Prāga studentu gaumē...

  • 8 min lasīšanai
Šis būs pavisam cits stāsts. Viena lieta ir aizbraukt ekskursijā uz Prāgu, bet pavisam citādāks skats paveras mazlietiņ padzīvojot tajā. Man bija tas gods Prāgu izbaudīt pusgadu studentu apmaiņas programmas ietvaros. Tas paver iespēju ne tikai apskatīt modernās mākslas muzejus, apbrīnot arhitektūras šedevrus un kārtīgi izdancoties kādā no ieteiktajiem nakts klubiem. Tā ir iespēja izkristalizēt viedokli par cilvēkiem, sameklēt savu privāto soliņu parkā pārdomām un iedvesmai, izbaudīt nacionālos labumus – ne tikai alu, bet arī filmas, grāmatas, mūziku, izjust savu identitāti citā tagadnē. Idillisks rīts. Saule tikko mostas. Sēžu koju balkonā ar rīta kafiju, ķeru pirmos saules starus un WIFI (bezvadu internetu). Un, jūs jau zināt to stāstu par kafiju un cigaretēm. (Paldies, Džarmušam. Filma „Coffee and cigarettes”). Labs sākums skaistai dienai. Ja jau esi nokļuvis Prāgā, izbaudi bohēmisku vieglumu! Ir agrs. Pirmos darbaholiķus var pamanīt rosāmies tuvējā pārtikas preču bodītē. Nebūt tie nav čehi, bet gan vjetnamieši. Ar tiem nav gadījies runāt par dzīvi kā tādu, viena iemesla dēļ – viņi visu laiku strādā. Šī nācija ieceļojusi Čehijā nesen, bet ir ļoti labi aklimatizējusies. Viņiem pašiem sava kopiena, un runā viņi tādā lauztā čehu valodā nepieciešamības gadījumā. Pārsvarā strādā mazos pārtikas preču veikalos, tādos var iegādāties dārzeņus par lētāku naudu kā supermārketā, bet grāmatvedība viņiem joprojām klibo, tā ka pie liela preču daudzuma vari tikt arī apkrāpts. Prāgai nevar pārmest multi-kulturālismu. Arvien vairāk svešzemju cilvēku atrod Prāgu par labu esam savai eksistēšanai, īslaicīgā vai ilgākā laika periodā. Briti un īri brauc rīkot vecpuišu ballītes. (Viņu ārdīšanās pa vecpilsētu arī mums nav sveša.) Pilsētas centrā pie nakts izklaižu iestādēm nereti var ieraudzīt nēģerēnus, aicinot iekšā vai dalot skrejlapiņas. Mazliet skumji paliek noskatoties, kādos darbos viņiem nākas strādāt – ietērpti gandrīz kā klauni vai burvju mākslinieki, tie stāv pie ieejas kādā glaunā restorānā, aicinot ienākt un nobaudīt. Reiz tramvaja pieturā stāvot un gaidot savu transportlīdzekli, ar vienu no viņiem runājos. Jautāju, kāpēc tu esi šeit un dari tādu shitty darbu? Un viņš bija manāmi pārsteigts par manu jautājumu, teicās, esot no Mozambikas, strādājot restorānā un viņam ļoti patīkot viņa darbs. Vienubrīd likās, ka viņš tik ļoti alkst būt šai Eiropas pasaulei piederīgs un noderīgs. Lai viņam veicas šai cīņā! Atšķirībā no vjetnamiešu minoritātes, nēģerēni ir ļoti atsaucīgi, draudzīgi un ļoti labi pieprot angļu valodu, arī viņiem ir sava kopiena, bet viņi ir vairāk atvērti veidot jaunus kontaktus ārpus tās. Pie pārstāvētajām minoritātēm vēl var minēt čigānus. Un kur nu bez studentiem no pasaules malu malām, kas padara šo nāciju buķeti daudz krāšņāku? Pašus čehus var identificēt kā draudzīgu tautu. Pretimnākoši. Atsaucīgi. Varētu teikt, laimīga, strādīga, ar dzīvi apmierināta tauta. Varbūt tāpēc, ka inflācija viņu valstī neatstāj lielu iespaidu uz viņu maciņiem, jo, atšķirībā no Latvijas situācijas, saņem adekvātu atalgojumu. Un gluži tāpat kā latvieši, sevi dēvē par sapņotāju nāciju. Tā kā Čehija un Slovākija reiz bija viena valsts, tad var teikt, slovaki ir raženi pārstāvēti arī tagad. Sarunāties čehu un slovaku valodā abām tautām nesagādā grūtības, vien jaunās paaudzes bērniem tas jau ir problemātiskāk, lai arī valodas ir diezgan līdzīgas. Lai arī izskanēja viedoklis par čehu strādīgumu, izklaidēties arī viņi prot. Viņiem piemīt lieliska īpašība – šīs divas grūti savienojamās lietas turēt līdzsvarā. Tā teikt, kad jāstrādā, tad jāstrādā, kad jāatpūšas, tad tā no sirds. Un ir arī iespējas. Kā jau viena no Eiropas metropolēm Prāga paver plašas izklaides iespējas jebkurai gaumei. Pašus čehus visbiežāk var sastapt omulīgi iekārtotās kafejnīcās vai krogos, draugu lokā malkojot izslavēto čehu alu vai sparīgi atbalstot savu nacionālo futbola vai hokeja komandu, vērojot spēļu tiešraides uz platekrāna televizora. Nejaušības gadījumā vari kļūt par īpašu notikumu līdzdalībnieku – tas uzreiz nenozīmē novērot trakulīgu lēkāšanu un ārdīšanos pie katriem gūtajiem vārtiem, bet, piemēram, vērojot kādu hokeja spēli klātienē, starplaikā būt par aculiecinieku kāzām uz ledus. Varbūt tas nenotiek tik bieži, bet pārsteiguma moments tomēr paliek. Skaisti. Liek aizsapņoties. Trakulīgākai publikai varu ieteikt roka klubu „Vagon”, kurā ik vakaru uzstājas pašmāju grupas, izpildot lielākoties visiem zināmu roka gigantu hītus. Deju mūzikas cienītājiem iesaku apmeklēt vērienīgāko piecstāvu klubu „Karlove Lazne”, kas paver iespēju izbaudīt 5 dažādu deju mūzikas stilu sortimentu – katrā stāvā savu – partylife, techno, 80-ties, R’n’B, un chill out. Džeza cienītājiem par labu atzīts klubs „Akord”, bet ja vēlies būt patīkami pārsteigts par cilvēku izdomas bagātību, apmeklē „Cross Club”, kas piesaista ar savu neordināro interjeru. Tā vien šķiet, ka kāds lūžņu veikalā vairumā iepircis nelietojamus gludekļus, automašīnu spuldzes, autobusu sēdekļus, liftu pogas un citu elektrotehniku, ko samiksējot dažādās variācijās ir sasniegts unikāls efekts. Izklaides vietās būs jāsamierinās ar smēķēšanu. Vietējie čehi stāsta, ka smēķēšana publiskās vietās joprojām atļauta, jo sagadīšanās pēc vairāk kā puse no Parlamenta deputātiem smēķē. Likumprojekts par smēķēšanas aizliegumu publiskās vietās tika izskatīts ne vienu vien reizi Parlamenta sēdēs, vien katru reizi (smēķējošais) vairākums balsojis pret likuma pieņemšanu. Tad nu lai prieks tiek visiem smēķētājiem. Jēdziens „cilvēka labākais draugs” šeit tiek interpretēts citādāk – par labu četrkājainajiem draugiem. Mīlulis nevar sūdzēties par uzmanības trūkumu, tas tiek ņemts līdzi visur! Kamēr saimnieks iedzer ar draugiem alu kādā krogā, suns uzticīgi guļ saimniekam pie kājām, citreiz brīvsolī pastaigājas pa krogu, jo tas nav aizliegts. Šeit mazie klēpjsunīši ir ne tikai Parisām Hiltonēm, bet arī omulīgām tantiņām un bezpajumtniekiem, citreiz pat pa diviem eksemplāriem. Kaķus gan nemana – ne uz ielām, ne māju logos gozējamies. Runājot par čehu alu, jāteic, ka alus sortiments ir iespaidīgi plašs. Pat alus nedzērājus (sevišķi tas attiecas uz sievišķo dzimumu), „Kozel” tumšais alus nudien neatstās vienaldzīgu. Ar īpatnēju garšu var lepoties „Velvet” un „Bernard” ali, bet ne visur tos var dabūt. Krogu tradicionālajā alus klāstā pārsvarā ir „Pilsner Urquell” un „Gambrinus”. Arī šeit kā daudzviet citur Eiropā ik gadu notiek alus festivāls, jo ir jau, ar ko lepoties. Nācās samierināties ar letālu maizes dažādības trūkumu (šeit ir tikai viena veida pelēkā maize un hamburgermaizītes), bet to kompensēja ceptais siers, kas ir viens no čehu virtuves galvenajiem raksturlielumiem. Tiek pasniegts gandrīz jebkurā restorānā vai ieskrietuvē, to var iegādāties arī iepakojumā, gluži kā zivju pirkstiņus un pagatavot mājās. Siera mīļotājiem – īsta paradīze. Neko sevišķu un radikāli eksotisku čehu virtuvē neatrast – tie paši skābētie kāposti, cūkgaļas karbonāde un kartupeļi. Tāda pati zemnieku tauta vien esot. Prāga joprojām nebeidz pārsteigt ar saviem arhitektūras šedevriem. Katra māja stāsta savu stāstu, ar ko iezīmējusies vēstures grāmatu un tūrisma brošūru lapās. Cik zināms, Prāgu 2.pasaules karš gandrīz nav skāris. Varšavai šai ziņā mazliet nepaveicies. Tad nu dažādos gadsimtos triumfējušo un realizēto Eiropas stilu arhitektūras brīnumus var izbaudīt uz pilnu klapi. Starp jaunpienācējiem ievērības cienīgs ir slavenā, arhitektu un būvnieku peltā kanādiešu arhitekta Frenka Gērija (Frank Gehry) brīnumbērns „Dancing House” jebšu „Dejojošā Māja”. Lai arī arhitektūrā sastopami visi iespējamie Eiropas stili, uz to fona spēji izceļas daudzās gotiskā stila baznīcas. Tradicionālajā tūrista dienas kārtībā, protams, ietilpst Prāgas pils, Kārļa IV tilta, Nacionālā Muzeja un Zoodārza apmeklējums. Blakus Prāgas pils vārtiem stalts un nesalaužams stāv Čehoslovākijas pirmais prezidents Jans Masariks. Protams, ne jau viņš pats, bet gan viņa piemineklis. Vienubrīd pat šķiet, ka viņš tā sapņaini skatās uz SAVU pilsētu un priecājas, lai arī ar politiku tur nav nekāda sakara. Pati Prāgas pils ir apskatīšanas vērta. Krāšņs gotiskais stils apvienojumā ar klasicismu un citiem stiliem, kas dažādos gadsimtos gājuši cauri šai Eiropas metropolei. Var spriest, ka karaļiem te bijusi laba dzīvošana – visu pilsētu redzēt pa guļamistabas logu! Neaprakstāmi! Nav jau brīnums, ka daudzi aizgājušo gadsimtu dižgari, tādi kā komponists Mocarts, Bēthovens, Čaikovskis, rakstnieks Dostojevksis par iedvesmas pilsētu izvēlējušies tieši Prāgu. Turpat pie Nacionālā Muzeja, skvērā, kas plešas pa visu centrālo ielu stāv piemineklis Svētajam Vāclavam, vienam no Bohēmijas varenākajiem valdniekiem. Pieminekļa pakājē un uz kāpnēm vienmēr daudz cilvēku, vieni atnāk pasēdēt un atpūsties pirms doties turpmākajās dienas gaitās, citi to nozīmē kā tikšanās vietu. To var saukt par čehu „Laimas pulksteni”, tepat arī metro stacija. Un gluži kā Rīgā pie Laimas pulksteņa, arī šeit koncentrējas dažādas jauniešu subkultūras. Kārļa tilts saukts par godu Kārlim IV (1348-1378), kas čehu vēsturē iezīmējas ar to, ka bija pirmais čehu izcelsmes karalis Svētās Romas impērijas pastāvēšanas laikā. Savulaik viņa tēvs noprecēja Bohēmijas karaļa māsu. Tā Čehijas teritorijā sāka valdīt Luksemburgu dinastija. Kārļa IV valdīšanas periodā Čehija piedzīvoja zelta laikus – pilsētas infrastruktūras attīstība daudzkārtīgi paātrinājās. Tika likti pamati arī vecākajai universitātei Centrālajā Eiropā – tagadējai Kārļa universitātei Prāgā. Salvadora Dalī muzejs. Var aiziet ievērtēt atzīmēšanās pēc, jo neko daudz vairāk par skicītēm, dažām skulptūrām un tādas otršķirīgas mākslas neieraudzīsi. Uzburtā sirreālisma deva tomēr ir – ziloņi ar žirafes kājām, sieviete ar atvilktnēm, Linkolna portrets. Pats labums laikam tomēr meklējams Barselonā. Bet te ir arī savs knifs – tā kā Dalī kungs savas dzīves laikā īsti tā nevienam neļāva sevi fotografēt, tad te būs arī fotogrāfijas, ko tālajā 1969.gadā veidojis viņa draugs, čehoslovāku fotogrāfs Vāclavs Chochola (Hohola). Modernās mākslas cienītājiem noteikti jāieklīst „Kampa” muzejā, kas atrodas Kampas pussalā, Vltavas upes krastā, blakus Kārļa tiltam. Muzejs pārsteidz ar neordināriem mākslas eksponātiem, kurā fantāzijai netiek noteiktas robežas. Izejvielu materiāli visdažādākie – no keramikas, stikla, ģipša līdz pat špaktelēm, kas, iekļaujas gleznu kompozīcijā, radot diezgan sirreālu rezultātu. Vēl nesen, maijā šeit pat varēja apskatīt čigānu ceļojošas izstādes ekspozīciju „Paradise Lost”. Uz emocijām spēlē pamatīgi. Kā jau kārtīgai galvaspilsētai pienākas Prāgā ir arī Zoodārzs. Iespaidīgs. Vērsies plašumos ne pa jokam. Lai arī te pandu nav, ir uz ko skatīties. Nebēdnīgās bērnu čalas, pīles ar mazuļiem brīvsolī klumpačo, prasot pēc maizes, majestātiskie tīģeri krātiņos, dažādu sugu putni, mērkaķi, ziloņi, žirafes – tie ir tikai daži no Zoodārzā bagātīgi pārstāvētās faunas iemītniekiem. Kā jau diezgan apmeklētā vietā – jāsargās no zagļiem. Mans draugs palika bez fotoaparāta. Joma, kurā čehi ir vienlīdz tikpat labi kā alus brūvēšanā ir kinematogrāfija. Atšķirībā no Latvijas trūcīgā finansējuma pašmāju kino virtuoziem, Čehijā filmu industrija tiek diezgan pienācīgi subsidēta. Čehiem pašiem ir arī savs kino festivāls „Česky Lev”(čehu lauva) Karlovy Varos, kurš ir diezgan atzīts arī starptautiskajā kino arēnā. Varbūt tieši tas mudina čehus ražot labas filmas? Jaunākās filmas ir pieejamas arī parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem DVD formātā, kuras iespējams iegādāties teju katrā avīžu bodītē. Ja neproti čehu valodu, nāksies samierināties ar subtitriem angļu vai vācu valodā. Cenas arī diezgan demokrātiskas no 1,50Ls – 2,00 Ls. Ievērības cienīgs, Oskaram nominēts ir gabals par viena ebreja puikas likteni vācu okupācijas periodā – „Musime si pomahat” („Mums jāturas kopā”)(2000). Tāpat paturpinot vēstures tēmu jāmin „Pelišky”(2000), kurā jaunu cilvēku dzīves pavedieni un ideoloģijas izbalē politisko režīmu ēnā. Lai iepazītos ar čehu humoru – iesaku „Horem Padem” („Kājām gaisā”)(2004), vai romantisko komēdiju dāmām „Roman pro ženy”(„Sieviešu romāns”)(2005), kas ar smalku ironiju apspēlē cilvēku savstarpējo attiecību paradoksus. Tās varētu būt latvieša gaumē. Tāpat noteikti derētu noskatīties šogad iznākušo dokumentālo filmu par Čehijas tautas prezidentu Vāclavu Havelu. Filma, tāpat kā pati personība zīmīga ar to, ka šis prezidents tiešām bijis tuvs tautai. Pirms prezidentūras esot bijis to revolucionāru rindās, kas cīnījās par valsts neatkarību no sociālisma sloga. Viņa personības izteiktākie raksturlielumi – vienkāršība un cilvēcība. Pievakarēs, brīvās no ballēšanās vai filmu skatīšanās, var izbaudīt kādu čehu autora grāmatu. Latvijas publikai nu jau labi pazīstamais čehu ebrejs Francs Kafka, kā arī humoristiski satīrisko Šveika piedzīvojumu autors Jaroslavs Hašeks. Šim izcilnieku sarakstam var pievienot arī Milanu Kundera, kas aizrauj ar savu spēju radīt stāstus, kas vienlaikus ir gan traģiski, gan uzjautrinoši, iedziļinoties cilvēku likteņos, kā arī pieklājīgi paņirgājoties par cilvēku stulbumu. Viņa romānos ir arī daudz intimitātes. Ievērības cienīgi - „Joks”, „Nepanesamais esības vieglums” (Unbearable Lightness of Being) un citi. Student, avantūrist, baudītāj, Sprīdīti – negarantēju, ka laimi atradīsi tieši šeit, bet kaut ko tīkamu sirdij gan. Tādu netveramu mieru, brīvu no ikdienas raizēm un skriešanās sacīkstēm biznesa pasaulē. Tādu melanholiski saldo pēcgaršu, kad viss būs beidzies. Vien suvenīri un fotogrāfijas ik dienas atgādinās par šo izbaudīto mirkli. Tā pa īstam.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais