Elvitas Rukas Mongolijas un Kirgizstānas ceļojuma dienasgrāmata. Kirgizstāna 1. diena

IMPRO CEĻOJUMI 07.01.2016 5 min lasīšanai 21 foto

12.09.2015.

Rīts Ulanbataorā man ir tikai nakts turpinājums, jo miega ir bijis nepiedodami maz. Tomēr noskaņojums ir viennozīmīgi gaišs un pozitīvs, par ko jāpateicas Mongolijas kopīgajiem vitamīniem. Mums nekādi kalni arī nav jāgāž, tik vien kā jāpaēd un jādodas uz lidostu. Mūsu ceļš it kā turpinās, bet man tā ir kā atgriešanās mājās. Pirmkārt, tāpēc, ka ar gavilēm atrisināti iekšējie jautājumi, otrkārt, tāpēc, ka Kirgizstānā esmu viesojusies vairākkārt. Arī ģeogrāfiski tas jau ir ceļā uz māju pusi, tāpēc atgriešanās noskaņojums ir pamatots.

Braucam uz lidostu, bet es domāju par savējiem un svešiem – globālā mērogā. Cilvēks kā humāna un emocionāla būtne sev radniecīgu dvēseli var atrast jeb kurā pasaules malā. Nevajag uz visu mūžu, drīzāk tas ir kāds īss mirklis, kāds uzliesmojums, kad jeb kuras kultūras, reliģijas, izglītības, intelekta un mantiskā stāvokļa atšķirības izgaist. Par dvēseles radiniekiem uz brīdi var kļūt ikviens, kas otram uzsmaida, izpalīdz, iededz kādu prieka dzirksti, vienojas kopējā lūgšanā, gavilēs, dzīves svinēšanā… Tūristi bieži kļūst par tādiem kā vampīriem, kas ieradušies visu apēst, ignorējot cilvēcisko faktoru.

Nespēšu izanalizēt visu vēsturisko bagāžu, kas baltajai rasei joprojām liek justies pārākiem par ‘’iezemiešiem’’, bet šis augstprātīgais snobisms kā nezāle sazēlis pat zemapziņā. ‘’Viņi ir svešie, viņi ir citādie, mūs var saprast tikai savējais’’ – tāds ir stereotips. Bet vai tiešām tā ir? Zinu, ka pasaules gaitās maņas darbojas citādi, un ‘’savējie’’ vienkārši uzrodas ceļā. Nekādas nozīmes – japānis, krievs, zulu, uzbeks, mongolis… Ir kāds uzliesmojums, kas jūs uz brīdi satuvina vēl ciešāk nekā ar savējiem. Jo savējie ir ikdiena, savējie bieži tikai gruzd - tādēļ, ka dvēseles radiniekiem ir pieskaitīti formāli – kā vienas siles, viena aizgalda, viena metiena piederīgie…

Atceros neidentificētas filmas fragmentu, kur sižets mazos stāstiņos vijās ap ceļojumu un balto snobisma tēmu. Vienā no epizodēm eksaltēta pusmūža baltā dāma skaļi ierodas vientuļā tuksneša būdiņā, kur saimnieko simpātisks melnais kungs. Ģimenei ir saplīsusi mašīna un viņas ‘’stulbais un tūļīgais’’ vīrs tagad to labo. Kaut ko jau viņš dara, bet nekas viņam nesanāks, rokas aug ne no tās vietas, visu mūžu tā bijis, ne laimes, ne mīlestības, tikai maks, bet vismaz nedzīvoju suņu būdā un man ir daudz kleitas, bet kuram gan tās interesē, miesa jau novītusi, taču varu ceļot, visa pasaule pie kājām, kāda gan kuram daļa, ka nekad neesmu savu vīru mīlējusi, tikai piecietusi… Baltā dāma izplūst arvien intīmākās savas dzīves detaļās, mutuļo eksaltētā grēksūdzē par savas dzīves bezjēdzību. Viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka melnais kungs ir tikai neizglītots tuksneša ‘’iedzimtais’’, kuram var teikt visu, kas sakrājies un neizteikts. Viņš arī nepārtrauc monologu, kas kļūst arvien atklātāks.

Kad sieviete pār melno kungu ir nometusi visu savu nervozuma un dzīves sāpju nastu, beidzot aizdomājoties un apklustot, tad skaistais vīrietis perfektā angļu valodā ierunājas viedi un no sirds… Sieviete ir pazemota un atvieglota vienlaikus, jo nekad nevienam ‘’savējam’’ dzīvē nav tik dziļi atklājusi sirdi. Te, tuksnesī, nejauša vīrieša klātienē, pēkšņi ir iestājies ilgi gaidītais patiesības mirklis! Ne filmas nosaukumu, ne režisoru neatceros, bet noskaņu gan. Tas nav nekas jauns, bet plašajā pasaulē visvairāk mēs meklējam paši sevi… Apkārtne un satiktie cilvēki kļūst par katalizatoru iekšējiem jautājumiem, bet mazi ceļa notikumi veido mūsu pašu domu un rīcības atspulgu. Nekā ezotēriska, vienkārši pieredze!

Patiesībā pārdomas virpuļo ap amizantu iepriekšējās nakts epizodi. Kad nodejojušies gandrīz līdz rītam kā pēdējie viesi pametam deju zāli, tad pāris uzdzīves skarti vietējie naktsputni vēl plivinās apkārt. Mēs esam sākuši svinēt arī Evitas vārda dienu, tāpēc lūkojam pēc kādas eksotiskas ielas ēstuves – mangāla, kur turpat uz trotuāra tiek cepta gaļa vai vārītas olas. Esam skaļi un priecīgi, kāpjot pa trepēm ievērojam krietnas uzdzīves skartu mongoļu jaunekli. Saprotam, ka viņš ir kluba apsargs, un skaļi iesmejamies gan par viņa atlikušo spēju veikt dienesta pienākumus, gan burvīgo džemperi ar auseklīšiem. Mūsu smiekli izraisa viņa interesi, un mēs ar Evitu skaidrojam iemeslu. Bakstām džempera auseklīšos un stāstām, ka mums Latvijā arī ir tāds ornaments. Tālāk nelīdz nekāda liegšanās - mongoļu džentelmenis velk nost džemperi un dāvina mums par katru cenu. Puiši it kā izvairās, Evita mulst, bet es redzu, cik ļoti tas nāk no mongoļu puiša sirds. Viņam ir nomadu lepnums, tas ierakstīts sejā, neņemt nozīmē apvainot… Reiz jau šo mācību ceļā esmu saņēmusi – ļoti konkrēti un uzstājīgi. ‘’Jesļi v žizņi čto to dojut, obezaķeļno nado braķ’’(Ja tev dzīvē kaut ko dod, ir jāņem obligāti) kādā Burjatijas milicijas iecirknī mums stingri piekodināja krievu sieviete ar spīguļiem rotātu zirgasti un revolveri pie sāniem. Vēlāk to pārvērtām par savu ceļošanas folkloru un sapratām, ka tam ir arī pamatojums. Kosmoss visu redz. Ja tu neņem vienu, divas, trīs reizes, viņš kā apvainojies bērns saprot, ka tev neko nevajag… Tāpēc esmu ielāgojusi – kad dod no sirds, ir jāņem bez klīrēšanās!

Tā daru arī šoreiz. Kamēr Edgars izvairās, atklāju mongoļu puisim, ka Evitai ir vārda diena un džemperis ar auseklīšiem viņu tiešām iepriecinās! Šāds risinājums gandarī visus. Puisis ir laimīgs dāvināt, Evita pieņemt, Edgars būt par pakaramo… Patiesībā kašmira džemperis Edgaram der kā uzliets un izskatās lieliski! Kas var būt skaistāks par mazu, negaidītu kosmosa dāvaniņu, kas visiem sagādājusi prieku? Mēs pat aizmirstam par gaļu un olām, un līksmē sasārtuši atgriežamies viesnīcā.

‘’Kur džemperītis?’’ tērpinu Edgaru ceļā uz lidostu, bet viņš klusē kā partizāns. Viņam jāsavieno cilvēciskais faktors ar reglamentētiem darba pienākumiem, bet tas prasa ievērot zināmu distanci starp dienas un nakts dzīvi. Auseklīšu turpmākais liktenis man paliek nezināms, bet mazas ‘’rozīnītes’’ sajūta paliek. Kad sit ar kāju pie zemes un pieprasi, kosmoss neko nedāvina. Kad vienkārši priecājies par dzīvi, tad paveras gan debesu, gan zemes dāvanu slūžas…

Jau pie viesnīcas brokastu galda ievēroju divus skandināvu metālistus, kas, kaut arī ne pirmās jaunības un svaiguma, tomēr cēli nes savas matu pinkas un mūzikas instrumentus. Tiekamies ar viņiem gan lidostā, gan lidmašīnā, gan kopīgi izkāpjam Biškekā. Citi pasažieri caur Stambulu lidos uz visām Zemeslodes pusēm, bet mēs turpinām Āzijas stāstu. Lielākajai daļai ceļa biedru Kirgizstāna ir balts plankums kartē, ar kuru nesaistās nekādas asociācijas. Man Kirgizstāna ir zeme, kurā esmu kāpusi kalnos, iemīlējusi nomadisko dzīvesveidu, bijusi lieciniece starpnacionālajiem nemieriem un pārliecinājusies par to, ka nevienam nekad un nekur nepieder monopols uz vienīgo patiesību. Kirgizstānā esmu piedzīvojusi paradoksālo situāciju, kad Oša ir slaktiņos un nemieros izpostīta, bet mēs, ienākot šajā pilsētā no teju totalitārās Uzbekistānas puses, izjūtam atvieglojumu. Reizēm mežonīga brīvība ir patīkamāka nekā vardarbīgi nosargāts miers un bezierunu paklausība.

Šis paradoksālais izjūtu pretstats starp 2011.gada Uzbekistānu un Kirgizstānu ir palicis kā negaidīti spilgts iespaids gan par starpvalstu situāciju, gan pašai par sevi. Norobežojoties no konkrētā asiņainā konflikta starp kirgīziem un uzbekiem, toreizējā nesakārtotās, mežonīgās brīvības sajūta Kirgizstānā un tās pozitīvā ietekme uz pašsajūtu pārsteidza mani pašu. Apkārt drupas un haoss, bet tu jūties labi, jo visi tevi liek mierā…

To, ka iespēja brīvi domāt un uzvesties man ir tik vitāli svarīga, sapratu tieši Kirgizstānā. Tagad kopā ar sazvērnieciski klusējošiem skandināvu metālistiem, kuru sejās dienas laikā nav pakustējies ne vaibsts, atkal esmu te klāt. Šoreiz gan nekādi kardināli notikumi un nemieri nav gaidāmi, esmu pārliecināta, un noskaņojos uz atpūtas viļņa. Kā nekā – jau pirmajā vakarā dodamies pie skaistuļa Isikula, kas ir laisko atpūtnieku iecienītākais gala mērķis šajā zemē. Gandrīz divsimt kilometrus garo ceļu uz smalko kūrortu rotā gan kalnu grēdas un vakara mākoņi, gan kolorītā ceļmalu tirdzniecība un bezgala garas papeļu rindas. To balti krāsotie stumbri mani fascinē ne pirmo reizi – tas ir patīkamas melanholijas ritms, kam nav racionāla izskaidrojuma.

Tikai ceļš nezināmajā, kam baltā krāsa piešķir cerības apsolījumu.