Sardīnijas piedzīvojumi un dēkas septiņu dienu garumā!

Māris Resnis 31.12.2015 14 min lasīšanai

Automašīnas jau uzsākušas ceļu uz Kauņas. Pilsēta no kuras ir visērtāk (lētāk un ātrāk) nokļūt uz mūsu iecerēto piedzīvojumu salu Vidusjūrā – Sardīniju. Salu, kuru mēs priekš sevis atklājām tikai nesen. Vieta uz kuru parasti cilvēki dodas sauļoties un mierīgi pavadīt brīvdienas. Tomēr mums ir savs plāns, jo maija brīvdienas ir īsas, tātad „jānoķer” viss piedzīvojumu koncentrāts, ko šī sala var piedāvāt. Sastāvā esam desmit. Tādi, kuriem vairākas reizes gadā ir jādodas ārpus valsts - pēc jaunām emocijām, sajūtām un piedzīvojumiem. Par laimi grupā ir cilvēki, kuri ar mums ir ceļojuši citus gadus, un ir izkristalizējušies tie, kuriem brīvdienu pamat sauklis ir „More danger, more fun”*, un parasti dēkas nemeklējam – tās pašas atrod mūs.

Nolaižamies Calgiari lidostā. Kaut arī ir jau vakars, siltums mūs apņem uzreiz un dod cerību izturēt šo nakti zem klajas debess. Lieki piebilst, ka ievērojam praktiskā Latvieša stilu un esam sastūķējuši visu rokas bagāžās un teltīm tur pat vieta nebija domāta. Svarīgs sīkums – uz mašīnu nomu jāskrien teciņus, un ja esi pirmais tad ideāli – nav jāgaida pārējo nomāt gribētāju procedūras. Salecam divās mašīnās un dodamies pa kalnu ceļiem iekšzemē. Vēlāk šis ceļš tika nosaukts par vemšanas pasākumu, jo mums kā līdzenuma bērniem, nav ierasti lielie pacēlumi, kritumi un asie līkumi. Kamēr šoferīši „piešauj roku” izlīdzināt kustību, tikmēr dažiem , vai arī jāizvēlas ceļi, kuri kartē nav attēloti kā saņurcītas čūskas. Neskatoties uz šo, skati pa logu priekš mums mazliet neierasti – šauri ceļi, akmens žogi, mazi ciemati, ganību lauki, ērkšķu koki un kaktusi. Viens no tādiem tiek izvēlēts kā mūsu nakts aizsegs un nakšņošanas vieta. Mašīnas atstājam uz maza nobraucamā ceļa un paši tiekot pāri dzeloņdrāšu žogam sākam iekārtot hipiju nometni. T.i. izklāti paklājiņi, izritināti guļammaisi un slēpjoties aiz akmens žoga gatavotas vakariņas uz prīmusa. Svarīgi – celt teltis, kurināt ugunskurus, pārlaist naktis ne nometņu vietās ir stingri aizliekts. Karbiņjēri (Carabineers) tādus kā mēs ķer un liek maksāt sodus. Mēs to zinām, bet tā kā ir vēls un zinām, ka dienvidu tautām pa naktīm strādāt nepatīk, diezgan droši uzņemamies šo risku. Protams, no rīta jāmostas agri, lai rīta patruļa „neuzrauj”. To izdara tikai daži no mums, bet kad zaļš džips piebrauc pie mūsu mašīnām, atlikušie gulētāji pusminūtes laikā ir iebāzuši savus guļamos mugursomā un mierīgi tēlo kā ēd. Viss kārtībā, noskatījās uz mums, saprata, ka īsti nesanāks mūsu nakts guļu pierādīt – devās meklēt citus hipijus.

Tālāk ceļš jau kā ierasts, tikai vēl kalnaināks un līkumaināks. Dažu kuņģiem tas ne visai bija patīkams, bet, lai sasniegtu salas piedzīvojumu paradīzi Cala Gonone ir mazliet jāpaciešas. Pa ceļam vēl paspējam iemācīties, kas uz šīs salas ir pats „dārgākais”. Tas ir ūdens, un ja pa ceļam tiek ieraudzītas kādas publiskās ūdens ņemšanas vietas, tad jāstājas un jāuzpilda visi trauki. Protams, ir veikali, bet nu kā jau dienvidu valstīs, tie strādā tad, kad tie strādā. Kādā no šādām vietām tiek sastapti pirmie dzīvnieki – cūkas. Tās te klaiņo un ir super ātras, jo noķert viņas nevar pat sprinteri. Beigu posms līdz galamērķim ir sevišķi līkumains un nobraucot no kalniem pludmales gaiss ļauj cietējiem dziļi atelpoties un saprast, ka ar atrakciju Amerikāņu kalniņi sākumā pietiks.

Pietika ar kalniem, un uzreiz nolēmām turpināt ar jūru. Mazajā pilsētā uzreiz tika atrasts vietējais nomas punkts un iznomāti jūras kajaki. Lēmums bija braukt divas dienas un nakti atkal pavadīt hipiju stilā, tūkstoš zvaigžņu viesnīcā – zem debesīm. Nakti plānojam pārlaist dabas parkā, tā, ka tīri oficiāli tas arī nav, tad plāns ir airēt līdz naktij un celties agri. (Tāpēc labāk uzreiz, caur tūrisma ofisu nomaksāt mazo nodoklīti, ka oficiāli esat izpildījuši visas saistības) . Kajakošana sākam ar sajūsmu un jau pati iekāpšana raisa prieku par zaļganzilo ūdeni, kuram brīvi redzēt cauri līdz pašam jūras dibenam. Tas mums nav ierasts un gribās lūkoties vēl ilgāk – mazliet mistiski un satraucoši. Kā nekā mūsu Baltijas jūra nepiedāvā šādus akvārija cienīgus skatus. Tikai vēlāk uzzinām, ka par šādu ūdeni priecājās tikai tūristi. No salas jūrā ietek ļoti maz saldūdens, kā rezultātā arī līdz jūrai nenokļūst zari un citas dabas daļas, kuras būtu interesantas zivīm. Līdz ar to zvejot nākas tālu no krasta. Tātad zināmā skaists, bet izmiris krasts. Šo skaistumu tad arī baudām. Beidzoties pilsētas līcim, sākas stāvie klinšainie krasti. Ik pa laikam parādās kāda grota vai lieli akmens klints bluķi ūdenī. Viļņi nav lieli, bet pietiekoši, lai ar neredzamu spēku mūs paceltu augstāk un tad nolaižot mūsu karavānu ielejā triektos pret krastu. Lai izbaudītu šo pasākumu pilnībā, turamies diezgan tuvu klinšu/krasta līnijai. Tad ir lielāka cilāšana un skaņas iespaidīgākas. Plīstošie viļņi ir tie, kas rada ķermenī trauksmes signālus, ka labāk turēties no krasta pa gabalu, bet smadzenes ātri aprēķina, ka viss ir kārtībā un nomāc pirmatnējos instinktus. Airējam zig zagā – pietuvojoties un attālinoties no krasta. Abās vietās dažādas izjūtas, vienā liekās, ka viļņu spēks tevi saberzīs pie klints, otrā ieraudzīt kopainu, gan pa vertikāli, gan pa horizontu. Ūdens klinšu līnija ir gana iespaidīga, lai to vairāk kārt apbrīnotu un saprast, ka tu esi vienā lieliskā laivu braucienā. Pēc kāda laika arī atklājam pāris klintīs paslēptas mazās pludmalītes un kā vēlāk izrādījās mūsu nākamajā ceļojumā arī slēptu ieeju alū sistēmā. Tomēr šoreiz airējam tik tālāk, līdz ieraugām klintīs alas un daudz neprātojot airējam iekšā. Jāpiebilst, ka iekļūšana gan iekšā, gan ārā ir tāds kutelīgs pasākums, jo jāsaprot viļņu ritms, un kopā ar to jāieplūst vai jāizplūst. Citādāk, var sanākt, ka tevi var piespiest pie sienas, vai uzsēdināt uz kāda zemūdens akmens un nākamajā vilnī uztaisīt ”overi”. Alas bija vairākas, sākot no tādām, kurās griesti bija putna lidojuma augstumā, līdz tādām kur mazliet galva jāpieliec, lai tiktu iekšā. Pēdējās bija pat mazliet bailīgi, jo ūdens skaņas noslēgtajā telpā lika aizdomāties par paisumu un to, ka pastāv iespēja neizirties atpakaļ. Vienā no alām, varējām izkāpt ārā un atklāt tās galā svētbildi, droši vien kāda zīmīga lūgšanās vieta laivotājiem, jo citādāk te piekļūt nebija iespējams. Sāka jau satumst, kad paairējām garām Cala Luna pludmalei, kur skaitās viena no skaistākajām Itālijā. Jo atšķirībā no citām ir ar baltām smiltīm un vairāk milzīgām alām. Tās arī piesaista daudzus un tajās pat paliek pa nakti (gadu vēlāk tā arī izdarījām un tas bija lieliski). Tomēr krēslas stundas iestāšanās mums lika doties tālāk un izkāpt mazliet tālāk. Ievilkām laivas dziļāk iekšzemes džungļos. Grūti bija aizmigt. Joprojām likās, ka šūpo un tīrā zvaigžņu debess lika turēt acis vaļā un baudīt šīs salas pilno burvību. Gulēt nesanāca daudz, jo saule cēlās agri un piespieda arī mūs atvērt acis un izlīst no savām migām. Rīts, kā jau parasts rīts dabā, ar saviem rīta rituāliem un sāls vietā eksperimentēšana ar jūras ūdeni. Mazliet visu romantiku papildināja kalnu cūkas ķeršana pludmalē. Tā galīgi nevedās, jo lai arī skriets tika uz pilnu, tomēr dzīvnieka kalnu rūdījums deva iespēju izsprukt no mūsu ielenkuma.

Tālāk jau pa laivām un airēšana turpinās gar augstajiem klinšu krastiem. Pamazām iezogas galvā doma, kas notiktu tad ja gribētu izkāpt, jo principā tas galīgi nebūtu iespējams. Pirmā dienas daļa diezgan mierīga – tikai alām un pludmalēm klāt nāk lielas akmens arkas un dažas skaistas kruīza jahtas, un peldēšanās nūdistu stilā. Tomēr daba bija sagatavojusi mums pilnu programmu, pirms pusdienām, iegriežot pretvēju. Tā jau būtu viss kārtībā, bet līdz ar vēju sāka nākt arī pret viļņi, kas badīšanu pārvērta sportā. Tiem, kas mūsu barā bija pieredzējušākie, uzreiz sapratu, ka viegli nebūs un jācenšas tik ātrāk galā. Viļņi palielinājās un vējš arī. Tā kā airēšanas ātrumi atšķīrās, grupa lēnām sadalījās divās. Klasisks stāsts ar klasisku risinājumu. Nezināmu apstākļu dēļ priekšējā grupa izdomāja irties līdz galam, radot diezgan lielu satraukumu otrai grupa, kura pēc norunas domāja piestāt krastā un pusdienot. Rezultātā liela trauksme par nozaudētiem draugiem, jo viļņu lielums un pretvēja spēks, jau lika satraukties pašiem drosmīgākajiem. Viļņi cilāja diezgan lielā amplitūdā un mazais virzīšanās ātrums galīgi nepalīdzēja saredzēt galamērķi. Daži pat tika paņemti sakabē, lai tiktu līdz galam. Pēc kārtīgas cīņas, un saulrieta abas grupas aiz klinšu sienām beidzot nokļuva pirmajā pilsētiņā. Tikai tad varēja ievilkt elpu un atsaukt atmiņā caur lielajiem viļņiem uz brīža ieraudzītās grandiozās klinšu sienas un to zaļās virsotnes. Šis maršruts tiešām ir iesakāms visiem laivotājiem, nu varbūt ne tik viļņainā pretvēja laikā.

Nākamajā dienā tika nolemts kustināt kājas, jo rokas bija darbinātas, jau divas dienas. Riteņi. Pie vietējā nomātāja noskaidrots iespējamie maršruti un, protams, izvēlēts „pampī” taka. Mēs jau nebrauks pa asfaltu vai viegliem ceļiem. Ja jau pa skarbo, tad pa skarbo. Pašā sākumā jau sanāk lāpīt divas riepas, bet tas jau ātrumu nemaina – mināmies pa kaut cik normālu mālu ceļu līdz nokļuvām uz betona plāksnēm. Bonusā „atnāca” lietus un migla. Tas tikai piedeva asumu dragāt pa peļķēm un saslapināt vēl nesaslapinātās vietas. Tomēr, šie prieki neturpinājās ilgi. Betona plāksnes „izbeidzās”, māla ceļš arī un sākās akmeņu takas. Tā rezultātā plānotais riteņu brauciens pārvērtās par riteņu pārgājienu. Tas ilga apmēram sešas stundas. Jauki. Bija arī savas ekstras – pasaku mežš ( miglā ietīts sūnaini koki un sāka likties, ka šeit uzņemta kāda no „Gredzena pavēlnieka” epizodēm, kā arī pāris vietējās ganu būdas, kurām ir sava celšanas tehnika – akmens sienas un no dažādiem kokiem sasliets jumts. Tā arī stumjot un nesot nokļuvām augstākajām vietām – Tului. Lietus bija pārstājis līt, bet vējš tikai pieņēmies, tātad pāris bildes atmiņai, cepumi un ātrāk uz leju. Tas mums izdevās tiešā veidā. Tika ātri atrasta vieta, kur tikt uz asfaltēto ceļu un nolemts „gāzt” lejā pa kalnu serpentīnu. Laimīgi vakara saule bija izžāvējusi asfaltu un izskatījās samērā droši. Vēl pēdējās instrukcijas tiem, kas ar nobraucieniem nebija saskārušies un aidā. Viss 40 minūtēs. Tātad viss dienas darbs, lai nestos lielā ātrumā, pa kalna līkumiem uz leju. Ja sākumā tika bremzēts līkumus, tad uz vidu jau tika „noķerta” prasme un varēja izbaudīt lidojumu. Mašīnas gandrīz nemaz, tikai pāris pretimbraucoši motocikli. Viens vareni labs nobrauciens. Pretvējš netraucēja, adrenalīns bija sakāpis viss augstākajā pakāpē, tomēr stūre jānotur un no doma, ka varētu krists bija pilnīgi jāizslēdz no apziņas. Ja šeit nokristu, tad varētu arī pārtraukt visu ceļojumu, jo droši vien no klintīm būtu grūti nokasīt. Tā arī visi barā, ielidojām pilsētā un vēl ilgi sirdij vajadzēja laika, lai ieietu parastajā ritmā. Vēlāk, tikai apjautām, ka varbūt tas nebija gudrākais lēmums tā traukties, bet kā saka „More danger, more fun” , protams, saprāta robežās. Bail kādam to ieteikt, lai nesabojātu karmu, bet adrelīna mednieki var mēģināt.

Nākamā diena tika ziedota netālā kanjona apskatei. Gorropu kanjons – viens no lielākajiem Eiropā. Te nu atkal jā atkārtojās – mums mazo pakalnu cilvēkiem šis ir kaut kas neredzēts. Kanjoni paši par sevi mūsos izsauc izbrīnu un sajūsmu. Varat tikai iedomāties, ka jūs dodaties aizā, kura malas ir ap 450 metriem. Kanjons ir sadalīts trīs zonās, zaļajā, dzeltenajā un sarkanajā. Pie ieejas mūs par drošību atgādina izkaltusi auna galva, tā piederēja vienam, kurš šeit neveiksmīgi paslīdējis un novēlies. Tātad nepārvērtējam savus spēkus un krītoša akmens gadījumā – spiežamies pie sienas un skatāmies augšā. Kakls diezgan ātri nogurst mēģinot visu laiku ieraudzīt grandiozos klinšu veidojumus visās pusēs. Dažādas alas, papardes un pāris mazās alas un grotas. Dažas uzreiz tiek sasniegtas, bet dažas atstātas citām reizēm. Tomēr, kāpt bez papildus drošināšanas būt pārāk pārgalvīgi. Aiz dzeltenās zonas sākās cits kāpiens, ir jau jāizmanto klinšu kāpšanas elementi un gan sava veiklība, gan drauga sniegtā palīdzība. Nezināms spēks liek doties aizvien tālāk un ieraudzīt, kas tad būs aiz nākamā līkuma, aiz nākamās klints. Līdzīgi kā datorspēlēs, grūtību līmenis tikai aug, tai pašā laikā vēlme tos pārvarēt vēl lielāka. Tālāk, jau jāsāk līst caur akmeņiem, izmantot pāris palīg virves un plānot savu kustības maršrutu daudz maz droši. Tai pašā laikā, paužu laikos baudīt dabas varenību un šīs vietas lielumu. Galu galā daba mūs pielika pie vietas – klinšu ezers. Skaists dzidrs ūdens, bet kā jau kalnos ledaini augsts. Lēmums, peldēt vai nepeldēt tika pieņemts diezgan ātri. Sākās lietus. Tas nozīmēja, ka pēc iespējas ātrāk jāizkļūst no kanjona ārā. Šoreiz varbūt, ne tāpēc, ka tas varētu uzplūst, bet tāpēc, ka lietus saslapina akmeņus, un principā padara atpakaļ ceļu neispējamu. Slapji akmeņi labi slīd un nevar izmantot to dabīgo berzi. Sanāca pat mazliet sabīties, jo bijām gandrīz pašā kanjona vidū un palīdzību izsaukt būtu diezgan dārgi. Tomēr drosmīgi devāmies atpakaļ un tā pat kā kāpjot lejā no kokiem, viss ir mazliet sarežģītāk nekā kāpjot augšā. Šeit tikai pierādījās viens – komandā ir spēks, un ja vajag visu var paveikt. Tā arī mēs tikām ārā. Tad nu arī nāca secinājums, ka viss labākais brīdis ir tad, kad tu esi ticis ārā no kanjona. Ar to viss nebeidzās. Tā kā kanjona izeja turpinājās kā kalnu upe, tad tika nolemts, ka varētu „upjot”. T.i. virzīties pa pus izžuvušās upes gultni, lecot no akmeņa uz akmeni. Tās tā, lai dienas beigās par maz neliktos. Tā arī tika darīts, un atkal nāk ieteikums no mūsu puses to pamēģināt vai atkārtot. Pilnīgi citi skatu leņķi un baudījums no upes vidus, skatīties uz malām. Tātad, otrādi ne no takas uz upi, bet no upes uz krastiem. Sajūtas tādas kā bērnībā, kad tika lēkāts pa šķūnīšu jumtiem un jaunceltņu stalažām. Šoreiz klāt mežu un kalnu skati sānos. Izlēkājāmies līdz vietai, kur šurp ceļā bijām sarīkojuši akmentiņu ( vardīšu) mešanas zibens čempionātu. Arī atgriešanās bērnībā, bet ja tā padomā, lai iegūtu prieku, nemaz nav jādara lielas lietas. Pietiek ar mazajām un vienkāršajām. Tur tas lielais prieks visbiežāk mitinās. Tādēļ arī nākamo dienu nolēmām veltīt mieram un pludmalei.

Diena tā arī sākās – devāmies gar krastu uz augšu, prom no tūristu klasiskās sauļošanās vietas. Zinājām, ka tur kaut kur var lēkt. Atradām. Tad nu sauļošanās palika meiteņu pārziņā, puikas tikmēr mēģināja lēkt no 3 metrīgajām klintīm. Diezgan laba pieredze priekš rītdienas, kad bija paredzēts doties Krastošana (Coasterings). Labas atziņas – vislabāk lēkt sandalēs un klintis ir ļoti asas. Pus diena pilnīgi pietika, lai mieru nomainītu nemiers un balstoties uz minimālu informāciju sameklēt tuvumā esošo alu "Cumbida Prantas". Ilgi sanāca mums tā meklēšana. Izstaigājām krustu šķērsu klintsakmens takas un dzelkšņu brikšņus. Pat devām šai pastaigai nosaukumu – brikšņošana. Pēc divu stundu meklēšanas, lēnām jau padevāmies, un lēnām devāmies uz mašīnām. Tomēr, kāds no mums novirzoties pamanīja tālumā alas siluetu. Tā kā vakars jau sāka iestāties, tika pieņemts lēmums meitenes sūtīt pilsētā izklaidēties un pašiem ātri apskatīt vai tai alā var ielīst. Tikai bija jāpārvar mazs izaicinājums – ala atradās nezināma kanjona otrā pusē. Tātad jāatrod droša vieta, kur nokāpt un laba vieta, kur atkal uzkāpt. Tas arī pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izdevās. Tikām kaut kā caur brikšņiem lejā, kaut gan īsti nevarēja saprast kā mēs to izdarījām un atlika tāds sīkums, kā tikt pretējā pusē augšā. Sienas stāvums sākumā cerības nedeva, tomēr pāris no akmeņiem izlīdušas saknes mums deva pārliecību, ka tomēr to var izdarīt. Ar to pietika, lai rāptos. Tomēr labi, ka pāris lukturīši bija līdzi, jo bijām jau iemācījušies, ka ja ir plāns doties pastaigā uz pāris stundām, labāk lukturīšus paņemt. Nekad nezinu, kur tā pastaiga aizvedīs, jeb atvedīs naktī mājās. Kaut kā līdz alai tikām. Tiešām, lieliska ala. Kaut arī ne dziļa, tomēr ar plašu skatu uz kanjonu un tālumā esošiem klinšu pakalniem. Tumsa arī bija pielavījusies un varējām baudīt arī zvaigžņu skatus sēžot alas lielajā mutē. Tomēr pasakām reiz pienāk gals un kaut kā jātiek atkal lejā. Iepriekšējā pieredze tā pa lielam neko nedeva, tikai to, ka būs skarbi. Bija arī, jo daži akmeņi kustējās, un nokāpšana bija pa vienam, lai neuzripinātu kādu klints gabalu biedram. Diezgan ilga procedūra un nakts iestājās vēl dziļāka. Tik dziļa, ka vairs nevarējām atrast atpakaļ kāpšanas vietu. Lēmums, doties pa kanjonu uz augšu bija ļoti veiksmīgs, jo ja mēs būtu gājuši uz leju, tad sastaptu 30 metru klinšu sienu uz leju, un virves jau nebija paņēmušās līdzi. Tā nu mums bija papildus programma – nakts kanjonā. Diezgan ilgs un interesants pārgājiens, starp klints bluķiem un akmeņiem. Labi, ka visi sportiski un necēla paniku, tikai tad kad sapratām, ka ejam jau labu laiku un kanjons kā nebeidzas, tā nebeidzas, sākām ausīties un domāt par stratēģijas maiņu. Izglāba mūs raudoša ēzeļa blējieni, kas lika mums paskatīties augšā pa labi un ieraudzīt braucošas mašīnas uguņus. Tas deva virzienu, kur kāpt augšā un kā tikt uz ceļa, kas vedīs mājās. Viss beidzās labi – jau bija zaudējušas jebkādu cerību mūs vakarā sagaidīt un plānoja saukt meklētājus no rīta.

Noslēdzošā diena - krastošana. Tātad iešana pa jūras klinšaino krastu, dažās vietās jālec, dažās vietās jāpeld. Laiks mūs nelutināja, spēcīgs vējš no jūras un lieli viļņi. Google mums rādija skaistas bildes, kad cilvēki skaisti brien pa mierīgo, dzidro ūdeni. Nu jā, šādi mums nebūs. Vietējam ekipējma nomātājam paprasījām viņa viedokli, uz ko saņēmām atbildi – „You are Young, You will manege” * (jūs esat jauni, jūs to varēsiet). Šādi motivēti arī devāmies cauri nūdistu pludmali uz krasta taku. Mūsu džeku baram pievienojās arī viena meitene. Skolotāja. Es domāju, ka ja šādas skolotājas māca, tad mūsu nākotne ir drosmīgās rokās. Par laimi iepriekšējās dienas pieredze lika mums aizdomāties par cimdu nepieciešamību, ko arī atri sadabūjām vietājā veikalā. Viss sākās ar lēcienu. Diezgan daudz vajag saņemties, lai lēktu viļņainā ūdenī un mēģināt tikt uz priekšu. Nevienam šāda veida pieredzes nebija un nācās mācīties ātri. Ķermenī parādījās pirmās trauksmes, jeb jautājumi, kāpēc vispār tāds kaut kas jādara, un vai tas tiešām ir vajadzīgs u.t.t. Tomēr vēlme pēc kaut kā jauna un adrelīna piespiež irties tālāk. Galvenā doma – nedomāt. Smadzenes ir mānīgas, tās pārāk daudz kalkulē situācijas, bet nefokusējās uz realitāti. Princips vienkāršāks par vienkāršu – turpini virzīties uz priekšu cik ātri vien iespējams un viss. Sagaidi kamēr vilnis sašķīst pret krasta klinti un tad skrien. Ja nepaspēj neko darīt. Galvenais nepalikt iekrampējies klintīs, jo vilnis triecās pa tevi, paberzē pret asajiem akmeņiem, atlaiž un atkal sakopo spēkus, lai tev uzbruktu. Līdz ar to ir jāpārvar izdzīvošanas instinkts un jālec briesmās. Tas īstenībā ir glābiņš, jo vilnis tevi viegli paceļ un spēks aizplūst tev garām. Protams, viegli pateikt, bet pietiek ar pāris turēšanas reizēm un palikšana zem ūdens, lai pāri savam bīstami, rautos ar visiem spēkiem uz priekšu. Tā šis krasta pārgājiens notiek brist, vērot, lēkt, peldēt, uzrāpties, atkal lēkt, atkal peldēt, atkal rāpties, atkal lēkt. Tomēr pa vidu ir pāris pauzes, kurās atgūt elpu pēc viļņu sitieniem. Šeit dziesmai „Tu saviļņoji mani” tiek piešķirta cita nozīme. Pauzes ir pārsteidzoši labas – uz lielām alu grīdām. Šoreiz tās ir vēl grandiozākas par visām iepriekš redzētām. Vairāk kā mēs atrastos lielā gliemežnīcas iekšpusē, tikai pats vāks ir četru futbollaukumu lielumā. Vārds grandiozi šeit nederēs, jo skatu acis nevar aptvert, atliek vienīgi baudīt. Ir arī pāris alas un izaicinājums tajās nelīst, un taupīt spēkus ceļam. Nav īsti skaidri cik kilometrus esam nogājuši un cik vēl jāiet. Tā arī turpinām, lecamās klintis kļūst augstākas un parādās ūdens alas, caur kurām var drošāk izpeldēt dažus skarbākus posmus. Spēki lēnām sāk izsīkt, un nosēdusies GPS baterija dod papildus šaubu signālus. Turpinām tā pat, atpakaļ jau ceļa nav. Galu galā tikai septiņas stundas ūdenī un esam sasnieguši pirmo pludmali, kur mūs jau sagaida mašīnas un našķi. Vienkārši lieliski, kaut ko izdarīt pirmo reizi un saprast, ka nemaz jau tik traki nebija un jāmēģina pēc kāda laiciņa atkal. Tātad arī šo, salas piedāvāto aktivitāti iesaku izmēģināt katram, vienīgi paņemiet līdzi kādu zinošu cilvēku un viss būs labi.

Tādas mums sanāca brīvdienas Sardīnijā. Pēc tam gan kāda nedēļa pagāja, lai atpūstos no visas šīs spraigās sporta nometnes, bet skatoties bildes varam secināt, ka bija un ir vērts doties uz šo salu. Īstenībā ļoti laba izvēle. Nav jāmaksā barga nauda par nokļūšanu uz kādu no eksotiskām valstīm. Pietiek ieraudzīt iespējas te pat Eiropas vidū un doties. Atliek vienīgi atrast tik pat līdzīgi domājošus biedrus, pakonsultēties ar tiem, kas te ir bijuši un nopirkt biļetes. Ticu, ka ja nokļūsiet līdz šejienei un būsiet atvērti piedzīvojumiem, tad tie jums nebūs jāmeklē, tie paši atradīs jūs.