PORTUGĀLE -iedvesmas, miera, mīļuma pārpilna valsts

  • 6 min lasīšanai
Domāju, ka katram reiz ir ienākusi prātā doma, ka viņš šajā pasaulē ir jau kādreiz, iepriekšējā dzīvē, dzīvojis. Un ticu, ka ir daudzi, kuri pat spēj iedomāties, kur viņi ir dzīvojuši savās iepriekšējās dzīvēs. Man tā ir ar Portugāli – pat tad, kad tur vēl nebiju, bieži redzēju tās stāvos okeāna krastus savos sapņos, zināju, ka tur jutīšos ļoti labi – kā mājās. Un jau tagad, pasteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt – jā, manas sajūtas, esot tur uz vietas, apstiprinājās par 100 procentiem. Portugāle ir valsts Dienvideiropā, tās vienīgā kaimiņvalsts ir Spānija, bet Portugāles rietumu un dienvidu piekrasti apskalo Atlantijas okeāns. Portugālē atrodas arī Eiropas galējais rietumu punkts. No Rīgas līdz Portugāles galvaspilsētai Lisabonai ir 4000 kilometru, un ceļš ved cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai, Beļģijai, Francijai un Spānijai. Uz Portugāli devos kopā ar saviem draugiem, un jau pirms izbraukšanas bija skaidrs, ka mūsu budžets ir ierobežots. Turklāt neesam laiskas kūrortu atpūtas un glaunu viesnīcu cienītāji. Tāpēc te, Latvijā, noīrējām astoņvietīgu busiņu un to pielāgojām mūsu vajadzībām – izņemot ārā sēdekļu rindu, iekārtojām mīkstu un ērtu midziņu, turpat blakus sakrāmējām un nostiprinājām kastes ar pārtiku un ūdeni. Ceļojums varēja sākties! Jebkurā braucienā ārpus Latvijas ļoti sajūsminos par sajūtu uz ceļa – par ceļojuma priekšnojautām, neiztrūkstošajām Statoil kafijām, līdzpaņemto maizīšu notiesāšanas. To brīdi, kad sāk krēslot, kad GPS sistēma Igora Siliņa balsī stāsta, kurā virzienā jādodas, pieklusinātā mūzika (kāds patīkams un dvēselisks house mūzikas sets, pozitīvs džeziņš (kuru rīta agrumā nomaina, piemēram, Borata soundtracks... :D). Šie mirkļi rada atkarību, un gribas tos atkārtot vēl un vēl. Ceļojums ar lidmašīnu nepieļauj ne mazāko daļu šo sajūtu. Grūtākais ceļa gabals – Polija – šoreiz tiek izbraukts ļoti raiti, nu jau braucam pa Vāczemes autostrādi. Drīz jau esam klāt Beļģijā. Šeit piedzīvojam vislielāko lietusgāzi savā mūžā – tādu, ka mašīnām uz autostrādes jāapstājas un jāmidžinās ar avārijas gaismām. Taču skats un sajūtas – neaprakstāmas! Arī Francijas ceļi ne ar ko nepārsteidz. Mūsu ceļš ved cauri Parīzei. Otrs mūsu kompanjonu pāris saldi čuč midziņā, un nolemjam viņus pārsteigt, “aši izlecot pie Eifeļa un nofotografējoties.” Naivie mēs! Astājot busu tuvējā autostāvvietā, samaksājam sardziņam par vienu stundu, sakot, ka mēs tikai aši nofotografēsimies pie Eifeļa. Uz ko viņš, kūpinādams pīpi, nosmaida un saka: “Labi, tikai esiet atpakaļ vienos – tad mēs slēdzam stāvvietu ciet!” (pulkstenis šajā brīdī ir pusdeviņi vakarā). Un protams! Tad, kad pēc pastaigas pa Parīzi, trakā kāpiena Monmartrā, mēs aizelsušies ierodamies autostāvvietā 15 minūtes pirms vieniem, večuks vien nosaka: “Četras stundas ir viena ļoti laba stunda Parīzē!” Dodamies tālāk, lai jau drīz būtu Spānijā. Mūsu pirmais galamērķis – basku zemes pilsēta San Sebastiana. Šeit gan ilgi nepaliekam, vien pastaigājam pa pludmali un pamērcējam pēdas okeānā. Nu jau klāt vakars un jāmeklē, kur pārlaist nakti. Dodamies pa šauru, klintī izcirstu, taču aizraujoši skaistu ceļu, lai šeit, kaut kur ar skatu uz okeānu, atrastu kādu mierīgāku vietiņu. Atrodam – kalna galā, lejā okeāns, pa vidu mirdz gaismiņas no tuvējiem ciematiņiem. Laimīgi dodamies gulēt. Jā – mēs to darām turpat busiņā – viens pāris midziņā, otrs – uz krēsliem. No rīta mazliet saburzījušies, taču ļoti priecīgi, dodamies uz Bilbao, pilsētu, kur atrodas Guggenheima modernās mākslas muzejs. Šis nu ir noteikti apskates vērts! Iesprūstam uz vairākām stundām. Vienā no muzeja stāviem aplūkojama arī sirreālistu izstāde, kurā izstādīti arī Dalī, Magrita un citu klasiķu darbi, kā arī iespējams iepazīties ar viņu dzīvi un radošajiem eksperimentiem. Piemēram, vai zināji, ka Dalī ir strādājis arī ar apģērbu dizainu? Pameklē internetā darbus, kurus Dalī ir veidojis kopā ar savu domubiedri – tērpu mākslinieci vārdā Elsa Schiaparelli. Tā kā Bilbao bija pēdējais punkts mūsu Ziemeļspānijas ceļamērķos, sākam jau skatīties Portugāles virzienā. Pa ceļam mūs pārsteidz aukstums – kamēr Latvijā draugi gozējas saulītē, mēs Spānijā salstam, jo ārā ir vien 13 grādi. ... Neaizmirsīšu pirmos kilometrus, iebraucot Portugālē. Gaiss smaržo un reibina, mēs acumirklī zaudējam realitātes sajūtu. Izkāpjam no busiņa kādā skaistā ceļmalā, kalnainā apvidū. Dabas skaņas griež ausīs, mēs stāvam, klusējam un vērojam apkārtni. Kaut kur kalna pakājē iešķindas zvaniņš – tur kaziņa pastaigājas, netālu no mazmazītiņas mājiņas ar mazmazītiņu dārziņu... Iekāpjam atpakaļ busiņā un izdaram TO, kas padarīs mūsu braucienu īpaši krāšņu un neaizmirstamu – GPS sistēmā kā galamērķi norādam pilsētu Porto un izvēlamies iespēju “izvairīties no maksas ceļiem.” Jau pavisam drīz esam uz kalnaina, putekļaina ceļa, iebraucam mazā ciematiņā un pirmajā veikaliņā nopērkam svaigu mājas vīnu, kurš maksā, ja nemaldos, nepilnus divus eiro. Un šajā brīdī – viss, jumts ir nost! Esam svētlaimē! Putekļainais asfalts beidzas, esam tūkstoš metrus virs jūras līmeņa, braucot pa grantētu meža celiņu. Nakti pavadām turpat, meža ielokā, tuvu mākoņiem. Pa ceļam uz Porto iemaldāmies pilsētiņā Amarante, kur kā reiz vietējie svin falla godināšanas svētkus. Bērni dejo, vīri braši sit bungas un modina pilsētu, sievietes tirgo pīrāgus milzīgu peņu formā. Lieki teikt, ka esam sajūsmā. Pirms Porto uz pāris dienām pazūdam kaut kur okeāna pludmalēs. Ne mēs zinām, cik ir pulkstenis, ne to, kas pa dienu :) Tomēr kaut kad nokļūstam arī pilsētā. Porto – mājas ar skaisti izrakstītām flīzītēm uz fasādes, šauras ieliņas, nesteidzīgi cilvēki... Mazliet tālāk no Porto – maza baznīciņa okeāna krastā, celta uz akmens krāvuma. Ne miņas no mūsu pasaulē pierastās dievnamu pārbagātības. Un atkal pazūdam pludmalēs... Nākamā pieturvieta ir pilsēta Sintra, kuru gan aši pametam, jo “pārāk ož pēc tūrisma”. Tomēr šeit ieturam kārtīgas tūristiskas pusdienas – ar austerēm, krabjiem un citiem okeāna mošķiem. Dodoties tālāk, izbraucam cauri Lisabonai un pavadām šeit siltu un apcerīgu nakti. Ir vērts apskatīt pilsētu, braucot ar aizvēsturisku tramvajiņu. Ir arī tādi tramvajiņi, kas brauc kalnā gandrīz vertikāli. Lisabonā nobaudu arī labāko caipirinha kokteilīti savā mūžā – iemaldāmies kādā vietējā ballītē Maskačkas stila pagalmā – visi dejo, turpat cep sardīnes, priecājas. Ak jā, savu kaipirinju saņemu no krāšņas tumšādainas dāmas ar uzdauzītu zilu aci (jā, jā – viņiem arī to ļoti labi var redzēt :) ). Dodoties prom, šķērsojam krāšņo un iespaidīgo Vasko da Gamas tiltu. Nākamais mūsu galamērķis – ciemos pie nu jau slavenajiem latviešiem, kuri pirms pāris gadiem pameta Latviju, lai Portugālē atvērtu savu picēriju. Šī droši vien ir vieta, kuru pēc latviešu drosminieku dzīves tur, apmeklē vai katrs ceturtais latviešu ceļotājs – Zambujeira do Mar. Picērija “My Place” jāatzīst, tiešām, ļoti jauka. Un mojito kokteilītis pēc karstās vasaras saules – mmmm, bauda! Apskatot apkārtni, kļūst skaidrs, kāpēc latvieši apmetušies šeit – skaisti līcīši, dzidrs ūdens, fantastiska dama. Un tāds mieriņš... Pačalojuši ar latviešu “vietējiem”, atdevuši viņiem sūtījumu no Latvijas un sacienājuši ar “Laimas” konfektēm un zefīriem, dodamies tālāk. Plānā – pēdējais (diemžēl) Portugāles apskates punkts – Sagres, kur atrodas Eiropas tālākais punkts. Esam tur tieši saulrieta laikā. Rietošā saule tik milzīga, ka, šķiet, aizsniedzama ar roku. Iemalkojam Portugāles vīnu un dodamies prom, uz Spāniju. Viena pēc otras – Sevilja, Granada ar savu mauru cietoksni Alhambru, kuru šeit esot, noteikti jāapskata... Alikante, kur pirmoreiz ceļojuma laikā izpeldamies Vidusjūrā... Barselona, kura, lai gan skaista, tomēr mazliet nogurdina ar milzīgajiem tūristu pūļiem. Salīdzinot ar Portugāli, Spānija šķiet krāsaināka un dzīvīgāka, tomēr Portugāle ir daudz, daudz sirsnīgāka un mīļāka. Mazliet provinciālāka, bet tādēļ jo īpaši šarmanta. Nu ir klāt pēdējais brīdis posties mājup. Šķiet, vienā elpas vilcienā norit atpakaļceļš – 30 stundas, vairāk kā 3000 km, un esam jau klāt Rīgā. Pirmais šoks pēc divu nedēļu pavadīšanas busiņā un brīvā dabā, ir mans mazais dzīvoklītis, kurš nu šķiet milzīgs. Un lūpiņa mazliet pastiepjas, atdodot mūsu mīļo busiņu tā likumīgajam īpašniekam. Jau tagad zinu, ka nākamajos ceļojumus došos ar busu. Un zinu arī to, ka noteikti atgriezīšos savās “vecajās mājās” – Portugālē. Un tagad – mazliet par racionālākām lietām. Ceļš. Prom sabijām divas nedēļas. Plānoto 7000 km vietā nobraucām gandrīz 11 000 km, bet tas absolūti nešķita apgrūtinoši. Izmaksas. Busa īre kopā ar degvielu, ceļa izmaksām un citiem izdevumiem izmaksāja aptuveni Ls 300 katram braucējam. Ēšanai, gulēšanai un ekskursijām sākotnēji bijām plānojuši tērēt ap 50 eiro dienā, taču beigu beigās netērējām ne pusi no šīs summas. Tūristu vietas (Barselona, Sintra) ir dārgas, taču, jo tālāk no tām, jo lētāk. Piemēram, karaliskas vakariņas, kuras iegādājāmies lielveikalā un ieturējām pļaviņā starp olīvkoku birzi un saulespuķu lauku, un kur sagatavojām kaudzi tīģergarneļu, vairākus vīniņus, sierus, spāņu desu chorizo, salātus, svaigi ceptu maizi, piepirkām brokastis un našķus pārbraucieniem. Tas viss izmaksāja 40 eur uz mums visiem kopā. (un tagad iedomājamies, cik tas izmaksātu Latvijā). Iesaku arī velti netērēt naudu un nepirkt pārtikas rezerves Latvijā – gandrīz visās citās valstīs to varēsiet izdarīt daudz lētāk. Starp citu, runājot par dzīvokļu cenām – kad Latvijā (treknajos gados) dzīvokli varēja nopirkt par 100 000 Ls, tad, piemēram, Porto divistabu dzīvoklis jaunā mājā, 15 minūšu gājienā no okeāna, maksā 80 000 eiro... Arī viela pārdomām... Ceļojuma bildes vari apskatīt portālā espati.lv - socializesanas.espati.lv/index/view/raksts/Interesanti-galamerki-Portugale---ka-otras-majas/id/690/


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais