Kauņa novembrī

Ceļasoma 15.12.2015 11 min lasīšanai 13 foto

Kauņa – pēc iedzīvotāju skaita otra lielākā Lietuvas pilsēta, kura izvietojusies divu lielāko Lietuvas upju Neres un Nemūnas satekā. Kauņai ir bijis lemts 20 gadus būt arī Lietuvas galvaspilsētas godā. Tieši šis fakts ir veicinājis tās tapšanu par pilsētu, kur mūsu kaimiņiem lietuviešiem ir ar ko lepoties. Tieši Lietuvas pirmskara brīvvalsts laikā ir tapis daudz kas no tā ko ir vērts braukt apskatīties.

Ieskatīsimies šajā pilsētā pašās novembra beigās, kad laikapstākļi nav apskatei un fotografēšanai piemērotākie, jo saule tā arī neparādās visas dienas garumā, bet t° ir zemāka nekā Latvijā. Pirmā vieta ko vēlamies apskatīt ir 9-tais forts, jo tam vienmēr tiek pabraukts garām, dodoties uz tālākām zemēm, bet laiks apstāties nav paredzēts. 9-tais forts ir viens no deviņiem Kauņas cietokšņa fortiem, kas celti laikā no 1882.-1915. gadam. Bija ieplānoti vēl 10-tais, 11-tais un 12-tais forts, bet to celtniecība tā arī netika pabeigta. Kauņas cietoksnis tika izveidots par „pirmās klases” cietoksni, lai aizsargātu Krievijas impērijas R robežas. Kopējā cietokšņa platība – 65 km². Celtniecība pamatīgi iespaidoja pilsētas iedzīvotāju dzīvi. Tā komandants rakstīja: „Šeit nav Kauņas pilsēta, šeit ir tikai Kauņas cietoksnis”. Komplekss sevī ietvēra iekšējo dzelzceļu, elektrostaciju, ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmu, dzirnavas, maizes ceptuvi, alus brūzi, pārtikas noliktavas un telegrāfu.

Cietoksnis tika notestēts 1915. gadā Pirmā pasaules kara laikā. Lai varētu sekmīgāk veikt uzbrukumu, vācieši uzbūvēja pat šaursliežu dzelzceļu pa kuru pieveda 42-cm lielgabalu Lielā Berta. Tā šāva ar 1 t smagiem lādiņiem 14 km attālumā. Apšaude no dažāda kalibra lielgabaliem notika vairākas dienas. Cietokšņa garnizons turējās 11 dienas, tad cietokšņa komandieris Grigorjevs aizbēga. Vēlāk to notvēra Krievijas varas iestādes un piesprieda 15 gadus cietumsoda. Pēc kara cietokšņa militārā nozīme strauji kritās un tas tika izmantots civiliem mērķiem, kā arī garnizona vajadzībām.

9-to fortu starpkaru periodā izmantoja kā cietumu. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas padomju vara fortu izmantoja varai nevēlamo cilvēku ieslodzīšanai. Ienākusī vācu armija turpināja šo tradīciju un 9-to fortu padarīja par nacistu režīma pretinieku ieslodzījuma vietu.

1958. gadā 9-tajā fortā tika atvērts muzejs nacistu upuru piemiņai. 2007. gadā to pilnībā rekonstruēja. Pašlaik tur ir ekspozīcija, kas veltīta holokausta upuriem, kā arī stāsta par Lietuvas okupāciju nacistu un padomju laikā. Muzejā atrodas ~ 65 000 eksponātu. Par spīti postījumiem Kauņas cietoksnis ir vispilnīgāk saglabātais cietokšņa – fortu komplekss no Cariskās Impērijas laikiem.

Diena ir drēgna un pelēcīga, tāpēc nolemjam vairāk neuzturēties 9-tā forta teritorijā, bet dodamies uz turpat netālu esošo tirdzniecības centru – “Akropolis”, kur iegādājamies pastēti ar plūmēm (nedaudz virs 4 EUR), mazsālītu cauraugušu cūkgaļu (cena ļoti līdzīga), dažādus sierus un protams konfektes ar linsēklām “Linas”. Pēdējās ir manas iecienītākās konfektes. Drēgnajā laikā noderēs arī “Lithuanian vodka” ar ķimenēm, kur ķimeņu cers pudeles iekšpusē. No “Latvijas Balzāma”, kura kontrolpakete pieder Krievijas krieviem, šādu fantāzijas un nacionālo īpatnību apvienojumu produkcijas izlaidē nevar pieprasīt, tur pudelēm nomaina tikai etiķetes, nevis saturu.

Pirms Kauņas vecpilsētas iepazīšanas dodamies uz savu viesnīcu – Hotel ibis Kaunas Centre, kurš atrodas Vytauto av. 28. Izrādās viesnīcas nosaukums ir maldinošs, jo vecpilsēta atrodas vismaz 2,5 km attālumā no naktsmītnēm. Toties ceļš uz turieni vedīs cauri Ramibes parkam, un Kauņas gājēju iela – Laisves aleja būs jānoiet no viena gala līdz otram. Tas vien jau izsauc interesi.

Ramibes parks, atrodas turpat Vytauto prospekta malā. Senāk te atradās kapsēta, kurā atdusējās ievērojamākie pirmskara Lietuvas cilvēki, tādi kā lietuviešu lidotāji Darius un Girenas, kas slaveni ar savu beznosēšanās pārlidojumu no Amerikas. Kapsētu pārveidoja par parku padomju laikā. Iemesls pārveidošanai meklējams notikumos, kas iesākās 1956. gada 1-jā novembrī. Šajā dienā, kas bija Mirušo piemiņas diena, šeit iesākās spontāna demonstrācija Ungārijas revolūcijas atbalstam. Bija pulcējušies ~2000 cilvēku. Parku bloķēja armija, bet milicija arestēja daudzus tās dalībniekus. Tieši pēc diviem gadiem tā tika atkārtota un viss iesākās no jauna. Varas iestādes par demonstrācijas iemeslu uzskatīja kapsētu ar tanī apglabātajiem pirmskara Lietuvas politiķiem un par Lietuvas neatkarību kritušo karavīru apbedījumus, kurus iezīmēja 1930. gadā uzstādītais piemineklis “Mēs kritām par Dzimteni”. Mirušos viņu tuviniekiem atļāva pārapbedīt citās kapsētās, bet par bijušās valsts eliti parūpēties nebija kam...

Daļu apbedījumu nolīdzināja ar buldozeru, pāri izveidoja asfaltētus celiņus, uzlika soliņus un pārveidoja par atpūtas parku. Par Lietuvu kritušo karavīru pieminekļa vietā uzstādīja pieminekli “Četriem komunāriem”.

Izejot cauri tai parka daļai, kas piekļāvusies Vytauto gatvei, nokļūstam Laisves alejas sākumā. Laisves aleja (Brīvības aleja) ir otra vecākā gājēju iela bijušās Padomju Savienības teritorijā (1982). Laisves aleja ir arī garākā gājēju iela Austrumeiropā, tās garums - 1,6 km. Ielas sākums meklējams netālu no Ercenģeļa Mihaila pareizticīgo baznīcas, bet nobeigums blakus vecpilsētai. Ielas apbūve un līdz ar to arī pirmsākumi meklējami iepriekš minētā Kauņas cietokšņa celtniecības laikā, kad te nedrīkstēja būvēt ēkas augstākas par diviem stāviem, kā arī tika ierobežota lietuviešu tautības iedzīvotāju skaits pilsētā. Ēku trešie stāvi sāka parādīties Lietuvas pirmskara republikas laikā, tad arī namu pirmajos stāvos parādījās plaši skatlogi un kafejnīcas. Laisves alejā bez minētās pareizticīgo baznīcas uzmanību piesaista arī Muzikālais teātris un Vitauta Dižā piemineklis. Aleja ir arī traģiska notikuma lieciniece, jo 1972. gada 15.maijā skvērā Muzikālā teātra priekšā sevi aplēja ar benzīnu un sadedzināja 19 gadus vecs jauneklis Romas Kalnta, tādi protestēdams pret Lietuvas iekļaušanu Padomju Savienībā. Viņa pirmsnāves vēstulē bija rakstīts: “manā nāvē ir vainojama iekārta…”. Kā katra Austrumeiropas pilsētas galvenā iela, arī Laisves aleja dažādos laikos ir tikusi saukta dažādos vārdos – Nikolaja prospekts, Kaiserwilhelmstrasse, Staļina prospekts.

Ercenģeļa Mihaila pareizticīgo baznīca atrodas Laisves alejas sākumā. Celta 1895.gadā kā pareizticīgo baznīca Kauņas cietokšņa garnizona vajadzībām. Ēkas projektu apstiprināja cars Aleksandrs III. Celtniecības darbi tika uzticēti meistariem no Čerņigovas, kuri izmantoja izturīgus materiālus un tam laikam modernas tehnoloģijas. Pulētās baznīcas grīdas plāksnes un kāpnes atvestas no Somijas, pagrabstāvi aprīkoti ar centrālo apkuri, kuras pamatelementi izgatavoti Varšavā. Padomju laikā baznīcā atradās mākslas galerija, bet 1990. gadā to nodeva katoļu draudzei. Bijušo pareizticīgo katedrāli rotā pieci kupoli – viens liels, un četri mazāki. Lielā kupola augstums 50 m.

Laukumu apkārt katedrālei sauc par Neatkarības laukumu. Tā vienā malā atrodas Mākslas muzejs, kura priekšā kopš 1991. gada stāv skulptūra “Cilvēks”. Skulptors Petras Mozuras, izpildot pilsētas pasūtījumu, radīja skulptūru – atbrīvošanās simbolu, kas ataino kailu vīrieti visās ķermeņa detaļās antīkās mākslas tradīcijās. Skulptūra netika viennozīmīgi pieņemta pilsētas vadībā, kā arī pilsētas iedzīvotāju vidū. Bija vairāki mēģinājumi skulptūru sabojāt, taču 1994. gadā, pēc karstām debatēm, tika nolemts to atstāt pašreizējā vietā.

Dodamies tālāk pa Laisves aleju vecpilsētas virzienā līdz nonākam pie pieminekļa lietuviešu valdniekam Vitautam Dižajam. Vitauts Dižais ir godājamākais lietuviešu valdnieks, kura kults tika attīstīts pirmskara republikas laikā. Braucot pa Lietuvu var redzēt daudz norāžu uz pieminekļiem Vitautam Dižajam, kurus saviem spēkiem, saviem līdzekļiem un uz savas zemes ir cēluši patriotiski noskaņoti lietuvieši. Vitauts Dižais ir Jagailo brālēns un laikabiedrs, kuru starpā attiecības ne vienmēr ir bijušas tās cēlākās, jaukākās vai patīkamākās. Pēc kļūšanas par Polijas karali, lai arī negribot, Jagailo Lietuvas Dižkunigaitijas pārvaldi atstāja Vitautam Dižajam. Iesauka – Dižais, Vitautam tika piešķirta pēc militārajām uzvarām krievu zemēs, Krimas stepēs un cīņās pret Teitoņu ordeni. Pirms Lietuvas un Polijas ūnijas attiecības ar poļiem arī nebija tās gludākās. Viss iepriekš minētais ir atspoguļots piemineklī. Vērīgi ieskatoties pie Vitauta Dižā kājām mēs varam saskatīt četrus uzvarētus ienaidniekus – teitoņu bruņinieku, tatāru karotāju, poļu šļahtiču un krievu. Tiek uzskatīts, ka pēdējam ir līdzība ar Ļeņinu. Vitauta Dižā laikā Lietuvas robežas stiepās līdz Melnajai jūrai. Piemineklis tika, atklāts 1932. gadā, bet 1958. gadā kā padomju varai nevēlamu to nojauca. To atjaunoja 1990. gadā.

Noejot Laisves aleju visā tās garumā, te iestādītas 567 liepas, nokļūstam pie bijušās Prezidentu pils. Šī ēka pirmskara republikas laikā, kad Kauņa bija Lietuvas galvaspilsēta, kalpoja par Lietuvas prezidentu rezidenci. Pati ēka būvēta cariskās Krievijas laikā (1890), kad to izmantoja kā Kauņas guberņas gubernatora rezidenci. Pašlaik ēkā izvietota ekspozīcija, kurā var apskatīt fotogrāfijas ar pirmskara Kauņas skatiem, apskatīt tā laika sadzīves priekšmetus un pat paklausīties visu trīs pirmskara Lietuvas prezidentu balsis. Parciņā pie ēkas novietotas šo prezidentu skulptūras, no kurām pats pazīstamākais, protams, ir Antanas Smetona.

Nokāpjot apakšzemes pārejā zem Birštono g. mēs jau dodamies iekšā Kauņas vecpilsētā. Tā kā ir ieplānots nedaudz iekost un relaksēties, dodamies uz alus pagrabu “Avilys” Vilniaus g. 34, kuru pirmo reizi iepazinu šī gada aprīlī. Šinī vietā tiek darītas divas pašu dzīvā, nepasterizētā alus šķirnes – gaišais un tumšais, kura darīšanā tiek izmantots apgrauzdēts iesals un dabīgais medus. Katrā ziņā garša šim alum ir unikāla un nav salīdzināma ar citur darinātu alu garšu. Pie alus tiek piedāvāta bagātīga uzkodu izvēle, nemaz nerunājot par otrajiem ēdieniem un alus zupu, kā baudīšanu atstājam nākamajai ciemošanās reizei. Alus glāze (0,5l) maksā 2,9 EUR, kas nav lēti, bet varu tikai ieteikt nodzert skopumu un izbaudīt šīs vietas noskaņu.

Pēc “Alvilys” alus pagraba atstāšanas cenšos atrast krogu, kur piedāvā kaņepju alu, bet izskatās, ka kopš aprīļa tāda vairs nav un citos krogos šo alu nepiedāvā, žēl.

Pa šo laiku ārā jau ir palicis tumšs, tāpēc dodamies apskatīt naksnīgo vecpilsētu, kurā netrūkst cilvēku, jo rīt jau klāt ir pirmā advente. Šis tuvojošos svētku noskaņojums valda vecpilsētā, kur vecajā rātslaukumā jau uzslieta skatuve, bet tai apkārt izvietotajos koka namiņos jau tirgo Ziemassvētku laikam tradicionālos našķus. Atšķirība no citiem gadiem, iespējams, ir tanī faktā, ka šogad šai pasākuma vietai apkārt ir uzslietas barjeras un, lai iekļūtu iekšpusē, somas un maisiņus pārbauda policijas darbinieki – sekas terora aktiem Eiropā. Ilgi gan te neuzturamies. Tā beidzas mūsu pirmā diena Kauņā, vecpilsētas apskate ir atlikta uz nākamo dienu, kad būs gaišs.

Nākamās dienas rīts pienāk tāds pats drēgns un pelēcīgs. Saules nav, Nemunas upi klāj pelēcīga migla, kas neļauj saredzēt upes krastus, tiltus un pašu pilsētu. Šodien paredzēts sākt ar Kauņas funikulieru apskati. Tādi pilsētā ir divi - Aleksotas un Žaliakalnis funikulieri.

Nedaudz vecāks ir Žaliakalnis funikulieris (1931), kurš sākas pie Vitauta Dižā Kara muzeja un beidzas pie Kristus augšāmcelšanās baznīcas. Otrs – Aleksotas funikulieris (1935) sākas Vitauta Dižā tilta galā un paceļ Aleksotas kalnā. Abiem funikulieriem vagoni ir ražoti vēl pirmskara laikā. Tos konstruēja Drēzdenes firma Curt Rudolph Transportanlagen izmantojot AEG elektrisko aprīkojumu un Šveices firmas Bell Maschinenfabrik mehāniskās daļas. Pacēlājos ir īpaša automātiska bremžu sistēma, kas tiem neļauj ripot no kalna pacēlāja troses pārtrūkšanas gadījumā. Visas sistēmas ir autentiskas un darbojas joprojām.

No Aleksotas kalna būtu jāpaveras lieliskam skatam uz Kauņas vecpilsētu, bet ir migla un nekas vairāk par tiltu uz upes nav saskatāms. Pieminēšanas vērts, ir jauks minka, kurš ir sajūsmā par savu kasīšanu un glaudīšanu, kā arī taisās doties līdzi. Lejā esošais Vitauta Dižā tilts tiek minēts kā “garākais tilts pasaulē”, jo bija laiks, kad vienā tā pusē darbojās pareizticīgo Juliāna kalendārs, bet otrā katoļu Gregora kalendārs. Kalendāru starpība bija 13 dienas!

Atgriezušies vecpilsētā esam patīkami pārsteigti par to, ka te, tāpat kā pie mums “senos laikos”, brīvdienās automašīnu stāvvietas ir par brīvu. Līdz ar to ar transporta novietošanu maksimāli tuvu vecpilsētai nav nekādu problēmu. Šoreiz vecpilsētā ienākam no otras puses – no Sateces parka un Kauņas pils puses. Sateces parks – parks Nemunas un Neris satecē, kurš tiek dēvēts par “Kauņas sirdi”. Te atrodas altāris, uz kura senatnē tika veikti pagānu rituāli, Pāvesta kalniņš, pie kura 1993. gadā, savas vizītes laikā, dievkalpojumu noturēja pāvests Jānis Pāvils II. Netālu no tā ir viņam veltīts piemineklis. Kauņas pils – vecākā mūra pils Lietuvā, kas rakstu avotos minēta 1361. gadā, celta aizsardzībai pret krustnešu uzbrukumiem. Teitoņu ordenis 1362. gadā Kauņas pili ieņēma un nopostīja, tomēr 1404. gadā lietuvieši pili atguva un atjaunoja. Pilij bijušas divas aizsargmūru rindas un divi aizsargtorņi, ko iekāva aizsarggrāvji. Vislielāko postu pilij nodarīja plūdi Neres upē pirms trīssimt gadiem, kad tie izskaloja un sagrāva abus ziemeļu torņus un lielāko daļu aizsargmūra. Mūsdienās pils drupas ir iekonservētas un DA tornī atrodas Kauņas reģiona tūrisma informācijas centrs.

Turpat blakus atrodas Sv.Jurģa baznīca ar Bernardiešu klosteri. Baznīca celta 1503. gadā un lepojas ar to, ka ir viena no vecākajām baznīcām pilsētā. Noejot gar šī kompleksa kreiso malu nokļūstam iekšējā kvartālā, kas izrādās ir saistīts ar baznīcu. Te cieši blakus viena pie otras atrodas Kauņas bīskapa rezidence, Katoļu garīgais seminārs, Trīsvienības baznīca un Svētceļnieku viesu nams. No iekšējā pagalma skatam tālāk paveras piemineklis Jānim Pāvilam II. Kauņas katoļu seminārs bija vienīgais Lietuvā, ko padomju vara neslēdza. Pārējie trīs – Viļņā, Telšos un Vilkavišķos tika likvidēti. Vadoties pēc intuīcijas izdodas iziet caur šo ēku iekšpagalmu labirintam un iziet Kauņas rātslaukumā, kura centrā novietojies Kauņa rātsnams dēvēts par “Balto gulbi”. Tā 53 m augstais tornis ir augstākais vecpilsētā. Rātsnama celtniecība iesākās 1542. gadā, kad to uzcēla kā vienstāvu ēku. Nedaudz vēlāk tika piebūvēts otrais stāvs un tornis. Ēka tika izmantota līdzīgi kā visā Eiropā – pirmajā stāvā tirdzniecības palāta un svaru zāle, otrajā izvietojās tiesa, maģistrāts, kanceleja un arhīvs, bet pagrabstāvus izmantoja preču glabāšanai un cietuma vajadzībām. 17-jā gadsimtā ēku pārplānoja un piebūvēja vēl vienu stāvu, tika piestrādāts arī pie fasādes izgreznošanas. Pēc Kauņas iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā rātsnamu izmantoja kā pareizticīgo baznīcu, bet vēlāk kā munīcijas noliktavu. 1836. gadā to no jauna restaurēja un padarīja par krievu caru rezidenci, ja nu gadījumā tie ieplānotu vizīti šajā pusē. Pilsētas pārvaldes iestādes te atgriezās 1869. gadā. Mūsdienās ēku izmanto reprezentatīvām tikšanās reizēm, kā arī tā kalpo par laulību ceremoniju vietu.

Rātslaukumu no dažādām pusēm ieskauj vēsturiski un sabiedriski nozīmīgas ēkas. Viena no tām ir bijusī Zirgu pasta stacija, kura pašlaik izvietojies Sakaru muzejs. Laukuma malās atrodas arī divi pieminekļi – lietuviešu dzejniekam Maironim, kurš bija pasniedzējs arī Kauņas garīgajā seminārā un piemineklis Motiejus Valančius, kura attēls tika drukāts uz Lietuvas Republikas 2 litu naudaszīmēm. Valnčius bija plaša vēriena sabiedriskais darbinieks – rakstnieks, apgaismotājs, vēsturnieks un Žemaitijas bīskaps. Viņš pat ir sarakstījis reliģiska satura grāmatas latviešu valodā.

No rātslaukuma dodamies uz upes pusi, lai apskatītu slaveno Pērkona namu. Lai tiktu līdz tam, jāpaiet garām Kauņas Jezuītu ģimnāzijai. Ēkas modernā, stiklotā fasāde vērsta pret ielu, un ejot gar to, pārsteidz lielais skaits jaunu cilvēku, kas atnākuši uz svētdienas skolas nodarbībām. Klāt ir arī Pērkona nams – leģendām un nostāstiem apvīta XV gadsimta gotiska ēka. Leģendās un nostāstos ir minēts gan par baltu dieva Pērkona statujas atrašanu tās sienā, gan par to, ka te kādreiz ir bijusi vieta, kur Vaidelotes dedzinājušas mūžīgo uguni. Arheologi un vēsturnieki gan vairāk sliecas uz daudz pieticīgāku versiju – te bija sena tirdzniecības vieta, nams ir celts tirdzniecības vajadzībām, bet pašu māju ir cēluši Hanzas savienības tirgotāji. Šinī sakarā jāmin, ka Kauņa ir vienīgā Hanzas savienības pilsēta Lietuvā. Pašlaik nams pieder Jezuītu ģimnāzijai un tajā ir izvietota ekspozīcija, kas veltīta A.Mickevičam.

Tā kā ir jau pusdienlaiks un drīz atkal paliks tumšs, tiek pieņemts lēmums ciemošanos Kauņā beigt, bet pirms mājupceļa iegriezties kādā no zinātājiem ieteiktā vietā, nobaudīt slavenos cepelīnus. Vieta esot jāmeklē pa ceļam uz Kauņas lidostu, cepelīni tur esot ļoti garšīgi un lieli. Dodamies šo vietu meklēt. Izbraucam uz Kauņas-Viļņas lielceļa un pēc pāris kilometriem nogriežamies lidostas virzienā. Ceļa malā parādās aizdomīga ēka, kuras nosaukumā minēts vārds “Cepelinai”. Pieturam... IR. Pasūtam cepelīnus un pikantā siera salātus, pēdējie izrādās lieki, jo pēc cepelīnu baudīšanas tiem vietas vēderā vairāk nav. Porcijā ir tikai viens cepelīns, bet toties kāds – milzīgs. Jāsaka, ka tiešām tik garšīgi Lietuvā nav ēsti. Tie nav uzsildīti, kā varbūt citās vietās, bet svaigi, tikko gatavoti no rīvētiem kartupeļiem ar gaļas pildījumu. Pārlieti ar krējumu un smalki sagrieztu apceptu speķīti. Porcijas cena 2,90 EUR.

Laiks mājup.

Ceļosim kopā!

Tava Ceļasoma.