2.2 Šur, tur Šrilankā

  • 16 min lasīšanai
  • 7 foto

19. decembris 2015. Brīvi laižam tālāk!

Iepriekšējā daļa - https://dra.lv/bwC7I

Puspamodies dzirdu balsi „hello friend!” , paskatos apkārt, paiet 3 sekundes līdz saprotu, ka esmu Talalle pludmalē un guļu šūpuļtīklā. Skatos, tas pats čalis, kas iepriekšējā dienā, atnācis apraudzit, kā man pa nakti gājis un tagad gar krastu ied un lasa visādus moluskus.

Pirmais jāuzpīpē, lai saprastu, ko darīt. Molusku čalis, protams, nokāš vienu un kaut ko parunājāmies, kamēr jaucu nost savu nometni. Tā arī pa nakti nedabuju notestēt brezenta lietderību stiprā lietū, bet tas tikai pozitīvi. Pēc padsmit minūtēm esmu savācies un eju gar pludmali uz galveno ceļu, lai noķertu autobusu uz 60km attālo Hambantota pilsētu. Pa ceļam pamanījos mazliet apmaldīties, bet runājoties ar ļaudīm drīz vien biju, kur vajag. Autobuss gan veda tikai līdz Tangalle pilsētai, kur pirms pārsēšanās, izdomāju ieēst.

Hambantotā ierados bez norezervētas naktsmītnes aptuveni stundu pirms tumsas. Īsti nepaspēju pat pīpi aizkūpināt, kad tika piedāvātas naktsmājas par saprātīgiem 1500 (10eur). Ejot uz viņa viesu namu, caur visādām kreisajām ieliņām, sapazinos ar Talibu, gadus 40 vecu vietējo darboni. Māja pašā okeāna krastā, bet pludmale domāta tikai maniakiem – milzīgs pēdējais vilnis, kas atduras pret stāvu pludmali.

Tālumā virs jūras melni mākoņi, bet izdomāju nemīzt un provēt nodžumīt, Talibs teica, ja prātīgi tiek garām pirmajam vilnim tad esot ok. Sākumā kā muļķis mēģināju iet cauri ar muguru, bet 3m augstais vilnis mani vienkārši nospārdija un ar smiltīm pilnu seju izmeta krastā. Te liekas, ka met krastā, te velk jūrā, bet līdz ko tiek 10m no krasta sākas relatīvi mierīga peldēšana. Mēģinot pēc tam tikt krastā, atkal tiku izvarots, tāpēc uzreiz devos dušā tikt vaļā no smiltīm kuras jūra bija sadzijusi visās iespējamajās atverēs.

Līdz ko palika tumšs, tā musonu nesta tropiskā lietusgāze sāka velties pār manu pieticīgo dēļu būdu. Divas stundas no vietas lija tā, kā sen nebiju redzējis. Kad tas bija galā, Talibs prasīja vei negribu ēst, kaut ko iedzert vai uzpīpēt. Atbilde, protams – „jā, jā visam.” Tad ar viņa motorolleri laidām vispirms ieskrietuvē paēst, jau atkal bezjēgā lielus ēdiena kalnus un pēc tam šis mani aizveda uz šaubīga paskata biljarda zāli, kur iekšā nav nekā, izņemot 2 galdus un 20 jauniešus.

Drīz vien biju sapazinies ar visiem svarīgākajiem personāžiem, Talibs nez no kurienes bija izvilcis zaļo, iedevu savas rizzlas un nākamās 3h nelielā bariņā spēlējām biljardu, dzērām lētu viskiju, kūpinājām zaļo un runājām huiņu. Ap pusnakti, kad iestāde vērās ciet, kaut kas paziņoja, ka esot vēl viens jāpaņem. Tad nu četratā gājām uz vienīgo vietu, kur tādā stundā ko tirgo. Tā vieta izrādījās lepns hoteļa bārs. Kā noskaidroju, šie trīs gaida, ka es likšu, bet nu tilpums bez 15Eur nesanāk. Bet tā kā visu laiku kūpināju viņu gandžu, ta paņēmu vismaz 4 mazos alēnus pa 6 Eur. Tur vēl stundu pasēdējām ar skatu uz jūru, padzērām alu un nokūpinājām visu atlikušo un ar tuk tuku jau naktī tiku aizvests mājās, kur laimīgs noplīsu un nogulēju līdz pusdienslaikam.

Kad pamodos, pamatīgi cepināja saule un pa viesu namu rosījās pavecāks holandiešu pāris. Šie mani iztaujāja par vietu un pastāstīja šo to interesantu par vietām uz kurām dodos tālāk. Diemžēl no manas būdas īsti nevarēju noķert globālā tīmekļa viļņus, tāpēc dienas vidu pavadīju sēžot tuvu rūterim kačājot iekavēto un rakstot pirmo aprakstu. Kaut kad dienas vidū parādījās arī pohains Talibs un pārliecināja mani palikt vēl vienu nakti un piedāvāja paņemt man gramu zaļā pa 500 rūpijām, daudz labāks darījums nekā tas ko dabūju Gallē.

Laiskajā pēcpusdienā, pēc peldes atvilkās pāris saimnieka čomi ar kuriem tika sadalīts pirmais kāsis, pēc kura aizgāju atlaist kājas. Jau vakarpusē, pēc sešiem kolēģis aizveda mani paēst un nopirkt pāris alēnus. Šoreiz restūzī izlēmu noņemt provi jūras velšu nūdelēm, kas izvērtās brīnišķīgi. Cauri labirintam uz mājām sanāca iet kājām, jo Talibs bija aizvedis alēnus atdzesēties.

Ierodoties atpakaļ tur bija ievācies vēl viens nesen pensionēts Eiropiešu pāris, bet mēs ar saimnieku uztinām vēl vienu mazo un pie bairīša raisījām sarunas. Kad vakars degradējās līdz laptopā pieejamajām izklaidēm, rādīju cilvēkam, pirmo reizi dzīvē, brīnišķīgo animācijas seriālu „Family Guy”, par ko viņš smējās kā mazs bērns.

Jau atkal nošņācis līdz pusdienlaikam, pirmdienā, biju nolēmis tikt kalnos līdz Ella pilsētiņai. Kad pametu viesu namu tad saimnieks nebija mājās, bet satiku viņu mazliet vēlāk pie autoostas. Šis man saka, ka tur esot viens čalis, kas mani pazīstot. Eju un toč viens vietējais kurš man piedāvāja savas safari tūres, kad biju Galles viesnīcā pie Shayma. Kā vienmēr uz tāda tipa izklaidēm sanāca nožīdoties, tāpēc teicu sorī. Parunājāmies un pēc pāris minūtēm mēģināju iespiesties Ellas autobusā.

Pirmie 30km visnotaļ briesmīgi - karsts, visi saspiedušies kā siļķes mucā, ausī brēc vietējā popmūzika uz izjātiem skaļruņiem. Labi ka pēc pīpauzes cilvēki palaida Aivaru apsēsties. Kādus 20km no galamērķa atdūrāmies pret skaistajiem Šrilankas kalniem. Līdz ar ko autobusa vidējais ātrums nokritās līdz 15km/h. Ierodoties Ellā palika pilnīgi pretīgi, kur vien skaties visur tūristi, bet nu tāds jau ir tas ceļošanas paradokss. Neviens ceļojot negrib redzēt tūristu ordas, bet visi grib redzēt foršākās vietas. Pirmā vieta, kur tik izteikti viss miests uz to vien dzīvo. Lai nu kā, pirmais, ko sameklēju, bija vieta, kur ieēst un saprast, kas notiek.

Spēros iekšā pirmajā vietā, kur rakstīts Egg Hoppers, bet ēdiens bija tāla atblāzma no Galle pieredzētajiem Hopperiem. Pēc maltītes sapratu, ka manis norezervētā nakts mītne ir nevis iekš Ella bet Kithal Ella, 7km attālumā, otrpus kalnam. Tā kā no tuk tuku čaļiem dzirdēju visādus briesmīgus skaitļus, domāju, „Pajāt! Ies un tad jau skatīsies”, bet necik tālu netiku, kad garām braucošs tuk tuks ar simpātisku dāmu aizmugurē apstājās un taujāja, kur dodos.

- Es cenšos nonākt tādā un tādā viesu mājā.

- Tu, kāp iekša, braucam tas virziens.

Ceļš veda pāri kalniem aptuveni 15min.

- No kurienes Tu esi? Tu rakstīt man vēstule, jā?

Pie sevis uz reiz domāju, kāds viņas mērķis (angle)? Vietējās dāmas, atšķirībā no vīriem, laikam kulturālu motīvu vadītas, parasti ar ārzemniekiem baigi nerunā un noteikti neflirtē.

- Varbūt esi feisbukā, varu pierakstīt savu vārdu.

- Es feisbuks, jā. Reti internets. No kurienes esi? Raksti adrese. Raksti man vēstule.

Pierakstu uz lapiņas savu anglijas adresi, viņa pieraksta savu.

- Tu nākt ciemos, dzers tēja. Cik ilgi tu šeit būs?

- Es labprāt, tikai rīt laižu prom. No rīta varētu piekāpt. Tu mācies koledžā?

- Jā, rīt eksāmeni, no rīta būšu pilsētā. Bet varbūt tu atgriezties, nākt ciemos.

- Protams, varbūt pēc nedēļas atkal būšu kalnos, labprāt tevi apciemošu. Varbūt Tev ir lieka istaba kur nakšņot?

- Nē, maza māja, man 3 bērni, bet tu nāk dzert tēja kādreiz?

Ehh, žēl, pie sevis nodomāju, būtu varējis kaut kas interesants sanākt. Lai nu kā, līdz tam jau bijām pa zemes ceļu aizbraukuši līdz manam kalnu viesu namam. Tuk tuka čalis man nokāsa padaudz naudas un atvadoties dāma tik saka.

- Tu mani neaizmirst, rakstīt man vēstule.

Viesu nams mani sagaidīja ar veselu ģimeni lauku cilvēku, kuri vienu no savas mājas istabām atlikuši tūristiem. Interneta, protams, nebija, bet man vēl nedaudz zaļais bija palicis, ko neilgi pēc tumsas nokūpināju. Pāris minūtes vēlāk ģimenes māte aicina mani vakariņās. Dzīvojamajā istabā uzklāts galds ar 7 ēdieniem, nabadzīgiem, bet var just, ka centušies. Visa ģimene kaut kur virtuvē iespiedušies kautrējas un es planēju pilnīgā hajā. Nedaudz pat nekomfortabli sajutos, šo to paknibinājis un pārņēmis pusi mājas. No otras puses super, tikai dažus km no Ellas pilsētas un tūristu burzmām es te kā 19. gs. Angļu kolonizators un vietējie man teciņus skraida apkārt, lai nopelnītu kādu rūpiju - pienes tēju un visu laiku prasa vai kungam nav vēl kāda vēlme.

Tovakar skatījos „The Martian” un zem zaļā domāju visādas interesantas domas. No rīta izvēlos, kā ierasts, ap 11iem un noskaidroju, ka vilciens iet pēc vieniem. Šie man bija sataisījuši brokastis, kuras ārā, veroties uz kalniem notiesāju. Vēl uzpīpēju un gāju meklēt staciju. Stacija izrādījās praktiski pāris minūšu gājiena attālumā. Turpat arī nometos ēnā gaidīt vilcienu, tik vietējie mani visu laiku tirdija:

- Vilciens kavējas varbūt gribi iet uz Ellas klinti.

- Nē, nē es te palasīšu, pagaidīšu.

- Varbūt vēlies aiziet uz ūdenskritumu, varbūt esi izsalcis, varbūt gribi palikt vēl vienu dienu?

Bet es tik paliku pie sava. Nogaidījis divas stundas, lecu superīgajā kalnu vilcienā, kur puse pasažieru tūristi, bet visi uzreiz arī izkāpa Ellā. Tālāk līdz Badullai baudīju fantastiskus skatus, praktiski visu laiku filmējot. Konduktors super entuziastiski mani aizveda līdz priekšējam pasta vagonam, kur varēju apsēsties uz trepēm, pie vaļējām durvīm un klausīties kā šis man stāsta, kas tas par tiltu un kas tā par upi. Beigās paprasīja kapeikas, kuras arī iedevu.

Badullā ilgi neuzkavējos. Izgāju cauri pilsētai, atradu autoostu un laidu tālāk. Jau kuro reizi sāku stāvot kājās iespiedies pūli, līdz vietējais palaida apsēsties savā vietā. Patīkami sajust tādu attieksmi pret bālģīmjiem. Tālāk sagrabējušā busa cīņa ar serpentīniem un sapratu, ka līdz tumsai pludmalē netikšu. Kad tiku nomests kalnu beigu tranzītpilsētā Monaragala, kā vienmēr pie autoostas pienāk čalis aprunāties un prasīt ko meklēju. Es viņam saku, ka vispirms kādu smēķi derētu atrast un tad lētas naktsmītnes. Nav problēmu, aizved mani līdz veikalam, pēc tam iemet mani tuk tukā un pēc mirkļa esam klāt vidēja paskata viesu namā.

- Tev patīk Bobs Marlijs?

- Protams, regejs ir laba lieta.

- Nē, nē tu pīpē gandžu?

- Ā, nu pīpēju gan, tev ir?

- Hotelī, draugam.

Izrādījās vietējie zāli sauc par Bobu. Viesnīcas šefs - garmatains trīsdesmitgadnieks, parādīja istabu, kas likās ok. Aizgāju pie viņa restorānā ieēst rīsus ar jūras veltēm un vēlāk vakarā šis atstiepa palielu turziņu ar zaļo. Un tikai 500 rūpijas, bet ir savs āķis. Tā bija vietējā lauka zāle ar visiem zariem un sēklām, pamatīga noņemšanās, līdz tiec pie pīpēšanas un stipri maiga. Bet nu vakars tika pavadīts pozitīvā notī.

Kad garmatainais čalis ar saviem kolēģiem sāka korķēt vaļā Araku, mazliet pretīgu vietējo viskiju, sapratu, ka jāiet gulēt, bet miegs nenāca viegli. Sit mani nost, bet nevarēju saprast kā izslēgt tualetes gaismu, ventilātors skaļš un kas pats sūdīgākais - odi. Lieta tāda, ka istaba nebija līdz galam noslēgta, zem durvīm spraugas, logiem spraugas. Pirmo reizi ejot gulēt, tiku tik sirsnīgi sakosts, ka, pamostoties nakts vidū, ieslēdzu gaismu, kādus 20 nositu un izvilku no somas savu hamoku, lai varētu ieritināties moskītu tīklā.

Pabriesmīga nakts, bet sliktais ātri aizmirstas un no rīta brīvi laidu tālāk, atkal piebāztā autobusā uz pludmales pusi. Veikli tiku līdz miestam 30km no pludmales, bet neviens autobuss nenāca vairāk kā stundu. Beigās paveicās un viens opis ar ķeseli un tīkliem paņēma tuk tuku, iebāza tur mani un divus mentus un visi laidām uz Potuvilu. Kad visus vietējos nometa, kur vajag, mani vēl piedāvāja aizvest uz pašu sērferu pludmali Arugam bay. Biju domājis, ka nokāsīs briesmīgu naudu, bet nē, tā kā bijām 4 cilvēki tad tikai 250 no sejas.

Prasīju, lai nomet pie kādas lētas viesnīcas. Apstājoties pie Paradise Hotel durvīm nodomāju, ka būs par krutu, bet nē, salas austrumu krastā izrādījās nesezona, tukšas viesnīcas. 3000 rūpiju istabu sarunāju pa 1500. Tur pat pāri ielai restorāni par pieņemamām cenām un burvīga pludmale tikai 100m attālumā. Kad gāju paēst nenoturējos un paņēmu grilētu zivi ar frī kartupeļiem, lai gan tas stipri dārgāk kā rīsu ekvivalents. Viesmīlis piedāvāja zaļo, bet atteicos, jo izskatījās pamaz priekš cenas. Izejot no restorāna, nepaspēru pat pāris soļus, kad man tiek atkal piedāvāta manta.

- Ļoti laba, KG (Kerala ganja) tikko no Indijas, nāc tuk tukā brauksim pie manis, nomēģināsi, ja patiks varbūt pērc 5 gramus.

- OK, noprovēs, tik man daudz nevajag.

Aizbraucu, nodegustēju, bija laba. Protams, tik cik viņš teica ir grams, no pieredzes zināju ir labi ja pusīte. Paņēmu vienu, lai var jaukt ar vietējo, kura viena pati mazliet par vāju. Kamēr braucām atpakaļ prasu viņam:

- Tu te tirgo zaļo, pieņemu ne pirmo gadu vai ne? Kuri tūristi parasti pērk?

- He, he. Jā es te ņemos jau 10 gadus. Daudz krievi un vācieši. Ir arī francūži un poļu cilvēki. Pārsvarā jauni cilvēki.

- Un kā ar angļiem?

- Angļi nepērk, jo pārsvarā brauc pensionāri.

- Nu un, man anglijā ir 50+ pazīstami, kas tā vien kūpina.

- Varbūt, bet ne te. Te no pensionāriem visvairāk zāli mīl francūži. Daži no mani pat unces ir pirkuši.

Tad nu gāju atpakaļ viesnīcā, kur biju vienīgais viesis, uztinu vēl vienu mazo un zem mančijiem apēdu vienīgo ēdienu, kas man bija – bundžu ar sardīnēm eļļā.

Pamostoties pa dienu, izlēmu, ka jāpaliek vēl viena diena. Kūrorts nesezonā ir perfekta vieta, jo viss ir radīts priekš tūristiem, bet piedāvājums pārsiedz pieprasījumu. Un Šrilanka nav Maroka vai Ēģipte, saki „nē paldies”, vai „ne tagad” un darboņi tev liek mieru.

Tur pat, pāri ielai pabrokastoju un izdomāju noīrēt motorolleri. Tikai 7 eur dienā, kāpēc gan ne. Tiesa, nekad nebiju ar tādu transporta līdzekli pārvietojies, bet nu nekam sarežģītam tur nevajadzētu būt. Un nav ar. Gāze tas, bremzes tur, stūre ir, tik laid. Vispirms par pāris eur pielēju pilnu bāku, tad aizlaidu līdz ceļa galam dienvidos, kur Panama miestā valda patiesa pasaules gala sajūta. Ar vēju sejā un sauli krūtīs apciemoju pāris vientuļas pludmales. Tā arī nenoskaidroju vai tas bija 49cc vai 125cc, bet savus 80km’h pilnīgi brīvi spiedu, kā maniaks laižot garām tuk tukiem. Brīvības sajūta, kas pārņem uz 2 riteņiem ir kaut kas cits. Katrā ziņā, iedvesmojos beidzot saņemties nolikt moča tiesības.

Ap trijiem jau biju diezgan nobraukājies, bet domāju laidīs kamēr vēl var. Aizbraucu 35km līdz miestam, no kura braucu iepriekšējā dienā. Pa ceļam skatos apstājušās vairākas mašīnas un ļaudis uz kaut ko skatās. Apstājos es ar un kā nu ne, blakus, purvainā pļavā, kādus 100m no ceļa tusē ziloņu bars. Amizanti radījumi, īpaši mazie, kas savā nodabā ālējas. Nopriecājos, ka nebija jāmaksā 30eur par ziloņu safari, lai tos lopus apskatītu, kādu pusstundu pavēroju un laidu tālāk.

Te būtu labs moments iestarpināt pāris rindas par pārējo dzīvnieku pasauli, ar kuru, uz tās salas sastapos. Bieži vien braucot ar autobusu pļavās bija manāmi pāvi ar visām savām skaistajām astēm. Nekad nebiju aizdomājies, ka tas ir īsts putns, kurš reāli kaut kur arī dzīvo. Vienmēr pāvi bija asociējušies tikai ar zoodārzu. Ir, protams, arī visādi mērkaķīši, īpaši kalnos. Pārsvarā mazi un bijīgi. Pāris hinduistu tempļos tiek piebaroti lieli bari. Milzīgas ķirzakas pie ūdeņiem, mazas ķirzaciņas hoteļu istabās. Bija pāris vietas, kur tualetē bija pa prusakam. Odi, maitas, pa lielam visur. Bruņurupučiem neuzdūros, bet redzēju, kur nelegāli tirgo olas. Arī jūrā nebraucu, bet ir opcija skatīties kā vaļi un delfīni plunčājas.

Pirms tumsas vēl reizi aizlaidu uz pludmali paplunčāties viļņos, kad pienāca čalis un piedāvāja zāli. ‘’Nē, paldies’’ es viņam saku, ‘’man vēl ir.’’

- Varbūt vēlies opiju? Viņš man taujā

- Ne, ne. Es smīnot atbildu un aizeju prom.

Bet jau braucot uz viesnīcu pie sevis nodomāju, kāpēc man tik automātisks nē? Retrospektā tagad domāju, ka varbūt vajadzēja paņemt, nekad neesmu opiātus provējis, jo nav bijusi akūta vēlme vai nejauša iespēja. Liekas, ja kādreiz jāpēģina, tad te, skaistā pludmalē, būtu perfekta opcija. Tik līdz galam nav skaidrs, kurā caurumā viņu bāž un kā viņu osta. Parasti ar līdzīgām lietām labāk nodarboties mājās, kontrolētos apstākļos.

Lai nu kā nebūtu, pieturējos pie maigās zāles atliekām, pie vakariņām nagi niezēja paņemt alu, bet pludmalē vēl dārgāks kā parasti. Apsvēru palikt vēl vienu dienu, bet ar domu, ka jāapskata pēc iespējas vairāk devos tālāk uz ziemeļiem, caur Batticaloa uz Kalkudah pludmali. Braucot gar austrumu krastu pavērās pavisam cita Šrilanka – izbeidzās budas, sākās milzīgas mošejas, krāsaini hinduistu tempļi ar 1000 statujām un ik pa laikam dažnedažādas kreisās kristešu baznīcas. Tur baptisti, jehovas liecinieki, metodisti utt. Ārpus pilsētām neredzēti plašumi – milzīgas lagūnas un nebeidzami rīsu lauki.

Ziemassvētku dienā ap diviem izkāpu no autobusa sazin kādas pilsētas vidū un paņēmu tuk tuku līdz pludmalei, ar domu, ka neko nedarīs, tik atlaidīs. Ierodoties pludmalē galīgi nošokējos – tur sabraukuši desmitiem autobusu, simtiem mašīnu, tuk tuku, motorolleru. Gāju meklēt naktsmītni, kad no viena tuk tuka skan: „Priecīgus ziemassvētkus, nāc pie mums” Es arī aizgāju. Tur 4 vīri, 3 jaunāki un viens ap 45 kapā Araku no kolas pudeles un prasa vai viesis negrib šļuku. Kā nu teiksi nē. Sapazinos. Izrādījās te visai apkaimei tusējamā vieta ziemassvētkos. Šie kristieši, prasa vai es ar. Teicu, ka nē, bet esmu lasījis grāmatu un Jēzus pa lielam likās ok čalis.

Tālāk gājām nopeldēties kopā ar pārējo ceilvēku burzmu, vārds pa vārdam vecākais no viņiem, Ābrahams vārdā, aicina ciemos. Šie visi bija zvejnieki vienā miestā 20km uz ziemeļiem. Pirms tumsas, mazliet sadzērušies, lecām piecatā viņu tuk tukā un laidām. Kad braucām caur tās pilsētas musulmaņu rajonam, šie sāka kacināt vietējos dvieļgalvas pilnā balsī angliski bļaujot: „Priecīgus ziemassvētkus!” He, he rakari!

Ierodoties mazajā zvejniekciemā tiku izrādīts visiem draugiem un paziņām. Tā kā vīri bija iesiluši, tad sarunājām, ka es pie viņiem palieku, bet man jāuzsauc nākamā pudele. Prātīga runa. Jau naktī Ābrahama būdā visi tempām Araku un pie tamilu popa rādījām savus dēnsmūvus. Tā kā viņa būdā bija tikai viena gulta, tad metos turpat uz grīdas gulēt, bet, bļin, odi atkal veica savu uzbrukumu un sanāca tikai mazliet pagulēt, visu nakti cenšoties atrast kādu pozīciju zem segas, kur mūdži netiktu klāt. No rīta kolēģis aicināja uz baznīcu, bet teicu, ka jādodas tālāk. Šis mani aizveda līdz pieturai un ielecu autobusā uz Šrilankas centrālo reģionu galvaspilsētu Kandy (izrunā tāpat kā candy).

Pa ceļam pabraucu garām gan UNESCO pilsētai Pollanaruwa, kur visādas budas statujas, gan Sigariya klints cietoksnim, kas varētu būt Šrilankas visatpazīstamākais simbols. Biju domājis, ka nākamajā dienā noīrēšu skūteri, aizlaidīšu atpakaļ un pamēģinās tur ielavīties, bet pamostoties kārtējā viduvējajā hotelī viss, ko redzēju bija migla un lietus. Ejot uz nākamo autobusu apgāju ap Kandy ezeru, kura krastos ir vissvētākā vieta vietējiem budistiem, jo tur templī esot Budas zobs. Jāteic priekš filozofijas, kas ilgi centās nebūt reliģija, vietām cilvēki Budu ņem daudz par nopietnu. Pilsēta kā tāda īsti nepatika, it kā skaisti, bet stipri pārbāzta.

Tālāk, pēc paliela apjukuma autoostā, atradu busu uz Nuwara Eliya pilsētu tējas laukos. Ja Kandy ir 600m vjl. ar patīkamu gaisa spirgtumu, tad Nuwara Eliya savos 2km vjl. ir stipri pavēsa un praktiski vienmēr ietīta mākoņos un lietū. Skaidrs kāpēc Liptons un citi angļu keksi, kas tur taisīja tējas plantācijas, izvēlējās to vietu. Tik pat labi varētu būt Glāsgova jūnijā. Serpentīnainais ceļš kalnā gan bezgala skaists ar mazākiem un lielākiem ūdenskritumiem visās malās.

Izkāpjot uzreiz viens vīrs piedāvāja naktsmītnes par saprātīgu cenu, teicu, ka vispirms jāiet kaut kas ieēst. Kamēr mani gaidīja, šis pamanījās savaņģot pusmūža čehu pāri ar kuriem arī braucām augstāk kalnā, līdz augstākajam ciematam Šrilankā, kur omulīgā mājelē nometāmies uz nakti. Ārā turpināja pamatīgi līt, internets īsti nestrādāja, tāpēc vakarā dzēru ar čehiem alu un runājāmies.

Naktī sirsnīgi izgulējos. Ārā kādi +14, mājelē siltināšanas nav, bet ir kaudze segu un duša ar karsto ūdeni. Noteikti miegam labāk, lai ir nedaudz par vēsu, nekā par karstu. Ap desmitiem saimnieks aizveda mani atpakaļ uz pilsētu, kur tajā pašā ieskrietuvē ieēdu skumja paskata omleti. Tālāk jau sāku virzīties prom no kalniem. Ar pāris dienām lietainā drēgnumā pietika, lai sailgotos pēc pludmalēm. Ceļš no Nuwara Eliya uz Hali Ella jau atkal fantastiski skaists. Ūdenskritumi, dziļas upju ielejas, zaļi tējas lauki un visapkārt kalni ar priežu mežu cepurēm. Jāteic kalnos transports prasa stipri ilgu laiku, teiksim 60km var būt virs 2 stundām.

Izkāpjot uzreiz nomainīju autobusu un pēc 20km iekāpu vēl citā līdz nonācu Haputhale pilsētiņā. Kā ierasts, izkāpjot tiek piedāvātas naktsmājas par saprātīgu cenu. Sekoju mītnes īpašniekam - dzīvīgam 40 gadniekam Farukam uz viņa sarūsējušo Nissan busiņu. Lai tiktu ārā no stāvvietas bija nedaudz jāpastumj, lieta tāda, ka pielaist var tikai no kalna uz leju un atpakaļgaita ar nestrādā. Nekādu problēmu. Kādus 5km no centra, praktiski aizas malā, nonācām viņa mākoņu ieskautajā Top View Inn.

Ierādīja istabiņu, sarunājām cenu un iepazinos ar Amerikas beļģi Kurtu, kurš tur jau bija nometies. Pēc pāris minūtēm ieradās ievēlās holandiešu pāris un 35(?) gadīga vācu skolotāja. Nelaime izrādījās tāda, ka nejauši sanāca viens cilvēks par daudz. Mani veikli izmeta no istabas un piedāvāja viņa paša gultā nakšņot par puscenu. Vēl jo labāk. Tālāk jau sākām runāties ar viesiem, ēst fantastiskas vakariņas. Visi dzēra alu, bet es uztaujāju, vai nav aizķērusies kāda druska zāles un kā nu ne, pāris minūtes vēlāk iznāk Faruks ar sainīti rokās un dod cienāties. No viesiem tikai skolotāja bija ar mieru ar mani un Faruku kūpināt, bet tas netraucēja vadīt stundām ilgas sarunas par visu un neko. Īpašs prieks bija ar Kurtu kādu stundu apspriest Game of Thrones teorijas. Vēl nebija sanācis dzīvē parunāties ar kādu, kurš to lietu ņem tikpat dziļi kā es.

No rīta namamāte mani pabaroja ar sātīgām brokastīm un teica, lai kaut ko uzrakstu uz sienas. Tagad tur stāv rakstīts: „Ja tu saproti, kas te rakstīts, momentā jāsāk skaļi dziedāt „Nevis slinkojot un pūstot””. Stipri šaubos, vai tajā būdā kādreiz gadīsies kāds latvietis, bet kas zin. Kad prasīju, cik par visu jāmaksā Faruks teica „maksā, cik liekas pareizi” iedevu viņam 2000 rūpijas un savu Šrilankas Lonely Planet grāmatu un abi bijām priecīgi par darījumu. Jau ap pusdienslaiku ar Kurtu paņēmām tuk tuku atpakaļ uz pilsētu un drīz vien sēdēju autobusā uz pludmali. Brauciens prasīja piecas ar pusi stundas, kuru laikā pamazām kļuva arvien karstāks. Laiku vadīju runājoties ar divām itāliešu tūristēm un klausoties audiogrāmatu.

Matarē, jau otro reizi, ierados fantastiska saulrieta laikā un izdomāju doties uz to pašu viesu namu, kurā paliku pirms nedēļas. King Surf Beach Lodge mani vēlreiz sagadīja atplestām rokām. Krēslā vēl aizgāju pacīnīties ar viļņiem, bet vakarā tusējām ar diviem zviedru sērferiem un ukraini Aļošu no Kijevas. Fascinējoši brūnais slāvu izcelsmes jaunietis stāstīja, ka savā pirmajā ārzemju ceļojumā jau pavadījis vairāk kā divus gadus. 6 mēnešus Nepālā, 9 mēnešus Indijā un tagad jau 7 mēnešus pa Šrilanku. Lieta tāda, ka čalis devas ceļā pirms revolūcijas un tagad šo mājās gaida pavēste par iesaukšanu armijā. Bet Aļoša teica, ka negrasās doties atpakaļ, kamēr viss nenorims, viņam Šrilankā esot labi, tur pat piepelnās ar kā sērfa instruktors. Manuprāt pareizi dara, es droši vien līdzīgi darītu, ja pēkšņi kā Lietuvā mani za prikolu mēģinātu iesaukt armijā.

Apsvēru arī nākamo dienu pavadīt tajā paradīzes pludmalē, bet tā kā bija palikusi tikai viena diena līdz lidojumam uz Malaiziju, tad izdomāju laist uz Bentota pludmali, 60km no Kolombo. Neko īsti par to miestu nezināju, un šoreiz tā izrādījās kļūda. Pēcpusdienā tur nonākot prasu lai aizved uz kādu lētu naktsmītni, bet tur man prasa 5000 rūpijas. Šis man mēģināja iestāstīt, ka nekur tagad ap jauno gadu lētāk nebūs, pateicu lai iet ~$%^&! Ar savām 5000 rūpijām, apstādināju citu tuk tuku un pēc minūtes biju istabā pa 2500, kas gan tāpat sanāca dārgākā naktsmītne div ar pus nedēļās.

Vispirms izdomāju aiziet nodot mazgāšanā savas drēbes, kas bija stipri padārgi, bet vēlā pēcpusdienā aizcilpoju kilometru līdz pludmalei, kurā lai nonāktu nācās iet cauri 5* hotelim. Vienīgie cilvēki kilometru garajā, perfektajā pludmalē bija bariņš krievu biezo ar sīkajiem. Tur pāris stundas paplunčājos un pasauļojos. Vakarā atradu vietu, kur tirgo manus mīļos Egg Hoppers ar čili, bet pirms gulētiešanas ar saimnieku un viņa čomiem triecām Araku. Vīri jau 30. decembrī laicīgi sāka atzīmēt un tā kā pašam sanāca jaungadu pavadīt lidmašīnā tad ar prieku pievienojos kādu lāsi nodegustēt.

Pašā vecgada dienā gandrīz 4h braucu autobusā 75km līdz lidostai. Kolombo ielās briesmīgi korķi. Lidostā gan nācās gaidīt 7 stundas, bet nu vismaz telpās prom no karstuma un dabūju veikt pierakstus. Šrilanku pametu jaungadā kurš nenotika, proti, izlidoju vecgada vakarā vienpadsmitos, bet līdz tam momentam, kad bija jābūt pusnaktij ofiiciāli laikam netikām, jo bija jau pamesta +5.5 laika zona un pirms pusnakts jau bija pāri vieniem naktī.

Karte:

Kopējie izdevumi Šrilankā - ap 400 Eur

Tālāk Singapūra



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais