Pārgājiens Ķemeri - Valguma ezers - Tukums jeb Tankists Mazohists turpina meklēt piedzīvojumus un ne tikai...

  • 5 min lasīšanai
Pārgājiens Ķemeri – Valguma ezers – Tukums Visu nedēļu gaidīju brīvdienas, kad atkal varēšu doties pārgājienā... Ja iepriekšējā mēnesī dažādu apstākļu sakritības dēļ bija liela vēlēšanās palikt mājās un nekur neiet (protams - aizgāju!), tad šoreiz pilnīgi pretēji – gribējās vairāk kā citas reizes! Tā nedaudz parēķināju, ka šajos pārgājienos jau eju 5 gadus (ar retiem izņēmumiem, kad nu tiešām neko nav iespējam samainīt)! Atkal pie manis bija atgriezies bezmiegs, pamodos jau plkst. 4:00, kaut gan bija jāceļas tik ap 6:30, jo šoreiz izbraukšana bija vēlāk – tikai 9:20 no dzelzceļa stacijas ar vilcienu uz Ķemeriem. Sanāca piecelties agrāk un visu vajadzīgo salikt somā, uzvārīt dienišķo kafijas dienas devu (kas nu jau jāatzīst ir kļuvusi par atkarību)... Šoreiz bija pārliecība, ka nu tiešām viss ir paņemts līdzi: guļammaiss, tūrisma paklājiņš, peldkostīms, maiņas apģērbs un otri cimdi, pat čības pēc pirts u. tml., bet īstenība kārtējo reizi bija skarbāka (pie šī vēl atgriezīšos). Tā nu laicīgi dodos uz vilcienu, nopērku biļeti, atrodu pat vajadzīgo peronu un iekāpju, kā iepriekš norādīts, otrajā vagonā no vilciena sākuma (ja tikšanās laiks tiek mainīts, tad vieta noteikti ne (pat tad, ja vilcienam ir tikai 3 vagoni! J ))!!! Tur jau sēž Ilona, kas ir visnotaļ smaidīga un uzreiz saprot, ka arī mēs (es un Ilze) esam vienas no tām, kas arī dodas šajā pasākumā. Skrienot notikumiem pa priekšu, varu teikt, ka smaids no Ilonas sejas pazuda tik vienā mirklī – ēdot konfekti! J Tad jau ierodas arī Gunta, Anna, kas paziņo, ka Kamila vēl ir tramvajā pie Baroncentra (vēl tik 8-10 minūtes līdz vilciena atiešanai), bet es saku, ka gan jau paspēs un tā arī notiek. Ierodas arī Mārtiņš, bez kura šie pasākumi ir vienkārši neiedomājami. Pa ceļam iekāpj Akvilīna, kas arī šajos pārgājienos jau iet vairākus gadus, kā arī kopā ar viņu divi puiši: Dāvis un Māris. Vagonā ir arī Ineta, kas gan nāk tikai 1 dienu, vēl tālāk iekāpj arī Santa un Agris. Tad nu šķiet, ka esam visi... Mārtiņš parāda, cik galants spēj būt un dāmām sasmērē apavus ar īpaši smaržīgu smēri, kas nelaiž cauri mitrumu un tāpēc ir iespējams kājas ilgāk saglabāt sausas. Jāatzīst, ka piemērotiem apaviem ir ļoti liela nozīme, arī šajā reizē, kad ir sasnidzis fantastisks sniedziņš, bet 2 dienas staigāt pa tādu sniegu un nesaslapināt kājas ir tikpat kā neiespējami, ja nav atbilstošu apavu (lielākajai daļai gan ir, bet tiem, kam nav – būs!) Izkāpjam Ķemeros, Mārtiņš mūs vēlreiz pārskaita un pasūta saimniekam vakariņas... Hmmm... Lieliski.. Visu dienu izstaigājies, tad vakariņas un vēl pirts... Ideāli!!! Ķemeros satiekam vietējos zvejniekus, pie kuriem iespējams nopirkt gan svaigas zivtiņas, gan žāvētas reņģītes un par ļoti lētu naudiņu. Ainis nolemj, ka vakarā noderētu... J Mmmm... Garšīgi!!! Soļojam tālāk pa meža celiņiem uz Valguma ezera pusi! Pa ceļam pie ezeriņa piestājam un ieturam pusdienas, jo līdz Slocenes upei vēl tālu. Dāvis un Māris nolēmuši visus piemuļķot, proti, ka viņiem līdzi ir tikai baltmaizes kukulis. Tā tas arī izskatījās, jo joprojām ietīts plēvē, bet nu jau pēc pāris kodieniem ir redzams, ka baltmaizē salikuši visu iespējamo: malto gaļu, gurķīšus... Ehhhh, viltnieki! J Paēdam un ejam tālāk. Tiesa gan, ka pusdienas neievelkas, jo ēdot ļoti salst rokas! Pamanām, ka Ineta pieklibo, bet īsti jau nav variantu, ko darīt, kā vien iet tālāk... Līdz galam jātiek! Vēl pēc brīža tomēr Māris palīdz un nolīmē uzberzto tulznu ar plāksteri (iesaku gan to darīt ātrāk, līdz ko sajūt, ka zābaks kādā vietā berž!!!) Meitene apņēmības pilna iet tālāk! Pa ceļam satiekam vairākus, kas izklaidējas braucot aiz mašīnas vai nu ar sniega dēli vai slēpēm (kas jau nu kuram tuvāks!)... Tā kā līdz naktsmītnēm vairs nav tālu, tad nu nolemjam pie Slocenes upes (pirms tās forsēšanas) iekurt ugunskuru un uzvārīt tēju. Salasām sausos zariņus, bet tas ir diezgan sarežģīti, jo uzsnidzis sniegs un tuvākajiem kokiem jau citi ir aplauzuši nokaltušos zariņus, tāpēc paejam tālāk un pa visiem salasām pietiekami iekuram. Mārtiņam apbrīnojumā ātrumā izdodas iekurt ugunskuru un Makgaivera stilā (nezinātājiem varu atgādināt, ka pirms daudziem gadiem bija tāds seriāls, kad vīrietis vārdā Makgaivers vienmēr kaut ko uzmeistaroja, kaut arī pie rokas nekā nebija) no nekā uztaisīt katliņu (šo viņa īpašību – no nekā uztaisīt kaut ko tik noderīgu – vienmēr esmu apbrīnojusi). Māri aizsūta uz upi pēc ūdens, bet Māris pēc ilgām mokā atnāk un saka, ka tas nav gana labs ūdens, tāpēc sākam kausēt sniegu. Mārtiņš atstāj mani par uzraugu ugunij un katliņam ar sniegu... Diezgan interesanti... Domāju, ka nu viss... Uguns apdzisīs un sniegs neizkusīs, kur nu vēl cerēt uz labu gala rezultātu – uzvārīts ūdens. Bet nekā! Ar lielām mokām – izdodas! Atgriežas Mārtiņš, kas bija devies kopā ar Agri apskatīties labāku vietu, kur šķērsot upi, un vēl pēc 5 min ūdens jau vārās. Kas jau nu grib, tas padzer vai nu tēju, vai buljonu! Pēc brīža visu savācam un dodamies tālāk. Nekur tālu gan nebija jāiet, jo upes šķērsošanas vieta turpat vien bija! Koki sagāzušies krustu šķērsu... Ir trīs ceļi kā pāriet: 1) pa apakšējiem kokiem, bet tie ir diezgan slideni un pirmajā posmā nav lāgā kur pieturēties; 2) kāpt pa augšējiem kokiem, bet tie ir ~ 2 m virs upes (iekrišana varētu būt visnotaļ neomulīga) un vienā brīdī tie ir gandrīz vienā līmenī, tāpēc iešana ir visnotaļ interesanta. 3) novilkt zābakus un brist pāri, bet šoreiz (atšķirībā no citām reizēm) neviens šo variantu neizvēlas. Māris nolēma iet pa apakšu un jau pēc 3 soļiem iekrita... Brrr... noteikti auksts ūdens. Pēc tam gan visi smējās, ka Liene ir viņam samaksājusi, lai būtu labāka reklāma pasākumam. J Doma jau interesanta, bet nu laikam jāmaksā daudz par šādu gājienu! Pārējie upi šķērso veiksmīgi, kurš nu pieturoties, kurš pēdējo posmu veikli pārskrienot, kurš nu četrrāpus! Drīz vien nokļūstam uz ceļa, kas ved uz mūsu naktsmītņu pusi (apmēram 3 km pa asfaltētu ceļu). Atvadāmies no Inetas, kurai pakaļ ir atbraucis brālis, bet pēc tam raitā solī (cik nu tas ir iespējams pēc 18 km) uz pirtiņu! Ir jau diezgan tumšs. Viena kundzīte pasaka, ka mums vēl nepilns kilometrs līdz naktsmītnēm, vai arī kāds nepareizi pajautā... Tā nu soļojam tālāk... Līdz zvana saimnieks un saka, ka mēs esam pagājuši garām, jo izrādās, ka bija jāgriežas tieši tur, kur prasījām ceļu. Nu labi, kas tad priekš mums ir vēl viens kilometrs... Vakariņas jau gatavas... Pirts izkurināta... Silti... un te pārsteigums, ka nav līdzi ne bļodiņas, ne karotītes, lai ēstu vakariņas (nelīdzēja pat doma, ka šoreiz viss ir paņemts)! Labi, ka neesmu tāda vienīgā! Bet saimnieks ir ļoti atsaucīgs un sagādā visiem traukus, kas nav paņēmuši. Paēdam gardas vakariņas: pupiņu zupu un otro ēdienu. Es gan neesmu zupu cienītāja (it īpaši pupiņu), bet nu pēc šādas staigāšanas var apēst gandrīz visu! Pēc gardām vakariņām laba pirts un salds miegs! Mārtiņš gan naktī no mūsu istabas pārvācas uz pirmo stāvu, jo augšā ir dikti karsts, bet tur, kā vēlāk izrādījās, nosala. Ap 7:30 visi sāk mosties un kustēties, jo plkst. 9:00 startējam tālāk. Otrās dienas maršruts uz Milzkalni. Ceļš līdz Milzkalnes atpūtas bāzei paiet ātri (laikam jau tāpēc, ka gājām pa ceļu, kas nav armijas kartē)... :D :D :D Milzkalnes atpūtas bāzē nolemjam pasēdēt 30 min un iedzert kafiju, pēc tam pa kalna malu kāpjam augšā (ak, laimīgie, kas var izmantot pacēlājus!). Pēc tam pa meža ceļu uz Tukuma pusi! Trāpām tiešām fantastiskā meža ceļā.. Kā pasakā! Vēl pa ceļam redzam interesantu lietu – ezerā uz saliņas ir suņa būda, netālu pakalnītē saimniecības ēkas, bet uz mazās saliņas nav nekā cita. Jocīgi! Tā arī nenoskaidrojām, kāpēc suņa būda tik tālu un pie tam vēl uz salas! Ilona gan staigā jocīgi, kaut gan pēc “sasildīšanās” (pēc citu ieteikuma) kafejnīcā jūtas kā mūsu ātrsoļotājs un spēj paiet ātrāk. Ārī viņas somas saturu esam sadalījuši pa citu somām! Tomēr ar visām sāpēm viņa turpina smaidīt un nepadodas ne par kādu cenu! Ies līdz galam! MALACIS! Arī ceļš līdz Tukumam tiek veikts ļoti ātri! Jau plkst. 14:10 esam stacijā. Vēl nedaudz jāpagaida vilciens un tad jau dosimies uz mājām! Mums kārtējo reizi bija paveicies – laiks fantastisks, saulains... Laikam jau atkal Mārtiņš bija sarunājis ar onkulīti uz mākoņa maliņas... Nu jau pagājušas 3 dienas kopš pārgājiena, bet nu jau atkal kājas nemierīgas un grib doties uz kādu citu Latvijas nostūri... Nākamajā mēnesī pa Amatas novadu! ;) Tiekamies????


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais