Brauciens pēc vasaras jeb autotrips pa Balkāniem

  • 10 min lasīšanai

Brauciens pēc vasaras

Jau trešo mēnesi Latvijā gaidām vasaru, bet tā kaut kur kavējas. Vēji, lieti, pa retam kāds saules stars aplaimo mūsu bālos vaigus. Gribas siltumu, vasaru. Eiropā šogad īpaši karsts. Šogad nolēmām ceļot uz Balkānu pusi. Par šo reģionu ļoti daudz informācijas nav, taču mums bija Līga, kura dalījās ar savu pieredzi un informāciju, pusgadu studējot Ļubļanā, Slovēnijas galvaspilsētā.

18. -19. Jūlijs (1. un 2.diena). Rīts. Mēs 5 cilvēku sastāvā esam gatavi startam. No mājas – Ķekavas - startējam 9.00. Čehijas robežu šķērsojam ~22.30. Bet nav jau kur steigties, jo pirmās naktsmājas Ļubļanā mūs uzņems tikai plkst.14.00. Slovēnijas robežu šķērsojam ap 6.00. Ar automašīnu, mana stāstījuma pavadīti, izbraucam cauri Mariborai, lai tālāk dotos uz Ļubļanu. Karstumiņš sāk pieņemties spēkā, plkst.7.30 rīta brokastis un kafiju baudām jau +28 grādos Ļubļanas pievārtē.

Ap 11.00 iebraucam Slovēnijas galvaspilsētā Ļubļanā, it kā nekas – pilsēta kā pilsēta, cauri tek Savas pietekas Ļubļaņicas upe, kurai pāri var pāriet pār vairākiem tiltiņiem. Pilsēta ir pārcietusi divas zemestrīces – 16. un 19. gadsimtā. Tā kā Ļubļanā no 14. gadsimta valdīja Hābsburgu dinastija, tad pilsēta tiek attīstīta un pēc pēdējās zemestrīces Austrijas imperators Francis Jozefs piešķīra līdzekļus pilsētas atjaunošanai un arī tiltu būvei, tika uzcelti trīs tilti – cits citam līdzās, nosaucot par Trimostovji. Dienas vidū gaiss sasilis līdz +38 grādiem, pilsēta izskatās kā izmirusi, cilvēku maz, tikai pa retam kāds iemaldās Prešenera (Slovēnijas himnas autors, dzejnieks) laukumā, kur ”no augšas līst lietutiņš” – vieta, kur var veldzēties; tur izveidota tāda kā dušiņa, kas līst no gaisā nostieptām caurulītēm.

Dienas gaismā redzam Ļubļanas kalnu, kura galā slejas pils. Gaiss tik karsts, svelme tāda, ka nav ko elpot, kur nu kāpt kalnā. Šo pasākumu atliekam uz vakaru. Pirms došanās uz paredzētajām naktsmājām, iegriežamies lielveikalā Hofer, lai iepirktu šādus tādus kārumus vakaram. Pēc Līgas teiktā - te esot visgardākās šokolādes maizītes un ļoti garšīga griķu maize. Nopirkām. Cenas gandrīz kā pie mums, tikai gaļas izstrādājumi 3-4 X dārgāki.

Pēcpusdienā iekārtojāmies savā naktsmītnē Ļubļanas pilsētas daļā Vrhovci „Rooms 4 young” (privātmāju rajons, ir arī Bookingā), kur uzturēsimies 2 diennaktis. Kāpēc tur? Jo te 5 mēnešus dzīvoja, mācījās un tusējās Līga, turklāt saimnieks zināms, apstākļi labi ( virtuve, sanmezgls ar dušu, vannu, veļmašīnu u.t.t), (par 2 numuriņiem – 2-vietīgu un 3-vietīgu divām naktīm -148 Euro).

Kad bijām nedaudz atpūtušies un svelme noplakusi (~+32), devāmies uz pilsētas centru. Nu, jāsaka, pavisam cita lieta – dzīvība kūsāt kūsā – kafejnīcas ik uz soļa, tūristu biezums, dzīvā mūzika skan visur. Aplūkojām Ļubļanas Universitāti, kur zināšanas un pieredzi ieguva Līga. Tiesa, centrālā ēka kalpo tikai administratīvam personālam. Pēc tam devāmies kalna virzienā. Jāsaka, uzkāpt nebija grūti. Kā stāsta vēstures liecības, pils un tās apkārtne tikusi apdzīvota jau no 1200. gada. 1144. gadā tā pirmo reizi pieminēta kā Korintiešu hercogu mītne. Šobrīd pils kalpo kā kultūras iestāde dažādiem pasākumiem. Uzkāpuši augšā, dzirdējām no pils iekšienes klasiskās mūzikas skaņas, tur notika koncerts. Skaista mūzika, skaisti skati uz naksnīgo pilsētu.

Atgriezušies mājās, ar iespaidiem dalījāmies pie vīna glāzes, augļu trauka uz mūsu numuriņa balkona. Ar patīkamiem iespaidiem, vieglu nogurumu devāmies uz Čučumuižu. Saldu dusu!

20. jūlijs (3.diena). Rīts, plkst. 8.00. Brokastīs auzu putra ar Pūres aveņu ievārījumu un kafija. Šodienas mērķis ir Kraņska Gora - Vršica un Bleda.

Pirmais pasākums paredzēts kā pārgājiens uz Vršicu. Laiks mūs lutina ar +29 grādiem no rīta. Vršič Pass - tā ir kalnu pāreja Slovēnijā, augstākā Jūlija Alpu virsotne – 1611 m. Pirmā pasaules kara laikā šo pāreju būvēja ap 10000 krievu karagūstekņu, ko gūstā bija saņēmuši vācieši. Pa ceļam aplūkojām Krievu Kapellu (Russka Kapelica), ko uzbūvēja krievu gūstekņi saviem 300 biedriem, kas gāja bojā sniega lavīnas nogruvumā. Tā ir neliela koka lūgšanu vieta – baznīciņa, kas ierakstīta arī UNESKO kultūras mantojumu sarakstā.

Visapkārt kalni, saule, siltums un zilas, zilas debesis. Kalni te klinšaini, vienā klintī pat caurums. Varēja izvelēties, vai iet pa trotuarētu ceļu vai kalnu takām. Mēs izvēlējamies kalnu takas, līdz ar to varējām vērot vietējo faunu, redzēt kalnu strautiņus, piepildīt ūdens pudeles. Kā jau praktiski tūristi. Vienā ceļa posmā redzējām kalnu klinti ar caurumu vidū. Citā vietā bija neliels laukums ar vietējo Stonhedžas akmeņu veidojumiem, tas ir, katrs ceļa gājējs varēja izveidot savu akmens skulptūriņu. Aizgājām gandrīz līdz IT robežai, kur bija skaists skatu laukums, lai iemūžinātu skaistākos foto mirkļus. Atpakaļceļu gan veicām pa asfaltēto serpentīna ceļu.

Tad devāmies tālāk uz Slovēnijas pērli – Bledu. Nelielā Bledas pilsētiņa Jūlija Alpu pakājē ir slavena ar vairāk nekā 1000 gadus veco Bledas pili, kā arī ar to, ka Bledas ezerā atrodas vienīgā sala valstī, uz kuras ir senā Sv. Marijas Debessbraukšanas baznīca - svētceļojumu objekts. Ezers izskatījās kā smaragdzaļa pērle. Gribējām nopeldēties, bet te ezerā neviens nepeldas, tam paredzētas īpašas peldvietas, bet – par maksu (turklāt diezgan palielu). Diemžēl te mūs pārsteidza tik spēcīgs negaiss, ka izmirkām vienā momentā un peldēties nebija nepieciešamība. Devāmies uz savu autiņu, lai brauktu mājup.

Vakars pagāja mierīgi – uz balkona ar augļu mielastu, vīnu un skaistām foto atmiņām par dienā piedzīvoto. Ar labu nakti!

21.jūlijs (4.diena)

Agrs rīts, ceļamies 7.00. Brokastis tradicionālas - auzu putra ar Pūres aveņu ievārījumu un kafija. Šodien lieli plāni – mērķis apskatīt Plitvicas ezerus. Tas nozīmē, ka priekšā 250 km garš pārbrauciens. Vēl tikai atvadas no mājas saimniekiem, apmainījāmies ar prezentiem – mēs viņiem Latvijas Balzāmu, bet Zmago (mājas saimnieks) mums Slovēnijas vīnu. Uz tikšanos Ļubļana!

Ceļš līdz Plitvicei bija vienkārši briesmīgs – navigācija mūs veda pa tādiem lauku ceļiem, ka vienā brīdī domājām, ka mērķi nekad nesasniegsim. Interesanta bija arī robeža starp Slovēniju un Horvātiju. Mēs, Šengenas zonas dalībnieki, drosmīgi centāmies šķērsot robežu, taču kāds agresīvs horvātu robežsargs mūs atgrieza nesenā realitātē, uzsverot, ka šeit taču ir robeža un nepieciešama dokumentu uzrādīšana un mantu apskate. Mantas gan neskatīja, taču dokumentus pētīja ilgi. Iebraucot Horvātijā, skaidri bija redzamas 90. gadu kara sekas, daudz ložu skartu māju. Jāatzīst, ka skats diezgan drūms. Pēc 4 stundu brauciena bijām klāt.

Plitvices ezeri ir sešpadsmit mazu ezeru grupa, kas savstarpēji savienoti ar daudziem lieliem un maziem ūdenskritumiem. Plitvices ūdenskritumus ir veidojuši dabīgas šūnakmens nogulsnes – kaļķakmens veids, kas radījis šo unikālo un atraktīvo dabas brīnumu.

Karstums bija nežēlīgs +39. Tomēr drosmīgi devāmies iekarot Plitvicu. Jau pašā sākumā aizrāvās elpa – tāds dabas brīnums! Tik skaisti ūdenskritumi, ezeru krāsa – smaragdzaļa. Skati burvīgi. Tā gribējās nopeldēties, bet diemžēl atkal liegums. Un pamatots, jo ūdenī mīt visādi rāpuļi – miermīlīgi un ne tikai. Izstaigājuši takas, devāmies uz kuģīti, lai pārceltos uz citu krastu. Finālā bijām kā bez pakaļkājām, labi, ka līdz auto placim veda vietējais buss – tāds masīvs un smagnējs.

Bija vēla pēcpusdiena, un mums laiks posties uz Splitas pusi, kur Masļennicā mūs gaida naktsmājas. Jābilst, ka nebija ne jausmas, kas ir Masļennica, izrādās, ka tas ir neliels ciemats jūras/ezera krastā. Vieta fantastiska! Apartamenti bija pašā ūdens krastā, cena 50 Euro. Vakars pagāja, plunčājoties ūdenī. Turklāt ūdens bija tik sāļš, ka mierīgi varēja bez piepūles gulēt ūdenī un negrimt, gluži kā dziesmā „mazs kukainītis pa jūru peld un negrimst dibenā”. Vakars tradicionāli – augļi, vīns, puišiem gan kas nopietnāks no gaļas. Vakars bija tik silts, labi, ka istabās bija kondicionieri. Tas mūs glāba! Jaukus sapņus!

22. jūlijs (5.diena).

Agrs rīts, ārā jau +30. Brokastis tradicionālas - auzu putra ar Pūres aveņu ievārījumu un kafija. Pēc brokastīm devāmies uz rīta peldi. Ūdens fantastisks.

Ap 12.00 bija laiks posties ceļā uz Splitu. Bijām lēmuši šodien nedaudz pabaudīt Vidusjūras/ Adrijas ūdeņus. Ap pusdienlaiku iebraucām kūrortpilsētā Splita. Ak, šausmas, kas te tautas! Mašīnu kur nolikt nav, uz ielām cilvēku, ka biezs! Kaut kā novietojam savu auto kādā šaurā ielas malā, un paši devāmies uz pludmali. Temperatūra +40, galva svilst, elpot nav ar ko. Pludmalē ūdenī tik tupējām. Kādas 3 stundas paplunčājušies, devāmies uz auto, lai tālāk dotos uz Medjugorje. Salīdzinot ar iepriekšējās dienas robežas šķērsošanu, Bosnieši bija ļoti laipni un korekti. Ap 16.00 iebraucām Medjugorjē. Atverot auto durvis, iesitās sejā svelme, ārā +41. Tūlīt devāmies iegādāties cepures!

Medjugorje ir neliela pilsēta Bosnijā un Hercegovinā. Medjugorje atrodas netālu no Horvātijas robežas, tādēļ daļa pilsētas iedzīvotāju ir horvāti. Tā ir slavena ar Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanos sešiem padsmitgadīgiem katoļiem 1981. gadā. Nelielajā pilsētiņā uz ielām visur tirgo svētlietiņas, suvenīrus. Viss pakārtots tūrismam. Arī mēs, iegādājušies pa suvenīram, devāmies tālāk uz Mostaru – Hercegovinas sirdi.

Šajā pilsētā pārņem sajūta, ka atrodies nevis Eiropas dienvidos, bet kādā austrumu zemē. Vienkopus redzamas musulmaņu mošejas, katoļu un pareizticīgo baznīcas, pa šaurajām ieliņām klīstot, pārņem sajūta, ka esi pārcēlies pāris gadsimtus atpakaļ. Vispār jau Bosnija Hercegovina (BH) ir unikāla valsts ar to, ka tajā „brālīgi „ sadzīvo katoļi, pareizticīgie un musulmaņi, turklāt šajā valstī ir 3 prezidenti vienlaicīgi, katrs pārstāv savu valsts reģionu. To visai demonstratīvi varēja redzēt, braucot cauri BH.

Sastapušies ar naktsmāju saimnieci, iekārtojāmies savos apartamentos. Tie šoreiz bija ekselenti – moderns 3 istabu dzīvoklis pašā Mostaras centrā. Katrā istabā kondicionieris, kas atkal bija ļoti būtiski. Cena 50 Euro.

Vakarpusē devāmies pilsētas apskatē. Iepirkām produktus un kārumus vakaram. Tad devāmies uz vecpilsētu, uz veco tiltu.

Pilsētas simbols ir vecais tilts, kas uzbūvēts 15. gs., pēdējā karā sagrauts un atjaunots 2003. g. Ceļš uz veco tiltu ved pa senu nospodrinātu bruģi, ielas abās malās ir mazas piparbodītes, kurās var iegādāties dažādus, patiesām skaistus suvenīrus: galdautus, skaistus traukus un lakatus, lakatus un lakatus. Tie patiešām ir milzīgā asortimentā. Vēl tur ir brīnišķīgi garšvielu veikaliņi. Mostaru apdzīvo pamatā musulmani, ik uz stūra redzamas mošejas, kuras sauc uz lūgšanām. Paklejojuši līdz pusnaktij, devāmies uz saviem apartamentiem.

Vakara našķi, vīns, internets, zvani draugiem, radiem uz Latviju un tad pārsteigums no meitiņām – dāvana mūsu 26.kāzu jubilejā – albums ar skaistākiem dzīves mirkļiem. Skatījāmies un priecājāmies! Paldies, meitenes!

23. jūlijs (6.diena)

Ceļamies ap 8.00, brokastis tradicionālās, pagaidām vēl nevienam nav apnikusi vienveidīgā virtuve, jo ilgi turas sāta sajūta.

Vēlreiz dodamies pilsētas apskatē uz veco tiltu. Dienas gaismā viss izskatās citādi. Turklāt tirdziņā ik pa brīdim dzirdama latviešu valoda. Izrādās – te ieradušies letiņu tūristu autobuss. Jauki dzirdēt latviešu valodu!

Netālu no tilta atrodam nelielu vietējo tirdziņu, kur tirgo vietējo brūvējumu – rakiju. Ak, cik tas bija gards! Aveņu, vīģu, granātābolu, medus un citu augļu uzlējumi no 25 līdz 45 stipruma grādiem. Un tirgotāji tik viesmīlīgi – dos degustēt tik ilgi, kamēr sapirksies pilnu maisu. Zināšanai – man vislabāk patika granātābolu, 2 pudeles katrā pa 300 ml maksā 3 EUR. Iesaku! Sadegustējušies devāmies vēl līdz tiltam, un tad jau bija jāsāk domāt par prombraukšanu, jo pievakarē mums bija jātiek Sarajevā. Vēl priekšā 140 km pārbrauciens.

Ceļš uz Sarajevu veda pa ļoti gleznainu apvidu, maģistrāles malās kalni, kalni un kalnu upe. Gar ceļa malām vietējie tirgo gan medu, gan augļus. Mmmmm! Tā kā BH bija izsludināta ugunsbīstamības trauksme, jo karstums bija ap 41, tad redzējām kalnos ugunsgrēkus.

Ap pēcpusdienu ierodamies Sarajevā, BH galvaspilsētā. Ceļš līdz Sarajevai labs, labas maģistrāles, vietām bezmaksas, vietām maksas ~2 KM = 1 EUR. Pilsēta drūma, kara sekas jūtamas ik uz soļa. Daudzviet sabombardētas ēkas, kuras neviens nerestaurē, pamestas. Skumji. Tomēr pilsētas dzīve stipri atgādina, ka te dzīvo musulmaņi, par to liecina mošejas, sievietes burkās, musulmaņu apģērbi tirgotavās. Pilsēta diezgan netīra. Zaļumu praktiski nekādu, viss izdedzis. Atrodam mūsu naktsmītni – privātos apartamentus, kas atrodas praktiski blakus lielajam tirgum. Jāsaka – ļoti liela šaurība, tomēr jumts virs galvas, san mezgls un virtuve ir. Cena 40 Euro. Viss ok. Iekārtojušies dodamies pilsētas apskatē.

Kā pirmo izvēlamies aplūkot tiltu Latin Brige, kur tika nošauts Francis Ferdinands - Austrijas erchercogs, Hābsburgu dinastijas troņmantinieks. No 1898. gada viņš bija armijas virspavēlnieka vietnieks. Atentātu veica serbs Gavrilo Princips. Šis notikums bija 1.Pasaules kara iegansts. Cauri pilsētai tek upe Miljaka (Miljacka), pāri tai vairāki tilti, taču vēsturiskais ir Latin Bridge.

Pēc tam aplūkojam pilsētas ainavu, visur mošejas, taču vienā laukumā lepni slējās katoļu baznīca, liela, vērienīga un monumentāla. Blakus tai simbols – Jānis Pāvils II.

Izstaigājām lielo tirgu. Sajūta tāda, ka atrastos austrumu zemē, visur musulmaņi, sievietes parandžās, aicinājumi ruporā uz lūgsnām. Jocīgi, jo neesam pie tā pieraduši. Bet mums viss priekšā.

Vakars paiet mierīgā gaisotnē. Esam jau noguruši, 5 dienu karstums mūs ir nogurdinājis pamatīgi. Sazinājušies ar draugiem Latvijā, noskaidrojam, ka Latvijā nekas nav mainījies, laiks vēss. Varētu ar karstumu padalīties!

Izvēlētās naktsmājas šoreiz šauras, bez kondicioniera, blakus mošejai, bet ar internetu un satelīttelevīziju. Tā kā dzīvot var.

24.jūlijs (7.diena.)

Tradicionālais rīts ar brokastīm. Sapaunājamies un dodamies vēlreiz pilsētas iekarojumos. Šoreiz gribam ieskatīties vēsturē pirms 31 gada, proti, kad Sarajevā notika Ziemas olimpiskās spēles. Kurš gan padomju cilvēks neatceras leģendāro Vučko, mazo vilcēnu?

Devāmies uz Sarajevas olimpisko stadionu, kur 1984. gadā notika 14. Ziemas olimpiskās spēles. Piebraucot pavērās diezgan drūms skats, tomēr mēs devāmies tālāk – būvlaukumā. Jā, tieši tā, jo šo kompleksu šobrīd atjauno. Pienākot pie galvenās administratīvās ēkas, mūs laipna sieviete aicināja iekšā, jo tur atrodas olimpiskais muzejs (turklāt par velti). Mums laipnā kundze uzlika dokumentālu filmu par šīs ēkas likteni. Filma patiešām interesanta: kā to cēla, kā atklāja spēles Antonio Samarančs un tad kā zenītraķete 1995. gadā to iznīcināja. Tagad tur ir muzejs, kur var aplūkot Samaranča leģendāro „bolonkas” mēteli, dažādu atribūtiku un ... Zinti Ekmani. 1984. gada Ziemas Olimpiskās spēles bija īpašs notikums - tajās Zintis Ekmanis, startējot PSRS delegācijas sastāvā, izcīnīja pirmo Olimpisko medaļu Latvijas bobslejam. Bijām lepni, to ieraugot!

Pēc tam devāmies uz Avaz torni, kurs, jāsaka, kaut kā „ neierakstās” pilsētas ansamblī, liels, stiklots, 35 stāvu augsts. Blakus dzelzceļa stacija, kas izskatās pamesta. Taču tornis skaists, ar liftu var uzbraukt pašā augšā un par 1 KM aplūkot visu pilsētu. Skati burvīgi.

Laiks neizbēgami tuvojās pusdienlaikam, un mums bija jādodas ceļā, lai, veicot ~400 km, nokļūtu vakarpusē Budapeštas viesnīcā. Ceļš vijās gar kalnu grēdām, skaisti. Tuvojoties Ungārijas teritorijai, sakās Serbijas valdījums, tas bija uzkrītoši, visur viņu karogi. Patriotiski vai uzbāzīgi? Drīzāk uzbāzīgi, arī cilvēki īgni, nelaipni.

Budapeštā ieradāmies ap 21.00. Viesnīca izrādījās studentu kopmītne. Nu nekas dižs, istabiņas diezgan pabriesmīgas, tikai san mezgls ok. Vienīgais + naktsmītnei, ka blakus bezmaksas stāvvieta un blakus Donava, respektīvi, visa promenāde un centrs. Iekārtojušies devāmies paklejot pa pilsētu. Vakars īpaši silts. Pilsēta vērienīga, skaisti staro izgaismota. Sapratu, ka te gribēšu vēl atgriezties. Mazliet paklejojuši, devāmies uz naktsmītni pie miera. Gulēšana gan bija briesmīga: karsts, kondicionieru nav, pilsētas dzīve rit pilnu sparu.

25. jūlijs (8.diena)

Agri no rīta mazliet iekoduši, devāmies pilsētas iekarojumos. Sākām ar Budas kalnu. Lai tur uzkāptu, izlējām katrs vismaz pa spainim sviedru, tomēr augšā tikām. Tad gribējām redzēt slaveno parlamenta ēku. Patiesībā te visas ēkas vērienīgas un skaistas, viena par otru greznākas. Gribas redzēt visu, tikai spēka un laika vairs nav daudz. Izstaigājām Donavas promenādi. Donavas krastos piestājuši milzīgas, baržveidīgas liellaivas – peldošās viesnīcas, kurās ceļo tūristi no Austrijas, Vācijas u.c.

Budapeštai, protams, ar vienu dienu ir par maz, tāpēc te atgriezīsimies vēl.

Laiks nepielūdzami lika mums doties mājup. Budapeštu atstājām ap 16.00. Vēl tikai mazliet jāiestiprinās, jāiepērk ungāru vīni. To izdarījām kādā lielveikalā.

Mājupceļš bija ātrs un veiksmīgs, jo kā nekā bijām 5 braucēji, kamēr vieni brauca, citi gulēja. Pie mājas pieripojām plkst.10.30. Mūsu spalvainie draugi – sunīte Rafa un kaķis Barmalejs - bija ļoti priecīgi.

Kopsavilkums:

Ceļojumā pavadījām nepilnas 9 dienas; Pabijām 8 valstīs; Nobraucām 4700 km; Iztērējām 300 l degvielas; Izdzērām 180 l ūdens; Nostaigājām 86 km; Redzējām tik daudz, ka aprakstīt to nevar! Sapratām, ka Balkāni ir skaisti un tur ir vērts braukt vēl!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais