Četri tūristi un suns (V). Aušvica
|
Jānis Līgats
|
Noslēgums. I daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/… II daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/… III daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/… IV daļa - https://www.draugiem.lv/user/51246/blog/?p=13756635
11. oktobris, svētdiena
Šodienas plānos ir pārbrauciens līdz miestam Oščadnica Slovākijā, netālu no Žilinas pie pašas Polijas robežas. Kopā jānobrauc ap 735 km un ceļā jāpavada ap astoņām stundām. Pirms izbraukšanas esam rezervējuši arī naktsmītni. Šoreiz izvēlējāmies pēc iespējas vienkāršāko variantu — lai tik ir gulta un saprātīga cena. Viesu māja Chalupa Iveta šiem kritērijiem lieliski atbilda. Cena uz visu grupu 45 EUR.
Slovēniju pametam lietus mākoņu ieskauti. Robežas ar Itāliju šķērsošana ved pa serpentīnu noklātu ar rudens lapām. Lietū pa ko tādu varētu diezgan labi paslidināties. Mums šie prieki izpaliek. Par laimi ir svētdiena, tāpēc arī visi ceļi kā izmiruši.
Uz robežas ar Austriju paņemam vinjeti pa 9 EUR un tik rullējam tālāk. Lietus un migla gan liedz baudīt ceļa skatus, vien ik pa laikam kaut kur pavīd zaļie Alpu pauguri. Nokrišņi mitējas tuvojoties Vīnei. Rodas ideja nobraukt no bāņa un uzmeklēt kādu ēstuvi, vēlams vietējo virtuvi.
Nogriežam pie Lēbersdorfas. McDonalds, BurgerKing...braukājam krustu šķērsu, bet neko bez šiem apkārtnē neredzam. Bet ēst gribas. Nolemjam piestāt kādā kebabnīcā ceļa malā. Aiz letes rosās turks, pats gatavo, pats apkalpo, pats pienes un pats arī saņem dzeramnaudu. Diezgan ilgi sanāk gaidīt mūsu pasūtījumu, bet kad atnes, tad mums visiem žokļi atkaras. Šķīvis pilns un pirmajā brīdī liekas bez variantiem nepievarams. Vai nu izsalkums vai garšīgums, jeb abi kopā tomēr paveic savu un "pieticīgā" porcija tiek notiesāta un uz šķīvja paliek vien dakšiņa ar nazīti. Vienkārša ēstuve, ja kādreiz jums gadās braukt tur garām — silti iesaku.
Pilniem vēderiem ripojam tālāk. Kaut kur aiz Vīnes pirms lidostas notiek mega ceļa remontdarbi vairāku kilometru garumā, te nedaudz zaudējam laiku. Bet kad jau tiekam tiem pāri, tad jau pie apvāršņa sāk pavērties Bratislavas namu un torņu galotnes. Iebraucot Slovākijā pieturam benzīntankā, izkāpjot noskubināmies — ārā neierasti auksts, kā nu ne, braucam taču uz ziemeļiem. Iepērkam vinjeti pa 10 EUR un tālāk caur Bratislavu tik uz augšu. Pa bāni Slovākijā var gāzt ar 130 km/h, tik daudzviet pēc pl. 19, jo pastāv ātruma ierobežojums — 110 km/h no pl. 5 līdz 19.
Pēdējo pieturu šīs dienas pārbraucienā ieturam Trenčīnā. Tesco veikalā pirmo reizi mūsu ceļojuma laikā redzam bēgļus — kādu ģimeni, kura sildās veikala ieejas priekštelpā. Kas zina, varbūt tie arī nebija bēgļi, varbūt vienkārši bezpajumtnieki. Bet fakts ir tāds, ka bēgļu plūdus visa mūsu ceļojuma garumā nekur nemanījām. Vien Sabīne Toskānā sacīja, ka viņas miestā divi esot piesaistīti kā simtlatnieki.
Galapunktā Oščadnicā ieripojam pēc deviņiem vakarā. Ārā jau konkrēti auksts — ap nulle grādiem. Mūs sagaida divas slovāku ķotkas, viena pat runā krievu valodā. Pirmo reizi ceļojuma laikā, izņemot viesnīcu pie Gardas ezera, no mums tiek paprasītas pases un sarakstīti papīri un kvīts pēc visiem likumiem. Šī nopietnā attieksme gan nedaudz liek smaidīt, jo apartamenti ir gana vienkārši un visapkārt ož tāda kā pagātnes elpa. Interesanti, ka siltumu mūsu divās istabās nodrošināja radiatori ar atklātu gāzes liesmu. Pie gāzes smakas varēja pierast, bet pie tā, ka šis siltuma avots nespēja sasildīt telpas gan nē. Pašu galveno — miegu, šeit dabūjām un ne ko vairāk arī te nemeklējām.
12. oktobris, pirmdiena
Rīts pārsteidz ar sniegu. Snieg, jeb līst, visapkārt. Grādi ap nulli — plus diviem. Šodienas mērķis — Aušvica. Polijas robežu šķērsojam pa nelieliem apkārtceļiem, līdz nonākam uz jauna bāņa, kas nelielu gabalu ved līdz Milovkas ciemam, pēc kā seko ierastā Polša — 70 km/h, miests pēc miesta, atkal bānis un atkal bāņa gals.
Aušvicā nokļūstam pirms pusdienas laika. Esot šeit pirmo reizi, mašīnu novietojam otrpus galvenajai ieejai. Muzeja apmeklējumā dodamies divatā. Pie ieejas liela burzma, nav īsti arī saprotama šeit esošā kārtība. Izpīpējam, ka jāiet pie Info būdas netālu no ieejas. Tur arī iegādājamies ieejas biļetes ar gida opciju. Cena diviem ap 20 EUR. Ir iespējama arī gida valodas izvēle. Par cik angļu valodā pieteikušies daudz interesentu, izvēlamies krievu, kuras grupā vien pieci cilvēki.
Līdz tikšanai muzejā gan vēl jāuzgaida kāda pusstunda. Grafiks šeit atstrādāts līdz pēdējam sīkumam. Katru desmitminūti šeit piebrauc pa kādai jaunai grupai vai bariņam interesentu. Milzum daudz poļu skolnieku, kuriem šķiet šis varētu būt skolas obligātais apmeklējums. Pilns arī ar ebreju skolniekiem no Izraēlas, tos mana ik uz soļa, jo daudzi ietinušies savas valsts karogos.
Pl. 12 beidzot tiekam iekšā, metālu detektors nopīkstas par manu jostu, bet citādi nekādu problēmu sargs mūsos nesaskata. Fotografēt muzejā drīkst. Ir gan vietas kur to darīt nedrīkst, bet par to brīdina zīmes. Ir arī zīmes, kuras atļauj fotografēt, tikai bez zibenes. Neko daudz šeit safočēt nesanāca, jo priekšlaikus GoPro kamerai nosēdās aķītis.
Katram apmeklētājam tiek izsniegtas austiņas ar kastīti, kurā tiek noregulēts kanāls pa kuru runā gids. Šis rīks bija dubultliederīgs, jo noslāpēja arī skaņas, kas nāca no citām grupām, gidiem. Ar gidu mums gan paveicās, poļu sieviete ar labām krievu valodas zināšanām, tik nedaudz štruntīgu izrunu. Viņa gan teicās, ka parasti cilvēki savu apmeklējumu pieteic caur internetu, tā veidojot grupas. Šoreiz bija savādāk, un tādi kā mēs, kas pieteicās uz vietas bija arī visi pārējie.
Tā nu ekskursija varēja sākties. Jau pirms tās sākuma bijām nosaluši kā nabagi. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, tās beigās trīcējām jau kā apses lapas. Aukstums arī traucēja koncentrēties un iedziļināties ik uz soļa redzamajā. Bet to ko redzējām un dzirdējām tik un tā paliks atmiņā uz visu atlikušo mūžu.
Gidei vedot cauri visiem šiem korpusiem, katrs nākošais atklāja arvien šausminošākas vēstures liecības. Nav aprakstāms viss redzētais, jo vārdos grūti izteikt to auru kāda tur valdīja. Upuru skrāpējumi gāzes kameras sienās, bendēto bērnu mantu kalni, mirušo cilvēku mati...visi šie cilvēces apokalipses augļi joprojām spilgti atgādina par notikušo, it kā tas būtu noticis vakar dien.
Galvenās Aušvicas koncentrācijas nometnes apmeklējums ilgst kādu stundu, varbūt nedaudz ilgāk. Pēc tās kopā ar gidi ar bezmaksas autobusu, kas kursē ik pēc 15 minūtēm, braucam uz ekskursijas otro daļu, nometni Aušvica II, jeb Birkenau.
Tās apjomi pārsteidz. Ja Aušvicā valdīja šaurība, tad te nacisti savas zvērības izvērta galu neredzamā plašumā. Visa tās teritorija tika piebērta ar neskaitāmām ēkām. Lielākā daļa no tām tika iznīcinātas nacistu rokām tiem bēgot, tikpat daudz arī paņēma laika zobs un pašu poļu nesaimnieciskā darbība gadiem ejot. Tāpat šeit joprojām muzeja darbinieki cīnās ar sekām, ko 2010. gadā nodarīja postošie plūdi. Daudzas no ēkām tiek konservētas, atjaunotas.
Gides vadībā iepazīstam arī šeit notikušās šausmas. Te gan vizuālas liecības ir krietni mazāk. No milzīgā gāzes kameru un krāšņu kompleksa palikušas vien drupas. Daudzās barakās uz sienām jau parādās mūsdienu liecības, dažādu kretīnu skrāpējumi.
Četru stundu garā vēstures stunda beidzās ar jautājumiem gidei. To gan bija krietni par maz, jo visi bija konkrēti nosaluši un vienīgais, kas bija prātā, ātrāk iekāpt autobusā, sasildīties. Daudzus neatbildētos jautājumus jau vēlāk mājās rodam noskatoties dokumentālo filmu Auschwitz: The Nazis and 'The Final Solution', kas vairākās sērijās attaino notikumus, kas risinājās šajās nāves nometnēs. Īpaši saistoši ir šo šausmu pārdzīvojušo stāstītais. Starp intervējamajiem filmā ir arī nacisti, kuri vēl šobaltdien nodarīto nenožēlo. Tas ir vienkārši jāredz.
Iesaku Aušvici apmeklēt gada patīkamākajos mēnešos, tad gan jārēķinās ar vēl lielākām cilvēku masām. Tāpat, labāk muzeja apmeklējumu ieplānot ne agrāk par 12, jo dienas pirmajā pusē to okupē skolēnu bari.
Pēc Aušvicas dodamies taisnā ceļā līdz šīs dienas galamērķim — Pałac Łochów pilsētā Lohova, netālu aiz Varšavas. Izvēlētā naktsmītne ir ekskluzīvākā no visām mūsu ceļojuma laikā — nakšņosim muižas kompleksā. Cena arī pat ļoti patīkama — 64 EUR uz visiem + 10 EUR par suni.
Ceļš uz turieni gan izvēršas pārdzīvojumiem bagāts. Cauru dienu no gaisa krīt purga, traucējot redzamību uz bāņa. Trāpām tieši dienā, kad Polijas dienvidus plašā mērogā ieskāvis ciklons. Galā esam nedaudz vēlāk nekā plānots — ap pl. 22, toties izvairāmies no starpgadījumiem. Apartamenti kā Dikļu pilī. Mums gan tas ne pārāk tīk, jo tādā greznībā jāuzmana katrs Herkulesa solis, lai nesaķēzī viscaur balto un tīro interjeru.
13. oktobris, otrdiena
Mūsu ceļojuma pēdējā dienā uzņemam taisnu kursu uz mājām. Atšķirībā no vakardienas šodien laukā spīd saule, tā mūs pavada līdz pat Latvijai. Ceļš rit raiti...līdz Latvijai. Iebraucot mīļajā dzimtenītē nākas secināt, ka mūsu autovadītāju kultūras līmenis vēl tālu no eiropiešu vidējā, tostarp arī poļu tautas. Tas, kas notiek Rīgā vispār ir kaut kāda anarhija. Kronis visam bija incidents uz Dienvidu tilta Slāvu ielas viadukta. Pēc uzbrauktuves no Maskavas ielas Lubānas ielas virzienā katrs mauca kā vien mācēja, nerādot ne pagriezienus ne ievērojot elementāru pieklājību un tam visam pa vidu....bamsss, priekšā aiz divām mašīnām viena nomet uz mēmajiem, noslāpst. Jau prātā uz mirkli iztēlojos kā ietriecos tajā, otrajā mirklī kā ietriecas manī. Nezinu, kas stāvēja mums klāt, bet avārija izpalika, nostrādāja reakcija kā man tā šoferim aiz manis. Šis bija otrais nopietnais incidents šo divu nedēļu laikā, pirmais, ko neaprakstīju bija Lietuvā pie Viļņas, kur smagais izdomāja nenoņemt pēdu no gāzes pedāļa, tādējādi nedodot ceļu vieglajam.
Ne mazāk traumatisks smadzeņu bojājums ir Rīgas autovadītājiem, kuri klaji masveidā ignorē kreisā pagrieziena aizliegumu šīs pilsētas ielās.
Tā nu sanāk šo ceļojuma aprakstu beigt uz šādas nots. Nupat aizdomājos arī par to kādos pārdzīvojumos regulāri iekuļas ārzemju tūristi ieklīduši Rīgas ceļu satiksmes haosā. Tam visam vēl klāt mūsu neceļi. Neapskaužu tos kuri uzdrošinās uz šādu piedzīvojumu.
Te neliels ceļojuma video apkopojums:
Paldies, visiem kuri lasīja šos aprakstus. Ceru, kādam arī, kas noderēja. Ja, kas jautājams — lūdzu, tik uz priekšu. Centīšos atbildēt.