Aiz trej-deviņiem kalniem un jūrām- Maroka

Mārtiņš Ozols 28.12.2015 21 min lasīšanai 29 foto

7 dienu (08.11.-16.11.2015) četru entuziastu ceļojums, ar īrētu automašīnu (2059km).

Kopējās viena braucēja izmaksas 460,20 €

Ievadam

Doma apceļot Maroku man bija radusies jau ļoti sen- brīvajos brīžos ceļojot pa datorprogrammu „Google Earth” un priecājoties par skaistajām Marokas fotogrāfijām. Tagad, pavisam nejauši, Liktenis piespēlēja iespēju šo sapni īstenot.

Vārds “Āfrika” man pirmkārt saistās ar tuksnesi, okeānu un kalniem un tas viss koncentrētā, kontrastainā veidā vienas nedēļas ietvaros ir apskatāms Marokā. Jā, vienīgais, ko es no Āfrikas tēla Marokā neatradu bija džungļi un safari ar ziloņiem, lauvām, žirafēm, bet tas laikam ir jāmeklē kur citur.

Marokas pamatiedzīvotāji ir berberi, kuru apdzīvoto teritoriju 7.gs iekaroja arābi atvedot līdzi un uzspiežot islāmu. Tā kā es nebūtu priecīgs, ja tūristi uz Latviju dotos klausīties krievu častuškas, pirkt krievu matrjoškas, un baudīt kristīgās baznīcas uzspiestās vērtības, tad arī manas intereses Marokā bija saistītas ar Marokas dabu un berberu mantojumu.

Sagatavošanās

Plānojot mūsu ceļojuma maršrutu, vairāki izlasītie ceļojuma apraksti, kā arī līdzcilvēku bažas, sēja manī šaubu sēklu- diez kā nu būs? Toties tagad es nākamajiem ceļotājiem, Maroku varu ieteikt kā ļoti skaistu, civilizētu un mūsu dzīves līmenim lētu tūrisma zemi, kurā bailes par drošību un likstām jāatstāj vienīgi tā Augstākā ziņā.

Lai Eiropas pilsonis dotos uz Maroku, viņam nav nepieciešama vīza, nav nepieciešamas medicīniskās potes. Ceļu satiksmes noteikumi, elektriskā strāva rozetēs, pat cilvēku domāšana- tāda pat kā pie mums, cilvēki viesmīlīgi un izpalīdzīgi. Un kaut arī vietējo berberu, arābu un tur popolāro franču valodu mēs nesapratām, savukārt viņi slikti zināja angļu un vēl mazāk mūsu valodu, sazināties ar zīmēm elementārā līmenī, nebija nekādu problēmu, tas bija pat aizraujoši J. Tāds man palika kopējais iespaids par Maroku.

Plānojot ceļojumu uz Maroku, pirmā lieta ir lētas aviobiļetes, jo tās sastāda lielāko daļu no brauciena kopējām izmaksām. Tiku izpētījis aviobiļešu cenu kāpumus, kritumus un vairāku iemeslu dēļ es izvēlējos braucienu tieši novembra sākumā. Tūrisma sezona pa lielam ir beigusies un aviobiļešu vidējās cenas pamazām krītas, uz Ziemassvētkiem tās nedaudz paceļas, atkal nokrītas, un tad novembra cenu līmeni tās augot sasniedz februāra beigās. Vēl interesanta parādība ir cenu līmeņa svārstības nedēļas ietvaros. Vismaz 2015.gadā vislētāk aizbraukt uz Maroku (Agadiru) bija svētdienas vakarā no Rīgas, ar pārsēšanos Briselē, savukārt atpakaļ pa to pašu ceļu- pirmdienas rītā. Izvēloties lidojumu jebkurā citā nedēļas dienā, biļešu cenas būtu pat 10 reizes dārgākas! un nedomāju, ka biļetes būtu ar zelta maliņām. Jā, vēl pasūtot aviobiļetes varu ieteikt tās iegādāties nevis no Rīgas līdz Agadirai, bet atsevišķi, Rīga- Brisele, Brisele-Agadira, jā, un nevis visiem brauciena dalībniekiem kopā, bet katram atsevišķi- tā sanāk lētāk. Un aviokompānija mums protams bija Ryanair. Vēl gribu ieteikt aviobiļetes iegādāties vismaz 3 mēnešus iepriekš. Mēs uz katriem diviem braucējiem, bez rokas bagāžas, tikām pasūtījuši vēl arī vienu papildus 20kg bagāžu, kas vidēji uz vienu braucēju papildus izmaksāja 50€. Domāju, ka jauniem džekiem šādā braucienā noteikti pietiktu tikai ar rokas bagāžu, kā arī pameklējot lētākas ēdnīcas un viesnīcas, viena braucēja vidējās izmaksas varētu satilpt arī zem 380€.

Otra lieta kāpēc izvēlējos braucienu novembra sākumā, bija klimatiskie apstākļi. Marokā decembris, janvāris, februāris esot lietus sezona, pēc lietus sezonas, it sevišķi kalnos, daļa ceļu var būt neizbraucami. Novembrī lielākā daļa upju bija izžuvušas ar pilnīgi sausām gultnēm, bet daudzi šo upju tiltiņi no iepriekšējās lietus sezonas, jeb drīzāk gan laikam no senām lietus sezonām, bija izskaloti un nelietojami. Sausā laikā izbraukšanai caur izžuvušās upes gultni nebija nekādu problēmu, bet kad upēs ir tecējums- tad nu gan nezinu kā. Domāju, ka jūnija, jūlija, augusta mēneši, mums ziemeļniekiem, Marokā ir neizturami. Vismaz Sahāras tuksneša malā esošās viesnīcas saimnieks man teica, ka viņiem tad temperatūra uzkāpj pāri +500 C. Aprīlis, maijs, septembris, oktobris ir karstākā tūrisma sezona ar lielākām cenām un neziņu par brīvām vietām viesnīcās. Tātad mums atlika vien novembris vai marts. Klimatiskie apstākļi vismaz mūs lutināja. Mākoņus praktiski neredzējām un vidējā temperatūra bija ap +240C, ar augstāko nofiksēto atzīmi +310C, bet zemāko no rīta kalnos +70C. Pa lielam tā arī to nedēļu tur nodzīvoju- šortiņos, t-krekliņā un sandalēs. Jā, un ūdens temperatūra okeānā, tā gan bija fantastiska- ap +200C, nu, kaut mūsu jūra vasarā vienmēr būtu tāda. Vienīgā lieta, kura jāņem vērā ceļojot novembrī un arī martā ir īsās dienas. Novembra sākumā tās, no saules ausmas (~6:45) līdz rietam (~18:00), ir nepilnas 12 stundas, līdz ar to mēs cēlāmies nepieklājīgi agri 6:00, gaišo laiku plānojām apskates objektiem, bet garos pārbraucienus atstājām uz garo, tumšo vakara laiku.

Otra lieta, kas ceļojumam ir plānojama un vismaz mums likās diezgan būtiska, ir īrētā automašīna. Jāteic, ka mums ar mašīnu ļoti paveicās. Caur interneta portālu http://www.rezervesana.lv/autonoma.html atradu lētāko auto nomas firmu „Hertz”, kuras filiāle, starp citu, ir arī Rīgā (var sazvanīties (+371) 29432769 un aprunāties), un pasūtīju vismazāko mašīnīti-dīzeli, kurā mēs ar savām ceļa somām varējām satilpt. Savukārt ielidošanas rītā, Agadiras lidostā, saņēmām klasi augstāku, lielāku un 2,5 gadus jaunu automašīnu, arī dīzeli, kura brauca gandrīz ar svaigu gaisu. Mūsu ceļojuma vidējais degvielas patēriņš izrādījās tikai 5,1 l/100km. Tā kā mašīna bija stipri noslogota, visa brauciena vidējais augstums virs jūras līmeņa bija virs 800m un vismaz 1/3 ceļa dabūjām braukt pa kalnu serpentīniem, tad šāds degvielas patēriņš mani stipri iepriecināja. Un vēl mani ļoti iepriecināja zemās degvielas cenas- vidēji dīzelis maksāja 0,8 €/l, bet benzīns 0,9 €/l. Vienīgi varu apbēdināt autogāzes mīļus, jo gāzes uzpildes stacijas neredzēju nevienu. Ar šo tiešām gribu pateikt lielu paldies autonomas firmai “Herts” un viņus arī citiem ieteikt. Šeit vienīgi gribu pabrīdinat citus auto īrētājus par banku kredītkartēm. Vienai no manam kredītkartēm no bankas bija uzlikts dienas izlietojuma limits, kas bija mazāks par mašīnas izīrēšanai nepieciešamo drošības naudas apjomu, kā rezultātā šī kredītkarte Agadirā tika atteikta. Tikai laimīgas sakritības dēļ bija līdzi otra kredītkarte ar pietiekami lielu naudas resursu un dienas limitu. Jā, to pirms brauciena gan vajag pārbaudīt. Kaut arī autovadītāji esam mēs visi, autonomas firmā kā autovadītāji iereģistrējāmies tiki divi, jo par katru papildus vadītāju ir jāmaksā, savukārt vienam visu ceļu nobraukt būtu pagrūti.

Par Marokas ceļiem varu teikt tikai to labāko, tie ir galvastiesu augstāki par mūsējiem (diemžēl L). Tuksnešainos apvidos, kur ceļš līdz pat apvārsnim bija kā lidmašīnas skrejceļš, varēja ņemt ceļa joslu sadalošo svītru mašīnai pa vidu un traukties pat uz 150km/h. Policisti gan viņiem ir krietni vairāk nekā pie mums, bet pa krūmiem un kaktusiem tie neslēpās un pārsvarā tos redzējām tikai apdzīvotās vietās. Jā, un arī radarus mēs visa brauciena laikā redzējām tikai pāris, un arī tad tikai Agadirā. Satiksmes kultūra viņiem daudz neatpaliek no tās, kādu mēs baudījām 70/90-tajos gados - par gājēju pārejām neviens īpaši nesatraucas, bet visi šķērso ceļus tur, kur to uzskata par vajadzīgu. Toties neviltots smaidiņš parādījās mūsu sejās, ieraugot gājēju pāreju tuksnesī, kur tās dienas vienīgie ceļa pārgājēji laikam bijām mēs, iemūžinot šo eksotiku fotogrāfijā. Kopumā mans vērtējums par braukšanu, vismaz Dienvidmarokā, man palika ļoti pozitīvs.

Naudas vienības Marokā ir dirhami (MAD), kuru tā aptuvenā vērtība pret € ir 10MAD = 1€, tātad viegli rēķināt. Naudu var samainīt tikai Marokā un cik sapratām, tad MAD pārpalikuma summu, pirms izlidošanas, uzrādot tā iegādes kvīti, var atmainīt atpakaļ lidostas maiņas punktā. Tā kā Marokas tirgoties gribētāji ir gatavi uz visu, tad daudz kur var norēķināties arī € un $, līdz ar to, ceļojumu noslēdzot ar Agadiras tirgu, par naudas maiņu vairs nav jādomā.

Plānojot savu brauciena maršrutu tiku daudz palasījis ceļojumu aprakstus šajā Draugu portālā un ar nožēlu varēju konstatēt, ka daudzi ceļotāji nemācās jaunās tehnoloģijas, nemāk noteikt vietām koordinātes. Līdz ar to arī apraksti ir līdzīgi- saprotu, ka runa ir par skaistu vietu, jauku viesnīcu, garšīgu ēdnīcu, bet kur viņu atrast, to no apraksta saprast neizdodas- skumjiL. Savā aprakstā es visām ievērības cienīgajām vietām pieliku klāt koordinātes DD formātā. Tie, kuri ne pārāk droši viņās orientējas varu paskaidrot, ka koordinātes vajag tikai iekopēt iekšā kādā no programmu „Google Earth”, „www.googlemaps.com”, , vai autonavigācijas meklētāja lodziņiem un aiziet, programma, karte, vai navigācija Jums precīzi uzrādīs/aizvedīs vajadzīgajā zemeslodes punktā. Pamēģiniet!

Ceļojums

Un tagad visu pēc kārtas. Tātad lētākais lidojums ir svētdienas vakarā no Rīgas uz Briseli, lai pēc tam turpinātu lidojumu nākamajā rītā no Briseles uz Agadiru.

Bet Briselē 7 stundas starp reisiem ir kaut kā jāpārguļ. Nu, kas to būtu domājis, ka mūsu lielās galvaspilsētas Charleroy lidostā ar šo lietu ir sliktāk kā Rīgas autoostā- nu, guli kaut stāvus pie sienas. Bet šī problēma lai nu paliek katra paša improvizācijai (balts paladziņš uz grīdas, piepūšamais matracītis, meditācija stāvus…).

Lidmašīnas durvis Agadiras lidostā mums pavēra ceļu pavisam citai pasaulei un pirmais ko gribējās izdarīt- bija noraut džemperi, garās bikses, uzlikt saulesbrilles un uzsmaidīt saulītei- Urā, mēs esam Āfrikā J! Pat lidostas arhitektūra mūs sveicināja pavisam savādāka. Lidostā nācās aizpildīt veidlapu ar dzīvesvietas adresi, profesiju, ceļojuma iemeslu… un te nu ar smaidu ļāvām izpausties fantāzijām un nepiepildītiem dzīves sapņiem. Tādā pacilātā garastāvoklī palaidām garām te pat, Draugu portālā lasīto informāciju par lidostas naudas maiņas punktiem. Piegājām un izmainījām naudu pie pirmā maiņas kioska, pie kura jaunieši ar smaidu un atplestām rokām mūs aicināja. Pie lidostas pašām izejas durvīm ir citi naudas maiņas kioski ar krietni vien draudzīgāku maiņas kursu, tiesa gan, bez tik smaidošiem jauniešiem.

Ja neskaita ķibeli ar vienu no kredītkartēm, tad ar auto īri viss gāja kā smērēts. Ar firmas pārstāvi kopā apgājām riņķī mašīnai, saskaitījām tur jau esošās skrambiņas, parakstījāmies un brauciens varēja sākties.

Mēs visi četri savstarpēji bijām vienojušies par brauciena maršrutu, apskates objektiem, bet nakšņošanas pilsētas un viesnīcas mēs pilnīgi bijām atstājuši Laimes mātes ziņā. Un tas arī izrādījās pareizi. Katrā pilsētiņā vai ciematā, kurā nolēmām nakšņot, bija pa pilnam viesnīcu ar tukšiem numuriņiem. Mūsu gaumēm atlika vien izvēlēties piemērotāko.

Tā kā iepriekšējā nakts Briseles lidostā bija maigi izsakoties pusgulēta, tad nolēmām braukt, kamēr nogurums un miegs mūs pievarēs. Visu atbildību par maršrutu un ceļiem uzgrūduši auto Navigācijai, sākām baudīt Āfriku. Jāteic, ka uzticēto atbildību Navigācija arī gods godam pildīja, jo reizēm pat pilnīgi akli uz viņu paļāvāmies, pat negribēdami zināt, pa kuru ceļu īsti viņa mūs ved. Un tā pirmais maršruta galamērķis kuru 1. dienā Navigācijai uzticējām bija Dades aiza (N31.55616 W5.90833). Marokā daudzas pilsētiņas un ciemati ir stipri līdzīgi, tas droši vien ir tāpat kā ārzemniekam Latvijā, kurš caurbraucot droši vien neatšķirs Alūksni no Valmieras vai Kuldīgas. Varu vienīgi paraksturot, ka pārsvarā visās mazpilsētiņās no lielā ceļa atzarojošās mazās sānieliņas bija neasfaltētas, ar māju pirmajos stāvos izvietotiem slēgta vai atklāta tipa maziem veikaliņiem, kuros ne pārāk sanitāros apstākļos katrs mēģināja ko pārdot. Jā, mums visiem tomēr acīs iekrita tas, ka atkritumu savākšanas un izvešanas problēma viņiem nav atrisināta, vai varbūt viņu mentalitātei tā ir mazāk svarīga kā mūsējai. Rezultātā pat dažu soļu attālumā no tūrisma apskates objektiem varēja ieraudzīt izgāztas atkritumu kaudzes. Vēja nestie polietilēna maisiņi lidinājās un bija saķērušies uz kaktusiem pat tālu tuksnesī.

Tā jūsmojot un šausminoties par apkārt redzamo mēs pirmās dienas vakarā (saulrietā 18:00) esam tikuši līdz pilsētiņai Taliouine. Izbraucot cauri ciematam nofiksējam un caur saviem vērtību kritērijiem izvērtējam visas viesnīcas no ārienes, tad sākam atlasīt un detalizētāk iepazīties ar tām iekšēji. Atradām ļoti lētu viesnīcu (4€ par nakti no cilvēka, bez ēšanas (N30.532245 W7.922332)) un gandrīz jau šo arī izvēlējāmies par savējo, bet meklējot labāku vakariņu vietu atradām restorānu “ Auberge Le Safran” (tel.00212668394223) (N30.530319 W7.910028), kas izrādījās ir arī viesnīca. Ēdot vakariņas iepazināmies un iedraudzējāmies ar šīs viesnīcas saimnieku Mahvudu, kā rezultātā nolēmām arī pārnakšņot pie viņa. Viesnīciņa bija galvas tiesu augstākā līmenī, tiesa arī dārgāka, bet Mahvuds mums interesanti pastāstīja par berberu tradīcijām, par dārgās garšvielas safrāna iegūšanas tehnoloģijām, kā arī ar interesi uzklausīja informāciju par Latviju. Izrādās, ka Mahvuds pats savos laukos audzē, iegūst un savas viesnīciņas veikaliņā arī pārdod safrānu. To tad arī no viņa nopirkām.

Pilsētiņai Taliouine mūsu ceļojumā bija svarīga vēl ar to, ka atceļā no Sahāras šai vietā nācās vēlreiz braukt cauri un pārnakšņot. Vēlā, tumsā braucot nevajadzēja domāt ne par naktsmājām ne vakariņām un Navigācija precīzi zināja pie kurām durvīm mūs pievest. Domāju, ka nebūtu bijis arī ne vainas palikt lētajā viesnīcā un ja kāds to kādreiz īstenos, tad par 2 naktīm jau varēs nākamai viesnīcai trešo nakti ieekonomēt.

2. dienas maršruts vēl jo projām mūs veda uz Dades aizu, kuru sasniedzām tikai tās dienas vēlā vakarā. Pa dienu izbraucām cauri Ourzazatei, kurā nevar nepamanīt Holivudas filmu studijas filiāli, kā arī sapirkāmies augļus ēšanai pārbraucienā. Papusdienojām ļoti vienkāršā vietējo pilsētnieku ēdnīciņā, kura bija izvietota pa pusei zem nojumes, pa pusei zem klajas debess un kura bija pilna ar vietējiem ēdājiem un jā, arī ar ubagotājiem. Viens no šādiem ubagotājiem bija no santehnikas sameistarojis sev ko līdzīgu pūšamajam instrumentam, kaut ko ar to no savas personīgās folkloras trokšņoja. Tā arī no mūsu galdiņa viņš sev nopelnīja maizes gabalu. Pats šī iestādījuma saimnieks gandrīz skriešus visus apkalpoja- ieraudzījis mūs nākam, ātri izgaiņāja mums brīvu galdiņu, ar tādu speķainu piedurkni ātri to noslaucīja, noservēja ar ko līdzīgu A3 papīra lapām, vietējas kvalitātes un tīrības traukiem un nepagāja ne pusstunda kā bijām tīri labi paēduši. Drošs paliek nedrošs, gandrīz katrām pusdienām virsū uzrāvām arī gremošanas veicinātāju un sterilizētāju Cocacolu.

Jā, arī par ēdieniem mūsu tūristiem Marokā nevajadzētu satraukties. Tie visi mūsu vēderiem ir pieņemami. Viņu nacionālais ēdiens ir sautējums- tadžina. Šo vārdu viņi saprot un savukārt mums, nekā nesaprotot no viņu ēdienkartes, ar šo vārdu pilnīgi pietiek lai paēstu. Šie sautējumi, protams, var būt dažādi- veģetārie, ar gaļu, vistu, droši vien arī ar zivi. Nu, jā, šo papildinājumu izskaidrošanas ātrums un precizitāte gan būs atkarīga no katra paša aktiera spējām. Bet toties jo lielāks būs pārsteigums šo pasūtījumu saņemot. Kādā veikalā prasot un attēlojot maizi, viesmīlīgs veikalnieks smaidot mums sniedza pretī olas, kādā kafejnīcā prasot pienu, smaidot tika atnesta kafe late ar putās tik skaisti izveidotu rakstu, ka nespējām to atteikt. Šādi piedzīvojumi vairoja tikai prieku un līksmību ceļojumā. Jā, vienīgi par kafiju gan gribu mūsu tūristus pabrīdināt, to laikam ir vērts vest pašiem līdzi. Viņiem kafejnīcās pārsvarā ir šķīstošā kafija un tik vāja, ka autovadītājiem pēc pusdienām ar to pietiek tikai līdz pirmajam līkumam. Bet pārējo pārtiku līdzi vest gan nav nozīmes, jo to pat lētāk kā pie mums, var nopirkt it visur Marokā.

Interesanti starpobjekti ceļā bija atpūtas vieta pie ceļa serpentīna ar skatu uz sniegotiem kalniem (N30.684277 W7.272067),

kā arī neilgi pirms Dades aizas esošās klintis (N31.448441 W5.977806).

Dades aizas tuvumā viesnīcas ir laikam katrā otrā mājā, tā kā izvēles iespējas ir lielas. Pirms aizas ievērības cienīgs ir ceļa serpentīns, kura pašā augša ir tik pat ievērības cienīga viesnīca "Timzzillite" (tel.0524830533) (N31.529930 W5.925236).

Iegājām viesnīcā nobildēt serpentīnu un tā arī tur palikām pa nakti. Jā, bez atkritumu kultūras Marokā ievērības cienīgas ir arī tualetes un dušas. Tualetēs diezgan bieži bija tikai divas pēdiņas, caurums un blakus nolikts ūdens spainis. Man tas kopš padomju armijas laikiem bija labi pazīstams un uzsauca smaidiņu un senas atmiņas. Bet dušu kanalizācijās viņiem nav iebūvētā sifona. Pat lielās, solīdās viesnīcās pirms sākt mazgāties, vajadzēja izvilkt no kanalizācijas korķi, kas nelaida kanalizācijas smaku telpā. Uzreiz atradu biznesa un nopelnīšanas iespējas Marokā.

3. dienas rīts mūs 1790m virs jūras līmeņa augstajā viesnīcā sagaidīja ar t 7oC. Tas bija neliels pārsteigums.

Paēduši brokastis un atvadījušies no viesnīcnieka, devāmies skatīt Dades aizu. Dades aiza (N31.55616 W5.90833) ir 10-40m plata klinšu sprauga, apmēram 0,5 km gara, ar apmēram 200-300m augstām klintīm, pa kuru leju tek neliela upīte un kuras krastā vēl ir iespiests ceļš.

Todras aiza ir līdzīga Dades aizai. Gaisa līnijā tās viena no otras atrodas tikai 30km attālumā, bet braucot apkārt pa līku loču ceļu tas sanāk ~ 80km un tam aizgāja kādas 4 stundas.

Izbraucot cauri Tinghirai un tuvojoties Todras aizai ceļš uzvijas virs pilsētas augstā kalnā. Te mūs sagaidīja vietējais lakatu tirgonis un kārtējais pārsteigums. Pavaicājot cenu par lakatu, mums tika atbildēts „fourteen (14) MAD”, tātad mūsu naudās tas sanāk 1,4€ par lakatu un mūsu meitenes intensīvi sāka meklēt sev lakatus, ne vairs uz skaita, bet jau uz kilogramiem. Savukārt nonākot jau pie maksāšanas, cena bija pārvērtusies no „fourteen (14)” par „forty (40)” = 4€ par lakatu L Ko nu? Kaut ko jau arī nopirkām…

Vispār jāsaka, ka ar kaulēšanos mums diez kā neveicās. Sapratām, ka lai kaut ko nokaulētu, pirmkārt tam ir nepieciešams laiks, tieši tas, kā mums tam visvairāk trūka. Savukārt viņiem laika ir cik uziet. Līdzēja tas, ka pateicām, ka tas mums ir par dārgu, pagriezāmies un taisījāmies iet projām, taču noslēpt to, ka mēs esam tūristi, to nu nav iespējams, un uz tūristiem, it īpaši Agadiras tirgū, bieži vien darbojas citas, augstākas sākuma cenas, nekā precei ir uzrakstītas.

Jā, un drusciņ ar, par šiem lakatiem. Izrādās, ka lakati šeit ir ne tikai nacionālais tērpa elements, bet tam ir arī ļoti praktiska nozīme. Šeit saule pakāpjas daudz augstāk debesīs, nekā pie mums, arī augstums virs jūras līmeņa ir paliels, kā rezultātā paaugstinātās saules radiācijas ietekmē mati izkalst un lūzt. Šī iemesla dēļ vietējie valkā lakatus un arī mēs centāmies neatpalikt. Dziļākas Āfrikas nēģeriem, vai kā viņus tur moderni tagad sauc, mati esot pavisam citas struktūras, vairāk adaptējušies radiācijai.

Todras aiza (N31.58640 W5.59197) ir lielāka un iespaidīgāka par Dades aizu un pārsteidz ar savu bēši rozīgo nokrāsu.

Augstu, augstu gaisā virs galvām, knapi saredzami, adrenalīnu ķēra alpīnisti, lejā savukārt tūristus atkal ķēra tirgotāji, bet es savukārt sev iekniebu, es tvēru tos kadrus, kurus pirms daudziem gadiem mātē Googlē biju baudījis.

Tās dienas nobeigums bija plānots kaut kur Sahāras tuksneša malā, tātad jānobrauc vēl ap 200km. Ātri papusdienojuši Tihghiras ēdnīcā (N31.520761 W5.531431) turpinājām skrējienu. Šoferītis un Navigācija, protams, strādāja, kamēr pārējie kāri baudīja ceļa klusos stundu.

Saule jau kādu laiciņu kā bija norietējusi, kad Navigācija paziņoja, ka esam ieradušies savā gala mērķī. Paveroties apkārt, gandrīz pilnīgā tumsā, uz visām pusēm redzēju tikai tuksnesi, bet ne jau tādu smilšainu, kā filmās, bet vairāk akmeņainu, kā ar būvgružiem nobērtu. No asfaltētā ceļa kādu gabalu bijām nobraukuši nost, un tagad stāvējām automašīnu sliežu iebrauktā nekurienē. Esam atbraukuši? Biju internetā nolūkojis viesnīcu „Kasbah Erg Chebbi”, biju paņēmis tās durvju priekšas koordinātes (N31.182796 W4.032387), bet nu jūtami kaut kas bija nogājis greizi. Tālumā redzējām gaismiņas un neko labāku nevarot izlemt, uzņēmām bezceļu uz turieni.

Melnā tumsā piebraucot pie ēku kompleksa jutāmies kā 1001 nakts pasakā. Šī bija viesnīca „Les Dunes D`or” (t.00212661350665)(N31.20168 W4.02843). Nolikām mašīnu priekšpagalmā, tam sekoja iekšējais dārzs, ar smaržojošiem ziediem, kokiem, tam sekoja vēl kāda zāle, nākošais pagalms ar baseinu, strūklakām, romantisku apgaismojumu… un tad pretī nāca Viņš- šīs vietas Princis, tērpies pilnā tautas tērpā. Mūsu meitenēm jau sirdis salūza. Es, sevi raksturodams kā pareizās orientācijas pārstāvi, sapratu, ka kādam tagad cieši jāturas pie skaidrās apziņas. Aprunājuši ar viņu cenas sapratām, ka par tām te laikam nav pieņemts tirgoties un tā kā naktī nekādas alternatīvas neredzējām, tad nolēmām izbaudīt dzīvi uz visiem 100. Kā jau teicu, mūsu dzīves līmeņa cenām, šīs cenas ir ļoti draudzīgas, kas šeit vidēji vienai personai ar nakšņošanu, brokastīm un kamieļa izjādi (15€), kopā sastādīja 40€.

Komplekss, kā jau vairums celtņu bija būvēta no māliem un siena, ar tornīšiem un iekļautu nacionālo kolorītu. Numuriņi ar dušu, tualeti un izeju uz oranži smilšainu Sahāras tuksnesi. Baseinu mēs gan nenobaudījām, toties kopā ar Princi padalījāmies abu mūsu tautu dziesmu izpildījumā.

4. dienas rītam bija jāsākas ļoti, ļoti laicīgi, jo bijām plānojuši sagaidīt saullēktu tuksnesī. Saulīte 12.novembrī te lec 6:50. Bijām plānojuši vēl pa tumsu aiziet un uzkāpt apmēram 2,9 km tālajā un ~40m augstajā Erg Chebbi smilšu kāpā (N31.182165 W4.007435), bet kā uzzinājām no Prinča, tad kājām ejot tas aizņem apmēram 3-4 stundas. Tā kā arī citas tuvākās smilšu virsotnes ir līdzīgas, tad saulrietu devāmies sagaidīt uz tām. Jāteic, ka iešana pa smiltīm ir stipri līdzīga kā brišana pa mūsu jūrmalas smiltīm- brīžam smiltis ir irdenākas, brīžam stingrākas. Man ar basām kājām sandalēs brišana likās gana apmierinoša. Smiltiņas kā no smilšu pulksteņa bira iekšā un ārā.

Te laikam īstais laiks arī atgādināt par visādiem mošķiem. Eksotiskie skorpioni te ir baudāmi tikai vasarā un mēs visa ceļojuma laikā varējām gaiņāt vien parastās, nekaitīgās mušiņas.

Un te nu smiltiņās, kā bērnu dienu smilšu kastē, katrs varējām izpausties pa savam. Varējām meditēt, zīmēt mandalas, rakstīt vēlējumus, ripot, šļukt no kalniņa, ķert ar fotoaparātu neaizmirstamus, fantastiskus mirkļus, es devu priekšroku rīta skrējienam, un protams, iebēru arī sauju oranžo smilšu kabatā. Jā, starp citu, te var no kalniņa arī slēpot!

8:00 Princis mums bija uzklājis brokastu galdu un tad jau mums gaidīja nākamā atrakcija- brauciens kamieļu karavānā. Šīs sajūtas gan es te laikam nespēšu aprakstīt, nu saprotiet paši, tās ir jābrauc un jāizbauda tur.

Pēc sava maršruta plāna mums tās dienas vakarā bija jānokļūst jau kaut kur okeāna tuvumā (~700km), bet intuīcija jau teica priekšā, ka tas nav izdarāms. Atceļā baudot atkal būvgružu tuksnesi, īsu mirkli piestājām pie tāda interesanta 50m augsta amfiteātra (N31.300136 W4.399952). Internātā šī vieta tiek apsaukta gan par „portugāļu cietumu”, gan par „Mūmiju”, gan arī par ūdens rezervuāra veidojumu. Izlasīju, ka ar Portugāli un cietumu gan šī vieta vēsturiski nesaistās, ūdeni teorētiski varbūt, ka var uzkrāt, bet pavisam noteikti šeit 1999.gadā ir uzņemta ASV režisora Stīvena Sommera filma „Mūmija”. Bet varbūt tā ir kāda vietējā Tele 2 „Meteorīta” programma Marokā?

Ja kādam par šo vietu izdodas ko vairāk uzzināt, uzrakstiet, būšu priecīgs uzzināt.

Smilšainā Sahāras tuksneša daļa ko apmeklējām bija augstuma robežās 700-800m virs jūras līmeņa. Braucot pa Alpiem vai Norvēģijas kalniem bijām pieraduši, ka tāds augstums ir tikai kalnainos apgabalos, savukārt te visapkārt pletās tuksnesis.

Man par lielu pārsteigumu augstums turpināja augt un kalnainākos apvidos Navigācija jau rādīja pāri par 1800m virs jūras līmeņa. Es nospriedu, ka ar Navigāciju kaut kas vairs nav labi un sāku pēc kartes vismaz ceļu kontrolēt. Tikai mājās google earth programmā pārliecinājos, ka tiešām Navigācija nekļūdījās. Tās dienas pārsteigums mums visiem bija kāda vietējā mopēdista viesmīlība un laipnība. Izbraucot cauri kādam nelielam ciematiņam, bijām piestājuši ceļa malā, skatījāmies karti un domājām kur papusdienot. Piepeši mums piebrauca klāt vietējais mopēdists un zīmju valodā sāka mums jautāt, vai var viņš kā palīdzēt. Mēs tādā pat zīmju valodā stāstījām, ka gribam kaut kur papusdienot. Mirklīti padomājis viņš lūdza mums viņam sekot. Mopēda pavadībā viņš mūs aizveda uz ciema ēdnīcu. Mēs kā materiālisti braucot jau domājām, cik par šādu pakalpojumu būtu viņam jāmaksā, bet nonākot pie ēdnīcas, mopēdists smaidot no mums atvadījās un neko no mums negaidot, laimīgs aizbrauca savu ceļu. Es atkal biju patīkami pārsteigts.

Pienākot tumsai sapratām, ka ļoti loģiska mūsu brauciena nakšņošanas vieta būs jau izbaudītā Mahvuda viesnīca "Aubergs safran", (N30.530319 W7.910028) Taliouine ciematā. Laikam lieki atgādināt, ka Mahvuds mūs uzņēma kā senus draugus un par tālāko ceļu uz okeānu mums pastāstīja, ka turp ir divi ceļi- viens, jau pirmajā dienā brauktais, caur Agadiru, bet otrs- skaists vietējas nozīmes ceļš caur kalniem. Lūk un šis skaistais ceļš nu pavasarī varētu būt neizbraucams.

5. dienas rīts, kā jau vairums, mums sākās pirms saullēkta, neilgi pēc gaiļu dziesmām un musulmaņu nakts lūgšanas. Pabrokastojuši un atvadījušies no Mahvuda sākām braucienu okeāna pilsētas Sidi Ifni virzienā, pa kalnu ceļu. Kaut arī plānoti apskates objekti šajā ceļa posmā nebija, pats ceļš un varenie skati paliks neaizmirstami. Jā, tilti daudzās vietās bija nelietojami, kurus nācās apbraukt pa upju sausajām gultnēm, bet pārbaudījumus tie mums neradīja. Toties daudzās vietās mūsu uzmanību piesaistīja berberu apmetnes. Viņu mājvietas bija izbūvētas kalnos izcirstās alās!

Ļoti jau interesēja kādā no tām ieiet un ko vairāk uzzināt par viņu dzīvi un nodarbošanos. Cik sapratām, tad šādos berberu ciematos top mūsu iegādātie paklāji, meitenēm kleitas, ceļmalās pārdotie suvenīri, rotaslietas, jā, un pie šādām apmetnēm kalnos arī vairumā tiek audzēta marihuāna. Bet sapratām arī, ka ciemos gaidīti mēs tur noteikti nebūsim un uz piedzīvojumiem mums, vismaz tajā brīdī, nevilka.

Ļoti skaista ir kalnu un lielu klintsbluķu ieskautā pilsētiņa Tafroute, kuras ēdnīcā (N29.722531 W8.972150) mēs papusdienojām. Šī bija visgreznākā mūsu ceļojuma ēdnīca un noteikti arī skaistākā pilsēta, kurai mēs veltījām nepieklājīgi maz laika.

Tafroutes tuvumā ir vairākas ievērības cienīgas apskates vietas- klints veidojums Napoleona cepure (N29.696968 W8.966879),

beļģu mākslinieka Jean Veran apkrāsotie akmeņi (N29.672024 W8.973196), kāds vienkārši Skaists akmens (N29.661710 W8.965850) un aiza Ait Mansour (N29.54777 W8.87710). Napoleona cepure ir apskatāma ceļā uz mākslinieka apkrāsotajiem akmeņiem, pat neizkāpjot no mašīnas. Kaut arī mākslinieks Jean Veran bija centies iztērējot savam mākslas darbam 18 tonnas krāsas, mums tas tomēr neuzrunāja.

Daudz vairāk mūsu sirdis priecēja kāds Lielā mākslinieka veidots, dabiskas krāsas akmens veidojums (N29.661710 W8.965850), kuru nejauši pamanījām sava ceļa malā.

Aiza Ait Mansour (N29.54777 W8.87710) ir noteikti arī ievērības cienīga, tā bija iekļauta mūsu ceļojuma maxsimālajā programmā, bet reāli nedēļas laikā visu nebija iespējams apskatīt.

Vēlā vakarā nokļuvām pilsētā Tiznit un, caur mašīnas logu testējot, atradām lētu un ļoti labu viesnīcu "Al Houria" (t.0528863433; 0679275505) (N29.694642 W9.730791).

6.dienā, ar brauciena plāna divu dienu novēlošanos, beidzot bijām sasnieguši okeānu. No ceļojumu aprakstiem, kā arī no datorprogrammas google earth nebiju ticis skaidrībā, kur precīzi atrodas slavenās, caurumotās okeāna klintis? Cits okeāna bildes kartē ir salicis tuksnesī, cits tuksneša bildes norādījis okeānā. Meklējumus sākām ar Sidi Ifni apskati. Jāsaka, ka visas okeāna piekrastes pilsētiņas atšķiras no visām iekšzemes pilsētiņām ar balti/zilo krāsu. Lai apskatītu caurumotās okeāna klintis, kuras mēs iesaucām par Dinozaura kājām, nav jābrauc uz Sidi Ifni, bet gan uz tūristu pilsētiņu Legzīru (N29.446508 W10.114288). Tiesa Dinozaura kājām pa iebrauktām auto sliedēm var piebraukt nosacīti klāt (N29.425366 W10.137095), bet ja laiks ir pietiekami, ir vērts no Legzīras, pastaigājoties apskatīt arī piekrasti ziemeļu (Z) virzienā. Te mūs pārsteidza ne tikai skaistās klintis, bet atkal vietējo berberu mājvietas. Tās bija iebūvētas paša okeāna krasta klints spraugās.

Izstaigājuši Legzīras Z pludmali un nopeldējušies, atgriezāmies Legzīrā lai paēstu, te liedagā ir pa pilnam mazu, atklāta tipa ēdnīciņu, kurās var nobaudīt svaigi gatavotas okeāna veltes. Paēduši un atpūtušies devāmies gar okeānu uz dienvidiem, kur 3,1km attālumā ir divas Dinozaura kājas (N29.425366 W10.137095).

Cik sapratām, tad šādas Dinozaura kājas Marokā ir vairākas un vēl vismaz viena ir 2,5km uz Z, bet tai gar piekrasti ejot nevar tikt klāt.

Tā vakara noslēgums mums bija plānots Agadirā, kādas mūsu tautietes Auces viesnīcā „Shine & smile”, (tel.+212(0)687880430) (N30.51643 W9.67769) (www.artsurfyoga.com). Nu, naksnīgais pārbrauciens, kā jau pārbrauciens, mums bija ierasta lieta, bet satikties un aprunāties ar burvīgu latviešu meiteni, tas šeit Marokā mums atkal bija eksotika. Auce šeit nodarbojas ar nelielu viesnīcas biznesiņu okeāna sērfotājiem, un kaut arī mūsu sērfošana sākās un beidzās tikai ar sērfošanu internetā, viņa bija priecīga mūs uzņemt. Ja arī viņa šo rakstiņu nejauši izlasīs, gribu viņai no mūsu draudzīgās entuziastu grupiņas nodot vismīļākos sveicienus un šo vietu pavisam droši varu ieteikt arī citiem, tiesa vietu skaits šeit ir ierobežots, tāpēc vispirms zvaniet (tel.+212(0)687880430).

7. diena, mūsu pēdējā ceļojuma diena pienāca ar žēlu nopūtu, ka kā vienmēr par maz, par īsu, palika tik daudz vēl visa kā neredzēta. Bet bija arī prieks par izdevušos braucienu, kas kopumā ņemot bija noritējis pat labāk, nekā sākotnēji to pat drīkstēja plānot. Un galu beigās, mums bija vēl viena pilna ceļojuma diena. Tā mums sākās ar Paradīzes ielejas apskati. No augšas autostāvvietas (N30.59396 W9.52876) pa nedaudz ieveidotu taciņas serpentīnu mēs nokāpām pašā Paradīzes ielejā, kurā maza upīte veido nelielas ūdenskrātuvītes, kurās no vietējo puišu zināmām klintīm varēja lēkt peldēties. Te, kā jau visās tūristu vietās valdīja kņada un jā, arī atkritumi. Daudz pievilcīgāks mums likās vientuļā serpentīna taciņa, jo peldēties gribētāji šo taciņu neizmantoja. Tie izmantoja tuvāku un pa autoceļu zemāk esošu tūristu taciņu uz kuras arī bija izvietotas tūristu barotavas ar tam visam komplektā piederošajiem atkritumiem. Savukārt uz mūsu vientuļās taciņas mēs satikām vēl kādu savas zemes ekskursantu- stārķi. Un izrādās, ka tieši uz Maroku viņi katru ziemu no Latvijas lido atpūsties. Tātad pat viņš atzīst šīs zemes tūrisma priekšrocības.

Pusdienas mēs bijām nolēmuši nobaudīt Agadiras zivju restorānā. Vārds restorāns gan šeit mūsu izpratnei ir nosacīts, tas druscīt man tā kā vairāk līdzinās Rīgas centrāltirgum, bet labā atmiņā tas mums paliks pavisam noteikti. Īsti nezinājām kur restorāns atrodas un no autoceļa nobraucām nelielā vietējas nozīmes ceļa aplī. To uzreiz sazīmēja kāda restorāna darboņa vērīgā acs, un viņš uzreiz mums bija klāt ar vizītkarti. Saruna notika bez vārdiem, bet pēc brīža mūsu mašīna jau bija nolikta pareizajā stāvlaukumā, un paši tikām ar smaidu vesti uz „īsto- 21” galdu (N30.426133 W9.619565). Te bija klāt jau arī otrs palīgs, kas izrādīja mums vēl negatavo okeāna produkciju, pienesa lielu, reklāmai līdzīgu ēdienkarti, un pavisam drīz mēs bijām tikuši skaidrībā kas ir kas, un par cik. Jā arī tas ir jāizbauda!

Nu un ceļojuma nobeigumā, protams, bija jātiek vaļā arī no liekās naudas. Un kur gan to vislabāk var izdarīt, ja ne Agadiras tirgū (N30.410684 W9.577190), bet tas lai paliek katra paša gaumei un vēlmēm.

Pēdējā nakts atkal tika pārlaista pie Auces, no agra rīta atlika vien 50km pārbrauciens uz lidostu, un ar „Hertz” pārstāvi pārskaitīt mašīnas skrambiņas.

Un it kā ar to viss atkal ir beidzies, sākusies atkal ierastā ikdiena, bet atmiņās palikuši tik daudz jauku, neizdzēšamu iespaidu… fotogrāfijas…

Daudz vis kaut kur ir ceļots, bet vismaz pašreiz, salīdzinot šo braucienu ar līdzīgiem ceļojumiem pa Norvēģiju, Itāliju, Īriju, Vāciju… , šis man tomēr liekas pārāks un es Jums to no sirds iesaku

Pilnu šī ceļojuma foto albūmu skatieties šeit- https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=411211411

vaidelotis@inbox.lv