Antarctic Dream

  • 12 min lasīšanai
tas atgadījās pavisam nejauši. kādā vēlā vakarā, braucot lieliskajā Andesmar autobusā uz nākamo Argentīnas destināciju un, kā ierasts, pirms iemigšanas lasot Argentīnas ceļvedi, "acīs iekrita" mazs rakstiņš ceļvedī ar virsrakstu "Antarctica: The Ice", kur cita starpā bija rakstīts - ja nu jūs garāmbraucot esat Ušuaijā, tad atcerieties, ka tā ir pilsēta, no kuras atiet 90% visu Antarktīdas reisu pasaulē - tā ir vistuvākā apdzīvotā vieta Antarktīdai. un jūs varat mēģināt dabūt pēdējā brīža piedāvājumu uz kuģa, kas atiet uz Antarktīdu un nav pilnībā izpārdots. a journey to Antarctica represents a once-in-a-lifetime adventure, solīja ceļvedis. tā domu pa domai, vārdu pa vārdam, un prelimināri tika pieņemta ideja, ka, ja nu tiešām kaut kas labs tūraģentūru piedāvājumā ir atrodams, tad ir vērts pamēģināt. otrreiz jau nu tik tuvu vairs Antarktīdai nebūsim. nonākot Ušuaijā, tas vairs bija tikai tehnikas jautājums - apmeklēt kādas 5 tūrisma aģentūras un veikt aptauju par pēdējā brīža piedāvājumiem. 22.janvārī dabūjām pēdējo kabīni uz 28. janvāra reisu uz kuģa Antartic Dream. bija palikusi tikai kabīne ar double bed, visu ceļojuma laiku varēsim ar Valēriju gulēt vienā lielā divguļamā gultā. Antarktīda - 28.01 16:15 nedaudz satraukti uzkāpjam uz kuģa, kas izrādās patīkami neliels - tikai 80 pasažieri, un 20 minūtēs izložņājam visu kuģi, sākot ar klājiem un komandtiltiņu, līdz pat krogam, bibliotēkai un ēdamzālei. kajīte foršā vietā - starp krogu un ēdamzāli, nekur tālu jāiet nebūs. izskatāmies pēc jaunākajiem pasažieriem uz kuģa - lielāko ceļotāju daļu sastāda amīši pirmspensijas un pensijas vecumā, kā arī neliela itāļu tūrgrupa, tad vēl līdzīgi mums arī daži individuālie ceļotāji. Mums ir 50-60 stundas laika, lai šķērsotu Dreika pāreju starp Ameriku un Antarktīdu, kas vienlaikus savieno arī Kluso un Atlantijas okeānu. Atkarībā no vēja un viļņiem šo pāreju mēdz saukt vai nu par Drake Lake mierīgā laikā vai arī par Drake Shake stiprā vējā. ceļojuma vadītājs sola labu laiku, gan piebilstot, ka neko droši garantēt neesot iespējams - vētra var uznākt pāris stundu laikā. Valērijs iedzer zāles pret jūras slimību, es pagaidām nolemju to nedarīt - man nekad slikti ne uz ūdens, ne lidmašīnā nav palicis, tad jau manīs kā būs. Antarktīda - 29.01 12:17 lai kliedētu vienmuļību uz kuģa, kuģa zinātnieki katru dienu sniedz 2-3 lekcijas par Antarktīdu - par tās atklāšanas vēsturi, ekoloģiju, augu un dzīvnieku valsti. apmeklēju lekcijas spāņu valodā un pats sev par prieku konstatēju, ka gandrīz visu arī saprotu. visvieglāk ir saprast Aniku - šveiciešu bioloģi, kura dzīvo Argentīnā un spāniski runā lēni ar nu jau pierasto argentīniešu akcentu. čīlieši Migels un Rodrigo runā nedaudz ātrāk un savādāk, bet arī viņus var saprast par kādiem 80-90%. šodien uzzinām par Antarktīdas atklāšanas un izpētes vēsturi, Dreika pārejas putniem (albatrosiem un petreliem) un vispārīgo Antarktīdas ekoloģiju. Antarktīda - 29.01 19:37 Silvia - amerikāņu tūristu gide (ļoti jauka meitene no Buenosairesas) stāsta, ka mums ir paveicies - šī esot mierīgākā Dreika pārejas šķērsošanas reize viņas pieredzē (Silvia pavada tūristu grupas uz Antarktīdu jau 6 gadus). patiesi, spīd saule un kuģis tikai nedaudz šūpojas - 4-5 grādus katrā virzienā. bet paiet pāris stundas, debesis nomācas un viļņi kļūst lielāki, nekas nav jau vētra. naktī gan nevaru aizmigt, jo kuģa šūpošanās sasniedz, pēc mana novērtējuma, jau kādus 8-9 grādus katrā virzienā un es tieku ripināts no vienas gultas malas uz otru. brokastīs čīlietis stāsta, ka naktī ir izkritis no gultas. Antarktīda - 30.01 10:05 jau otrā diena okeānā. eju uz klāja, vēroju un mēģinu fotogrāfēt jūras putnus, kuri ik pa mirklim mēdz sekot mūsu kuģim. no fotogrāfijām nekas sevišķi labs nesanāk, jo putni lido ātri un mūsu it kā diezgan advansētajam ziepju traukam tomēr ir ļoti ilgs fokusēšanās laiks - kamēr fočiks nofokusējas, putns jau ir prom. sanāk tikai dažas izplūdušas albatrosu un petreļu bildes. Antarktīda - 30.01 19:12 tuvojamies zemei, arvien biežāk pa logu var redzēt okeānā lēkājošus pingvīnus. atzīšos godīgi, lidojošo pingvīnu bilde nav manis uzņemta, bet to man iedeva šveiciešu puisis, kura kamera ļāva "noķert" pingvīnus lidojumā. man pašam diemžēl sanāca tikai ūdens šļakatas un no ūdens rēgojošas pingvīnu astes. Antarktīda - 30.01 21:28 lūk, arī pirmā sala. uz nakti noenkurojamies, lai no rīta jau spertu kāju uz Antarktīdas zemes Dienvidšetlandu salās. visu enkurošanās laiku pavadām uz kapteiņa komandtiltiņa, kur ir laipni aicināts ikviens ceļotājs. nedaudz papļāpājam ar 3.virsnieku Gilermo no Panamas, viņš pēc jūrskolas kuģo jau kādus 4 gadus. vēl pēc 2 gadiem viņš var kļūt par 2.virsnieku, vēl pēc 2 - par 1. un vēl pēc 2 - par kapteini. bet Gilermo nevēlas kļūt par kapteini - darbs ir ļoti atbildīgs un sarežģīts, viņš domā līdz 40 gadu vecumam braukt uz kuģiem par 1. - 2. virsnieku un pēc tam pārkvalificēties par loci. Gilermo ir bijis arī īstā vētrā - orkānā, kas ir 12 baļļu stiprs pēc Boforta 12 baļļu skalas. jūras slimība gan viņu sen vairs nemoka - pie tās pierod jau pāris pirmo reisu laikā. Antarktīda - 31.01 8:25 satraukts pamostos jau 8, lai vēl fiksi ieskrietu dušā un ātri pabrokastotu - šodien pirmā izkāpšana uz Antarktīdas zemes - Aitčo salām Dienvidšetlandu salu arhipelāgā. sapakojos termoveļā, džemperī, flīsī un vēja/ūdens-necaurlaidīgā jakā, tad pienāk kārta velingtoniem - pusgariem gumijas zābakiem, kas gan šoreiz, gan visas pārējās izkāpšanas reizes ir mans lielākais neapmierinātības moments visa Antarktīdas ceļojuma laikā. tā kā vilnas zeķes nav nopirkušās, tad velku 3 pārus kokvilnas zeķu un pēc tam mēģinu uzstūķēt kājās 45. izmēra gumijnieku (parasti man ir 44. izmērs). zābaka stulms ir riebīgi šaurs un uzvelk visus 3 zeķu pārus kājai tik cieši, ka sāk sāpēt nagi. pēc izkāpšanas izrādās, ka 3 pāri kokvilnas zeķu nav nekāds dižais siltumizolators un visu laiku neganti salst pēdas, jo sevišķi brienot pa sniegu (jūs taču nedomāsiet, ka pašā karstākajā mēnesī - janvārī, pašā vasaras vidū šeit varētu nebūt sniegs!). bet citādi viss izkāpiens krastā ir brīnišķīgs - mani pārsteidz faunas daudzveidība un tas, ka dzīvnieki un putni it nemaz nebaidās no cilvēkiem, ja nu vienīgais gadās pieiet pārāk tuvu, tad pingvīns aizbēg vai ronis nikni nozibina savas negantās ačteles. kā pirmais dramatiskais skats mūs sagaida lielo dienvidu petreļu un skuu plosīts pingvīna mazulis, pārējā pingvīnu kolonija turpat tikai 5 - 10 metrus tālāk noskatās šai asiņainajā skatā. ko lai dara - tāda nu tā barības ķēde ir. vērojam un bez jēgas fočējam gentū (gentoo) un bārdainos (chinstrap) pingvīnus, petreļus un skuas, kažokroņus (fur seals), ziloņroņus (elephant seals) un Vedela roņus (Weddel seals), kormorānus un arī nepierasto ainavu. fočējamies arī paši uz pingvīnu fona. nepilnu 3 stundu laikā ir tapušas 226 fotogrāfijas, kā vēlāk izrādās, lielākā daļa no tām ir pilnīgs draņķis, tā ka atlasīt 50 labākās Antarktīdas bildes tik grūti nemaz nebūs. Antarktīda - 31.01 15:39 pēcpusdienā esam jau pabraukuši gabaliņu uz priekšu un izkāpjam Grīnvičas salas Jeņķu ostā. Jeņķu osta ieguvusi savu nosaukumu no 19. gadsimta amerikāņu un britu roņu medniekiem, kuri tur mēdza bieži iegriezties, lai apstrādātu dienvidu jūrās noķerto medījumu - ziloņroņus (tauku dēļ) un kažokroņus (ādas un tauku dēļ). līdz 20.gadsimta sākumam roņi bija tik ļoti izmedīti (simtos tūkstošu īpatņu), ka tika uzskatīti par komerciāli izmirušiem (commercially extinct) - tādiem, kurus vairs neatmaksājas medīt. mūsdienās roņi, tāpat kā visa Antarktīdas fauna un flora, ir stingri aizsargāti un ir vairāk vai mazāk "atkopušies". ir neparasti jauks laiks - spīd saule un tikpat kā nemaz nav vēja, Renē (ekspedīcijas vadītājs) saka, ka laiks mūs lutina - saule un silts laiks Antarktīdā pat vasarā ir liels retums. silts laiks, protams, ir tikai relatīvi - ir kādi +5 grādi. atkal fanātiski fočējam pingvīnus un roņus, par laimi, pēc kāda brīža nosēžas fotoaparāta baterija un pārējo laiku varam pavadīt vienkārši baudot jauko laiku pingvīnu un roņu sabiedrībā. Antarktīda - 31.01 19:45 Līdz šim brīdim mēs esam satikuši vēl 2 ceļotāju pārus, kuri ir nopirkuši "pēdējo kajīti" uz šī kuģa - itāļus un šveiciešus. izskatās pēc "atstrādāta" marketinga trika. un kuģis arī šķiet pilnībā neizpārdots - pēc izkāpšanas/iekāpšanas sarakstiem esam 68 pasažieri, kaut arī kuģis ir 88-vietīgs. kas priecē, jo var atrāk izkāpt uz sauszemes un nav tik daudz tūristu, kas biedētu prom pingvīnus un vaļus. vispār jāatzīst, ka mūsu kajīte, šķiet, ir pati labākā uz visa kuģa - 5m no recepcijas un izkāpšanas platformas, tikai vienu kāpņu laukumiņu no ēdamzāles, 15 soļus no kroga, kur notiek lekcijas spāņu valodā. spriežot pēc citu ceļotāju stāstiem, mūsu kajīte ir milzīga, ar diviem nelieliem iluminatorveida logiem, pa kuriem var redzēt kuģa izkāpšanas platformu - ļoti ērti, lai saprastu, vai "landings" jau ir sācies. un tas viss ar 40% atlaidi no sāktnējās cenas. maravilloso! Antarktīda - 01.02 09:54 februāris ir atnācis ar īstu Ziemassvētku sajūtu, lielām pūkām krīt sniegs un mēs izsēžamies krastā Cuverville salā kā lielā baltā pasakā. no faunas vērojam vien tos pašus gentū pingvīnus, bet šoreiz brīnumjaukā ziemas noskaņā. dažiem amerikāņu tūristiem 500 metru garais pārgājiens pa sniega karalienes valstību šķiet pārāk grūts un viņi jau pēc 15 minūtēm krastā atgriežas uz kuģa. mēs gan izmantojam visu landing laiku uz pilnu klapi, priecājoties par ainavu un pingvīniem dažādās konfigurācijās. vēl lielāks pārsteigums šī diena ir itāļiem no Neapoles un amerikāņu meitenei Annai no Fēniksas Arizonā, kuri savā dzimtajā pusē sniegu nemēdz redzēt. pēc uzkāpšanas uz kuģa pusdienas pārtraukumā kuģojam uz nākamo pieturvietu un visapkārt sāk parādīties jauni ainavas elementi - aisbergi - lielāki un mazāki, dažādu formu un dažādu krāsu. tas ir Paradīzes līcis, kuru LP ceļvedis brīnišķo skatu dēļ atzīst kā par vienu no visatbilstošāk nosauktajām vietām pasaulē. un tam ir grūti nepiekrist. Antarktīda - 01.02 14:57, Waterboat Point pirmo (un visa ceļojuma laikā vienīgo) reizi speram kāju uz paša Antarktīdas kontinenta - Antarktīdas pussalas - Waterboat Point, kur atrodas Čīles prezidenta Gabriela Gonsalesa Videla vārdā nosauktā čīliešu zinātniskā izpētes stacija. Videla bija pirmais valsts galva, kurš apciemoja Antarktīdu 1948. gadā ar tam laikam ievērojamu pavadoņu skaitu - 140. vēl pirms Antarktīdas līgums noslēgšanas (kurš aizliedza Antarktīdā turēt jebkāda veida ievestas dzīvnieku sugas), 60.tajos gados stacijas iemītnieki turēja cūkas, aitas un vistas, kas brīvi pārvietojās pa stacijas teritoriju. mūsdienās visi mājdzīvnieki no Antarktīdas ir aizvākti, tai skaitā arī suņi, kuri bija neatņemams cilvēka palīgs Antarktīdas iekarošanā un izpētē vēl pat līdz 20. gadsimta vidum. stacijā darbojas diezgan nožēlojams muzejs - dažas fotogrāfijas, kuras pavada milzīgi teksta blāķi spāņu valodā. nav tik interesanti, lai koncentrētu savas tomēr vēl jau diezgan trūcīgās spāņu valodas zināšanas. toties muzejam pavisam blakus atrodas krietni vien iespaidīgāks veikals, kas plīst no visādu Antarktīdas suvenīru pārbagātības. nu suvenīri jau tie paši, kas visā pasaulē, tikai apdruka cita - pastkartes, krekliņi, krūzītes, pingvīnu skulptūriņas utt. man uznāk pastkaršu lēkme un nosūtu kādas 10 pastkartes, tai skaitā arī vienu pats sev, ko rotā eksotisks zīmogs. pēc šī izkāpiena arī manā pasē ir parādījies čīliešu stacijas zīmogs, kam pašā vidū mirdz uzraksts Territorio Chileno Antártico. tā jau ir, neviena valsts neatzīst citu valstu pretenzijas uz Antarktīdas teritorijām, bet kādas 10 valstis (tai skaitā Čīle, Argentīna, Lielbritānija, Austrālija, Jaunzēlande un pat Norvēģija) tomēr nepārtraukti pašapliecinās piedēvējot sev noteiktas Antarktīdas teritorijas, bieži vien vienas un tās pašas vairākām valstīm vienlaikus. tas pat ir izvērsies vairākos smieklīgos atgadījumos - Čīle, Argentīna un Britānija 40.-50. gados gandrīz vienlaikus uzcēla pētnieciskās stacijas uz Deception salas, kādu brīdi vēlāk argentīnieši un čīlieši uzcēla mājas uz britu skrejceļa, par ko briti riktīgi saniknojās - nojauca mājeles un deportēja to iemītniekus uz citu salu. riktīgs bērnudārzs. Čīes staciju nekādā ziņā nepadara pievilcīgāku tas, ka apkārtni ir pārapdzīvojuši milzīgi pingvīni bari, kuri, kā saprotams, ne tikai dodas zvejā un ēd, bet arī D... milzīgos daudzumos. tā rezultātā visa stacijas apkārtne biezā slānī ir noklāta ar pingvīnu sūdiem, kas no krila - pingvīnu galvenā ēdiena - ir koši sarkanā krāsā. un smird jau arī tas diezgan nelāgi. nezinu kā stacijas iemīniekiem, kuri stacijā pavada mēnešus vai pat dažus gadus, bet man pingvīnu smaka paguva apnikt jau nedēļas laikā - pēc pāris izkāpšanām smirdēja visas drēbes un viss kuģis arīdzan, vēl tagad tepat istabā aiz muguras mētājas pingvīnaina relikvija - vējjaka, kuru uz parasto veļas mazgātuvi nevar nest, bet uz tintoreriju iet slinkums. vēl šīs stacijas apkārtnē iepazīstam putnu ar nosaukumu sheathbill (spāniski viņus nepareizi sauc par paloma Antartica - Antarktīdas balodis, bet nu nav viņi nekādi baloži, tikai izskatās līdzīgi pa gabalu), kas savas īpatnējās diētas dēļ (viņi dažkārt barojas ar pingvīnu sūdiem) tautā tiek dēvēti arī par shitbill. viņi ir vienīgie Antarktīdas putni, kas nav jūrasputni - piemēram, viņu kājām nav pleznas, kā visiem pārējiem antarktīdiešiem. Antarktīda - 01.02 22:07, rauts Anna mums ar Valēriju uzsauc argentīniešu vīnu, kuru ir pirkusi Ušuaijā pirms izbraukšanas. tā kā mums ir aizdomas, ka restorānā mums savas vīna pudeles vērt vaļā neļaus, tad nobāzējamies krogā, kurš šī ceļojuma laikā kā krogs tā arī ne reizi nestrādā, atkorķējam vienu baltvīna un vienu sarkanvīna pudeli un, pļāpājot un salīdzinot Annas un Valērija iPod mūzikas bibliotēkas, pakāpeniski visu iztukšojam. izrādās, Anna ir sēdējusi 10 dienas cietumā par ātruma pārsniegšanu un savlaicīgu soda nesamaksāšanu, par liberāliem amerikāņu likumus laikam nekādīgi nenosauksi. gulēt aizejam tikai ap pustrijiem naktī. Antarktīda - 02.02 7:00, Lemaire kanāls ar grūtībām pamostos. ir nepatīkamas vīna pohas - bez galvassāpēm, bet ar tādu samocītu sajūtu, kaltēšanu un miegainību no mazgulētās nakts. gribas gulēt vēl, bet jādodas uz fotosesiju - kuģis brauc cauri Lemaire kanālam, kas sava fotogēniskuma dēļ tiek saukts arī par Fuji Funnel vai Kodak Gap. laiks mūs lutina - spīd saule un debesīs nav neviena paša mākonīša. fotodzīvnieciņš ir "saguris" un stundas laikā braucot cauri kanālam (tikai 11 km garš) uzņemu "tikai" kādas 30-40 fotogrāfijas. Antarktīda - 02.02 9:11, Petermann sala kāpjam krastā Petermann salā, kas ir mūsu ceļojuma galējais dienvidu punkts - visi kā traki fotogrāfējas pie akmens, kas atrodas uz 65. paralēles (pavisam precīzi - 65º10'S). nu tas tā, ķeksīšu tūristiem. liriska atkāpe - uz kuģa bija diezgan daudz ķeksīšu tūristu - kādi 10 no 68 un pārsvarā amīši, kas brauca iekarot savu 7.kontinentu. daļa no viņiem ceļojuma otrajā pusē pat vairs neapgrūtināja sevi ar kāpšanu krastā - jāģērbjas, jābrauc aukstumā, jāstaigā - tas tādiem kruīza kuģa pasažieriem ir pārāk sarežģīti. laiks mūs turpina lutināt, un līdztekus tam šajā izkāpšanas reizē mūs priecē agrāk neredzēta pingvīnu suga - adelī pingvīni. kārtējo reizi var gūt apliecinājumu tam, ka franči ir ārkārtīgi romatiski - adelī pingvīni savu nosaukumu ir ieguvuši no franču polārpētnieka Dumont d'Urville sievas vārda - Adelie. varu iedomāties, cik tas ir brīnišķīgi, kad tavs vīrs aizbrauc ekspedīcijā uz gadiem, brīžiem vairs nav cerību sagaidīt viņu atpakaļ mājās... un tad viņš atgriežas pēc 38 mēnešu ekspedīcijas un paziņo, ka nosaucis tavā vārdā ne tikai jaunatklātu zemes pleķi, bet arī jaunu, zinātnei agrāk nezināmu pingvīnu sugu, mīlīgi, patiesi, jā gan. adelī pingvīnu mazuļi mēdz bakstīt savus vecākus, lai atgādinātu par savu eksistenci un tiktu pie barības, tādejādi izdzīvo tikai spēcīgākie jaunuļi. realitātē visa šī dzīšanās pakaļ vecākiem, nepārtrauktie kritieni, savstarpējā kasīšanās un bakstīšanās noved pie diezgan neestētiska vizuālā galaiznākuma. bet tā nu tas ir, izdzīvošana pāri visam - arī estētiskiem principiem. tā mēs vairākas stundas tusējam pa krastu ar pingvīniem un kormorāniem, agrais rīts un pohas liek sevi manīt, tādēļ apsēžos nomaļā stūrītī nosnausties, bet šai brīdī atskrien ekspedīcijas zoologs Migels un ar saucienu VAĻI, VAĻI aizdzen visu miegainību. skrienam pa salu norādītā līcīša virzienā, neatceroties vairs nekādas norādes par distances ievērošanu līdz dzīvniekiem - pats Migels līdz nāvei pārbiedē un gandrīz sabradā pāris pingvīnus, kuri nesteidzīgi dodas uz jūru. un vaļi ir - milzīgi un brīnišķīgi - ienirst un iznirst, izpūš biezus elpas mutuļus un, kad viņiem mūsu sabiedrība apnīk, pēc kādām 20 minūtēm dodas tālāk. mums arī laiks atpakaļ uz kuģi, nofočējam vēl pāris izcili pozējošus kormorānus un dodamies pusdienās. Antarktīda - 02.02 14:01, Zodiaku ekskursija pēcpusdienas landings īstenībā nav nekāds landings - mūs nelielās grupās ar zodiakiem vadā ap Pléneau salu starp izcili skatabliem aisbergiem, uz kuriem, no mums nemaz nebaidoties, sauļojas roņi. nu vārdos to pastāstīt nav iespējams, un arī fotogrāfijas attēlo tikai daļu no dailes, kaut ko ieskatam piemetīšu. kā jau minēju, vietumis uz aisbergiem sauļojas roņi - krabjēdājroņi (kuri nekādus krabjus īstenībā neēd) un leopardroņi, kuri līdzīgi orkām ēd visu, kas pagadās. mums gadās redzēt retu skatu, kur uz viena ledus gabala blakus atpūšas krabjēdājronis un leopardronis - retu tādēļ, ka "leopardi" mēdz ēst "krabjēdājus", un te viņi pavisam blakus viens otram, gluži kā Izraēla ar Palestīnu. "leopardus" kaitināt nevajagot un pārāk tuvu iet arī ne - pirms pāris gadiem šajā apkārtnē ieniršanas ar akvalangu laikā esot pazudusi viena polārzinātniece. atrasta aptuveni pēc nedēļas bez vienas kājas, aizdomas esot kritušas uz leopardroni. šeit nerekomendē nirt tumšos hidrotērpos (kā to neveiksmīgā zinātniece bija darījusi), jo tad tu pa gabalu izskaties pēc gardum garda krabjēdājroņa. gaiši hidrotērpi esot drošāki. Antarktīda - 02.02 15:32, half ass Jack mums ir paveicies, ka mūsu zodiaku vada un par apkārtredzamo stāsta pats ekspedīcijas vadītājs Renē. parasti viņš kautrīgs un kluss sēž maliņā, visu nākamās dienas programmu izdala rakstveidā, bet šajā zodiaku izbraucienā viņš manāmi atdzīvojas un stāsta visādus stāstus - par to pašu neveiksmīgi leopradroņa apēsto zinātnieci un par Antarktīdas zinātni, un arī pašu labāko stāstu, kas pelnījis atsevišķu ierakstu - par half ass Jack. pirms vairākiem gadiem (Renē vada ekspedīcijas uz Antarktīdu jau kādus 20 gadus) kārtējā ekspedīcijā bijuši arī vairāki japāņu tūristi (ar fotoaparātiem, protams, kā jau japāņu tūristi), kurus pavadījis tūrgrupas vadītājs Džeks. Renē bijis visas kopējās ekspedīcijas vadītājs. izsēdinājis krastā japāņu tūristu grupiņu ar viņu vadītāju Džeku un devies uz kuģi pēc nākamās tūristu grupiņas. pa tam lāgam viens japānis izdomājis, ka viņa kameras optiskie zūmi nav gana labi un devies klāt kažokronim (fur seal, varbūt, ka latviski pareizi ir jūras lauva, īsti nezinu) uz fotosesiju tuvplānā. kažokronis nav nekāds mazais zvērs - tēviņš sver ap 200kg, par sevišķi miermīlīgu viņu arī nenosauksi. kažokronis neesot sevišķi labi iejuties fotomodeļa ādā un iekodies japāņa kamerā. tā vietā, lai atstātu ronim kameru un muktu prom, japānis sācis cīkstēties ar roni, lai izrautu kameru no viņa žokļiem (žēl taču kameras, dārga droši vien). Džeks to ieraudzījis un devies japāni glābt, vismaz aizvilkt prom no agresīvā roņa. ronis ieraudzījis Džeku, kas augumā bijis krietni vien raženāks par japāni, uzreiz zaudēja visu interesi par japāni un devās uzbrukumā Džekam. Džeks mēģinājis aizbēgt, bet steigā paklupis un tad nu ronis arī bijis klāt un sācis šo no mugurpuses plosīt. Džekam paveicies, ka ronis bijis diezgan nekonsekvents - brīdī, kad mugura jau bijusi saplēsta tā, ka plaušas jau pa caurumiem mugurā varēja redzēt, viņš pievērsies Džeka dibenam, kā sevišķi gardam kumosiņam. par laimi, šai brīdī atskrējis Renē un kaut kā pa diviem viņi to roni prom dabūjuši. tikai Džeks ārstējies vairākus mēnešus un tā arī palicis bez vienas dibena puses. kopš tā laika visi viņu dēvējuši par half ass Jack. lieki piebilst, ka uz Antarktīdu ekskursijās viņš pēc tam vairs nav braucis. pieņemu, ka arī japāņu tūristus pēc šī atgadījuma viņš ne pārāk mīl. turpmāk vēl. varbūt. ja būs iedvesma.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais