltumu. Pumpuri burtiski plīst vaļā, persiku kokos ziedi raisās, ceriņi līdz pēcpusdienai izšāvuši ziedēšanai gatavus pušķus. Siltums glaužas klāt un es atplaukstu. Uz ielām pamanu gaišākus tērpus nevis tradicionāli tumšos kā pirmajās dienās, kad temperatūra turējās plus desmit grādu robežās. Piepildu savu ziņkārību un apskatu vietējo amatnieku un mākslinieku tirgu, kas iekārtots līdzās galvenajam laukumam. Acis raibas metas no dārlietu un rotaslietu daudzuma un, galvenais, no darinājumu oriģinaltātes. Protams, ka nopērku piemiņai. Esmu kā žagata – gatava vai visu savākt sev līdzi. Ejam pirkt puķes, lai dotos ciemos. Jau iztālēm jūtu viļņojam smaržu mākoni – te atšķirībā no mūsu ziedu veikaliem – puķes smaržo. Ieelpoju četras dažādas rozes, hiacintes, krokusus, tulpes. Šo tirgu vēl nav iekarojuši holandieši. Un paldies Dievam. Arī saldējums garšo pēc saldējuma. Jūtos kā noburta. Cik daudz nesamākslotu lietu esmu ieraudzījusi! Pēcpusdiena pirms došanās mājup ir ciemošanās laiks pie mākslinieces Marinas Dilanjanas. Viņas māksla pazīstama Armēnijā, plašs cienītāju skaits iegūts Eiropā. Dzeram Armēnijā briedinātu vīnu, ēdam īpašu Lieldienu olu un zaļumu miksli, dzeram kafiju, tinam sieru lavašā un ēdam latvisku rupjmaizi. Pirmā apciemojuma reizē kā lielu dārgumu to vedām līdzi no Latvijas. Bet armēņi ir apķērīgi, viņi no baltiešiem apguvuši rupjmaizes radīšanas brīnumu un nu vairumā cep. Skatāmies Marinas gleznas. Marina pateicas liktenim un tuvam radiniekam, kurš laicīgi iedzīvojies Vācijā, nu sniedz neatsveramu palīdzību māksliniecei: pārdod Vācijā gleznas, organizē izstādes, izdot skaistus bukletus ar viņas gleznu reprodukcijām. Naktī izbraucam uz lidostu. Tigrans sēž pie stūres, mēs ar Gajanē pārrunājam piedzīvoto. Izskrienam cauri elsojošajai Erevānas Lasvegasai un esam lidostā. Eju piereģistrēt atceļu, bet mani nosūta maksāt kaut kādu lidostas nodokli. Manā biļetē rakstīts, ka esmu samaksājusi, ieskaitot lidostas nodokli. Izejas nav. Samaksāju 33 dolārus, uzrādu kvīti un nu varu atvadīties. Esam izrunājuši valdības akceptētā reketa vietu mūsdienu Armēnijā, atcerējušies visbagātāko lamu vārdu krājumu, taču tiem nav nekādas nozīmes, rekets paliek rekets. Ne velti armēņu prasmi pelnīt salīdzina ar citas nācijas tirgoņu talantu. Tigrans ironizē ne bez pamata. Esmu atgriezusies realitātē, no kuras mēs Latvijā jau esam aizbēguši.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais