Elvitas Rukas Mongolijas ceļojuma dienasgrāmata. 6. diena
|
IMPRO CEĻOJUMI
|
09.09.2015.
Manam mirušajam vīram šodien paliktu četrdesmit seši gadi, mans mirušais tēvs noteikti priecātos par medībām Mongolijā, mans drīz pēc dzimšanas mirušais brālītis ir devis vietu manai dzīvei, mani neieņemtie bērni ir kopā ar mirušajiem un mani – šeit, Gobi tuksnesī, kur atkal skrienu pretī saullēktam un mīlu savu dzīvo dzīvi. Mātei ir vēzis, ‘’viņa var nomirt jeb kurā brīdī, bet var arī nodzīvot vēl ilgi’’, teica ārsti, kad nevarēju izšķirties – drīkstu es braukt uz Mongoliju vai nē. Māte Daba ir brīva un dara, kas pašai tīk. Es izlēmu nebraukt, bet muļķīga rakstības kļūda mani atturēja no atteikšanās. Skatījos, neticēju savām acīm un uztvēru to kā zīmi. Jā, es izšķiros ātri – ja Dievs dod iespēju, ja saule lec, ja kārtis sakrīt – ir jādodas ceļā! Un tagad, īsi pirms rītausmas, es skrienu tikai taisni, bez ceļa, bez zīmēm, bez atļaujām, atskaitēm un nākotnes kalkulēšanas, bez racionāla mērķa uz zemes, ar visskaistāko mērķi – rītausmu - debesīs. Laika ir maz, bet pietiekoši, lai bez liekas jūtelības izlīgtu ar mirušajiem, jo kaut kur tepat jau viņi ir, kaut kur pie apvāršņa vai uzlecošās saules staros. Tā nav mana vaina, ka esmu dzīva, bet viņi nē, tā ir Māte Daba, kas izrīkojas. Mongoļu budisti joprojām mirušos apglabā ‘’gaisa kapos’’, atstāj mirušā miesu par barību putniem. Māte Daba to noteikti respektē, viss, kas no dabas nācis, nonāk dabā atpakaļ. Gars, dvēsele aiziet citā dimensijā, kuru es, dzīvā, vēl nepārzinu un negribu zināt pirms laika. Varu tikai skriet pretī saulei un nosvīdusi atgriezties dzīvē – tik trauslā un stiprā vienlaikus.
Šī diena mums ir brīnums, apgalvo Sāra, jo tuksnesī sāk smidzināt lietus. Māte Daba rāda jaunus vaibstus savā sejā, un man tie tek kā dzīvības sula pa vēnām. Priekšējā sēdvieta nu tikusi citai no mūsu mašīnas ‘’dzīvēm’’, es esmu ietūcīta aizmugures vietā, bagāžniekā, kā smejos un jūtos labi. Aizmugurē ir drošība, nav kārdinājuma visu tvert un fotografēt, var izlaisties uz savas ērtās mugursomas un meditēt caur slapjo, lietus lāsēm notecināto stiklu. Lietus tuksnesī – tā ir atkāpe no klišejām, dīvainība, kas samierina ar Visumu. Kas notiek - tam ļaujies, kas ir - tas ir labi, kam būs notikt - tas būs vēl labāk… Meditatīvā noskaņa ir pārņēmusi visus, klusums mašīnā vēl vairāk izceļ tuksneša negaidītos vaibstus. Šodien Džordžs vēl cītīgāk ievēro ‘’ovoo’’ rituālus, it kā lietus būtu kāds debesu brīdinājums.
Mums jābrauc tikai pāris stundas līdz nākamajai apmetnei, bet es jau esmu iemīlējusies tieši šajā - lietainajā tuksnesī. Gandrīz izmisīgi, gandrīz greizsirdīgi, ka varbūt vēl kādam šī mīla uzkritusi tikpat spēji un līdz sirds dziļumiem kā man. Domu strēmelēs izgaist vīrieši un viņu vārdi, izgaist nepieciešamība izšķirties un pieņemt kādu lēmumu. Jūtām tāpat nevar pavēlēt, Māte Daba dara, kas pašai tīk. Piederēšu tam, kas mani vēlreiz atvedīs uz tuksnesi - tad gan uz visiem laikiem, situ pieri pret logu, kas notek debesu rasā. Viss ir vienkārši, nevajag sarežģīt…
Kad šoferīši tuksnesī aptur pie vienīgā nelielā grāvja uz ‘’zaļo pauzi’’, gribas skriet uz visām pusēm. Slapjā tuksnesī ir pretstatu vienība, ‘’iņ’’ un ‘’jaņ’’, kas līst no debesīm un sarado to ar pasauli. Varbūt man vienkārši gribas seksu, ja visu skatu tik erotiskā gaismā? Nē, tas būtu pārāk vienkārši, pati sevi apklusinu, te runa ir par ko vairāk, par pasaules lielo spēku, par enerģiju harmoniju. Jā, tieši to es gribu un it visā - atdevīgas smiltis un auglības lietu kopā. Atkal garīgas pārdomas neatbilstošā vietā, kad balti dibeni spīd uz visām pusēm, bet domas taču nevar apturēt…
Pēc neilga brīža pamanu, ka uz rokas nav mana pulksteņa, kas uzticīgi kalpojis gadiem un izceļojis dažādus pasaules ceļus. Esmu tik priecīga, ka nekautrējos pārtraukt klusumu – tas ir uz atgriešanos Gobi! Pulkstenis noteikti nokritis tuksneša grāvī, urrā, tas nekas, ka mīļš un pierasts, reizēm tieši no tā ir jāatvadās, lai nāktu jaunais, urrā, esmu iestādījusi pulksteni Gobi, urrā, es būšu atpakaļ… Formāli vēl pavandu somas un paskatos uz grīdas, bet meklētais neatrodas. Labi, ka mani neviens neredz – es tiešām staroju aiz laimes, kam nav racionāla izskaidrojuma.
Slapjā jurtu nometne tuksneša vidū man šķiet mājīguma iemiesojums. Nedošos izjādē ar kamieļiem, skaidroju Edgaram, man ir citi plāni. Aizbildinos ar rakstīšanu, bet zemapziņā vēlos pabūt viena ar tuksnesi.
Kad visi aizbraukuši, kādu brīdi tiešām rakstu, bet gan baterija draud beigties, gan apetīte modusies. Nekā ēdama man nav, tikai maisiņš ar ciedru riekstiem, ko nopirku tirgū iepretim lielveikalam. Kur tas bija? Tuksnesim otrā malā… Kad? Pirms diviem zelta saullēktiem, kas liekas – tik sen… Lietus līņā, bet jaka man laba, atslēga kabatā, riekstu maisiņš rokā. Gribu grauzt, bet kaut kā neērti spļaut čaumalas turpat starp jurtām, kas – es kāda vāvere, vai? Tā, solis ārā, vēl solis, ak Dievs, cik patīkama sajūta – tā iet – bez mērķa, tikai ar virzienu. Tālumā redzamas klasiskās Gobi smilšu kāpas, šaura strēle gar debesīm. Tur grupa devusies jāt ar kamieļiem, turp sāku iet ar kājām. Tā brīvības un viegluma sajūta ir dabiska kā smiltīs izspļautās riekstu čaumalas, kas iezīmē manu ceļu. Eju, eju, eju un negribu vairs apstāties nekādā gadījumā... Vispirms sekoju kazu baram, kas cildeni un pašpietiekami gremo ko sev vien saredzamu, tad saskatu kādu jurtu puduri tālumā pie smilšu kāpas, eju, eju, eju, nedomājot neko. Tā sajūta bez žogiem apkārt mani padara par šī tuksneša, par dabas daļu un man ne mirklīti nav bail. No kā gan baidīties? Eju arvien tālāk, dziļāk un laimīga par iegūto sajūtu un atklājumiem. Tuksnesis ir dzīvs. Te, smiltīs un nekurienē, ir vienas krustceles pie otrām. Nekādu zīmju, vien iebrauktas sliedes smiltīs. Tāpat kā dzīvē – ik uz soļa ir izvēle, krustceles ir ikdienas daļa. Iesi pa labi, princi dabūsi, iesi pa kreisi, velnu satiksi, iesi taisni, par kazlēnu pārvērtīsies… Cik reizes ir pareizi aiziets, cik nepareizi, un kurš to vispār var izvērtēt? Esmu dzīva, esmu viena slapjā tuksnesī un tā ir milzīga, neiedomājama bagātība. Jā, te var atļauties kliegt, kliegt no laimes, brīvības un pateicībā Mātei Dabai, kliegt, lai sajustu sevi no pēdu apakšas līdz matu galiem, kliegt, jo saule lec un riet, neatkarīgi no tavas izvēles… Dzīvība, pat tuksnesis dzied tev himnu!
Tā es kliedzu un griežos tuksneša krustcelēs. Ejamā attāluma vidū ir punkts, kad 360 grādu rādiusā ir redzams tikai tuksnesis, smilšu kāpas tā malā un divi tāltāli jurtu puduri – viens, no kura attālinos, otrs, kuram tuvojos. Skaties, uz kuru pusi gribi, nav neviena šķēršļa ceļā. Ir tikai virziens! Es saprotu, ka tieši šo sajūtu es gribu paņemt sev līdzi jeb kurām dzīves krustcelēm – šķēršļu nav, ir tikai virziens, šķēršļu nav, ir tikai virziens… Griežos un reibstu, griežos un kodēju sevi dzīvei bez esošiem un iedomātiem šķēršļiem, griežos un gavilēju.
Tā nu laimīgi sareibusi pietuvojos jurtu pudurim un sastingstu bijībā. Aplokā pie smilšu kāpām rāmi saspiedušies tuksneša cēlie kuģi – divkupru kamieļi. Divi milzīgi suņi uz mani pat nerej, tik nemanāmi tuvojos šai dzīvajai bildei. Esmu apburta, man nevajag uzrāpties mugurā, es labāk ieskatos acīs… Vienam, otram, jaunam, vecam, barvedim un atstumtajam, iezīmētam un baltam… Jā, te ir arī balts kamielis, un tas man liekas jau pārāk skaisti uz trauksmaini klīstošo mākoņu fona. Iznāk saimniece, kurai mierīgi paklanos, bet mana kamieļu jūsma ir ierakstīta sejā. Pēc brīža ārā iznāk divmetrīgs mongoļu milzis un aicina iekšā, smaidīgs un lepns par manu sajūsmu.
Ak, ja mūsu vienīgā jurtas atslēga nebūtu manā kabatā, es neietu atpakaļ līdz pašam vakaram. Te, šajā turīga saimnieka jurtā, var izdarīt to, ko vēlējos Rīgā – uzpildīt baterijas. Saimnieks nedaudz runā angliski, bet ne jau vārdos ir spēks. Dziedinošā enerģija ir visu lietu dabiskajā kārtībā – te katram ir sava neapstrīdama vieta un pienākums, ko gribas darīt ar prieku. Vīrs gultā malko tēju un skaita ieņēmumus izdevumus mazā piezīmju grāmatiņā. Viņš pūtina kājas pēc kamieļu pārdzīšanas, viņš dvašo pēc tuksneša. Sieva gatavo ēst, veikli viļā pa grīdu uz vaskadrānas izplātu mīklas pikuci. Uz krāsniņas vārās milzīgs katls ar tikpat milzīgiem gaļas gabaliem iekšā. Kad gaļa būs gatava, mīklas pankūka tiks pārklāta pāri un uzsautēta turpat buljona tvaikos. Skaistule meita pin smalkas jostiņas no kamieļa ādas strēmelēm un karina žāvēties. Jurtā ir omulīgi un silti, mājīgi un ģimeniski. Saimnieks lej man siltu kamieļa pienu no termosa un smaidīdams skatās safotografētās bildes. Ar manu planšeti viņš apietas ātrāk un lietpratīgāk kā es pati, ir ieinteresēts un priecīgs. Bilžu ir daudz, tās ir viņam pa prātam, ik pa brīdim viņš baksta ekrānā un izsaka gavilējošus komentārus ģimenei. Jūtu, ka mans darbs viņa dzimtenes iemūžināšanā ir novērtēts atzinīgi, tāpēc saņemu ielūgumu uz ‘’īsto māju’’, jo šī ir tikai virtuve. Tad nu priecājos, elšu un fotografēju spožo, rokdarbiem rotāto dzīvojamo jurtu, kur netrūkst nedz moderno ierīču – datora un televizora, nedz nacionālo rotājumu – plauktiņa budistu svētlietām un senču fotogrāfijām. Un, zirdziņu paklājs, protams, ir savā vietā, bez tā nekur… Gaļas virums jau gatavs, ģimene aicina cienāties, man tik ļoti gribas te palikt, bet jurtas atslēga dedzina sānu. Kā mirāžu tālumā redzēju, ka mūsu džipi atgriežas, tātad Vita ir aiz durvīm…
Ar patiesu žēlumu noskatos uz lielo katlu un saimnieku neviltoto viesmīlību, bet tomēr kratu roku nometnes virzienā – jāiet, kamēr ir gaisma. Uz atvadām saimniekam saskrien asaras acīs, un no vēja tas nav. Kaut kas jauks ir tajā negaidīto ciemiņu būšanā, ko pa īstam novērtē tikai nomadi. No brauciena ar saimnieka džipu gan atsakos, paldies, es vēl gribu izbaudīt tuksnesi, kas vienu vakaru pieder tikai man.
Ak, jā, saulriets mani pavada, kad atkal griežos krustcelēs – virziens ir, šķēršļu nav, virziens ir, šķēršļu nav! Vēl neesmu prom, bet jau gribu atgriezties.
