Elvitas Rukas Mongolijas ceļojuma dienasgrāmata. 7. diena
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
10.09.2015.
Līst visu nakti, šķiet, tuksnesis bijis izslāpis. Mēs agri dodamies ceļā, bet mana oma ir nedaudz sabojāta. Labais Džordžs smaida un sniedz man dāvanu – nepaklausīgo pulksteni, kas tomēr atradies, tīrot mašīnu. Izmoku pateicības grimasi, bet jau aizdomājos, ko varētu tuksnesī atstāt apzināti. Esmu laimīgi apmāta, negribu prom…
Šodien līst vēl pamatīgāk. Edgars brīdina vīriešus, ka, iespējams, nāksies mašīnas stumt, kad šķērsosim nelielas kāpas. Visi jau berzē rokas piedzīvojuma gaidās, bet slīdēšana izpaliek. Nezinu, kā citi, bet es atpazīstu tuksneša ainavu. Atgriežamies pa iepriekš brauktu ceļu, lai to turpinātu citā virzienā, tāpēc tie nav māņi. Aiz šī nelielā uzkalna tālumā būs vientuļš stabs, aiz šīm krustcelēm apvārsnis izlieksies nedaudz savādāk, aiz šīs smilšu kāpas sekos pavisam plakana ainava, tad būs čurājamais grāvis, tad vientuļa būve nekurienē, tad jurta lēzena pakalna galā ar kamieļu bariņu apkārt… Kad ainavas elementu ir tik maz, tad katra nianse iespiežas atmiņā, un dabas skati peld aiz slapjā loga kā taustāms deja vu. Mākoņu šodien nav, debess ir pelēka un raudoša tik ļoti, ka nevar izšķirt – kur beidzas zeme un kur sākas debess jums… Krustcelēs ir vislielākais ‘’ovoo’’ mūsu ceļā, un visi šoferi trīs reizes nopietni apsoļo apkārt milzīgajam krāvumam un katru reizi uzliek kādu ziedojumu.
Kā slapjas vistas turpinām ceļu dienā, kad paredzamas garas pastaigas. Pildot degvielu, iegriežamies pilsētiņā, kurai jau braucām cauri – Bulgan. Lietus rada vēlmi patverties, tāpēc iebāžam degunu visur – veikaliņā, aptiekā, templī un pat skolā. Tā no lietus un pelēcības iznirst tik dzīvespriecīga, ka ir grēks iet garām. Jau pa džipu logiem vērojam veselīgus, sapucētus bērneļus, kas pa peļķēm skrien uz āra tualetes būdiņām. Kādam tas liekas šausmīgi un mežonīga nabadzība, man tas nešķiet kas īpaši traumējošs. Protams, steidzu fotografēt, steidzu uzņemt enerģijas lādiņu. Arī Sāra ir pamanījusi mūsu interesi, un drīz jau seko visa grupa.
Tas ir ļoti pareizs un svētīgs gājiens, jo apliecina šīs tautas vitālo garu. Te nav neviena nošņurkuša, nīkulīga bērneļa, nekur neož pēc kompleksiem vai nabadzības. Bērneļi ir stingri, veselīgi un pašcieņas pilni, tādus ne vējš no kājām nogāzīs, ne kādi ārzemju dīvainīši izsitīs no mācību un atpūtas ritma. Šie bērneļi neizrādās un netaisa stulbas grimases, viņi ir paši – savā zemē, savā valodā, savā nomadu pārliecībā. Lielākā daļa ir klejotāju lopkopju bērni, kas pilsētā atrodas tikai mācību laikā. Ierastā kārtība ir tāda, ka katrai ģimenei pieder kāds miteklis apdzīvotā vietā, kur visbiežāk dzīvo vecvecāki – skolnieki tiek uzticēti viņu gādībai, kamēr vecāki kopj lopus un saimnieko plašajās ganībās. Ja pilsētā radinieku nav, tad bērni dzīvo internātā. Mācību programma ir plaša un nopietna, par analfabētismu šajā zemē ir aizmirsts kopš padomju laikiem. Pats galvenais, ka bērni rodas un ir!
Tā arī neuzdevu tiešu jautājumu – kur gan vecāki mīlējas un tiek pie bērniem, ja jurtā vienkopus dzīvo trīs paaudzes? Neuzdevu tāpēc, ka zinu un nojaušu atbildi. Kad cilvēki tik ļoti ir saradoti ar dabu, tad sekss kļūst tik pat dabisks kā elpošana – par to nevienam nav jāatskaitās vai jātaisnojas. Tas vienkārši ir jādara, kad daba un jutekļi prasa. To saprot un respektē gan vecīši, gan bērneļi, kas tai brīdī atrod citu nodarbošanos. Mīlējoties ir tikai uz brīdi jānosprauž un jāizsargā sava intīmā teritorija, kam ir atstrādāti dažādi paņēmieni. Pēc nomadu tradīcijas mīlestības teritoriju brīvdabā iezīmē ar ‘’urgu’’. Tā ir gara stiba ar laso galā, kas paredzēta joņošanai zirga mugurā un lopu ķeršanai. Tradicionāli ar to darbojas gan vīrieši, gan sievietes, kas zirga mugurā ir vienlīdz izveicīgi un jāt iemācās uzreiz pēc staigāšanas.
Kad joņojot un tvarstot lopus, prāts pārslēdzas uz mīlestības viļņa, tad zemē tiek iesprausta urga. Līdzenajos plašumos tā ir saredzama jau no tālienes, tāpēc neviens cits jātnieks tai netuvosies. Urga ir kā mīlestības karogs, kā signāls, ka citiem tur nav, ko meklēt. Kaisles liecinieki ir tikai mākoņi debesīs, pret kuriem var kliegt, cik spēka… Daba, Dabas māte, tā uzbudina un sargā noslēpumus. Tā dara, kas pašai tīk un pavelk cilvēkus sev līdzi… Seksuālā enerģija uzlādē gan cilvēkus, gan dabu. Ja vietsēži ar mīlestību nodarbojas tikai vienā vietā, tad nomadi uzlādē simtiem kvadrātkilometrus. Viņi pārvietojas, un mīlestības enerģija seko līdzi. Varbūt tāpēc man iepatikās tuksnesis, ka tas ir uzlādēts ar dabisku mīlestību? Kas var saskaitīt, cik urgas te gadsimtos ir bijušas iespraustas un kurš apgalvos, ka mīlēšanās spēks ir zudis? Tas izgaist tikai pilsētās, kur visam priekšā mūri un citi cilvēki, bet te Māte Daba dod brīvību. Un bērnus, kas veselīgi un stipri var skriet uz visām četrām debess pusēm un ķert kaut varavīksni…
Lietus turpina līt, un neviena zemē iesprausta urga pie apvāršņa nerēgojas. Braucam uz Gurvansaikan nacionālo parku, kur mūs gaida pastaiga uz ledāju. Jā, ledājs tuksneša vidū ir vēl kāda unikāla zīme Mongolijas un Gobi sejā. Parkā ir Ērgļu ieleja jeb dziļš kanjons, kas ziemas mēnešos tik ļoti piesnieg ar sniegu, ka izveidojas ledājs. Ja vasara nav pārāk karsta, tad ledājs saglabājas.
Kad pēc izbāzeņu apskates un suvenīru aptaustīšanas uzsākam ceļu, tad lietus uzgāž niknāko šalti. Ir jau pēcpusdiena, esam pie lietus pieraduši un iesēdējušies savos ērtajos džipos. Pilnīgi visi ir apņēmības pilni doties dabā, kas šobrīd demonstrē raksturu. Es klusībā priecājos, jo vienmēr esmu jutusies nedaudz dīvaina vai vainīga citu cilvēku un dabas priekšā – kad viss ir perfekti, pareizi un saulaini, tad jūtos nedaudz apdalīta. Mana dabiskā sajūta pieprasa visdažādākās nianses, ne tikai saulaino standarta daili. Lietū un dubļos taču ir tāds pat esības spēks, varbūt vēl lielāks!
Jā, manam raksturam šis gājiens ir ideāls. Šķiet, ka arī citi izbauda svaigo gaisu, kāpšanas un lēkāšanas prieku, jo nemitīgi jāšķērso dažādi ūdens avoti – upīte, strautiņi, urgas un urdziņas… Ir jākoncentrējas, lai nepaslīdētu, neiekristu, nesaslapinātu kājas, jāizvērtē, kurš akmens drošs, kurš ne, kur likt soli, kur piebremzēt. Tikai virziens visiem skaidrs kā bullim sarkanā lupata – uz priekšu, dziļāk aizā, tuvāk ledājam… Vecumam te nav nekādas nozīmes, iedvesma dzen uz priekšu visus. Atpalieku drīzāk es, tā, kas no jauno gala, jo cītīgi eju apkārt visiem ‘’ovoo’’, bet to šeit ir ļoti daudz. Atkal lasu dažādas zālītes, kas manā mugursomā veido smaržu kokteili. Stepē ir kalnu vērmeles un mārsili, kalnos ēdelveisi, upē piparmētru līdzinieces un koši upes ziedi, kas tā vien prasās pārdzimt kūpošā tējā, smaržu maisiņā veļai vai herbārija nospiedumā. Jā, es vācu sev līdzi ne tikai atmiņas un fotogrāfijas, bet arī taustāmas lietas, mazus dabas brīnumiņus, kas koncentrē auglības spēku. Nu, protams, atrodu arī akmeni sirds formā, kuru nedomājot lieku kabatā…
Līdz ledājam tā arī nenokļūstam, pat nezinām, vai tas šogad saglabājies – ceļš caur aizu izrādās pārāk tāls, bet apkārtceļš mašīnām, lai sagaidītu mūs pie otras izejas, - neizbraucams. Atgriežamies pa to pašu ceļu un vērojam dabas mainīgo gara stāvokli. Lietus ir beidzies, caur mākoņiem izlien saule, debesis pamazām kļūst gaišākas, lai atceļā mums piedāvātu skaistāko no mākoņu izrādēm.
Džordžs ir tik jūtīgs pret mūsu balss vibrācijām, ka momentā fiksē sajūsmas un ilgu noti. Visbiežāk tā uzzibsnī, kad pa perimetru joņo zirgi, vējā izspūrušām krēpēm vai cēli ganās kamieļi ar sauli lielajās acīs. Tad viņš aptur mašīnu, nesaskaņojot ar citiem. Hierarhija mašīnu kolonnā ir kā vilku barā – spēcīgākais brauc aizmugurē, tāpēc baudām privilēģijas. Kad foto sesija beigusies, tad Džordžs uzdod tādu ātrumu, ka jūtamies kā rallijā – ļoti drošā un skaistā.
Šoreiz atceļā uz jurtu nometni mākoņi pēc negaisa ir tik iespaidīgi, ka klusējam kā nohipnotizētas. Džordžam nevajag mūsu balsis, viņš saprot tāpat. Viņam prieks, ka mums prieks, viņam arī gribas, lai paņemam Mongolijas mākoņus līdzi.
Nometne, kur skrēju pretī agrajam saullēktam, ir ērtākā no visām. Te jurtas savienotas ar luksus dušas telpām, te netrūkst ne nieka komfortam un labsajūtai. Pats galvenais – te nav neviena žoga, un Gobi uzlādē no visām pusēm. Tikai divas dienas pa perimetru, bet acīs un sirdī ielijusi saviļņojoša pacilātība. Ne reizi nav bijusi vēlēšanās iedzert, bet izsmēķētā cigarete drīzāk ir nodeva vientulības baudīšanai. Vīrieši ar viņu problēmām palikuši aiz tāla aizkara, bet es nometu nastu pēc nastas.
Šķiet, ka kļūstu labāka, un tieši tāpēc gribu te atgriezties.
