Zambija - Botsvāna un ceļojums pa D -Āfriku no Johannesburgas līdz Keiptaunai (2008. gada 20. februāris – 14. marts) III DAĻA Dolphin Coast – Keiptaun

  • 23 min lasīšanai
Turpinājums no Zambijas apraksta un "Johannesburga - Dolphin Coast" apraksta - 4. marts Nākamā rītā devāmies uz teritoriāli lielāko (2 292 km ²) DAR pilsētu - Durbanu, kurā dzīvo 3,5 milj. iedzīvotāju. Pilsētai ir ļoti skaista pludmale, kur ir iespējams arī sērfot, bet tā kā tas mūsu plānos neietilpa, tad mēs savas trīs stundas, kuras pavadījām pilsētā, lielākoties bijām akvāriju un ūdens atrakciju parkā „uShaka Marine World”. Te atrodas pasaulē 5tais lielākais akvārijs, baseini, kuros trikus demonstrē delfīni, roņi un pingvīni. Tā kā, vispār te bija iespējams nolīgt arī gidi, ko izmanto galvenokārt skolēnu ekskursijām, tad dažus faktus par zemūdens dzīvi „noklausījos” par velti, blakām pastāvēdama. Akvārijos iemitināti visu pasaules jūru iemītnieki – nu jāsaka, ka dīvaiņu tur zem ūdens pilns. Un arī terārijos varēja skatīt visu veidu abiniekus, kuri sastopami Āfrikā un dažos citos kontinentos (te es satiku savu sapņu čūsku – melno mambu, kuru nekad negribētu satikt apstākļos, kur starp mums nav stikla). Pavadījām te apmēram 3 stundas, bet būtu te bijis ko darīt arī visu dienu – jauka vieta un iekārtota tā, lai būtu interesanta visai ģimenei. Te atcerējos, ka pašā ceļojuma sākumā mūsu gids Kevins, izteicās, ka bezmaz vienīgais dzīvnieks, kurš viņam riebjas ir varde – tas man tobrīd likās pilnīgi absurdi čalim, kurš ņem rokās skorpionus pētīdams spīles un skraida pa krūmiem pakaļ kobrām, taču tās „vardītes” kuras bija te terārijā arī man nemaz neatgādināja noburtus prinčus – milzu blāķi, kas lielāki par abām manām plaukstām kopā saliktām. No Durbanas tālāk devāmies uz Drakensbergas kalniem (Drakensberg Mountain), kuri tulkojumā nozīmē „Pūķa kalni” un ir augstākā kalnu grēda DAR (3482 m augstākā virsotne) kura stiepjas apmērām 1000 km garumā. Drakensbergas kalnos atrodas pasaules otrais augstākais ūdenskritums Tugela (947 m), kuru mums diemžēl nebija tā laime apmeklēt. Mums jau iepriekš tika norādīts, ka kalnos pavadīsim divas dienas, bet tā kā uzbraukt ar mūsu mega mašīnu tur nebūs iespējams, tad mums jāsapakojas, tā, lai mazākās somās, varētu paņemt līdz nepieciešamāko. Aizbraucām līdz kādai mājai kalna pakājē, kur mūs jau ar džipu gaidīja Drakensbergas viesu nama pārvaldnieks Donijs. Brauciens kalnā tiešām bija stāvs un ekskluzīvi krateklīgs (bet 4x4 piedziņas pa šito celiņu līdz augšai netikt), bet jo augstāk braucām, jo brīnišķīgāka ainava pavērās. Kas gan jāsaka - es visa garā ceļojuma laikā nepārstāju priecāties par ainavām visapkārt un esmu sabildējusi laikam visu iespējamo. Šobrīd, kad emocijas nosēdušās, liekas, ka ir daudz pilnīgi lieku kadru, bet tobrīd man šķita, ka katram akmenim, katram kociņam un katram vilnim okeānā ir tik daudz skaistuma un nozīmes. Arī šajā vietā, tāpat kā vēlāk Karoo tuksnesī, elektrība tika ražota uz vietas ar saules bateriju blokiem (ja tas ir pareizs formulējums tai tehnoloģijai), tāpēc, lai nodrošinātu, ka pamatfunkciju veikšanai elektrības pietiks, te nebija elektrības kontaktu viesu namiņos, bet tikai lampas, kuras arī lūdza bez vajadzības nededzināt. Mums Kevins jau iepriekš bija teicis, lai uzlādējam visas nepieciešamās baterijas, tāpēc tas nekādas problēmas neradīja. 5. marts Nākamā rītā bija paredzēta apmēram 7 stundu „pastaiga” pa kalniem. Obligāts ietikums bija ņemt līdz ūdeni pietiekošā daudzumā (kas lieti noderēja), bet tā kā rokā nest nav ērti, visi ņēma somas arī līdz. Pirmā apstāšanās vieta bija paredzēta pie klinšu gleznojumiem un jau iepriekš tika sarunāts, ka ja kādam nav vēlmes rāpties augšā pa stāvāko posmu, tad klinšu zīmējumus gan vajadzētu apskatīt un tad pa to pašu taku var iet atpakaļ un pavadīt dienu pastaigājoties ap viesu namu (ainavas no visām vietām bija fantastiskas, tā kā neviens nebūtu zaudētājs – katrs būtu to skaistumu redzējis no citas puses). Drakensbergas kalnos ir apmēram 35000 bušmeņu klinšu gleznojumi apmērām 500 dažādās alās, un tā ir pasaulē lielākā tāda veida kolekcija. Šos gleznojumus ir grūti datēt un arī mēģinājumi to darīt stipri atšķīrās, ja vieni saka, ka Drakensbergas kalnos bušmeņi dzīvojuši vismaz 40 000 gadu atpakaļ un iespējams, ka pat 100 000 gadu atpakaļ, tad citi saka, ka vecākie gleznojumi datējami ar 2400 senu pagātni. Lai vai kā – ar atbilstošu cieņu nopētījām uzgleznotos cilvēciņus un dzīvnieciņus, un, lai arī nekad iepriekš par klinšu zīmējumiem interesējusies pastiprināti nebiju, Kevina stāstījums bija saistošs, ka neviļus pieķēru sevi pie tā, ka salīdzinu zīmju krāsas un formas analizējot ko bušmeņi, ar kuru zīmējumu varētu būt domājuši. Tālākais kāpiens pēc klinšu zīmējumiem tiešām bija stipri stāvāks, vietām mijoties ar klinškāpēju cienīgiem šķēršļiem, kurus pārvarējām cits citam palīdzēdami. Mana sena bērnība, kad niekojos ar klinškāpšanu uz mākslīgajām kāpšanas sienām, man tomēr bija devusi savu labumu un man nebija grūtību saskatīt „trepīti” pa kuru jātiek uz augšu, kur citiem dabūju ar pirkstu klintī bakstīt rādot izcilnīti uz kura ir iespējams atbalstīt kāju. Šajos kalnos dzīvo arī pašas lielākās pasaules antilopes - Dienvidāfrikas antilope, jeb Eland (sievišķi var svērt no 300 – 600 kg, bet tēviņi pat līdz 1000 kg), pret kuram mums Kevins norādīja izturēties īpaši uzmanīgi, tā kā šie lielie dzīvnieki ir tramīgi (kalnos dzīvodami reti sastop cilvēkus) un izbijušies uz kalnu takas, var zaudēt līdzsvaru un tad jau kritiens ir līdz lejai un dzīvības beigām. Mums tika ieteikts apstāties un stāvēt, ja mēs kādu ieraugām, līdz brīdim, kamēr viņš paiet garām un ir drošā attālumā un tad tikai turpināt ceļu. Otrs šejienes raksturīgākais iemītnieks - maitu lijas (Cape Valture), mūs pavadīja lielu ceļa posmu, virs galvām riņķodami. Jau pirms tam biju no vietējiem dzirdējusi stāstu par šiem putniem tādā kontekstā kā pārtikas meklēšana apmaldīšanās gadījumā – ja redzot gaisā virs vienas vietas riņķojam maitu lijas, tad skaidrs, ka tur ir kāds mirstošs, vai jau piebeigts dzīvnieks, tomēr iet uz to vietu vēl nedrīkstot – uz turieni var iet tikai tad, kad maitu lijas nolaižas, tā kā tās pie medījuma nolaižas tikai tad, kad tam vairs nav acis, kuras savukārt izēd pēdējie barības ķēdes bīstamie dzīvnieciņi (aizmirsu nosaukumu, bet tādi mazi, melni ar asiem zobiem). Tā kā pārējie barības ķēdes dalībnieki cilvēkam ir krietni bīstamāki par maitu liju, tad labāk pirms nolaišanās signāla neuzprasīties uz nelaimi. Skati no virsotnes bija vienkārši neiedomājami skaisti – visapkārt bija „saburzīta” zaļa zeme cik tālu vien skats sniedzas un milzīgi antilopju bari ielejās. Kāpiena laikā, es kā čakls latvju skuķis no zālēm biju sapinusi „walnut”, kurš jau iepriekš pieminēts visu laiku tika godināts kā trofeja, kas jānēsā vakaru kāršu turnīra zaudētājam, bet kuru galvenie potenciālie nēsātāji to tā arī vēl nebija redzējuši, un arī vainadziņu paspēju nopīt. Liels pārsteigums man bija austrāļu, kanādietes un pat itālietes un vāciešu pārsteigums, ka ir iespējams vainagu nopīt bez palīglīdzekļiem (piemēram, līmes pistoles), kur man tai pat laikā vainaga pīšanas prasme liekas tik pašsaprotama, ka izdarīju to bez lieks piepūles pa kalniem kāpelēdama. Lejā kāpšana likās vieglāka, nekā augšā rāpšanās, tomēr tieši šai posmā daži pamanījās nokrist, tā kā lejup vedošais ceļš bija principā lieli akmens bluķi, pa kuriem lēkājot varēja tikt lejā. Vienā vietā, kur nosēdāmies gaidīt pārējos nācējus, vietējais puisis Pīters man paspēja nodemonstrēt Lesoto valodu (viņa dzimtā valoda, kuras nosaukums izrunājams līdzīgi kā Sesutū) un izstāstīt, kā jārīkojas satiekot nedraudzīgi nosakņotu ziloni – vajag izmantot to, ka zilonim nav pārāk laba redze, bet viņš galvenokārt orientējās pēc ožas, tāpēc bēgot vajag nomest zemē kreklu(vai citu apģērba gabalu) un strauji nomukt no viņa ceļa, un šams palikšot bradāt kreklu, jo uzskatīs, ka ir noķēris nelieti...tālāk jau fantāzija raisījās par situācijām, kurās satiek 10 ziloņus ... Pīters bija viens no retajiem cilvēkiem manā ceļojumā, kas kaut ko par Latviju zināja, viņš bija braucis mācīties uz Skandināviju un vienu vakaru bijis Rīgā. Viņš bija dzirdējis kādu vārdu, kuru nebija sapratis un tagad lūdza man, lai iztulkoju (iedomāties tikai, ka viņš vairāk kā 3 gadus bija to atcerējies). Sākumā nekādi nevarēju saprast, ko viņš man cenšas pateikt, līdz, lūdzu, lai atkārto ļoti lēnām. .tālākais skanēja aptuveni tā: „eeeeeeeee...diiiiiiskt”...tajā brīdī es gandrīz no tās takas novēlos.. man nāca smiekli, kaut bija arī neērti par tautiešiem. Atgriezāmies neaudz paguruši, un daži ļoti apguruši, taču lielākā daļa tomēr bija gatava turpināt aktīvo dienas daļu un Donijs mums sagatavoja zirgus izjādei. Izjāde bija mierīga un tas bija to vērts kalnus no citas puses apskatīt – visu to skaistumu redzēt tāpat nav iespējams. Brīžiem takas, pa kurām jājām bija tik tuvu kraujai, ka manī bija zināmas šaubas vai zirgs uz tās takas vispār trāpīs, bet zirgs izrādījās veiklāks nekā es biju domājusi, un paldies viņam par to. Šīs dienas rezultātā visi bija labi nodeguši, un daži pat guvusi nopietnākus apdegumus, tā kā no rīta bija migla un apmācies, tad neviens nebija gaidījis, ka iespējams tik traki „pieķert” sauli. Nākamā dienā bija paredzēta iespēja braukt ar raftiem pa upi, bet tā kā to gribējām tikai mēs ar manu māmiņu, tad nācās atlikt, kas gan mani zināmā mērā uz to vakaru sarūgtināja, jo pirms tam bija vairāk gribētāju, kas atkrita tikai dienas noguruma ietekmē, un šī jau bija otrā reize, kad mums neizdevās ar raftiem nobraukt (pirmā bija pie Viktorijas ūdenskrituma). Tad nu tika nolemts atlikt un to laiku pavadīt mākslinieku pilsētiņā Clarens. Tā kā lielākā daļa bija pa dienu ļoti noguruši, tad ātri devās gulēt, bet ,mums dažiem aktīvistiem vakars beidzās viesu nama bāriņā „integrējoties” un uzzinot dažādas vietējās paražas, dziedot dziesmas un iztirzājot vēstures notikumus un to atskanas šodienā. Te puiši dziedāja ļoti patriotisku dziesmu (kuras vārdus tobrīd nesapratu un arī neprasīju nevienam tulkot, bet noskaņa izteica visu), kura man iekrita prātā un kuru es arī atvedu kā savu Āfrikas dziesmu līdz uz Latviju (vēlāk youtube.com atradu arī ar subtitriem angļu valodā - ). Vakars beidzās agri no rīta. 6. marts Nākamais rīts sākās ar veselības atjaunošanas pastaigu lejā no kalna atpakaļ pie mūsu lielās mašīnas un, kamēr pārējie brauca lejā ar džipu, vēl paspēju nopeldēties stindzinoši aukstajā (tam brīdim neapšaubāmi - veselīgi aukstajā) kalnu avotu izveidotā dīķītī. Tālāk ceļš mums veda uz jau pieminēto Maluti kalnu pakājē izvietoto mākslinieku pilsētiņu Clarens, kur vienuviet bija ļoti daudz dažādu mākslinieku veikaliņu, galeriju, darbnīcu. Jāatzīst, ka tā kā šī bija iedalītā alternatīva tik ļoti kārotajam upes nobraucienam, tad sākumā biju mēreni skeptiska, tomēr pilsētiņa tiešām bija bezgala jauka –klinšu sienu ieskauta, klusa, omulīga pilsētiņa, kur katrs otrais iedzīvotājs ir mākslinieks, kur turklāt ļoti tīrs un „zaļš” visapkārt. Pavadījām te apmēram 2 stundas – pastaigājām pa galerijām, iepirkām dažus suvenīrus, un visumā dienu pavadījām mierīgi. Tagad daži atzina, ka vakardienas kāpiena sekas nav tik jūtamas kā tas bija gaidīts un mēs būtu varējuši arī ar raftiem braukt, bet nu jau bija par vēlu, tā kā brauciens jāpiesaka vismaz dienu iepriekš. Pa ceļam uz mūsu šī vakara naktsmītni – viesu namu pie Ladybrand pilsētiņas, apstājāmies arī dabas aizsardzības teritorijā (Sterkfontein Dam) esoša mākslīgi radīta ezera, kas radīts iepriekš satikto maitu liju aizsardzībai. Visā (18 000 ha lielajā) dabas aizsardzības teritorijā, protams, uzturējās arī daudzi citi dzīvnieki, izņemot Cape vultures. Tālākajā ceļā braucām caur Golden Gate National Park, kas savu nosaukumu pelnīti ieguvis dēļ zeltītas nokrāsas smilšakmens klintīm, kuras stiepās gar pašu ceļa malu. Vakarā nonācām viesu namā pie Ladybrand pilsētiņas (nelielā pilsētiņā Free state provincē, 18 km no Lesoto galvaspilsētas Maseru), kur bija mūsu naktsmītne. Iepriekš Kevins mums teica, ka nakšņosim fermā, un bijām morāli sagatavojušies uz siena šķūni, bet atveda mūs uz paradīzi – ļoti skaistu 100 gadus senu koka māju, kur viss bija tīrs, sakopts un puķēm apstādīts...vienīgais kas to vietu varētu fermas statusa nolikt bija – 5 truši būrī. Tajā vakarā bijām ļoti pārsteigti, kad vietējā darbiniece mums pavēstīja, ka dienu pirms mums braukusi vāciešu kompānija (gandrīz to pašu maršrutu, kuru mēs) un viņiem visu laiku lijis lietus un nacionālajos parkos viņi tikpat kā nekādus dzīvniekus nav satikuši. Cik liela nozīme ir veiksmei šādos ceļojumos – mums lietus lija lielākoties, kad atradāmies telpās, vai garākos pārbraucienos, un no dzīvniekiem satikām visu ko sirds vien var kārot, izņemot lauvu mazuli. 7. marts Nākamā rītā izbraucām agri, lai dotos uz Karoo tuksnesi. Brauciens bija diezgan garš, un tik pārsteidzoši braukt vairāk kā pusi dienas un neredzēt nevienu māju, mašīnu vai cilvēku – cik vien tālu skatiens sniedzās – maziem krūmu pudurīšiem apaugusi zeme. Karoo tuksnesis ģeogrāfiski dalāms divās daļās - Lielais Karro (Great Karoo - 400,000 kv.km) un mazais Karoo (Klein Karoo vai Little Karoo). Tuksneša vidū (Great Karro vidū) apstājāmies mazā pilsētiņā - Nieu Bethesda. Kādreiz pilsētele bija bijusi tuksneša šķērsotāju ceļu krustpunktā, bet tad ap 1940to mainījās stratēģiskie ceļi un tā palika nomalē. Tā ir tik ļoti vientuļa, ka attīstība šeit ir apstājusies, un pilsētiņa izskatījās kā no 19.gs. filmām, pat atsevišķos brīžos man atgādināja kādu šausmu filmu noskaņu – iebraucam, izkāpjam no mašīnas, bet visapkārt nevienas dzīvas dvēseles, visas durvis un logi ciet...plata iela...aizripo vēja pūsts izžuvis zāles kunkulis...pēkšņi garām pajoņo mazs nēģerpuika zirgā bez sedliem.... Mēs devāmies apskatīt pilsētas dīvainībai atbilstošo, vēl dīvaināko „The Owl House” (Pūces māju), kur bija dzīvojusi reiz ciema skolotāja Helen Martins. Skolotāja kādā savas dzīves brīdī bija secinājusi, ka viņas dzīve ir bezkrāsaina un garlaicīga un nolēmusi ieviest krāsas savā dzīvē un vidē, bija sākusi greznot savu māju un dārzu. Rotājumiem viņa bija izmantojusi dažādus sadzīves piederumus (t.sk. pudeles). Tēlos, kurus viņa sabūvējusi dārzā saskatāmi gan Bībeles stāsti, gan viņas mīļākie dzīvnieki pūces un kamieļi. Pati māksliniece pēdējos savos dzīves gados bija beigusi kontaktēties ar cilvēkiem (izņemot vienu palīgu, kurš pie viņas mēdz piestrādāt) un turpinājusi veidot visādas skulptūras līdz izdarīja pašnāvību iedzerot sērskābi. Ar visu cieņu pret mākslinieci, man personīgi šī māja, lai arī likās interesanta, tomēr bija nepatīkama – viņa dažās istabās bija iztapsējusi visus griestus ar sīkās drumslās sadauzītām pudeļu lauskām, sakarinājusi gar sienām krustus no spoguļiem, turpat atradās arī viņas nāves gulta un parkā esošajā „skulptūrām” bieži bija ārprātīgas, izmisīgas un izķēmotas izteiksmes. Pēc dīvainās mākslas gājām apskatīt vēl arī vietējo dinozauru fosiliju izpētes centru (Kitching Fossil Exploration Centre). Te tieši pilsētas nomalē bija atrodama senas upes gultne, kas atklājusies kalnu erozijas rezultātā un vairākos akmeņos varēja ieraudzīt dažādus fosiliju fragmentus, kur mums viens no zinātniskajiem darbiniekiem parādīja mazu paraug demonstrāciju kā notiek fosiliju attīrīšana no liekajiem iežiem un kā tiek meklētas un atrastas fosilijas apkārtnē. Karro apgabalā līdz šim ir atrastas daudz fosilijas. Pēc dinozauru medībām atradām vienu „kafejnīcu” (ko gan citos apstākļos būtu grūti saukt par kafejnīcu, bet šajos apstākļos bija laba diezgan, un saimnieki ļoti viesmīlīgi ļaudis), kur es nomēģināju vietējo alu (tajā paša pilsētelē izdzīts), un iedzērām saimnieces gatavoto kafiju. Tālāk turpinājām ceļu uz Drifteru Karoo viesu namu (30 km no Graaff-Reinet pilsētas, netālu no Desolation ielejas (Valley of Desolation) sausajā semi-desert Karoo tuksnesī. Mazapdzīvotā atrašanās vieta nodrošina lielisku iespēju netraucēti izbaudīt tuksnesi – tā augus un dzīvniekus. Šo īpašumu 1500 ha platībā, firma vairāku gadu garumā ir atjaunojusi tā dabīgajā izskatā, tā kā pēc ilgstošas aitkopības un šeit neiederīgu augu stādīšanas, tuksnesis bija zaudējis savu sākotnējo izskatu un īpašības. Tagad šeit atjaunojusies viena no retāko zīdītāju - kalna zebru (Cape zebra) populācija. Pats viesu nams ir veidots līdzīgi kā daži iepriekšējie, kur bija viena kopējā māja un vairāki mazi namiņi viesiem (kuros katrā kamīns un dušas), tikai arī šī vieta bija būvēta īpašā stilā, lai raksturotu tieši šo vietu – mājiņas būvētas no vietējā dolomīta un pieskaņotas galvenajai mītnei, kura agrāk bijusi pirmo "baltādaino" ieceļotāju māja. Ar vienu no bijušajiem saimniekiem te saistījās kāds spoku stāsts - misteru Grunwaldu Angļu-Būru nesaskaņu laikā, angļi bija turējuši aizdomās par atbalsta sniegšanu Būriem, un par biedinājumu citiem, pakāruši pie savas mājas terases (vai kamīna – tur atšķīrās stāsti) un tad nu viņš tur tagad pa naktīm tai mājā spokojoties. Mani pārsteidza, ka viesu nama priekšā auga ozols, bet noskaidroju, ka tas nav te vietējais iemītnieks, bet kāda atvests un iestādīts kociņš. Varēju palepoties ar pieciem latiem uz kura mūsējo varenāko ozolu var skatīt (līdz tam viņi man īsti negribēja ticēt, ka ozols ir mūsu nacionālais koks). Šo stāstu man Kevins bija jau pirms ierašanās izstāstījis, stāstot, ka viņam vienīgajam nāksies gulēt tajā mājā. Tikko ieradāmies, viesu nama pārvaldniece, Kevinam paziņoja, ka viņam būs jāguļ vienā no viesu mājiņām, jo „gidu” istaba tika remontēta un remonta laikā tur tika atrasti kauli zem grīdas. Pēc šī atraduma pārvaldnieks (Flečs) bija paziņojis, ka viņš šitajā mājā vairs nekad nenākšot (pirms tam viņš 13 gadus bija ņirgājies par šo stāstu), tomēr tālākā izpētē izrādījās, ka tie bija liellopa kauli. Arī šeit elektrība tika ražota ar saules baterijām. Te īpaši izcēlās kāds fakts, ko gan es biju pamanījusi visā DAR – viņi ļoti piedomāja pie vides saudzēšanas (iepirkumus veikalos pakoja papīra maisiņos un visur šķiroja atkritumus), un esot tālu no civilizācijas, viņiem īpaši būtiski bija, lai paši var pārstrādāt savus atkritumus (sadedzinot papīrus un speciālās komposta bedrēs saliekot to, kas sadalās) un uz pilsētu jāved pēc iespējas mazāks daudzums atkritumu, tad es tur savu cigarešu paciņu preparēju pa 8 konteineriem negudra palikdama  8.marts No rīta bija paredzēts izgājiens pa tuvējo apkārtni, bet tā kā bija bieza migla, plānoto izgājienu atlikām par pusstundu vēlāk. Tā nu katrs agro rīta stundu izmantoja pa savam prātam, klīda ap apmetni fotografēdami gazeles, strausus un pat mazu strausu mazuli. Jau iepriekš pieminēju, ka firmai bija šo teritoriju izdevies atgriezt tuvu tās dabiskajam izskatam ilgstoša darba rezultātā, kur pārvaldnieks apzinādams visu pārziņā esošo teritoriju iznīcināja tos augus, kurus te iestādījuši iebraucēji un kuru klātesamība nomāca tuksnešu augu izdzīvošanu. Karoo tuksnesis parasti ir ļoti izkaltusi un neauglīga vieta, bet tā kā iepriekšējā gada laikā lietus norma bija stipri pārsniegusi ierasto, tad te bija uzziedējušas tādi tuksneša puķes un krūmi, kādus vietējais pārvaldnieks 13 gadu uz vietas dzīvodams un pētīdams tuksnesi, nebija redzējis. Tik zaļš un apaudzis Karro tuksnesis kādu mēs to redzējām ir apmēram reizi 40 gados. Rīta pastaigā gan kalnu zebras tā arī nesatikām, bet pastaiga tāpat bija interesanta - atradām dažus skorpionus, zirnekļus. Šeit tad uzzināju, ka izrādās to vai skorpions ir ļoti indīgs, maz indīgs, vai neindīgs var atšķirt nopētot asti un spīles, izmēģinājām pakaitināt skorpionu, kuram pēc visām pazīmēm bija jābūt neindīgam, un viņš tiešām aizstāvoties knieba ar spīlēm, nevis mēģināja izmantot asti. Sastapām arī indīgo simtkāji, par kuru man iepriekš bija stāstījuši, kad neapdomīgi biju rokās ņēmusi daudzkāji, neko nezinot par to radījumu. Te arī pagaršoju termītus (to man ieteica kā proteīna devu, ja apmaldoties tuksnesī nav ko ēst) – garšoja pēc sviesta. Mums parādīja dažādus augus un izskaidroja to nozīmi tuksnesī, tur bija piemēram, krūms, kurš mēdz augt tikai uz ūdens āderēm, kas ir ļoti svarīga informācija tuksnesī. Tuksnesī pēdēja laika stipro lietusgāžu dēļ bija ļoti stipras erozijas pēdas, kuru iemesls bija ilgstošā aitkopība (aitas bij noēdušas visus augus, kas iepriekš palīdzēja izsargāties no erozijas) - lietus bija izdzinis apmēram 2 dziļas un 4 m platas vagas. Pārvaldnieks, lai cīnītos ar eroziju un atjaunotu tuksneša dabīgo apaugumu, krāva akmeņu grēdas izdzītajās vagās, lai nākamā reizē, kad līs tie kalpotu kā dambis, kas nelaiž tālāk smiltis, tā pamazām nostiprinot pamatu, kur augiem ieaugties. Pēc pastaigas kopā ar vietējiem varējām atkal paši klīst apkārt un baudīt neiedomājami milzīgo mieru. Vakarā uznāca ļoti spēcīgs lietus un atkal ļoti skaļš pērkons - balta ūdens siena gāzās lejā...te tuksnesī, bet mēs sēdējām omulīgā viesu nama zālītē, spēlējām kārtis, dzērām alu un vērojām pa logu dabas stihiju kā kinoteātrī. 9. marts Agri no rīta izbraucām, lai brauktu atstātu Karoo tuksnesi, tomēr tas izrādījās sarežģītāk, nekā bija plānots - jau pieminētās erozijas un iepriekšējā vakara lietus gāžu dēļ bija aizskalots mūsu ceļš uz ārpasauli. Tajā vietā, kur bija jābūt ceļam, tagad bija upe. Un pats nelabvēlīgākais bija tas, ka upē bija izveidojusies nevis līdzenā vietā, bet tieši pirms uzbrauciena kalniņā. Puiši meta akmeņus tajā vietā, kur kādreiz bija ceļš, lai mašīnai slidenajā mālainajā vietā būtu kāds stiprāks pamats. Pēc priekšdarbiem Kevina pirmais mēģinājums „izraut” mašīnu no dubļiem, izrādījās neveiksmīgs un mašīna savērās uz sāniem, turklāt mēs tajā vēl jo projām visi bijām iekšā. No salona iekšpuses pieļauju, ka visa tā rallija cienīgā pēršanās pa dubļiem un lielās mašīnas straujā sasvēršanā likās ekstrēmāka, nekā tā bija īstenībā, bet mēs dzīvojām līdzi ar visu sirdi un dvēseli. Pēc pirmā mēģinājuma Flečs ieteica visādus variantus ko tālāk darīt, gan ceļu būvēt, gan mēģināt vilkt mašīnu, bet tad Kevins nevienu nebrīdinot „uzgāzēja” un ar strauju uzrāvienu, kā rezultāta mašīna strauji saveras uz vienu un tad uz otru pusi, pāri upei bija. (pārvaldnieki stāstīja, ka kādu laiku atpakaļ te bija ciemojusies kompānija ar savu auto, un viņi līdzīga gadījuma dēļ bija palikuši tuksnesī papildus pie plānotā 3 dienas, kamēr lieti beidzās un „upes” izžuva). Izbraukuši no firmas teritorijas, pa Karro tuksnesi devāmies uz jau pieminēto pilsētu - Graaff-Reinet, kas dibināta 18. gs beigās. Pilsētas pirmsākumos, tā bija tirdzniecības vieta, kur šajā neauglīgajā reģionā, un tā ir ceturtā vecākā pilsēta DAR, līdz ar to saprotams, ka šeit bija daudz salīdzinoši senu ēku, kuras, lielākoties balti balsinātas, bija labā stāvoklī un radīja jauku senatnīgu atmosfēru pilsētā. Te apmeklējām fosiliju muzeju, apstaigājam pilsētu (kaut bija iespēja apmeklēt vēl dažus muzejus, man personīgi labāk patika izbaudīt pilsētas auru). Tālākais ceļš veda pār Outeniqua kalniem, kas ir dabiskā barjera starp sauso Karoo apvidu un auglīgo piekrastes Garden Route apvidu - devāmies Knysna (izrunājams līdzīgi kā „Naizna”) virzienā. Un lai cik tas nebūtu nedabiski, ja parasti sausajā Karoo apvidū lietus jau labu laiku bija lijis vairāk, ka vajag, tad parasti ar lietiem bagātajā Garden Route apvidū – valdīja teju sausums. Mūsu naktsmājas - Knysna viesu nams atradās meža ielokā. Te pirmo reizi DAR redzēju lielu koku mežu, kādus var redzēt Latvijā, pirms tam DAR vairāk, vai mazāk bija zemi (apmēram 3-4 m) kociņi un krūmāji. Vakarā sarunājām nākamās dienas plānu, un tā kā es biju vienīgā, kura gribēja lēkt ar gumiju (pārējie gribētāji uz šo brīdi jau bija „noguruši” un atteikušies no ieceres), tad gumijas lēkšanu atlikām kā pēdējo nākamās dienas plānos - pēc tam, kad viss cits būs apskatīts. Tad nu nolēmām, ka dosimies nākamā dienā uz Plettenberg Bay pludmali, ziloņu rezervātu, „Otter Trail” (skaistu, pa piekrastes klinšakmeņiem marķētu, taku), un pēc tam es varēšu lekt ar gumiju no tilta, kam sekos vakariņas itāļu restorānā. 10. marts No rīta, kā sarunāts, devāmies uz Plettenberg Bay, kuru saīsināti mēdz dēvēt arī par Plet. To gan jāsaka, ka viņiem pašiem āda veida saīsinājumi sarunvalodā ir ļoti izplatīti un viņi reti iedomājas, ka ir nepieciešams tos skaidrot, tāpēc tādas lietas ir labi zināt. Te atbilstošos laika apstākļos ir iespēja izbraukt ar jūras kajakiem. Pludmalē bija interesantas klintis –no vienas vietas aplipinājušās ar lieliem melniem gliemežvākiem. Pati pludmale baltām smiltiņām, taču ūdens todien bija auksts un uz peldēšanos nemaz prāts ar nenesās. Tālāk devāmies uz ziloņu rezervātu „Crags Elephant Sanctuary”, bez ziloņu apskates, pabarošanas un aptaustīšanas mums tika sniegta „mācību stunda” par ziloņiem. Te bija iespēja arī izjāt uz ziloņa, bet cena bija tiešām liela, tādēļ neviens no mūsu kompānijas tādu ekstru neizmēģināja. Visi tur mītošie ziloņi bija Āfrikas ziloņu sugas pārstāvji. Šim ziloņu centram ir trīs iestādes – mūsu apmeklētā „The Crags”, Hartbeespoort Dam (4 stundu braucienā no Johannesburgas un Pretorias) un Hazyview (10 min brauciena attālumā no Krīgera nacionālā parka). Te pavisam bija piecas ziloņu mātītes un viens jauns ziloņpuika. Pastaiga ar ziloni bija interesants pasākums – man bija jānostājas zilonim priekšā un gar sāniem nolaistai rokai jāpagriež plauksta pret ziloni, kurš ielika snuķi man plaukstā un nāca līdz kā paklausīgs bērns. Kopēji skaidroja, ka tā zilonis izjūt, ka seko citam zilonim. Te uzzināju visādus interesantus faktus par ziloņiem, piemēram, ka ziloņi dzīvo apmēram 70 gadus un brīvībā visbiežāk nomirst no bada, jo uz vecumu viņiem izkrīt visi zobi, un to, ka ziloņiem ir ļoti spēcīgas sociālas saites savā starpā – viņi apraud mirušos un rūpējās par bāreņiem zilonēniem. Trīs ziloņus no tiem ar kuriem tikāmies bija izglābti no bojāejas – divi no viņiem bija brīvībā dzīvodami ar snuķi slazdā gadījušies un, lai atbrīvotos no slazda bija norāvuši snuķa galu, kurš zilonim palīdz pārtikas satveršanai, līdz ar to viņiem bija lemta bada nāve. Un viens zilonis bija maziņš nošķirts no ģimenes savvaļā, lai to varētu atdot Ķīnas zoo, bet Ķīnas zoo beigas bija atteikušies un zilonītis vairs savvaļā nebija laižams atpakaļ, tādēļ ziloņu centrs viņu pieņēmis. Suvenīru veikaliņā vēl nopirkām ziloņa pēdas nospiedumu (ziloņu pēdas nospiedumi tāpat kā cilvēka pirkstu nospiedumi esot unikāli), lai tādējādi atbalstītu centra darbību, kas darbojās galvenokārt uz ieņēmumiem no tūrisma. Nākamais paredzētais pasākums bija izgājiens pa piekrastes taku (Otter trail) TsiTsikamma Nacionālajā parkā. Indijas okeāna piekraste ir mežonīga un tikai retu reizi redzējām te mierīgus ūdeņus, lielākoties – viļņi, ar nenormālu spēku triekdamies, šķīda pret klintīm. Otter Trail ir pa piekrastes klinšu bluķiem un akmeņiem marķēta taka, pa kuru mums bija paredzēts apmēram 3 stundu kāpelēšanas pa akmeņiem līdz ūdenskritumam un atpakaļ (taka vispār nomarķēta arī 2 līdz 3 dienu pārgājienam ar iekārtotām telšu vietām pa ceļam). Gājiens bija interesants un likās, ka nevienam nesagādāja nepārvaramas grūtības, kaut slodze bija paliela – vietām „nākamais pakāpiens” bija 1,5 m augsts klints bluķis priekšā, kurā bija jāuzkārpās. Atpakaļ ceļā, vairs nevarēja iet pa tiem pašiem akmeņiem, pa kuriem bijā gājuši turp, jo bija uznācis paisums un tie akmeņi bija zem ūdens. Protama, lieta, ka, kamēr pārējie atguva mierīgu elpošanu, vērodami okeānu – es izpeldējos zem ūdenskrituma. Atpakaļceļā mums ar māmiņu beidzās līdzpaņemtā ūdens krājumi, un diena bija karsta, tā, ka drīz vien likās, ka organisms ir pilnībā izžuvis un dzert gribējās mežonīgi, tad nu sekoja liela minstināšanās, vai smelt ūdeni no viena duļķaina strauta, kurš gadījās pa ceļam, vai ne...izdomājām, ka ne jau velti potējāmies pret visam pasaules nelaimēm – dzersim ūdeni kāds ir. Pēc pārgājiena bija iespēja kempinga vietā nomazgāties pirms restorāna apmeklējuma, bet tas ievilkās un bija galvenais iemesls kāpēc mēs neuzspējām uz gumijlēkšanu no Bloukrans tilta, kas ir pasaulē augstākais vienas arkas tilts, un tur pieejama pasaulē augstākā komerciālā gumijlēkšana no tilta, kas bija mans vēlmju objekts. Kad piebraucām bija jau pulksten pieci vakarā un tas ir darba dienas beigu signāls (tā kā lēcēja sapakošana un nokļūšana tomēr aizņem zināmu laiku, tad viņi piecos vairs gribētājus nepieņem) – noskatījāmies tik kā nolec pēdējais tās dienas lidotājs. Kevins solījās mani aizvest nākamā diena, kamēr pārējie iepirksies Knysna pilsētiņā, bet nākamā diena bija vējaina un gumijlēkšana nenotika – tā, ka laikam nebija lemts, kaut ļoti gribējās. Vieta piekrastē, kur atradās restorāns bija ļoti skaista vieta – jo tumšāks paliks, jo krasta līnijā iedegās aizvien vairāk uguntiņas un parādījās aizvien vairāk zvaigznes pie debesīm, nu to es noteikti varētu nosaukt par romantisku vietu. Zvaigznes te vispār likās divreiz spilgtākas kā jebkad Latvijā esmu redzējusi, un vispār – te bija citi zvaigznāji (iemācījos atrast debesīs arī Dienvidu krustu). 11. marts Bija paredzēts apmeklēt Knysna pilsētiņu un izbraukt līdz okeānam ar kuģīti (mūsu viesu nama pārvaldnieks pats bija kuģīša kapteinis), bet, tā kā diena bija apmākusies, un brīžiem lija, tad izbraucienu nolēmām atlikt uz vēlāku laiku (bija lieli viļņi, kas mazo kuģīti apdraudēja un kuģītim nebija jumta), un sarunājām, ka iepirkšanās pauzi īstenojam vispirms un pēc tam brauksim. Izstaigājām pilsētiņu – ļoti saista maza ostas pilsētiņa, kur bija daudz visādu suvenīru veikaliņu un skaista osta. Ik pa brīdim lietus piemira, bet tad atkal atsāka līņāt. Labu labajā rokeru krodziņā paēdām pusdienas. Tā kā laiks nebija piemērots kuģošanai arī vēlāk, tad atlikām šo pasācienu uz pavisam. Te man izdevās nopirkt divus vērtīgus pirkumus – Skotam dzimšanas dienas dāvanu un „walnut” oriģinālu (tikai tagad beidzot Kevins atzina, ka manis uzpītais Drakensbergas kalnos ir bijis tuvu oriģinālam, jo pirms tam viņš to apšaubīja. Mans gara darbs gan jau Karoo tuksnesī tika sadedzināts pēc tam, kad Kevins bija uzvarējis 5 kāršu partijas pēc kārtas un bija atzīstams par absolūtu vinnētāju). 12. marts Nākamā dienā devāmies ceļā uz Keiptaunu (Cape Town), pa ceļam piestājot Alcare Aloe fabrikā, kur bija iespēja pa lētām naudiņām iegādāties dažādus alojas ražojumus un noklausīties stāstījumus par preparātiem, kurus fabrikā ražo. Ceļš uz Keiptaunu bija apbrīnojami skaits izveidots gar kalna malu un brīžiem likās, ka braucam pa pašu kraujas malu un ja pretī brauks cita mašīna, tad abām uz ceļa noteikti vietu nebūs. Piestājām dažās vietās ceļa malā, lai papriecātos par skaisto ainavu. Un uz pāris stundām apstājāmies arī nelielā piekrastes pilsētiņā Hermanus. Te visa piekrastes līnija bija lieliem klints bluķiem un viļņi šķīda pat iespaidīgāk kā tas iepriekš bija redzēts. Te vērojot okeāna un domāju par grāmatās daudzkārt lasītajiem aprakstiem kā vētra sadragā kuģus pret krastu un tikai tagad izpratu kā tas iespējams (pirms tam Rīgas vai Tūjas pludmali redzot, bija grūti to vizualizēt, bet šeit tas stāsts kļuva īsts). Turpat kaijas cīnījās par vietu uz apmales (bija viena ļoti kašķīga) un visapkārt pilsētas apstādījumus grauza nelieli (nu kaķa izmēra) spalvaini dzīvnieciņi (kuri man murkšķus atgādināja) un, kamēr mēs pa veikaliem staigājām, tikmēr dažiem bija izdevies ieraudzīt delfīnus gar krastu peldot. Ieradāmies pēcpusdienā Drifteru Cape Town viesu namā (Sea Point pludmalē) kas bija mūsu ceļojuma beigu sākums un tāpēc uz to brīdi man likās ļoti bēdīgs notikums. Te mums gan bija paredzēts vēl apmeklēt Labās cerības ragu, Cape Point, vīna darītavu, kā arī uzbraukt Table Mountain. Tajā vakarā pirmo reizi ēdu tīģergarneles – mežonīgi garšīgi (pēc tam Keiptaunā visu laiku ēdu tīģergarneles). 13. marts Lai gan šajā dienā bija paredzēts uzbraukt Table Mountain un uzkāpt tā virsotne, diena tāpat kā visas pārējās Keiptaunā bija pārāk vējainas (Keiptauna vispār ir vēju pilsēta - Liepāja klāt nestāv). Tā kā šis plāns bija jāatliek, tad nolēmām aizbraukt paskatīties Dienvidāfrikas pingvīnu koloniju Boulders pludmalē, uz dienvidiem no Simonstown, austrumu Cape Peninsula krastā, kur apmēram 50 Āfrikas pingvīni okeāna piekrastē atradusi sev mājvietu. Šie pingvīni tiek saukti arī par melnpēdainajiem pingvīniem, vai Jackass pingvīniem. Lielākās pingvīnu kolonijas ir uz salām, tomēr ir divas arī kontinenta piekrastes kolonijas, kuru pastāvēšana iespējama tikai pateicoties tam, ka tajās vietās ir maz plēsēju (Betty's Bay kolonijai bija uzbrucis leopards). Te izveidotas koka laipas, lai tūristi nekāpj pludmalē un netraucē pingvīniem, kā arī nelielā mājiņā izvietota informācija par šiem pingvīniem un nelielā telpā tiek demonstrētas dokumentālās filmas par šiem pingvīniem un galveno vietējo problēmām ar viņiem – piemēram to, ka viņi iet iekšā mājās. Tālāk aizbraucam līdz Labās cerības ragam. Tā jau vieta smuka, tikai apziņa, ka esam vietā, kur satiekas divi okeāni, padara šo vietu nozīmīgu. Tur uzzināju, ka tieši no šīs piekrastes cēlies stāsts par klīstošo Holandieti. No labās cerības raga, bija ieplānots uzkāpt līdz bākai, tad nu arī to posmu līdz tūristu stāvlaukumam, nolēmām kāpt ar kājās kalnā un tas bija daudz jaukāks kāpiens vieniem pašiem, nekā tālākais kāpiens pa tūristu pārdrūzmētu celiņu, kas veda uz bāku. Te bija gandrīz vienīgā vieta, kur mums ceļi krustojās ar citiem tūristiem (pirms tam tikai Krīgera nacionālajā parkā), tas likās tobrīd jau tā neierasti – pārāk daudz cilvēku un trokšņa. Tā kā nebijām tikusi Table Mountain, tad, tā kā mums bija ietaupīts laiks, Kevins piedāvāja apmeklēt botānisko dārzu (Kirstenbosch National Botanical Garden), uz ko visi parakstījās. Tas bija to vērts – tur patiešām bija skaisti, kaut nebija īstā ziedēšanas sezona (mēs tur bijām ziemā). Šajā 528 ha lielajā botāniskajā dārzā auga tikai DAR raksturīgi augi, un katram bija pieejams skaidrojums un apraksts (izstaigājām gan tikai daļu no 36 ha lielā iekoptā dārza), te bija arī iekštelpās izvietoti dažādi ziedoši augi un tādi, kuriem nepieciešams mierīgāks un mitrāks klimats, nekā Keiptauna var piedāvāt. Izstaigājuši dārzu devāmies atpakaļ uz Keiptaunas viesu namu, lai vakarā dotos uz restorānu Keiptaunas Waterfront rajonā. Tā kā austrāļi bija mūs pametuši tikko ieradāmies Keiptaunā (viņiem plānojās tālāks brauciens uz Namībiju un nākamās grupas tikšanās bija tajā vakarā, kad iebraucam), tad restorānā vakariņojām jau bez viņiem un kanādiete Katy uz lidmašīnu aizbrauca no restorāna. Vakarā es izbaudīju Keiptaunas nakts dzīvi, kas ir vēl viens atsevišķs interesants stāsts, bet vienā vārdā – patika. 14. marts Nākamā diena bija pēdējā mūsu grupas (jeb tas pārpalikumu) kopējā brauciena diena, kuru pavadījām apmeklējot Morgenhof Wineries vīna darītavu, kas ir viena no senākajām Stellenbosch apkārtnē. Tur gan manas iepriekšējā vakara izpriecas darīja savu, un man personīgi vīnu nu nemaz neprasījās. Toties vieta bija tiesām skaista un sakopta – bija patīkama mierīga diena. Tā tad nu arī beidzās mūsu kopīgais brauciens, bet visi, kas mēs vēl bijām tur uz vietas, bijām ieplānojuši palikt uz vēl vienu nakti (tad nu cikos kuram nākamā dienā bija izlidošana). Diemžēl vējš nerimās un mums nebija iespējas tikt Table Mountain līdz virsotnei un arī uz Robben Island tai dienā kuģīši nekursēja. Izbraucam ar tūristu divstāvīgo autobusiņu pa Keiptaunas ievērojamākajām vietām (kas ir ļoti pozitīvi, tad ar vienu biļeti vari braukt visu dienu un izkāpt kur vēlies un kāpt atpakaļ nākamajā vai aiznākamajā busiņā). Pavadījām mierīgu pēcpusdienu pastaigājoties gar pludmali un baudot pēdējos saules starus un mieru, kurš prasījās pēc spraigā ceļojuma. 15. marts Tā kā šī bija mūsu pēdējā diena Keiptaunā un DAR vispār (vakarā ap sešiem bija lidmašīna atpakaļ uz Rīgu), tad nolēmām aizbraukt līdz Keiptaunas centram un iepirkt kādus vēl suvenīrus atmiņām un draugiem. Te es tirgus placī uzpinu afrikāņu bizītes un biju nolēmusi nopirkt mūziku no Āfrikas. Gribēju dabūt to dziesmu, kuru puiši bija Drakensbergas kalnos dziedājuši, bija tikai viena nelaime – es nezināju dziesmas nosaukumu, nezināju, kas to varētu izpildīt – zināju tikai to, ka dziesma ir Afrikāns valodā un tur ir vārds „general”. Tā nu iegāju milzīgā angārā (viss bija pilns ar mūzikas ierakstiem) un uz labu laiku sāku griezt riņķī CD un lasīt dziesmu nosaukumus. Pienāca puisis un piedāvājās palīdzēt, bet izdzirdējis manu precīzo dziesmas raksturojumu, novēlēja labu veiksmi un pazuda. Tā arī neko neatradusi izgāju ārā. Nolēmu, ka tas bezcerīgs pasākums. Tālāk ejot ieraudzīju vēl vienu veikaliņu un tomēr nolēmu mēģināt vēlreiz – piegāju pie plaukta, apgriezu pirmo CD un ieraudzīju dziesmas nosaukumu „De la Rey”. Man paveicās. Izstaigājušas veikalus atgriezāmies visu namā, kur bija vel nedaudz laika aklimatizēties un nobriest tam, ka jābrauc mājās. Uz lidmašīnu aizbraucu šortos un baseina čībās un tāda arī izkāpu Rīgā ārā. Ja nemaldos, tad Rīgā bija -2 ºC. Tagad nākamais ceļojuma mērķis – Mozambika. ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais