2.1 Ceļš uz Ceilonu

  • 12 min lasīšanai
  • 5 foto

Ceļš uz Ceilonu

Priekšvārds: Jau atkal nagi niez kaut kur braukt un kaut ko darīt. Ko un kur? To rādīs laiks un Einārs. Savam iepriekšējajam lielajam ceļojumam tiku aprakstos līdz pusei, jo līdzi netika ņemts laptops, laiks sēdēt bibliotekās bija tik cik bija un atgriežoties mājās ilgi nevarēju atrast motivāciju un piezīmes. Bet nebaidies ne nieka, dārgo lasītāj, jo alzhiirijs ir apsolījis manā prombūtnē sarakstīt arī visus atlikušos amerikas pigorus un pastāstīt par plostu Meksikā un Kubā. Ok, laižam dzīvē.

Nu pat, mūsu kunga 2015 gada 9. Decembrī, aptuveni stundu pirms izbraukšanas, raiti sāku kravāt savas mantas. Uzdevums ne visai viegls, jāietilpina viss izdzīvošanai nepieciešamais 30l somā, lai varētu to iebāzt rokas bagāžā. Tad nu pakoju šūpuļtīklu, brezentu un pirmo reizi arī savu mazo rozā laptopu, kā arī visādus citādus pričendāļus.

Iepriekšējā naktī nesanāca pagulēt tāpēc biju priecīgs, ka izspiedu kaut stundu autobusā uz Lutonu.Vakarpusē veikli izgāju cauri lidostu procedūrām un nopriecājos ka wizzaira cilvēki nepiepisās par somas izmēru. Budapeštā ielidoju ap pusnakti un klusā nostūrī atradu, kur izritināt guļammaisu un mēģināt izspiest kādu miega drusku. Bet miega pele tā arī mani neapciemoja, jo, lai gan nogurums pamatīgs, lidostas aukstā flīžu grīda un spožās gaismas ļāva piemiegt aci tikai periodiski.

No rīta sapazinos ar slovāku čali, kurš man snauduļoja blakām un pilnā pārliecībā viņam stāstīju, ka lidoju 2:40 uz Dubaju. Visu rītu, piesēdies pie elektrības rozetes skatījos HIMYM. Ap pusdienlaiku izgāju cauri drošībai un gāju stāvēt Dubajas cilvēku rindā. Kad cilvēkiem teica, ka doties uz lidmašīnu var tie, kas ir C sektorā, aktīvi sāku pētīt savu saņurcīto Wizzair izdruku. „Bļeģ!”, iekšēji nobļāvos. 12:40!! Skaidri un gaiši rakstīts, kā es pamanījos sevi tā appist, nezinu. Paskatos uz rindu un toč visi plāta lepnās Emirates biļetes. Momentā ģīmī iesitās kauna sajūta un nesaprašana ko nu darīt.

3 dziļas ieelpas un jāsāk darboties. Vispirms jātiek ārā no drošības zonas. Eju pie vieniem muitniekiem - saka lai eju tur, eju tur - saka lai eju citur, un visu laiku jāstāsta kas notiek. Galu galā tiku ārā, sameklēju biļešu tirgotavu un braši saku: „lieta tāda un tāda vajag tikt uz Dubaju”. Ungāru kundze saka „no problems” un sāk klabināt pa tastatūru. Pēc pāris minūtēm saka, ka lētākais variants pa 360 Eur caur Maskavu. Bik šerpi, jo par savu biļeti biju maksājis 70. Bet nu sūds ar viņu, kaut kā jātiek, jo pēc tam sarindoti vēl 5 lidojumi. Saku, lai ņem ciet, bet vai nav vīza vajadzīga? Saimniece bišķi apmulst un pēc telefonsarunas saka, ka esot gan.

Prasu, „kā vēl var tikt, nav obligāti šodien, bet nu derētu pēc iespējas drīz.” Nākamais variants esot caur Stambulu pa 460Eur. Pie tāda skaitļa žoklis galīgi sakodās, bet nu jau atkal, ko ta darīs, jāņem ir. Turpinās tastatūras klabināšana, kad pa ceļam iebubinu, „vai tiešām visas vietas nākamajā wizzair lidojumā aizņemtas?” Šī izbolās un prasa, vai es ar wizzair gribu lidot, ko tad es tā neteicu. „Par cik tāds prieks”, taujāju? „100Eur”, dāma man atbild. „Tavu māti! Kur tad tu ātrāk biji, neredzi ka te sotņiks ar mugursomu pie letes?” pie sevis nodomāju.

Tā nu samainīju savas biļetes. Jāgaida 2 dienas, kas nozīmē, ka Dubaja praktiski izpaliks, ar visu noīrēto pakīšu hosteli, bet nu pajāt, uz Šrilankas lidojumu būs tieši laikā. Aizgāju izņēmu 30 latus viņu forintos. Sameklēju, kur autobuss ved uz metro un drīzi vien biju Budapeštas centrā. Te nu jāpiebilst, ka biju pabijis pilsētā savā pirmajā ceļojumā pirms 7 gadiem, kad ar bračku desmit dienas no Vīnes kūlāmies uz Latviju ar 100 latiem pie dvēseles. Praktiski neko, bez parlimenta apskates, neatcerējos, jo toreiz bija baigā skriešana un nakts hostelī bija tāls lepno cilvēku sapnis.

Izkāpjot pilsētas centrā, iegāju pirmajā bārā, paņēmu alēnu un telefonā atradu lētāko gultasvietu. Ar telefona kartes palīdzību pēc pusstundas biju vajadzīgajā ielā, tik nekur nemana nekādas izkārtnes, prasu blakusesošā veikala saimniekam, kur hostelis, bet šis tik blisinās. Lai nu kas, bet valodnieki ungāri nav. Gāju meklēt wifi, lai saprastu, kur kļūda. Netālu maķītī piekonektējus un āreče, hosteļa aprakstā minēts, ka zīmes nav, bet esot jādzindzina 12 numurs. Veikli aizskrēju, jau pa tumsu atpakaļ un par 8eur naktī sarunāju naktsmītnes. Hostelis izrādījās reti brīnišķīgs, 6vietīgajā izstabā bija tikai viens kolēģis, gultās mākslīgā zīda palagi un gandrīz ciešams internets. Vakarā mērķis piedzerties un beidzot izgulēties, kas arī tika veiksmīgi piepildīts.

Nākamajā dienā uztrausos pēc 12tiem un nolēmu beidzot pastaigāt pa pilsētu. Parliments, Budas pils, Donava, nu ir jau skaista tā pilsēta. Patīkami nogurušām kājām, vēlā pēcpusdienā, ar pāris alēniem un vīna pudeli atnācu līdz hostelim un visu atlikušo vakaru zvilnēju un skatijos youtube video.

Patīkami izgulējies un nodušojies, ap 8iem rītā devos vēl iepirkt mazliet ēdmaņu lidojumam un ar to pašu metro+autobuss kombināciju biju atpakaļ lidostā. Šoreiz bez kļūdām. Vēl nopriecājos, ka lidmašīna tikai 2/3 pilna un tā vietā lai mocītos piecas ar pus stundas saspiestībā, tiku pie visiem trim beņķiem un kā kungs izstiepies skatījos seriālus. Dubajas lidostā nosēžoties jau tumšs, atkal jāpārgriež pulksteņi un vēl viena nakts lidostā.

Jau laižoties pāri fantastiskajam Dubajas gaismu šovam, nojautu, ka kaut kas nav tā. Lieta tāda, ka tur ir divas lidostas, viena pašā pilsētas centrā, no kuras man lidojums tālāk un viena 40km prom. Biju domājis ka ielidoju centra lidostā, bet jau atkal maldījos. Imigrācija diez gan sirsnīgi izkratīja somu, bet īsti par neko nepiesējās. Nācās izņemt vēl 25Eur viņu dirhamos, un ar autobusu, kopā ar bļaustīgiem ungāriem, braucu līdz stacijai. Braucot glaunajā metro gandrīz stundu blisinājos uz Dubaju un kā mierinājuma balvu ieraudzīju gan Burj al Arab, gan Burj Khalifa un tad ar vienu pārsēšanos biju vajadzīgajā pieturā.

Līdz man vajadzīgajam, lētajam 2. terminālim nācās vēl pusstundu paieties kājām un tur iereaudzīju tieši to, ko biju gaidījis. Milzīgs bars ar visvisādiem brūniem cilvēkiem, katram vidēji 70kg bagāžā. Daudz nedomādams, pie pirmās rozetes atkal izklāju savas mantas un jau acīm krītot ciet skatījos kaut kādas muļķības, kad pienāca drošībnieki un noinformēja, ka es nedrīksot gulēt. Pidari! Neko darīt, tā arī visu nakti nosēdēju pie kompja. Sabazarēju ar vienu nigērieti, kurš lidoja uz Ufu mācīties inžinieriju. Nabags bija satraucies, ka krievi esot rasisti. He he. Līdz ko ausa saule, gāju cauri uz izlidošanas zonu, kur pie geitiem gulšņāja kaudze netīro. Daudz nedomādams metos viņiem blakus.

Pēc pusotras salda miega stundas zvanīja maita modinātājs. Neko darīt, drīz jālido. Galīgi izbesījies aizgāju uz KFC iešņaukt bik paiku, uzpīpēju un drīzi vien biju flyDubai superlētajā saspiestībā. Visas 4 stundas tā kā pus gulēju, pus ne, zin, kā jau, ik pa piecām minūtēm mainot pozīciju. Nosēdos Kolombo lidostā, izņēmu ap 100 latiem un gāju ārā meklēt autobusu uz pilsētu. (turpmāk 1Eur=150 rūpijas) Jau iepriekš biju norezervējis hosteli pa 9Eur otrā pilsētas pusē. Ar taksi būtu kādi 20-25Eur, ar autobusu 50 centi. Protams, izejot no kondicionētās lidostas, uzreiz sejā iesitās mitrais, karstais gaiss. Autobusā parunājos ar savu blakussēdētāju kurš izrādījās superlaipns lidostas darbinieks.

Šoseja uz pilsētu kā sapnī, praktiski bez mašīnām, perfekts asfalts. Vietējie laikam nelieto, jo maksas. Iebraucot centrā, beidzot sākās tās ainas, kuras biju iedomājies, visur cilvēku masas, visi taurē, ņudz tuk tuki (motorikšas). Izkāpu pie kaut kāda pārbāzta tirgus, kur labais kolēģis mani, bez maz aiz rokas, izvilka cauri pūļiem, pāri ielām, līdz man vajadzīgajam autobusam. Cilvēks pat samaksājā par manu biļeti. Tas gan tik 30 rūpijas, bet nu tik un tā patīkami. Autobusa sistēma tāda pati kā Kubā, viens čalis pie stūres, otrs vaņģo pasažierus un spiežas visiem cauri pārdot biļetes.

Pēc visnotaļ interesanta ieskata vietējā transporta sistēmā, tieši pirms metās tumšs, gāju meklēt to „Hitchhike backapkers hostel”, un pārsimt metrus no galvenā ceļa arī atdūros pret dzelzs vārtiem un 3 stāvu ēkas, kur lobijā mani sagaidīja angliski labi runājoša sieviete. 8 vietīgajā istabiņā kondicioniera nebija, tik griestu fēns, kas baigi nepalīdz pret lipīgo karstumu. Istabu dalīju ar spriganu jeņķu ebreju ar kuru sacentāmies melnajos žīd-jokos un diviem piezemētiem vāciešiem. Tā kā internets bija pārsteidzoši lietojams , tad teicu saimniecei, ka palikšu arī nākamajā dienā.

Vakarpusē gāju aplūkot rajonu. Tur pat blakus esošajā restūzī, par 250 rūpijām nobaudīju neapēdami lielu kalnu ar rīsiem un vistu un gāju meklēt aukstu alu, ko arī atradu lielveikalā, bet tavu nelaimi, ja viss cits patīkami lēts, tad alus dārgāks kā Latvijā. Lētākais vietējais alus - pusotrs eiro, bet teiksim pusstopu kaut kā ņiprāka bez 12 eiro nedabūt. Bet nu slāpe mocija, paņēmu dažus ledaini aukstos bairīšus un vakarā skatijos iekavētos UFC un bazarēju ar hosteļa ļaudīm. Lai gan biju noguris un iedzēries, jau atkal nevarēju atlūzt līdz kādiem trijiem, plus visu laiku kaut kas koda rokā. Sabijos ka te savairojušās blusas, bet kā atklāju no rīta, no loga uz gultu veda neliela skudru taciņa.

Lai nu kā, bet nošņācu līdz pus vieniem, aizgāju līdz vietējai pludmalei, kur padsmit minūtes pacīnījos ar viļņiem un spēcīgajām straumēm, kas rauj kājas nost. Pēcpusdienā aizgāju uz vietējo frizētavu pa 2eur apšņikāt matus, un laiski notriecu atlikušos vakaru sēžot restorānā un skatoties vietējās TV pārraides. Vakarā satiku citu amerikāņjūdu čali Danielu. Mazliet parunājāmies un sanāca, ka dodamies tajā pašā virzienā. Viņš man taujāja, vai var pievienoties līdz nākamajai pilsētai.

„Kāpēc gan ne, kompānijā jautrāk.”

Tā nu otrdienas rītā veikli atradām vilciena pieturu. Pirmo no trim ceļā pavadītajām stundām nācās stāvēt kājās, jo pat 2. klase (100km, 1eur)bija pārbāzta. Pēc tam dabūjām piemest pakaļu un izbaudīt fantastiskos skatus – vienā pusē bezgalīgas pludmales, pāris metrus no sliedēm, otrā, nebeidzamo mazpilsētu dzīve. No rīta biju mēģinājis airbnb tikt pie istabas Galle pilsētā, bet īpašnieks vēl nebija atbildējis, tāpēc pēc ieripošanas pilsētā, abi ar amerikāni, gājām uz vecpilsētu.

Iedomājies skatu – liela kaudze dolāru, tik pat liela kaudze latu... ā nē tas bija vienā dziesmā. Ko es gribēju teikt? iedomājies skatu - 17gs holandiešu pilsētiņa, ar visām baznīcām un fortiem, bruģētām ielām un mākslinieku darbnīcām nomesta praktiski pie ekvatora tad angļi sabūvējuši savas mājas un to visu pārņēmuši vietējie, piedevuši vetai krāsu un šarmu. Tāda ir tūristu iecienītā Galle. Ejot gar milzīgā forta sienu, drīz vien sasniedzām jūras malu, kur beidzot vējš mazliet atvēsināja pārkarsušo rumpi. Paejot mazliet tālāk ieraudzījām vietu, kur paplunčāties, ko arī darījām. Kamēr pēc peldes žāvējos saulītē, pieķēru sevi pie domas, ka varbūt vajadzēja pretiedeguma krēmu beidzot sākt izmantot. Vienmēr ceļojumos mēdzu pieļaut klasisko kļudu, proti smērēties tikai pēc tam kad apdegu.

Lai nu kā, ar Danielu atradām interneta starus padārgā restorānā, kur par kafijas cenu, (2,5eur) noskaidroju, ka rezervācija notikusi, vajag tik atrast veidu, kā nokļut tajā piepilsētā. Prasu kolēģim kādi viņam plāni, varbūt grib dalīt istabu un izmaksas? Šis tik kaut ko bubina ka vispirms vajagot paēst. Gājām meklēt kādu ieskrietuvi, bet izrādījās viņš viens no tiem, kam „good local food” ir bez maz galvenais ceļošanas iemesls, te viena ieskrietuve pa tukšu, cits restorāns pa eiropeisku utt. Beidzot viņš uztaujāja vietējam tuk tuk šoferim un aizgājām pielikt sejas ar dienišķajiem rīsiem un karijiem.

Pēc maltītes viņš izlēma, ka provēs palikt te ar mani. Pirmo reizi ņēmām tuk tuku un pa 2 eiro drīzi vien bijām klāt pie „Jungle Beach Inn”, adreses man īsti nebija, bet pēc bildēm stājāmies pie ziliem vārtiem, kur pretī jau smaidīja īpašnieks Shaym, gadus 45 vecs jauneklīgs biznesmens. Neko neiebilda par to, ka paliekam divatā. Istaba perfekta, labs wifi un iespēja nakšņot bez moskītiem. Jau uzreiz jutu, ka visticamāk palikšu tur vēl vienu nakti.

Te Shaym man saka:

- Piedod, ka neatbildēju tev uz airbnb vēstuli ātrāk, joprojām esmu pus stounā no rīta kāša.S

Te nu manas ausis sarosījās, lieta tāda, ka zāli nebiju pīpējis kopš augusta, un tagad būtu tieši laikā, palīdzēt izgulēties, mazliet noņemt šķautni apdegušajiem pleciem, raisa sarunas utt.

- Tev varbūt vēl ir, labprāt nomēģinātu, ko nu te tauta pīpē.

- Nav gan , bet varu dabūt, tūristiem parasti 2000 rūpijas gramā, bet varu paņemt jums lētāk.

Daniels gan atteicās, jo tas viņam esot noiets etaps.

Jau pēc tumsas, sarunu laikā izrādījās mūsu saimnieks ir viens no visrelaksētākajiem un inteliģentākajiem cilvēkiem kādu ir bijusi laime satikt. Uz balkona, kad ieradās viņa čoms, mazs bezzobains tuk tukists, Shayma draugs, četratā sēdējām un kādas 3 stundas runājāmies. Mēs ar amerikāni stāstījām par savām pieredzēm ceļā, es iekārdināju kolēģi braukt uz Kubu. Viņš savukārt pastāstija, kā viņam gāja, kad Tamilu Tīģeri, deviņdesmitajos spridzināja banku, kuras 9. stāvā viņš strādāja.

Ap deviņiem piezagās mančiji, sarunājām, ka bezzobainais čalis mūs aizvedīs nobaudīt Egg Hoppers. Kas izrādījās labākais ēdiens pasaulē, no tiem kas zem 2 eiro. Katram iedeva 3 bļodveida plānas pankūkas kur apakšā ir garneles, rīsi un cepta ola, pats tālāk liec klāt vistu un asās mērces. Vienkārši debišķīgi.

Pēc burvīgajām vakariņām vēl viens kāsis uz visiem un uz čuču muižu. No rīta pamodos ap deviņiem, jo Daniels kaut ko baigi rosījās, jau sapakojis savas mantas. Prasa vai negribu iet uz pludmali, ārā it kā apmācies, bet man tieši derētu neapdedzināties vēl vairāk. Uztenterējām kalnā un pa džungļu taku nogājām līdz brīnišķīgai pludmalei, tur sapazināmies ar kādiem 5 vietējiem čaļiem, kuri svinēja vidusskolas beigšanu. Tālāk kā ierasts paplunčājāmies, iedzērām alēnu, čaļi padalījās ar nebaudāmu viskiju, vispār super pozitīvi cilvēki tajā reģionā.

Kad Daniels ar vietējiem gāja uz templi, es visnotaļ izbadējies būdams, gāju ēnītē paēst nūdeles ar jūras veltēm. Pludmales restorāns nebija baigi lēts, bet nu ko darīt. Slājot atpakaļ uz viesu namu saule bija pašā zenītā un neizbēgami turpināja mani svilināt. Atnākot atpakaļ biju jau diezgan sūrs un seja pieņēmusi kārtīgu russkij rozh nokrāsu. Daudz nedomādams ieriju ibuprofēnu un uztinu atlikušo zaļo. Daudz tur nebija, bet palīdzēja.

Neilgi pēc tam atnāca kolēģis, sapakoja mantas, samainījāmies feisbukiem un viņš devās tālāk. Es tikmēr visu pēcpusdienu skatijos visādu huiņu, līdz vakarā Shaym mani uzaicināja uz vēlvienu sarunu un kāsi. Tā arī noritēja atlikušais vakars.

No rīta saimnieks pamodināja, lai pateiktu, ka viņš brauc prom uz Kolombo, es varot palikt cik ilgi vajag. Kopā vēl uzpīpējām un iedzērām tēju, pēc kā es aizgāju vēl nosnausties. Kad pamodos, norezervēju nākamās naktsmītnes par pieņemamām 1500 rūpijām, 40km attālajā transporta centrā Matare. Kad pus četros gāju meklēt autobusu, biju domājis piestāt un vēlreiz piestumt seju ar tiem hopperiem, bet visi bija beigušies tā ka nācās iztikt ar ierasto chicken fried rice.

Turpat noķēru autobusu un saulrietā biju galā. Autoosta ļoti patīkami novietota pie pludmales un ceļa pie kura atrodas viesu nams. Nelaime tik tāda, ka nevienā kartē nerāda to adresi. Tad nu nācās paieties kādus 2km, līdz pilnīgai tumsai, kad sapratu, ka būs vien jājautā vietējiem. Pirmais opis neko nezināja, bet pasauca palīgā jaunu čali ar motorolleri, kurš neminstinoties piedāvāja aizvest. Lecu virsū un drīz bijām klāt.

King Surf Beach Lodge, novietota 50m no sērferu tipa pludmales, ar neko īpašu neizcēlās, tik pirmo reizi redzēju pilnu moskītu tīklu ap gultu. Bet nu sava maza istabiņa, tualete un duša, ko vēl var gribēt. Pirms migas vēl aizgāju līdz alkohola bodei paņemt pāris Lion Lager bairīšus un drīzi vien jau šņācu. No rīta pirms check out laika vēl gribēju aiziet nodžumīt, lai pēc tam var nodušoties. Jau atkal sapazinos ar vietējo čaļu bariņu, šie man nostreļija pāris smēķus, bet normāli ierēcām cīnoties ar viļņiem.

Biju izdomājis, ka beidzot jāsaņemās atrast kāda pludmale, kur var piesiet hamoku un pavadīt nakti, savādāk jau sāka likties, ka dzīvē pārāk viegli iet, plus naudiņa uz naktsmītnēm kūst un kas zin kad izdosies kaut ko atpelnīt. Tā nu biju izdomājis klausīt Jordānijas hostelī nozagtā Lonely Planet ieteikumam un apmeklēt Talalle pludmali. Cik bjiu skatījies, tur istabu bez 2500 noteikti nedabūt. Sākumā aizgāju nopirku pāris banānus, lai varētu turpināt ierasto ceļojumu stilu ar pusotru ēdienreizi. Noķēru garāmbraucošu autobusu un kādu kilometru no galvenā ceļa uzdūros pastkartes tipa pludmalei – zeltainas smiltis, mierīgs ūdens, divas kafejnīcas, kādi desmit sārti tūristi, pāris vietējo un bars relaksētu šuneļu, kas izskatījās, ka spēlē paši pēc saviem noteikumiem,

Pludmales tuvais gals beidzās ar akmeņiem krastmalā un palmām apaugušu klinti pēc tās, uz aci izskatījās perfekta vieta naktsmājām. Dīvainu skatienu pavadīts aizlēkāju līdz klintij un ar otro mēģinājumu kaut kā uztrausos augšā. Turpat otrā pusē sēju klāt savu svaigo šūpuļtīklu, kad no meža izlīda viens vietējais.

- Hei, kā iet, ko tu te dari? Šis man taujā.

- Es neko, gribēju atrast mierīgu vietiņu, kur ēnā palasīt grāmatu.

- Ā, kruti. Un kur pēc tam paliec? Istabu nevajag?

- Nē, nē. Paldies! Es vakarā braucu uz Hambatotu, man tur istaba noīrēta.

- Skaidrs, ja gribi..... pa man zvana!

Un tā arī aizpisās projām. Es tikām izvilku Ļermontova „A hero of our time” un beidzot, mūsdienu komunikāciju netramdīts nodevos lasīšanai. Nabaga grāmatu biju staipījis sev līdzi kopš Septembra ceļojuma uz Kaukāzu, bet tur tā arī neradu sevī motivāciju pieķerties lasīšanai. Vispār ļoti reti ir tie apstākļi pie kuriem patīk lasīt, bet kad aiziet tad tā sirsnīgi.

Ap četriem pēcpusdienā biju ticis cauri aptuveni pusei noveles, kad tālumā it kā sāka mākties mākoņi un kunģī kurkstēt vardes. Pāri hamokam uzssēju diezgan neveikla paskata brezentu, sakrāmēju guļamtīklā visas parpalas un gāju paēst. Diemžēl restūzis izrādījās visnotaļ dārgs priekš vietējiem standartiem, bet nu opcijas maz. Paņēmu prawn fried rice, vienu miestiņu un baudīju pludmales ainas, ik pa laikam pamezdams aci uz savas klints pusi, lai kāds tur neiet okšķerēt.

Maltītes vidū, pāris metrus no mana galdiņa pilnīgā pohujā aizčāpoja aptuveni metru gara ķirzaka, tad pēc pusstundas vēlviena. Tik milzīgu reptili vēl savām acīm nebiju redzējis. Iestāde nokāsa 1200 rūpijas ar iekļautu dzeramnaudu. Pateicos un slāju atpakaļ uz savu nometni. Atnākot jau metās tumšs, tāpēc atlikušos Pečorina piedzīvojumus baudīju romantiskajā LED gaismā.

Turpinājumā – atlikušās 2 nedēļas Šrilankā. Pēc tam – Singapūra un Austrālija, ja tik tālu tikšu.

Praktiskā informācija.

Aptuveni Latvijas izmēra salu apdzīvo 22 miljoni. No tiem vairums Singhala, ziemeļos Tamili. Vairākums Budisti, ziemeļos Hinduisti un visur veselīgas Musulmaņu kopienas.

Temperatūra visu gadu +24 līdz +35, centrālajos kalnos stipri vēsāks ap +15. Ziemā musona lietusgāzes salas austrumos, vasarā rietumos.

Aptuvenās cenas:

Alus lielveikalā = Eur 1.50, restorānā 3 Eur. Lētākie smēķi – ap 4.50 Eur. Vilciens = 0.50 Eur par 100km. Autobuss 2 Eur par 100km. Pusdienas regulārā ielas kafejnīcā = 2 Eur. Labā pludmales krogā 5-10 eur. Tuk tuki= kā vienojas, bet aptuveni 5km pa 2 eur.

Izdevumi nokļūšanai Šrilankā.

Notingema – Lutona £15

Luton – Budapest £25

Budapest – Dubai £50 + £75 par lidojuma maiņu

Dubai – Colombo £80, Šrilankas vīza £20



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais