Elvitas Rukas Mongolijas ceļojuma dienasgrāmata. 8. diena
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
11.09.2015.
Šoreiz ceļamies jau četros no rīta, tāpēc nekāds atvadu skrējiens pret sauli nesanāk. Atgriešanās pilsētā man šķiet jau kā atvadīšanās no visas valsts. To nosaka ne tikai lidojums ar vietējo avioreisu, drīzāk tās ir atvadas no tuksneša, kas iededz sirdī smeldzīgu zaudējuma sajūtu. Kaut ko līdz galam neiegūtu jau mēģina atņemt… Un tā visu dzīvi… Uzlido un uzkaries gaisā ar savām sajūtām, kas aizskrējušas realitātei pa priekšu. Droši vien arī platie pleci un pēkšņā kaislē uzbangojušais vīrietis nekādu ilgstošo laimi nenesīs. Paliks kā neiegūtais tuksnesis, kas tikai nedaudz atklājis savu skarbo pievilcību…
Lidosta ir pavisam neliela, taču stingra un cilvēku pilna. Kamēr Edgars plosās ar mūsu somu kilogramiem, ir iespēja izslīdēt ārā un turpat uz lidlauka ieraudzīt savu draudzeni sauli, kas spoža, koša, dedzinoša, mežonīga un bez kompromisiem izlaužas virs apvāršņa. Maza lidmašīna ir kā kulons tās kaklā, kas saules spozmē nobāl un pazūd. Viss cilvēka radītais atkāpjas, kad triumfē Māte Daba. To es vēl steidzos paķert līdzi šais sekundēs – saullēkta radošo spēku un vienkāršo dabas ritmu. Dzīve un pasaule ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, bet neviens neliedz ņemt no tās labāko – dzīvo, iedvesmojošo, spēcīgo, ilglaicīgo, košo, stipro, drošo… Mēs taču paši pieradinām pasauli, kas nemainās mūsu untumu un ilūziju priekšā, paši izvēlamies enerģiju, kurai pieslēgties… Nē, neviens vīrietis – aizbēdzis, atgriezies, greizsirdīgs, apjucis, iekārojis, apdedzinājies, nobijies, izlauzies, apvaldījies, aizdedzies, uzliesmojis, ievainots un ievainojis, dzīvs vai miris – neviens nevar mainīt uzlecošās saules spēku un manu mīlestību pret dzīvi. Mana pasaule ir pieradināta ar visām tās nepilnībām un pāri darījumiem, tā nebūvē sapņu pilis, bet cieši iekožas reālajā kumosā. Nu, vismaz saulē, ja cita nav pa rokai… Es pieslēdzos dzīvajam! Ja nav skaisti, tad ir interesanti. Ja nav perfekti, tad ir cilvēciski. Ja nav pēc mana prāta, tad triumfē Dievs un Māte Daba. Ja pavisam traģiski, nu tad būs iemesls mākslai – kā Arielai Levijai ar viņas izcilo rakstu par mirušā bērniņa tēmu… Ciniski, bet godīgi…
Kā eksaltēto pārdomu noslēgums, lidmašīnu gaidot, nolīst ašs tuksneša lietus, un ceļā uz trapu debesīs rēgojas divas varavīksnes vienlaikus. Protams, tulkoju to kā dubultas laimes zīmi, kas agri vai vēlu apzīmogos manu priekiem un bēdām pieradināto pasauli.
Debesīs atveras runāšanas slūžas. Nejaušais blakussēdētājs Jānis ir īstais kaimiņš, lai tematu bumbiņa aizlēkātu visdažādākajos virzienos – no kino līdz reketam, no rallija līdz vēsturei. Stunda virs Gobi tuksneša aizlido kā nebijusi, un nekādas smagu domu astes līdzi nevelkas. Tiešām nezinu, kāpēc tik ļoti esmu mierā ar visu pasauli, bet kāds pieradināšanas akts dvēselei ir noticis. Mani vairs nemulsina ne vecums, ne vecmāmiņas statuss, nedz nenoteiktais ģimenes stāvoklis, nedz pajukušās kāzas, nedz uzjundītā kaisle, nedz visi citi dzīves labirinti, kas izved negaidītās vietās. Šķiet, ka šobrīd jebkuru izeju esmu gatava apsveikt ar gavilēm.
Ar tādu dvēseles uzrāvienu un tuksneša uzpildītām baterijām pavadu beidzamo dienu Mongolijā. Tā atkal ir Ulanbatora, kas Edgara vadībā nu atklājas pavisam jauka un piepildīta. Pavadām brīnišķīgu rītu Mongolijas lielākajā budistu klosterī Gandan, kas tulkojumā nozīmē – Lieliska vieta priekam. Tas vienīgais saglabājies komunistu valdīšanas laikā, jo kāds no ASV viceprezidentiem to vēlējies apmeklēt oficiālās vizītes laikā. Partijnieki to atstājuši kā ‘’pokazuhu’’, bet tagad tas atkal iemantojis ļaužu patiesu cieņu un mīlestību. Pārliecināmies par to rīta lūgšanas laikā, kad tempļi ir pilni ne tikai ar lamām, bet arī ar vienkāršiem mongoļiem svētku un ikdienas tērpos. Klosteris ir paliels un dzīvības pilns, lūgšanu dzirnaviņas griežas, un budisma gars izstaro savu rāmo, dzīvi pieradinošo mieru. To var baudīt, vienkārši sēžot klostera pagalmā, kur mūki, apmeklētāji un baložu bari viedo dzīvespriecīgu garīgās esības un vitalitātes kokteili. Ja gribas ko grandiozāku un mistikas pilnu, tad jāuzmeklē lielais Gandan templis ar 25 metrus augstu Budas statuju. Viņa zeltītais stāvs iedzen bijību un ilgas – saprast, izjust, ļauties, zināt, ticēt… Īstā ticībā ir tik daudz komponentu, ka pieslēgties var tikai vienai reliģijai – pārējās paliks vien eksotiska rota pie Visuma debesīm. Esmu kristīta un piederu citai reliģijai, taču budismu izjūtu ļoti tuvu. Nepārzinu nianses, bet jūtu patīkamu mieru ikviena Budas skatiena pavadībā. Šis, Gandan milzis, iedarbojas uz mani īpaši spēcīgi, tāpēc no tempļa iznāku gluži vai apreibusi.
Prieka un reibuma mērcē paēdam smalkas pusdienas un piepildām ilgi apspiestās iepirkšanās tieksmes. Vispirms kā sirseņi uzlidojam kašmira rūpnīcas veikalam, kur prieks un vilšanās sadodas rokās. Ak, ceļā taču bija daudzi citi modeļi – vēl skaistāki, vēl iekārojamāki, vēl miesai un makam tīkamāki, bet bijām noskaņoti iepirkšanos atstāt uz pēdējo dienu… Nu, tad neko, jāmeklē, ko var! Edgars pusstundu mokās pamatotās galvassāpēs, kas, protams, paildzinās, jo blakus galvenajam veikalam pamanu otru – autletu. Tad nu visas dāmas izšķiro divu veikalu krājumus, kamēr Edgars var ūjināt, cik tīk. Esmu skrējusi un izvēlējusies pirmā, tagad divas kules sagrābusi, varu sēdēt saulītē un izpīpēt piemirsto Mongolijas cigarešu paciņu. Pilsētai tas piestāv, man ir priecīgs prāts visās jomās, kašmira mantiņas jau tagad silda gan miesu, gan garu… Līdz ar pēdējo dūmu, kad visi jau paklausījuši Edgaram un sakāpuši autobusā, saņemu pēdējo dāvanu – pārdevējas atnes manu uzlaikošanas kabīnē atstāto somiņu. Nauda ir iztērēta līdz pēdējam, bet pase un kredītkartes gan varētu vēl noderēt!
Ak, neņem Mongolija mani pretī vēl dzīvošanai, jābrauc vien prom, ja zīmes tā rāda un pase ir vietā. Tad jānosvin atvadas pa īstam! To mudina arī beidzamais oficiāli apmeklētais objekts – Bodhana Ziemas pils, kas no pirms-komunistu laikiem saglabājusi Mongolijas reliģiskā līdera milzīgi krāšņo iedzīvi. Nekāds pieticīgais Budas kalps viņš nav bijis, gluži pretēji, tāpēc patīkamā apstulbumā vērojam, cik izsmalcinātā dekadencē var aiziet valdnieka tieksme pēc greznības un sava izredzētā statusa apliecināšanas. Priekšmeti žilbina acis un vedina uz secinājumu, ka gluži bez pamata revolūcijas nenotiek… Taču ne mums to šobrīd vērtēt, mēs tikai baudām bijušās greznības liecības, kas nemanāmi apliecina lielās sistēmas darbošanos – visas impērijas plaukst un brūk, valdnieki triumfē un tiek gāzti, tautām ir uzplaukuma laiki un smagi tumsas gadi. Par visu dzīvē ir jāmaksā – kā indivīdiem atsevišķi, tā tautām kopumā. Ko darīt pa vidum? Ņemt, ko dzīve dod un priecāties par katru dienu!
To arī darām. Vēl izbaudām stihisku iepirkšanās prieku un pilsētas centra pievakares šarmu, ko pikanti iekrāso uz ielas tirgoti Viļa Lāča kopotie raksti. Nebūtu tās grāmatas tik biezas – tiešām nopirktu! ‘’Zvejnieka dēls’’ krievu valodā uz Ulanbatoras ielas – tā tomēr ir ļoti specifiska manta…
Pēc sirsnīgajām vakariņām vēl sirsnīgāks izvēršas kopīgais gājiens uz karaoke klubu. Tas ir turpat pie mūsu viesnīcas, un tiek rekomendēts kā īpaši smalks. Mums tiek atsevišķa istaba ar milzīgu televizoru un katalogi ar dziesmu tūkstošiem – viens angļu, viens krievu valodā. Šajos krājumos atrodas viena pērle pēc otras, ko specifisku un neatkārtojamu padara mūzikas klipi – visi ir ‘’made in Mongolia’’ un pilnīgi nesakrīt ar konkrētās dziesmas vārdiem vai noskaņu. Toties tie ir ļoti krāšņi un kolorīti, gar acīm zib nacionālie vaibsti, kostīmi, ainavas… Līdz sentimentam skaisti, līdz aizkustinājumam vienreizīgi. Edgars un Vita izrādās tik labi dziedātāji, ka pasākums ir arī muzikāli baudāms – prieks klausīties un dziedāt līdzi! Kad pēc pusnakts balle jābeidz, kāda četrotne vēl tomēr nespēj rimties – Edgars, Evita, Didzis un es dodamies Ulanbatoras naktsdzīvē. Vispirms uzbraucam kādā augstceltnē, kur pilsēta zem kājām mirdz metropoles ugunīs. Kādas jurtas, kāds tuksnesis? Viss notiek ar lielpilsētas vērienu un aziātisko šarmu! Uzdzīve sit augstu vilni, un mēs tai aizsitamies līdzi. Augstceltnē nav deju, bet mēs gribam tieši tās, un atrodam arī – centrālā laukuma eksotiskā deju klubā rit nacionālās uzdzīves esence. Vispirms dzīvā mūzika, tad dīdžejs, milzīga zāle ar galdiņiem un liels placis dejām, uz kurām neviens nav jāmudina. Aizskrienu viena, iejūku pūlī un izbaudu. Man ļoti patīk dejot, patīk ieiet sevī, savā un mūzikas ritmā, jo nekad nezini, kurp tas aizvedīs. Patīk sadejoties un attālināties, patīk vibrācijas, kustības un acu skati, patīk brīvības un kopības sajūta, kas tik specifiski saplūst mūzikas un dejas maģijā…
Pēc divu stundu dejošanas, kad viena attopos pūlī ar mazgadīgiem mongoļu frīkiem, griežos disko gaismās un priecājos – kad mazmeitiņa paaugsies, būs ko pastāstīt! Uz vaigiem sazīmēti floriscējoši mongoļu raksti, un tā es arī jūtos – koši dzeltens labirints, kas maldās, meklē izeju, bet neaizmirst svinēt dzīvi.
Ak, cik labi būtu to nenomazgāt – gan rakstu uz vaiga, gan Mongolijas sajūtu!
