Jaunais gads Marokā. d.1.

  • 5 min lasīšanai
Beidzot saku atsvaidzināt no atmiņas Āfrikas kontinenta iekarošanu kopa ar tūristu klubu „Amata”, kas notika no 26. decembrī līdz 11. janvārim. Pavisam ekspedīcijā piedalījās 36 cilvēki, t.i. 4 pilni busiņi. No tiem 13 cilvēku pārdzina busiņus un parēji 23 lidoja, kā arī pienākas 21. gadsimtā ar lidmašīnu. Tā kā es braucu ar busiņu, tad lidotāju liktenis ir zināms tikai no citu vārdiem. Un tie liecināja, ka cilvēki izklaidējas riktīgi tā, ka kāds pazaudējis Briselē (pārsēšanas pilsēta) galvu, mobilo, naudas maku. Nu ka vienmēr… 26.-27. decembris Eiropu mēs pieveicam 53 stundu laikā no Rīgas līdz Gibraltāram. Īsi par to. Polija. Nu kas Polija… ceļi slikti, tāpēc pagulēt gandrīz nebija nekādas iespējas. Vācija. Visiem ir pazīstamie labi autobaņi, kur var braukt 140 bez problēmām. Francija. Līdzīgi Vācijai, tikai ceļi ir maksas un apbraukt tos praktiski nav iespējams, vai tās galīgi nav izdevīgi. 28. decembris Spānija. Šeit, laikam, pastāstīšu sīkāk. Jau sakot no Francijas mūsu „Sudraba bulta” (pats jaunākais un krutais buss) tielējas un saka kliegt, kā tai kaut kas nav kartībā, „vediet viņu uz servisu, savādāk slikti būs” ;) . Spānijā Latvijas spiegi jau pieskatīja viesnīcu priekš mums un servisu, kur varam mēģināt remontēt busus. Starp citu Spānija ir diezgan daudz krieviski runājošo tipu, dažreiz pat liekas, ka vairāk par angliski runājošiem. Protams, es mazliet blēdījos, bet tomēr. Pirmajā veikaliņā, kur mēs iebraucam, mēs nu nekā nevārējam izstāstīt angliski pārdevējam, kā gribam paēst to un to. Toties turpat pērkot karti, viens spānietis veikli sāk runāt krieviski, protams ar akcentu, bet nu ļoti labi. Izrādījās vectēvs viņam bija krievs. Tātad pēc divām stundām viesnīcas meklēšanas tuvu Murcia pilsētai, mēs esam to atraduši. Pa ceļam nosperam paris citronus, kas aug gar ceļu, un pat gandrīz bijām noķerti ar „citronu baronu”, bet laicīgi paspējam aizbraukt. Pa to laiku, kad meklējam viesnīcu, pārliecinājāmies, ka Spānija ir valsts ar augsti attīstīto lauksaimniecību. Visur kur mēs piestājamies, smirdēja ar kūtsmēsliem. Ja ar tādu pašu, kā Latvijā ;) 29. decembris Jā Latvijā ir pieņemts izdaiļot egles ar aplipām, tad Spānijā ar to kas ir pieejams un pieejams ir citrona koki. Blakus viesnīcai arī aplīmējam vienu no busiem ar ekspedīcijas uzlīmēm. Tā saucama iesvētīšana. Spānijā jau bija pietiekoši silti, lai veikt to. Starp citu pa nakti „Sudraba bulta” izgulējas un tai jau ne bija vajadzīgs serviss. Cik labi ietekme Spānija uz busiem. :) Tad sākam braukt uz Tarifu, no kurienes startēja mūsu prāmis. Mums bija nedaudz laika, tāpēc pa ceļam iebraucam Algambrā, pils Granādā. Biļetes pilī mums nepārdeva, argumentēja ar to, ka mums pietrūkst laika ekspozīcijas apskatīšanai. Tad nopērkam lētas biļetes piles dārzu apmeklēšanai, bet ka pienākas padomju tūristiem, iekļuvām visur. Nācām uz dārziem, bet ceļš „pats izveda” mums pie pili ;) . Kamēr kāda tantuke novēra biļešu kontrolētāja uzmanību ar savam problēmām, Latvijas tūristu grupa 7 cilvēku sastāvā iekļuva pilī. Atklāti sakot tur nedaudz ko paskatījāmies, jo uz pašam galvenajam vietām atkal stāvēja nikni biļešu kontrolētāji. Neskatoties uz to, bija kur izvērsties nahaļavu. Kad izgājām, tad mēs jau noveram biļešu kontrolētāja uzmanību, kamēr kāds spānietis iekļuva pilī. Vispār Spānija un spānieši man iepatīkas. Arī agrāk Barselona bija viena no manam mīļākām pilsētām Eiropā. Tātad mēs tikām līdz pēdējam prāmim šajā dienā. Jau uz tā, sarunājoties djuti-fri veikalā, kāds cilvēks policijas formā krieviski ieteica, ko mums ir izdevīgāk ņemt. Kur viņi tikai rodas? 30. decembris Pašūpoja mums mazliet un mēs esam Āfrikā. Mums priekšā ir pats briesmīgais, kā mēs domājām – robeža un muita. Bet daži eiro risina visas problēmas. Te pat nav īpašas izvēles: maksāt vai nemaksāt. Vienkārši pienāk cilvēks, atņem visas dokumentus uz mašīnu, visas pases uz aiziet. Sakumā pat bija bailīgi, vai viņš atgriezīsies. Atgriezās, atdod jau visu noformētu un tad prasa naudiņu „for service”. Mantu apskate, ja var to tā saukt, notika sekojoši: atvēra aizmugurējus busiņa durvis, ieraudzīja kaudzi ar mantām un tad paprasīja: „narcotic, guns?”. Armands pateica slepeno vārdu „expedition” un muitnieks ar mierīgo sirdi un atvieglinājumu pateica, smaidīšot līdz ausīm, “very, very good” un aiztaisīja durvis ciet. Beigu beigas tā procedūra izrādījās vieglāk nekā bija domāts. Beidzot, sirdij mīļa Āfrika. Bet pat neskatoties uz to gribas ēst un gulēt, tā pat kā dzimtenē, ņemot vēra, ka pēc vietēja laikā bija jau viens, un atbilstoši pēc Latvijas laika – trīs naktī. Mums bija jāmeklē kur nakšņot, pareizāk vietu priekš nakšņošanai. Mēs nolēmām braukt pie okeānā un tur celt teltis. Viegli pateikt, grūti reāli paveikt. Kamēr meklējam, atradām vietu kur bija veseli 10 vai pat vairāk kafejnīcas. Vietējo šeit bija, kā pa dienu. Pats interesantākais, ka naktī viņi spēlēja galda spēles un dzēra piparmētru teju, nevis šņabi un biljardu :D . Starp citu piparmētru tēja ir ļoti garšīga Marokā. Ceļojumā beigas tik pierādām pie tas, ka jau nezinājām, ka dzīvosim bez tas Latvija :) Daži no mums bija gatavi apēst ziloni te pat, tāpēc tie palika ēst, bet citi aizbrauca meklēt vietu nakšņošanai. Ziloni, protams, nedeva, bet nacionālo ēdienu – tadžinu dabūjam. Tadžins – tradicionāls Marokāņu ēdiens, īsto recepti kura nav zināma, pat paši marokāņi, jo visas vietās tadžini ar savādāki. Galvenais ir vienāds princips visiem īstiem tadžiniem: tie gatavojas speciālā māla traukos, ar māla vāku uz atvērta ugunī. Sastāvā parasti ir gaļa un dārzeņi. Mēs cenšamies ņemt „beee” tadžinu – jēra ;) . Dažreiz tikai tā: ar „kukareku” un „beee” bija iespējams pasūtīt kaut ko. Jēra gaļa visur bija teicama. Atgriezīsimies pie mūsu auniem :) Atgriežas no meklējumiem otrā grupas daļa un pastāstīja, ka viņi sameklēja lielisko vietu pie okeāna. Un viss būti štokos, ja neatnāktu karavīri un nepateica, ka te ir „military zone” un mūsu klātbūtne šeit nav vēlama. To viņi apstiprināja ar šautene, ietīto baltā lupatā. Iebildēt mūsēji neriskēja. Mēs jau bijām paēduši, tāpēc tālāk meklēt nakšņošanas vietu braucam visi kopā. Nobraucam vēl gabalu gar okeānu un apstājamies neliela laukumiņu ar foršo skatu uz okeānu. Ātri uzceļam 2 teltis. Un tikko izdarījām to, redzam tumsā divas lukturus. Atkal „militāri zon”, un atkal prasa, lai mēs pēc iespējas ātrāk pamētam šo vietu. Nav ko darīt, bet mūsēji pa šo laiku jau paspēja sapīpēties un sadzerties, tā kā dūmi nāca mutuļiem no busa. Saliekam mantas un aizbraucam. Laiks jau 4 nakti. Dzīli atslābināti un pazaudējot pēdējo cerību pārnakšņot pie okeāna, novirzījāmies kontinenta iekšienē. Tālu neizbraucam, protams. Tiekam līdz pirmajai viesnīcai, kas saucas skanīgi „Ibis”. Cenas tur bija arī ibiskas un pavisam ne afrikāņu. Tad iekārtojāmies benzīntanka pretim viesnīcai. Tur mēs paparsījam pie labvēlīgiem apsargiem noparkot busus un uzcelt teltis: „small tents puķu dobē” . Viņi bija ar mieru līdz brīdim, kad ieraudzīja, ko tieši mēs prasījām :D Ilgi viņi brīnījās un tad ļoti lūdza aizvākties līdz nākamajai maiņai (8 no rīta). Gulēt palika 4 stundas. Jau ļoti noguruši visi izrubijas. No rīta ieraudzījām, ka vietā, kur nakšņojam bija ļoti mīlīga: pa kreisi kaktuss, pa labi palma. :) Bail bija tikai kad, no rīta kravas mašīna, kurai aizmugurē stāvēja mans teltis tika iedarbināta. Doma miegā: „tikai nebrauc atpakaļ”. Ļoti garšīgi pabrokastojot blakus kafejnīcā, dodamies uz okeānu. Kaut nē, sakuma bija lielveikals. Jā, Āfrikā arī ir lielveikali. Pēc izmēriem ir līdzīgs lielajam Rimčikam un pārdodas tur viss, sakot no maizes, beidzot ar veļu mazgāšanas mašīnām. Un pirkumi tiek veikti tikai ar pasi, un maisa saturu pārbauda pie izejas, salīdzinot to ar čeku. Cenas ir, apmēram, tādās pašas, kā Latvijā, pat dārgāk. Veikals ir vairumtirdzniecības, tāpēc jā gaļa - tad kilograms, ja alus - tad kaste. Alkohols pārdodas tikai ārzemniekiem. Okeāns – tas nav licis un pat nav jūra. Viss pa īstam: karsts, viļņi. Paris mākslas fotogrāfijas un pēdas uz smilti palika no mums. Tālāk lidosta Ibn Batuta un lidotāju sagaidīšana. Lidostas telpa ir neliela, toties tīra un eiropeiska. Metāla detektors un „televizors” ir novietots tieši pie lidostas ieejas, kas ir diezgan neparasti. Vēlāk darbinieks pie ieejas jau smaidīja, kad es piekto reizi ieskrienu lidostā un ar pierasto kustību ieliku mobilo uz plaukta. Lidotāji labi pavadīja laiku Briselē, ka es jau minēju, tāpēc arī sagaidījām viņus atbilstoši: tēlojam narkologu brigādi. Izlasot kaudzi ar ceļojumu aprakstiem, kur bija rakstīts, ka pa naktī braukt nu nekadīgi nav ieteicams, mēs ar piesardzību skatāmies uz mūsu maršrutu, kur bija paredzēts braukt pirmo posmu tiešu naktī. Rezerves variants, protams, bija, bet tā ka gribējās sagaidīt jauno gadu tuksnesī. Pirmajos 200-300 braucam pa autobaņiem. Latvija tādus nav un tuvākajā laikā nebūs. :( Karoče, pēc 800 kilometriem 5 no rīta bijām jau Merzugā, tuksnesi malā. Pēc 11 vakara melnie cilvēciņi vairs neparādās šoseja malās. ir foto. būs stāsta turpinājums. būs nākamais brauciens aprīlī. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais