2,5 plānotas un 1 neplānota diena Parīzē

  • 7 min lasīšanai
  • 21 foto
Ja es būtu uzrakstījusi ceļojuma aprakstu par iepriekšējo braucienu uz Parīzi, tad tas noteikti beigtos ar teikumu, ka noteikti kādreiz tur atgriezīšos, lai izbaudītu nesteidzīgo Parīzes gaisotni. Un šogad es beidzot atgriezos : ) 1.diena - Iepirkšanās un naktsdzīve Sēžu Airbaltic lidmašīnā. Ceļasomā – džinsi, 2 tīri džemperīši, grāmata par Parīzi un vēl visādi sadzīvei nepieciešami knariņi. Sejā neizzūdošs brīvdienu smaids : ). Rezervēta viesnīca Prelude Hotel Gare du Nord (iesaku!), līdz kurai no lidostas pārsteidzošā kārtā nokļūstu 30 minūšu laikā (piefiksēju šo laiku, ar ko rēķināties atpakaļceļā). Viesnīca smaržo pēc apelsīniem, jūtami nesen bijis remonts un, kā jau normālā Monmartras viesnīcā, viss ir mazmazītiņš – mazmazītiņa istabiņa, 2 mazmazītiņas gultiņas, skapītis, šaura dušas kabīnīte un, kas mani visvairāk iepriecināja – mazmazītiņa elektriskā tējkanna ar mazām krūzītēm, karotītēm, tēju, kafiju, cukuru un pat kafijas pieniņu (pirmajā brīdī sajūtos kā Sniegbaltīte, iegājusi rūķu namiņā). : ) 1.plāna punkts – iepirkšanās. Uz jautājumu par veikaliem, viesnīcas meitene man ieteica tirdzniecības centru Forum des Halles – tur esot daaauuuuudz apģērbu draudzīgās cenās : ). Pēc 5minūtēm jau esmu metro stacijā un vēl pēc 5ām jau atrodos tirdzniecības centrā, kas izrādās ir vienā ēkā ar metro. Ja interesē apģērbu veikali kā H&M (kas tur bija 3 stāvos), La city, 123, Esprit, tad šī ir īstā vieta, lai iepirktos. Kaut kur starp šiem veikaliem pavīdēja sporta baseins un liela lasītava. Man kā latviešu meitenei, kas pieradusi pie tādiem lielveikaliem kā Alfa, Spice un Domina, šādu baseinu ar visiem peldētājiem metro-lielveikalā ieraudzīt bija neierasti. Pēc iepirkšanās - pirmās vakariņas restorānā. Pluss – garšīgs ēdiens, vīns un solīds oficiants , mīnuss – oficiants nerunā angliski. Slikti arī saprot. Kad es no viņa franču ‘žu pe žū’ nu pavisam neko nesaprotu, tad viņš pasaka kādu atslēgvārdu arī angliski. Kad prasu rēķinu franciski, tad gan ir sajūsminātas ovācijas : ). Pēc vairāku stundu „ekskursijas” pa veikaliem braucu atpakaļ uz viesnīcu, lai sagatavotos vakara izgājienam naksnīgajā Monmartrā. Internetā (http://www.tvnet.lv/izklaide/printArticle.php?id=477377) mani uzrunāja kefejnīcas „Cafe Les Deux Moulins” (Divas dzirnavas) apraksts, jo tas atbilda manam noskaņojumam – „Divas dzirnavas (...) līdzinās mūsu pašu Vecrīgas Casablanca ar brīvu auru, laiski džezīgu mūziku un absolūtu noraidījumu steigai.”. Pēc šokolādes kūkas ar istabiņā esošo tēju nolēmu nedaudz nosnausties pirms laiski džezīgās mūzikas baudīšanas... un tā arī laiski nogulēju līdz rītam : ). Tā kā par Parīzes naktsdzīvi lasiet citos ceļojuma aprakstos : ) 2.diena – Garās pastaigas diena Pēc burvīgajām un īsti franciskām brokastīm viesnīcā biju gatava garajai dienas pastaigai. Sejā tas pats neizzūdošais brīvdienu smaids : ). Svētdienas rīts Parīzes centrā izrādījās kluss – veikali galvenokārt slēgti (svētdienās tie esot ciet), pa retam var ieraudzīt kādu parīzieti – ar rīta kafiju un garajām franču maizēm padusē vai staidzinot drebelīgu suni. Kādā nomaļa suvenīru veikalā ieraudzīju smukas šallītes. Jāsaka, ka franči uz kaulēšanos nav kāri. Man izdevās nokaulēt tikai 1EUR un francūzis jau palika īgns – ne vairs ‘mersī’, ne ‘orvuār’ (uz redzēšanos). Īsti franciski laiskas mūzikas pavadījumā pa mazajām un ne tik mazajām ieliņām aizstaigāju līdz Parīzes Dievmātes katedrālei, tad gar Sēnas krastu līdz Luvrai, Tīrelī dārzam, kaut kur vēl, kamēr nokļuvu iepirkšanās zonā pie Galleries Lafayette un tur tad arī ieraudzīju visus tos parīziešus, kurus nesatiku klusajās ieliņās. Ceļvedī bija rakstīts, ka svētdienās šis lielveikals ir ciet, taču, acīmredzot, Ziemassvētku sezonā šāda veikala slēgšana būtu muļķīgi nenopelnīta nauda. Veikalā plāna iet nebija, taču tā manis daļa, kurai patīk iepirkties, ātri vien pierunāja to daļu, kura gribēja tikai pastaigāties, un jau pēc 2 minutēm arī es cilāju atlaides skārušās drēbes. Ja nemulsina lielās ļaužu masas, tad ir vērts kaut vai apstaigāt šo veikalu – rotājumu un skatlogos kustīgo leļļu izrāžu dēļ (kas ļoti patīk bērniem). Tālākais plāna punkts – Triumfa arka un tad Eifeļa tornis. Pirmo reizi apciemojot Parīzi, gājām pa Kleber avenue un šķērsojot Trocadero laukumu, negaidot pavērās skats uz Eifeli, kas radīja sajūsmas saucienu ‘Woow!’ ar zemteksu ‘Cik iespaidīgi!’. Gribējās atkal šīs sajūtas un tādēļ izvēlējos to pašu maršrutu. Šoreiz, nonākot laukumā un ieraugot Eifeli, atkal bija ‘Woow’, tikai ar zemteksu ‘kas tās par zvaigznēm, johaidī?!’ (skatīt Eifeļa bildes galerijā). Cienot šo pilsētas galveno mākslinieku izvēli, devos tālāk uz Elizejas laukiem, izbraukāju ar kuģīti, sagaidot tumsu, lai izbaudītu naksnīgi izgaismoto Parīzi. 3.diena – Monmartra un pozitīvās domāšanas diena Pēc franciskajām brokastīm ar neizzūdošo brīvdienu smaidu devos izbaudīt Monmartras šaurās ieliņas, mazos siera un vīna veikaliņus, kā arī balto skaistuli – Svētās Sirds baziliku. Šeit nav ko daudz stāstīt – tas viss jāredz un jāizbauda pašam : ) Ņemot vērā ātro nokļūšanu no lidostas uz viesnīcu, izlēmu, ka, izejot no viesnīcas 1,5 stundas pirms lidojuma būs pietiekami, lai laicīgi nokļūtu lidostā. Apakšzemes vilciena (RER) pieturā mani sagaidīja uzraksts monitora ekrānā tikai franču valodā. Pēc atslēgvārdiem ‘suspende’ un ‘de surface’ sāku nojaust, ka šeit vilciens neies un ir jāizmanto virszemes vilciens. Nepaļaudamās uz savām franču valodas zināšanām, kā arī nezinādama Parīzes vilcienu sistēmu, gāju uz tuvējo informācijas lodziņu, lai uzjautātu, kas man jādara, lai nokļūtu lidostā. Izstāstījusi savu problēmu angliski, saņēmu ātru atbildi franču ‘žu pe žū’. Jautāju, vai viņa nevar atbildēt angliski. Tante papurināja galvu. Jautāju, ko man tagad darīt – tante tikai paraustīja plecus un pievērsās savai lasāmvielai. Pasmaidījusi par tādu informācijas sniegšanu, gāju meklēt nākamo informācijas lodziņu. Pavisam citā stāvā atradu angliski runājošu tanti, kas man pastāstīja, ka man jāstāv tur tajā garajā rindā un jāpērk biļete, lai nokļūtu vilcienā. Diemžēl nopirkt biļeti pašā vilcienā nav iespējams. Tajā brīdī sāka pa skaļruni arī angliski ziņot, ka RER uz lidostu šodien nekursē. Brīvdienu smaids acumirklī nozuda, taču sāku sevi noskaņot domāt pozitīvi – noteikti varēs ar kādu sarunāt, lai palaiž mani bez rindas ; ). Te nu, laikam, palīdzēja mans izmisušais skatiens - nopirku biļetes cik ātri vien iespējams un tikpat ātri devos uz vilcienu. Kā filmā, ielecu vilcienā pēdējā brīdī (pirms aizvērās durvis) un ar cerību paspēt baudīju tālāko braucienu. Atšķirībā no RER, šis vilciens 3 reizes ilgāk kursēja uz lidostu un man jau sāka mocīt pamatotas aizdomas, ka lidmašīnu es varētu nokavēt. Papildus mans telefons bija izlādējies. Ierodoties lidostā, Parīzes iespaidu vai satraukuma rezultātā pēkšņi aizmirsu, uz kuru termināli man ir jādodas (varētu jau to interneta biļetē arī iedrukāt : )). Paļaujoties uz garāmgājēju ‘should be 1’, devos uz turieni ar mazo lidostas vilcieniņu. Urrāā - biju nokļuvusi pareizajā vietā, bet.... vairs ne pareizajā laikā : ( (bija 13:59, lidmašīna izlido 14:10). Nolēmu, ka skumšu, kad būs piemērotāks brīdis, jo tagad ir jādomā ko darīt tālāk. Pie informācijas uzzināju, ka vienīgais un ātrākais veids nokļūt mājās ir pēc 24h ar to pašu reisu. Tātad – nokavēts darbs, nepabarots kaķis un lieki tēriņi (bet domājam pozitīvi – labi, ka nav jāizmanto Estonian Air, jo tie kursē tikai martā : )). Ar liekiem tēriņiem skaidrs – iedodu SAS pārstāvei kredītkarti un par summu, kas krietni lielāka par iepriekš samaksāto lidojumu turp un atpakaļ, dabūju biļeti mājup. Un nekāda kompensācija man nepienākoties, jo posmā uz lidostu RER lūzt katru mēnesi un man pašai ir jāskatās, ir šoreiz salūzis vai nav. : ). Darba labā neko citu nevarēju darīt, kā tikai paziņot savam darba devējam, ka rīt darbā nebūšu. Arī runčuka labad vajadzēja piezvanīt draudzenei, lai vēl vienu dienu aizbrauc pabarot. Tā kā telefons izlādējies (un lādētājs līdzi neceļoja) un numurus no galvas ātrumā neatminos, tad taujāju pēc interneta iespējām lidostā – esot 2 interneta aparāti. Ar nenogurdināmu optimismu devos pie viena no tiem. Izrādās šeit var maksāt arī ar kredītkarti, ko arī daru, tā kā monētu man atlicis pārāk maz. Sāku rakstīt jau e-pastu, kad uz aparāta parādās kļūdas logs, ka ar kredītkarti vairs norēķināties nevarot. Velku ārā monētas, taču tās iemest nav iespējams, jo iekšā jau ir iesprūdusi monēta no iepriekšējā apmeklētāja. Bēdāties, protams, nav iemesla, jo ir taču 2.automāts : ). Sameklēju otru, bet tur uz ekrāna paziņojums, ka ar monētām norēķināties nevar, bet kredītkartes caurums vispār ir aizlīmēts. Saku sev, ka jādomā taču pozitīvi – galu galā lidostā internets taču vispār ir, man tikai jāsameklē kā pie tā piekļūt. Eju atkal uz informāciju un stāstu par situāciju ar internetu... un saņemu atbildi, ka te ir tikai tie 2 automāti un ka viņi par tiem neatbild, ja ir problēmas, tad man jāzvana uz norādīto numuru. Savādāk palīdzēt nevarot. Sāku palikt nekaunīga un teicu, ka man jānosūta 2 e-pasti un lai ļauj izmantot savu datoru. Saņēmusi atteikumu, joprojām mēģināju domāt pozitīvi – ir taču vēl citi administrācijas darbinieki! : ). Galu galā šajā Francijas galvaspilsētas lidostā man nepalīdzēja nevis kāda Marī vai kāds Fransuā, bet indiešu puisis Khaleds (paldies viņam!) un es beidzot nosūtīju tos e-pastus. Tālākais ceļojuma plāns – apmesties viesnīcā un izdomāt kā sevi izklaidēt. Uzzinājusi lētāko viesnīcu un to, ka uz to iet bezmaksas busiņi, daudz nedomājot iekāpu pirmajā, kas piestāja.... un izrādās nepareizajā! (esot jāskatās uz autobusa sāniem salīmētie viesnīcu nosaukumi). Šis busiņš tad arī bija mana izklaide – šoferītis bija ļoti laipns un runātīgs, un autobusā bija tik silts, ka tā arī pļāpādama nobraucu 2 riņķus, pirms iet uz savas viesnīcas busiņu. Šīs ‘ekskursijas’ laikā uzzināju, ka ap lidostu ir vairākas tādas kā viesnīcu pilsētiņas. Manējā bija slēgtā teritorijā, ar dārzu, pļavu un strūklakām. Viss bija ļoti droši – barjera pie ieejas, kodētas durvis, pat ar liftu nevarēja braukt, kamēr neievadīja 4ciparu drošības kodu : ). Paldies Dievam, nekas ievērības cienīgs šajā dienā vairs nenotika ; ) Atlikusī pusdiena jeb brokastis ar zaķiem Pamostoties no rīta, pamanīju, ka mana numuriņa logi paveras uz zaļu ar dzīvžogu apvītu pļavu, kurā skraida brūnganpelēki zaķi (saskaitīju 7). Par pēdējām monētām nopirku kakao, no somas izvilku kruasānu un sieru – brokastis nebija tik bagātīgas kā iepriekšējā viesnīcā, taču tās bija ar skatu uz zaķiem : ). Lieki teikt, ka šoreiz 2 stundas pirms lidojuma biju jau lidostā un vairāk kā stundu baudīju gaidīšanas priekus līdz iekāpšanai. Ceļasomā – tie paši džinsi, 2 ne vairs tik tīri džemperi, grāmata par Parīzi, tie paši knariņi, vīna pudele un 3 veidu sieri (2 veseli un 1 aizkosts : )). Un ar savu neizzūdošo brīvdienu smaidu devos mājās. Ņemot piemēru no citiem ceļojuma aprakstiem, lūk, arī manas galvenās atziņas un padomi: - arī gada tumšākajā laikā Parīze ir saistoši skaista, ja tā vispār patīk; - to, ka franči nerunā angliski un mēdz būt neizpalīdzīgi, jāuztver kā pikanta nacionālā īpatnība : ); - neaizmirstiet telefona lādētāju! - nekavējiet lidmašīnu!!! (tas ir interesanti, bet dārgi : ) )


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais